Gaidot nāvi Tanžerā

Un Ports teica: “Nāve vienmēr ir līdzās. Bet tas, ka tu nezini, kad tieši tā pienāks, mūsu dzīves beigas padara neskaidras. Nāves laika zināšanu mēs nespētu izturēt. Tā kā mēs nezinām, kad mēs mirsim, mēs iedomājamies, ka dzīve ir neizsmeļama aka. Tomēr viss, kas ar mums notiek, notiek galīgu skaitu reižu. Cik reizes jūs vēl atcerēsities kādu bērnības gadu pēcpusdienu, kas ir tik dziļi iespiedusies jūsos, ka bez tās savu dzīvi pat nevarat iedomāties? Kādas četras, nu varbūt piecas reizes. Iespējams, pat mazāk. Cik reizes savā dzīvē jūs vēl ieraudzīsiet uzlecam pilnu mēnesi? Varbūt divdesmit. Un tai pašā laikā mums šķiet, ka tas viss turpināsies mūžīgi.”

Pols Boulzs, Sargājošās debesis

Džadīdas viesnīcā Royal nebija neviena ārzemju tūrista. Vienīgie viesi bez manis bija daži marokāņu biznesmeņi, kuri parasti ieradās vienpadsmitos vakarā un atstāja viesnīcu jau septiņos no rīta. Iespējams, tāpēc es pievērsu uzmanību lielākam pulciņam padzīvojušu eiropiešu, kuri sarunājās franciski un spāniski un katru rītu un vakaru precīzi vienā un tajā pašā laikā pludmales promenādē izveda pastaigā savus suņus. Tie bija labi kopti un pašapzinīgi sugas suņi – pāris takšu, spaniels, šokolādes krāsas labradors un kāds ziņkārīgs franču buldodziņš, kuram ļoti patika apostīt krastmalas kafejnīcu apmeklētāju kurpes. Kad bija pienākusi kārta manām sandalēm, es uzrunāju suņa saimnieku – gadus septiņdesmit vecu francūzi.

– Vai tad viesnīcas personālam nav iebildumu pret jūsu suni?
– Es nedzīvoju viesnīcā – man ir savs dzīvoklis tepat ap stūri. Ar suni es tomēr jūtos drošāk. Jūs jau zināt – musulmaņi viņus necieš, bet respektē.
– Vai jūs jau ilgi uzturaties Marokā?
– Piecus gadus. Starp citu, šajā pilsētā pastāvīgi dzīvo vairāki simti eiropiešu.

Gandrīz pēc trijiem gadiem es sēdēju viesnīcas Suerte Loca jumta terasē Sīdī Ifnī – klusā, provinciālā pilsētiņā Atlantijas okeāna krastā, kas bija slavena ar savu spāņu laika art deco arhitektūru. Netālu no manis sēdošais ārzemnieks nekādi nevarēja būt parasts tūrists. Gadus sešdesmit veco kungu nodeva vienmērīgais iedegums, garās bikses, radiouztvērējs un miniatūra ierīce kafijas pagatavošanai, ko viņš bija iznesis no sava numura.

– Tanžerā es tā arī nespēju iedzīvoties. Mēģināju, bet nespēju. Tā ir pilsēta, kurāgrūti atrast līdzsvaru. Es pat īsti nezinu, kas mani traucēja – osta, pilsētas pagātne, Spānijas tuvums vai vietējā eiropiešu kolonija. Laikam jau viss kopā.
– Bet jūs taču vienalga dzīvojat Marokā! Ko tad jūs īsti šeit meklējat?
– Ko es šeit meklēju… Starp citu – vakar kafejnīcā ievēroju, ka jūs rakstāt piezīmes. Tas ir labi. Bet kāpēc jūs sevi ierobežojat? Nekas tā neiesprosto domas kā rūtiņu papīrs!
Martins nolika malā glāzi, aizdedzināja cigareti un turpināja.
– Papīram jābūt vienkrāsainam, vislabāk – pilnīgi baltam! Mūsu brīvība rakstīt sākas no baltas, neaprakstītas lapas.
– Kas vispār ir brīvība? – es iejautājos un tai pašā brīdī nokaunējos par sava jautājuma banalitāti.
– Nezinu. Bet mēs varam pēc tās tiekties, mēģināt paplašināt krātiņa garīgās un fiziskās robežas. Atteikšanās no rūtiņu papīra man savulaik nozīmēja vēl vienas robežas iznīcināšanu. Pamēģiniet zīmēt uz rūtiņu papīra – nekas nesanāks. Vēl vairāk tas attiecināms uz rakstīšanu – rūtiņu režģis vārdiem atņem spēku. Bet vārdiem piemīt milzīgs spēks! Tieši vārdi bija tie, kas mani atveda uz Maroku. Vai jūs esat dzirdējis par Polu Boulzu? Nu protams, ja jau esat šeit... Tad lūk, mani ļoti iespaidoja viena rindkopa no Sargājošajām debesīm – par tiem saskaitāmajiem pilnmēnešiem. Jūs droši vien atceraties, par ko es runāju. Vairāk iedziļinoties Boulza tekstā, pārņem šausmas. Ieklausieties: “Viss, kas ar mums notiek, notiek galīgu skaitu reižu…” Cilvēkam šķiet, ka dzīve ir telpā un laikā vērsts vektors – ar bultiņu uz priekšu, kā skolā fizikas stundās. Bet patiesībā viss ir tieši otrādi – šis vektors nepārtraukti sarūk un beigās pārvēršas par punktu. Mūsu dienas ir skaitītas, vai ne? Un ir kāda robeža, aiz kuras vairs nenotiks nekas. Tā, lūk, mani sagrāba šausmas no nāves. Nē, ne no paša nāves fakta, slimībām, vecuma vientulības, miršanas sāpēm, iespējamas ilgās agonijas – cilvēkus jau parasti neuztrauc nenovēršamas lietas. Mani baidīja tas, ka dzīvē nepaspēšu piedzīvot visu, ko vien cilvēks spēj piedzīvot. Ja vēlaties, varam lietot arī citu vārdu – izbaudīt.

