Izvēle starp demokrātiju un nacionālismu
Foto: Aļģimants Aleksandravičus

Tomass Venclova

Izvēle starp demokrātiju un nacionālismu

Reiz — jau krietni sen, 1976. gadā — tika izveidota Lietuvas Helsinku grupa. Biju tajā līdzdalīgs un atceros to kā vislabāko laiku savā dzīvē. Šī grupa nebūt nebija pirmā disidentu organizācija Lietuvā. Jau labu laiku pirms tam, piemēram, bija pastāvējuši katoļu pulciņi, kas izdeva neoficiālo Hroniku un, cik vien bija iespējams, centās pretoties reliģijas vajāšanai.(..)

Lietuvas Helsinku grupa šajā disidentisko kustību spektrā ieņēma īpašu un daudziem neierastu pozīciju. Protams, mēs visi uzskatījām, ka Lietuvas neatkarības atjaunošana ir kaut kas neapšaubāmi taisnīgs un vajadzīgs. Vairākums no mums bija katoļi, un līdz ar to mums rūpēja baznīcas stāvoklis. Tomēr mēs centāmies neaprobežoties ar nacionālu un konfesionālu pieeju. Tādu grupējumu, kam bija nacionāli un konfesionāli mērķi, jau tāpat netrūka. Ja lietuviešu kustībai — un vienlīdz vairākumam tamlīdzīgu kustību bijušajā Padomju Savienībā — kaut kas pietrūka, tad tā bija skaidra pilsoņu un politisko tiesību izpratne. Cilvēki cīnījās par savām, par savas etniskās un reliģiskās kopienas, bet ne par visu tiesībām. Mēs sapratām, ka tāda pieeja, labākajā gadījumā, nav vispusīga. Tāpēc centāmies pieņemt vispārīgāku skatījumu, kas bija izkristalizējies Rietumu demokrātiskajās valstīs: jebkura cilvēka tiesību pārkāpums ir visu cilvēku tiesību pārkāpums, un mēs aizstāvam visu tiesības. Neuzsveram nacionālās neatkarības jautājumu, bet atbalstām jebkura cilvēka tiesības izteikties par labu neatkarībai (kā arī pret to).

Atceros, ka, apspriežot grupas programmu, kāds no mums teica: “Ja, pretēji tam, kas gaidāms, mēs uzvarēsim, un sāksies komunistu tiesību pārkāpumi — neko darīt, tad aizstāvēsim arī komunistus.” (..)

Bieži esmu sastapies ar dīvainiem maldiem. Lietuvas inteliģences pārstāvji mēdza man sacīt: “Jā, mēs saprotam jūsu taktiku — padomju apstākļos jūs nevarat atklāti aizstāvēt Lietuvu, un tāpēc aizstāvat cilvēka tiesības.” (Šķiet, ka dažās citās nacionālajās Helsinku grupās tā tas arī bija.) Man allaž bija ļoti grūti viņiem paskaidrot, ka mums cilvēka tiesības ir nevis taktikas, bet principa jautājums. Lai kā mēs mīlētu Lietuvu, šis princips mums ir svarīgāks. Ja nākotnes neatkarīgajā Lietuvā tiks pārkāptas cilvēka tiesības, būs diezgan grūti šo valsti mīlēt. Parasti sekoja šāda atbilde: “Bet tas taču nav iespējams. Neatkarīgā Lietuva būs brīva un demokrātiska.” Atlika vien pateikt: “Es arī tā ceru. Diemžēl neesmu pārliecināts, ka viens automātiski izriet no otra.” (..)

Visneticamākie disidentu sapņi, to skaitā manējie, ir piepildījušies. Bet, vērojot to, kas notiek šodien, reizēm pieķeru sevi atkārtojam parunu, kas bija uz lūpām daudziem revolucionāriem pēc Oktobra revolūcijas: “Ko gribējām, to dabūjām.” Stāvoklis Baltijā pagaidām vēl vieš cerības. Tur, ja neskaita neostaļinistus, visi uzvedas puslīdz labi: impērijas atbalstītāji pretojas, bet, šķiet, bez īpaša entuziasma, un rādās, ka viņi galu galā paliks zaudētājos. Tomēr Kaukāzā, Moldāvijā un daudzās citās vietās stāvoklis ir satraucošs. Reizēm sliecos pievienoties domai, ko izteicis Josifs Brodskis: mūs gaida haoss, un rakstnieka, un jebkura inteliģenta cilvēka misija, sastopoties ar šo haosu, ir nevis nākt klajā ar projektiem, bet gan atgādināt par mērenību, iecietību un veselo saprātu. Rakstniekam pirmām kārtām jāatgādina sabiedrībai par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Radīt izpratni par to nekad nav par vēlu, un tas nekad nebūs lieki.

