Jaunā virtuālā personība

Rīgas Laiks: Dažādām metodēm tu esi panācis, ka esi viens no pamanītākajiem Latvijas pilsoņiem internetā. Tavs vārds atrodams, meklējot informāciju par visdažādākajām tēmām. Tas bija tavs mērķis vai tā vienkārši ir sanācis?

Artūrs Mednis: Sanācis. Bet, pagaidi, es tev kaut ko parādīšu (paņem savu iPhone telefonu un atver kādu attēlu), man draugs atsūtīja, te viens džeks vizītkartei otrā pusē uzrakstījis: “Futūrists” un apkārt – kultūras, mediju, reklāmas, biznesa, mūzikas, banku, tehnoloģiju, telekomunikāciju un tā tālāk. Lai arī kādu sfēru tu neņemtu, viņš visās šajā jomās domā uz priekšu. Un tas draugs man to parādīja, jo tāds esmu arī es. Nu, ja neskaita banku sfēru, tad droši vien tā arī ir. Tā ka tas, ka es esmu visur, nav speciāli. Ja tas būtu speciāli, tad es arī vēl politikā līstu iekšā. Pagaidām es to nedaru. Varbūt tāpēc, ka tur ir jāorientējas, kas ar ko ir kopā. Bet tam man nav laika.

RL: Saprast “shēmas” – tas jau tāds programmētāja uzdevums.

Mednis: Zini, kad es biju tīneidžers, mans sencis bija riktīgs Latvijas patriots, es varēju nosaukt visus, kas toreiz bija Ministru Padomē, zināju visus datumus un 4. maijā biju krastmalā un 14. jūnijā – Mežaparkā. Bet kopš tiem laikiem tik daudz kas ir mainījies, pat ja politiķi ir tie paši, tad mainījušies viņu amati un partijas, tam es vairs nevaru izsekot. Un nav jau arī interesanti.

RL: Bet tu taču centies izsekot visam jaunajam?

Mednis: Drīzāk – tam, kas nāk vai vēl tikai nāks. Tam, kas varētu būt nākotnē. Pirms četriem gadiem es paredzēju, kāds varētu izskatīties nākotnē žurnāls, un skat – tagad jau ir iPad un elektroniskie papīri. Es varbūt biju pārāk cerīgs un domāju, ka piecu gadu laikā būs radīts elektronisks žurnāls papīra plānumā, ko lasītājs varētu ar pirksta pieskārienu “pāršķirt”. Bet tik ātri tās lietas nenotiek.

RL: Es atceros no bērnības kādu publikāciju žurnālā Nauka i žizņ (krievu val. – zinātne un dzīve – RL), kur 80. gadu sākumā bija aprakstīts videotelefons. Tad likās – nu, pēc pāris gadiem jau būs!

Mednis: Un ir pagājuši cik gadi un vēl nav, ja? Nu, ir, bet nav ikdienas lietošanā.

RL: Es domāju, ka lielākā daļa no futūristiskiem paredzējumiem nepiepildās un tā ir tikai tāda aizraušanās.

Mednis: Skaidrs, ka tad, ja tu pasaki desmit pieņēmumus, tad pieci no tiem nepiepildās. Varbūt pat visi deviņi. Jāņem vērā arī tas, ka ir lietas, kas šķiet svarīgas tagad, bet jautājums ir, vai tās vēl būs svarīgas pēc 10 vai 15 gadiem. It īpaši – tehnikā, inovācijās.

RL: Lorijai Andersonei bija tāds stāsts par to, kā viņa mēģina paskaidrot Izraēlas robežsargam savu profesiju. “Es esmu avangarda māksliniece,” viņa saka. “Ko tas nozīmē?” prasa robežsargs. “Nu, avangards, tas ir tad, kad tu visu laiku esi citiem priekšā.” – “Kāpēc jūs ar to nodarbojaties?” – “Tāpēc, ka tas ir interesanti.” – “Kas tur tāds interesants?” – “Tas, ka tas vienmēr ir kaut kas jauns?” – “Kas tur labs – vienmēr kaut kas jauns?” robežsargs tā arī nespēja saprast. Bet kāds tev ir labums no interesēšanās par visu jauno?

