Ezītis uz kraujas

“Ezītis skrien man pa priekšu,” teica Jurijs Noršteins, un tas arī būtu galvenais, ko vajadzētu sacīt, lai pieteiktu interviju ar, iespējams, vienu no visu laiku brīnišķīgākajiem multiplikatoriem pasaulē, nemirstīgā Ezīša miglā autoru. Viņa Pasaku pasaka kādā Amerikas festivālā 1984. gadā tika nosaukta par visu laiku labāko animācijas filmu, bet nu jau vairāk nekā 20 (!) gadus Jurijs Noršteins veido filmu pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Šinelis.
Lai vienotos par interviju, es zvanīju Jurijam Noršteinam gadus četrus piecus, reizi vai divas reizes gadā. Atbilde vienmēr bija vienāda – nu ko mēs runāsim, es neesmu pabeidzis filmu, varbūt rudenī, tad gan jau kaut kam jābūt gatavam… Pēdējo reizi, kad piezvanīju drīzāk jau rituāla dēļ, pēkšņi atskanēja: “Brauciet, es vairs nespēju atteikt… Cik var…”
Man pat gribētos šo sarunu kādam veltīt, lai gan nezinu, kādēļ. Kā brīnišķīgi teica Aleksandrs Žukovskis, Noršteina operators: “Labāk portvīns glāzē, nekā Ezītis miglā.” [1. Лучше портвейн в стакане, чем Ежик в тумане]

Jurijs Noršteins: Jēga nav darbā ar filmu. Tas nav mans mērķis. Tiesa, es nevaru arī pateikt, kas ir mans mērķis… (Smejas.) Ja filma nesniedzas līdz kaut kam nemateriālam, ja es to neredzu kādā citā telpā – augstākā, vertikālā –, es nevaru pastrādāt. Katra jauna filma pastiprina šo vertikāles sajūtu. Runa ir par tev svarīgākām lietām, par dzīvi un nāvi. Kā tava dzīve saistās ar citu dzīvēm, ar dabas dzīvi, galu galā – ar debesu dzīvi. Ko tu jūti, mēģinot filmai it kā pāri tās virsmai dot kādu telpu, gaisu.

Rīgas Laiks: Ārā ir atkusnis, un, nākot šurp no metro, es atcerējos Mandelštama rindas par mitro gaisu un vientuļajām pastaigām, kurām “es atkal labprātīgi pakļaušos…” Lūk, tāda atmosfēra, kurā vajadzētu būt baisi, bet tomēr nav. To es atcerējos saistībā ar telpas mitrumu, proti, miglu Ezītī.

Noršteins: Filmas izvēle man vienmēr ir saistīta ar personāžu un atmosfēru. Telpa ap Ezīti man ir tikpat svarīga kā pats Ezītis. Lūk, Ezītis, telpa, bet aiz tās vēl ir telpa, kas iziet jau ārpus filmas robežām. Taču par to neko nevar pateikt. Vispār spriedelēt par mākslu nav sevišķi pateicīga nodarbošanās. Tu strādā – nu tad strādā.

Es reiz ieskatījos… Man ir brīnišķīgs četrsējumu izdevums Aizrobežu mākslas meistari par mākslu. Un es ieskatījos, ko saka Rembrants. Brēgels, manuprāt, vispār neko, nekādu piezīmju. Bet Rembrants galvenokārt raksta, cik guldeņu par to, cik par to, un viss tā ļoti prozaiski, nekur neviena vārda par… Runāt par mākslu patiešām ir nepateicīga nodarbošanās. Kā rakstīja Tolstojs: “Rakstīt dzejoļus – tas ir tas pats, kas dejot ar arklu.” (Smejas.)

Tā ka visu to runāšanu man vienmēr ir grūti izciest. Protams, tajā brīdī, kad tu strādā, galvai nesas cauri kaut kādi viesuļi, bet tos fiksēt būtu smieklīgi.

RL: Domu viesuļi?

Noršteins: Domu viesuļi, jā. Tas viss notiek ārkārtīgā ātrumā. Es nekad neesmu ķēris pēc zīmuļa, lai to fiksētu, jo tad tā būtu pašnovērošana, kaut kas medicīnisks. Es nekad neesmu rakstījis dienasgrāmatu, lai gan tādēļ ļoti ciešu, jo, kad nākas atcerēties, es ķeros pie galvas, sasprindzinos un pa kaut kādu loģisku ķēdīti mēģinu atcerēties.

RL: Kā tad jūs to saturat?

Noršteins: Es – tikai atmiņā. Tikai atmiņā.

RL: Bet tur jau viss ir kopā. Jums visu laiku jāpatur visa filma atmiņā.

Noršteins: No vienas puses, protams, atmiņā, datoru es neizmantoju, tas man ir absolūts tabu, es nevaru pastāvēt blakus tādam aukstumam. Un ja nebūs kaut kāda augstāka punkta, aiz kura filma aizķeras, burtiski, kā tramvajā – kad tramvajs šūpojas, tu pieturies, ja nebūs šī āķa, tad filmu varēs saturēt tikai mehāniski, tā nebūs sasaistīta kā ar mezglu. Mani vienmēr bērnībā izbrīnīja – mums ar brāli bija tādas kā mugursomas, mums tās bija uzšuvusi mamma. Tādi maisiņi, kur ielikt galošas, reizēm grāmatas, un, lūk, tur bija tāda cilpa un ar to savilka tiem maisiņiem galu. Un mani pārsteidza, ka ir viena kustība, pabāž to striķīti apakšā, savelk un viss turas. Tāpat arī kino. Ja nav tādas cilpas, kas saistīta ar kaut ko augstāku, nekāda atmiņa to vienkārši nesaturēs.