Es uzdevu sev jautājumu: ko lai es daru ar savu dzīvi? Pelnīt naudu, kuru man pat nav laika iztērēt? Piecas dienas nedēļā sešos vakarā nākt mājās, nīkt pie televizora, sestdienās apmeklēt lielveikalu Cīrihes priekšpilsētā, svētdienās – sporta klubu? Reizi gadā – Ziemassvētku dievkalpojumu? Ik pa diviem gadiem mainīt mašīnas?

Es atbraucu uz Maroku – vispirms uz Fēsas pilsētu, kur Boulzs uzrakstīja šīs rindas, tad uz Tanžeru. Atbraucu un paliku. Te tomēr ir interesantāk nekā Šveicē. Tagad esmu apmeties Marrākešā un no savas mājas jumta terases redzu gan saulrietu, gan saullēktu, gan pilnu mēnesi. Tā viens vienīgs teikums izmainīja manu dzīvi. Protams, es neesmu naivs un labi apzinos, ka tā ir bēgšana pašam no sevis.

Modernās Tanžeras vēsture sākās 1912. gadā līdz ar Francijas protektorāta nodibināšanu lielākajā Marokas daļā. Valsts ziemeļus kontrolēja Spānija, bet par Tanžeru lielvalstis joprojām nespēja vienoties.

Tieši 1912. gadā Tanžerā ieradās franču gleznotājs Anrī Matiss. Iekārtojies viesnīcā Villa de France, viņš nekavējoties uzgleznoja ainavu, ko tā arī nosauca: Skats no loga Tanžerā.

Līdz ar franču un spāņu kolonizatoriem Marokā apmetās pirmie ekspatriāti. Viņu skaitu ievērojami papildināja abu pasaules karu bēgļi. Otrajā pasaules karā Maroka bija īsta miera osta, drošāka par Spāniju un Portugāli. Pirmais eiropietis, kurš 1920. gadā iegādājās māju Tanžeras vecpilsētā un palika pilsētā uz pastāvīgu dzīvi, bija angļu rakstnieks Ričards Hjūzs. Pamazām vēl pavisam eksotisko Maroku sāka atklāt eiropiešu un amerikāņu tūristi.

1923. gadā Tanžeru sāka pārvaldīt deviņas valstis – ASV, Beļģija, Holande, Itālija, Francija, Lielbritānija, Portugāle, Spānija un Zviedrija, pasludinot pilsētu par “internacionālu” un piešķirot tai brīvostas statusu. Tā radās leģendārā “Tanžeras brīvpilsēta”, ko vēlāk romānā Interzona aprakstīja amerikānis Viljams Berrouzs. Tanžera pelnīja naudu ar tirdzniecību un naudas atmazgāšanu, kļūstot par kontrabandistu un valūtas spekulantu Meku. Bet ne tikai. Tieši “interzonas” laikos Tanžera kļuva ārkārtīgi populāra Eiropas un Amerikas intelektuāļu aprindās.

Tanžeras īpašais “interzonas” statuss beidzās 1956. gadā tūlīt pēc Marokas neatkarības atgūšanas. Bordeļus slēdza, ielu nosaukumi tika mainīti, bankas pārcēlās uz Gibraltāru un Šveici, melnais tirgus panīka. Koloniālās administrācijas ierēdņi aizbrauca uz Eiropu, pilsētu atstāja arī lielākā daļa eiropiešu biznesmeņu.

Tomēr rietumnieku intelektuālo bohēmu, šķiet, pārmaiņas īpaši neuztrauca, Tanžeras un visas Marokas vilinājums joprojām saglabājās. Tanžeras starptautiskās skolas pasniedzējs amerikāņu rakstnieks Džons Hopkinss 1967. gadā rakstīja savā dienasgrāmatā: “Ziemeļāfrika piedāvā neredzētu dzīves kvalitāti – ēdieni, dzērieni, tuksnesis un pludmale, daudzu kultūru un valodu maisījums. Vieta ir piebāzta ar ekscentriķiem un māksliniekiem, kuri jau kļuvuši atkarīgi no Tanžeras. Tā ir rakstnieka, it īpaši jauna rakstnieka, paradīze. Jau pēc brīža pilsēta savaldzina, un jūs vairs nevēlaties to atstāt.”

Laikā, kad jaunu narkotiku kombināciju meklējumos Tanžerā ieradās slavenais Timotijs Līrijs, uz Maroku jau vēlās jauns apmeklētāju vilnis – hipiji, Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina, Frenks Zapa, baleta zvaigzne Rūdolfs Nurijevs,The Beatles, Jaferson Airplane un Rolling Stones pilnos sastāvos. 1968. gada 1. janvārī Džons Hopkinss raksta dienasgrāmatā: “Nezinu, ko viņi tur liek klāt majoun. Pagājušo nakti Pauls un Talita Getiji rīkoja Jaunā gada pārtiju savā pilī medinā. Ira, Džo un es devāmies satikt bītlus. Tur bija Džons Lenons un Pols Makartnijs, pilnīgi uz pakaļas. Viņi nespēja piecelties no grīdas, nemaz nerunājot par runāšanu. Es nekad vēl nebiju redzējis tik daudz cilvēku, kas atradās pilnīgi nekontrolējamā stāvoklī.

Brīnišķīga diena. Atlasa kalnos naktī bija plosījusies sniega vētra, un tagad sniegs sniedzās līdz pat karstajam putekļainajam līdzenumam. Šeit Marokā mēs dzīvojam visneparastākās dzīves ar vienu kāju deviņpadsmitajā gadsimtā, ar otru – divdesmitajā. Luksuss un vienkāršība atrodas cieši blakus. Mani nebeidz vien valdzināt šīs vietas neskartais skaistums.”

Taču viņi bija vairāk vai mazāk īslaicīgi viesi, kurus mājās sauca pienākumi un nepieciešamība pelnīt naudu. Bet tad Tanžerā ieradās Woolworth veikalu impērijas mantiniece Barbara Hatona, preses magnāts Malkolms Forbss, modes mākslinieks Īvs Senlorāns un vēl pāris desmiti “mazāka kalibra” multimiljonāru. Forbss pat iegādājās pili Gibraltāra šauruma krastā, kurā izvietoja savu 120 tūkstošu alvas zaldātiņu kolekciju. Par Forbsa un Hatonas rīkotajām viesībām pilsētā klīst leģendas vēl šobrīd. Savas septiņdesmitās dzimšanas dienas svinībām Forbss iztērēja apaļus divarpus miljonus dolāru. Speciāli īrētas Concorde lidmašīnas atvizināja lūgtos viesus no Ņujorkas un Londonas. Lai nedaudz piesegtu jubilāra homoseksualitāti, svinību namamātes pienākumus uzņēmās pildīt Elizabete Teilore. Ciemiņus izklaidēja tūkstotis muzikantu, akrobātu, dejotāju un uguņojošām musketēm bruņotu berberu jātnieku.