Mednis: Ja tu nezini jaunās lietas, tad tu nevari arī novērtēt vecās. Redzi, tas ir papīra plānotājs (rāda Moleskin blociņu). Un es patiešām to lietoju, jau kuro gadu. Man pat nepietiek ar vienu, es gada laikā kādus divus pierakstu pilnus. Kad tu zini visu jauno un spēj to novērtēt, tad tu redzi arī to, ko tas jaunais nevar tev dot. Es šurp atbraucu ar riteni, piemēram. Bet man ir arī iPhone telefons. Tās jaunās lietas jau nav domātas tikai tam, lai tērētu mūsu laiku – lai mēs pēc simt gadiem pamostos un saprastu, ka neesam nedz attīstījušies, nedz pilnveidojušies. Jaunās lietas ir domātas tam, lai palīdzētu, lai uzlabotu katra cilvēka personisko dzīvi. Bet, jā – man tas ir arī hobija līmenī. Mani tas interesē. Es varu atzīties, ka nelasu romānus, nelasu stāstus. Neesmu lasījis pat “Alisi Brīnumzemē”. Arī filmu neesmu redzējis. Mani daudz vairāk interesē ziņu raidījumi, nevis mākslas filmas. Es labprātāk lasu zinātnes žurnālus vai avīzes, nevis dzejoļu krājumus vai stāstus.

RL: Tevi nebiedē tas, ka pati ideja par kaut ko jaunu bieži vien ir tikai pārdošanas jautājums? Kaut ko jaunu bieži vien rada tikai tāpēc, lai to varētu dārgāk pārdot.

Mednis: Es esmu dzirdējis arī tādas teorijas, ka mēs mobilo telefonu tehnoloģijās jau sen esam attīstījušies daudz tālāk, bet to visu nav izdevīgi ieviest, jo tad izpaliks vairāki posmi, kuros šos telefonus būtu iespējams pārdot atkal un atkal. Iespējams, ka tas tā arī ir. Bet filmas jau arī rada tāpēc, lai tās varētu pārdot. Ja mēs salīdzinām šīs tehnoloģijas ar mūziku, filmām, grāmatām, mēs redzam to pašu – agrāk cilvēki zīmēja un lasīja zīmējumus uz alu sienām, tad izgudroja rakstāmmašīnu, tagad lieto datoru. Es domāju, ka tas viss liek smadzenēm darboties, domāt. Lai gan ir cilvēki, kas uzskata, ka tieši otrādi – domāšana atrofējas.

RL: Nuja, cilvēki tagad pieraduši lasīt īsākus informācijas fragmentus un nespēj uztvert domu, kas garāka par 140 rakstu zīmēm tvitera ierakstā.

Mednis: Bet nav vairs arī vajadzības pēc garāka teksta. Informācijas ir vairāk, bet tam, kurš to informāciju pasniedz, ir jāiemācās to izdarīt kodolīgāk un precīzāk. Tā jau varētu arī pārmest japāņiem, kuri sāka rakstīt haikas jau krietni pirms tvitera parādīšanās. Un haikās diez vai ir vairāk par 140 zīmēm, ja pārvēršam tās mūsu rakstībā. Kāpēc viņiem to neviens nepārmet? Tāpēc, ka viņi tajās trijās rindiņās spēja ielikt dziļu domu. Daudziem, kas raksta tviterī, tas, protams, būtu jāmācās. Bet, lūk, – piemērs tam, ka varbūt nemaz nav nepieciešams izplūst garos eposos… mūsdienās, ar to ātro ritmu.

RL: Japāņiem gan bija nopietns pamatojums tam, kāpēc haikas ir tik īsas. Un ātrums galīgi nebija iemesls, drīzāk otrādi – tā bija maksimāli lēna ritma panākšana. Un vienkāršība kā estētiska kategorija. Skaists ir tas, kas ir vienkāršs, un vienkāršs ir tas, kas pateikts dažos vārdos. Taču tehnoloģiskie ierobežojumi ietekmē arī uzvedību. Cilvēks, kas raksta tviterī, varbūt gribētu pateikt kaut ko 500 zīmēm, bet nevar. Un ir spiests domāt īsāk. Nevis cilvēks pielāgo tehnoloģijas savām vajadzībām, bet tehnoloģijas pielāgo cilvēku. Maina to.

Mednis: Bet tā taču ir noticis vienmēr. Kad izgudroja, piemēram, kaut kādu mašīnu rūpnīcām, kur līdz tam cilvēki strādāja ar rokām, viņiem bija jāmācās citi arodi. Sākumā jau vienmēr ir izgudrojums, kura mērķis ir padarīt dzīvi vieglāku. Un tikai pēc tam šīs tehnoloģijas liek cilvēkiem pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pats tviteris jau ne no kurienes neuzradās un nepateica – viss, tagad būs tikai 140 zīmes. Kāds to izdomāja. Kāpēc 140? Tāpēc, ka sākumā tas bija paredzēts lietošanai telefonā, kur vienā SMS ziņā ietilpst 160 zīmes, no kurām 20 tiek izmantotas kaut kādām tehniskām vajadzībām. Palika 140.