RL: Bet tas nozīmē, ka jums visu laiku par to jādomā.

Noršteins: “Par to” – bez šaubām.

RL: Jūs zināt, par ko?

Noršteins: Varat uzskatīt, ka tā vienkārši ir iziešana ārpus savas dzīves robežām. Kā to lai formulē? Es nezinu, kā formulēt. Tā var būt reliģija, ticība Dievam, lai gan konfesionālā ziņā es esmu neticīgs. Ticība ir arī rituāls, kas saistīts ar stingru, sakārtotu iekšējo dzīvi. Man tā nav. Bet sajūta, ka pāri galvai ir absolūti bezgalīga telpa un tikai vertikāle dod bezgalību, tā man ir nepārtraukti.

RL: Bet tā taču nav vienkārši zvaigžņotā debess?

Noršteins: Nē, kaut kas cits.

RL: Varbūt jūs to varētu saukt par bērnību?

Noršteins: Nu, par bērnību arī. Nevienu filmu es neesmu taisījis bez bērnības izjūtas. Bērnībā ir tas pats, tā pati bezgalība. Atkal Tolstojs, viņš cilvēka dzīvi dalīja divās daļās – līdz pieciem gadiem un no pieciem līdz nāvei. Pirmos piecus gadus viņš sauca par šausmīgu attālumu. Tādu pašu bezdibeni, kādu mēs iedomājamies bezdibeni pēc nāves. Šausmīgs attālums, tikai otrā, dzimšanas virzienā. Jā, es pārtieku no šī avota. Nu, protams, vēl ir māksla, literatūra, draugi, tuvinieki, vecāki, visi. Taču šis attālums – es no tā pārtieku.

RL: Jūs minējāt šausmas, kas jūs pārņēma, izlasot Šinelī Akakija Akakijeviča frāzi: “Lieciet mani mierā, kāpēc jūs darāt man pāri?” Vai tās ir tās pašas šausmas – līdz pieciem gadiem?

Noršteins: Es jums paskaidrošu. Bērnībā es pārdzīvoju tās šausmas, kad tu, maziņš, saduries ar nepārvaramu spēku. Ar pieaugušā spēku. Man, teiksim, piecpadsmitgadīgs puisis bija pieaudzis cilvēks, kuram es biju vienkārši līdz jostasvietai. Tas, kā viņš nāca klāt, kā viņš skatījās, kā viņš oda, tas viss radīja sajūtu… es zaudēju spēkus. Nebija nekādas iespējas pretoties. Tā bija satikšanās ar trulu, nepārvaramu spēku. Un, protams, vārdi “darīt pāri” attiecas tikai uz bērnu. Bet Gogolim tā runā pieaudzis cilvēks. Un tas manī izsauca šausmas. Man bija gadi divpadsmit, kad es izlasīju Šineli, un es nekādi nevarēju saprast, ka pieaugušais runā bērna vārdus. Pieaugot mēs maināmies, bet, ja ar bērna domāšanu uzreiz mūs iemestu pieaugušo pasaulē, tas nebūtu izturams.

RL: Sakiet… vai varētu teikt, ka Ezītis pārdzīvoja nāves šausmas?

Noršteins: Kad es sāku strādāt ar Ezīti, es uzreiz izdomāju scenārija principu. Lūk, Ezītis ik vakaru iet pie sava drauga Lācīša, bet reiz viņš iekļūst miglā un no tās iziet jau kā cits cilvēks. Tā arī ir visa filma. Tādēļ – vai Ezītis domāja par nāvi? Protams, domāja. Protams, ka viņš bija uz kraujas.

Reizēm pieauguši cilvēki, kas Ezīti noskatījušies bērnībā, man ir teikuši, ka es esot viņus ar savu filmu tā pārbiedējis, ka viņi netiekot no šīm šausmām vaļā līdz pat šim laikam.

RL: Jurij Borisovič, vai tas mazais sainītis, kas bija Ezītim, vai tas gadījumā nav tas pats – no jūsu bērnības, ko jums pagatavoja māte?

Noršteins: Velns viņu zina! Var jau būt, arī Lapsā un zaķī ir tāds pats – Zaķim tur ir sainītis.

RL: Un Ezītis to sainīti pazaudēja, bet labais suns to atrada un atjaunoja harmoniju, atnesot to atpakaļ.

Noršteins: Zemes ass bija atjaunota.

RL: Jūsu darbi man atgādina Alekseju Germanu [2. Aleksejs Germans (1938) – krievu režisors, scenārists, aktieris. Divas pēdējās filmas – Mans draugs Ivans Lapšins un Hrustaļov, mašīnu!], kuram dažādas ikdienišķas detaļas no lietu pasaules vienlaikus slēpj sevī arī kaut kādu mīklu vai šausmas, teiksim, ja mēs runājam par 1953. gadu. Es iedomājos, ka jums sadzīve arī varētu būt tāda, gandrīz vai metafiziska iespēja.