No laukuma atritinās vecpilsētas ieliņu ņudzeklis, kurā svešinieks spēj orientēties tikai pēc saules. Mani apstāj bars puišeļu, rāda uz kādu māju un kliedz: “Msjē, jūs pagājāt garām! Msjē Ernesto dzīvo šeit! Bakšiš! Bakšiš! Manī!” Arābu cietokšņa rajonā es beidzot apmaldos un esmu spiests jautāt ceļu. Tumši sarkanā galabijā un dzeltenās čībās tērptais marokāņu gids pacietīgi gaida, kamēr grupa japāņu tūristu nofotografēs čūsku dresētāju. “Meklējat Forbsa pili? Tā vairs nav apskatāma, jo pārgājusi Marokas karaļa ģimenes īpašumā. Ticiet vai nē, bet daži vēl tagad tā dzīvo – ar visu dārznieku un sulaiņu armiju. Tikai viņi īpaši neafišējas. Īvs Senlorāns vairs tikpat kā neizejot no savasMarrākešas villas.”

Blakus kafejnīcām un bodītēm, kurās tirgo maizi, olīvas, mandarīnus, kafiju, cukuru un cigaretes, medinas ielās saspiedušās suvenīru un apģērbu tirgotavas ar Levis, Lee, Wrangler’s un Hugo Boss atdarinājumiem. “Kā, tu bez krievu valodas zini vēl trīs!? Tas tik ir notikums! Es jau esmu paspējis iemācīties “ni huja ne ponimaju”, “spasibo” un varu nosaukt krieviski visas cenas, bet viņi pat ciparus rāda uz kalkulatoriem!” – mani apbrīno Mašids, viens no pārdevējiem. “Ievēro – nevis hašišs, bet Mašids! Starp citu – vai tev interesē zālīte?”

Tanžeras medinas augstās mūra sienas stiepjas tieši gar Gibraltāra jūras šaurumu. No tām paveras lielisks skats uz garām slīdošajiem kuģiem un Spānijas krastu. Pilsētu no Eiropas šķir tikai četrdesmit kilometru, tāpēc īpaši skaidrā laikā esot saskatāmas pat automašīnu ugunis un Gibraltāra klints. Domīgi sēdošs, jūras tālē pavēries jauneklis ir viena no raksturīgākajām Tanžeras ainām. Šī neizprotamā un šķietami bezmērķīgā meditācija dažkārt ilgst stundām. Nezinātājam varētu likties, ka cilvēks plāno bēgšanu uz Spāniju. Tomēr savās domās vienatnē iegrimušu arābu bieži var ieraudzīt tuksnesī, oāzē, upes krastā, kalnos vai pilsētas parkā. Mums nebūtu tik daudz pacietības – bez grāmatas vai avīzes retais eiropietis spētu stundām ilgi noraudzīties jūras klajumā.

Deviņdesmito gadu sākumā Rietumu publika vēlreiz nokļuva Tanžeras valdzinājuma varā: pasaules kinoteātros bija skatāma Bernardo Bertoluči filma Sargājošās debesis ar Džonu Malkoviču un Debru Vingeri galvenajās lomās. Filmas sākumā un beigās arābu kafejnīcā redzams kāds sirms kungs, kas nav neviens cits, kā pats Pauls Boulzs, kura tāda paša nosaukuma romāns ir filmas pamatā. “Vīrs, kas atklāja atsvešinātību,” 1989. gadā The New York Times Literary Review rakstīja par pirmo un, iespējams, vienīgo amerikāņu rakstnieku eksistenciālistu. Pēc iznākšanas 1949. gadā romāns šokēja tā laika anglosakšu sabiedrību ar neierastajiem ģeogrāfiskajiem rāmjiem, vardarbību, seksu, neprātu un naturālistiskiem slimības un miršanas aprakstiem.

Taču ne mazāk par skandalozo romānu pārsteidza fakts, ka Ņujorkā dzimušais rakstnieks, komponists un fotogrāfs Pols Boulzs par savu mītnes vietu bija izvēlējies Tanžeru. Tiesa, tajā laikā Marokā jau periodiski dzīvoja Somersets Moems, bet Semjuels Bekets pat bija iegādājies māju Sefrū pilsētiņā Atlasa kalnos. Tomēr tieši Boulzs bija tas, kurš atvilināja uz Maroku savus draugus – Viljamu Berrouzu, Alenu Ginzbergu, Džeku Keruaku, Tenesiju Viljamsu, Trūmenu Kapoti, Goru Vidālu, Alfredu Česteru. Pašam Polam Boulzam liktenīgs bija jau pirmais Marokas apmeklējums 1931. gadā – ar nelieliem pārtraukumiem viņš šajā zemē pavadīja nākamos sešdesmit astoņus dzīves gadus. Uz palikšanu Boulzs Marokā ieradās pēc Otrā pasaules kara – 1947. gadā. Viņš apmetās Fēsā, viesnīciņā blakus vecpilsētas vārtiem un ķērās pie Sargājošajām debesīm. Vēlāk šo laiku viņš raksturoja ar vienu teikumu: “Ēdiens bija labs, un es sāku rakstīt.”

