Futūrists mājā pie strautiņa

Kad seksuālā revolūcija ieradās pie Jura Zvirgzdiņa Esses, viņš sākumā nopriecājās, bet pēc tam nopūtās: “Žēl, ka tik vēlu…” Padomju andergraundu es piedzīvoju tikai, dzerot ar dzejniekiem, ugunsdzēsējiem un lasot gadījuma rakstura samizdatu. Kas to būtu domājis, ka tikai tagad, kad ir sen jau par vēlu, Parīzē un Ņujorkā iznāks satikties ar Ļeņingradas 60. gadu neoficiālās kultūras “dzīvajām leģendām” Hvostenko un Kuzminski.[1. RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona saruna ar Alekseju Hvostenko Vēja, koku un putnu valoda. Sīkāk par Ļeņingradas andergraundu: Савицкий, Станислав. Андерграунд: история и мифы Ленинградской неофициальной литературы. Москва, 2002.]

No paša andergraunda saglabājies nedaudz, ja par “apakšzemi” neuzskata Parīzes krievu klubu Simpozion, kurā apgrozās Hvostenko. Savukārt 60. gadu Ļeņingradas neoficiālā kultūra Amerikā iedzīvojusies pat ne Braitonbīčā.[2. Rajons Ņujorkā, kurā lielākoties dzīvo krievu emigranti.] Kāda meitene Aņa internetā raksta: “Periodiski viss šis tusiņš savācas būdā vai dāčā pie kāda Konstantīna Kuzminska, ciematā Ņujorkas štata pašos ziemeļos. Viņš ir slavens ar to, ka pirmais izdeva Brodska dzejoļus. Dzīvo Amerikā vairāk nekā 30 gadus, un turp sabrauc emigrācijas “bohēma” — mākslinieki un dzejnieki, no kuriem daudzi dzīvē vienkārši strādā kādā kantorī, bet vakaros tusē ar ģitārām, zāli un literatūru E. Ļimonova garā.”[3. Eduards Ļimonovs (1943) — rakstnieks un dzejnieks, krievu literatūras enfant terrible, 1974. gadā emigrējis no PSRS, vēlāk iesaistījies politikā, piedalījies karadarbībā Serbijā, Piedņestrā un citur. Pēdējā laikā mums labāk pazīstams kā viens no krievu nacionālboļševisma līderiem.]

Tā nu tas ir, pēc trīsdesmit gadu emigrācijas Ļeņingradas Kamikadze Kamehameha Kuzminskis jeb KKK, kurš trīs gadus mācījies Ļeņingradas valsts universitātes Bioloģijas un augsnes fakultātē, herpetologa specialitātē (rāpuļi) un Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā, strādājis taras fabrikā, liķieru un degvīna rūpnīcā, Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā, bijis Marijas teātra skatuves strādnieks, krāsotājs Krievu muzejā, Ermitāžas saimniecības daļas strādnieks, ģeoloģiskās ekspedīcijas strādnieks Igaunijā, tehniķis ģeofiziķis Tālajos Austrumos, hidrologs pie Melnās jūras un Rietumsibīrijā, tehniķis Tālajos Ziemeļos, ģeologs šahtā Nikeļā, krāvējs Alupkā, ekskursiju vadītājs, strādnieks kinostudijā, scenārists un raidījumu vadītājs televīzijā, strādnieks zooloģiskajā dārzā, slavenais Koka nu ir kļuvis vienkārši par “kādu Konstantīnu Kuzminski”. Ja šajā darba vietu sarakstā ielūkotos kāds neatkarīgs novērotājs, teiksim, kāds nopietns ārzemnieks, nē, nu vienkārši kāds “normāls” nemākslinieks, viņš visdrīzāk būtu pārsteigts, kā viens cilvēks var apgūt tik daudz dažādu profesiju, bet viņam nevarētu ienākt prātā, ka šis saraksts padomju laikā varētu “piesegt” kādu īpašu neoficiālu, andergraunda dzīves veidu. Ka patiesībā zem tā slēpjas dzīves futūrists, kurš divos lielos krievu emigrācijas pasākumos ieradies kails. Kurš, dzīvodams Amerikā, pašaizliedzīgi savācis un izdevis piecus krievu padomju laika avangarda dzejas antoloģijas sējumus deviņās grāmatās Pie Zilās lagūnas. Mākslinieks, par kuru tā arī neuzņēma filmu Konstantīns Kuzminskis — dzejnieks, cilvēks, sūds.