Noršteins: Pilnībā. Vēl vakar es ierakstīju grāmatā vienam cilvēkam: “Vai gan toreiz es varēju iedomāties, ka parasta lampiņa pie pelēkajiem, zaļganajiem griestiem, vijolītes ūdens krūzē, klusums gaitenī, veļa, kas bija ienesta no aukstuma un nu smaržodama kaudzē stāvēja istabā, un sasilusī šķūņa siena un zēnu spēle ar monētu, un gaisma no gaiteņa, neskaidri dzirdamās balsis, kad ārā, pagalmā uz soliņa sarunājās kaimiņi – vai gan es varēju toreiz iedomāties, ka tas viss vēlāk pārvērtīsies par kino? Par dzejoļiem, rindām, vārdiem, kuru toreiz man bija pavisam nedaudz un es ar grūtībām varēju izveidot vienu teikumu.”

Tajā ir sava metafizika, protams, tur iezīmējas tādi kontrasti, par kuriem toreiz tu nespēji domāt. Tagad tu sāc to atjaunot atmiņā un saproti, ka tas tev bija tikpat spēcīgi kā vēlāk – Tolstoja lasīšana vai, teiksim, Germana filmu skatīšanās.

Ja vispār var runāt par mākslas uzdevumiem, tad tie ir – dot cilvēkam iespēju, dot viņam brīvību, iemācot skatīties pasaulē, vērīgi tajā ielūkoties. Nav drudžaini jāmeklē jauni iespaidi, vienkārši jāpaceļ galva un jāpaskatās uz koka stumbru. Un viss. Tu ieraudzīsi veselu drāmu. Man tā arī bija. Mums pagalmā bija koks, papele. Un šī papele bija sazarojusies no galvenā stumbra, un vienā sazarojuma vietā koks bija sācis trūdēt. Šī vieta vienmēr suloja, un tur vienmēr tekalēja skudras. Tas bija kosmisks skats. Tādēļ man šķita pilnīgi dabiski un normāli, kad Tarkovskim Teofans Grieķis ieliek kājas skudrupūznī, un tur ir tās skudras. Un tas, ka Tarkovskis ar kameru aplūkoja kokus – arī tas man šķita pilnīgi dabiski, jo es pats ceļoju ar skatienu, koks man bija zemes daļa.

RL: Kādēļ viens var skatīties uz koku, cik grib, un neko tur neieraudzīs, bet cits – ieraudzīs šo drāmu? Kas “sasien” cilvēka skatienu?

Noršteins: Es domāju, ka pārdzīvojums. Bez šī filtra…

RL: Kur?

Noršteins: Bērnībā. Bērnībā pārdzīvotais. Bērnība ir ļoti cietsirdīga. Es reiz skatījos uz bērniem smilšu kastē un man sažņaudzās sirds no žēluma, pārņēma tādas šausmīgas skumjas, un tās – lai gan man ir divi bērni un seši mazbērni – mani nepamet. Es domāju – kas ar viņiem būs? Lūk, tagad viņi kā akli kaķēni ņemas pa smilškasti, ber ārā no rotaļu kravaskastēm smiltis, ber tās caur plaukstiņām, dodas viens pie otra, sāk otram acī kaut ko urbināt vai pētīt, kas tam ir mutē… Es uz viņiem skatos, un tas izsauc manī vienkārši kosmiskas šausmas un līdzcietību. Gribas viņus visus tā vienkārši savākt kopā – lai tikai viņi nepieskartos dzīves šausmām. Saprotiet, lūk, savulaik lieliski izlasītais Uz kraujas rudzu laukā, tā frāze, ka viņš stāvētu tur, uz kraujas, un ķertu bērnus, lai viņi nenogāžas lejā.

Un acīmredzot… kaut kas, ko es ļoti stipri pārdzīvoju bērnībā… droši vien tas arī ir domāšanas sākums.

RL: Es atceros, viena no manām pirmajām bērnības atmiņām ir par skaistumu. Tas bija sniegs. Agrā ziemas rītā es gāju uz bērnudārzu un spuldzes gaismā lieliski mirgoja sniegs. Es nodomāju: “Tas ir tik skaisti,” un nez kāpēc sniegs kopā ar šo domu iespiedies atmiņā.

Noršteins: Bet es neizstāstīju līdz galam. Lūk, jūs teicāt: “Sniegs.” Man tā bija sniega gaidīšana. Es jau gatavoju slēpes, lūk, sasnigs, es vaļenkus sabāzīšu slēpju siksnās… Šī sajūta – tu atver durvis, komunālais dzīvoklis, tumšs gaitenis, pirmais stāvs, un tu ej pa šo tumšo gaiteni, atver ārdurvis un no turienes uz tevi (čukst) – viss balts! Vienkārši apšlāca ar šo balto gaismu. Protams, ka nevar dzīvot tikai no šausmu pārdzīvojuma, tas beigās tevi pilnīgi sažņaugs. Bet te ir gan pārdzīvojums no skaistuma, gan pārdzīvojums no pārdzīvojuma. Jūs jautājat – kas ir sākums? Lūk, sākums, kad rodas šie divi stāvokļi.