Francūziete Viviāna, mākslas galerijas īpašniece medinā ir ļoti runīga:
– Veikals sevi atpelna tikai vasaras mēnešos. Piepelnos kā interjera dizainere. Pēdējos gados labākie kontrakti bijuši Maskavā un Kijevā – tos izkārtoja mani Parīzes draugi. Krievi maksā nekaulējoties. Sakiet, vai arī Latvijā cilvēki ir tik pat skaisti kā Krievijā un Ukrainā? Bet cik ilgi vēl? Jūs taču iestājāties Eiropā... Esmu novērojusi, ka labklājība nogalina cilvēka ārējo skaistumu. Nevis bagātība, nevis greznība un luksuss, bet tieši visu nivelējošā labklājība. Pie mums Eiropā vairs tikpat kā nav skaistu cilvēku... Es nemaz nerunāju par Ameriku ar tās mākslotajām bārbijām un staigājošajiem gaļas blāķiem. Skaistums šodien vēl ir paglābies Austrumeiropā, Latīņamerikā un šeit – Āfrikā. Vai esat redzējis Sahāras tuaregus? Ja Dievs patiešām radīja cilvēku pēc savas līdzības, tad viņš ir tuaregs. Ne velti tuaregi ir vienīgā tauta pasaulē, kuras vīrieši staigā aizklātu seju. Jūs man jautājāt par Boulzu. Atceraties Sargājošās debesis – grāmatā Kita aiziet līdzi tuaregu karavānai Sahārā. Vai tas nav zīmīgi – racionālā, emancipētā amerikāniete, kurai šķita, ka viņa spēj valdīt pār savu dzīvi, atdodas tuksnesim un tuaregu jauneklim.

Jau pirmajā uzturēšanās nedēļā Tanžerā Džons Hopkinss ierakstīja dienasgrāmatā: “22. jūlijs. Tanžera, Saules pludmale... Nabago ķermeņi – kalsni un brūni, tajos redzams katrs muskulis. Bagāto ķermeņi – balti, ļengani, bezformīgi un neglīti.”

Boulzs savulaik izteica pieņēmumu, ka “2004. gadā Tanžerā eiropieši vairs nedzīvos.” Tomēr viņš kļūdījās – Marokā dzīvojošus eiropiešus un amerikāņus arī šodien var sastapt pat nomaļās Atlantijas krasta un Atlasa kalnu pilsētiņās. Pēc dažiem vērtējumiem, Tanžerā vien pastāvīgi dzīvo vairāki tūkstoši rietumnieku. Priekšpusdienās viņi nesteidzīgi bauda café au lait ar svaigi ceptu kruasānu, lasa vietējo avīzi franču valodā vai tur pie auss mazu angliski (bet varbūt vāciski vai spāniski) runājošu īsviļņu uztvērēju. Viņi labprāt ielaižas sarunās ar nejauši sastaptu svešinieku, bet nepavisam nevēlas fotografēties. Eiropa šiem cilvēkiem beidzas ar Vāciju vai labākajā gadījumā ar Skandināviju. Viņu stāstos nereti saklausāma vainas apziņa un taisnošanās par radikālo izvēli – pārcelšanos uz dzīvi Marokā.

Bijušo parīzieti Paskālu sastopu mazā medinas kafejnīciņā bez nosaukuma. No pieciem galdiņiem aizņemti četri. Daži večuki iestiprinās ar svaigu piparmētru tēju. Fonā klusi skan Radio Andalusia. Paskāls pasūta melno tēju ar piparmētrām un iztin no papīra milzīgu grauzdētām mandelēm rotātu cepumu.

– Tos var nopirkt konditorejā tepat aiz stūra. Man patīk šī vieta. Atklāti sakot, es tikpat kā vairs neeju uz slavenajām vecpilsētas kafejnīcām. Televīzija pamazām iznīcina arābu tradicionālo kafejnīcu kultūru. Cilvēki vairs nesarunājas, bet tikai blenž tos stulbos šovus. Kad sākās Irākas karš, visi skatījās El–Džezir – šāvieni, asinis, sieviešu un bērnu līķi. Jūs esot no Latvijas? Bijusī Padomju Savienība? Tad jau laikam varat lasīt Dostojevski oriģinālā! Kaut gan franču tulkojumi arī nav slikti... Es gan tālāk par Budapeštu Eiropā neesmu bijis. Sakiet, vai krievi tiešām tik daudz domā par reliģiju, dzīves jēgu, nāvi? Vienā romānā tā varonis, eksperimentējot ar cilvēkam doto brīvību, pat izdarīja pašnāvību. Velni, ja nemaldos? Jā, es jau ilgi dzīvoju Marokā. Gleznoju. Kaut ko pat ir izdevies pārdot. Vispār es te piedzimu – mans tēvs bija koloniālās administrācijas ierēdnis Tarudantas pilsētā. Runāju arābiski un mazliet saprotu arī berberu valodu. Vecāki bija pietiekami saprātīgi un ļāva man spēlēties ar vietējiem puikām. Šīs zināšanas gan dažkārt traucē. Man patīk atrasties cilvēkos, kurus es nesaprotu – tad apkārtējā pasaule sāk uzrunāt attīrītā zīmju un simbolu valodā. Starp citu, es vēl paspēju redzēt Tanžerā Boulzu viņa slavas zenītā. Tas bija pavisam netālu no šejienes – Petit Socco, kafejnīcā Tingis, kur viņš sēdēja kārtējās svētceļnieku svītas ielenkumā.

Neilgi pirms nāves vienā no pēdējām intervijām Boulzs nez kāpēc noliedza, ka esot mīlējis pavadīt laiku Tanžeras kafejnīcās. Tā nebija taisnība. Vecumā viņš bija kļuvis nevarīgs, pusakls un mazliet īgns. Patiesībā viņam ļoti patika sēdēt kafejnīcā un vērot apkārtējos.

Petit Socco, Socco chiko, sūk dākhil – kā nu kurā laikā un valodā saucies šis nelielais medinas – vecpilsētas laukums trīsdesmit metru platumā un piecdesmit garumā. Jau agrās pēcpusdienās uz kafejnīcu terasēm izliktie galdiņi ir aizņemti – lielākoties ar vietējo publiku. Tad Petit Socco pārvēršas par kaut ko līdzīgu brīvdabas skatuvei. Laiski skatieni pavada katru garāmgājēju – ielas tirgoni, aklu ubagu, no pirts nākošu frotē dvielī satinušos vīrieti, retu tūristu, puiku, kurš osta celofāna maisiņu ar līmi, čadrā un bezformīgā halātā tērpušos nenosakāma vecuma sievieti. Gandrīz katram pastāvīgajam apmeklētājam ir savs stāsts par tikšanos ar kādu slavenību. Par pierādījumiem kalpo relikvijas – autogrāfi, nospeķotas vizītkartes, Frensisa Kopolas sūtīta pastkarte, apbružātas fotogrāfijas. “Te es esmu kopā ar Polu viņa dzīvoklī. Tas varētu būt ap 1993. gadu. Redzat, blakus krēslam jau redzams spieķis...” “Malkovičs te mēdza bieži iegriezties. Tas bija toreiz, kad Bertoluči uzņēma savu filmu...” “Šajā bildē man ir divdesmit gadu. Bet tos tur blakus sauca par hipijiem. Viņi vienmēr smaidīja... Cik daudziem es iemācīju uztīt pirmo cigareti! Jūs zināt, Eiropas cilvēki vairs nesmaida tā kā agrāk... Jūsu sejās šodien manāms trauksmains saspringums, tādas kā nemitīgas rūpes...”

