German, kāpēc jūs mūs tā nemīlat?

.. Bet tajā laikā bija Gorbačovs. Visi līksmo un dzied, rīt mēs – būsim demokrāti, parīt – vispār nebūs saprotams, kur desu bāzt, aizparīt nāk ārā Saharovs. Vairs nepavisam nebija iespējams filmēt kaut ko par drūmajiem viduslaikiem un fašisma iebrukumu. Viss ļaunums jau bija uzvarēts! Un mēs atteicāmies.

Iznāk, ka šodien šī tēma atkal kļuvusi aktuāla?

Jā. Putins man pasniedza prēmiju, un es viņam teicu, ka uzņemu filmu “Grūti būt dievam” un ka pašam ieinteresētākajam filmas skatītājam būtu jābūt viņam. Iestājās tāds kapa klusums – līdz viņš sakustējās. Cietīsies ilgi, ilgi, tad saniknosies, sapratīs, ka nekas no šīm reformām Krievijā neiznāks, jo apkārt ir vieni vienīgi zagļi, un tad sāksies... manas filmas otrā puse. Izdarīt neko nevar. Pie mums tāpat zog, un visi dod kukuļus, universitātes tiek piebeigtas, bet vergi nevēlas nomest važas. Un viņiem arī nav ieteicams to darīt. Runājot par politiku, šī filma ir brīdinājums. Visiem. Arī mums.

Ar ko filma atšķiras no Strugacku romāna?

Tā ir filma par glābiņa meklējumiem pasaulē: skaldīt vai būt iejūtīgam, vērot vai palīdzēt – kā darīt? Izejas nav, viss beidzas ar asinīm, lai ko arī varonis darītu. Nevēlies nogalināt, gribi būt labs – būs, lūk, šādi, varētu teikt, nekā. Gribi nogalināt – reformas sāks īstenoties, taču tu būsi briesmīgs, asiņains cilvēks. Strugackiem bija vienkāršāk: viņiem romānā ir komunāri no labklājīgās, laimīgās, civilizētās planētas Zeme, cilvēki, kuri zina patiesību un zina, kā. Bet patlaban uz Zemes – kādi tur komunāri! Mēs savā zemē netiekam galā, kaut vai tai pašā Čečenijā. Un varonis visu filmu meklē zinātājus, nevis kā Strugackiem, lai glābtu, bet lai pateiktu – jelko, kas šajā pasaulē būtu darāms. Lai pārtrauktu šīs šausmas, kad grāmatniekus slīcina atejas bedrēs.

Močī havajās!

Ar to sākas filma. Vienu no grāmatniekiem slīcina atejā. Paralēles bieži ņemtas no reālās pieredzes: lūk, piemēram, aina ar aizsargsprādzi, kuru apliek, lai mūki nenotvertu. Uz Kijevu es braucu ar jaunkundzi; bija 1957. gads. Un braucu kopā ar cilvēku, kurš bija iznācis no zonas un atgriezās pie savas ģimenes. Viņš bija sēdējis kopš 1936. gada 21 gadu un vēstulē bija norunājis: lai viņu pazītu, viņš ap roku apsies pioniera kaklautu. Iebraukuši Kijevā, mēs kādu stundu pusotru skraidījām pa peronu kā vājprātīgi. Viņš slēja augšup roku ar kaklautu, taču viņu tā arī neviens nesagaidīja. Ko tur varēja darīt? Es atvadījos.

Jūs pats teicāt – lai filma izdotos, jums tajā vajag ieraudzīt sevi, mammu vai tēvu. Bet ko un kur jūs ieraudzījāt “Arkanaras slaktiņa hronikā”?

Es ieraudzīju mūs visus. Mēs taisījām filmu par mums visiem. Ne ar ko tā Arkanara no mums neatšķiras – tādi paši stukači, tāda pati nelietība, tādi paši cietumi, tādi paši “melnie”, tādi paši “pelēkie”. Neko mēs neesam sasnieguši: kā bija 16. gadsimtā, tāpat ir arī pie mums 21. gadsimtā. Zemes iedzīvotāji nepavisam nav labākais, kas radīts.

Vai pirmajā scenārija variantā jūs uz visu raudzījāties tikpat drūmi?

Tas bija mazāk filozofisks, vairāk piedzīvojumu kino. Arī fināls bija cits. Rumata neatgriežas uz Zemes, kā Strugackiem, un arī nepaliek Arkanarā, kā pašreizējā versijā. Viņš iet bojā. Toties uz planētas atgriežas cilvēki. Cita ekspedīcija. Fināls bija tāds: pa mūsdienu lidlauku iet kaut kādi tirgoņi, viduslaiku mūki, bet debesīs sāk celties un tur izdziest dīvaini balti kuģi. Taču es tad biju citāds, ticēju kaut kam citam. Es zināju, ka mūsu valstī notiek šausmas, tomēr uzskatīju, ka pat ar visām šausmām idejai jādzīvo! Pati ideja ir cēla! Es atceros, ka kaut kur tai pašā laikā teicu Volodjam Vengerovam, ka abi – Staļins un Ļeņins – ir slepkavas. Izcēlās šausmīgs skandāls...

Tagad Leonida Jarmoļņika tēlotais Rumata varētu būt vienalga kas, tikai ne cilvēks no gaišās nākotnes.

Rumata ir cilvēks no mūsdienu Zemes, viņš no mums ir atlidojis. Viņš ir savējais. Uz Zemes ir tieši tādā pašā pakaļā. Scenārijā pat bija teikts, ka “uz Zemes atkal gatavojās kārtējam karam un nevienam gar to nebija nekādas daļas”. Uz Zemes – psihenes un cietumi, pilns ar idiotiem. Bet uz to planētu zemiešus aizsūtīja tādēļ, ka tur pēc ugunsgrēkiem bija sākuši celt dīvainus augstus, dzeltenus namus, un zemieši bija izdarījuši secinājumu, ka Arkanarā sākusies renesanse! Tādēļ uz turieni nosūtīja 30 cilvēku ekspedīciju, lai tai renesansei palīdzētu. Bet nekādas renesanses tur, iespējams, nebija. Tā, kaut kas tikai nozibēja. Toties pretreakcija bija šaušalīga: visus grāmatniekus un gudriniekus sāka nogalināt, un viņi lūku vīzēm kājās centās izbrist cauri briesmīgiem purviem, krītot te bandītu, te kareivju rokās, un visur – virve, virve, virve un nāve, nāve, nāve.

Filma šķiet visai reālistiska. Tātad – nekāda atrisinājuma, pat ja arī varonim ir dievišķas un neierobežotas spējas?

Kādēļ Rumata meklē grāmatnieku Budahu un saka zīmīgo frāzi no “Otrara bojāejas”: “Tas, ka mēs ar tevi runājam, nepavisam nenozīmē, ka mēs sarunājamies”? Viņš meklē Budahu, jo tas ir no šīs vides un gudrs: ja nu pēkšņi var dot kādu padomu? Rumata taču var visu – var iznīcināt visu karalisti, kā mēs redzam; es vienkārši izmetu laukā brīnumus, kur viņš no sūdiem taisa zeltu. Tomēr Rumata nav dievs, viņš spēlējas. Kad viss paveikts, lai viņu sodītu ar nāvi, viņš sāk spēlēt to, ko par viņu runā, tēlot Dieva dēlu, ņem pretinieku uz izbīli.

Līdz nepazīšanai izmainījies arī dēmoniskais dons Reba no Strugacku grāmatas...

