Esplanāde

Pavisam drīz — 2001. gada 14. jūnijā varbūt tiks atklāts, varbūt arī ne tēlnieka Paula Jaunzema veidotais piemineklis komunisma terora upuriem. Dienā, kad rakstu šīs rindas, 14. maijā — tātad tieši mēnesi pirms iezīmīgā notikuma, tēlnieks man pa tālruni saka, ka piemineklis tikšot novietots netālu no Torņakalna stacijas, kur jau ir piemiņas vieta izvestajiem. Vēlāk, iespējams, varēs attīstīt plašāku teritoriju turpat netālu un pārcelt uz turieni Okupācijas muzeju, tādējādi izveidojot nozīmīgu piemiņas kompleksu.

Ja pieminekli tomēr uzstādīs un atklās, būs beidzies kāda ieilguša un visumā ļoti bezgaumīga ķīviņa viens posms. Tas gan nenozīmēs, ka jautājumā par pieminekļiem rīdzinieki turpmāk draudzīgi un koleģiāli, un, pats galvenais — ātri vienosies.

Rīdzinieku savdabīgā, lai neteiktu — naidīgā — attieksme pret pieminekļu uzstādīšanu nav jaunums. Par to savulaik sūrojās izcilais arhitekts, Mākslas muzeja projekta autors Vilhelms Neimanis (skat. viņa rakstu kopkrājumā Riga und seine Bauten, kas 1903. gadā nāca klajā Rīgas Tehniskās biedrības un Arhitektu biedrības apgādā). 1932. gadā Rīgas pilsētas valdes izdevumā Rīga kā Latvijas galvas pilsēta viņam piebalso Visvaldis Penģerots: “Pieminekļu skaita ziņā Rīga ir viena no nabadzīgākām Eiropas pilsētām. Kaut gan Rīgas vēsturē norisinājušies svarīgi un ievērības cienīgi notikumi, kaut gan viņā dzimuši, dzīvojuši vai miruši diženi un slaveni vīri, rīdzinieki tikai retos gadījumos atraduši par vajadzīgu fiksēt viņu piemiņu paliekošā materiālā. Un arī laba daļa no tiem pieminekļiem, kas Rīgu vēl greznoja šī gadsimteņa pirmajā desmitā, tagad guļ Baltijas jūras dzelmē.”

Šā vai tā, tagad ar neslēptu atvieglojumu uzelpo visi tie, kuri ar un bez pierādījumiem uzstājās pret Jaunzema kaltā pieminekļa novietošanu Esplanādes laukumā. Man pašam šai ziņā nav drošas pārliecības ne “par”, ne “pret”. No vienas puses, piekrītu Mākslas akadēmijas profesoram Eduardam Kļaviņam, ka piemiņas vieta komunisma terora upuriem jāveido tur, kur risinājušies dramatiskie notikumi, piemēram, tai pašā Torņakalna stacijā, nevis, vadoties no otršķirīgiem apsvērumiem: lai ārvalstu diolomāti un citi viesi varētu ātri un ērti tur nokļūt, lai tuvumā atrastos Brīvības piemineklis u.tml. Turklāt Esplanāde tagadējā veidolā ir kļuvusi par samērā labi koptu, pensionāru un bērnu labprāt apmeklētu parku, kurā diezin vai būtu mērķtiecīgi samazināt Rīgas centrā jau tik nepietiekošo zālāju platību.

No otras puses, Esplanāde ir tāds kā Rīgas vēsturiskais centrs, vēstures vai, kā redzēsim, pat dažādu vēsturu krustojums — tātad īstā vieta pieminekļiem. Starp citu, līdzīgu argumentu, aizstāvot Paula Jaunzema skulpturālās grupas novietojumu Esplanādē, man sarunā minēja arhitekts Juris Poga.

