Izraidīšana no supermārketa

Tuvošanās supermārketam līdzinās laimes gaidām. Jūs nogriežaties no maģistrāles uz novadceļa un uzmetat skatienu varenajam stāvam. Tas izdvesmo solījumu. Jūsu rokas pārvietojas pa stūres ratu, virzot auto cauri stāvlaukuma labirintiem, bet jūsu skats jau novērtē veiksminiekus, kuri šeit ieradušies dažus mirkļus pirms jums. Tad arī jūs apstādināt auto, izslēdzat dzinēju un izkāpjat ārā. Jūs iztaisnojat augumu, atgāžat galvu, piebiedrojaties kopējai plūsmai un dodaties pretī Viņam.Tuvošanās

Apkārtne te atgādina, ka jūs tuvojaties kam lielākam nekā tikai veikals. Šajā vietā topogrāfija iemieso vēsturisku pilnību, varētu pat teikt — cilvēcisku progresu: vienā pusē atrodas supermārkets, otrā pusē ir kapi, bet pa vidu iet četrjoslu automaģistrāle, pa kuru nepārtrauktā straumē plūst mašīnas. Blakus supermārketam tiek celts elastības centrs (fitnescentrs) — ko gan tas varētu nozīmēt? — un celtņa strēle ir tik gara, ka tās dzelzs roka izstiepjas pāri kapsētas krustiem. Šī vieta sadala cilvēci iemītniekos, ceļotājos un apmeklētājos, un jūs esat degsmes pilns uzņemties vienu no šīm lomām.

Ieiešana supermārketā ir tikpat lielā mērā laimes piepildījums kā savas būtības sastapšana, kas, kā zināms, ir viens un tas pats. Te ir viss un visi. Te ir visi jums zināmie ražojumi un visi jums pazīstamie cilvēki no jūsu loka, atskaitot dažus atkritušus intelektuāļus, kuri tieši tāpēc ir intelektuāļi, ka ienīst supermārketu. Te pastāv visu jums zināmo objektu un subjektu vienība — totāla aģentūra.

Un tad jūs sākat rīkoties. Jūs paņemat iepirkumu grozu vai ratus un uzsākat ceļu gar plauktu rindām. Ik pa brīdim jūs apstājaties, kaut ko aplūkojat, pacilājat un pagrozāt rokās. Dažreiz jūs to ieliekat grozā vai ratos — dažādas paciņas, kārbas, pudeles un burkas. Pa starpām jūs vērojat citus un citi vēro jūs. Tāpēc jūs sevi pastiprināti kontrolējat. Jūsu seja ir izteiksmīgāka un vēstošāka nekā parasti, bet jūsu žesti — pārdomātāki un spilgtāki. Ja jūs esat divatā, vai vēl labāk — trijatā, jūs apmaināties zīmīgām frāzēm, kas domātas plašai auditorijai. Arvienvārdsakot — jūs tēlojat. Visbeidzot jūs dodaties pie kases, izstāvat rindu un samaksājat. Tad jūs sakrāmējat pirkumus plastmasas maisā un atstājat supermārketu. Līdz nākamajai reizei, kas pienāks drīz. Tas, ko jūs esat paveicis šajās pārdesmit minūtēs — un šis laiks nevarētu būt ilgāks, spriežot pēc ierobežotā tualešu skaita supermārketā — ir apbrīnas vērts ikdienas varoņdarbs: jūs esat piedalījies visnozīmīgākajā mūsdienu procesā — sabiedrības veidošanā. Jūsu reālās un simboliskās darbības ir palīdzējušas tapt un nostiprināties visaptverošajam veidojumam, ko mēs pazīstam ar nosaukumu “mūsdienu sabiedrība”.Atdošanās