RL: Bet šīs sadzīves lietas nav tikai atmiņas, tās ir kā sastingušas kaut kādā neatminētībā.

Noršteins: Man jebkurai lietai ir jēga tikai tad, ja tā ir aptaustīta, izgājusi cauri laikam. Aizgājēji man eksistē ne tikai apziņā, bet arī lietās. Lūk, bufete, tā ir manas bērnības bufete. Mamma nomira un brālis man prasīja: “Ko darīt ar bufeti?” Es teicu: “To, lūdzu, man uz darbnīcu.” Tā skaņa, kā nošķind rokturis, un es atgriežos četrdesmit, piecdesmit gadus atpakaļ, un es dzirdu šo žvadzoņu, to, kā iečīkstas durvis, atveras un aizveras šīs stikla durtiņas… Tā saglabājusi pat piecdesmit gadus vecas smaržas…

RL: Varbūt tā smarža glabājas jums degunā.

Noršteins: Nē… Ja es, piemēram, staigāju pa kādu provinces pilsētiņu un sajūtu svaigi zāģētas malkas smaržu – koks ir mitrs, pievilcies, saulē sāk smaržot… Un kad tāda smarža iesitas degunā, es tai pašā brīdī atceros visu savu pagalmu, un malku, un steķi, uz kura lika zāģēt baļķus, un kā malkas zāģēšana pārvērtās par īpašu rituālu, tādiem pagāniskiem svētkiem, zāģēja vienlaikus viss pagalms, visi stāvēja un zāģēja malku, jo to pirka reizē no noliktavas turpat netālu. Un līdz ar to es atjaunoju visu telpu, kas… Lūk, šī telpa jau izvelk sevi ārā no atmiņas, tas ir, domāšanas, bet brīdis, kad tevi pēkšņi sasniedz malkas smarža vai smarža no ievārījuma, ko vāra kaut kur dārzā – no šī viena punkta acumirklī atveras visa mana bērnība.

RL: Es gribēju jums atgādināt mazu Oļešas stāstu par cilvēku, kurš mirst un skatās apkārt, kā lietas viņu atstāj, kā tās viņam zaudē jēgu un pasaule sašaurinās līdz viņa gultai. Viņš ierauga žurku un saprot – ja viņš atcerēsies, kā to sauc, viņš mirs. Un pēkšņi viņš iekliedzas: “Liompa!”

Lietās un priekšmetos jau nedzīvo tikai atmiņas par bērnību, tās ietver arī nāves priekšnojautas.

Noršteins: Bija tāds mākslinieks Mitrohins, ļoti labs mākslinieks no divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem, viņš nodzīvoja, ja nemaldos, apmēram līdz septiņdesmitajiem, nomira vairāk nekā deviņdesmit gadus vecs. Iznāca albums ar viņa pēdējiem zīmējumiem, ko viņš zīmēja, kad jau bija slims, nevarēja vairs iziet ārā, un pasaule viņam burtiski sašaurinājās līdz zāļu pudelītēm, līdz pārsistam valriekstam, līdz adatai ar diegu, vārdu sakot, līdz tam, ko viņš varēja ieraudzīt izstieptas rokas attālumā. Pasaule sašaurinājās – bet fantastika! – viņš bija radošs līdz pēdējam mirklim. Un nebija nekādas nozīmes, vai viņš vēroja kādu plašu ainavu, vai vienkārši zīmēja rieksta čaumalu. Pēdējos zīmējumus viņš zīmēja ar biezu zīmuli, lieliem vilcieniem, bet tas piešķīra zīmējumiem īpašu smalkumu, tie bija kā akvareļi, un pilnīgi bez mērķa, bez kādas vēlēšanās kādam iepatikties. Tas bija vajadzīgs viņam pašam – fiksēt šo pasauli, tas ir, līdz pēdējam brīdim būt domājošam un radošam. Un viņš noturējās.

RL: Jūs vairs neesat gluži jauns cilvēks…

Noršteins: Jā, ne “gluži”… (Smejas.) Es neesmu sieviete, tā ka var runāt bez aplinkiem.

RL: ...un jūs jau vairāk nekā divdesmit gadus filmējat Šineli…

Noršteins: Man mazliet jūs jāpalabo. Ja ņem kalendāra dienas, tas ir, “šineļa dienas”, tad patiesībā tur iznāks kādi gadi pieci, bet viss pārējais – tā, nīkšana, karošana par tiesībām taisīt kino. Kā režisors es strādāju kopš 1973. gada, līdz 1979. gadam es biju uztaisījis četras filmas, bet kopš 1981. gada, kad sāku strādāt ar Šineli, es neesmu pat vienu pabeidzis. Jā, divdesmit gadi dzīves, tas patiešām ir briesmīgi. Tiesa, pa starpām es taisīju šādus tādus sīkumus, reklāmas, šo to vēl, bet tas neskaitās. Tiesa, es šajā laikā domāju, tam man bija pietiekami daudz laika.

RL: Pa šiem divdesmit gadiem jūs esat radījis par sevi leģendu, ka esat vientuļnieks.