Īpaši daudz ārzemnieku apgrozās pilsētas lepnākās ielas – Pastēra bulvāra kafejnīcās franču celtajā Tanžeras “jaunajā pilsētā”. Rītos Café de Paris var novērot veselus rituālus – neko nejautājot oficianti pastāvīgajiem apmeklētājiem atnes iecienīto kafiju, tēju vai apelsīnu sulu. Šajā laikā avīžu zēni iznēsā Daily Mail vai Le Monde, cerībā nopelnīt cauri galdiņu rindām balansē kurpju tīrītāji. Džonatans no Londonas aplej ar vārošu ūdeni savas iecienītās auzu pārslas, kas glabājas plauktiņā virs bāra letes. Sarunas ir galvenokārt par to, cik Eiropā patlaban ir auksti, kurš ieradies, kurš aizbraucis, kurš iegādājies kārtējo īpašumu. Viena no iemīļotākajām tēmām ir kalpotāji. Džonatans saka: “Ja jūs katru dienu viņiem neatgādināsiet, kas jādara, tad kā likums dabūsiet dzirdēt – piedodiet, es aizmirsu.”

Turpat Café de Paris var dzirdēt tālruņa sarunu: “Aziz, es tevi vairs negribu redzēt! Kur tu liki tos 600 dirhāmus, kurus es iedevu rēķinu apmaksai? Notērēji? Nemaz neklauvē vairs pie manām durvīm! Esi brīvs! Kas? Ko tu saki? Nu labi, es vēl padomāšu. Atnāc nākamo pirmdien, tad parunāsim...”

Ap desmitiem publika izklīst. Daži dodas uz darbu (nevalstiskās organizācijas, valodu kursi utt.), pārējie – “darīšanās”.

Maroka joprojām ir lēta zeme – Tanžeras lepnajā Café de Paris var pabrokastot par pusotru eiro. “Dzīvoklis te maksā ceturto daļu no Parīzes cenas...” “Marokas olīvas, protams, ir krietni labākas... Vietējais sarkanvīns nav nekas īpašs, bet, ja mēs salīdzinām value for money, tas vienkārši ir izcils... Un pirts, frizieris vai maltīte restorānā maksā reizes desmit lētāk nekā Milānā...” “Eiropā es nekad sev nevarētu atļauties ne pavāru, ne dārznieku, ne privātu aprūpētāju vecumdienās... Ja man jāizvēlas starp nāvi smirdošā veco ļaužu mītnes palātā Anglijā vai sava dārza šūpuļkrēslā okeāna krastā, tad es izvēlos Tanžeru...” “Starp citu, pāris Marokā pareizi nopirkti un Eiropā pareizi pārdoti paklāji pilnībā sedz lidojumu uz mājām...” Gijoms no Beļģijas vēl piebilst: “Jūs smiesieties, bet katrreiz, kad lidoju uz Briseli, manā koferī ir tieši 20 kilogramu Marokas sakņu un dārzeņu – gan to lētuma, gan izcilās kvalitātes dēļ.”

Autobiogrāfijā Bez apstājas Boulzs raksta: “Katra šaipus Atlantijas okeānam pavadīta diena ir vēl viena diena ārpus cietuma.” Visbiežāk uzdotais jautājums par rietumnieku dzīvi Tanžerā ir, kāpēc viņi tur dzīvo. Pols Boulzs, iespējams, Tanžeru izvēlējās tādēļ, ka dzīvot tur internacionālās zonas laikā bija ļoti izdevīgi, jo augstā valūtas kursa dēļ visiem, kam bija ārzemju konti, viss bija turpat divas reizes lētāk nekā jau tā lētajā Āfrikā. Taču tā ir arī atruna, atskatoties uz jau aizgājošo dzīvi; spriežot pēc rietumnieku sarunām, dienasgrāmatām un literārajiem darbiem, Tanžeras un Marokas pievilcību veidoja priekšstats par Orienta burvību, seksuālās un narkotiskās apreibināšanās brīvība un kaut kas, ko Boulzs nosauca par personības “sairšanu”. Ikviens no rietumniekiem, kas ieradās vai dzīvoja Marokā, noteikti devās uz tuksnesi, lai pārdzīvotu to, ko stāstā Vientulības kristības aprakstījis Boulzs: “Šeit, šajā pilnīgi minerālajā ainavā izzūd pat atmiņas; nav vairs nekā, tikai jūsu elpa un sirds sitienu troksnis. Jūsu iekšienē sākas kāds dīvains, taču neapšaubāmi patīkams sairšanas process; jums ir iespēja cīnīties pret to un mēģināt palikt tai pašai personai, kas jūs vienmēr esat bijis, vai arī ļauties tam, kas sācies.”

Taču tuksnesis tikai pabeidza to, kas bija sācies jau iepriekš. Marokā ieradās ne tikai hipiji, kurus interesēja galvenokārt narkotikas un kuri tieši tur sajūsmināti atklāja, ka hašišu var ne tikai smēķēt, bet arī ēst – īpašas pastas majoun veidā. Un lai gan Tanžera pakāpeniski ieguva “homoseksuāļu paradīzes” slavu, kur par lētu naudu bija pieejams Marokas zēnu skaistums, tas ir tikai vēl viens slēpts iemesls.