Manā filmā viņš ir šaušalīga līmeņa intrigants; Rumata nespēj saprast, kā šis speķa gabals viņu, aspirantu viduslaiku intrigās, aptinis ap pirkstu. Taču viduslaiku cilvēku sabiedēt ir ļoti viegli – un Rumatam izdodas palikt dzīvam, lai arī viņu apsūdz karaļa nonāvēšanā.

Palicis dzīvs, viņš arī saprot, ka nekādas atbildes vienalga neatradīs.

Viņš atrod Budahu. Bet pēc tam? Budahs izrādās muļķis un spriedelētājs, kurš citē kaut ko, kas ļoti atgādina Zemes filozofiju. Pat pamīzt nav spējīgs. Spriedelētājs vai nespriedelētājs, taču gudrinieks – viņu ved uz mucu mazgāties, bet viņš saka: “Cilvēka ķermeni klāj mazi caurumiņi...” Ko darīt tālāk, Rumata nezina. Un neviens zemietis nezina, tomēr pārējie iekārtojušies par kaut kādiem erchercogiem un dzīvo tīri labi. Rumata – disidents. Pārējie galu galā aizlido un pasūta šo planētu, kur pienākas. Bet viņš paliek. Tiesa, viņš ir bezizejas situācijā – izslaktējis puspilsētas, viņš ir briesmīgi pārkāpis nolikumu. Bet arī Aratam, viduslaiku Pugačovam, bija tāda pati programma kā Rumatam! Un viņš jau pēc 20 minūtēm ir tieši turpat: visi zog, visi dzer, visi cenšas cits citam pārgriezt rīkli. Vajag izciest, bet arī tas neizdodas.

Proti, viduslaiku līdzība tiešā veidā saistīta ar mūsdienām.

Jā gan, tēma ir fašisma iestāšanās, kas, manuprāt, draud mūsu dzimtenei. Jo fašismā beidzot viss kļūst skaidrs. Kuru močīt, kuru nemočīt. Pie mums nekad ar labu neizdodas. Pat konkrētās lietās. Cik vien sevi atceros, bijuši raksti “Dārzeņi ir, taras nav”. Mans mirstošais tēvs trīs dienas pirms nāves mani palūdza: “Ļoška, es mirstu, tu pēc tam paskaties avīzēs, interesanti, vai vēl ilgi rakstīs “Dārzeņi ir, taras nav”? Tēvs nomira 1967. gadā, nu tad paskatieties, kad pārtrauca to rakstīt... Krievijā vienmēr bijušas divas nelaimes: šausmīgas neražas un milzīgas ražas. Starp tām tad arī vienmēr dzīvoja, nekādas starpības nebija. Ja bija satriecoša raža, par to vēl ilgi rakstīja avīzēs, bet pēc tam paklusām sāka ziņot, ka raža sapuvusi kaut kādas tādas vainas pēc, un kļuva vēl sliktāk nekā iepriekš, kad bija ļoti slikta raža. Kad bija ļoti slikta raža, tā vienkārši bija ļoti slikta.

Kas izmainījās pēc PSRS sabrukuma?

Idiotisma līmenis sāka pārsniegt jebkuru iespējamo. Lielo ražu mēs, laimīgie, pārdevām (lūk, kapitālisma priekšrocības), bet, kad bija neraža, mums, kā parasti, nācās pirkt – iespējams, pašiem savu pagājušā gada ražu. Tagad jautājums. Par mazu ražu zemnieks neko nenopelnīja – tas skaidrs. Bet kāpēc neko nesaņēma arī par lielu? Kurš no turpmākajiem vadoņiem pastāstīs mūsu bērniem par valsts “atzemniekošanu”? Mēs spriežam pēc tā, ko mums stāsta televīzija. Varbūt jūs padalīsities ar iedzīvotājiem? Kas būtu noticis kādā Āfrikas valstī, Ugandā? Tādu lauksaimniecības ministru kā pie mums tur uzceptu. Sasēstos apkārt valdība, uzbērtu sāli un apēstu. Vai arī normālā demokrātiskā valstī ministru aizsūtītu mācīt lauksaimniecību, teiksim, uz Franču Gviānu, kur lauksaimniecības, kā runā, nav. Vēl ir variants – harakiri. Bet pie mums? Nekas. Kādam taču būtu jāatbild!

Un kino – vai tur ir tas pats?

Lūk, pie mums uz studiju bija atnākusi gubernatore Matvijenko, izsauca vadošos režisorus. Es saku: “Valentina Ivanovna, mēs ļoti priecājamies, ka jūs mums esat gubernatore, lieliski, liels jums paldies. Tikai man ir viens jautājumiņš. Tas, tiesa, ir noticis dažādu gubernatoru laikā un dažādās pilsētās, taču visus cilvēkus, kas sēž jūsu priekšā, ir ļoti stipri piekāvuši. Mani stipri piekāva, mans dēls gandrīz vai pazaudēja aci, Sokurovs slimo līdz pat šim laikam, studijas direktoru piekāva un apzaga paša liftā, Bortko – pie viņa mājas, mana direktora vietnieku – uz ielas, mans otrais režisors gandrīz nomira, kinorežisoru Vorobjovu vienkārši nogalināja. Tas taču ir jūsu pienākums, valdības kungi, nevis pakalpojums, pienākums – mūs aizsargāt. Vai kaut ko nevar darīt? Būtu jauki, ja mūs nepiekautu, nesistu nost. Ā, tie vilkači uzplečos... Atklājāt jaunumu. Visa valsts smejas.” Tie nav viduslaiki? Valdošās šķiras pienākums vispār ir aizstāvēt iedzīvotājus. Pie mums vēl nav Arkanara, taču fašistu bandas uz ielām – tas jau ir kaut kas līdzīgs.

Vai patiešām viss ir tik bezcerīgi?

Viens talantīgs cilvēks, ārsts, pārliecinoši uzkonstruēja sarunu, kuras, iespējams, nekad arī nav bijis, starp Zinovjevu un Staļinu pirms Zinovjeva nošaušanas, kur Staļins saka: “Es nevaru jūs neiznīcināt, jūs esat revolucionāri un būsit revolucionāri, bet revolūcija jau sen ir beigusies un visiem apnikusi, ir laiks būvēt impēriju. Es ceļu impēriju un uzcelšu, bet jūs man visu laiku traucēsit, gaudosit un gudrosit pret mani sazvērestības.” Staļins arī uzcēla, kaut asiņainu, taču impēriju. Un atkal revolūcija. Šoreiz – pusdemokrātiska, puskrimināla. Ko celt – neviens nezina. Kā “Piecpadsmitgadīgajā kapteinī” – visi kliedz: “Amerika! Amerika!”, bet nēģeris saka: “Tā nav Amerika, tā ir Āfrika.” Lai gan, par spīti visam, mēs esam pārliecināti: Krievija nepazudīs. Sliktāk, nekā bija, visdrīzāk nebūs, drīzāk būs labāk. Ja vien nenotiks fašistisks vai komunistisks apvērsums.

Es biju klāt vienas filmas epizodes mēģinājumā, pēc tam skatījos video darba momentus – šķiet, ka līdzīga perfekcionisma nav bijis ne vien visā krievu kino vēsturē, bet pat arī jūsu iepriekšējās filmās.

