Es esmu rupors un spogulis

Jābūt patiešām drosmīgam cilvēkam, lai nopirktu cigarešu paciņu ar eksistenciālo brīdinājumu “Smēķēšana nogalina”. Šādu brīdinājumu īsti Apgaismības garā var saukt par autoritatīvu – tā mērķis ir novērst kļūdu, pamācīt, aizpildīt nepietiekamās zināšanas, pie kam šāds lēmums pieņemts sabiedrības interesēs. Jo patiesi izglītotais nepakļaus sevi nesaprātīgai rīcībai. Vēl paradoksālāks šis pats “nogalina” izskatās uz tām cigarešu paciņām, ko rāda reklāmās: viena paciņas puse sola smaržīgu dūmu, draugu atzinību un piedzīvojumu, otra – rāda aizpīpētas plaušas, sola impotenci vai drīzu nāvi. Gan reklāmas uzburtais sapnis, gan medicīnas pierādītā diagnoze šai gadījumā man stāsta tikai par zināšanu autoritātes krahu sabiedrībā, kur jebkurš brīdinājums vai solījums nav nekas vairāk kā tēma. Eksperti  “Ilgāku laiku (..) intelektuālis ņēma vārdu un iedomājās, ka viņa tiesības runāt tiek atzītas tāpēc, ka [apkārtējie] viņā saskata patiesības un taisnīguma skolotāju. Viņu klausījās, vai arī viņš uzstāja, ka viņš jāuzklausa kā persona, kas pārstāv vispārējo labumu,”[1. Mišels Fuko, Intelektuāļa politiskā funkcija // no grām. Intelektuāļi un vara (krievu val.). Maskava, Praksis, 2002. ]savu intelektuāļa evolūcijas teoriju piedāvā Mišels Fuko, un, turpinot, šādu izpratni attiecina uz marksisma vulgāru izpratni, kur katrai no šķirām, tai skaitā intelektuāļiem, ir sava vēsturiska loma. Latvijā intelektuālā šķiriskuma ziedu laiki bija valstiskās neatkarības atgūšanas laiks, taču žanrs kā tāds joprojām tiek uzturēts regulāri tiražētajās intelektuāļu vēstulēs, vēstures rakstīšanā un, piemēram, Inteliģences apvienības darbībā, kuras sēdes joprojām tiek raidītas Latvijas Radio. (Vai spējat iedomāties, ka līdzīgvērtīgu raidlaiku piešķirtu kādai citai sabiedriskai organizācijai, piemēram, Astronomijas biedrībai?) Pārsteidzošākais ir tas, ka, principiāli noraidot anahronisku uzstādījumu par inteliģentu kā kāda kopuma pārstāvi vai laikmeta sirdsapziņu, vismaz divi no maniem sarunbiedriem šai rakstā – mācītājs Juris Rubenis un ētikas speciāliste Skaidrīte Lasmane – ir tādas vēstules parakstījuši, tādējādi vismaz formāli palīdzot uzturēt intelektuāļa kā politiska spēka ilūziju. “Jau pagājuši vairāki gadi, kopš mēs esam pārstājuši no intelektuāļa prasīt, lai viņš šādu lomu pildītu. Un šīs pārmaiņas ir saistītas ar jauna veida “saiknes starp teoriju un praksi” parādīšanos. Intelektuāļi ir pieraduši pie darba nevis “vispārējā”, “par paraugu ņemamā”, “taisnīgā un patiesā visiem” iekšpusē, bet gan noteiktās nozarēs, konkrētos punktos, kur koncentrēta viņu profesionālā darbība vai pat dzīves apstākļi.” No vienas puses, tas ir labi, turpina Fuko, jo tādējādi intelektuāļiem bijusi iespēja iepazīt daudzus no tiem jautājumiem, kas agrāk likās mazsvarīgi, jo neatbilda “vispārējā” uzstādījumam, masu vai proletariāta interesēm. Tai pašā laikā šīs izmaiņas nozīmē, ka izzūd “universālais intelektuālis”, kā likums – “rakstnieks kā izcila personība”, kurš sevi pretnostāda varai. Tā vietā nāk intelektuālis – speciālists, kura autoritāti nosaka viņa atrašanās valsts kā zināšanu ražošanas aparāta hierarhijā. Eksperts. Vēl gribu piebilst, ka uzrunātie Latvijas intelektuāļi katrs savā veidā man ir autoritāte, tomēr vairāk par viņu personībām šai gadījumā mani interesēja katra īpatnais novietojums “zināšanu ražošanas aparāta hierarhijā”, no kura pozīcijām varētu būt skaidrojama viņa vārdu autoritāte vai vēstījuma saturs.