Patiešām, nepilnus deviņus hektārus lielais laukums starp Krišjāņa Valdemāra ielu, Kalpaka bulvāri, Brīvības bulvāri un Elizabetes ielu ir viena no Rīgas vēsturei visbūtiskākajām vietām. Sākot jau ar pašu pirmo Rīgas pieminējumu vispār, proti, 1198. gadu. Indriķa hronikā, vietā (II, 5; 55. lpp.), kur stāstīts par bīskapa Bertolda kļūmīgo galu 1198. gadā, sacīts: “Pa tam pret viņu sapulcējās visi līvi un nometās viņpus Rīgas kalna (trans montem Rigae), gatavi cīnīties.” Hronikas 1993. gada zinātniskajā izdevumā arheologs Ēvalds Mugurēvičs komentāros paskaidro: “Rīgas kalns, ko hronists tālāk dēvē arī par Seno kalnu, atradies apmēram tag. Esplanādes vietā. Te bijušas smilšainas kāpas, to vidū pacēlies lielāks paugurs (Rīgas jeb Senais kalns), tāpēc Atskaņu hronika un Vartberges Hermaņa hronika 1198. gada kaujas vietu raksturo kā smilšainu pauguraini. Minētais paugurs, ko vēlāk dēvēja arī par Kubeskalnu, jādomā, bijis sens vietējo iedzīvotāju nocietinājums — pilskalns”. Tiek uzskatīts, ka pats kalns bijis apmēram tur, kur tagad atrodas Mākslas akadēmija, katrā ziņā tā domāja tie, kuri 80. gadu sākumā dibināja Mākslas akadēmijas kori un deva tam vārdu “Senais kalns”.

Kalns droši vien bija tikai tāds pauguriņš, tomēr 13. gadsimta sākumā tas vēl bijis piederīgs īstai dabas valstībai. Indriķis savā hronikā atzīmē (VII, 5; 69. lpp.), ka 1203. gada vasarā “Jersikas valdnieks ar lietuvjiem virzījās pret Rīgu, ganībās nolaupīja pilsoņu lopus (pecora civium) un sagūstīja divus priesterus, Johannesu no Fehtas un Folkhardu no Harpštetes, kurš ar krustnešiem pie Senā kalna cirta mežu, un nogalināja Teoderihu Brudegamu, kas metās viņam ar pilsoņiem pakaļ.” Tātad tur bijis mežs, tiesa gan, kā tālāk (X, 14; 99. lpp.) lasāms, apdzīvots: “Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie, aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priestera ierašanos.”

Rīgas senākajai vēsturei tik nozīmīgo kalnu vēlāk diemžēl piemeklēja bēdīgs liktenis — līdz ar citiem apkārtnes pauguriem to 1783. un 1784. gadā noraka (par “kroņa” naudu) un ar smiltīm aizpildīja zemākās vietas tad jau izveidotajā mainīga platuma neapbūvētajā joslā visapkārt Rīgas nocietinājumiem — Esplanādē. Šādi zemes darbi bija nepieciešami, jo no kalna varēja bez grūtībām ar artilēriju apšaudīt aiz vaļņiem un mūriem paslēpušos Rīgu. A. Blūmenbaha rakstā Zur Geschichte der öffentlichen Anlagen und Gärten der Stadt Riga, kur aprakstīta šī norakšana, garāmejot minēts arī, ka 18. gadsimtā smilšu pauguros alās esot dzīvojuši kādi cilvēki. Interesanti, kas tie varēja būt, iespējams, ka viņu gara radinieki ir šolaiku Esplanādes pastāvīgie klienti — klaidoņi, kuri regulāri pārbauda atkritumu tvertnes un nereti redzami, ieturot maltīti ēnā pie Mākslas akadēmijas metālkaltā žoga, tātad Senā kalna vietā.

Tāpat kā no kalna, nekas nav saglabājies arī no Smilšu dzirnavu grāvja — mākslīgi rakta kanāla, kas no Šmerļa upītes pievadīja ūdeni Rīgas nocietinājumu aizsarggrāvjiem. Taču senatnē ūdens tur ir bijis laikam gan diezgan, ja jau vietā, kur tagad vērojama ASV vēstniecība, bijušas pat dzirnavas.

