Ikdienišķuma efekts

Angie. No Angies Kā jūs varat par savu zemi tik negatīvi runāt? – jautāja Gerhards Šrēders, kā brīnumā vērdamies Angelā Merkelē, savā sīvākajā konkurentē Vācijas kanclera amatam, kas nule bija kritizējusi viņa politiku pēdējos septiņos darbības gados. Divas nedēļas pirms vēlēšanām četri Vācijas televīzijas kanāli pārraidīja abu kanclerkandidātu politisko dueli četru moderatoru vadībā, ko noskatījās ap 20 miljonu skatītāju. Tūlīt pat pēc dueļa veiktajās sabiedriskajās aptaujās par simpātiskāko tika atzīts Šrēders. Par pārliecinošāko – arī. Viņš skatītājiem šķita pārliecinošāks gan pensiju, gan ārpolitikas jautājumos. Dažādas aptaujas liecināja, ka attiecībās 55 pret 41 vai 54 pret 38 par nākamo kancleru vācieši atkal vēlas redzēt tieši Šrēderu. Jau trešo reizi pēc kārtas. Vienīgi darba vietu radīšanas jautājumos Angela Merkele bija aizvirzījusies viņam tālu priekšā. Tas nekas, ka dueļa laikā arī viņa nespēja sniegt saprotamu atbildi uz jautājumu – bet kā, no kurienes tad šīs darba vietas radīsies, ja darbaspēks Ķīnā vienmēr būs lētāks par darbaspēku Vācijā? Pieci miljoni bezdarbnieku kā arguments un bieds tika piesaukti vai katrā atbildē, un šīm darbavietām no kaut kurienes būtu jārodas, kaut vai apelējot pie uzņēmēju sirdsapziņas. Tikmēr spēcīgākus salīdzinājumus cienoši politiskie komentētāji nekautrējas situāciju Vācijā pielīdzināt Černobiļas atomreaktoram, kuram varot gan uzlikt betona sarkofāgu, bet kuru nekad tā arī nevarēs “atveseļot”, un to nevienam neesot drosmes cilvēkiem pateikt. Politiskā divkauja kā sākās, tā arī beidzās, un vēlētāji tā arī neko būtiski jaunu neesot uzzinājuši, kamēr “gudrākie” sacīja, ka tas jau nemaz arī neesot bijis jāgaida, jo šādā divkaujā runa galu galā neesot par saturu, bet gan par prezentācijas un inscenējuma spēku. Par iespaida radīšanu. Un tas gan šoreiz strādāja dīvaināk nekā ierasts. Pareizāk sakot, tas iedarbojās kā vienmēr, taču secinājumi raisījās kaut kādi tādi citi – tie atklājās jau aptauju analīzes komentāros, kas noslēdzās ar negaidītu rezumējumu – gandrīz visos jautājumos uzskatāmi zaudējot Šrēderam, Angela Merkele tomēr tika atzīta par uzvarētāju, jo iespaidīgi liela skatītāju skaita acīs viņa izrādījusies pārliecinošāka un labāka, nekā tas ticis no viņas gaidīts. Angelai Merkelei ar viņas VDR pagātni, kas kā zīmogs gulst sejā un publiskās uzstāšanās stilā, liekot viņai uzvesties pilnīgi šķērsām Rietumu politiskās pasaules standartiem, nācās cīnīties ar vienu no Vācijas rietumu sabiedrības daļas iecienītākajām mitoloģiskajām figūrām. No nabadzīgas daudzbērnu ģimenes nākušais un par valsts pirmo cilvēku kļuvušais Gerhards Šrēders iemieso vācu mērķtiecības un varēšanas rezultatīvo spēku, bet ko iemieso Angela Merkele? Tikai un vienīgi austrumvācisko lūzerību. Vismaz par to vēl pirms dažām nedēļām satraucās “Bavārijas karalis” Edmunds Štoibers, patētiski jautājot saviem tautiešiem: “Kas gan notiks ar “bundesrepubliku”, ja to sāks pārvaldīt frustrēti austrumvācieši!?” Dienu vēlāk viņš atvainojās visiem austrumvāciešiem, sabijies un sabiedēts, ka tā izrunājoties vēl varētu nobrukt viņa partijas koalīcija ar Merkeles partiju. Angelu Merkeli mēdz dēvēt par traucējuma efektu sistēmā, nespējot rast izskaidrojumu nevienam viņas karjeras lēcienam, jo visu posteņu priekšā viņa aizvien ir bijusi visbezcerīgākais kandidāts un tomēr finālā tos aizvien ieņēmusi