Viktors Avotiņš:  es varu spēlēties ar patiesību Tā ir avīzes ikdiena – pārdot ne tikai informāciju, bet arī viedokļus, argumentus un provokācijas un – likumsakarīgi – šo viedokļu paudējus. Viktors Avotiņš kā Neatkarīgās komentāru autors darbojas tā iekšienē, ko varam saukt par “vispārējo”, tikai šai gadījumā runa ir nevis par labumu, bet gan viedokli. Uzticēšanās viedoklim saistīta ar pārmantotu, iespējams, protestantisku ticību rakstītajam vārdam, kā arī Skaidrītes Lasmanes piesaukto tiražēšanas un pazīstamības fenomenu. Lai gan Viktora Avotiņa autoritātei ir arī otra puse – visbiežāk viņš tiek stādīts priekšā nevis kā žurnālists vai pat publicists, bet gan kā rakstnieks, pietiek ielūkoties internetā. Neesmu lasījusi (tādu nav – pārbaudīju enciklopēdijā) nevienu viņa sarakstītu literāru prozas darbu (dzeju gan), tāpēc man jāpieņem, ka šis apzīmējums attiecināts uz viņa publicistiku un tādējādi “rakstnieks” jāsaprot kā “Rakstnieks” – jau iepriekš Fuko raksturotajā izcilības un vārda paudēja nozīmē. Rakstnieks kā sabiedriski aktīva personība, laikabiedrs: Viktors Avotiņš aktīvi iesaistījies Atmodas procesos, nesenākā pagātnē – Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs, KKF Filmu mākslas nozares ekspertu padomes loceklis. Taču mans sarunu biedrs nevienā no šīm jomām nav saucams par ekspertu – viņš nav nedz politiķis, nedz arī kinorežisors un visai nosacīti uzskatāms par literātu; pamatizglītību guvis Rīgas civilās aviācijas inženieru institūtā. Publicista Viktora Avotiņa sabiedriskā darbība drīzāk atbilst iepriekš aprakstītā Fuko “universālā intelektuāļa” ieņemtajai pozīcijai – uzstāties kā universālam kritiķim, kas ekspertiem norāda uz viņu kļūdām un domāšanas nepilnībām. Parunāt ar Viktoru Avotiņu vēlējos arī tāpēc, ka manā prātā nepabeigta bija palikusi pirms diviem gadiem presē izspēlētā polemika, kad Alvis Hermanis Dienas lappusēs pauda sašutumu par kādu TV raidījumu, kurā žurnālists bija atļāvies pārtraukt pusvārdā un diktēt sarunas noteikumus, kā rakstītājs uzskatīja, intelektuāli daudz pārākam sarunbiedram – Valsts prezidentei. Šo pašu tēmu Dienas kultūras lappusē turpināja Pēteris Bankovskis, secinot, ka žurnālisti no publiskās telpas izspieduši intelektuāļus, uz ko Viktors Avotiņš norādīja, ka šie nesalīdzināmi pārākie intelektuāļi publisko telpu sen jau ir atstājuši paši, pie tam labprātīgi. Šo polemiku atgādināju pašam Viktoram Avotiņam, un cilvēks, kurš intervijā nupat par sev nozīmīgu morāles īpašību bija nosaucis “spēju atbildēt par vārdiem”, reaģēja man pilnīgi negaidīti: “Kas vainīgs? Es par to arī rakstīju savā komentārā Neatkarīgajā. Kam ir jāražo metateksti? Metateksti jāražo intelektuāļiem vai inteliģencei. (..) Es esmu rupors un spogulis. Ja šie metateksti man būs, es meklēšu metodi, kā kļūt par citu līmeni. Es atbilstu savai dabai. Es varu spēlēties ar patiesību, žonglēt ar morāles kategorijām. Kā rupors. No manis – no avīžniecības kā tādas, kas lielā mērā ir spekulatīva un operē ar vienas dienas situācijām – paģērēt ilgtspējīgu, stabilu vērtību sistēmu ir bezjēdzīgi.” Bet pārmetums jau bija par to, ka intelektuāļi tā kā būtu gatavi uzstāties, bet žurnālisti pārņēmuši visu informācijas telpu. “Tas atbilst latvieša upura lomai, kuru – nabadziņu – izspiež. Vienmēr okupētie. Nu, spied pretī, ja galva strādā! Neizglītots žurnālists, kas viņu ko neizspiest!” Igors Šuvajevs Prelūdijās savulaik minēja inteliģences izkopto “apvainošanās estētiku”, kas, manuprāt, nav nekas vairāk par stratēģiju ielauzties publiskajā telpā. Situācija divkārt interesanta – no vienas puses, intelektuāļi, juzdamies neuzklausīti vai nenovērtēti akadēmiskajā vidē, mēģina pievērst savām problēmām uzmanību publiskajā telpā. No otras, publicists dabiski ieņem vārda paudēja (rakstnieka) vietu, bet tai pašā laikā izsaucienā “neizglītots” skan zināms izaicinājums. Brīdi vēlāk mēs runājam jau par literatūrkritiku, un mans sarunbiedrs piemin Mihaila Berga grāmatu Literatūrkrātija, un tajā aprakstītās spekulācijas ar pretnostatījumu – “masu māksla” un “laba literatūra”. Tas ir viens un tas pats – “ja tās ģenialitātes nepietiek, lai paņemtu masu, tad nu izliecies, ka esi citādāks.” Izdzīvo stiprākais – vai man vienai šāds darvinisms šķiet pārāk vienkāršs?