Aicinādams kādu uz Maroku, Boulzs itin labi apzinājās, kas viņu varētu tur valdzināt. Amerikāņu ekscentriskais rakstnieks Alfreds Česters pat nenojauta, ka marokāņu “zvejnieku” Drisu, ko viņš “nejauši” sastapa okeāna pludmalē, velkot ārā no ūdens laivu, viņam piespēlējis Boulzs. “Kāpēc es tā darīju? Man bija interesanti, kas notiks.” Notika tas, ka Česters vētraini iemīlējās marokānī, varētu teikt – sajuka, tika izdzīts no Marokas, vairākkārt neveiksmīgi mēģinajā atgriezties un beidzot devās uz Izraēlu, kur izdarīja pašanāvību. 1968. gada 1. aprīlī Džons Hopkinss kopā ar Polu Boulzu apciemoja Alfredu Česteru un ieraudzīja šādu skatu: “Viņam blakus gultā gulēja vairāki suņi, viss smirdēja pēc suņu urīna. Viena istaba bija piekrāmēta ar malku, otrā rēgojās apelsīnu kalns, kas izskatījās tā, it kā to tur būtu izgāzusi atkritumu mašīna. Pie kamīna vāļājās piedzērusies resna sieviete sarkaniem matiem, ko Alfreds sauca par “dzīvajām beigām”. Marokāņu zēņs apjautājās, vai mēs vēlētos tēju vai apelsīnu sulu. Alfreds sāka izģērbties kamīna priekšā. “Kāpēc jūs nepaliekat?” viņš spiedza. “Kāpēc jūs ejat projām? Vai jūs atnāksiet atpakaļ? Viņš sekoja mums apakšveļā ledainajā naktī. Tauka bezmatu trana miesa. “Protams, jūs neatnāksiet atpakaļ!” viņš ķērca. “Jūs esat snobi! Jūs mūs ienīstat!” Tad viņš sāka šņukstēt. “Tikai pasakiet – vai jūs atnāksiet atpakaļ?”

“Tanžera nav tā, kas saārda cilvēku. Tomēr šī pilsēta pievelk tos, kuri jau iepriekš ir nolemti sairšanai,” saka Boulzs. Daudzi rietumnieki ieradās Marokā uz dažām dienām vai mēnesi, bet atjēdzās – ja vispār atjēdzās –, kad jau bija pagājuši gadi. Daudzi Tanžerā vienkārši juka prātā; zīmīgi, ka vieni no pirmajiem starp tiem bija Boulza Sargājošo debesu varoņi, kuri mazliet bija “norakstīti” no paša romāna autora un viņa sievas Džeinas. Boulzi gan dzīvoja visai vaļīgā laulībā, un Džeina krita par upuri apburtībai ar primitīvo: viņa iemīlējās marokāņu lauku meitenē Šerifā, brīnišķīgiem melniem matiem, kas smējās kā mežonis. “Man viņa šķita pilnīgi brīnišķīga. Mazliet mazāka par mani, bet ar spēcīgiem pleciem, spēcīgām, visai spalvainām kājām…” Uz jautājumu, kāpēc tas noticis, Boulzs vēlīnā intervijā atbildēja: “Es nezinu. Vai kāds vispār to var zināt? Tas nav izskaidrojams. Ikviens var iemīlēt ikvienu. Jūs varat izskaidrot, kāpēc marokānis iemīl eiropieti – lai dabūtu naudu! Katrā ziņā, viņiem tas nav tas pats, kas eiropiešiem. Viņu izpratnē mīlestība nozīmē materiālo drošību. Viņi mīl cilvēku, kurš spēj dot šo drošības sajūtu...” Tiesa, Pols Boulzs arī piebilst, ka, viņaprāt, Šerifa ir Džeinu nepārtraukti zāļojusi ar kādām noslēpumainām zālēm, lai panāktu stāvokli, kad eiropiete maksā, maksā ik dienu, līdz beidzot novēl berberu sievietei māju Tanžerā. Narkotikas, dzeršana un tieksme pēc “vienkāršības” Džeinu noveda kapā, bet šī tieksme nebija sveša arī pašam Boulzam.

Par Pola ilggadējiem pavadoņiem kļuva vispirms gleznotājs Ahmeds Jakūbī un vēlāk – stāstnieks Mohammeds Mrabets. Lai gan Boulzs vienmēr ir pratis slēpt savu privāto dzīvi, 1994. gadā publicētajās sarunās ar Simonu Bišofu viņš atzīst: “Jā, es dzīvoju kopā ar Ahmedu Jakūbī. (..) Es vienmēr centos iedrošināt viņu palikt tik primitīvam, cik vien tas iespējams, tas ir – dabiskam, palikt tādam, kāds viņš bija...” Tomēr Pols Boulzs atšķirībā no saviem draugiem un paziņām spēja saglabāt aukstu un gandrīz vai cinisku spriestspēju par notiekošo Tanžerā: “Visās manās attiecībās (ar marokāņiem – J.L.) ir bijusi iesaistīta nauda. Man nekad nav bijis seksuālu attiecību bez naudas – pat tad, kad es biju daudz jaunāks.”

Zinātāji teic, ka netālajos Rifa kalnos joprojām augot pasaulē “labākās” kaņepes. Tanžeras kafejnīcās zālīti smēķē arī šodien, it īpaši Petit Socco rajonā. Tiesa, to cenšas darīt diskrēti, paslēpjoties pēdējā galdiņu rindā. Narkotiku tēmai cilvēki parasti pieskaras izvairīgi, aprobežojoties ar frāzēm “īpaši neaizraujos, bet dažkārt uztinu kādu smēķi.” Vēl mazāk runā par seksu – Tanžera kļuvusi daudz konservatīvāka nekā “interzonas” laikos.

Tanžeras kafejnīcā Metropole pie blakus galdiņa sēdošie vīrieši sarunājas vāciski – valodā, kuru Marokā saprot retais.