Laikam ritot un mainoties militāro speciālistu izpratnei par pilsētas aizsardzību, kā arī attīstoties bruņojuma veidiem, Esplanādes loma kopīgajā aizsardzības sistēmā mazinājās. Pieminētais Blūmenbahs raksta, ka jau 1815. gadā ģenerālgubernators marķīzs Pauluči parakstījis  1812. gadā karā kļūmīgi nodedzināto Rīgas priekšpilsētu atjaunošanas plānu, kas paredzējis apbūvei nodot arī lielāko daļu citkārtējās Esplanādes, atstājot neapbūvētu vien teritoriju, ko vēl mūsdienās sauc par Esplanādi un kas tolaik tikusi izmantota karavīru apmācībām (munsturēšanai).

Karavīri, tostarp arī kavalērija, šajā laukumā trenējušies jo centīgi, ne velti pēc daudzkārtējām rīdzinieku sūdzībām par Esplanādes nožēlojamo stāvokli, kas pat apdraud cilvēku veselību, Rīgas pašvaldība sāka izskatīt iespēju karavīru darbošanos pārcelt uz citurieni, Esplanādē atļaujot tikai reliģiskas parādes.

Šai pašā laukumā līdz 1884. gadam, kad uzcēla pareizticīgo katedrāli, notika arī visai plaši tautas svētki, ko pazīstam ar nosaukumu Umurkumurs. Par tiem rakstīts daudz un dažādi. Pētera Jērāna rediģētajā Enciklopēdijā Rīga lasāms, ka “Ābolu tirgus (dažkārt dēvēts vēl arī par Umurkumuru) notika 6. VIII tukšā laukumā uz glasisa jeb esplanādē (tag. Komunāru laukuma daļa pie Ļeņina ielas). Uz svētkiem sabrauca zemnieki ar augļiem no dažādiem lauku novadiem. Laukumā bija uzceltas dēļu būdas, kurās tirgojās ar desām un raušiem, bet ābolus un bumbierus pārdeva tieši no pajūgiem. Šādi plaši tautas svētki notika līdz 1884. gadam. Pēc tam, zaudējuši savu sākotnējo jēgu, tautai tie kļuva arvien neinteresantāki, un 20. gs. sākumā svētki izzuda pavisam.” Savdabīgi, ka šajā jau 1988. gadā iznākušajā grāmatā autori vēl nezkāpēc nevēlējās pateikt, ka Umurkumura svētku izbeigšanās cēlonis ir nevis to jēgas zudums, bet gan pareizticīgās baznīcas prasības.

A. Johansons savā Latvijas kultūras vēsturē min vēl kādu svētku saistību ar Esplanādi: “Jāņus visi rīdzinieki, neatkarīgi no kārtām un tautībām, svinēja ne kā baznīcas svētkus vien. Tos ievadīja Zāļu diena ar zāļu tirgu, kurš sākumā notika Kubes kalnā (to noraka 1784. gadā, izveidojot Esplanādi).”

Tādējādi var sacīt, ka Esplanāde kaut kā pašsaprotami izveidojusies par svinēšanas un svinību vietu. 1865., 1871. un 1899. gadā šajā smilšainajā, putekļainajā klajumā notika Baltijas lauksaimniecības izstādes, kur netrūka ne lopu, ne lauksaimniecības tehnikas, 1901. gadā te tika sarīkota lielā Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde, par kuru tagad, pilsētas astoņsimtgades gadā dzirdēts un lasīts ne reizi vien. Un tieši jubilejas izstāde bija iemesls, kura dēļ varēja sākties Esplanādes apzaļumošana. Tika saņemta atļauja būvēt Biržas komercskolu (tagad Mākslas akadēmija) un Mākslas muzeju, Rīgas dārznieka G. Kūfalta vadībā sākās apstādījumu ierīkošana. Par parka iekārtošanu, tās dažādajiem etapiem var izlasīt, piemēram, Irēnas Dāvidsones grāmatā Rīgas dārzi un parki (R., Liesma, 1988).

Līdztekus parka izveidei turpinājās arī visdažādākās norises. 1913. gadā tika atklāts piemineklis Barklajam de Tolli, no kura līdz mūsdienām palicis tikai postaments ar akmens apmalēm un soliņi.