Nacionālās tiesības daudziem bijušajā Padomju Savienībā, un tāpat arī Lietuvā, rūp visvairāk. Tas, kādas ir šo tiesību un cilvēka tiesību savstarpējās attiecības, nav uzreiz izprotams, un, iespējams, ka šis jautājums nav pietiekami izpētīts. Visu mūžu pūlos rast skaidrību, un neesmu pārliecināts, ka man tas ir izdevies. Lūk, daži apsvērumi.

Cilvēka tiesības ir personas tiesības (katra atsevišķā indivīda tiesības). Bet pastāv arī kolektīvās tiesības, to skaitā etniskās grupas tiesības saglabāt (ja šī grupa to vēlas) savu kultūru un valodu, ka arī radīt savu valsti. Neatkarīga nacionāla valsts varbūt nav vienīgā, bet nešaubīgi ir vislabākā garantija tam, ka valoda un kultūra saglabāsies. (..)

Šīs nācijas tiesības nav apstrīdamas. Šādā nozīmē nacionālisms nav negatīva parādība. Tie ir dabiski centieni nostiprināt savas tiesības, kas vēstures gaitā ne reizi vien nesuši brīnišķīgus augļus.

Nedrīkst tomēr aizmirst, ka individuālās tiesības ir loģiskas kolektīvo tiesību priekšteces, proti, cilvēka tiesības ir loģiskas nacionālo tiesību priekšteces (var sacīt arī tā: nācijas tiesības izriet no cilvēka tiesībām, bet ne otrādi). Ja šajā jomā veidojas konflikta situāci­jas, priekšroka dodama cilvēka tiesībām. Gadījumos, kad par šo principu aizmirsts, sekas bijušas smagas.

Ļaudis mūsu pasaules nostūrī sliecas apgalvot — tiešos vārdos, bet visbiežāk zemtekstā, ka pretrunas starp demokrātiju un nacionālismu vispār nav iespējamas. Tas, protams, ir aplami. Demokrātija pieļauj nacionālismu un dod iespēju nacionālajām idejām brīvi attīstīties, bet pretējais ne vienmēr atbilst patiesībai. Nacionālismam piemīt tieksme ierobežot demokrātiju, un vajadzīgi pastāvīgi pūliņi, jo īpaši no inteliģences puses, lai šai tieksmei oponētu. Turklāt nacionālisms parasti vēršas pie pagātnes, pie vēsturiskajām tradīcijām. Bet pagātne vairākumam valstu — ja neskaita Savienotās Valstis un Šveici — nebūt nav demokrātiska.

Dominējošā nācija, kas savu “svēto tiesību” vārdā ap­spiež un nievā minoritātes, pati kļūst par nožēloja­mu verdzeni. Ja kāds uzsver “nācijas svētās tiesības” uz teritoriju, uz savas ietekmes izplatību vai sa­gla­bā­ša­nu, tas var novest un ne reizi vien ir novedis pie kariem, pasaules karus ieskaitot. Par nelaimi, nācijas pašcieņu bieži saskata tikai varā pār teritorijām un to paplašināšanā ( kaut nācija to varētu arī apliecināt, ierobežojot šos centienus). Bieži apgalvo, ka maza nācija vienmēr tikai aizstāvas, bet liela — uzbrūk, un tāpēc mazajām nācijām allaž ir taisnība. Daudzos gadījumos tas atbilst patiesībai. Bet robeža starp aizstāvēšanos un uzbrukumu ir diezgan nedroša, un ir visai apšaubāmi pastāvēt uz savu absolūto un mūžīgo taisnību šajā jautājumā. (..)