Vispirms es tiekos ar uzņemšanas grupu un visu ļoti sīki izstāstu. Pēc tam bez Jarmoļņika, bez aktieriem mēs to uzkonstruējam. Filmas sižets ir par to, ka ir tāda riebeklīga viduslaiku valsts, kurā nogalina inteliģentus, grāmatniekus un prātniekus, un vienā brīdī galvenais varonis pats pārvēršas zvērā, dzīvniekā. Šo ainu tu arī redzēji – mēs pie tās ilgi strādājām. Bet tās būtība ir tā, ka strīds – nosauksim to par strīdu ar iemīļoto, lai arī tas nav gluži tā, – ir par to, ka lietus dēļ viņam slapjas visas bikses. Viņa ir šausmās, jo viņai atsūtīta pavēste ierasties Jautrajā tornī, tas ir, KGB, mūki pieprasa viņas izdošanu. Bet varonis ēd zupu un saka: “Atrodi sausas bikses, tūlīt es viņus visus iztrenkāšu.” Taču sausu bikšu vietā viņa saņem arbaleta bultu pakausī. Tad viņš ar zobeniem izlien uz baļķa zem griestiem. Un viņam jāsastingst kā dievlūdzējam pirms sitiena. Man šķiet, tas būs efektīgi. Tā būs tikai minūte. Tālāk iebrūk mūki – viņu ir daudz, viņš ar zobeniem nolec zemē. Un, lūk, es visu to esmu izskaidrojis un gaidu rezultātu, lai man videoekrānā parādītu shēmu. Bikses vajadzēja uzāķēt uz mieta, lai tās aizklātu dekorāciju, lai varētu redzēt tikai tās fragmentiņu. Bet, lai būtu mākslinieciskas tiesības lēnām nolaist bikses, mēs izdarījām tā, lai no tām sāktu birt ārā zelta monētas. Es viņiem visu sīki izstāstīju, līdz asarām, bet bikses ne tā karājas, neko neaizsedz un ātri noslīd lejup. [..]

Var saprast tāda režisora motīvus, kurš neprātīgi rūpīgi konstruē, līdz sīkākajām detaļām, teiksim, 1953. gada telpu. Bet kāda jēga tā rīkoties, ja runa ir par tādu fantastisku un nosacītu filmu kā “Arkanaras slaktiņa hronika”?

Tas ir neizsakāms kaifs – radīt pasauli, kādas nekad nav bijis. Man pats interesantākais tajā visā ir pat ne Ļoņa Jarmoļņiks, ne problēma, bet tieši tas – radīt nekad neeksistējušu pasauli, lai tu noticētu, ka šī pasaule ir un ir bijusi, ka tā ir tāda. Iespējams, es izgāzīšos, taču gribu sevī visu to izgudrot, sacerēt, lai rastos aizkustinoša pasaule, kas ar kaut ko mūs atgādina, bet ar kaut ko – atstumj. Mēs to likām kopā Čehijā no septiņām vai astoņām pilīm: no vienas – to, no otras – to, šeit ieliņa, te – karaļa pils. Es jau pašā sākumā teicu: pamēģināsim uzņemt filmu, ko var saost. Uzņemt viduslaikus caur atslēgas caurumu, it kā mēs tur būtu dzīvojuši.

Šīs pasaules jūtamais ķermeniskums, tās ticamība uzsvērta tādējādi, ka cilvēki tur pastāvīgi kaut ko rij vai laiž no sevis ārā dažādas substances un šķidrumus – te ēd, te dzer, te urinē, te spļaudās...

Reiz man viens piesējās: kāpēc tik daudz spļaudās? Es palūdzu četriem cilvēkiem iziet sētā, sastāties aplītī un par kaut ko parunāties, taču neizklīst. Pēc pusstundas es izgāju pie viņiem un palūdzu izklīst. Paskatieties uz asfaltu – tur bija kādi divsimt gramu spļaudekļu! Kad cilvēkam nav ko darīt, viņš visu laiku spļaudās.

Tāds naturālisms – un nav nofilmēta slaktiņa aina.

Tas būtu bijis ļoti slikti. Mēs to nevaram izdarīt. To var izdarīt amerikāņi ar saviem izskolotajiem masu skatu dalībniekiem. Pie mums pat ar arbaletu neprot izšaut, kā nākas. Turklāt arbaleti pie mums nemaz nešauj. Pat čehi, ar kuriem es strādāju, kā izrādās, šajā ziņā ir satriecoši cilvēki. Man, teiksim, vajadzēja pakārt cilvēku. “To var izdarīt tikai speciālists.” Atbrauc speciālists speciālā kravas mašīnītē, ilgi krauj visu ārā. Pēc tam gatavojas, kar kaut kādas ķēdes... “Viss, esmu gatavs.” Pieeju klāt, bet cilvēkam kaut kur no astes kaula virve rēgojas. Es saku: “Stop, pie mums uz planētas cilvēkus nekar aiz astes kaula, bet aiz kakla, un arī uz šīs planētas.” Tas sāk vicināt rokas: “Aiz kakla – nē, nē, nē, tas ir bīstami.” Ilgi visu āķē vaļā, sapakojas un aizbrauc. Atbrauc citi čehi – uz cilvēku sadedzināšanas ainu ugunskurā. Kad viņu kaskadieris ieraudzīja mūsu liesmojošos ugunskurus ar izbāzeņiem, viņš sāka kliegt: “To – nē, nē, nē, es varu apdedzināšanu līdz šejienei darīt” – un parādīja sprīdi virs potītēm. Tik daudz štampu sastrādāts... Bet štampus negribas. Mēs parādījām vienu slepkavību, taču iespaidīgu.

Kāpēc principiāli svarīgi bija šo filmu uzņemt melnbaltu? Liktos, citas planētas pasaule – atšķirībā no kara vai 50. gadu sākuma, ko mēs atceramies hroniku melnbaltajos toņos, – varētu būt arī boshiski daudzkrāsaina.

Manuprāt, kino māksla daudz lielākā mērā saglabājusies melnbaltajā variantā. Ar šo mākslu ir notikuši divi noziegumi. Tikko mēmā filma sāka līdzināties mākslai, buržuji izdomāja skaņu – un, piemēram, nogalināja Čaplinu. Lai kā arī būtu, šodien viņu skatīties ir garlaicīgi, bet kādreiz viņu dievināja. Ar āmuru iedragāja galvaskausu, radot pilnīgi citu mākslu. Bet mēmajam un skaņu kino taču vajadzēja pastāvēt līdzās kā glezniecībai un fotogrāfijai.

Taču viņiem arī ar to bija par maz. Kino izdomāja krāsu. Parasti sliktu. Dzīvē mēs krāsu neievērojam – izņemot tos gadījumus, kad ieslēdzam galvā kaut kādu speciālu sensoru. Mēs pasauli uztveram melnbaltu – gan sapnī, gan nomodā. Es pasauli redzu melnbaltu. Un krāsas ievēroju tikai tad, kad sāku īpaši pievērst tām uzmanību. Man šķiet, ka melnbaltā bildīte piespiež kaut kādas smadzeņu šūnas kustēties citādi un vienalga redzēt krāsu. Man melnbaltais nenozīmē to, ka nav krāsu, tieši otrādi – tās ir vēl lielākā mērā. Tiek uzņemta melnbalta jūra, un man tā šķiet zila, zaļa vai dzeltena. Melnbaltais attēls piespiež manas smadzenes, kas pieradušas pie krāsām, zīmējumu papildināt. Tādēļ, jo mazāk kino ir krāsu, jo labāk. Vienkārši ir jāzina, kā jāuzņem melnbaltais kino. Ne tā, kā to darīja 20. gados.