Noršteins: Bet es arī esmu vientuļnieks, tā tas bija arī toreiz, kad es strādāju Sojuzmultfilm. Tajā nozīmē, ka mēs strādājām mazā grupā, un viss. Lūk, mana Frančeska zvana… Hallo, Fraņa? Jā, jā. Ko tu saki! Ko tu saki! Metro sprādziens?! Ai, šaumas, Frančeska, šausmas! Es taču vēl pirms pāris dienām teicu – nu, ja viņi sarīkos sprādzienu metro, tad būs ne pa jokam… Šausmas!

(Vēršas pie intervētāja.) Metro uzspridzināts – uz mūsu līnijas, Paveļeckas stacijā… [3. Saruna notiek Maskavā, 2004. gada 6. februārī.]

Ak Dievs, Fraņa, manas melnās aizdomas, vēl nesen es teicu – ja sāks spridzināt metro… Ai, kādas šausmas! Pie mums… Ak, mans Dievs! Patiešām, mēs dzīvojam, zem sevis nejūtot zemi. [4. Rinda no Osipa Mandelštama dzejoļa.] Es pavisam nesen vēl teicu – par ko viņi domā, vara, tas taču pilnīgi… Nedod Dievs, ka mūsu domas materializējas, ne jau viens es par to domāju. Ak, Dievs! Tā taču ir visvārīgākā vieta. Nu un nākošais – pietiek izliet vienu burciņu Maskavas ūdenskrātuvē un pilsēta degs zilās ugunīs. Kāds zvana pie durvīm, droši vien Vaļa. Mūsējie neviens pa šo līniju nebrauc, lai gan tas jau neko nemaina. Šausmas! Nu, labi… Jā. Atā.

RL: Daudz bojāgājušo?

Noršteins: Divdesmit vai trīsdesmit cilvēku, bet tas ir sākumā. Ievainoto droši vien reizes trīs vairāk, no kuriem vēl kāds nomirs… Un vēl nesen, šeit pat es teicu – ja kaut ko tādu sarīkos metro, tad…

RL: Es saprotu, ka tagad būs ļoti grūti koncentrēties, bet es tomēr gribēju lūgt turpināt sarunu.

Noršteins: Jā, tātad… tūlīt, man vajag iestādīt fokusu…

RL: Jūs teicāt, ka esat vientuļnieks.

Noršteins: Jā, mūsu bija maz un vairāk arī nevajadzēja, tādēļ, kad ritēja darbs, paviljona durvis vienmēr bija aizslēgtas. Jo bija vajadzīga neiedomājami liela koncentrēšanās. Tev jāaizmirst par visu un galu galā jāaizmirst arī par sevi, jo tajā brīdī, kad tu aizmirsti par sevi, tad var teikt – tas ir radīšanas brīdis. Un tad tavas rokas un tas, ka tu skraidi pa pakāpieniem augšā, lai ieskatītos optikā – tavs ķermenis skraida, tu pats atrodies pavisam citā telpā. Tādā nozīmē es esmu vientuļnieks, un, ja nevajadzētu meklēt naudu, es, protams, arī nevienam neko nerādītu, pirms tas ir gatavs.

Tā ka studijā es dzīvoju kā anahorēts, lai gan patiesībā es dievinu visādas sanākšanas, iedzeršanas un viskautko tādu, bet tā ir pavisam cita lieta. Ja man kāds prasa: “Bet priekš kam tu to dari,” es atbildu: “Sev.” Bet es taču zinu, ka šādā atbildē nav atbildes. Lai gan es strādāju patiešām sev. Es strādāju sev un tiem man tuvajiem cilvēkiem, no kuriem es gribu sagaidīt atbildi vai viņu reakciju, viņu sajūtas par redzēto uz ekrāna, lai es pats varētu saprast, kur es esmu kļūdījies, vai mana emocionālā, slepenā būve attīstās pareizi. Tu pats bieži vien nespēj saprast, ko esi izdarījis. Par spīti tam, ka vari labi par to runāt, un pats sev, strādājot ar kadru zīmējumiem, loģiski izstāstīt visu darbības ķēdīti. Taču tam nav pilnīgi nekāda sakara ar radīšanu, jo tā atrodas taipus. Pēc tam, kad esi visu izstāstījis.

RL: Jūs par multiplikāciju sakāt, ka tā ir jau sākotnēji mākslīga, to skatās un tūlīt pat aizmirst – atšķirībā no spēles kino, kas tomēr kaut kā ir iesaistīts realitātē.

Noršteins: Multiplikāciju patiešām nepieskaita augstākajiem radošajiem sasniegumiem…

RL: …nepieskaita?

Noršteins: Es nepieskaitu. Te ir vairāk rūgtuma, jo rezultātu un patērētās enerģijas daudzumu nevar salīdzināt. Un galu galā – dzīves gadu. Šis rūgtums neatkāpjas, un es zinu, kāpēc. Es nevilšus multiplikāciju kā mākslas fenomenu salīdzinu ar citām mākslām. Ar vārdu – tā man ir pati augstākā forma, ar mūziku, beigu beigās – ar glezniecību, var jau arī ar dokumentālo kino vai labākajām spēlfilmām. Es nezinu, kā multiplikācija iedarbojas uz cilvēka apziņu, uz psihi, sirdi un pa kādiem ceļiem. Kā viņa tur paliek. Kur ir tās atmiņas takas, kurās viņa tur iestrēgst. Kur tas ir – tur, apziņas slēptuvēs, kur tas pulsē, šis attēls? Vai tas paliek un vai tam ir tāds pats spēks, kāds tas ir domai un vārdam? Un es nonāku pie secinājuma, ka nesanāk, nepaliek. Nav šī… nav šīs aizķeres vietas. Jo vārdu mēs atkārtojam, īpaši dzejas vārdu, tas palielina tavu atmiņas spēju. Glezniecībā var aiziet apskatīties, glezna eksistē materiālā veidā. Bet multiplikācija ir ēteriska, tā aizspurdz. Viss, tu paskatījies – izzuda.