tieši viņa. Skumji apātiskais runāšanas stils, bezpalīdzīgas izdarības kameru priekšā (kā spilgtākais piemērs parasti tiek minēta kapitulācija desiņu stenda priekšā Tīringenē, kur Angela Merkele tā arī nespēja veikt divus pārliecinošus kodienus ar sinepēm notrieptajā maizītē), koncentrēšanās tikai uz sakāmā saturu, aizmirstot par fascinējošu tā pasniegšanas formu, kliedzošs harizmas trūkums – visi šie kandidātes šaubīgie parametri summējoties ir pārvērtušies savādā efektā. Merkele, kurai pie visa jau teiktā absolūti trūkst humora izjūtas un ironijas, rada negaidītu iespaidu, ka tieši viņa lietām pieiet nopietnāk nekā šovmenis Šrēders. Iespējams, ka pirms kāda laika tas būtu savādāk. Merkeles – Šrēdera divkauja ietrāpījusies laikā, kad kultūra un arī paši žurnālistikas veidotāji sāk aizvien aktīvāk apšaubīt mediju konstruētās bildes un, lai gan paši turpina tās konstruēt, tomēr dara sabiedrībai zināmu – mīļie, tās ir tikai bildes, tās neciešami bieži melo, bet, kad nemelo, tām pietrūkst spēka uzrunāt. Angelai Merkelei pilnīgi trūkst aktiera dotību, un tas rada iespaidu, ka viņa ir patiesa. Konservatīvās partijas, kristīgo demokrātu priekšsēde Angela Merkele runā par pagrieziena nepieciešamību Vācijā, kuru purvā ievedis sociāldemokrātu īstenotais reformu kurss. Viņas sauklis skan: “Izmantot iespējas!” Ja Merkeli ievēlēs, tas būs pagrieziens arī sabiedrībā, pieņemot kancleru, kurš attiecībā pret medijiem ir pilnīgi bezspēcīgs un no kura televīzijas ekrānos un pirmajās avīžu lappusēs nestrāvos vis pārliecība un apņēmība, bet gan monotons ikdienas darbs. Noskaņu Vācijā nedēļu pirms vēlēšanām demonstrē divi plakāti – nevis Šrēdera un Merkeles pirmsvēlēšanu lieformāta kartoni, bet oranži šaurstrēmeļu transparenti, kuri nomaina viens otru. “Angie” – pieprasa vieni. Un “No Angies” – Vāciju bez šī traucējuma faktora sistēmā grib redzēt otrie. Jā, Angela Merkele ir ne tikai sieviete, kas nāk no bijušās VDR, viņa ir arī divreiz precējusies un viņai nav bērnu. Uz pēdējo punktu metās norādīt Šrēdera sieva Dorisa, žurnāliste, presē uzsverot, ka ģimeni nevarot izprast cilvēks, kam pašam neesot bērnu. Prese viņai atbildēja: un to jūs uzsverat valstī, kurā uz diviem vadošajiem politiķiem vīriešiem kopā ir pa astoņām laulībām?

Margarita Zieda

Par kaķiem Par kaķiem es nevaru nedomāt. Nebūdami cilvēki, tie guļ uz dīvāna labākajās vietās un ēd ēdienu, kas iegādāts tajā pašā veikalā, kur tiek pirkti produkti pārējiem ģimenes locekļiem. Mājās, kurās es īsu laiciņu dzīvoju Parīzē, divi bija savējie un vismaz trīs atnākuši ciemos. “Ak, mūsējie jau arī bieži iet pie tiem,” bezrūpīgi noteica saimniece Marī. Mēs sēdējām piesaulē uz terases pirms vakariņām, dzērām anīsa šņabi Pastis ar ūdeni un runājāmies, tikmēr kaķi aizgāja risināt savas attiecības uz mauriņu – tur tie gulšņāja un staipījās, kāds izlieca muguru, uzšņāca un pazuda dārza dziļumā fenheļa un lavandas brikšņos. Kādu rītu, kad ģērbos, atvērās manas jumtistabiņas durvis – viņš tās bija pagrūdis ar ķepu un tagad mierīgi iestājās durvīs un skatījās uz mani. Es negribētu precizēt, taču tādu skatienu es jau esmu piedzīvojusi un arī to pagriešanos bez skaņas un iziešanu ārā. “Nu jā, mūsējais kaķis tā dara. Veca māja, rokturi veras smagi, tāpēc visas durvis ir tikai pievērtas – un to viņš izmanto,” franču ģimene it nemaz nebrīnījās, kad es viņiem stāstīju. Par kaķi es atcerējos arī