Iespējams, daba

Parasti otrdienās pārnākot mājās, koridors ir tumšs, taču caur tantes istabas durvju stiklu spīd zila gaisma – viņa skatās vakara romantisko filmu, jo tā palīdz labāk aizmigt. Arī šovakar koridors ir tumšs, taču tantes istabas durvis ir vaļā un dzeltenā gaisma nāk no stāvlampas. Televizors ir izslēgts. Uz manu “Čau!” aizžņaugtā balsī atskan: “Ko tu šovakar ēdīsi?” Ieeju viņas istabā. Tante guļ gultā, apsegusies ar segu. Apaļa kā krastā izskalots valis.
“Ir auzu putriņa, sutināta gaļiņa – pavisam liesa! – sēņu mērce un rabarbermaizes.”
“Jēziņ,” nodomāju, “nu gan ir māli!” Skaļi saku: “Izklausās, ka tu visu pēcpusdienu esi taisījusi ēst!”
“Jā,” viņa atbild, nošņaukājas un izbāž no segas apakšas vienu no smalki veidotajām kājām, kas vertikālā stāvoklī dara viņu mazliet līdzīgu rokoko kumodei.
“Vāāj, man bija tik draņķīgi, tik draņķīgi, ka neko citu nespēju, kā tikai gatavot ēst.”
Tante dzied pensionāru korī. No mēģinājuma viņa palaikam atgriežas starojoša, palaikam, kā šoreiz, nāvīgi drūmā omā. “Tas nav izturams!” viņa sūdzas un pietraušas sēdus. “ Visas saskrēja man apkārt,” tante skaidro par atskaņām no koncerta rajona pārvaldē. “ Tur esot bijušas tādas maizītes, tādas kūkas, augļi un dzērieni! Kviesīša kundze jau teica, ka tās četras no trešās rindas soprāniem esot rijušas, ka kauns bijis skatīties! Kā cūkas! Visas man apkārt un stāsta, kādi tik labumi tur nav bijuši, iedomājies tikai! Man apskrējās dūša, un es teicu, ka pati varu nopirkt bulciņas un augļus, ja vēlos. Šitā rīt! Helēna arī – tur esot bijušas fantastiskas brūnas kūciņas! Viņa! Viņa jau nu gan ir situēta! Ar mašīnu! Vīrs vienmēr atbrauc pakaļ pēc mēģinājuma! Sadzērušās un pavisam šķībi norāvušas Lēnās upes trešo pantu!”
Lai es spētu aptvert katastrofas īsteno apjomu, tante ar mazliet griezīgu “Zumm, zumm, zumm - āā!” demonstrē, kā īsti tam nelaimīgajam pantam jāskan. Tad viņa paveras manī ar lielajām, asaru pilnajām acīm, un es saprotu, ka tas vēl nebūt nav viss. “Viņas vienmēr dzer pirms koncerta! Diriģentei jau ar’ visās jubilejās uz galda pudeles un priekšā – balzāmiņš. Es nekad pirms koncerta nedzeru!” Lampa no mugurpuses iespīd viņas izspūrušajos, sirmajos matos, un tie uzmirdz kā oreols.
“Man tad seja kā biete, un pie zaļās samta kleitas izskatās neglīti.”
Balss atkal kļūst asaraina. “Nu, un šodien diriģente teica, ka koncertā esot bijuši tikai pieci soprāni – tās četras no trešās un tad vēl Anna, kas ir pirmajā rindā man blakus. No trīspadsmit! Es viņai pirms tam skaidri pateicu, ka nebūšu. Esmu bijusi uz visiem koncertiem, uz katru mēģinājumu! Es tad arī esmu pie tām, kas nevar atvilkties uz koncertu un kavē mēģinājumus. Kā visa otrā rinda!
Tad es arī neizturēju un skaļi pateicu, ka nejūtos vainīga, ka viņa nedrīkst man šitā teikt. Es taču teicu, ka nebūšu! Diriģente pēc tam pienāca un teica, ka neesot to domājusi uz mani, ka teikusi tām citām.” Skaidrs, ka diriģentes solis nav izpelnījies žēlastību. “Tad lai domā, ko saka! Lai netaisa vispārinājumus!”
“Bet tām četrām nākošreiz būs jānāk pusstundu ātrāk, diriģente ar viņām strādās individuāli. Ja nevarēs pareizi nodziedāt, lūgs, lai viņas vairs nenāk.” Pēc balss noprotams, ka tantes centība ir atriebta.
“Cildai arī būs jānāk, viņa arī bija pie tām rijējām. Iedomājies, tikai aprīļa sākumā paglabāja vīru!”
Cildas vīra Andra nekrologs kopā ar kaudzīti citu glabājas sekcijas augšējā atvilktnē. Tante toreiz speciāli nopirka avīzi, lai varētu nekrologu izgriezt. “Viņa jau tūlīt pēc tam nāca uz kori. Mēs tā un šitā, izsakām līdzjūtību, protams. Un ko viņa? Iepriekšējā pensionāru biedrības ballē dzēra un smējās, un lēca tik’ ar citiem večiem. Skaidrs, ka veču bija mazāk, šī uzreiz, kā kāda viņai noklapē dejotāju, klāt pie cita pāra, un tik klopē un smejas. Andrītis vēl pat lāgā atgulējies nav!”
“Laikam gan viņa to vīru diez ko nemīlēja, “ saku.
“Jā, un es esmu aizspriedumaina, kā tad. Ir taču jādomā, kā tas izskatīsies! Ko tad no malas var padomāt? Kaut kādai smalkjūtībai taču jābūt! Es, piemēram, Kviesīša kundzi nekad neesmu saukusi vārdā.” Stāvlampas gaismā mati atkal atviz kā oreols.
“Lidijai arī vienmēr saku “jūs”. Un mēs pat galdu esam mazgājušas!” Ieprātojos, vai galda mazgāšana ir kāda īpaša tuvības forma. “Nu, Lidija parasti atnes kādu “Šarloti”, un tad mēs mazgājam galdu.”
Tante atkal nošņaukājas, nopūšas un saka: “Jā, jā, bēdīgi, bēdīgi. Kā cilvēkiem neiet, kad citi šitā uzvedas.”
Tad viņa lietišķi piebilst: “Neapēd visas rabarbermaizes. Rīt atbrauks Gunāronkulis, viņam ļoti garšo.” Gunāronkulis bija tantes draudzenes vīrs. Martā kļuva par atraitni, un laiku pa laikam iegriežas, lai šo to piepalīdzētu saimniecībā.
“Pagaršo sutināto gaļu, izmēģināju jaunu recepti. Auzu putru ēdīsi rīt,” viņa izlemj. Tad tante paņem televizora pulti, un es saprotu, ka saruna ir beigusies. Tomēr, ieejot virtuvē, vēl varu dzirdēt viņas purpināšanu ar lielveikala reklāmu fonā: “Jā, jā, bēdīgi, bēdīgi.”
                                                                                                                                                                                                                   Anna Kalniņa