RL: Bet tad tā visvairāk atgādina domāšanu, jo domas jau arī – tās parādās un… Jūs acīmredzami neapmierina “labsirdīgā pasaku teicēja” loma?

Noršteins: Nē! Nekādā gadījumā! Tas absolūti nav tas, tas ir pilnīgi nepietiekami, tas ir tikai pats sākums. Bez tā arī nevar iztikt, bez pasakas, taču tas ir acīmredzami nepietiekoši. Patiesībā multiplikācija ir apstādināta uz šīs robežas. Varbūt, saprotiet, ar to pašu Šineli… Velns viņu zina, reizēm es cenšos tomēr domāt: “Kāpēc tomēr, lūk, tā notiek?” Sākas visvisāda mistika, man sāk stāstīt par Gogoli, bet es pats varu izstāstīt par mistiku, tas ir ļoti viegls veids, kā dot “sev mīlamam” [5. Citāts no Vladimira Majakovska dzejoļa nosaukuma.] izskaidrojumu un paiet maliņā. Patiesībā viss ir ne tā. Reizēm man liekas, ka es esmu nonācis pie kādas robežas, kurai ir grūti tikt pāri. Kur viela ir tik spēcīga, ka gandrīz nepārvarama. Šis blīvums. Šinelī. Stāsta vielas blīvums, caur kuru tev jātiek cauri, vai ar kuru tev jāpārvar teksts un jāiznes uz ekrāna kaut kas cits. Nav runa par to, ko es iztēlojos kaut kādu epizodīšu veidā, bet par to, ka nav tās intereses, kādai īstenībā jābūt uz ekrāna. Bet es vēl šos gabaliņus neesmu uzņēmis, teiksim, Akakijs Akakijevičs uz ielas, Akakijs Akakijevičs departamentā – kā lai te neaiziet pa kādu sociālu šķērsceļu un nesāk stāstīt, cik grūti bija cariskajā Krievijā. Saprotiet, runa ir pavisam par kaut ko citu. Un Gogolis rakstīja par citu, protams. Un visi rakstnieki, kas vēlāk turpināja viņa līniju, visi bija par daudzām pakāpēm zemāk, viņi rakstīja par sadzīvi, viņi uzreiz rakstīja par lietām, no kā izriet – ja šim cilvēkam iedotu to, viņš būtu vienkārši brīnišķīgs cilvēks un tā tālāk. Tas ir, nevienam pat prātā neienāca, ka tas cilvēks, kurš dzīvo viszemāko dzīvi un cīnās par savu eksistenci, ka, ja viņam iedotu apstākļus un iespējas, viņš var kļūt vienkārši par atklātu nelieti. Ka viņš ir pozitīvs tikai tādēļ, ka nabags. Bet tas taču nav, tā teikt, personības attīstības fakts.

RL: Jūs teicāt, ka no divdesmit gadiem tikai kādus piecus esat filmējis Šineli. Ja šādi aplūkotu jūsu dzīvi, cik jūs tur kopā saskaitītu?

Noršteins: Nezinu. Manuprāt, Ēģiptē kapsētā rakstīts, ka tāds un tāds dzīvojis tik un tik dienu. Jā, jums taisnība, protams, ka dzīvi veido šie punkti, šie sabiezinājumi. Visa pārējā telpa starp tiem – tas ir tikai tāds buljons. Taču ar iepriekšējām filmām bija tāpat. Ezītis miglā – neticami sarežģīti. Tikai tagad man tā liekas, ka tur jau nav ko darīt. Bet toreiz mēs kopā ar operatoriem lauzāmies cauri šai miglai. Tas bija pat fiziski grūti, celuloīdus vajadzēja aerografēt, gatavot šīs miglas, vērot, kā tas viss iet kopā, skatīties, kā Ezītis aiziet miglā, kā viņš no tās iznāk – tas tikai tagad šķiet vienkārši. Man lekcijās prasa: “Kā jūs taisījāt miglu?” Elementāri! Ņemu lapu, miglu, tuvinu Ezītim, pēc tam attālinu no Ezīša – un visi, figurāli runājot, ir autā, saprotot, cik vienkāršā veidā tas tiek darīts. Īpaši tas satriec datoristus, jo viņi uzreiz sāk zīmēt dažādas sarežģītas shēmas, bet šeit viss uzreiz un gatavs. Labi. Bet tagad atkal ir viss tas pats, mani atkal vajā kaut kāds aplis, es skatos uz uzņemtajiem kadriem un domāju: “Mans Dievs, bet vispār taču to bija uzņemt pavisam vienkārši.” Es taču zinu. Bet es zinu arī, ka domāšanas ziņā tas tika uzņemts grūti. Bet ka tas bija grūti arī emocionāli, es pat esmu aizmirsis.