Dzejnieks, cilvēks un sūds nu iemājojis ekstravaganta paskata mājā mežos, pāris stundu brauciena attālumā no Ņujorkas. Nedēļas nogalēs, līdzi paķerot pilsētā pirktu krievu ēdamo, pie Kuzminska jeb Kokas ierodas viņa “jaunuļi” jeb “burunduki” — krievu amerikāņi, kuri mēģina atsvaidzināt savas jūtas ar kaut ko neoficiālu. “Es mācu šos burundukus, šos amerikanizētos monstrus. Viņi ir talantīgi, bet ne sūda nezina.”

“Burunduki” no Kuzminska vēlas tieši to, kas izauga Ļeņingradas bohēmā: mākslu radīt sevi, kur katra pacelta glāze un nokosts gurķis, nerunājot nemaz par nejauši izmestu vārdu, kļūst par mākslas darbu. Tas arī ir īsts “futūrisms”, kas min Hļebņikova[4. Veļimirs Hļebņikovs (1885-1922) — krievu dzejnieks, kuru līdz pat šim laikam mēdz uzskatīt par tīrāko un oriģinālāko krievu dzejas “sudraba laikmeta” ģēniju. “Nākotniekam,” kā viņš pats sevi dēvēja, lielā mērā izdevās īstenot pieņēmumu, ka dzeja un dzīve varētu būt viens un tas pats.] neatzītības pēdās — rakstīt vai gleznot pašam sev un arī lasīt vai skatīties pašam sevi, būt nenormālam salīdzinājumā ar citiem, “blējēju cilti”, kā citus sauc Ļimonovs. Galu galā — sūds par citiem, dzīvei nav jēgas vispār, ja nav mākslas un dzeramā, un tā arī ir visa andergraunda jēga.

Viesus baķka jau gadiem sagaida vienā un tajā pašā izskatā — apjoztā halātā, čībās un ar sudraba ķēdi ar lielu krustu ap kaklu. Patlaban viņam ir sešdesmit trīs, viņš jau vairākus gadus nedzer, balss dziest nepārtrauktās smēķēšanas dēļ, taču tas Kokam netraucē stundām runāt par dzeju, daudzajiem savas dzīves gadījumiem, Krievzemi, lamāt žīdus, nefutūristus, komunistus, Rietumus un Brodski.

U. T.

Rīgas Laiks: Ar ko jūs nodarbojaties?

Konstantīns Kuzminskis: Ai. (Nopūšas.) Es nodarbojos ar pašu nevajadzīgāko, kas vien iespējams, un vienīgo svarīgo — ar mākslu. Viņa nevienam ne sūda nav vajadzīga, šī cilvēciskā virsbūve, bet bez mākslas paliek vienīgi mehāniskā dzīve, atliek vienīgi iet uz darbu un vakarā skatīties teļļuku.

RL: Vai jūs šo māju pats uzcēlāt?

Kuzminskis: Šito graustu divdesmit gadus neviens negribēja pirkt, te nekā nebija — ne logu, ne grīdu.

RL: Un kas jums šeit iepatikās?

Kuzminskis: Strauts. Priede un mēness. Par velti. Un te jau līdz Ņujorkai ir tikai 50 jūdzes.

RL: Kāpēc jūs vispār dzīvojat Amerikā?

Kuzminskis: (Nopūšas.) Lieta tāda, ka es dzīvoju tur, kur esmu nonācis. Un kur var dzīvot. Reiz Hruščovam jautāja, kāpēc padomju cilvēki nebrauc uz Ameriku, un viņš atbildēja: “Cilvēks nav blusa, lai šurpu turpu lēkātu.”

RL: Bet jūs — kā blusa?