Juris Rubenis: kur es beidzos un kur sākos Sarunājoties ar mācītāju Juri Rubeni, manī cīnās pretējas izjūtas: ja cilvēku, kas atrodas manā priekšā, vārdos es varu izaicināt, man tomēr jāpatur acīs sava aprobežotība, atzīstot, ka nevaru šo pašu mērauklu piemērot Dievam, par kura pārstāvniecību draudzes namā liecina itin viss. Atrisināt vārdos neizteikto dilemmu man nepalīdz arī pats mācītājs, kurš, jautāts tieši, saka: “Es nevaru nošķirt sevī – kur es beidzos kā mācītājs un sākos kā cilvēks.” Kristietības vieta mūsu valstī ir ļoti īpaša: mācītājs var atteikties vai piekrist vadīt 18. novembra dievkalpojumu; Valsts prezidentei šķiet normāli pēc inaugurācijas ceremonijas publiski saņemt baznīcas svētību; pateicoties “mācītāju partijas” sekmēm; reliģiskā retorika šobrīd aktīvi tiek jaukta ar politisko, kā rezultātā valsts naudas ziedošanai baznīcas nekustamo īpašumu apsaimniekošanai tiek piešķirta jau morāla vērtība. Un arī pats Juris Rubenis tiek uzrunāts ne vien kā mācītājs, bet arī kā sabiedrībā pazīstama personība, kura – vienlīdz cilvēciskā un mācītāja – autoritāte tiek respektēta laicīgo jautājumu risināšanā. No otras puses, Juris Rubenis ir intelektuāli nenoliedzami spožs sarunas partneris, kurš lieliski orientējas mūsdienu domātāju uzstādījumos. Tieši šādu komplimentu mācītājam kādā intervijas fragmentā atradu internetā: runātāja aprakstīja savus garīgos meklējumus, kristietībā pavadīto laiku nenožēlojot tieši Jura Rubeņa ik svētdienu teikto lielisko “lekciju filozofijā” dēļ. Mācītāja “dievvārdos” – mūsu sarunā šo vārdu piemērot ļauj mācītāja svinīgais balss tembrs – patiešām atrodamas tās pašas atziņas, ko par savu sasniegumu uzskata mūsdienu politika un morāle: demokrātija, decentralizācija, indivīda brīvības respektēšana. Atšķirībā no Māras Zālītes, kura faktu, ka mazinājusies līdzšinējo humanitārās jomas autoritāšu ietekme uz sabiedrisko domu, skaidro ar tādu kā sazvērestības teoriju: “Kam tas ir izdevīgi, ka cilvēkā tiek sagrozīta vērtību sistēma?” [2. Ieva Zole, int. ar Māru Zālīti Kāp zemē, ciet klusu, Forums. 12. 03. 2004.], Juris Rubenis pilnībā noraida, ka mūsdienu baznīcā pastāvētu šāda nostalģija pēc autoritātēm. “Mēs [baznīca] neapšaubāmi vēlamies pasacīt savu viedokli, (..) taču vienlaicīgi mēs apzināmies, ka tas izskan citu balsu korī. Demokrātiskā sabiedrībā, kur katrs var runāt par jebko, jāmācās kritiski izvērtēt viedokļus.” Demokrātija pēc definīcijas autoritārajā baznīcā? Tā, jautāts par pastorālo padomdošanu, Juris Rubenis uzsver, ka cenšas “stimulēt cilvēku pašu nonākt pie lēmuma. Cilvēki