Vienīgais supermārketā sastaptais cilvēks, kurš šajā vietā izjuta kaunu, bija kāda sieviete, kas sacīja: “Es te tagad bieži ienāku, man tepat pretī ir ģimenes kapi. Mamma un tētis apglabāti.” Kauns, kā zināms, ir robeža, no kuras atgriežas, un apstāklis, ka ir vietas, no kurām neatgriežas, mums palīdz uzturēt kaunu. Un viņa, mulsi pasmaidīdama, izzuda starp mirušo gurķu un konservēto aprikožu urnām.Preces un produkti

Tie vienaldzīgi pavadīja viņu bez nožēlas, smaržas un atvadu sveicieniem. (Dīvaini, neviena viela šeit neizgaro smaržu, it kā cilvēki ēstu ar acīm.) Viņu gļetās sirdis bija rimušas pukstēt glicerīna receklī un viņu bālās miesas bija piesūkušās ar etiķi un kālija karbohlorīdu. Šo kādreiz dzīvo matēriju tagad ir okupējuši konservanti ar tehnoloģiski mītiskiem nosaukumiem: E37, E96, E117, E249, E 316, E430 utt.

Daži no tiem, šķiet, ir domāti garšas pastiprināšanai, citi — krāsas viendabīgošanai, vēl citi — blīvuma uzturēšanai, bet vairums — derīguma termiņa pagarināšanai. Tie ir iemiesojuši formulu, pēc kuras pirms tūkstošiem gadu tiecās senie mūmiju balzamētāji un kura pagarina mirušo audu mūžu par vairākiem gadiem — līdz brīdim, kad tos apēd.

Viena no saturīgākajām nodarbēm supermārketā ir tieši konservējošo vielu struktūras un kvantitātes pētīšana uz iepakojuma un vākiem. Uz dažiem no tiem izdodas saskaitīt vienpadsmit E burtus. Šiem skaitļiem nav jēgas atšifrējuma, tāpēc ir vilinoši minēt to nozīmes. Konservantiem piemīt liels nākotnes potenciāls, tāpēc tiem piemīt arī liels prognozējošs spēks. Ir dzirdēts, ka skaitļi līdz 100 nav veselībai sevišķi kaitīgi, bet tie, kuri sniedzas pāri 100, ir daudz bīstamāki. To sekas izpaužas lēni un visi kopā tie nākamo paaudžu vīriešiem samazinās sēklinieku izmērus un pazeminās spermatozoīdu aktivitāti. Kā jau vienmēr, vīrieši atkal būs lielākie cietēji.Vīrietis un supermārkets

Tā kā vīriešiem ciešanu perēklis ir izstumts no ķermeņa, viņiem savu identitāti vienmēr nākas pierādīt uz āru. Kopš komunisma pagrimuma vīrišķajai evolūcijai Latvijā ir bijušas trīs hipostāzes — mobilais tālrunis, lakots auto un supermārkets. Mobilais tālrunis bija tikai neliela piedeva vīrieša ķermenim, ko viņš nēsāja rokā, lai kaut nedaudz palielinātu tā izmērus. Auto bija kaut kas lielāks, tas izpleta vīrieša ķermeni pāri visai braukšanas joslai, un tā pienākums bija uzvarēt ielās.Vīrietis kā bērns bija aizsargāts tajā, un, jo lielāks tas bija, jo drošāk viņš jutās. Taču vīrietim pietrūka telpas, kur atkailināt savu ķermeni un atgūt tā sākotnējos izmērus, vienlaikus saglabājot savu izplestās varas un ietekmes zonu. Tad nāca supermārkets. Jums vajag redzēt vīriešu acis, kad viņi tuvojas supermārketam! Tās staro un viņu augumi skrien. Pirms automatizēto durvju atvēršanās (ievērojiet — tās atdarās bez piepūles!) viņi vēl piesit ar roku pie bikšu kabatām un pārliecinās, ka naudasmaki un kredītkartes ir savās vietās. Viņi ir gatavi! Un tad viņi iet iekšā. Supermārkets sagaida viņus ar spožu gaismu.