RL: Tevi nebiedē tehnoloģiju attīstība?

Mednis: Laikam nē. Zini, es tomēr samelojos, esmu lasījis šādas tādas grāmatas. Labi atceros vienu ar nosaukumu “Es, robots”. Un man tā grāmata patika, lai arī bija drūma, biedējoša, tāda dzelžaina – par to, kā roboti pārņem varu pār cilvēkiem. Toreiz domāja, ka tas, kas pārņems varu, būs fiziskās tehnoloģijas. Bet tas pats tviteris jau nav nekas fizisks, tā ir mājaslapa, programmatūra, kaut kādi uzstādījumi, kā uzvesties. Tas pats ir ar Facebook, Draugiem.lv – ne jau fiziskā vara mūs pakļauj, bet software.

RL: Tas jau ir vēl briesmīgāk.

Mednis: Bet tu zini, ir ļoti daudz stāstu par to, kā cilvēki ir aizbraukuši uz laukiem un lieliski iztiek bez tā visa.

RL: Jā, un tikai ar analogās televīzijas atslēgšanu ir iespējams izbaudīt brīvību, ko dod dzīve bez televizora.

Mednis: Un, kas ir dīvaini – es neesmu dzirdējis, ka kāds par to pārdzīvotu. Man ir gadījies atstāt telefonu mašīnā, kas atrodas turpat ārā pie darba, taču es noslinkoju un visu dienu neaizeju tam pakaļ. Taču diena no tā nepaliek tukšāka.

RL: Meklējot tevi rokā, es konstatēju, ka pietiek aizsūtīt e-pastu vai īsziņu, un tu atbildi jau pēc pāris sekundēm.

Mednis: Tā bija sakritība. Uz e-pastiem es neatbildu tik ātri kā uz ierakstu tviterī vai SMS. Es mēdzu arī dienu vai divas neatbildēt uz vēstuli e-pastā. Tas man tagad vairs nav primārais komunikāciju tūls (angļu tool – rīks – RL), tomēr pārāk smagnējs. Es e- pastu vairāk izmantoju kā tādu to-do listi (angļu to-do list – veicamo darbu saraksts – RL).

RL: Tu pats sev izsūti atgādinājumus?

Mednis: Nē, es daru savādāk. Daudzi cilvēki mēdz teikt: “Pagaidi, es tūlīt nočekošu e-pastiņu.” Bet no tā jau nav nekāda labuma. Es pastu nečekoju (angļu check – pārbaudīt – RL). Tad, kad man ir laiks, es piesēžos un eju cauri. Atveru vienu, izlasu, kas jādara – izdaru. Man inboksā (angļu inbox – ienākošā pasta kastīte – RL) nekas nekrājas. Man nav pogas send, man ir send and archive (angļu – nosūtīt un ievietot arhīvā – RL). Ja es tev atbildu, tas nozīmē, ka no to-do listes šis e-pasts izkrīt un es pie tā vairs neatgriežos. Un tāpēc es e-pastu veru vaļā tikai tad, kad es zinu, ka man ir laiks ar to strādāt. Tviteris ir ērtāks veids, kā mani dabūt rokā nenozīmīgākiem jautājumiem, jo es tajā brīdī varu būt kustībā vai mašīnā, sastrēgumā un e-pastu nečekoju.

RL: Es rīkojos gluži pretēji – atveru e-pastu, ieraugu tur kādu jautājumu, nodomāju, ka nevaru atbildēt tūlīt pat, ka man ir jāsagatavojas, aizveru e-pastu un uzreiz aizmirstu. Un atceros tikai pēc trim četrām dienām, kad jautātājs sūta nākamo vēstuli un jautā, kāpēc es neatbildu.

Mednis: Ir pasaulē tāda kustība GTD – Getting Things Done (angļu – labs darbiņš, kas padarīts – RL). Cilvēki sāk domāt, kā viņi var labāk operēt ar visām tām tehnoloģijām, kā organizēt savu laiku, kā kļūt rezultatīvākiem. Un viens no šādiem principiem ir – Keep your inbox clean (angļu – turi savu pastkastīti tukšu – RL). Kad saņem vēstuli, izlasi to, atbildi un izņem to no pastkastītes ārā, izdzēs vai arhivē, vienalga.

RL: Tipisks jautājums dažādās aptaujās ir – cik stundas dienā tu pavadi internetā?