Kuzminskis: Es tieši — nē. Es kā cilvēks… Manī iejauktas četras asinis. Pa tēva līniju — spēcīga šļahta, no turienes lepnība, nekaunība; vectēvs, mākslinieks, bija precējies ar ārlaulībā dzimušu čigānieti, bet no mātes puses ir kristīti ebreji. Vecāmāte bija krieviete. Es esmu slinks kā krievs, kā čigāns es vienā brīdī varu pārvietoties no viena dīvāna uz citu dīvānu.

RL: Un kas jūsos ir no ebreja?

Kuzminskis: Es esmu praktisks kā ebrejs. Es esmu iemanījies izdzīvot jebkuros apstākļos.

RL: Sakiet, kas ir krievu emigrācija?

Kuzminskis: Man reiz zvana viens draugs un stāsta, ka sēž milzīgā mājā, pilī, blakus kandžas dzenamajam aparātam. Un viņš man lasa tādu dzejoli — nocirta rokas, nocirta kājas, iesprauda zemē ar galvu. Un tagad es esmu papele ceļa malā, lauku pīpenes labākais draugs. Par šo dzeju es viņu maigi iemīlēju. Un šis cilvēks, ļoti skaists, jūtīgs, apmēram astoņdesmitajos gados paziņoja: “Es īsti nesaprotu — mēs it kā braucām uz to pasauli, pāri Lētai, bet tagad mironīši šurpu turpu šuršī, un nav saprotams, kādā pasaulē tu atrodies.”

Emigrācija — tā ir slimība. Tā ir nelaime, nekā pozitīva tajā nav. Atskaitot ievērojamas politiskas figūras — Hercenu, Solžeņicinu, pārējā emigrācija ir pazemoti, nožēlojami, nelaimīgi cilvēki, kas pazaudējuši Krieviju un tagad zaudē sevi.

RL: Kad jūs nonācāt šeit, pēc tādas… iedvesmas pilnas dzīves tur, vai dzīve šeit jums nešķita… mazliet sekla?

Kuzminskis: Gan jā, gan nē. Es atbraucu februārī, bet Teksasā, universitātē mani gaidīja tikai septembrī, tā ka pusgadu nācās pakantēties pa Tolstoja fermu. Ļeva Tolstoja meita bija izsitusi no amerikāņiem zemi un uzcēlusi tur veco ļaužu namu. Tas, protams, bija šausminošs skats — zombiji, pilnīgi atsaldēti, staigā šie nepieskaitāmie, nevienam nevajadzīgie vecīši, pazaudēti svešā zemē… Es biju pamatīgā konfliktā ar grāfieni, viņa deklarēja sievai: “Vai tik jūsu vīrs gadījumā nav futūrists? Futūristus es nemīlu, nelasu.” Kā 1917. gadā nelasīja, tā nelasīja arī 1976. gadā.

Mana sieva šitiem paralizētajiem pakaļas mazgāja. Bet es tur kataloģizēju bibliotēku — par ēdamo un guļamo. Tur bija kolosāla bibliotēka, es izstudēju visu emigrācijas literatūru. Cilvēki grāmatas novēlēja bibliotēkai vai arī raka zemē. Pele[5. Konstantīna Kuzminska piektā sieva Emma Podberjozkina.] raka ārā satriecošus izdevumus, jo grāmatas vest prom atkritumos bija dārgi, bet zeme bija. Ar ekskavatoru… Es dzēru vienkārši briesmīgi, dienām, stāvoklis bija šaušalīgs.

RL: Jums ir tāds asiņu sajaukums, bet kas jūsos ir vienkārši cilvēcisks?

Kuzminskis: Tās arī ir pašas cilvēcīgākās asinis — no seno jūdu asinīm līdz krievu, bet pašas senākās — čigānu. Sešpadsmit gadu vecumā es izlasīju Kozmam Prutkovam: “Ja gribi būt laimīgs, tad esi.” No tā es izveidoju formulu — ja gribi būt liels, tad esi. Es gribēju kļūt par lielu dzejnieku. Nu, un es ņēmu un tāds kļuvu. Plus vēl pieķēru klāt zināmu daudzumu paralēlu mākslu un visa kaut kā. Pēc būtības es esmu ideālists, romantiķis. Taču vīlušies romantiķi ir zvērinātākie ciniķi. Un es ar laiku arvien vairāk un vairāk nonāku pie tāda cinisma un arvien tuvāk savam mīļotajam rakstniekam marķīzam de Sadam.