Un vispār tās ir dažādas mākslas – krāsainais kino un melnbaltais. Teiksim, zaļa pļava, kurā iebrauc tanks: viņš taču arī ir zaļš, tikai citas nokrāsas. Un šauj sarkani dzeltenu ar melniem dūmiem. Pēc tam izskrien sarkanarmieši – ko, starp citu, krāsā grūti panākt; krievu formas tērps krāsā vienmēr izskatās pēc viltojuma. Ja mēs krāsu kino tādu kadru uztaisīsim – iznāks slikti. Krāsu kino vajag iebraukt kāpurķēdes gabalam, kurā saķepusi zeme, sūdu gabals, puķes... Tā apstājas, mēs filmējam tanka torni – faktūra, tai pāri sūcas eļļa, šausmīgie tankistu puni uz pieres, saslietās antenas. Lādiņa čaula iekrīt eļļā.

Tie ir divi dažādi attēlojuma veidi. Divi dažādi kino. Glezniecība un grafika – tie taču ir divi dažādi mākslas veidi! Melnbaltajā jāšauj citādi, jāmīl citādi, jākniebjas citādi. Krāsainajā pornogrāfiskajā kino obligāti cenšas aizsmērēt pumpu, lai nekristu acīs, melnbaltajā tas nav nepieciešams.

Ilgajā laikā, kopš strādājat ar “Arkanaras slaktiņa hroniku”, jūs atzīmējāt vairākas jubilejas – pēdējā bija jūsu septiņdesmit gadi. Vai jūs to sajutāt kā konkrētu posmu? Vai arī jums posma noslēgums ir vienīgi filmas pabeigšana?

Krievu fiziologi uzskatīja, ka 70 gadi ir vīrieša dzīves robeža. Mazs puisēns – lūk, es skraidu, lūk, es mācos, lūk, esmu atnācis uz teātra institūtu, pie Tovstonogova, lūk, esmu studijā, un tas, kā šķiet, bija pagājušo pirmdien... Un, lūk, man ir septiņdesmit, es esmu vecis. Nav no patīkamākajām sajūtām, taču es ceru, ka arī tu to piedzīvosi.

Vai jūsu filma ir rekviēms sabiedrībai, kādas Krievijā nav un nebūs, vai arī aizgājušajam kinematogrāfam?

Ar šo filmu es, protams, gribēju lēkt uz ecēšām. Kādēļ tā tika filmēta tik ilgi un mokoši, kādēļ es pazaudēju tajā tik daudz biedru... Arī “Pārbaude uz ceļiem” bija uz ecēšām, politiskām: “Pažēlojiet krievu cilvēku!”, “Divdesmit dienas bez kara” bija pļauka Ozerova melīgajam kinematogrāfam un tam līdzīgiem. Bet tagad – tas ir izaicinājums mūsdienu kino, kam tik svarīgi šķiet teksti. Saprotiet, Tolstoju vajag lasīt, nevis skatīties kino. Vai arī skatīties tikai tajā gadījumā, ja saproti, ka pāri tekstam uzlēkušas kaut kādas otrās debesis. Lūk, šodien “Pēc balles” izskatīsies brīnišķīgi, bet visu pārējo Tolstoju vajag lasīt.

Jūs taču gribējāt uzņemt filmu “Pēc balles”?

Jā, es par to sapņoju. Un vēlējos, lai tur darbotos visi Tolstoja varoņi, sākot ar Pjēru Bezuhovu un beidzot ar Annu Kareņinu. Visi filozofē, gudri runā, bet izrādās – bendes: “Brāļi, pažēlojiet!” – kā dzirdams pāri Krievijai, tā dzirdams. Nu, bet kā man to īstenot? Vajag, lai atrastos cilvēks, kurš tam iedod naudu... Starp citu, kaut arī ļoti ilgi strādāju pie šīs filmas, es tomēr nefilmēju dārgu kino. Mēs saņemam ievērojami mazākas algas nekā seriālos. No tā, ka es lēni filmēju, uztaisījuši cirku, bet Rietumos taču daudzi lieliski režisori strādāja vēl ilgāk – pa 10, 12 gadiem. Kāda kam daļa, ka “Kristus parādīšanos tautai” mākslinieks Ivanovs gleznoja visu savu mūžu? Viņš taču galu galā labu gleznu uzgleznoja. Bet blakus mākslinieks Johansons sagleznojis daudz gleznu – lielākoties sliktu. Tad jau labāk vienu labu.

Runājot par glezniecību: acīmredzams, ka “Arkanaras slaktiņa hronikas” smēlušās no Bosha un Breigela. Kurš no viņiem jums ir svarīgāks?

Boshs man ir daudz tuvāks par Breigelu, ar kuru sirdī Alovs un Naumovs taisīja “Leģendu par Tilu”, manuprāt, briesmīgi sliktu filmu, lai arī tajā ir pāris labu fragmentu. Breigels, atšķirībā no Bosha, ir maigs reālists. Bet Holande pat šodien nav nekas maigs, tie ir pārspīlēti, koncentrēti viduslaiki.

Jūs runājat par izaicinājumu, kādu esat metis ar savām filmām, bet, sākot ar filmu “Mans draugs Ivans Lapšins”, ētiskajam izaicinājumam taču pievienojās arī estētiskais...

Kinematogrāfs kopš paša sākuma, kopš pārejas no mēmā uz skaņu kino, ir pazaudējis patstāvību. Jo mēmais kino taču nebija sevi izsmēlis, vienkārši bandīti to atcēla un ieviesa skaņu! Un kino sāka pārvērsties par nosacītības mākslu. Reiz Tovstonogovs man parādīja piezīmi par cilvēku, kurš visu mūžu bija dzīvojis Āfrikā, bija izglītots, taču nekad nebija redzējis kino un televīziju. Atbraucis uz Angliju, viņš daudzas reizes gāja uz kino un tā arī neko nesaprata. Es skatos uz sievieti, viņa – uz mani; tātad – iemīlējies? Taču to spēj nospēlēt tikai dižs aktieris. Vai arī tā būs tikai frāze. Montāža: cilvēks un maize, tātad viņš ir izsalcis... Es centos no tā atbrīvoties. Kāpēc obligāti jāsagriež plāni? Tas pats Alekseja Petrenko plāns “Divdesmit dienās bez kara”: man taču visi saklupa virsū par to, ka nofilmēju 300 metrus un nekur nepārgriezu. “Kāpēc šāda māžošanās? Kino ir sava valoda!” Es teicu: “Jūs paši esat izdomājuši to valodu.”

Roku paceļat pret svētumiem – pret klasiķiem!

Es vispār neesmu, teiksim, Eizenšteina pielūdzējs. Man viņu skatīties ir pat nedaudz smieklīgi, atskaitot kadrus, kad mums nesas virsū bruņuvilciens. Manuprāt, daudz ko viņš ir izdarījis slikti, turklāt cilvēks melo: nebija nekādas nošaušanas uz Odesas kāpnēm, nekādi ratiņi tur lejup neripoja.

Kad par jaunu izdomājat kino valodu, vai jūs apzināties, cik liels risks ir saskarties ar tiem, kuri nolamās filmu, pateiks, ka tā ir briesmīgi tāla no tautas?

