Gribētu būt bijis

“Spēju izlobīt no tādiem iespaidiem, jāteic, absolūtus sīkumus. Lietas ārkārtīgi saplūdušas, tumsnējas, esības kontūras saplaisājušas. Mistika, ezotērisms, teopātija raisīja samudžinātus, neatminamus, oriģinālus musturus, atgādinot iluzorus, sakāpinātus sapņus. Irdenums bija iestājies, liela apātija.”

Ar šādu rindkopu (par dīvaino, neveiklo vārdu izvēli un kārtību – mazliet vēlāk) noslēdzas Nabokova stāsts “Māsas Veinas”. Stāsts sākas ar “es” personas, pusmūža franču valodas profesora apmaldīšanos, varētu teikt, Dantes garā. Viņš vienkārši pārlieku aizraujas ar lāstekām, kas piesalušas pie tuvējo māju dzegām, un seko tām tik ilgi, līdz vairs nesaprot, kur atrodas. Garām brauc bijušais kolēģis, kas vainojams pašnāvībā, ko pirms dažiem gadiem izdarījusi Sibila Veina. Varonis uzzina, ka nu jau mirusi arī Sibilas vecākā māsa Sintija. Tas rosina viņa pārdomas par draudzību ar Sintiju pēc viņas māsas pašnāvības. Sintijai piemitusi kaislība uz visu okulto, viņa aizrāvusies ar jebkuru teoriju – jo dīvaināku, jo labāk. Saskaņā ar vienu no šīm teorijām, kad cilvēks nomirst, viņam patīk izspēlēt dažādus jokus un pekstiņus ar pakaļpalicējiem. Stāstītājs turpretim ir racionālists, zinātniskā pasaules uzskata piekritējs. Viņam ne prātā nenāk, piemēram, ticēt, ka akrostihi patiesībā ir noslēpumainas ziņas, ko sūtījuši mirušie. Joka pēc viņš, kā jau zinātnieks, tomēr nolemj pārskatīt, piemēram, dažus Šekspīra sonetus – nosēž visu nakti, taču neko īpašu tur neuziet. Gaismai austot, viņš ar gandarījumu secina, ka pārliecinoši izdevies “atspēkot un satriekt pīšļos iespēju, ka varētu pastāvēt neiemiesota dzīvība.” Gluži apmierināts ar sevi viņš aizmieg, bet, kad pamostas, noslēdz stāstu ar manas vēstules ievadā citēto rindkopu.

Bet rindkopa, kā jau, būdami vērīgi lasītāji, droši vien būsit pamanījuši, ir tieši akrostihs. S-i-n-t-i-j-a-s l-ā-s-t-e-k-a-s m-e-t-r-s n-o m-a-n-i-s S-i-b-i-l-a.[1. Oriģinālā: “I could isolate, consciously, little. Everything seemed blurred, yellow-clouded, yielding nothing tangible. Her inept acrostics, maudlin evasions, theopathies – every recollection formed ripples of mysterious meaning. Everything seemed yellowly blurred, illusive, lost, ” veidojot akrostihu “Icicles by Cynthia. Meter. From me, Sybil.”]

Lasītājs, kurš šo knifu palaiž garām, domā, ka stāstītājam izdevies atspēkot Sintijas māņticību. Lasītājs, kurš to ievēro, domā gluži ko citu. Stāstītājs nezina, ka viņa stāsta pēdējā rindkopa satur minēto vēstījumu (un vai gan vispār kāds zina, kā beidzas viņa stāsts?), lai gan stāstījuma gaitā pats tā varbūtību ir netieši pieļāvis: “Diemžēl nevaru atcerēties romānu vai īsstāstu (manuprāt, kāds mūsdienu rakstnieka darbs), kurā, autoram neapzinoties, pirmie vārdu burti pēdējā rindkopā veidoja – vismaz tā apgalvoja Sintija – vēsti no viņa mirušas mātes.” Nabokovs, protams, zina. Nezina stāstītājs, lai arī atceras Sintijas minēto piemēru. Un nu, pēc savas nāves, Sintija izspēlē ar viņu joku, tikai viņš to nezina. Un vispār – kas ir ar viņu pašu? Dzīvs vai miris? Un vai vienmēr starpība tik liela? Patlaban, piemēram, lasu Tonijas Morisones romānu “Zālamana dziesma”, kur galvenā varoņa uzvārds ir Deds, t.i., “Dead”, “Miris”, “Mironis” (apbalvojot melnos vergus ar uzvārdiem, kungi rīkojās ar tādu pašu humora izjūtu, kā ap to pašu laiku Baltijā) – un ar ko gan pārsteigsi, kā sabiedēsi tādu, kas jau miris?