RL: Vai jūs nepastāstītu, kā jūs atrisinājāt savu uzdevumu ar Basjo [6. Macuo Basjo (1644–1694) – japāņu haiku dzejas klasiķis.]?

Noršteins: Atkal, saprotiet, šis darbs… Viņi bija iedevuši 30 sekundes, tāds reglaments. Es 30 sekundēs neiekļāvos. Man tam aizgāja gads dzīves. Un iznāca pusotra minūte. Bet, ziniet, es jums pateikšu vēl ko smieklīgāku. Es filmēju līdz pat šim laikam. Bet jau sev. Man neiepatikās aina, gandrīz 40 sekundes – lai gan tā jau atrodas viņu filmā, tā jau ir diskā kopā ar citu režisoru darbiem. Bet man tā nepatīk. Tur spēle nav izspēlēta līdz… neteiksim, līdz pilnībai, bet tā nav izspēlēta līdz vajadzīgajai patiesīguma pakāpei. Tādēļ es tagad filmēju klāt, lai gan tas ir vājprāts, faktiski tas ir uz Šineļa rēķina, man tur Akakijs Akakijevičs apput uz otra uzņemšanas galda. Man vajadzētu visu pamest, taču pametis es vienalga visu laiku domātu – vajadzēja izdarīt visu līdz galam.

Basjo telpa ir trīs rindiņas – laiks, kāds nepieciešams, lai izrunātu trīs rindiņas. Bet atkal – attiecība starp rindiņām un attēlu, te slēpjas visa manas multiplikācijas slimības sakne. Cik daudz laika vajadzīgs, lai šīs rindiņas izskanētu filmā? Izskanētu nevis skaņā, nevis izrunātā veidā, bet kādā jaunā formā, jaunā valodā, saprotat? Cik daudz tam vajag laika? Patiesībā šīs trīs rindiņas – tai vajadzēja būt stundu garai filmai. Kad tu sāc tajās ieskatīties, tās izrādās bezgalīgas. Ik reizi, ik dienu, kad tu tās lasi par jaunu, tās sāk izplatīt pavisam citus aromātus. Kā tur bija… “Neprāta rindas. Rudens viesulis. Ak, kā es tagad savās skrandās nabaga Tokusajam esmu līdzīgs!”

Es izzīmēju kadrus, apmēram aprēķināju metrāžu, sāku filmēt, un viss sāka augt, augt, un es to nevarēju ierobežot tā attīstībā… Lai gan, droši vien varēju. Galu galā filma varēja aprobežoties ar šo vienu ainu. Protams, ka varēja. Taču no otras puses, es domāju – bet tad tajā nebūtu rudens meža, nebūtu šīs telpas, nebūtu… Kā tur bija Jeseņinam, lieliskas rindas: “Sacēla putekļus, piebradāja, un aizdrāzās, mežonīgu svilpienu pavadībā, bet klosterī varēja saklausīt – klusu krīt dzeltena lapa.”[7. Neprecīzs citāts no Jeseņina 1925. gada dzejoļa Несказанное, синее, нежное: «Напылили кругом, накопытили и умчались под бешенный свист, даже слышно стало в обители - тихо падает желтый лист.»] Saprotiet? Fantastiski salikts kopā, tu vienkārši visu to dzirdi! Bet tagad pamēģiniet to iztaisīt kino! Iznāks lēti. Lai iztaisītu šo noslēpumu, kas ir viņam, un šo starpību starp pērkonu un klusumu, kas izveidojās pēc tam, kad attīrījās telpa – pamēģiniet to salikt kopā!

RL: Vai jūs neuztrauc tas, ka pat pie visa tā milzīgā darba, ko jūs ieguldāt, jūs vienalga negūsiet nekādas atbildes uz jautājumiem, ko sev uzdodat? Šīs grūtības un neatbildamība taču ir viens no jūsu darba nosacījumiem.

Noršteins: Jā, jā, es saprotu, un visdrīzāk šīs atbildes nedodas rokā. Taču ir ceļš, kas tevi galu galā noved šīs emocionālās, jutekliskās un racionālās domāšanas stāvoklī. Izziņas ceļš.

Es pieņemu, ja Gogolis pats taisītu filmu Šinelis, diez vai viņš pats atrastu atbildes. Par Šineli es Gogolim neatradu neko, bija dažas piezīmes, kādā vēstulē teikts, ka “rakstu”, viss, vairāk nekā! Un viņš nekur nedeva atbildes, ko viņš raksta, tieši otrādi, tur, kur viņš deva atbildes, iznāca ļoti slikti. Mirušo dvēseļu trešais sējums, viņa kāre izglītot sabiedrību, izvilkumi no sarakstes ar draugiem – tas viss ir no citurienes. Bet grandiozs ir pirmais sējums, Šinelis un Ņevas prospekts. Protams, tur viņš nekādas atbildes nedod. Bet kad es pats ielasos tekstā, eju pa rindiņām, es pēkšņi uzduros kādai viņa domai, ne īsti domai, bet drīzāk sajūtai… Šim cilvēkam piemita neparasta humora un… šausmu izjūta. Tas nebija nejauši, ka grēksūdzē, kur viņš raksta par savu miršanu, nāvi, lūdz apglabāt pēc zināma laika, kad jau būs redzamas trūdēšanas pazīmes, tur viņš saka frāzi: “Laikabiedri, šausmīgi!” [8. Cоотечественники, страшно!] Tikai Gogolis varēja tā pateikt. Un šī frāze skan arī Šinelī. Kad es ātri cenšos izskriet cauri Šinelim un uztaustīt, kas tomēr ir tajā iekšā, es vienmēr nonāku pie viena un tā paša secinājuma, ka Gogoļa Šinelis – tās ir šausmīgas, neremdināmas ilgas pēc harmonijas.