1888. gadā Esplanādē tika sarīkoti III vispārējie dziesmu svētki. V. Bērzkalns grāmatā Latviešu dziesmu svētku vēsture raksta: “Vēl pieminama  III dziesmu svētku vieta un celtne. Šoreiz pilsētas valde jau atļāva svētkiem izmantot Esplanādes laukumu, kas ikdienā kalpoja vietējam garnizonam. No vēlākām celtnēm ap šo laukumu bija redzama vienīgi pareizticīgo katedrāle, tāpat vēl trūka apstādījumu, tā ka svētku rīcībā esošā platība bijusi turpat 2 1/2 pūrvietas liela. /../ svētku celtni projektēja arch. Baumanis.” Dziesmu svētku rīkošana Esplanādē turpinājās arī neatkarīgās Latvijas gados. Jau 1922. gadā tur notika pirmie Latvijas jaunatnes svētki (svētku gājienā piedalījās arī 87 gadus vecais Krišjānis Barons). 1923. gadā tika sarīkotas Dziesmu dienas 1. vispārējo latviešu dziesmu svētku piemiņai. Sekoja VI vispārējie dziesmu svētki 1926. gadā; estrādi projektēja Pauls Kundziņš, tā bija veidota, kā tolaik atzīmēja, latviskā stilā, bet akustiskā ziņā ne sevišķi laba. Šāds trūkums, starp citu, ir vajājis visu turpmāko dziesmu svētku rīkotājus šiem svētkiem atvēlētajās vietās.  VII svētku (1931. gadā) un VIII svētku (1933. gadā) estrādes veidoja arhitekta A. Birznieka vadībā. Jau pēc kara Esplanādē notika arī Padomju Latvijas dziesmu svētki (1948. un 1950. gadā).

Tomēr Latvijas valsts tapšanas gados Esplanādē notika kāds pasākums, kas laukuma likteni noteica daudz būtiskāk nekā dziesmu svētki. Lieliniekiem iebrūkot Rīgā, ieviesās arī padomju Krievijas paradumi, viens no tiem bija tāda kā nāves svinēšana, nekrofiliskas izdarības ar mirušajiem.  Un tā 1919. gada 14. janvāra Cīņā lasāms šāds paziņojums:

“14. janvāris — komunāru apbedīšanas diena — svētku diena.

Otrdiena, 14.janv., revolūcijas upuru apbedīšanas diena,— tiek izsludināta par vispārēju svētku dienu. Jāpārtrauc darbi visos uzņēmumos, veikalos, darbnīcās, tramvajos, jāslēdz visi teātri, kinematografi u.t.t., lai visi strādnieki varētu piedalīties kritušo revolūcijas varoņu apbedīšanā.

Par šī lēmuma izpildīšanu jārūpējas Sarkanai milicijai un visām strādnieku organizācijām.

Rīgas Strādnieku Deputātu Padomes Priekšsēdētājs: R. Endrups

Sekretārs: J. Griškevics”

Šajos “svētkos” zemē tika guldīti kopumā  27 dažādos apstākļos bojā gājušie, sapulcējušos uzrunāja arī P. Stučka, kurš pavēstīja, ka turpmāk Esplanādi sauks par Komunāru laukumu. Tomēr, kā zinām, Stučkas režīma mūžs bija īss, jau 1920. gada sākumā zārki tika izrakti un pārapbedīti Meža kapos aiz Brāļu kapiem. Savādi, bet klīst runas, ka  1919. gadā vispār apglabāti tikai kādi četri gadījuma rakstura cilvēki vai pat neviens.

Bet. 1918., 1919. gads vispār bija īpatnējs laiks. Vāciešiem okupējot Rīgu, otrpus Brīvības (tolaik Aleksandra) bulvārim, skvēriņā iepretī tagadējai Apgabaltiesai tika uzstādīts piemineklis vācu karavīram atbrīvotājam, lielinieki to novāca un turpat uzslēja Kārļa Marksa bisti.

Pretmetu cīniņi turpinājās arī vēlāk: 1922. gada 1. maijā Esplanāde piedzīvoja kaut ko vēl neredzētu. Labēji noskaņota jaunatne, galvenokārt studenti iztrenkāja siciāldemokrātu gājienu un lika apklust viņu oratoriem. Šķiet, ka šī laukuma liktenī labējo, kreiso un vēl kreisāko sadursmes ir gluži vai ieprogrammētas.