Ar šiem cilvēkiem es saskaršos jebkurā gadījumā. Lūk, tā anekdote – “Atkal gāzes kamerā” – ir par mani. Man nav bijusi neviena filma, kad mani nav aizlieguši, nav pieprasījuši atlaist. Lai cik tas būtu dīvaini, tomēr kritikā vēl ir daži pieklājīgi cilvēki. Ir tāds izdevums Kinoprocess, kur žurnālisti izsaka savu viedokli. Tajā es trīs gadus ieņēmu pirmo vietu. Nu, pieņemsim, es savā vecumā pabeigšu šo filmu. Man taču ir nospļauties, ko par mani uzrakstīs. Par mani ir tādas lietas rakstījuši... Viens raksts saucās “Germana iezīmētās kārtis jeb Vai Hrustaļovs atsūtīs mašīnu”. Atsūtīja! Un neviens taču neatvainojās! Turklāt es esmu no tēva ģimenes, bet tēvs bija kosmopolīts. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš nav ebrejs, bet pat otrādi. Ebrejiete ir māte, bet tēvu pārtaisīja par kosmopolītisma bruņnesi, un ko tikai par viņu nerakstīja – nav iespējams atstāstīt! Turklāt es esmu precējies ar sievieti, kuras tēvs gājis bojā, bet viņu adoptējis cilvēks ar uzvārdu Borščagovskis – pretpartijas teātra kritiķu grupa, 1949. gads, viņus vispār visa padomju tauta apvemstīja. Nākamais etaps – jau Mandelštams...

Uzrakstīs par mani tā, uzrakstīs šitā, būs kases gabals vai nebūs – es to nezinu. Pēc “Lapšina” ar mani pārstāja sveicināties gandrīz vai visa uzņemšanas grupa, atskaitot dažus cilvēkus, ar kuriem strādāju pašreiz, – es biju neveiksminieks. Mēs strādājām tā, ka es vienmēr esmu gatavs sliktākajam. Tiem scenārijiem, ko rakstījām kopā ar Svetlanu, es nekad neliku savu vārdu. Svetlana bija Ļeva Kopeļeva aspirante. Arī viņu atbrīvoja un neļāva strādāt. Tad lūk, mēs strādājām par “nēģeriem”. Ļevam nesa tulkojumus, labākos viņš atdeva Svetlanai. Mēs tos iztulkojām, atdevām Ļevam, viņš – Petrovam, tas – Ivanovam, tas – Ņemčenko, viņš saņēma naudu, un pa ķēdīti tā atgriezās pie mums. Arī tā mēs pelnījām. Toreiz mēs bieži rakstījām ar svešu vārdu. Un dzīvojām jautri.

Iznāk, ka ar mākslas saprašanu pēc padomju cenzūras atcelšanas nav kļuvis vienkāršāk?

Kļuvis vēl sarežģītāk. Mūs applūdinājusi Rietumu produkcija, kas ražota pēc specifiskiem likumiem un ko nevar saukt par mākslu, taču savus likumus gan tā uz mākslu attiecina. Bet es nevaru taisīt kino citādi kā to daru. Gan “Hrustaļovā”, gan jaunajā filmā esmu centies atainot mūsu laikmetu un pastāstīt par savu bērnību. Kādam tas patīk, ar laiku tādu cilvēku būs vairāk... Par māksliniekiem arī smējās, viņi darīja sev galu. Mūsējā, Brežņeva laikā, nonkonformisti mira badā un baidījās rādīt kādam savus darbus. Tikai cits citam. Taču es par likteni nežēlojos. Es reiz gulēju un skaitīju: iznāca, ka labus cilvēkus esmu mūžā saticis vairāk nekā sliktus. Diezgan reta parādība.

Vai jūs atrodat laiku, lai skatītos kino?

Sestdienās un svētdienās mēs ar Svetlanu braucam prom no pilsētas un skatāmies dažādas filmas. Galvenokārt vecas. “Amarkordu” vai Tarkovski mēs esam redzējuši tūkstošiem reižu un zinām no galvas. Var tikai pabrīnīties: mēs zaudējam kino mākslu un pat nepamanām to. Skatāmies gabaliņu ar raudošu Kaidanovski “Stalkerā” – kāds līmenis! Ne mūsējais, ne amerikāņu kino tagad to sasniegt nespēj. Kino ir pārvērties par skatāmvielu cilvēkiem, kuriem slinkums lasīt, tādēļ literāros tekstus viņiem nospēlē ar aktieru palīdzību. Aktieri no tā iet bojā. Tādēļ es mūsdienu kino praktiski neskatos. Pašam sev man pilnīgi pietiek ar Bergmanu, nedaudz Kurosavu, Fellīni “Romu”, Otaru Joseliani, agrīnajām Muratovas filmām, pāris Sokuroviem. Bet tā – man desmit reižu saka, kura filma ir laba, es noskatos, un nākas vilties. Ne daudz, bet skatos jaunos režisorus. Starp citu, mūsu izlaidums Augstākajos režisoru kursos bija diezgan veiksmīgs. Visi, kuri grib, strādā, un daži – veiksmīgi. Tāpat arī stažieri.

Kā jums liekas, vai jums ir izdevies kādam no viņiem kaut ko iemācīt?

Es viņus ņemu uz savu filmu, un divas dienas pa astoņām stundām viņi sēž pie manis filmēšanā. Es viņiem saku: “Lūk, aina, es nezinu, kā to uzfilmēt,” un tā ir tīra patiesība, es nekad nezinu, kā filmēt, “man viss ir sarakstīts pa milimetram, un vienalga man ir sajūta, ka es nezinu. Bet, kad gadās, ka jau iepriekš zinu, kā filmēt, tā man vienmēr ir katastrofa, vienmēr nākas pārfilmēt.” Lai katrs, kaut arī viņi vēl neko neprot, parāda, kā viņi to uzfilmētu. Un tad jau var sākt runāt, kāpēc tā, bet ne citādi. Vispār apmācības procesā galvenais ir pareizi izvēlēties cilvēkus. Pārējais būs. Ja esi pareizi savācis cilvēkus, tu vari viņus ņemt kaut vai par skatuves strādniekiem, vienalga viņi kļūs par režisoriem. Pat mācīt neko nevajag, paši iemācīsies. Mēs to darām ne tikai viņu dēļ, vairāk paši sev. Mums ar viņiem ir interesanti.

Kas tieši ir interesanti?

Ziniet, man vairākas reizes ir piedāvājuši kļūt par ļoti lielu priekšnieku, taču es nekad neesmu pēc tā tiecies. Piedāvāja nomainīt Andreju Smirnovu Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja amatā, zvanīja no centrālkomitejas. Bet pēc 5. kongresa gribēja mani pataisīt par Ļenfiļm māksliniecisko vadītāju. Bet es pretojos un spiedzu. Par mazu priekšnieku, tādu kā stārastu, esmu bijis bieži, bet par lielu – negribēju. Kad Golutva pajautāja, kas man vajadzīgs, es atbildēju: “Viena istaba, viens direktors, viens grāmatvedis, un es uztaisīšu studiju.” Tā mēs uztaisījām “Pirmās un eksperimentālās filmas studiju”. Es redzēju cilvēkus, kuri nekur nevarēja iespraukties, nevienam gar viņiem nebija nekādas daļas. Jevtejeva – kam viņa bija vajadzīga? Sēdēja pagrabā un taisīja pašdarbnieciskas filmiņas. Vai Popovs, kurš uzņēma filmu “Smaids”, bet pēc tam pazuda. Man likās, ka tie ir interesanti cilvēki.

Bet Aleksejs Balabanovs? Pats interesantākais no krievu režisoriem 90. gados – pēc būtības ir jūsu skolnieks.

Balabanovs arī ir interesants. Viņš bija dokumentālists, un mēs uzaicinājām viņu uztaisīt spēlfilmu. Es uzreiz sajutu, ka viņš ir diezgan stiprs cilvēks. Tajos gados es ilgi draudzējos ar viņu un Seļjanovu, filmējos pie viņiem, vienu filmu pilnībā ieskaņoju. Tad tas beidzās. Balabanovs vēl kaut kad bija atskrējis pie manis un sāka skaidrot, ka es dzīvojot pareizi, bet viņš – nepareizi. Iespējams, bija piedzēries. Viņa “Brālis” man nepatika. Un arī turpinājums nepatika. Ko es varu padarīt? Nepatīk – un viss. [..]