RL: Ko jūs saucat par harmoniju?

Noršteins: Kad viens cilvēks… Gogolis reiz rakstīja – ja viens cilvēks skatītos uz otru kā uz svētumu, dzīve būtu citāda. Tas nozīmē iemācīt skatīties. Iemācīt savu seju, uzbūvēt savu iekšējo dzīvi. Tas nozīmē – lai tava seja atspoguļotu tavu domāšanu, tavu likumu, tavu dvēseliskumu attiecībā pret citu cilvēku, vai arī šī savstarpējā apmaiņa ar skatieniem – lūk, tas veido harmoniju.

Tolstojam ir kāda ļoti vienkārša frāze: “Ja gribi piedzīvot labo, sāc to darīt pats.” Viss ir ļoti vienkārši. Lūk, jūs stāstījāt par to viņa slepeno dienasgrāmatu – “Labi domāju par nāvi.” Bet bija jāuzraksta visi viņa darbi, lai līdz tādai frāzei izaugtu. Zināt, kad viņš mira, viņam bija kāds lielisks izteikums, kas faktiski dod atbildi uz viņa aiziešanu no Jasnaja Poļanas, uz visām viņa mokām, uz to, ka viņš pārtrauca rakstīt, uzskatot šo darbu par apkaunojošu… Frāze ir vienkārša: “Nē, zemnieki tā nemirst.”

Puškins, kurš bija nu tik pasaulīgs augstākās sabiedrības cilvēks, pats poētiskākais, dzīves beigās – kas viņu interesēja? Kamčatkas iedzimto dzīve. Visvienkāršākā dzīve. Ko arī droši vien var saprast kā tādas šausmīgas, traģiskas situācijas atspoguļojumu, kurā viņš bija nokļuvis. Vēl pirms Dantesa, vēl pirms Gekelna, pirms visa tā. Un šī situācija pieņēmās spēkā un nebija tai nekāda atrisinājuma. Tajā ietilpa viss – neiespējamība dzīvot Pēterburgā un nepieciešamība dzīvot Pēterburgā, jo Natālija ir skaistule, un milzīgs daudzums parādu, vairāk par 100 tūkstošiem, tas ir, tam laikam nauda pilnīgi kosmiska, ko – viņš saprata, viņš atdot nespēs. Un tā joprojām. Un pēkšņi viņu sāk interesēt dzīve, kas ir pavisam tālu projām… nekādā sakarā ar Pēterburgu.

Eizenšteins, viens no tādiem kosmiskiem prātiem, viņa zināšanu apjoms pārsniedz jebko iespējamu. Un viss – beigās viņam jau vairs nebija iespējas filmēt, nekā nebija, un, lūk, pēdējie 7 zīmējumi, Dzīves dāvanas. Tā visa bija tīrākā Japāna. Vāvere. Priedes zars, vāvere un sieviete – viņa tā vienkārši peld gaisā un pieskaras zariņam. Zīmējums izpildīts ar vienu līniju. Austere. Un nirēja – tie, protams, ir japāņu motīvi. Ābols. Spāre. Tauriņš. Un pēdējais zīmējums, traģisks – pēdējā cigarete, no mums attālinās sieviete, mēs viņu redzam no muguras, un tu vienkārši sajūti viņas klepu. Viņš šos zīmējumus zīmēja divus mēnešus pirms nāves. Tas ir, vajadzēja savākt šo milzīgo personības mērogu un reducēt uz šo ļoti vienkāršo kopsaucēju.

RL: Jurij Borisovič, vai jūs tomēr neatbildētu uz pēdējo jautājumu par zirgu, ko filmas beigās sev uzdod Ezītis: “Un kā viņš tur, miglā?”

Noršteins: Iespējams, ka tas ir mirklis, kura dēļ visa filma arī tika veidota. Ezītis ir izgājis miglu un kļuvis jau cits, no kāda pauguriņa viņš miglā redzēja zirgu, bet tagad viņš jau visu saprot, viņš taču visām tām šausmām pats ir izgājis cauri. Bet zirgs – tas taču ir palicis tur, kur tas viss notiek. Bet patiesībā es gribēju nobeigt filmu citādi un vajadzēja nobeigt citādi, vienkārši metrāžas nepietika. Un man neiedeva liekus piecus metrus. Pēdējam kadram nebija jābūt zirgam, tam vajadzēja būt ūpja siluetam, kas sēž uz tās akas mijkrēslī, ūjina akā un klausās, kā no turienes… Lai, saprotiet, beigtos smieklīgi.

RL mājaslapā lasāms Jurija Noršteina bērnības stāsts Mani ebreji