Spriežot no tekstiem – paša rakstītiem un citētiem, Kriss Vudbijs… (Cik savādi un zīmīgi. Oriģinālā šis uzvārds ir “Woodby”, taču piepeši atskārtu, ka latviski tāpat transliterētos arī “Wouldbe” – would be – būtu bijis, varētu būt, gribētu būt)… Tātad spriežot pēc šiem tekstiem, viņš laiku pa laikam šaubījās, vai vispār ir dzīvs. Tas ir, dzīvs savā izpratnē, dzīvs pilnvērtīgi. Ko nozīmē “pilnvērtīgi”? Neņemos viņa vietā to definēt; ļoti iespējams, ka pozitīvi to nav mēģinājis arī viņš pats. Var, protams, mēģināt salikt mozaīku. Brīvi sākam no jebkuras vietas, viņš neiebildīs. Piemēram: “personīgā brīvība, nedomājot par brīvību otram, ir savtīga un netaisna”; “iespēja būt: caur valodu”; “pieredze man māca, ka veselais saprāts ir simptomātisks attiecībai starp izpratni par to, kas esi, un saskarsmēm, kādas stāv priekšā”; “pašcieņa = mērenība spriedumos, kas balstīti uz gaumi un viedokli + iemaņu izkopšana, kas nodrošina [informācijas] momentānu apstrādi un ļauj iesaistīties”; “vairums cilvēku, kuri pēta savas astroloģiskās kartes, uzskata tās par savas piedzimšanas projekcijām, kuras it kā atspoguļo kādu pagātnes notikumu”; “es nezinu, ko nozīmē ticēt; es zinu, ka kaut kādā fundamentālā līmenī ticēt nevajadzētu”; “patiesi baudīt mirkli nozīmē pielietot principu, bet nepakļaut tam; tas, protams, nozīmē spēlēties, bet gudri – neprātojot, kā vajadzētu vai nevajadzētu, vienkārši mēģinot nekļūdīgi trāpīt pašā mirkļa serdē”; “nerunā; runā tikai tad, ja ar runāšanu tiek uzlabots klusums”; ““jēga” nepiemīt tam, kas tiek pausts, jēga parādās tad, kad cilvēks rīkojas līdzcietīgi”; “vislabāk man patīk absurda, sardoniska māksla, kas prasa skatītāja iztēles darbu”… Vai varbūt ņemam šo vēstuli kādai meitenei: “Vispār es esmu svešinieks (vismaz attiecībā uz mūsdienu populāro kultūru), kas pavadījis lielu daļu šīs dzīves, tiecoties pēc patiesas ticības (ar Kierkegora un Bonhēfera starpniecību). Tas nozīmē, ka esmu dzīvojis, cenšoties pastumt malā personīgās intereses. Es pat uzskatīju par nožēlojamām muļķībām tos ceļus, kādus mana kristīgā audzināšana uzskatīja par “likumīgiem” personīgo interešu apmierināšanai. Tas nozīmē, ka nekad neesmu pa īstam “atklājies” sievietei (izņemot pašā sākumā, kad mēģināju kļūt “laicīgs”). Protams, ka esmu saņēmis savu tiesu noraidījumu, kas, kā esmu lasījis, it kā novedot pie tādas kā “hipervīrišķības.” Esmu novērojis, ka dažkārt manu klusēšanu interpretē kā pasivitāti; daži saskata manī savu klišejisko priekšstatu iemiesojumu “tas jaukais, prātīgais, kautrīgais… gļēvais puisītis”. Taču es neesmu ne gļēvs, ne pasīvs, un man nekad nav bijis problēmu pasūtīt viņus pie velna. Arī meitenes. Un zini, no draugiem (to skaitā, meitenēm) es sagaidu tikai divas lietas: godīgumu un uzmanību, vairāk neko.” Vai kā būtu ar šo? “Es lūkojos uz sevi spogulī.

