Jaunās marsiešu hronikas

No vairāk nekā 200 000 pretendentu tuvākajā nākotnē plānotajam lidojumam uz Marsu ir atlasīts arī cēsnieks Pauls Irbins. Kā informē Irbina atbalstītāji, bezpeļņas projekts Mars One paredz tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā nosūtīt uz Marsu vairākus brīvprātīgos, kas veidotu pastāvīgu cilvēku apmetni bez iespējas atgriezties uz Zemes.

delfi.lv, 2014. gada 9. janvārī

Kad Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins izkāpa uz Mēness, to vēroja visa pasaule. Tuvākajā desmitgadē apmēram četriem miljardiem cilvēku būs pieejamas video tehnoloģijas. Mars One cer, ka gandrīz visi viņi skatīsies pirmo cilvēku ierašanos uz Marsa.

No projekta vietnes mars-one.com

Ideja, ka cilvēki tuvākā gadsimta laikā varētu doties uz Marsu, gaisā virmoja jau manos skolas gados, kad kosmosa izpēte bija populārāka sarunu tēma nekā pašlaik. Pieaugušajiem tolaik vēl svaigā atmiņā bija amerikāņu izkāpšana uz Mēness 1969. gadā; tiesa, padomju bērnu sajūsma par šo cilvēces sasniegumu Brežņeva ēras beigu posmā netika īpaši veicināta. Sazvērestību teorijas, ka Nīla Ārm­stronga slavenais solis uz Mēness ainavas fona patiesībā uzņemts kinopaviljonā, vēl nebija nākušas modē, savukārt Apollo un citu kosmosa pro­grammu grandiozās izmaksas mani maz interesēja. Bija arī daudzmaz skaidrs, ka ne uz viena cita debess ķermeņa, izņemot Marsu, cil­­vēkam pārskatāmā nākotnē neizdosies no­­­­­kļūt. Merkurs ir pakļauts intensī­vam Saules starojumam, Ve­­neras augstajai temperatūrai un kodīgajai atmosfērai ilgi nevar turēties pretī pat bruņām klātas iekārtas, savukārt citi debess ķermeņi ar cietu virsmu ir vai nu pārāk sīki, vai pārāk tālu no mums. Atliek sarkanīgā kaimiņplanēta, kuru vēl pirms gadsimta pat nopietni zinātnieki uzskatīja par apdzīvotu un kuras kolonizācijas skumjo vēsturi “Marsiešu hronikās” bija izjusti aprakstījis fantasts Rejs Bredberijs. Par spīti viņa rūgtajām atziņām, starpplanētu ceļojumi man šķita varonīga un aizraujoša nodarbe, kaut gan apzinājos, ka nedz veselība, nedz fiziskie dotumi man neļaus kļūt par vienu no drosminiekiem. Entuziasmu nemazināja arī tolaik jau zināmais fakts, ka Marss ir daudz neviesmīlīgāka mājvieta par Zemi; uz tuksnesīgās kaimiņplanētas jārēķinās ar stindzinošu aukstumu, plānu, elpošanai nederīgu atmosfēru un kos­­misko starojumu.

Jau pāris gadus lasot par nēderlandiešu uzņēmēja Basa Lansdorpa iz­­sapņotajiem Marsa kolonizēšanas plā­­­niem, esmu vairākkārt centies at­­­saukt atmiņā senās izjūtas, samērojot tās ar pašreizējām. Savādā kārtā jautājumi, kā un vai šāds plāns ir tehniski iespējams, cik tas būtu bīstams un vai pirmajai Marsa ekspedīcijai tiešām nebūs lemts atgriezties uz Zemes, vairs nešķiet paši svarīgākie, kaut gan ir interesanti padomāt arī par tiem. Toties daudz lielāku personisku nozīmi ieguvis jautājums, kāpēc cilvēkiem būtu jādodas uz Marsu un kādas tam būtu sekas, ja vispār būtu. Paskaidrošu – man šķiet labi saprotama iespējamo ekspedīcijas da­­­līb­­nieku vēlme gūt unikālu pieredzi, pārbaudīt savu spēju robežas un izjust pirmatklājēja prieku, ja plāns izdotos. Tāpat nav aizspriedumu pret to, ka šāds ieguvums būtu saistīts ar nāves draudiem gan ceļojuma laikā, gan, iespējams, daudzu gadu garumā uz Marsa. Arī uz mūsu planētas daudzi cilvēki ik dienas apzināti riskē ar dzīvību, gan pildot darba pienākumus, gan pašapliecinoties so­­­­ciāli pieņemamos un neatbalstītos veidos. Tāpēc noteikti vēlu veiksmi un izturību turpmākajās atlases kārtās aizrautīgajam zinātnes popularizētājam cēsniekam Paulam Irbinam, kuru kopā ar 1057 citiem ceļojuma kandidātiem tagad gaida darbs “marsiešu treniņnometnēs”. Ja paveiksies vēl, vēl un vēlreiz, tad viņam ir teorētiskas iespējas kļūt par vienu no četriem astronautiem, kurus ap 2024. gadu iecerēts nogādāt uz mūsu kaimiņplanētas.