Paturot vērā nacionālisma bīstamās īpašības, kas jo spilgti izpaudās Vācijā, Rietumi to noraida vai, jebkurā gadījumā, izturas pret to ar lielām aizdomām. Tas izraisa neizpratni un aizvainojumu Austrumos, jo īpaši bijušajā Padomju Savienībā, kur nacionālo tiesību aizstāvēšana kļuvusi par daudzu cilvēku mūža uzdevumu — par vienīgo, kura dēļ vērts uzupurēties.

Cilvēkiem Rietumos derētu izturēties pret nacionālismu ar mazāku piesardzību un atzīt, ka zināmos apstākļos tas ir likumīgs un saprātīgs. Bet mums, bijušās Padomju Savienības tautām — un ne tikai krieviem — jāatzīst, ka nacionālisms var būt tumsonīgs, nekritisks un — tādā veidolā — ārkārtīgi bīstams demokrātijai. Šāds nacionālisms slēpj sevī jauna totalitārisma (vai vismaz autoritārisma) sēklu, tādējādi veicinot neoboļševistiskas metodes un mērķus. Nereti, un atkal — ne tikai Krievijā, nacionālisms rod kopīgu valodu ar staļinismu.

Gan Lietuvā, gan ārpus tās šobrīd var sastapt daudzus cilvēkus, kam nācija ir ne vien galvenā, bet arī vienīgā neapstrīdamā vērtība. Tās izdzīvošanu un uzplaukumu uzskata par labumiem, kuru dēļ var (un vajag) nerēķināties ar visu pārējo. Retoriskais Nācijas kults pārpludina presi, iedves­mo daudzas demonstrācijas, izpaužas gan parlamenta debatēs, gan ikdienas sarunās. Tas rada ne visai patīkamas sekas. Viens no tiem ir izolacionisms, bezgalīga rakņāšanās pāridarījumos, gandrīz pret visiem izturoties kā pret ienaidniekiem, kas perina pret nāciju ļaunus nodomus. Citu kļūdas gandrīz vienmēr uzpūš, bet savējās nekad neatzīst. Savulaik Vladimirs Solovjovs izsmēja kādu primitīvu ētisko principu: “Ja es tevi esmu piekāvis un atņēmis tev govi, tas ir labi; ja tu esi mani piekāvis un atņēmis man govi, tas ir slikti.” Uz cilvēku savstar­pējām attiecībām šo principu vairs tikpat kā neattiecina, bet daudzi dzīvo rožainā pārliecībā, ka to var lieliski piemērot attiecībām starp nācijām. Notiek bezgalīgi strīdi par to, kurš dzīvojis kādā zemē kopš neat­mi­na­miem laikiem un kurš te ieradies nesen (piemēram, kopš XIV vai XIX gadsimta). Par pilnīgi pieļaujamu un pat cēlu uzskata šādu apgalvojumu: “Jums ir cita zeme, bet mums, pamatiedzīvotājiem, citas zemes nav, tādēļ jums vajadzētu doties prom.” Starp citu, pastāvot privātam īpašumam uz zemi, tamlīdzīga pieeja vairs neliktos tik pārliecinoša. Pamat­ie­dzī­vo­tāji nododas agresīvai un visumā bērnišķīgai cīņai pret svešu simboliku, aizstāvot savējo. Cilvēkus, kuri kaut kāda iemesla dēļ neatbalsta vairākuma uzskatus vai zaudējuši dzimto valodu, automātiski ieceļ nepilnvērtīgu ļaužu kārtā vai pat pasludina par nodevējiem. Lietuvā bieži var dzirdēt, ka padomju skola un padomju vēstures zinātne centās apspiest nacionālo pašapziņu (un tā ir taisnība) un ka tagad (..) skolai un, jo īpaši, vēstures mācīšanai tas ir jāstiprina. Pēdējais apgalvojums, manuprāt, nav precīzs. Skolai un vēsturei jārunā taisnība, neatkarīgi no tā, vai šī taisnība nāk vai nenāk par labu nācijas pašapziņai. Taisnība nevienai nācijai kaitēt nevar.