Tas bija baisi. Es redzēju gluži mazu bērnu, kas, šķiet, tikko iemācījies staigāt un runāt.

Satriekts par pretrunu starp pašreizējo attēlu un to, kuru atcerējos, es sāku šaubīties, vai šķietamā pārmaiņa ir vispār kādā sakarā ar mani.

Kamēr prātoju par šī piedzīvojuma iespējamiem cēloņiem, es tikai lēni un ar lielām grūtībām spēju izkļūt no spoguļa skatiena varas. Palūkojos uz leju un ieraudzīju kaut ko, kas izskatījās pēc milzīgas grāmatas. Tā bija pieķēdēta man pie kājas. Paspēru soli ar brīvo kāju, smagi vilkdams grāmatu sev līdzi.

Pēc brīža, pavisam aizelsies, nokļuvu ņudzošā pūlī. Ķermeņu kustības bija tik straujas, ka sākumā šķita – tā ir kāda absurdi haotiska deja.

Es sāku raudāt.

Bērni, vēl jaunāki par mani, tādi, kas vēl nestaigā un nerunā, rāpoja cits citam virsū, vicinādami asus nažus.

Visi bija jau sadurstīti un asiņoja, taču neviens pat nemēģināja bēgt. Bet viņi jau arī bija rāpus, un nez vai viņi vispār ko spēja skaidri saskatīt.”

Pietiek. Tas viss ir “pēc tam”. “Pirms” – nupat, septembra sākumā, ir viena vienīga tikšanās dažu stundu garumā Boulderā Kolorādo un ļoti spēcīga sajūta, ka esi saticis savējo, proti, cilvēku, ar kuru gribas garas sarunas, kuras var atsākt jebkurā laikā no jebkuras vietas, jo svarīgāka par tām šai dzīvē nav vispār nekā. Draugu, īsi sakot. Nezinu, kā jums, bet man tāda sajūta jau ir retums. Bet, kā jau jūs sen būsit nojautuši, šis cilvēks, Kriss Vudbijs (28), ir miris. Jo vai gan citādi es rakstītu jums par kādu nevienam nezināmu jaunu amerikāni? Kaut arī šis amerikānis uz jautājumu, kāpēc viņš studējis filozofiju, atbildēja: “Tāpēc, ka es gribēju labāk saprast, par ko man dzīvē vajadzētu būt atbildīgam” – un man šī atbilde bija pārsteigums; tādu es līdz šim vēl nebiju dzirdējusi.

Pretēji tam, ko jūs varbūt nodomājāt, lasot no sveša cietā diska patvaļīgi izrautus domu pierakstus – sevišķi pēdējo – Kriss nebūt neizdarīja pašnāvību. Viņš aizgāja bojā, stāvot (t.i., balansējot uz divriteņa pedāļiem) krustojumā, pacēlis roku, lai rādītu, ka griezīs pa kreisi – no mugurpuses viņam uztriecās virsū tā saucamais S.U.V., “sports utility vehicle”, monstrozs agresīva paskata auto, kas kā pārtikušās vidusšķiras (piemīlīgā un sociāli progresīvā Bouldera, kas atrodas Klinšu kalnu pakājē un kuras dzīves veidu lielā mērā nosaka studenti, ir viena no dārgākajām ASV universitātes pilsētām) pārvietošanās līdzeklis tik ļoti iecienīts Buša Amerikā. Patiesībā apgalvot, ka viņš aizgāja bojā tieši tur un tad, var tikai nosacīti. Tur gāja bojā tikai smadzenes. Līdz galam nomiris viņš skaitījās uz operāciju galda, kad, pēc autovadītāja apliecībā fiksētās viņa paša vēlēšanās, tika izņemti iekšējie orgāni pārstādīšanai kādā citā ķermenī (amerikāņu angļu valodā to gluži neiedomājamā kārtā sauc par “harvesting” – ražas ievākšanu). Līdz ar to stāsts nebeidzas arī uz šī operāciju galda vai pat krematorijā – vēl vairāk, no stāsta piedzimst cits stāsts, pirmā stāsta “bērns”. Ar Krisu tam vairs ir tikai tik daudz sakara, ka viņš ir tā nevilšs “tēvs”, un, ņemot vērā viņa daudzkārt tieši un netieši pieminēto vēlmi nedarīt pāri citiem cilvēkiem, izturēties pret viņiem “rūpīgi”, viņš droši vien būtu darījis visu iespējamo, lai netiktu nogalināts (viņš varēja nebraukt mijkrēslī, viņš varēja neuzvilkt tumšas drēbes, varēja pierīkot savam sacīkšu ritenim gaismas, varēja…). Vismaz būtu parūpējies, lai netīšā slepkava nebūtu tieši šī sieviete.