Vai jūs ticat, ka var iemācīt labu vai sliktu gaumi?

Neticu, tam jau jābūt ieliktam. Cilvēkam var pateikt: “Klausies, kā tev nav kauna, tu tagad neesi vis iedarbinājis savu dvēseli, savu sirdi, savas aknas, bet vēlēšanos iepatikties. Bīsties no tā un mūc!” Kino, šī dievišķā māksla, nokļuvusi pie cilvēkiem, kuriem ir slinkums, kuriem ir tukšas acis, un viņi visu laiku pārbrauc ar roku, lai tās aizvērtu. Tagad es Alu Pačīno neņemtu tuvplānam masu skatā. Bet, lūk, man te ganās tāds maziņš resns aktieris, kurš filmā cenšas lidot, – lielisks aktieris. Tas, kurš spēlē karali un strādā apgabala Jaunatnes teātrī, bet varētu kļūt par jebkura galvaspilsētas teātra rotu. Vai Aleksandrs Čutko – tiklīdz man viņu parādīja, es tūlīt pat teicu: stiepiet man viņu šurp donam Rebam.

Bet kā gan šajā kompānijā iekļuva Jarmoļņiks?

Es taisījos filmēt pavisam citu aktieri, arī degunainu, no “Mentiem”. Domāju, ka mēs, kā ar Curilo “Hrustaļovā”, visus spēkus grupēsim ap viņu, ik dienu sagatavošanas periodā tikai ar viņu arī mēģināsim. Un pēkšņi es uzzinu, ka viņš ir noslēdzis divus līgumus ar televīzijas seriāliem. Es viņu izsaucu: “Piedod, lūdzu, mēs ar tevi norunājām, tikai tev tiek gatavoti tērpi, bet tu...” – “Ak, aizmirstiet, tie ir tādi nieki! Sieva vienojās ar viņiem bez manis!...” Taču es kino esmu sen, es šos jociņus pazīstu. “Aleksej Jurjevič, man vajag uz desmit dienām uz Omsku aizšauties, man tur ir seriāls – sen jau noslēgts kontrakts, pirms jums...” Viss! Tagad mēģini – un spēlēsi, ja uzvarēsi radošā sacensībā ar citiem.

Un kā jūs nonācāt pie Jarmoļņika?

Es vispār nezināju, ka viņš ir aktieris, zvēru pie senču piemiņas. Televīzijā es ieraudzīju cilvēku, kurš dala kaut kādas dāvanas, smaida. Laba seja viduslaiku cilvēkam, tāds riktīgs degunainis. Kārtīgs, apburošs, televīzijā iet postā! Un es viņu arī atvilku, kā pirms viņa Juru Curilo, kuru tikpat kā nefilmē – man tā ir mīkla. Nesen skatos seriālu, un pēkšņi starp šīm nedzīvajām mūmijām sēž cilvēks ar pazīstamu seju un brīnišķīgi spēlē. Domāju, kaut kāds neaktierisks cilvēks. Bet tas arī bija mūsu Curilo.

Tomēr Jarmoļņiks, atšķirībā no Curilo, tiek uzskatīts par slavenību.

Es biju pārliecināts, ka tas ir sīks aizkulišu aktieris, ka viņš pie manis spēlē savu pirmo lielo lomu. “Izsauciet, lūdzu, to tur.” Viņš atbrauca, un es biju pat pārsteigts, ka viņš ar mani tā nekaunīgi runā. Domāju – nervi, maz kas, proves, nervozē... Vajadzēja nospēlēt mazu gabaliņu, kad viņš ar Budahu sarunājas: “Mana sirds ir pilna žēluma.” Un pēkšņi Ļoņa to tik izcili nospēlēja. Mēs viņu apstiprinājām. Un tikai Čehijā es runājos ar mūsu pārstāvi, kurš man pēkšņi paziņo, ka Jarmoļņiks esot spēlējis 60 filmās, zvaigzne. Saku: “Jarmoļņik, tu ko, zvaigzne esi?” Viņš atbild: “Nu jā, bišku.”

Vai ar viņu ir viegli strādāt?

Darbs ar viņu bija katorga. Viņš vienmēr zināja, kā visu uzņemt ļoti ātri. Bet man vienā mēģinājumā direktors parādīja uz pulksteni, un es tūlīt pat paziņoju, ka filmēšana beigusies: rīt es kaut ko izdomāšu, satiekamies parīt. Tikko mani sāk steidzināt, es vairs nevaru strādāt. Man tā bija jau ar Tovstonogovu: “Ļoša, kāpēc jums uz skatuves visi iznāk no kreisās puses? Lai tagad nāk no labās!” Viņam vajadzēja sākt no nulles, lai mana forma mainītos, bet būtība saglabātos... Jarmoļņiks tramdīja brīnišķīgo operatoru Vladimiru Iļjinu, skaidrojot viņam, kā izdarīt ātrāk. Bet man neviens plāns nav uzfilmēts ar pirmo reizi – 90% ar trešo! Turklāt Iļjins mira no vēža, ļoti smagi slimoja.

Kaut kādā brīdī es neizturēju un Jarmoļņiku patriecu. Es biju nolēmis, ka iztaisīšu tādu interesantu filmu, kurā varoņa nebūs. Kaut ko safilmējām – un pietiek. Būs varoņa fragmenti – plecs, roka... Taču man palika kaut kā sērīgi, kadri iznāca garlaicīgi. Lai gan – šis un tas ir palicis... Mums svarīgāks ir nevis varonis, bet kaut kāds puika, kurš tup un kakā. Mēs filmējam nevis varoni, bet pasauli no varoņa redzes punkta. Galu galā mēs ar Ļoņu salīgām mieru. Bet arī pēc tam gāja grūti. Jarmoļņiks ir mazdrusciņ spilgtāks nekā citi, viņu vajag nedaudz klusināt, bet viņš klusināties nevēlas. Jarmoļņiks, protams, var izaugt par ļoti lielu aktieri – taču viņam vajadzīgs labs režisors, kuram viņš klausītu. Man viņš sevišķi neklausīja. Ja klausītu, būtu iznācis vēl labāk.

Kāpēc, jūsuprāt, pašreiz ir tik maz labu aktieru?

Kinematogrāfa institūtā nav mācījuši. Mūsu dēls, piemēram, mācījās, bet tur aktiera meistarību vispār nepasniedza. Es nesaprotu, kādēļ. Kā režisoram var nemācīt aktiera meistarību? Tas būtu kā tanka mehāniķim nerādīt tanku. Lai gan es tieši tāds virsnieks padomju armijā biju. Es biju dzota komandieris, bet, tā kā man nebija atļaujas, dzotu man tā arī neparādīja ne reizes...

Labu aktieru daudzums ir atkarīgs no pieprasījuma, nebija pieprasījuma – izzuda aktieri. Trešā lieta: teātra aktieris un kino aktieris ir dažādu profesiju cilvēki. Tas, ka gan viena, gan otra profesija izmanto žestu, tekstu, plastiku un tā tālāk, neko nenozīmē. Ja aktieris veiksmīgi strādā gan teātrī, gan kino, – tas nozīmē, ka viņš pārvalda abas profesijas. Pieņemsim, teātris paredz jebkura notikuma novērtējumu – ar žestu, piemēram, mīmiku, plastiku... Kino to noliedz, tajā galvenais ierocis ir acis. Mūsu aktieri tikpat kā nemāk spēlēt ar acīm. Atšķirībā, piemēram, no angļu.