RL: Kāpēc jūsu cinisms nav jūs novedis pie vēnu griešanas?

Kuzminskis: Lūk, tās, starp citu, atkal ir ebreju asinis. Ebreji nepiebeidz sevi paši, viņus jau tāpat piebeidz pietiekoši. Man bija draugs — Ļenočka Komogorovs. 1941. gadā viņa armiju atdeva vāciešiem, bet par nokļūšanu gūstā viņam iešķieba 15 gadus nometnē. Viņš bija jauns un izdzīvoja. Pēc tam viņam atļāva nometināties Maskavā, un viņam bija arī būdele Koktebelē. Pie viņa brauca visas slavenības, bet, kļuvis vecs, vairs nevienam nebija vajadzīgs. Viņš katru dienu brauca uz Braitonu, uz jūru, lai varētu kaut vai tur pabradāt. Labs laiks — un jau ir labi. Satiek tur amerikāņu komuņagus, palamājas ar viņiem, kā nākas, — labi; atnāk pie manis, ierauga daudz interesantas tautas, arī palamājas, — labi. Tā arī viņš dzīvoja. No pensijas iemanījās aizbraukt pa mēnesim uz Maiami. Viss beidzās tā, ka 1997. viņš Maiami gāja pa ielu, sirds, nokrita, viss. Taču viņš nomira nevis nometnē, bet Maiami. Ir neliela starpība. Pēc tam viņu iemeta morgā, nevarēja sazīmēt, kas viņš ir, dokumentu nebija, divus mēnešus skaidroja, tad galu galā atrada. Un lūk, viņš man iemācīja vienkāršu gudrību — priecājies par to, kas ir.

RL: Un kas ir?

Kuzminskis: Strautiņš. Skābarža soliņš. Dīķītis ar lotosiem. Kafija ar kakao. Krievu ēdamais, ko laiku pa laikam atved. Un vēl bildes. Un dzejoļi. Un raksti. Bez deviņiem antoloģijas sējumiem man arī pašam vēl būs sarakstīti deviņi. Tas, ka nav izdoti, tas, protams, mani uztrauc, bet ne nāvīgi.

Saprotiet, ir divas filozofijas. Četrdesmit divu gadu vecumā es veicu dižu atklājumu — Kafka un Hašeks dzīvoja vienā laikā, vienā pilsētā! Un pēc statusa sīkais ierēdnis Kafka un sīkais ierēdnis Hašeks gāja uz vienu alus dzertuvi. Un ieraudzīja divas savstarpēji pilnīgi izslēdzošas, pilnīgi pretējas pasaules. Kafka rakstīja par Prāgu: “Šitam mammim ir nagi, viņa mani nekad nelaidīs vaļā.” Bet Hašeks tajā pašā laikā alus krogū organizēja savu Pieticīgā progresa partiju likumības rāmjos un nekaunīgi balotējās no tās parlamentā.

Un es sapratu melnā konusa teoriju. Radīju savu. Lūk, guļ milzīgs melns konuss, pie pamatnes trīs metrus plats. Pieej pie pamatnes un skaties dziļumā, bet tur rēgojas mazs punkts — tā kā nāve, tā kā dzīve, tā kā izeja. Apej konusam apkārt, paskaties mazajā caurumiņā un tu ieraudzīsi mirdzošu krāsainu pasauli. Lūk, tā ir Kafkas un Rablē pasaules uztvere… Es vēlos, lai pēdējā grāmata, ko lasu pirms nāves, būtu nevis Noziegums un sods, bet Trīs musketieri. Vai dzīvot pēc Dimā vai pēc Dostojevska? Es labāk dzīvoju pēc Dimā. Tiesa gan, četrdesmit deviņu gadu vecumā es uzrāvos, piecdesmit es sagaidīju pēc Dostojevska.