Orsē muzejā, kur mani uzreiz piesaistīja sievietes skulptūra. Viss, ko man pēc tam par to stāstīja – par daudziem pazīstamas sievietes, rakstnieku un dzejnieku mīļākās, kailo ķermeni, ko bija precīzi atveidojis Ogists Klezenžērs un kas bija kļuvis par 1847. gada izstādes lielāko skandālu –, nepateica neko vairāk kā tā kaķīgā poza, kādā gulēja šis marmora tēls. Pēdējā rītā mēs pastaigājāmies pa parku, ko kāds aviators reiz bija uzdāvinājis savai – Medonas priekšpilsētai, mantiniekiem atstādams tikai pašu māju. Izskatījās, ka pat tas ir bijis par daudz, jo zemi logu priekšā viņi bija izpārdevuši pa gabaliņiem vien kādam slavenam arhitektam un viņa klientiem. Mūsu saimniece, franču patrīciete, kas pati dzīvo savu vecāku mājā un no rītiem spēlē flīģeli viesistabā, sacīja: “Tās dīvainās mājas.” Vesels puduris modernās arhitektūras – pat no āra redzams, ka arhitekta paša stikla mājai trepju laukumiņā atradās gracioza vara vanna. Un kaķis nāca mums līdzi. Ne jau kā suns – pie kājas, nemaz ne tā. Kā pastaigas dalībnieks. Tas turējās mūsu tuvumā, tecēja pa ēnu gar namu sienām zem noparkotām automašīnām. Mēs arī tur būtu gājuši, vēsumā, bet izlodāt starp mašīnām spēja tikai viņš. Par kaķi aizmirsām, kad skatījāmies augšup uz Napoleona Žozefīnes stādīto Libānas ciedru. Bet kaķis tikmēr bija mainījis savu maršrutu kāda suņa dēļ. Jau ārā nākot, pie kaltajiem parka vārtiem Marī diezgan izmisusi sauca savu kaķi, apgalvojot, ka nevar ļaut viņam vienam šķērsot brauktuvi un ka tepat kaut kur jau viņš esot. Uz viņas saucieniem no apstādījumiem iznāca liels arābs, kas, kā stāsta, esot vienīgais cittautietis šajā rajonā. Arābs pateica, ka nupat Marī kaķi esot sastapis. Un tūlīt jau viņš arī nāca, pagāja garām, mums ne aci neuzmetis, un visiem pa priekšu devās uz māju. Jaunākās meitas, Sorbonnas studentes, istabā es pa kluso izpētīju pastkarti – nofotografēts kaķa atveids, kas bija taisīts no piecām metāla asakām – viena katrai kājai, un viena pa virsu – kaklam, mugurai un astei. Nešaubīgas proporcijas – nu, kaķis. Vienvakar meita, ar plašu vēzienu izbrīvējusi vietu starp vīna glāzēm un siera plati, nolika galda vidū savu datoru, lai parādītu ceļojuma foto. Uz fotogrāfijas bija redzams, kā viņa Ņujorkā muzejā satikusi savu kaķi no kartītes. “Re, re, kāds man pārsteigts ģīmis!” Tā man iznāk domāt par kaķiem.

Guna Kalniņa

Mana pase, Kipras turki un es Salīdzinot ar pārējiem pasažieriem, mana bagāža ir niecīga – tikai viena mugursoma. Apkārt valda neiedomājams haoss, cilvēki stumda savus ar pelēku izolācijas lenti apsaitētos koferus. Pa smacīgo Girnes jūras pasažieru ostas zāli lidinās satraukti baloži. Es izmanos cauri cilvēku drūzmai un lepni nostājos rindas pašā sākumā, tieši pie pasu kontroles lodziņa. “Latvija – kur tas ir?” Ziemeļu Kipras turku republikas robežsargs groza rokās manu Latvijas pasi. Karavīra pierē ievelkas nopietnas rievas, šķiet, viņš sasprindzina visus garīgos spēkus un mēģina atcerēties ģeogrāfijas stundās mācīto. “Tepat netālu, Ziemeļeiropā, starp Zviedriju un Krieviju.” Mana atbilde tomēr neskan pietiekami pārliecinoši. Sekojot karavīra aicinājumam, es apsēžos uz sola patumšā gaitenī, bet mana pase nozūd aiz kādām durvīm. Uz istabu cits pēc cita steidz militāristi, pēc uzplečiem spriežot – dažādu pakāpju virsnieki. Pēc neilga brīža kabineta durvis atveras, un mani lūdz ienākt. Aiz papīriem nokrauta rakstāmgalda