Kā bija vērtēt citu filmas, kad jūs sēdējāt Kannu žūrijā?

Man, teiksim, galīgi nepatika filma, kurai galu galā iedeva galveno balvu, – Deivida Linča “Mežonīgās sirdis”. Es darīju visu, lai tā nesaņemtu Zelta palmas zaru. Bet tā vienalga to dabūja. Žūrijas priekšsēdētājs bija Bernardo Bertoluči. Kā es uz viņu bļāvu! “Ko jūs darāt ar kino?” Kā mēs lamājāmies, vareni... Kad Bertoluči mani iepazīstināja ar žūriju, viņš par mani sastāstīja tik daudz, ka vēlāk pats vairs nevarēja ar mani strīdēties – tas būtu tā, it kā spļaut pašam uz sevi. Es biju vienlaikus Čārlijs Čaplins un Montgomerijs. Kad sākās skandāli, viņš kliedza: “Tu mani vajā tādēļ, ka biju komunists!” Bet es kliedzu pretī: “Bijušo komunistu nemēdz būt, tāpat kā nav bijušo nēģeru!” Tad Bertoluči visu pameta un aizgāja – no pēdējās žūrijas sēdes. Visi metās pie manis: “Ko tu izdarīji, tu mums Kannu festivālu izjauci! Viņš taču neatnāks atpakaļ!” Es teicu: “Atnāks. Pēc desmit minūtēm. Tāpēc, ka atšķirībā no mums viņš par šo darbu saņem naudu!” Visi apklusa. Un Bertoluči atgriezās. Es tur izspiedu tikai vienu balvu – par nesliktu afrikāņu filmu. Pavisam primitīvu, tādu uz sienām havajās zīmē. Pēc tam es satiku to nēģeri: “Paklau, mēs tavu filmu izgrūdām cauri! Kaut šņabja pudeli uzliec, ko?” Viņš pajautāja: “Jā?” Un aizgāja. Bet no viņa tā arī nekas neiznāca. Toreiz viņam tā filma bija izdevusies aiz bezpalīdzības.

Un ko jūs domājat par Krievijas festivāliem?

Redziet, Krievijas festivāli lielākajai daļai to organizētāju ir bizness, liela peļņa. Tas nenozīmē, ka es necienītu festivālu žūriju. Vēl vairāk, viņi bieži vien dod iespēju atklāt, tā teikt, jaunos talantus. Tomēr man ir tāda sajūta, ka viņi stūķē batonus – pat ne tik daudz man ausīs kā valdībai, kas dod festivāliem naudu. Bet valdībai savukārt nevilšus veidojas ne īsti atbilstošs priekšstats par mākslu. Es nerunāju par skatītāju, bet par valdību, jo darba devējs visbiežāk ir tieši tā. Turklāt vājos konkursa darbus piesedz krāšņais televīzijas šovs, manuprāt, tizls un diezgan bezgaumīgs. Civilizētākais no festivāliem ir Nika.

Kurus režisorus jūs nosauktu par saviem domubiedriem, kas kino meklē kaut ko līdzīgu jums?

Sokurovs. Man patīk Sokurovs. Dažas lietas, man šķiet, viņam ir nepareizas – piemēram, filma “Saule”: Saša tajā samānījās. Patiesībā japāņu imperators bija citāds un amerikāņi gribēja viņu pakārt – viņš zināja par visām šausmām, kas notika, un nepavisam nenodarbojās vienīgi ar zivtiņu turēšanu. Taču man ļoti patīk citas Sokurova filmas, teiksim, “Cilvēka vientuļā balss”. Sokurovs ir dzīvs cilvēks, un viņš dzīvo ar mākslu. Tā ir viņa dvēseles daļa: atņem viņam kino – viņš nomirs. Citu tādu cilvēku es nepazīstu. Visi ārzemju režisori, par kuriem man stāsta, man nav interesanti. Jūsu Trīrs, piemēram: paskatījos “Šķeļot viļņus”, man nepatika. Bezgaumīgs kino.

Man vispār ir tāda sajūta, ka visi, ko mīlu, ir miruši. Ļoti mīlēju Bergmanu – viņš nomira. Ļoti mīlēju Fellīni – nomira. Ļoti mīlēju Kurosavu – nomira. Pieņemsim, Antonioni es mīlēju daudz mazāk. Lai gan reiz man ar viņu bija dīvaina tikšanās. Tūlīt pēc “Hrustaļova” Kannās es ar filmu nonācu vienā citā festivālā, Sicīlijā. Tur kino rādīja visur, tai skaitā vecā cirkū. Mums visiem bija jāiziet uz skatuves un jāpasaka, kas mums patīk šajā vietā, un tā patiešām bija neticami skaista vieta. Es izgāju uz skatuves un pēkšņi zālē ieraudzīju Antonioni. Un pateicu: “Visvairāk šajā vietā man patīk tas, ka zālē sēž Antonioni un skatās manu filmu.” Cilvēki aplaudēja, viņš piecēlās... Viņš bija jau ļoti slims.

Bet kā jūs attiecaties pret Kiru Muratovu?

Ar Kirku Muratovu man ir dīvainas attiecības. Kad mani izsauca Jermašs, viņš teica: “German, paklau, pamēģināsim atrast kaut kādus saprašanās punktus – citādi tu mūs neieredzi, mēs tevi arī ne īpaši mīlam...” Es teicu: “Kādi var būt saprašanās punkti! Viss mans darbs pie jums ir spirināšanās sūdos, citādi to nevar nosaukt. Lūk, paskaidrojiet man par Kiru Muratovu. Viņas pēdējā filma ir tīrākā skaistuma tīrākais piemērs. Pasakiet – par ko jūs viņu? Es jūs visus ciest nevaru, es to neslēpju! Bet viņu – par ko? Zēns ir greizsirdīgs uz mammu, vai tas ir aizliegts? Viņš atbild: “Nu, tā ir Ukraina...” Es saku: “Labi, izteiksim Ukrainai aizrādījumu – mums ir viena valsts.” – “Zini, es negribēju teikt, bet viņa dzīvoja ar aktieri...” Es saku: “Ak kungs, bet kāds tam sakars ar kino?” Situācija bija bezcerīga – Jermašam bija pavēlēts ar mani samierināties, jo manu filmu bija atļāvis Andropovs. Šo dialogu es pārstāstīju Muratovai. Un vēlāk kaut kādā forumā pateicu: “Jūs nekad neko nesapratīsit mūsu kino, ja neņemsiet vērā Kiru Muratovu.” Es to atkārtoju katrā intervijā. Tiesa, “Astēniskais sindroms”, kas patika visiem, man nepatika. Man bija garlaicīgi.

Tas konflikts ar Ņikitu Mihalkovu, par kuru tik daudz rakstīja presē, – vai tas ir saistīts ar radošām nesaskaņām vai ko citu?