– Es zinu, kāpēc Henrijam tāds zobs uz tevi. Viņš ir greizsirdīgs par to “mazo holandieti”, ko tu nopirki no Renē.
– Bet es taču nevarēju laist garām tādu izdevību! Kaut arī Henrijs, protams, par bildi būtu samaksājis vairāk. Tu taču zini – ja viņam teiks, ka šī glāze ir no 17. gadsimta Venēcijas stikla un maksā divsimt eiro, viņš nepirks. Bet ja prasīs divus tūkstošus, nešaubīsies ne mirkli!
– Un tomēr Henrijs māk taisīt naudu. Tu jau laikam būsi dzirdējis, ka viņš esot nopircis vēl vienu māju. Un tas viss paliks tam marokāņu puikam... Tas ir neticami, kā veselas dzimtas šeit iemanās paspēlēt savus īpašumus!
– Bet zēns ir neticami skaists... Vai tad tu neesi viņu redzējis? Nav jau nekāds brīnums, ka nabaga Henrijs ir ieķēries līdz ausīm! Starp citu, kur viņš to puiku atrada?
– Ja nemaldos, tepat kaut kur tirgū. Paskaties uz to tur aiz bāra letes! Kā tu domā, cik viņam varētu dot? Divdesmit?
– Jā, izskatās interesants. Man šķiet, ne vairāk par deviņpadsmit.

Mariju es sastopu vientulīgajā Tanžeras pludmalē. Eleganti tērpusies spāniete (melnas bikses, sarkana vējjaka, melns lakats un melni ādas cimdi) izvedusi pastaigā savu basetu. Tā izvingrināšana uzticēta diviem marokāņu puikām, kuri sunim par prieku svaida viļņu izskalotus koka gabalus.

– Es nekad nedodu naudu ubagiem – ne Spānijā, ne šeit. Šie zēni nāk no ļoti nabadzīgas kaimiņu ģimenes, bet arī viņiem sava nauda jānopelna. Darbs jau nevienu nepazemo. Mohammeds un Hasans man palīdz iepirkties tirgū, iznes atkritumus, baro suni un kaķus.
– Bet sakiet – ko īsti šodien cilvēki dara Tanžerā?
– Kā, ko dara? Dzīvo! Iet uz tirgu, kafejnīcu, mācās valodas, ceļo, iepērkas, gatavo vakariņas, ciemojas, aprunā citus. Tas viss prasa laiku. Es, piemēram, divreiz nedēļā dziedu vietējā spāņu korī, svētdienās eju uz baznīcu. Daži ir aizņemti ar dzīvokļu un māju iekārtošanu. Citi kolekcionē antikvārus priekšmetus. To gan es nesaprotu – tās grabažas jau kapā tāpat nevarēs paņemt līdzi. Saprotiet, mūsu vecumā jau viss prasa vairāk laika. Kad es braucu uz Spāniju, gatavošanās ceļam vien aizņem vairākas dienas. Visvairāk man Tanžerā pietrūkst kultūras dzīves – tādas, kādu mēs to saprotam Eiropā. Ik pa pāris mēnešiem lidoju uz Madridi vai Parīzi – eju uz teātriem, izstādēm, sapērkos grāmatas. Boulza laikos te esot notikuši literāri vakari un koncerti, pilsētā ik uz soļa varēja sastapt slavenības. Bet tie jau bija citi laiki un citi cilvēki.
– Vai ar Eiropas pensiju pietiek šādai dzīvei?
– Pietiek labai dzīvei, bet ne greznībai. Tiem, kuri dzīvo villās okeāna krastā, ir vēl kādi papildus ienākumi – parasti izīrēti īpašumi Eiropā. Es Tanžerā pazīstu meiteni, kuras ģimenei pieder simt miljonu mārciņu vērti nekustamie īpašumi Anglijā un Marokā. Starp citu, viņa šeit strādā kaut kādā starptautiskā organizācijā.
– Kāpēc jūs nepalikāt Spānijā? Otrā pusē Gibraltāram klimats ne ar ko neatšķiras!
– Bet tur taču ir pilns ar vācu pensionāriem! Ja jau novecot, tad labāk šeit starp jauniem un skaistiem cilvēkiem. Kāda mana draudzene dzīvo vienā no Floridas “saulrieta pilsētām”. Neko pretīgāku savā dzīvē neesmu redzējusi. Nesaprotu, kā var labprātīgi ieslodzīties “sirmo galvu” rezervātā.

Marijas teiktais man atsauca atmiņā kādu zviedru, kuru satiku Kasablankā: “Stokholmā tu dienām vari klīst pa pilsētu un nepārmīt ne vārda. Kad pirmo reizi pēc trijiem Tanžerā pavadītiem mēnešiem atgiezos Zviedrijā, man šķita – pa ielām staigā dzīvi miroņi.

Iespējams, dažam ar to arī pietiek – iepirkšanās tirgū pie “sava miesnieka”, dāvanai pasniegta cigarete, strīds ar kalpotāju, zēna – kurpju tīrītāja smaids, ar oficiantu pārmītas pieklājības frāzes, nejauša saruna kaut uz mirkli sniedz ilūziju, ka neesi vientuļš.

Martinam, šķiet, bija taisnība – Tanžerā grūti atrast līdzsvaru. Jau pēc piecām pilsētā pavadītām dienām es ar nostalģiju atcerējos nomaļo Zagoras oāzi Sahāras tuksnesī, kurā uzturējos pirms Tanžeras. Kas zina – ja nebūtu “interzonas”, Boulzs būtu apmeties nevis Tanžerā, bet gan Fēsā – pilsētā, kur viņš uzrakstīja Sargājošās debesis un sastapa sešpadsmitgadīgo arābu zēnu Ahmedu Jakūbī.

1968. gada 28. martā Džons Hopkinss dienasgrāmatā uzmet plānu savam nākošajam romānam par Tanžeru: “Tīrs prieks par būšanu dzīvam, ko kāds jūt šajā pilsētā. Mans varonis ierodas šeit, nevis lai ņemtos ar sevi, bet lai izārstētos no nāves.”

Marokā, un it īpaši Tanžerā, ieradās un joprojām turpina ierasties tie, kuri ir īpaši jūtīgi pret nāves nenovēršamību. Ar šo dzīves galīguma izjūtu viņi pamanās inficēt pat savus marokāņu paziņas.

Boulza draugs Mohammeds Mrabets vēstulē Džonam Hopkinsam raksta: “Tāda ir pasaule – priecājies šodien, jo nāve min uz papēžiem. Jaunība pazudīs, sāpes un slimības atnāks...”