Par sievietēm supermārketā ir apbrīnojami maz ko teikt, ja nu vienīgi to, ka šeit viņas vēlas būt vēl daudz vēsākas, nekā ir īstenībā, tādējādi palielinot aizsargslāni pret šo maskulīno tīrradni. Tāpēc sievietes šeit izskatās vai nu mazliet apjukušas vai arī vienkārši seko saviem vīriešiem. Tādā kārtā supermārkets iecērt pliķi feminisma sejā, un par spīti tā mūžīgajām pretenzijām uz vispārējās mūsdienu teorijas statusu, kļūst par maskulīnu superteoriju.Supermārketa sabiedrība

Supermārketa sabiedrība ir ļoti nenoturīga. Tādu to padarījusi patērēšana, kas nošķir indivīdus — viņi iepērkas pa vienam. Lai gan te pulcējas tik daudz ļaužu, viņi neveido pilsonisku kopību, un šķiet, ka šī vieta ir pilnīgi asociāla. Cilvēkus te nesaista komunālas saites un solidāras jūtas, un es šaubos, vai pārdevēji šeit ir nodibinājuši arodbiedrības šūniņu. Vai varat šeit iedomāties iedzīvotājus apspriežam mikrorajona nabadzības mazināšanas stratēģiju? Vai spējat iztēloties konsultatīvās komisijas sēdi sociālās palīdzības jautājumos? Nīstot kolektīvismu, supermārkets apdzēš arī politisko kaisli. Šī vieta nav piemērota piketiem, demonstrācijām, mītiņiem un parakstu vākšanām. Šajās telpās nevarētu dzimt neviena no zināmajām masu protesta kustībām un te nevarētu kārt revolūcijas šūpuli. Tāpēc supermārkets neizraisa politiskas bailes un tas patīk visu partiju piekritējiem. Partiju priekšsēži, ierēdņi, nevalstisko organizāciju vadītāji, konsultatīvo padomju locekļi un visu paveidu sociālie padomdevēji te ieslīd pa vienam, beidzot jūtoties atbrīvoti no jebkāda sabiedriska pienākuma. Tāpēc šeit nevedas sarunas, lai gan visi zina, ka sabiedrība ir komunikācija.Domas ekspatriācija

Ja jūs patiesi vēlaties supermārketā atšķirties, uzsāciet sarunu! Bet ja ar to ir par maz un jūs vēlaties būt pavisam citāds, pavaicājiet pārdevējai: “Kur, lūdzu, pie jums var nopirkt piezīmju kladi un pildspalvu?

Man tikko prātā ienāca ģeniāla doma (formula, melodija u. tml.) un es gribētu to pierakstīt.”

Būdams vienīgi un tikai patēriņa templis, nevis kaut kāds ražošanas cehs, supermārkets ir ne vien savrupinājis indivīdus, bet arī atšķēlis patēriņu no ražošanas, rezultātu no ieceres, produktu no idejas un, visbeidzot, — miesu no prāta, salipinādams šo polaritāšu pirmās puses kaut kādos savrupinātos miesiski bezdomainos rezultātu rijējos.

Supermārketa naids pret radošu domu ir pat vēl lielāks nekā tā neiecietība pret kolektīvismu. Tāpēc tas pašattīrās no jebkāda intelektuāla piesārņojuma — ja pirmajos lielveikalos vēl bija pa grāmatnīcai, pēdējos — jau vairs nē. Mūsdienu einšteiniem un ņūtoniem savas formulas te būtu jāpieraksta ar sērkociņu uz cukura pakas sāna.Integrācija supermārketā

Norobežošanās supermārketā noris tikpat intensīvi kā saplūšana (integrācija). Ubagi — šie līdzjūtības jāņtārpiņi, kas izgaismo baznīcas, šai vietai met līkumu. Viņi taču varētu te ierasties ar speciālā reisa bezmaksas autobusu no kāda ļaudīm pārpilna laukuma. Kāpēc tad viņi nebrauc? Viņi laikam nojauš, ka šeit viņus nepazīs.