sēž cienījama izskata tumšzaļā uniformā tērpies vīrs un šķirsta manu pasi. Blakus puslokā sastājušies jaunākie virsnieki – kaut kas pa vidu starp tiesu un ārstu konsiliju. Pie sienas – Ziemeļu Kipras prezidenta Demirela un modernās Turcijas “tēva” Ataturka portreti. Visi klātesošie nēsā ūsiņas, vecākais – jau mazliet iesirmas, uz augšu saskrullētiem galiem. Prātā nāk krievu vārdi – uradņiks, dragūns, poručiks, gorodovojs. Nez kāpēc šķiet, ka viņiem vajadzētu izskatīties tieši tādiem. Vecākais virsnieks noliek pasi malā un pārcilā papīrus. Neatradis meklēto, viņš pāris reižu uzklikšķina ar datora peli. Šķiet gan, ka arī tas nedod vajadzīgo rezultātu. Mierinu sevi ar domu, ka sliktākais, kas ar mani patlaban var notikt, ir nosūtīšana atpakaļ uz Turciju jau ar nākamo kuģi. “No kurienes jūs īsti esat? Vai tiešām no Eiropas?” Šajā brīdī istabā iesteidzas kareivis ar ģeogrāfijas grāmatu rokā. Es nobīstos – ja nu tā pēkšņi būs no PSRS laikiem? Par laimi, grāmata ir jauna, un tajā atrodama arī Latvija. Ūsaiņi labvēlīgi smaida un māj ar galvu. Tomēr vecākais virsnieks pratina tālāk: “Bet vai esat arī Eiropas Savienībā?” “Jau veselu gadu!” es skaļi paziņoju un jau krietni vien klusāk piebilstu: “Mūs uzņēma kopā ar grieķu Kipru.” Instinktīvi jūtu, ka lietot vārdus “Kipras republika” laikam nebūtu politiski korekti. Atskan murdoņa. Notiekošais sāk atgādināt Šveika pratināšanu trakonamā. Un tieši tad seko visāķīgākais jautājums: “Bet ko jūs pie mums te darīsiet?” “Īstenībā neko.” Šī atbilde, šķiet, apmierina visus, un manā pasē beidzot parādās zīmogs turku valodā: “Kibris, Girne limani” – “Kipra, Girnes osta”. Pansija klusā Girnes vecpilsētas ieliņā. Fonā klusi skan Pavaroti ārijas. Viesnīcas īpašniece – sieviete vidējos gados – lietišķi atver manu pasi un kaut ko pieraksta biezā kantora grāmatā. Tipiska turciete – padrukna, ar hennu iekrāsotiem matiem. “Es laikam esmu pirmais no Latvijas...” kautrīgi cenšos uzsākt sarunu. “Pirmais gan!” “Vai tad par tādu Latviju jau esat dzirdējuši?” “Protams! Kurš tad Latviju nepazīst! Jūsējie sasita turkus futbolā!” Līdz šim es nez kāpēc biju iedomājies, ka par futbolu interesējas tieši robežsargi un policisti... Sadalītās Nikosijas centrs. No pilsētas cietokšņa mūra paveras lielisks skats uz Neitrālajā zonā esošo Ledra Palace Hotel. Viesnīcā šodien iekārtots robežpārejas punkts, kurā saimnieko ANO karavīri. Aiz tā virs dzeloņstiepļu žoga jau plīvo Kipras republikas un Grieķijas karogi. Ir vēla pēcpusdiena, tāpēc pavaicāju kādam večukam, kurš svinīgi pastaigājas ar savu mazmeitu, vai robežpārejas punkts atvērts visu diennakti. Mans nevainīgais jautājums viņu satrauc ne pa jokam: “Tad jau jūs laikam esat iebraucis salā no Turcijas puses? Lūdzu, parādiet man savu pasi!” Un viņš ātri pāršķir lappuses, nepievēršot uzmanību, ne kā mani sauc, ne no kādas valsts es nāku. Pēkšņi viņa skatiens apstājas kā piekalts: “Zīmogs pasē! Zīmogs pasē! Kāpēc jūs ļāvāt iespiest savā pasē šo zīmogu! Tikai nemēģiniet doties turp, uz otru pusi! Kas zin’, kas ar jums notiks, ja šķērsosiet robežu! Iekšā tiksiet, bet vai varēsiet atgriezties, par to es neesmu pārliecināts. Saprotiet, no viņu viedokļa jūs Kiprā esat iebraucis nelegāli, to apliecina arī zīmogs pasē!” Nopūšos un nolemju neriskēt. Pagājis simt metrus, atrodu saules iesildītu kafejnīcas terasi un pasūtu pudeli norasojuša Efes Pilsen alus.

Juris Lorencs