Kaut kādā brīdī man sāka briesmīgi zvanīt – ka vajagot atbraukt, lai atbalstītu Mihalkovu. Bet viņš jau kaut kur bija paspējis paziņot, ka Serjoža Solovjovs ir zaglis. Tur varbūt arī visi ir zagļi, citādus netur. Taču Solovjovs bija mans draugs. Un diez vai viņš kaut ko bija nozadzis no kases. Es briesmīgi apvainojos par Serjožku – nevar tā vienkārši iznākt un pateikt sliktu par cilvēku, kurš uzņēmis “Simt dienas pēc bērnības”. Mihalkovu es neatbalstīju, bet daudzi tobrīd jau grozījās ap viņu. Pēkšņi vēlēšanu dienā Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs Mihalkovs ielien televizorā un sākt kliegt: “Kā var uzņemt kino deviņus gadus?” Tas bija teikts par mani, taču viņa teiktais demonstrē, ka viņš neko nezina. Es pazīstu desmitiem režisoru, kuri ir filmējuši arī ilgāk, sākot ar Kubriku. Viens filmē tā, cits – šitā; man ir filmas, kuras esmu uzņēmis vienā mirklī, piemēram, “Manu draugu Ivanu Lapšinu”. Diezgan stulbi iznāca. Kā atbildi mēs uzrakstījām par Ņikitu feļetonu.

Vispār man ir vienalga – es vienkārši negribēju būt ar viņu vienā organizācijā. Es biju šīs savienības sekretārs, par ko nezināju, kamēr man nebija piezvanījuši, ka esot vajadzīga jauna fotogrāfija caurlaidei... Biju Oskara komitejas loceklis, par ko uzzināju, kad ar mani pārstāja sveicināties Jurijs Mamins – par to, ka es neesot izvirzījis viņa filmu; es pat nezināju, ka man ir tādas tiesības! Turklāt tas biju es, kas viņam ieteica “Loga uz Parīzi” sižetu. Īsāk sakot, es uzrakstīju iesniegumu par izstāšanos no savienības. Piezvanīju Masļeņņikovam: “Igor, jūs tur visu pārdodat – vai kadru daļu vēl neesat pārdevuši?” “Neesam,” viņš atbild pilnīgi nopietni. “Tad nonāc lejā, savāc manu un Svetlanas lietu, saplēs un vari apēst. Mēs savienībā vairs neesam.” Pēc tam mūs centās spaidīt ar dzīvokļiem, pensijām, kaut ko tur neparakstīja – taču mēs jau vairs tam nepievērsām nekādu uzmanību.

Un attiecības ar Mihalkovu tā arī vairs neatjaunojās?

Vēlāk mēs salīgām mieru. Es ar viņu būtu varējis saglabāt labas attiecības, ja vien nebūtu viņam pateicis, ka viņš atrodas radošajā krīzē un ka viņam jāņem atpakaļ sava vecā grupa. Kad viņš ar mani līga mieru, viņš pienāca un teica: “Ko mēs strīdamies, mēs esam divi!” Bet blakus stāvēja Sokurovs. Es saku: “Labi, bet vēl ir arī Sokurovs.” “Nu, trīs,” izspieda Ņikita, kurš Sokurovu ciest nevar. Lūk, agrāk man likās, ka ir kaut kādi cilvēki, ar kuriem var sacensties. Man gan likās, ka uzvarēšu visos skrējienos, taču cilvēki bija. Bija Averbahs, Dināra Asanova... [..]

Vai jūs vēl uzņemsiet jaunas filmas? Kā jums liekas?

Esmu pārstājis mīlēt kino, absolūti. Es nezinu, ko man darīt. Es to labi saprotu, es to protu – kāds ir tā izdarījis, bet es varu izdarīt labāk, varu atnākt un parādīt, kā. Ļoti pieklājīgiem režisoriem, pat rietumniekiem. Es nezinu, kas ar mani ir noticis. Varbūt – esmu neizsakāmi noguris. Turklāt nevar mīlēt to, ka tevi dauza. No pirmās filmas mani patrieca, draudēja ar prokuroru, mana māte ceļos metās, lūgdamās, lai es filmu palaboju. Bet man ir pretīgi skatīties arī uz to, par ko tas viss pārvērties tagad. Mums praktiski vairs nav neviena laba aktiera, nav ar ko strādāt. Viņi visi spēlē vienādi. Lūk, aktrise spēlē izmeklētāju un pamanās 30 sērijas nospēlēt ar vienu smaidu, ar vienu sejas izteiksmi! Kas viņiem visiem ir lēcies? Man ar viņiem nav interesanti. Man gribas strādāt ar aktieri, kuram ir interesanti, ko es naktī esmu izgudrojis. Bet tiem pašreizējiem es stāstu – viņiem acis kļūst kā putnam, kas mieg ciet.

Kad tagad grozu televizora pulti, es neapstājos tikai pie viena – pie kino. Nevaru to skatīties. Varu hroniku. Varu par zivtiņām vai amerikāņu raidījumus par sunīšiem. Bet jebkuru jauno kino – 20 minūtes, ne ilgāk. Atgrūšanās no kino man ir vēl arī tādēļ, ka kino nepievelk. Lai man parāda filmu, kurā es sāktu raudāt, – kā Muratovas “Starp pelēkajiem akmeņiem”.

Ko tad jūs darīsiet, ja pret kino jums ir tāda alerģija?

Ar mani noticis kaut kas nelabs. Nu, nevaru es filmēt! Vienkārši nevaru, lai arī bija vairākas ieceres – “Pēc balles”, “Rotšilda vijole”, Falladas “Vilks starp vilkiem”. Labāk pamēģināšu kaut ko uzrakstīt. Interesanti būtu izmēģināt teātri, ideju man ir daudz, taču nespēju pat iedomāties, ko darīt ar viņu kliegšanu! Brodvejā skaņa ir tāda, ka puika uz skatuves plēš papīra gabaliņu, un es to zālē dzirdu. Tādi mikrofoni, tādi datori. Tie ir slikti mūzikli, slikts teātris, taču tur viņiem nevajag kliegt! Bet mūsu teātrī kliedz. Ar to sākas meli. Bet arī Krievijas kino ir iegājis ļoti draņķīgā fāzē. Mūs vadīs kaut kādi mežcirtēji un atkal jautās: “Kāpēc jūsu filmās padomju cilvēkiem ir bālas sejas? Viņiem nav, ko ēst?” Un katra saruna sāksies ar vārdiem: “German, kāpēc jūs mūs tā nemīlat?”

Larss fon Trīrs, kurš jums nepatīk, pagulēja slimnīcā, paārstējās no depresijas, bet pēc tam atbrauca uz Kannām – un tur viņa filmu izsvilpa trakāk nekā “Hrustaļovu”. Bet preses konferencē paziņoja, ka viņš ir labākais režisors pasaulē. Bet jūs – vai uzskatāt sevi par labāko?

Malacis, tas ir patīkami. Taču es sevi par labāko pasaulē neuzskatu. Es vienkārši esmu labs režisors, un viss. Esmu neprofesionālis, un tas man palīdz. Man palīdz filmēt tas, ka es nekad sevi neesmu uzskatījis par profesionāli, nekad neesmu mācījies Kinematogrāfijas institūtā. Mani neviens nav mācījis, nav raustījis, neviens režisors nav bāzis savu degunu manos mēslos. Es esmu neprofesionālis, un tas spiež mani katrā etapā kino izfunktierēt – savu, tādu, kāds ir interesants man. Kaut kādu citādu nekā visiem. Tā nav darījuši? Bet es pamēģināšu. Slikti iznāk? Metīšos uz citu pusi. Tādēļ es uz vispārējā fona nedaudz izceļos. Bet pret sevi kā pret mākslinieku es izturos pietiekami ironiski. Man pietiek paskatīties gabaliņu no Tarkovska “Andreja Rubļova” vai Fellīni “Romas”, lai noliktu sevi pie vietas.

Ja jūs varētu sākt visu no sākuma, vai jūs atkal kļūtu par kinorežisoru?

Nekādā gadījumā. Vienalga par ko, kaut vai par kurinātāju, par sanitāru slimnīcā. Tikai ne par režisoru.