Mednis: Es varētu teikt – jā, nu, desmit stundas dienā es pavadu internetā. Bet tas ir arī maksimums. Tas, ka es esmu sasniedzams un rodas iespaids, ka visu laiku esmu onlainā (angļu online – tiešsaiste – RL), tā ir viena lieta. Bet patiesībā es tur esmu mazāk.

RL: Tāds iespaids rodas tādēļ, ka tu lieto tviteri caur iPhone?

Mednis: Jā, bet es varu atklāt vēl kādu noslēpumu – pat tagad, kamēr mēs runājam, mans tvitera akaunts (angļu account – lietotāja konts – RL) tvīto tos tvītus, kurus es esmu ielicis iepriekš sarakstā ar norādi, cikos lai tie tvītojas.

RL: Kad tu tos sagatavoji?

Mednis: Vakar vakarā.

RL: Tu zināji, ko tu šodien darīsi?

Mednis: Nē, zini, kā ir – vakar vakarā es nedaudz pastrādāju, atbildēju uz meiliem (angļu mail – pasts – RL) un, kā ierasts, reizi divās, trijās dienās es iegremdējos brauzingā (angļu browse, šeit – interneta pārlūkošana – RL). Aplūkoju jaunumus, staigāju no lapas uz lapu, inspirējos, atklāju kādas jaunas aplikācijas (angļu application – lietotne, programma, ko izmanto, lai ar datora palīdzību izpildītu noteikta veida darbus – RL). Un es uzņemu tik daudz informācijas, ar kuru man gribas dalīties. Bet, iedomājies, ja tu man seko tviterī, tu ieraugi, ka “Arturs” piepeši stundas laikā ieliek divdesmit tvītus! Tāpēc es izmantoju vienu konkrētu aplikāciju, lai saliktu tvītus uz turpmākajām dienām. Es skatos, te ir viena jauka dziesma, to varētu pirmdien vakarā septiņos ietvītot! Nē, nopietni! Un tāpēc sanāk tā, ka es it kā esmu onlainā, bet īstenībā nemaz neesmu. Protams, vajadzētu būt tā, ka tas, ko es tvītoju, ir tagad, un apraksta to, ko es tieši šajā brīdī daru vai kā jūtos. Bet es jau arī nemeloju, es nerakstu “Re, ko es nupat atradu!”, bet patiesībā to esmu uzrakstījis pirms divām dienām. Paskaties, kamēr mēs te runājam, ir kādi divi vai trīs tvīti publicējušies – viens pirms sešām minūtēm, viens pirms vienpadsmit. Skaidrs, ka es tos nevarēju ietvītot. Tā ka tad, kad es saku: “Es šobrīd neesmu internetā”, es to neattiecinu uz tviteri manā telefonā.

RL: Tad jau tavs virtuālais tēls īsti neatbilst realitātei. Tas nozīmē, ka tu esi veidojis savu tēlu apzināti? Tev ir kaut kāda programma par to, kāds tu gribi izskatīties citu acīs?

Mednis: Godīgi sakot – jā. Man nav programmas, bet es, protams, domāju, es domāju… Nu, ņemsim par piemēru mūziku. Ja es atklāju kādu skaņdarbu, kuram ir lielisks video un es par to ietvītoju, tad kāds, kurš man seko, iegūst no tā kaut kādu pievienoto vērtību. Un, protams, es iegūstu kaut kādu bonusu. Netieši, bet iegūstu. Kāpēc tik daudzi cilvēki tvīto par to, ko ir atraduši internetā? Ne jau tāpēc, ka viņiem ļoti gribētos dalīties. Viņi grib parādīt, ka interesējas par mūziku. Vai mākslu. Vai modi. Ja cilvēks ieraksta: “Re – kādi stilīgi zābaki!”, tad viņš grib parādīt, ka orientējas modē. Vai to, ka spēj pirmais atrast kādu trendu (angļu – aktualitāte – RL). Tas pats attiecas arī uz mani. Man nav saraksta ar to, kas man šodien jāizdara, lai labāk izskatītos. Bet skaidrs, kas es par to domāju. Arī tagad es, piemēram, domāju par to, ka vajadzētu ierakstīt tviterī: “Uzdodiet savus jautājumus videointervijai ar Ilmāru Šlāpinu!” Ko es no tā iegūstu? Kāds, kas zina, kas ir Ilmārs Šlāpins, nodomātu: “O, Artūrs ir kruts džeks, viņš runā ar Ilmāru Šlāpinu!” Es melotu, ja es teiktu, ka mani tas neuztrauc.