Viņas vārds ir Gvadalupe Garsija Gutjeresa (35). Auto viņa vadīja bez tiesībām, apdrošināšanas polise bija tikai uz vīra vārda. Ja ņemtu vērā tikai šos faktus, tad tiesa, atzinusi viņu par vainīgu “neuzmanīgā auto vadīšanā, izraisot cilvēka nāvi”, sodītu viņu ar naudas sodu, t.i., atlīdzību upura mantiniekiem (šajā gadījumā tie ir Krisa vecāki, Bobs un Šerija, mazturīgi, bet – raksturīgi t.s. Vidējo Rietumu stereotipam – ļoti pašpietiekami, klusi, ticīgi un pieticīgi cilvēki, kuri vēlētos, lai tiktu atlīdzināta vienīgi steigā iegādāto lidmašīnas biļešu cena un Federal Express izdevumi, pārsūtot dēla mantas), piespriestu nostrādāt zināmu stundu skaitu, “kalpojot kopienai” (t.i., sabiedriski derīgā darbā) un noteiktu pārbaudes laiku. Taču gadījums izrādās juridiski sarežģīts. Pirmkārt, Gvadalupe, kura ASV nodzīvojusi 16 gadus (bet tikpat kā nerunā angliski), ir nelegālā imigrante. “Nelegāls” ir arī viņas vīrs, kuram Boulderā pieder sekmīga auto remontdarbnīca. Protams, viņus varētu deportēt atpakaļ uz Meksiku. Taču viņiem ir trīs bērni, visi dzimuši Amerikā, tātad ASV pilsoņi. Nu, tas vēl arī nebūtu nekas liels – vismaz no skarbās Imigrācijas un naturalizācijas pārvaldes (INS) viedokļa nē. Vismaz apcietinās un tad lai kārto attiecīgos dokumentus. Taču izrādās, ka vienam no bērniem – meitenītei – ir iedzimts sirds defekts, nu, “caurums” sirdī. Tas gan aizlāpīts, taču prasa zināmu aprūpi un terapiju, kāda iespējama tikai Savienotajās Valstīs. Ja māti izsūtītu atpakaļ uz dzimteni un meitenīte – jādomā – dotos līdzi, Meksikā viņa nenodzīvotu ne līdz desmit gadu vecumam.

Rezultātā humānā tiesa Gvadalupes drošības naudu paaugstinājusi no 1000 līdz 100 000 dolāriem, labi zinot, ka vīram nav pa spēkam šo naudu samaksāt. Līdz ar to Gvadalupe pagaidām paliks Boulderas apgabala cietumā, kur viņai netiek klāt INS, bet advokāti un vietējie mediji (kuri Krisu nez kāpēc nodēvēja ne tikai par “filozofu”, bet arī par “biznesmeni”) nodarbojas ar lietas konstitucionālo aspektu izpēti. Savukārt kāds draugs, kurš bija ieradies tiesā, lai “tai sievietei darītu zināmu, kādu cilvēku viņa nogalinājusi”, galu galā sev gluži negaidīti koridorā uzrunāja viņas vīru, lai pateiktu, ka Kriss nemūžam nebūtu gribējis, lai viņa nāve izposta dzīvi kādam citam. Bet es jūtos nomaldījusies. Tekstos, informācijā, sajūtās. “Irdenums iestājies.”

Vienīgais, ko nojaušu: neesmu Amerikā vairs.