Rakstnieks Pols Boulzs, iespējams, bija šīs īpatnējās parādības kvintesence. Sargājošo debesu trešās nodaļas epigrammai viņš izvēlējies Kafkas citātu: “Sākot ar kādu noteiktu punktu, atgriešanās vairs nav iespējama. Tieši tā arī ir vieta, uz kuru jātiecas.”

Boulza varoņiem raksturīga nepārvarama tieksme ceļot, lai neteiktu – bēgt. Pats Boulzs nereti ceļoja mēnešiem ilgi, viņa ceļi veda uz Indiju, Ceilonu, Taizemi, Ķīnu, Dienvidameriku, Tuvajiem Austrumiem, Āfriku. Arī sarunās ar šodienas Tanžeras iemītniekiem saklausāmas šīs nomadiskās dzīves alkas, sajauktas ar dzīves pilnvērtīguma meklējumu un bēgšanas izjūtām.

– Jāceļo, kamēr tas vēl iespējams, — man saka vāciete Krista no Hamburgas, kura piepelnās ar tulkošanu.
– Dzīve ir īsa. Pavasarus un rudeņus pavadu Tanžerā, vasaras Vācijā. Ziemas pēdējos gados cenšos pārlaist Dienvidindijā, Keralā. Bet jūs jau zināt – atombumbas šodien ir gan Indijai, gan Pakistānai. Un vienā jaukā dienā tas viss var izkūpēt gaisā.

Holandietis Jāns, pensionējies universitātes profesors, kurš dzīvo Tanžerā, piebalso:
– Kad es jaunības dienās vēl Franko laikos pirmo reizi nonācu Spānijā, man šķita – esmu ieradies skaistā un mežonīgā zemē. Tad kārta pienāca Turcijai, Indijai, Afganistānai un Marokai. Arī Mauritānija, Senegāla un Mali izrādījās eksotiskas un vienlaikus pietiekami civilizētas zemes. Vēl interesantākas bija Madagaskara, Mozambika un Etiopija. Pēdējā mani iedrošināja nesen doties uz Sudānu, kas ir mazliet nogurdinoša, bet absolūti droša un ļoti viesmīlīga vieta. Tiesa, Dārfūrā es nebiju. Tagad mani interesē Somālija. Es zinu, ka šajā zemē joprojām turpinās pilsoņu karš un man pat nav skaidrs, kur es varu dabūt Somālijas vīzu. Jūs domājat, ka es nebaidos turp doties? Baidos! Bet tieši šīs bailes mani interesē visvairāk. Apstāties es nespēju. Tā ir apsēstība. Iespējams, es pamazām jūku prātā.

Gibraltāra šauruma stāvkrastā izvietotajā Café Hafa mani uzrunā sarkanā Chicago Bulls krekliņā tērpies nenosakāma vecuma vīrietis. Sakrunkotās, pigmenta plankumiem klātās rokas kontrastē ar gludo sejas ādu. Iespējams, viņam ir bijusi plastiskā operācija.

– Ko sēdi viens, nāc pie mūsu galdiņa! Sauc mani par Čārliju! Esmu advokāts no Filadelfijas. Tas ir mans draugs Hasans, mēs iepazināmies pirms nedēļas Essauērā. Nē, viņš nerunā angliski. Labi izskaties! Saki, tu arī krāso matus? Es gan. “Nāve izaicina ar pirmo sirmo matu,” saka arābu sakāmvārds. Nav slikta vieta šitā kafejnīca, ko? Kas par skatu! Boulzs un Forbss arī te esot sēdējuši! Vispār Maroka ir vietiņa uz goda! Nu jau piecus gadus kā dzīvoju Tanžerā. Kāpēc ne? Vilciena lokomotīve jau ir ienirusi tunelī, tikai mēs sēžam pēdējā vagonā un par to vēl nezinām. Tad kāpēc nenobraukt pēdējās dzīves jūdzes šeit?”

Pa reizei kāds kritiskāk noskaņots rakstītājs ir mēģinājis izjaukt Boulza un Tanžeras mītu. The Wall Street Journal Davids Praiss-Džonss Boulzu nosauc par klaida monarhu, pie kura ierodas salašņas no Rietumiem, “savedēji, parazīti, sapņotāji, žurnālisti, pa kādam īstam dzejniekam”, likdams saprast, ka ilgstošā uzturēšanās Marokā izsmēlusi un notrulinājusi paša Boulza mākslinieciskās spējas. “Bezkaislīgs, jau sadrupis, viņš ļāva kifam un apstulbumam gāzties viņam pāri… līdzīgi tēliem paša romānā, viņš darīja vienīgi to, kas padarīja viņu par sevis paša upuri.” Pret šādu kritiku Boulzs izturējās, varētu teikt, stoiciski. “Nu kur es tagad braukšu prom – pēc tik daudziem gadiem…”

Savā autobiogrāfijā Boulzs raksta: “Kā katrs romantiķis, es uzdrošinājos cerēt, ka reiz savā dzīvē nonākšu maģiskā vietā, kas man atklās savus noslēpumus, sniegs gudrību, ekstāzi un varbūt pat nāvi.” Pols Boulzs nomira Tanžeras Itāļu hospitālī 1999. gada 18. novembrī 88 gadu vecumā. Pašās mūža beigās viņu pameta daži tuvākie draugi – jau 50. gados sastaptie marokāņu jaunekļi. Tanžeras dzīvokli tūlīt pēc rakstnieka nāves izlaupīja pēdējais kalpotājs, bet pelnus pretēji viņa pēdējai gribai apglabāja Amerikā, Leikmontā Ņujorkas štatā. Kā vēlāk, komentējot notikušo, esot izteicies viens no viņa paziņām, tas viss kopā esot “very, very Bowles – ļoti, ļoti boulziski”.

Tanžera, 2004. gada novembris

Rakstā izmantotas grāmatas un interneta avoti: Simon Bischoff, Paul Bowles. Photographs, Scalo Publishers, 1994; Paul Bowles, Baptism of Solitude, no krājuma Their Heads are Green and Hands are Blue, Ecco, 2003; Paul Bowles, The Worlds of Tangier, www.paulbowles.org; John Hopkins, The Tangier Diaries, 1962-1979, Cadmus Editions, 1995; Allen Hibbard, Paul Bowles, Magic& Morocco, Cadmus Editions, 2004.