Jo te neviens netic stāstiem par trūkumu un salu. Pie reklāmas stabiem te neatrast lauku meitenes vēstuli, kurā teikts, ka tēti mežā nositis koks, bet brāļi un māsas uz Ziemassvētkiem gaida saldumus. Vietējais translācijas tīkls te nepārraida vientuļo māšu aizraudātos dzīvesstāstus un neatskaņo bijušo kolhozu ciematu pelēkās melodijas. Raugoties uz kases aparātu šaurajām acīm, kas rāda pirkumu vidējo summu starp 10 un 20 latiem, runas par nabadzību šķiet nepiedienīgas. Supermārkets ir tāls no tautas tieši tādēļ, ka ir tās nākamās integrācijas iemiesojums. Te mēs beidzot varam ieraudzīt, ko nozīmē būt vienādi vienaldzīgiem noslēgtā telpā. Supermārketa salīdzinājums ar čeku būtu gluži vietā. Arī čekisti bija labi ģērbti, izskatīgi un runāja raitu valodu. Arī viņi zināja, ko viņi no tevis grib. Tāpat kā supermārkets, viņi iesūca tevi tīklā, kura funkcijas guva virsroku pār tavām domām un sirdsapziņu. Supermārkets ir vēl viena pakāpe totalitārajā evolūcijā — bez liekas slepenības un ar atvērtām durvīm.Ķermeņšķiras piedzimšana

Supermārketa augstākais sasniegums ir jaunas ķermeņšķiras — savrupināti miesisko patērētāju kopas — izveidošana, kuru pieklājības labad nosauc visneveiklākajā vārdā par vidusšķiru. Cilvēki supermārketā ienāk ar nepārprotamu mērķi kaut ko apliecināt. Un to darīdami — stumdami, pirkdami, krāmēdami, maksādami utt. — viņi izveido sevi kā ķermeniski-šķiriski-ideoloģiskas būtnes ar supermārketa zīmi sirdī.

Jaunā identitāte — piederība supermārketam — ir stiprāka par piederību citām institūcijām, kuras līdz šim ir centušās apliecināt cilvēka būtību, piemēram — baznīcai un mākslas muzejam. Ne tikai tādēļ, ka supermārketu cilvēki apmeklē biežāk (vai esat ievērojuši — ne baznīcā, ne muzejā durvis pašas neatveras), bet galvenokārt tāpēc, ka šeit viņi var justies galvenie varoņi un visu vērtību mērs. Tomēr, par savu piederību supermārketam (ķermeņšķirai) cilvēki nejūtas īsti droši. Tāpēc viņiem ir cītīgi jānāk uz šejieni, jāpārbauda, vai ar viņiem viss joprojām kārtībā, un jāizgudro arvien jauni pašapliecināšanās paņēmieni.Kanonizēšana

Veids, kā cilvēki pašrada savu būtību supermārketā, pilnīgi atšķiras no pazemīgā veida, kā viņi kontaktējas ar Dievu baznīcā vai kā viņi cenšas sadarboties, risinot kopējus jautājumus — tas ir konstruktīvisks un agresīvs. Kāds Atmodas laika līderis garā mētelī un mīkstu platmali galvā pie svaigo augļu stenda ieskatās pārdevējas tikko atstumtajos ratos ar jaunu produkciju un saka: “Kas jums tur iekšā? Ā, svaigi ananasi! Nu, tas jau ir nedaudz labāk!” Un viņš ieceļ vienu augli savos ratos.Ko gribēja teikt tautas tribūns? Viņš gribēja pierādīt un izrādīt, ka tagad viņam vairs nepietiek ar 99 svaigu augļu un dārzeņu šķirnēm. Viņš pavēstīja globālajām piegādes ķēdēm, ka turpmāk viņš cer sagaidīt no tām un izvēlēsies tikai pašus svaigākos pievedumus. Viņš parādīja apkārtējiem, ka turpmāk šajā vietā viņš būs noteicējs, bet starptautiskais preču tirgus tikai raustīsies kā marionete zem viņa iegribu auklām. Viņš apliecināja savu patērējošo personu ar tik vardarbīgu un pēkšņu uzbrukumu precēm, ka neradās ne mazākās šaubas par konstruējošās rīcības nejaušo un haotisko dabu — ik reizi tai varēja būt cits upuris un izvēles objekts. Šī epizode palīdz izprast arī paškonstruējošās rīcības globālās sekas — supermārkets, atšķirībā no baznīcas, neved cilvēkus pie dvēseles miera, bet gan pie konkurences saasināšanās starptautiskajos preču tirgos un neiedomājamas ekspluatācijas tajās zonās, kas atrodas vistālāk no supermārketa un tā uzpūtīgajiem apmeklētājiem.Ķermeņšķiras šķitums