Šo kļūdu iemesli ir visdažādākie. Protams, lielu lomu spēlē gluži vienkārša vēlēšanās attālināties no “sovjetisma”, piespiedu “internacionalizēšanas” un rusifikācijas. Bet pastāv arī tradicionālas tendences, kas radušās jau vismaz XIX gadsimtā. Vispārzināmas ir tādas parādības kā slavofilisms un poļu mesiā­nisms. Ne vienmēr ņem vērā, ka līdzīgas ideo­lo­ģis­kās sistēmas — kas reizēm noved līdz karikatūrai un absurdam — apmēram vienā un tajā pašā laikā radās praktiski visām Austrumeiropas tau­tām, ko paver­dzi­nāja Krievijas, Austrijas un Osmaņu impērija.

Jūtama ietekme ir pirmskara apšaubāmajām ģeopolitiskajām koncepcijām (tagad, kad pirmskara literatūra kļuvusi pieejama, dažs labs ne pārāk izglītots domātājs uztver šīs koncepcijas kā augstāko nacionālo un valstisko gudrību). Visbeidzot, mums jāatceras vēl kaut kas. Staļinisms, kā mēs visi zinām, prasmīgi izmantoja krievu nacionālistisko un impērisko noskaņojumu. Tomēr tas savdabīgā veidā kultivēja visu paverdzināto tautu iedomību. Šo staļinisko nacionālismu stingri kontrolēja un, vajadzības gadījumā, nežēlīgi apspieda, bet būtu naivi apgalvot, ka tas nekad nav pastāvējis. Tajos gados cildināja ne vien Suvorovu, bet arī Bogdanu Hmeļņicki un Georgu Saakadzi, oficiālu sajūsmu izteica ne vien par Puškinu, bet arī par Ševčenko, Rustaveli, Raini, Nizami (bet par nesankcionētu šo dzejnieku apjūsmošanu tikpat labi varēja nokļūt cietumā). No vienas puses, tas novērsa cilvēku uzmanību no paverdzināšanas un iznīcināšanas politikas, bet no otras — palīdzēja īstenot “skaldi un valdi” politiku. Poststaļinisma periodā nacionālās jūtas ne tikai apspieda, bet arī novadīja (šķietami) drošā gultnē, ar tām visos iespējamos veidos manipulēja un spekulēja vietējā nomenklatūra, reizēm pat no sirds ticot, ka aizstāv “savu tautu”. Faktiski nomenklatūra ar to nodarbojas vēl šobaltdien.

Koncentrēšanās uz Nāciju Lietuvā saasinājusi domstarpības ar poļiem. (..)

Lietuvas varas iestādes un sabiedriskā doma uzskata, ka poļi padodas staļinistu un citu neatkarīgajai Lietuvai naidīgu spēku manipulācijām. Iespējams, ka tā tas arī ir. Bet šīs manipulācijas ir tik veiksmīgas tieši lietuviešu kļūdu dēļ — un mani tautieši šīs kļūdas stūrgalvīgi nevēlas atzīt, un, ja arī labo, tad pārāk vēlu. Starp citu, lietuviešu ambīcijas acīmre­dzot reizēm izmanto un uzkurina VDK. Prolietuviskā propaganda daudziem liekas vēlama un patiesa, bet jebkuras aktivitātes, kas atgādina par poļu tiesībām, uztver kā naidīgas vai vismaz vienpusīgas un naivas.

Nav vērts pat atgādināt, ka tie paši apsvērumi attiecas uz notikumiem Kaukāzā, Moldāvijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā un Rumānijā, kur šie konflikti dažkārt izpaužas daudz skaudrāk. Daudzās valstīs izveidojusies “svešā etnosa” koncepcija, par tam piederīgiem uzskatot poļus, osetīnus, abhāziešus, gagauzus, turkus, ungārus, serbus, albāņus... Ar ko tas var beigties, pat minēt negribas.

Ir vēl viena nelaime. Komunisma problēmu bieži reducē līdz vienam tās aspektam. Vissvarīgāko — un nereti vienīgo — komunisma grēku saskata internacio­nālo modeļu ieviešanā, tautu savdabīguma ap­spie­šanā. Tas, protams, ir smags grēks. Bet ir arī lie­lā­ki grēki (no kuriem šis pieminētais grēks, starp ci­tu, izriet). Lietuvā internacionālismu šobrīd daudzi uz­tver tā postošajā un kļūdainajā nozīmē, ko tam pie­šķīra komunistu vara. Tāpēc tas pārvērties parastā la­muvārdā, un tikpat kā neviens nepamana, ka interna­cionālisma jēdziens ietver sevī arī pozitīvu poten­ciā­lu (to nesaskatot, ir bezjēdzīgi sapņot par atgriešanos Eiropā).