RL: Bet tevi nekaitina tie nebeidzamie YouTube linki, ko cilvēki liek savos blogos vai tviterī? Pirmkārt, tas taču nav nekas tāds, ko šie cilvēki būtu paši radījuši. Otrkārt, visbiežāk tas ir kaut kas banāls – video ar smieklīgiem kaķiem un tamlīdzīgi.

Mednis: Man laikam ir palaimējies – es tādus blogus nelasu. Ja mani kāds sakaitina, es tur neatgriežos. Es pats cenšos to informāciju, ko lieku internetā, izfiltrēt. Lai nav tā, kā daudzi dara feisbukā (Facebook.com – RL) – ierauga, o, foršs kaķis, un nospiež share (angļu – dalīties – RL) vai I like (angļu – man patīk – RL). Es tā nedaru, es tam saturam sekoju līdzi. Man tas ir svarīgi. Man nav manas personiskās sociālo mediju stratēģijas, bet man ir kaut kāds iekšējs filtrs.

RL: Tas viens motīvs ir skaidrs. Cilvēki cenšas iepatikties citiem, mēģina radīt patīkamu iespaidu. Bet ir arī tāda lieta kā frendliste (angļu friendlist – sociālo tīklu vietnēs izveidots lietotājkontu saraksts, kuram tiek sekots – RL). Vai tu esi sevi pieķēris pie domas, ka tu savus “sekotājus” arī audzini un izglīto?

Mednis: Bija man tāds gadījums pirms pāris gadiem, mēs organizējām tās Barcamp konferences, un viens džeks no Kazahstānas nofočēja mani… kapucē un ar nozīmītēm, man tā bilde patika, jo izskatījās kā studijas bilde, ļoti kvalitatīva. Es to apgriezu, samazināju un nolēmu lietot kā tvitera un feisbuka profilu. Bet es tur izskatos mazliet lecīgs un iedomīgs, tā skatos no augšas. Un kas notika? Es joprojām ik pa brīdim saņemu tādu fīdbeku (angļu feedback – atsauksmes – RL), ka cilvēki, kas mani nepazīst, ir sprieduši pēc šīs bildes un domājuši, ka Artūrs ir iedomīgs. Un tikai iepazīstot mani, sapratuši, ka tā gluži nav. Tā ir tā sociālo mediju problēma, ka tu jau to cilvēku pa īstam nemaz neiepazīsti. Tu redzi viņa tvītus, profila bildi, kaut kādus jūtūba linkus. Un tikai eventuāli kaut kad vēlāk tu viņu satiec. Bet citādi tas iespaids rodas no nejaušiem ierakstiem, gadās, viens dranktvīts (angļu drunktweet – dzērumā rakstīts tvīts – RL) vai neveiksmīga profila bilde nosaka to, ko tu par viņu domā. Un var gadīties arī otrādi – tu domā par viņu labāk, bet tad satiec un dzīvē viņš izrādās pilnīgs kretīns.

RL: Tev ir nācies dzēst kādu ierakstu?

Mednis: Varbūt dažas reizes. Vienu es atceros, tas bija tepat, “Pērlē” – es pamostos no rīta un nesaprotu, kas tās par dīvainām atbildēm tviterī. Skatos, pēdējais mans tvīts ir links uz video, kurā es intervēju kādu džeku, kurš man saka: “Artūr, kāpēc tu guli uz grīdas?” Es to izdzēsu viena iemesla dēļ – jo biju piedzēries un neatcerējos, kā kaut ko tādu esmu ierakstījis. Un tas nebija arī smieklīgi. Bet tā, ka es būtu dzēsis kādu ierakstu tādēļ, ka tur būtu kāds interešu konflikts vai slepena informācija… ja arī ir bijis, tad kādu vienu reizi un es to reizi neatceros. Tiesa, man ir bijis tā, ka labāk jau nu būtu paklusējis. Latvija ir maza, un tu nekad nezini, kura intereses tu šoreiz aizskarsi. Tu pasaki kaut ko sliktu par vienu auto marku, un jau esi ieriebis kādiem desmit cilvēkiem, kas pirmdienas rītā sasauc valdes sēdi un spriež: “Nu kā Artūrs tā varēja?” Tas ir konkrēts piemērs. Es reiz savā blogā salīdzināju divus produktus, neteikšu – kurus, un tad uzzināju, ka nākamās pirmdienas sapulcē viens mārketinga direktors ir teicis: “Mēs taču ar Artūru tik labi saprotamies, nu kāpēc viņš tā!” Un es jau neko sliktu nemaz nebiju uzrakstījis, tikai norādījis uz reālām kļūdām. Bet, ja tu man jautātu, vai ir bijis tā, ka es kaut ko gribu ietvītot, bet noturos un to neizdaru, tad tas ir daudz biežāk par tām reizēm, kad ir nācies kaut ko dzēst. Es uzskatu, ka nav ko vairot negatīvo. Ja tu redzi kaut ko pozitīvu, tad gan ietvīto – citiem par piemēru. To cilvēku, kas raksta par negatīvo, jau tāpat pietiek.