Vai atceraties to meitenīti Dostojevskim, kas pārauga Nabokova Lolitā un tā tālāk? Dostojevskis izvaroja trīspadsmitgadīgu. Vēl vairāk, izdarīja to publiski kopā ar draugiem, nopirka zemnieku meitēnu un izdrāza. Un pēc tam tā meitene viņam pa visiem caurumiem līda ārā — Svidrigailova sapņos, visur. Sofija Kovaļevska raksta memuāros, ka Dostojevskis nāca pie viņas mātes un divu pusaugu meiteņu klātbūtnē sāka stāstīt, kā viņš izvarojis trīspadsmitgadīgu. Un māte esot kliegusi — nu, Fjodor Mihailovič, tak’ ne bērnu klātbūtnē!

Vienkārši četrdesmit deviņos gados es uzrāvos uz piecpadsmitgadīgu meiteni Adu no Dņepropetrovskas, bet viņa atzinās, ka kopš trīspadsmit gadu vecuma dzīvo ar pašas tētiņu, vēl paķerot līdzi visu, kas slikti nolikts… Es skatos uz fotogrāfiju, viņai ir sešpadsmit, ar tādu poniju, viņai ir četri veči, četri mīlnieki, kuriem kopā vecums ir 160. Tētuks, es, dizainers, pie kura es viņu aizsūtīju pašūt kleitiņu un kam viņa bez kavēšanās iedeva, grāmatvedis, kas laiku pa laikam viņu vadāja pa restorāniem un paveda. Pēc tam es sāku lasīt dzejoļus, ko biju viņai rakstījis — skatos, visu laiku esmu turējis aizdomās, visu laiku kaut kas pēkšņi izpaužas, tur ir kādas desmit atsaucītes uz papuci — nu, meitēns nosēžas tēvam uz ceļiem, pabužina viņa papliko pakausi — šķiet, kas tur tāds, pašas tēvs. Mammīte tikmēr lasīja Dostojevski un Freidu, bet tajā, kas notiek blakus istabā, neiebrauca.

RL: Ko jūs esat iemācījies no sievietēm?

Kuzminskis: Neko. Vispār man līdz pat šim laikam ar viņām ir pilnīga šīza. Ja es nodzīvošu vēl gadus desmit, es droši vien pāriešu pie embrijiem. Pašlaik mana mīla ir desmit gadus veca no Kēnigsbergas. Tiesa gan, ar pretmīlu viņa neatbild, taču tas netraucē man uz viņu skatīties ar mīlestību.

RL: Bet ko jūs iegūstat, ja nemācāties no viņām?

Kuzminskis: Dzejoļus rakstu. Daudz dzejoļu esmu uzrakstījis.

RL: Sakiet, kādai ir jābūt jūsu mūzai?

Kuzminskis: Kā teicis Oto Veiningers[6. Oto Veiningers (1880—1903) — austriešu ģēnijs jau jaunībā, psihologs, antisemīts, viens no pazīstamākajiem darbiem Dzimums un raksturs. Izdarīja pašnāvību mājā, kurā miris Bēthovens.], lieli cilvēki mīl prostitūtas. Lai es spētu uzskrūvēties un iedvesmoties, man vajadzīgs, lai mūza būtu sterva, mauka, pilnīgi amorāla būtne. Pieklājīgas meitenes es vienkārši fiziski neesmu spējīgs mīlēt, viņas mani neiekairina.

RL: Par ko jūs ciešat?

Kuzminskis: Galvenokārt par mīlestību. Kopš deviņpadsmit gadu vecuma es esmu liriķis. Un visinteresantākais — es domāju, ka ciešu kā Majakovskis, bet izrādījās — kā Bloks. Majakovskis patiešām nesaprata, kā viņu — tādu lielu, skaistu, talantīgu — var nemīlēt. Bloks, kurš bija briesmīgs babņiks, rīkojās pēc principa — atrast objektu, pietaisīt šķīvī, un tad sākt pārdzīvot. Ciest. Bloks pārliecināja sevi, ka viņu nemīl, un tad sāka pūsties un trīties. Un tomēr viņš izlauzās līdz satriecošiem tekstiem. Viņš pats patiešām noticēja, ka viņu nemīl: “Tās naktis gaišās tukšās,/ kad viņā skatās tilti,/ tad viņi satikās kā sveši,/kā aizmirsuši vārdu “tu”… Un katrs bija jauns un lielisks… Viņš neprata un nevarēja mīlēt,/ bet viņa mīlēja vien zvēru atmodināt viņā, tad aiziet…”[7. Kuzminska lasītā dzejoļa parindenis. ]