Lietuvā gandrīz vienmēr uzskatīts, ka cilvēka tiesību ierobežojumi nākuši par labu krieviem, lietuviešu kultūras nomākšanu uzlūkojot par varmācīgu krievu kultūras uzspiešanu. Neoficiālās aprindās pie labā toņa piederas par deportētajiem sacīt šādi: “Viņi cieta vienīgi par to, ka bija lietuvieši.” To sakot, cilvēki aizmirst, ka komunisms ierobežoja visu tiesības, ka tas apspieda un izkropļoja jebkuru kultūru un savdabīgumu, pakļaujot ciešanām ne tikai lietuviešus (un bija vērsts nevis tieši pret viņiem, bet pret visām tautām). Taisnība, krievi Padomju Savienībā ieņēma īpašu vietu — un tam bija divi iemesli. Pirmkārt, viņu bija vairāk, un varas iestādes uzskatīja par vajadzīgu pielāgoties šim apstāklim. Otrkārt, krievi (tāpat kā serbi, ķīnieši un kubieši) to revolūciju, kas daudzās valstīs tika “importēta” no ārzemēm, lielā mērā uztvēra kā “savējo”. Šī jautājuma sarežģītības izpratne ir obligāts jebkuras saprātīgas domu apmaiņas priekšnoteikums. Protams, daudz vieglāk balstīt politiku uz vienkāršotām emocijām, bet labums no tādas politikas ir visai niecīgs.

Ja ir jāizvēlas starp nāciju un patiesību, nāciju un brīvību, mans lēmums ir pilnīgi skaidrs: es izvēlos patiesību un brīvību. Daudzi uz to sacītu: “Tāda izvēle ir neiedomājama. Nācija ir tieši tas, kas veido patiesību un brīvību.” Ak vai, tā ir tikai demagoģija. Lai cik skumji tas būtu, mēs bieži atrodamies izvēles priekšā. Man nācijas uzplaukums un pat tās izdzīvošana šķiet apšaubāmi prieki, ja maksa par tiem ir naids pret citiem, “tautai naidīgu elementu” apspiešana, konformisms un meli. Nācija man ir dār­ga tik lielā mērā, cik lielā mērā tās tradīcijas, vēs­tu­re un laikmetīgums iemieso patiesību un brī­vī­bu — vēr­tības, kas ir augstākas par pašu nāciju. Un, ja nu reiz ir sagadījies tā, ka es pēc dzimšanas un audzi­nā­šanas piederu pie konkrētās, nevis kādas citas nā­ci­jas, mans pienākums ir ienest kaut daļu no šīm vēr­tī­bām tās ikdienas dzīvē, cik vien tas ir manos spēkos.

To sakot, nevēlos aizmirst kaut ko citu. Jā, nacionālisms mūsu pusē ir spēcīgāks nekā Rietumos, bet tā tas ir tāpēc, ka mums nebija iespējas to pārdzīvot un pārvarēt pēc Rietumu modeļa. Tas, kas notiek patlaban, ne vienmēr ir atgriešanās pie tumšajiem cilšu naida laikiem. Drīzāk tie ir centieni sasniegt to, kas Eiropas tautām jau sen dots un ko tās reizēm nenovērtē — proti, civilizētu nacionālo eksistenci, kas izpaužas dažādos neatkarīga valstiskuma veidos. Demokrātija nav iespējama, ja kāds ar varu mēģina noturēt “vēsturiski izveidojušās” impērijas robežas. Internacionālisms nav iespējams, ja neatsakās no piespiedu internacionālisma. Atklāts un konstruktīvs nacionālisms var pastāvēt vienīgi tad, ja neatkarības un brīvības apstākļos uz ilgu laiku nodrošināta nācijas izdzīvošana. Iepriekšējās valsts iekārtas saglabāšana — vai tās kosmētiska atjaunināšana — var tikai iemūžināt naidu. Nevar sasniegt brīvību, izvairoties no neatkarīgu, nacionālu valstu pastāvēšanas. Šis posms ir neizbēgams.

1990

No angļu valodas tulkojusi Ilze Lāce-Eglīte

Raksts no Novembris, 2000 žurnāla