RL: Ja tu esi pamanāms internetā, tad tev ir arī daudz komentētāju. Kā tevi raksturo tavi nelabvēļi?

Mednis: Ja arī ir kaut ko teikuši, tad es neatceros. Vai arī tie ir cilvēki, kas mani nepazīst un piedēvē man kaut ko tādu, kas man nepiemīt. Ja pazītu, tad būtu minējuši tās sliktās īpašības, kas man patiešām ir.

RL: Ierakstot tavu vārdu interneta meklētājā, starp pirmajiem desmit rezultātiem parādās ieraksts “Vai Artūrs Mednis ir krāpnieks?”.

Mednis: Tas ir konkrēts gadījums. Ja tas ir tas, par ko es domāju, tad tur ir iestājies reliģiskais fanātisms. Tur mums ir virtuāls konflikts ar portāla e-baznīca veidotāju. Sākās ar to, ka manā portālā digg.lv viņš spamoja ar saviem ierakstiem un es tos sāku dzēst ārā. Tad vienā savā podkāstā (angļu podcast – internetā periodiski publicēts neliels video vai audio sižets – RL) es pateicu, ka uzskatu šo portālu par apkaunojumu visiem kristiešiem. Kopš tā brīža viņš mani neieredz.

RL: Vai tu esi arī anonīms internetā?

Mednis: Nē, nekad. Kaut kad agrāk, bet arī tad tā anonimitāte slēpās aiz mana nikneima (angļu nickname – interneta lietotāja paša pieņemts segvārds – RL), kuru viegli varēja identificēt tie, kas mani agrāk pazina.

RL: Kāds bija šis nikneims?

Mednis: Hellijs. Pirms gadiem divpadsmit es spēlēju bungas grupā Sirke un man bija iesauka Helly Judas. Tad arī šur tur parakstījos kā Hellijs. Draugi to zināja. Bet tas bija pirms desmit gadiem. Es vispār esmu pret anonimitāti internetā. No vienas puses, es esmu par demokrātiju un vārda brīvību, bet no otras puses – pret anonimitāti. Citādi veidojas izkropļota komentēšanas tradīcija. Cilvēks tā vietā, lai būvētu savu virtuālo identitāti, anonīmi kritizē. Bet tavs konts sociālajā portālā jau ir kaut kādā ziņā tava kredītvēsture. Principā es atbalstu to, ka komentāriem būtu jāreģistrējas ar savu īsto vārdu un uzvārdu. Un tad tavu profilu būtu iespējams izdzēst ar vienu klikšķi.

RL: Man šķiet, ka daudzi portāli ir mēģinājuši ieviest šādu praksi, taču pārtraukuši, kad saprasts, ka tas katastrofāli samazina komentāru skaitu.

Mednis: No biznesa viedokļa tas, protams, ir slikti, jo katrs komentārs ir lapas pārlāde, kas ir bannera ekspozīcija. Daudz komentāru nozīmē to, ka cilvēki diskutē, atgriežas, tie var būt tikai kādi divdesmit cilvēki, kas komentē, bet lapas apmeklējums aug.

RL: Ir vēl kāds faktors – es daudzās vietās esmu piereģistrējis savu kontu kā Ilmārs Šlāpins tikai tāpēc, lai to neizdarītu kāds cits.

Mednis: Jā, es šodien runāju ar Māri Zanderu, kurš pārdzīvoja to, ka tviterī kāds cits ir piereģistrējies kā Māris Zanders. Kādreiz viņš teica, ka viņam vienalga, bet nu vairs nav vienalga. Ir kāds “Māris Zanders”, kuram seko vairāk nekā 3000 cilvēku, un tas nav viņš. Laimīgā kārtā tas “Zanders” nebojā viņa reputāciju, un es pat zinu, kāpēc. Viņš liek sakarīgus tvītus un šo reputāciju uztur. Tā vietā, lai runātu muļķības, kurām neviens neticētu, kā tas bija ar viltoto Zatlera kontu, viņš saglabā ticamību šim kontam. Un vēlāk var izmantot, lai publicētu kādu komerciālu vai politisku informāciju. Vai – pārdotu kādam konkurentam. Vai īstajam Mārim Zanderam. Latvijā ir bijuši šādi gadījumi, un es pat pieļauju, ka tas ir tas pats cilvēks.