Tas ir, Blokam bija vajadzīga nolemtība. Es vienmēr esmu apskaudis māksliniekus, kuriem ir daudz vienkāršāka pieeja modelim — vispirms vajag modeli nolikt rāpus un izdrāzt, pēc tam novietot uz pjedestāla un gleznot. Benvenuto Čellīni ģeniāli apraksta savas attiecības ar modeļiem. Bet dzejniekiem vajag savu Galateju novietot uz pjedestāla, pārvērst to marmorā, bet pēc tam lūgt, lai viņa atkal atdzīvotos un nokāptu lejā.

RL: Brodskis dzejolī Klusā daba runā par to, ka nāve nepavisam nelīdzinās tam, ko mēs iedomājamies, bet varbūt tai būs tavas acis. Kas būs, kad viņa atnāks?

Kuzminskis: Nav pat nojausmas. Lieta tāda, vienīgais, ko es ne par ko neredzu, ir nāve. Es zinu, esmu pazaudējis daudz — gan māti, gan meitu, gan visus savus kurtus, to bija pieci. Es visu to zaudēju, dauzījos, dzēru, taču man bija attiecības ar dzīvi, ar nāvi man nekādu attiecību nav bijis, ja nu vienīgi — ka tā pati atnāk, bet es to redzēt negribu.

Bet jautājums ir par ko citu — kāpēc Brodskis runāja par nāvi. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš rakstīja: “Ebreju kapsēta pie Ļeņingradas/greiza sēta no puvuša koka/aiz greizās sētas guļ blakus/juristi, tirgotāji, muzikanti un revolucionāri…”[8. Josifa Brodska dzejoļa fragmenta parindenis.] Es arī esmu bijis tajā ebreju kapsētā, arī man bija astoņpadsmit, bet mani interesēja, kā uz kāda kapiņa iedzert un vēl kādu meiteni ieriktēt. Bet, kas guļ tai kapiņā, interesēja Brodski. Deviņpadsmit gados Brodskis bija ruds, nošņurkājies ebreju puišelis, pravietis, svepstēja aizrīdamies, krita ģībonī, lasīdams dzejoļus, bet divdesmit divos viņš jau bija kļuvis par vecu ebreju siltā stepētā vestē, skatījās uz pasauli kā zaldāts uz uti — nu ko tu man uzmācies? Venēcijā viņam bija slikti, Amsterdamā viņam bija slikti, Zviedrijā — slikti.

1961. gadā es strādāju par hidrologu pie Melnās jūras, vasara. Un man kaut kā uznāca vēlēšanās uzrakstīt Brodskim vēstulīti. Lirisku. Garlaicīgi bija. Un, lūk, Osjka raksta man atpakaļ: “Aizmuku no tā sūdainās Jakutijas, brienu pa šo smirdīgo Pīteru, bet tu staigā pa Feodosijas ielām, kas pielietas ar kazas pienu no Feodosijas mīlas, kā teicis Mandelštams.” Es izlasīju un nosmējos — ja viņš būtu Feodosijā, bet es — Pīterā, tad vēstule skanētu tā — es brienu pa šo smirdīgo Feodosiju, bet tu staigā pa Ņevas sirmo granītu, ko apdziedājis jau Puškins, Gogolis un Dostojevskis. Atšķirība mūsu uztverē bija tāda, ka viņam bija slikti visur, bet man tieši otrādi — visur labi. Ja es nonāktu Jaungvinejā — un es arī dzejoļus rakstu jaungvinejiešu dialektā —, es tur noorganizētu Moisejeva dziesmu un deju ansambli, ietērptu papuasus haki, ar kalaškiem uz krūtīm, tetovējumiem, cūku ilkņiem no nāsīm, un lai viņi man dzied: “Ak, lauks, lauciņš… Assā!”