Latvijas Republikā laukums atkal bija Esplanāde, tāpat arī vācu okupācijas laikā. Pārdēvēta gan tika viena otra apkārtējā iela. Raiņa bulvāris pārtapa par Alfred’a Rosenberg’a Ring’u, un uz tā un Reimersa ielas stūra esošajā ēkā (kur tagad Iekšlietu ministrija) izvietojās Drošības policijas un SD komandieris Latvijā un viņa vadītā iestāde. Tās pagrabos tika pratināti 3. reiha pretinieki vai par tādiem uzskatītie. Vēsturnieks M. Vestermanis man stāstīja, ka vēl atceras liepu ar nolauztu galotni pie šīs ēkas. Šajā liepā, mēģinot bēgt no saviem pratinātājiem, pa logu lecot bija iekritis Maldis Skreija un tādējādi palicis dzīvs.

Pēc kara, atsākoties padomju okupācijai, Esplanādi atkal pārdēvēja par Komunāru laukumu, lai gan nekādu komunāru tur jau sen nebija. Bet nosaukums uzliek pienākumus. Sākās priekšdarbi Tautu tēva Staļina pieminekļa izveidei. Tie gan neveicās pārāk raiti. Literatūras un Mākslas 1953. gada 34. numurā Rīgas pilsētas plānojuma projekta autors J. Vasiļjevs raksta: “Komunaru laukuma izveides atrisinājuma meklējumu grūtības slēpjas tur, ka šo vēsturiski izveidojušos vietu mēģinām pārkārtot šai vietai svešā, nepiemērotā plānā. Tieši tas arī novedis pie tā, ka pieminekļa karkass tika stumdīts no vienas vietas uz otru pa visu laukumu un ka pēc trim konkursa kārtām un arī pēc tam, kad jau bija izstrādāts laukuma izveides pirmais darba projekts, vadošie organi vēl nebija devuši piekrišanu darbu uzsākšanai.” Tomēr pašās 1953. gada beigās, kā redzams no Literatūras un Mākslas 49. numura, PSRS Kultūras ministrija tēlnieku Aleksandras un Jāņa Briežu un arhitekta Kārļa Plūksnes projektu tomēr apstiprināja. Lūk, pašas A. Briedes komentārs par šo darbu: “Kopā ar tēlnieku Jāni Briedi man uzticēts grūts un saviļņojošs uzdevums — izveidot biedra Staļina monumentu, ko uzstādīs Rīgā jaunizveidotajā Komunaru laukumā. Patlaban mēs strādājam pie biedra Staļina skulpturala tēla, ko izlietosim kā darba modeli monumentam. Pilnīgā atveidojumā Staļina tēls būs izliets bronzā, ap 6 metrus augsts; to novietos uz apmēram 12 metrus augsta pulēta granīta postamenta, ko projektē architekts K. Plūksne. Skatot biedra Staļina tēlu socialistiskās Rīgas centrā, republikas darbaļaudis, Padomju Dzimtenes patrioti, dziļā mīlā, pateicībā un cildinājumā izjutīs viņa ģenija spēku, viņa nopelnus cīņā par mieru un demokratiju, par darbaļaužu laimi visā pasaulē.”

Kamēr karkass tika stumdīts, atgadījās vairākas lietas. Brīvības bulvāra (Ļeņina ielas) un Elizabetes (Kirova) ielas krustojumā, jau 1950. gadā svinīgi tika atklāts tēlnieku V. Bogoļubova, V. Ingala un arhitekta E. Štālberga veidotais piemineklis Ļeņinam, savukārt, kā raksta Jānis Lejnieks grāmatā Rīga, kuras nav: “Esplanādē šajā vietā, iepretim Raiņa piemineklim, granīta apmaļu ierāmējumā aug zālājs. Tas pārklāj neuzstādītās skulptūras pamatus. Pēc Staļina nāves darbi tika pārtraukti un uzbūvētā daļa demontēta. Pēc personības kulta atmaskošanas par šo objektu vairs neviens nevēlas runāt, autori jau miruši, līdz ar to fragmentāro liecību dēļ nav izslēgtas neprecizitātes. No iesāktā ansambļa saglabājušās divas strūklakas — uz pieminekļa ass, perpendikulāri Brīvības ielai, kā arī Esplanādes labiekārtojuma elementi: soli, laternas, granīta apmales”.