Toties par to, cik liela vajadzība pēc ekspedīcijas uz Marsu ir cilvēces daļai, kas vēl negrasās pamest Zemi, man tagad ir daudz mazāk skaidrības nekā laikā, kad lasīju “Marsiešu hronikas”. Ideja, ka Marsa kolonizācija būs risinājums zemeslodes pārapdzīvotībai nākamībā, šķiet racionāla tikai pirmajā acu uzmetienā. Uz mūsu planētas ir pietiekami daudz cilvēka dzīvei nepiemērotu teritoriju, un vietām tās turpina izplesties. Tomēr diez vai Sahāru pārskatāmā nākotnē pārklās zaļu oāžu tīkls, kas dos pajumti trūkuma mākto Āfrikas valstu iedzīvotājiem, – tad kāpēc domāt, ka milzu kupoli uz ledaini aukstā Marsa tam būs labāk piemēroti? Ir taisnība, ka visus sauszemes stūrīšus pielāgot cilvēku vajadzībām būtu drauds ekoloģijai, turklāt jārēķinās ar politiskām domstarpībām, taču nevaram lolot cerību, ka cilvēkus uz Marsa tas vairs neskars. Ja nav mūsu spēkos nodrošināt līdzsvarotu ekosistēmu mums labi zināmā vidē, kāds pamats domāt, ka tas izdosies uz svešas planētas? Arī skaistās idejas, ka tādi notikumi kā pirmais lidojums kosmosā vai pirmais solis uz Mēness spēj vienot sašķelto cilvēci un vest to uz kopīgu, saprāta un mīlestības pilnu nākotni, krietni pabalinājusi skarbā realitāte desmitgadēs pēc šiem dižajiem veikumiem. Varbūt tāpēc Mars One projekta autori gadsimta ekspedīcijas finansiālo un morālo atbalstu cer nodrošināt ar realitātes šovu – masu izklaides formu, kas mūsdienās spēj piesaistīt miljardus gan cilvēku, gan naudas izteiksmē.

Iespējams, šādas finanšu prognozes ir pamatotas, bet, no otras puses, tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Mars One projekts izraisa pretrunīgas izjūtas. Cilvēku interese par maz mainīgiem notikumiem ir pagalam nenoturīga – katrs var pats sev uzdot jautājumu, kad viņš pēdējo reizi ir painteresējies, ko šobrīd dara astronauti Starptautiskajā kosmiskajā stacijā. Lidojums uz Marsu būs ilgs, un dzīve tur pat pēc visveiksmīgākā scenārija noritēs krietni lēnākā tempā, nekā vidējais televizora skatītājs pieradis saņemt jaunumus. Tāpēc nebūtu brīnums, ka pēc ne pārāk ilgas sekošanas līdzi “Marsa ziņām” krietna daļa skatītāju par saviem varoņiem aizmirstu, samazinot iespēju turpināt projektu un piepulcēt viņiem nākamo kolonistu paaudzi. Aptaujātie speciālisti gan šaubās par tik laimīgu iznākumu. Pēc vācu astronauta Ulriha Valtera domām, ekspedīcijas izredzes sasniegt Marsu ir aptuveni 30%, bet izdzīvot tur ilgāk par trim mēnešiem – ap 20%. Tas droši vien spētu pulcināt pie ekrāniem vajadzīgo skatītāju daudzumu, toties pa­­­darītu viņus par mokošas cilvēku bojāejas ziņkāriem vērotājiem. Nerunājot par ētiku, kuras standartus realitātes šo­­vi jau tāpat būtiski mainījuši, šāds iznākums tomēr stipri samazinātu izredzes nosūtīt uz Marsu nākamo ekspedīciju. Savukārt veiksmes gadījumā smags un ētiski strīdīgs kolonijas dzīves posms būtu saistīts ar tās dalībnieku novecošanu, uz kaimiņplanētas pakāpeniski zaudējot spēkus un dzīvotgribu, ja projekta autoriem neizdotos nogādāt uz Marsa nākamo kolonistu paaudzi. Īpaši traģikomiska situācija kļūtu, ja šova vērotāji zaudētu ticību, ka runa ir par starpplanētu ceļojumu, nevis veikli organizētu blēdību ar algotiem aktieriem un datorefektiem. Tāpat kā mūsdienās par pierādījumu trūkumu nesūdzas ļaudis, kas apšauba amerikāņu viesošanos uz Mēness, tos allaž spētu atrast arī Marsa ekspedīcijas noliedzēji.

Pasaules lielāko kosmosa aģentūru pārstāvji uz Mars One projektu pagaidām raugās neticīgi, uzskatot, ka ar plānoto budžetu nav iespējams droši nogādāt cilvēku līdz Sarkanajai planētai. Speciālisti arī atzīmē, ka pagaidām ir zināmi dažādu tehnoloģiju izstrādātāji, bet nebūt nav skaidrs, kas to visu spēs salikt kopā lidojumam un tālākai izmantošanai piemērotā veidā. No otras puses, ambiciozā ideja rod aizvien vairāk atbalstītāju starp tehnoloģiju izgudrotājiem un ražotājiem un var kalpot par sava veida kristalizācijas punktu, lai veiktu daudzveidīgus pētījumus un labāk saprastu ar starpplanētu ceļojumiem saistītās grūtības. Pat ja projekts iestrēgtu, tā dalībniekiem nespējot atrisināt kādu problēmu, tas būtu ieguvums zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, kā arī iespēja sabiedrībā kāpināt interesi par zvaigžņoto debesi virs mūsu galvām un dabaszinātnēm kopumā. Tā tad varētu būt vismaz viena no atbildēm uz jautājumu, ko četri miljardi TV skatītāju iegūs no četru cilvēku izdzīvošanas šova Marsa apstākļos.