Lieta tāda, ka Brodskim, kurš visādi centās savu ebrejību pārvarēt ar eiropejību… viņš ir antikrievisks dzejnieks, Krieviju viņš gandrīz neredzēja. Mēs braucām vienās un tajās pašās ekspedīcijās, sešdesmitajā viņš mani iekārtoja Tālajos Austrumos, savā vietā, bet viņš taču neko neredzēja — vienīgi Londonu, Parīzi, Romu…

“Pa sopkām no jauna, pa nogāzēm/taiga, riņķī visapkārt/un tikpat zaļš ir ekspresis/Habarovska—Pēterburga. Lūk, tādas metaforas/tiem, kas klejo taigā,/ak, bāze, nometne, tabors,/un nāve staigā blakām. Aļeko, ak Kungs, Aļeko,/tu tikai tiec ārā dzīvs./Aldana, divdesmitais gadsimts,/un lauka sezonu slava.[9. Josifa Brodska dzejoļa Pēterburgas romāns fragmenta parindenis.]

Viņš skatījās uz taigu un redzēja ekspresi Habarovska—Pēterburga. Tas ir, atrodoties Sibīrjā, viņu visu laiku nes te uz Ļeņingradu, te uz Grieķiju, te Moldāviju. Viņš spītīgi nevēlas atrasties tur, kur atrodas. Un tādēl viņam ir kapsētas, tādēļ — nāve.

Lūk, Ļenka Lozinska, hīlere un Hvosta krustmāte, indiešu filozofijas zinātāja un viss pārējais, viņa cilvēkus dalīja pēc indiešu kastu principa. Hvosts — viņš ir brahmans, viņam nekāds sūds nelīp klāt, viņš ir augstāk par to. Anrī Volohonskis[10. Anrī Volohonskis (1936) — dzejnieks, esejists, filozofs un tulkotājs. Kopā ar Alekseju Hvostenko sacerējis vairāku populāru dziesmu tekstus. Emigrējis 1973. gadā.] — kšatrijs, karotājs, jau zemāk. Mani viņa arī bija iedalījusi brahmanos, bet Brodskis ir šudra. Tirgotājs, zemkopis — tas ir, zema kasta. Un psiholoģiski, estētiski un sociāli Brodskis visu laiku demonstrēja savu šudrību. Tas ir, lipa klāt skaļiem uzvārdiem. Ahmatova viņam bija pakāpiens, šeit viņš tikās vienīgi ar zvaigznēm. Viņam nebija kam lasīt dzejoļus — viņš lasīja tos Mišam Barišņikovam, kuru dzejoļi neinteresē, un viss, ko viņš dzejā zina, ir Brodskis.

RL: Vai jūs gribētu, lai jūs atceras?

Kuzminskis: Bet mani jau tāpat atceras. Sešos gados te ir bijuši apmēram 600 cilvēki. Neviens, neviens nav paņēmis no plaukta un atvēris manu antoloģiju. Par to stāsta leģendas, un pietiek. Neviens nav lasījis manus dzejoļus, neviens nav lasījis manu prozu, taču atceras manus nebeidzamos varoņdarbus… Kuzminskis ieradās pavisam kails… Lai gan kails es esmu ieradies tikai divas reizes — vienreiz ballē pie Burļuka...[11. Davids Burļuks (1882–1967) — krievu dzejnieks un mākslinieks, viens no futūrisma dibinātājiem krievu mākslā 20. gadsimta sākumā. ]