Tomēr ķermeņšķira, tiklab kā patēriņš, te ir iluzori: “Čau, zaķīt! Atver ledusskapi un paskaties, kas mums mājās ir ēdams,” — mobilā tālruņa bezroku kunkulī sauc jauna sieviete, uzgūlusi iepirkumu ratiem. Tūlīt viņa saņems mīļotā cilvēka norādījumus, kā vislabāk savienot mājas ledusskapi ar supermārketa vitrīnu. Un šajā aktā viņa pat nelieto rokas.

Patēriņa šķietamība izriet ne tik daudz no tā tehnoloģizācijas, vakuumiepakojuma, saldējamām kamerām, mašīnlasāmiem svītrkodiem utml. — cik no tā uzburtā tēla nedrošības. Vislabāk šī nedrošība atklājas klajā laukā un lielā salā. Šajā klimatiskajā joslā, kad ārā ir mīnus 24 grādi, un tu stāvi pie mandarīnu kalniem supermārketā, tu pēkšņi ieraugi, ka lielās kastes patiesībā ir tukšas un ka sūri grūti audzētie, koptie, novāktie, sašķirotie un transportētie augļi ir izbērti plānā kārtā virs tukšuma un izkārtoti piramīdā, lai radītu pilnības mānu. Visas šīs kastes, grozi, plaukti un spoguļi ir tikai butaforija, lai pavairotu pārpilnības šķietamību.

Arī klaji laukumi un tukšas vietas, kuras tā iecienījuši supermārketi, nodod ķermeņšķiras šķitumu. Pārlaižot vientulīgu nakti kādās lauku mājās, es brīnos, kāpēc klajumā starp Sēmes ezeru un Kaives dižozolu nav supermārketa. Jo arī te taču ir klaja vieta, un arī es taču gaidu rītu, kad vēlēšos ēst svaigu jogurtu. Tā vietā klajumā tikai gaudo vējš.

Atvadas

Šīs vietas atstāšana atgādina izraidīšanu, nevis atvadas. Cilvēki pie kases galdiem steidzīgi met maisos pirkumus, kuri, izsvaidīti pa visu mākslīgi paplašināto virsmu, acumirklī ir zaudējuši pievilcību. Pakas, kārbas, burkas un pudeles jau atrodas savā iznīcības ceļā uz atkritumu tvertni vai citu nekurieni, bet kases rene tiem atgādina viņu patieso sūtību — viņu grozīšanās neona gaišumā ir bijusi tikai mānīga vērtības imitācija līdz brīdim, kad kāda nodevīga roka ir norāvusi tos no postamenta un iesviedusi grozā. Supermārkets bez žēlastības izgrūž no sava vēdera preces un pircēji ir sprieduma izpildītāji. Taču jocīgi — šajā pašā mirklī viņi paši kļūst par savu pirkumu upuriem, jo tie piespiež viņus būt par vienu miesu un asinīm.