Maitas

Velns lai parauj! Škic, maitas! Jūsu man vēl pietrūka! Dīvaini, bet pusbalsī ar šādiem vārdiem arī viņus uzrunāju. Kaķus savas dzīvokļu mājas pagalmā.

Prāts sāka karst jau no brīža, kad no ielas ar auto centos caur centra mājas vārtiem nokļūt pagalmā. Diez, ko varētu nozīmēt uzraksts “Pret vārtiem auto nenovietot!”? Laikam jau tomēr šie četri vārdi var tikt interpretēti dažādi. Un atšķirīgi no manis to darījis kāda džipa īpašnieks. Taurēju. Gaidu. Taurēju atkal. Atkal gaidu. Taurēju, taurēju, taurēju un sāku jau pilnā balsī kliegt, ko neviens nedzird, taču pašam labāk paliek, tik tiešām. Pēc brīža slāviski vēsu, nē, ne vēsu, bet jautru un apmierinātu sejas izteiksmi, sarunādamies ar blondīni, no blakus esošā bāra iznāk džipa īpašnieks. Velta man skatienu “palaid mani, man jāpadod uz atpakaļu, lai tiktu prom”. Viņa izskats, fiziskie parametri, mūsu abu gadu atšķirība un mana nelielā pieredze nekaunīgā braukšanā nodiktē turpmāko notikumu gaitu. Protams, palaižu viņu. Protams, viņš aizbrauc, iespējams, nemaz nedzirdējis manu pirmītējo plosīšanos. Braucu iekšā pa vārtiem. Te nav vietas, te arī ne, varbūt nedaudz tālāk... Nē, vietas nav arī tālāk. Nolādēts! Viss pilns. No kurienes te radušās iepriekš neredzētas mašīnas? Vai visi kaimiņi kā sarunājuši nomainījuši vecās pret jaunām? Šaubos. Drīzāk, vietu ielas malā neatraduši, bāra apmeklētāji nolēmuši ērti noparkoties mājas sētā. Maitas. Stumdos, grozos, mēru attālumus līdz buferiem un sānskatu spoguļiem. Ielocos. Beidzot! Sāku kraut ārā mantas no mašīnas. Trīs palielas somas, drēbes uz pakaramā, mugursoma, maisiņš. Paņemšu, cik vien daudz varu, un nākšu lejā pakaļ pārējām mantām. Uzeju, nāku lejā. Trīs kaķi jau sēž uz motora pārsega, divi pūlas uzrausties. Nesanāk. Mēģina vēl, izlaiduši nagus. Nesanāk. Ar nagiem pret mašīnas melno krāsojumu skrāpējoties, abi slīd lejā, radot skaņu “krīts pret sausu tāfeli”. Kā neprātīgs metos mašīnai klāt, dzenāju kaķus prom, šķendējos, prātā kaļu varenu plānu, kā caur netālu novietotajām saviem mīlulīšiem domātajām svaigajām reņģēm šo miskastnieku ķermenīšos iemānīt vielu, kas neļaus tiem nekad vairs skrāpēt, plēst, lēkāt, ņaudēt, vairoties.

Iespējams, daba, iespējams, kāds cits ir pasteidzies. Pagājis zināms laika sprīdis kopš pēdējā dusmu izvirduma, atkal nesu mantas no mašīnas augšā (šoreiz ar vienu piegājienu varu paņemt visas nešļavas). Vārtu rūmē guļ viens. Guļ uz sāniem, bet kājas kā skrējienā sastingušas. Acis vaļā, bet tām priekšā stikla kārtiņa. Iekšā kaut kas salecas, kaut kas noraustās. Neomulīgi paliek. Vai žēl? Nezinu. Laukos man ir trīs kaķi, kurus var paglaudīt, pabužināt aiz auss, bet šitos – nē. Šitie skrāpē manu autiņu.

Miks Magone