(Šeit stāstam izmantots fragments no 1982. gada 9. jūlija vēstules Genādijam Trifonovam, kas slaveno gadījumu atspoguļo pilnīgāk nekā intervētājiem stāstītais.)
…bet uzgāzās uzaicinātās hipņas šabla — konceptuālisti no Maskavas, fotogrāfi, vienkārši mākslinieki — mani ar varu ietērpa halātā un veda. Piebildīsim, pillā, tāpat kā peli. Visu laiku man jauca galvu — masku balle, masku balle… Pa ceļam mani izgleznoja par dzīves futūristu, pirmo krievu nūdistu un Burļuka draugu Vladimiru Golcšmitu — uz punča ar flomasteru uzrakstīja “Es”, bet uz dirsas abām pusītēm “Golcs” un “Šmits”, pie tam Rimka Šternbergs nez kādēļ vēl piezīmēja puķītes. Tā nu es gvatemaliešu pītās varačesās, ar bārdu un ķeģi, taču pusmaskā, iesoļoju zālē. Tautas “futūristiskos” kostīmos, visādi tur kosmonauti, bija kāds simts, bet saimniece metās virsū man (skūpstus sniegt), viņa arī Freidusas madāma, miljonāre, pēc viņas es nokļuvu Marineti meitas Lučijas apkampienos, tad, pēc zināma šoka (no kostīma), pie manis metās visi. Pie tam futūrisma speciālisti Golcšmitu nezināja, nosprieda, ka es reklamēju laivas Goldschmidt. Pēc tam sākās danči-šmanči, es ievilkos riņķī (skaidrs, ka viducī), bet tad ieņēmu stabilu vietu pie bufetes. Skaidroju itālim bārmenim, kā jājauc kokteiļi, degustēju rezultātu un pa brīdim pielaidu kārtējo dāmu pie rokas. Pēc tam skatos — centrā, gigantiskā hollā, kas nokārts ar Burļuka oriģināliem un amerikāņu tašistiskiem smērējumiem — ņudzeklis. Sit kādu. Nekas, skaidroju bārmenim, mums, krieviem, tā pieņemts. Tad sākās skraidīšana pa holliem, istabām un pārejām, kādu ķēra, bet es devos meklēt peli. Atradu gaitenī. Mierīgi gulēja uz grīdas ar suņuku un nevienu neķēra. Es arī neķēru. Pēc tam sāka mest ārā krievus — gan tos, kas kāvās, gan tos, kas šķīra. Vārdu sakot, hepenings simpozijs par godu Burļuka 100. dzimšanas dienai izdevās vareni, ar izdauzītiem logiem (izdzītie sāka mest pa tiem ar to, kas bija pa rokai) un sasistiem mūļiem.
Otrreiz mani piemāvušos aizvilka kailu uz dzimšanas dienu pie Šemjakina. Taču es biju cilindrā un ar spieķi. Pēc tam Primorskas restorānā visas trauku mazgātājas mani sveicināja. Bet atkal — es taču neierados kails, bet kostīmā — Šemjakins visu laiku mani bija zīmējis kā modeli, nu un es arī ierados kā modelis. Es biju kostīmā, nu, bet viņiem jau vienalga.

RL: Ja jums vajadzētu izvēlēties savai dzīvei moto, kāds tas būtu?

Kuzminskis: Kurš no musketieriem jums patīk vislabāk?

RL: Atoss.

Kuzminskis: Bet man — Portoss. Atceraties, par ko viņi kāvās ar d’Artanjanu? Atoss — par to, ka tas bija uzgrūdies viņa slimajam plecam, Aramiss — dāmas lakatiņa dēļ, bet Portoss: “Es kaujos tādēļ, ka kaujos.” Un otra viņa formula: “Tas mani izklaidē.” Lūk, pēc šīm divām formulām es arī dzīvoju. Starp citu, ievērojiet — Atoss pārvērtās par pilnīgu sūdabrāli, sēdēja un puņķojās par karali, d’Artanjans panāca savu, dabūja savu sūdaino zizli, tas viltdirsis Aramiss arī, bet Portoss? Kā viņš gāja bojā? Viņš atdeva dzīvību par draugu. Viņš turēja alas griestus, lai Aramiss, kas viņu tajā holērā bija ievilcis, varētu izkļūt ārā. Un kad atskrēja viņu atbrīvot, viņš paskatījās apkārt un pateica vien: “Pārāk smagi.”RL mājaslapā lasāmi fragmenti no Konstantīna Kuzminska vēstulēm dzejniekam Genādijam Trifonovam.