Atvadas te ir saraustītas un īsas, pa reni jau virsū gāžas citi pirkumi. Šis brīdis nav garāks par to, kuru čekisti atvēlēja latviešu mātēm un tēviem pirms izsūtīšanas uz Sibīriju. Arī viņiem bija dotas tikai dažas minūtes, lai samestu maisos kaut ko ēdamu un mugurā velkamu. Un arī viņi baidījās aizmirst visvairāk vajadzīgo.

Cilvēki nav gaidījuši, ka šis brīdis būs tik vienaldzīgs, cinisks un īss, un ka viņi — vienkārši tā — bez kādiem atvadu sveicieniem tiks izmesti uz ielas. Tāpēc viņi atstāj šo vietu noliektām galvām un šļūcošiem soļiem, un viņu sagumušos augumus uz leju velk maisi, pielādēti akmeņiem, kurus viņi paši ir izvēlējušies.

Izraidīšana

Bet vislabāk man patīk supermārkets naktī. Stundu pēc pusnakts es ieripinu auto tukšajā stāvvietā, izkāpju ārā un dziļi ievelku plaušās dzestro gaisu. Manā ķermenī ieplūst tik liela brīvība, ka gribas kliegt, tad es atliecu galvu pret virsotni un tuvojos templim. Manu ceļu neaizsprosto izgrūstītie iepirkumu rati un manu gaitu nekavē šķērsām novietotās mašīnas. Mani nevēro pētījoši skati un man nav jāizliekas nemanām to tēloto vienaldzību. Es esmu viens ar šo celtni, es pieeju supermārketam un pielieku roku tā varenajai miesai, tad es sāku virzīties gar tā sāniem. Kameras mani vēro un drīz izskries bruņoti sargi. Bet kamēr tas nav noticis, es piespiežu ausi alumīnija dēlim un ieklausos. Aiz izolācijas vates, caurvējā pieskardamās apdares plāksnei, iedrebas tvaika plēve. Tur pukst supermārketa sirds. Un es kļūstu par viņa tvaika plēves sirdi, kas sitas starp divām apdares plāksnēm un ne pie kā nav vainīga. Es pārvēršos par viņa kases aparātu acīm, no kurām atvienota strāva. Viņa elektrisko lampiņu virtenēm apkarinātais augums iebrauc manī kā izgreznots svētku kuģis. Tāds kādreiz aizpeldēja garām, atstādams mani ar tik lielu vientulības sajūtu, kādu spēj izstarot vienīgi puķes zem supermārketa betona kājām.

Un mani pārņem tāds žēlums, ka es noslīgstu ceļos un sāku klusi raudāt. Es piespiežu pieri viņa alumīnija ribai un skaitu lūgšanas vārdus: “MīļaisSupermārket, piedod man manus parādus, tāpat kā es piedodu saviem parādniekiem. Viss, ko es par tevi ļaunu esmu domājis, ir tikai cilvēku ciešanas un ilgas, ko viņi tevī ir ienesuši. Viss sliktais, ko esmu tev piedēvējis, ir viņu izdomājums. Es esmu sildījies tavā gaisā un veldzējies tavās saldajās melodijās. Es esmu skatījies tavu pārdevēju gaišajās sejās un klausījies viņu no sirds nākušajos vārdos: “Ņemiet, ņemiet šo maizīti! Tā ir garšīga. Es pati to ēdu.” Tu mani esi barojis, kad esmu bijis izsalcis, un tev vienmēr ir atradies kāds kārums, ar ko iepriecināt manus bērnus, un tagad, pēc visa, ko ļaunu par tevi esmu domājis, es nekad vairs nevarēšu atsaukties tavam aicinājumam un ienākt šeit vēlreiz. Jo esmu sevi nodevis, iedomādamies, ka varētu bez tevis iztikt.”

Es gribu izlūgties piedošanu, bet man aptrūkstas vārdu. Tad es pieceļos kājās, pagriežos un eju uz mašīnu. Es iedarbinu dzinēju un lēni izripinu uz lielceļa. Vēl uzmetu mirkli tukšajam laukumam. Un tad es ienirstu tumsā.