Pienāca 1960. gads — 1940. gada Padomju Latvijas 20. gadadienas jubileja. Kas notika Komunāru laukumā? “Jubilejas dienās tika atklāti revolucionāru monumentālie krūšutēli Komunāru laukumā. Kā dzīvi viņi ienākuši mūsu vidū, runā ar mums tuvā un saprotamā cīņas valodā, kas ir tikpat nepieciešama arī šodien, komunisma izvērstās celtniecības laikā.

/../ Tēlnieki centās atrast spēcīgu izteiksmes veidu, kas būtu piemērots tēmas saturam, un mums šķiet, ka dekoratīvi monumentālajā plāksnē (dārza skulptūra!) uzdevums ir veikts. Krūšutēlu galerija piešķir Komunāru laukumam jaunu, spēcīgu skaņu. Katram autoram ir īpatnējs rokraksts, taču atstatumi starp krūšutēliem ir tik lieli, ka rokrakstu atšķirība skatītāju netraucē.” Tā žurnālā Māksla rakstīja tēlnieks Emīls Melderis. Tika uzstādīti, gan ne vienā gadā, dažādu personu atveidi: O. Oškalns, I. Sudmalis, A. Arājs-Bērce, J. Šilfs-Jaunzems, J. Rudzutaks, F. Roziņš-Āzis, J. Peterss, J. Jansons-Brauns, J. Lepse, J. Fabriciuss, J. Alksnis. Atmodas gados, kad novāca Ļeņina pieminekli, demontēja arī šo galeriju. Kā man stāstīts, visas bronzas skulptūras esot pārkausētas un pārdotas kā krāsainais metāls, bet postamenti vairumā gadījumu sazāģēti un izmantoti dažādām vajadzībām.

1965. gadā laukumā atklāja pieminekli Rainim. Tēlnieki Aivars Gulbis un Laimonis Blumbergs šai sakarā rakstīja: “Pāri Komunāru laukumam saule. / Rainis mīlēja sauli — lielo dzīvības devēju un attīstības nesēju. / Kalts graužas sārti pelēkā granītā. Atlec šķembas — liekais, nevajadzīgais. Paliek Cilvēks, vienkāršais, lielais Rainis. Tādu viņu bija iecerējis mūsu skolotājs Kārlis Zemdega. Tādu mēs viņu kaļam vasarā, kad pāri Komunāru laukumam republikas 25 un Raiņa 100 gadu jubilejas saule.” Tai pašā gadā sākās Dzejas dienu sarīkojumi pie Raiņa. Tādi ik septembri notiek vēl tagad.

Savukārt 1969. gadā, kad tika atzīmēta Stučkas Padomju Latvijas 50. gadadiena, uzstādīja piemiņas akmeni, nu, tiem pašiem sen jau pārapbedītajiem “komunāriem”. Uz svinīgo mītiņu “centrālajā alejā sapulcējās visu piecu Rīgas rajonu sūtņi, jūrnieku un zvejnieku pārstāvji.” Šis akmens ir pazudis bez pēdām.

1998. gada pavasarī Esplanādes laukuma sakarā izcēlās vietēja mēroga tracis. Daudziem nepatika, ka tur uzstādītas kādai šaubīgai Holandes firmai piederošas atrakcijas. Savādi, jo vai tad mūsdienu grabošās, stulbās krāsās mirdzošās atrakcijas nav līdzinieces vecajam Umurkumuram, kurš taču notika, atminoties 1601.-1603. gada briesmīgo badu, kad, kā lasāms grāmatās, lieli bari bada cietēju bija apsēduši Rīgu?

Autors pateicas Andrim Caunem, Paulam Jaunzemam, Valdim Mazulim, Jurim Pogam,
Aivaram Strangam, Eiženam Upmanim, Marģeram Vestermanim un Andrim Zvirgzdam
par konsultācijām šī raksta tapšanas gaitā.