RL: Kaut kur varbūt var apstrīdēt un pierādīt, ka tas neesi tu, bet tviterī to izdarīt ir pagrūti.

Mednis: Arī var, bet grūtāk. Ja tu esi uzņēmums, tad vieglāk, bet privātai personai grūti.

RL: Kā tur ir ar tvitera administrāciju? Tu esi ar viņiem saskāries?

Mednis: Tur droši vien nāk tik daudz jautājumu, ka viņi vienkārši fiziski nespēj uz visiem atbildēt.

RL: Kas nosaka to, kāpēc vieni sociālie tīkli kļūst populāri, bet citi aiziet nebūtībā?

Mednis: Pirmais sociālais tīkls nebija ne Facebook, ne MySpace, bet Fenster.com, kas arī bija paraugs, no kura Draugiem.lv uztaisīja savu versiju. Tas bija pirmais un lielākais sociālais tīkls pirms sešiem gadiem, bet tagad tas vairs nav vērā ņemams. Kas to nosaka? Cilvēki. Un varbūt arī tehnoloģija. Tviteris ir labs piemērs – es biju viens no pirmajiem 50 000, kas pašā sākumā tur piereģistrējās. Un sākumā es tur neko nesapratu, man tas likās pilnīgi bezjēdzīgs. Es vienam ārzemju draugam teicu: “Kas tur tāds ir? Man tas tviteris nepatīk.” Un viņš man atbildēja: “Vai nu tev tur nav draugu, vai arī tavi draugi ir garlaicīgi.” Tik ilgi, kamēr es nevienam nesekoju un neviens nesekoja man, tam nebija jēgas. Bet tā ir ar visām šīm aplikācijām. Tās visas ir virzītas uz socializēšanos, uz self expression (angļu – pašizteikšanos – RL). Bet otrs nosacījums ir tehnoloģija. Pat tad, ja tur ir visi mani draugi, bet tas nedarbojas, es eju uz citu vietu. Nu, un vēl jau ir no svara mārketings. Dažkārt pat nevar saprast, kāpēc kaut kas aiziet. Tā pati Chatroulette.com – ja ir tādas lietas, kuru popularitāti es nespēju saprast, tad čatrulete ir viena no tām. Tā ir megapopulāra Amerikā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir vienkārša, stulba, teorētiski – sviests! Daudzi kaut ko tādu pirms tam jau ir mēģinājuši, bet aizgāja tieši čatrulete. Un katru dienu daudzi cilvēki par to uzzina un aiziet apskatīties. Rīt tu vari tur vairs neatgriezties, bet aiziet citi un apmeklējums aug. Bet tas beigsies.

RL: Vai tu uzskati, ka katram vajadzētu radīt sev šo virtuālo avatāru? Tāpat kā katram ir pase un autovadītāja apliecība, tā arī vajag kontu sociālajā tīklā?

Mednis: Laiki mainās un mainās arī identitātes formas. Tu paliec tu jebkurā gadījumā, vienalga, vai tev pasei ir zili vai dzelteni vāciņi. Tas jau nemaina tevi kā cilvēku. Un vienā brīdī tavi dokumenti varbūt vairs nav tik svarīgi, cik tava kontaktinformācija. Tavs telefona numurs, e-pasts. Ja es tev parādītu savu vizītkarti, man tur ir skaipa un tvitera adrese. Agrāk vispār bija tikai dzīvesvietas adrese un mājas telefons. Tagad ir pasts, telefons, e-pasts, mobilais telefons, Skype, tviteris, feisbuks, jūtūbs, flickr.com, Draugiem.lv. Visu nevar paturēt atmiņā. No kaut kā ir jāatsakās. Daudzi jau tagad nezina savu pasta indeksu. Varbūt nākotnē būs tikai viena adrese – vārdsuzvārds.lv un nevajadzēs ne telefona numuru, ne adresi. Es telefonā varēšu ierakstīt: “Ilmārs Šlāpins” un varēšu tev nosūtīt īsziņu, piezvanīt vai aizsūtīt vēstuli. Un tā tevi sasniegs, lai kur tu nebūtu un ko tu nedarītu. Tava virtuālā identitāte kļūs neizbēgama. Jau tagad, kad tu kaut kur piesakies vai aizpildi līgumu, tev prasa telefona numuru un e-pasta adresi. Un ko lai dara cilvēki, kuriem nav telefona. Vai – nav e-pasta? Viņiem neļauj reģistrēties? Jau tagad rēķini par elektrību, par telefonu, par interneta pieslēgumu pienāk e-pastā. Un tu arī samaksā, “neizejot” no interneta.