bieži vien apjūk un meklē gatavas atbildes. (..) Tas, ka ir daudz tādu totalitāru kustību, kurās cilvēku vietā pieņem lēmumus un domā, tas, ka tās ir populāras, tai skaitā arī to izglītoto cilvēku vidū, kas ikdienā pieņem ļoti nopietnus lēmumus, bet savā personiskajā dzīvē jūtas ļoti vāji un maziņi, liecina, cik milzīgs pieprasījums ir pēc vides vai cilvēkiem, kas manā vietā varētu domāt un – automātiski – arī uzņemties atbildību.” Bet vai tieši tāda pati “atbildības uzņemšanās” nav arī tā sauktās “inteliģences vēstules”? Vienu no tādām Juris Rubenis ir parakstījis pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Te nu mācītājs atkal atgriežas pie baznīcas leksikas, norādot, ka “tā bija tāda situācija, kad virkne cilvēku pasacīja – mēs te stāvam šajā jautājumā. (..) Mēs varam dot tikai savu izpratni, interpretāciju, savu liecību par šo lietu.” Atsaukšanās uz pieredzi, pārliecību, liecības došana – šie jēdzieni, manuprāt, arī ir tie, kas baznīcas cilvēku izteikumus publiskajā telpā padara visai slidenus, noņemot no viņiem jebkādu atbildību par vārdu un darbu neatbilstību vai nekonsekvenci. Piemēram, ir grūti novērtēt Jura Rubeņa sarakstīto kristīgas ievirzes literāros darbus: no literatūrkritiķu viedokļa tiem nav nekādas vērtības, bet no teologu puses – tiem tiek pārmesta neatbilstība kristīgajai doktrīnai. “Mana vienīgā atbilde uz to būtu – es runāju tiešām par to, par ko esmu pārliecināts,” skan Jura Rubeņa atbilde, un tā ir mācītāja, nevis literāta atbilde, jo kultūras kritikā neiztikt bez argumentiem, bet mācītājam pietiek ar pārliecību. Šīs nostādnes nāk prātā, arī lasot Pētera Bankovska rakstīto (kritiku? meditāciju?) par Jura Rubeņa sastādīto sprediķu krājumu [3. Pēteris Bankovskis, Iesākumā Dievs II, Diena, 28. 02. 2005.], kurā “dažs bulvārpreses virsrakstos un televīzijas pērkamajā muldoņā sapinies tagadnes cilvēks” tiek aicināts palasīties sprediķus, tādējādi pasniedzot šo nodarbi kā pašpietiekamu labumu – “galvenais, ka lasīs”. Jura Rubeņa personīgs nopelns baznīcas modernizācijā ir arī gatavība iepazīties ar plašākām kultūras atziņām, tādējādi ar savu mācītāja autoritāti tās it kā leģitimējot. Kā publicistiskās valodas pārvaldītājs, Juris Rubenis arī visbiežāk tiek aicināts formulēt vai skaidrot baznīcas nostāju, piemēram, dienas avīžu slejās. Un tomēr man labāk patiktu, ja mācītājs ganītu savu draudzi, bet kritiķis kritizētu, atsakoties no mēģinājuma vienam otru leģitimēt ar savu autoritātes spēku, jo kontekstu jaukšanas sekas var būt tikpat nelāgas kā dievvārdības iekļūšana politiskajā retorikā.