RL: Bet ar e-pasta adresi ir viena problēma – darba adresi tu zaudē, kad maini darbu, bezmaksas e-pasta serveri arī nav droši, tie var uzlikt abonentmaksu, kļūt neērti vai var bankrotēt un aizvērties. Ir Gmail.com, bet arī par to man nav nekādas garantijas, ka es saglabāšu šo adresi līdz mūža galam.

Mednis: Gmail tagad iet uz to, lai kļūtu par “tavu primāro pastkastīti”. Es zinu cilvēkus, kas, arī uzsākot karjeru kādā uzņēmumā, nesāk lietot šī uzņēmuma e-pastu, bet patur gmail adresi, arī vizītkartēs. Es to nedaru tikai tāpēc, ka cenšos nodalīt privāto saraksti no darba sarakstes. Bet diezgan saprātīgi ir paturēt tikai vienu.

RL: Cik tev ir?

Mednis: Varētu teikt, ka daudz, jo man pieder dažādi domeini, bet daudzus es nelietoju un principā ir tikai divas vai trīs, turklāt tāpat viss pasts pienāk uz gmail adresi. Cilvēkam vajag tikai vienu.

RL: Tu nelieto īpašu adresi, kuru izmanto, kad jāpiereģistrējas aizdomīgās interneta vietnēs, kas vēlāk tavu adresi var izmantot, lai piesūtītu spamu (angļu – mēstules – RL)?

Mednis: Nē, es lietoju to pašu. Ja viņi tev sāk sūtīt kaut ko nevajadzīgu, tu vienmēr vari atrakstīties. Un vienmēr var izmantot dažādus spama filtrus. Es neesmu tāds paranoiķis, lai uztrauktos par to, kur viņi ir dabūjuši manu adresi? Es droši vien saņemu daudz spama, bet tas lielākoties mani nesasniedz.

RL: Bet tajā situācijā, kad tu esi visur reģistrējies ar īsto vārdu un uzvārdu, tevi padara viegli ievainojamu – tevi jebkurš var viegli sasniegt, par tevi var daudz ko uzzināt. Tu būtībā esi pliks publiskā vietā.

Mednis: Jā, tā ir tumšā puse. Pat nerunājot par to, ka kāds var izsekot, kad tu neesi mājās, un aiziet aplaupīt tavu dzīvokli… Bet ir arī tādi gadījumi bijuši, kad feisbuka ieraksti kalpo par alibi, ka tu neesi bijis tajā brīdī nozieguma vietā. No otras puses, protams, tevis paša publicēto informāciju kāds var izmantot pret tevi. Bet tad jājautā – vai tiešām tas, ko tu dari, kādam rada tik lielu naidu, ka viņš tērēs savu laiku, lai darītu tev pāri? Protams, ja tu esi publiska persona un kaut ko dari vai paud savu viedokli, tad tādu ienaidnieku ir vairāk. Taču mēs tam bieži piešķiram pārāk lielu nozīmi. Īstenībā apkārtēji tam nepiešķir tik lielu nozīmi.

RL: Ir cilvēki, kas to postulē kā pārliecību – nekur nereģistrēties ar īsto vārdu, nelietot e-pastu ar īsto vārdu, censties neiepirkties ar kredītkarti, lai banka nevar izsekot viņu pirkumiem. Un darīt to tāpēc, ka mūsdienu tehnoloģiju apstākļos ir jāiemācās dzīvot pa jaunam, jāiemācās savu identitāti sargāt.

Mednis: Es teiktu, ka mums ir jāmācās ar savu identitāti sadzīvot. Tad jau nevajadzētu arī lietot elektrību, jo tā kāds var izsekot, kuros brīžos mēs esam mājās. Būtu jāatsakās no daudzām lietām. Tas ir muļķīgi. Es mēģinu nestresot par to, ka kaut kur parādās mans vārds vai mana bildīte. Mēs tagad esam “Pērlē”, kur es ik pārnedēļu mēdzu būt manāmi iereibis. Un citreiz tas ir pamanāmāk. Bet es mēģinu par to nesatraukties.

RL: Bet vai tas, ka tu esi pamanāms, neliek tev uzvesties labāk? Tas neliek tev censties, piemēram, nepiedzerties piektdienu vakaros?

Mednis: Nē, tā es to nebiju domājis. Un ar cilvēkiem ir tāpat kā ar zīmoliem – jo zīmols ir lielāks, jo vairāk viņš pieder tautai. Feisbukā lielākā fanu lapa ir kokakolai. Un pati CocaCola tur neko nav darījusi, to ir atvēris kāds fans.