Skaidrīte Lasmane: tas vārds bija mans “Pieminekļus izciliem Latvijas vēstures veidotājiem nevajag, tie ir nemoderni; tradicionālās kultūras pētījumi aizstājami ar mūsdienu antropoloģiju un tā tālāk. Vai tas ir dabiski vēsturiski vai organizēts negatīvisms, kas vērsts pret savu politiku, latviešu politiķiem, intelektuāļiem?” – savā publiskajā runā 2003. gada Pasaules latviešu biedrību 4. konferencē Skaidrīte Lasmane pauž ētisku nostāju, kas izskan kā vispārējas jābūtības definēšana etniskās kopības interesēs. Šāda aktīva pozīcija ir tiešs pretstats Viktora Avotiņa uzstādītajai diagnozei, ka humanitāro zinātņu eksperti, zinātnes profesionāļi labprātīgi pametuši publisko telpu. Skaidrīte Lasmane neatsaka sava viedokļa prestižu rakstam pat gadījumos, kad atbildei ētikas speciālista vietā būtu pieticis ar paša žurnālista veselo saprātu. Viņas sarakstītās grāmatas turpat piecpadsmit gadus (lai arī to stils un akcenti kopš pirmās Ētikas iznākšanas pat ļoti mainījušies) izsaka lasošo latviskos priekšstatus par ētiku, radot arī mūsu sarunā pieminēto pazīstamības fenomenu – presē vai TV ekrānā bieži redzamās personības pārtop par mūsu dzīves daļu, labu paziņu, kura nostāja kļūst svarīga. Kāda ir motivācija, izvēloties aktīvi darboties publiskajā telpā? Skaidrītes Lasmanes vārds saistās ar to vērtību apliecināšanu, kuras tiek uzskatītas par latviskām; arī šobrīd viņa lasa kursu par latviskajām vērtībām Folkloras skolā un savas grāmatas anotācijā etnoētiku nosauc kā vienu no specializācijas virzieniem. Tāpēc uzdodu jautājumu – vai tā ir kopības apziņā sakņota pienākuma apziņa, kas – līdzīgi kā inteliģences priekšstatos par sevi kā mazāk izglītotā proletariāta prātu un sirdsapziņu – ietver sava veida pārstāvniecību, pienākumu pret pārējiem? Pārstāvniecību, misijas apziņu mana sarunbiedre vārdos noraida, taču, “ja arī es kādreiz to kopienu piesaucu”, tad drīzāk tā varētu būt etniskā kopiena, jo “etniskais, nacionālais – šodien tā ir izvēles lieta”. Proti, ja tu reiz latviskās kultūras vietā izvēlies visā pasaulē lasīto Fuko vai Deridā, tā ir laba iespēja iesaistīties globālā diskusijā, taču vienlaikus “maza kultūra, maza nācija bez izvēles šodien pastāvēt nevar.” Vai tādā gadījumā tas ir inteliģenta pienākums – uzstāties publiski? “Tas ir visai pretrunīgi – ir pienākums, ir ironija un pašironija, ir ilūzija, ka tev ir iespēja kaut ko ietekmēt vai izraisīt diskusiju.” Apzinoties ētikas pretenzijas uz “pareizo izvēli”, kā arī plašsaziņas līdzekļu tiražētās atpazīstamības jaudu – vai šī spēle ar publisko telpu vienmēr ir tik nevainīga? Mani interesē, piemēram, kā un kāpēc top tā sauktās “inteliģences vēstules”, no kurām kā pēdējā skaļi apspriestā bija vēstule par atbalstu ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. “Šie paraksti tika likti zināmā informācijas nepietiekamības situācijā. Es Maizīša kungu vaigā neesmu redzējusi, arī viņa darbus pati neesmu pētījusi, ko varbūt vajadzēja. (..) Taču ir kādreiz tāda intuīcija, ka kaut kas nenotiek taisnīgi.” Man no savas puses jāsecina, ka šai gadījumā ētikas jēdziens “taisnīgums” lietots subjektīvi, zināmā “informācijas nepietiekamības situācijā” jeb, pārtulkojot vienkāršā valodā, sabiedrībā pazīstama persona un ētikas speciāliste Skaidrīte Lasmane tikusi ievilkta situācijā, kam maz sakara ar ētiku, bet vairāk – ar atpazīstamību. Kāda gan autoritāte šai situācijā var būt inteliģences publiski paustam viedoklim? Ētiskās vērtības ir arī politisko partiju retorikas sastāvdaļa. Piemēram, Jaunajam Laikam esot pie varas, visām ministrijām tika rekomendēts dibināt sabiedriskās padomes, Iekšlietu ministrijā šādas padomes darbā piedalīties aicināti bija pat kardināls Jānis Pujats, arī mana sarunbiedre. Cik reāla ir šāda varas labā griba pēc dialoga? “Negribas jau sevi nostādīt neērtā pozīcijā un atzīt, ka tu esi vienkārši instruments varas popularitātei. Tomēr, ja tāda publiskās telpas ētizācija vispār ir iespējama, tad tu neskaties, kādam nolūkam tu tur īsti esi, bet ej un saki kādu vārdu. Tur ir jābūt savveida ilūzijai, ka teiktais gluži bez pēdām nepaliek.” Tukšumi starp vārdiem  Kad prasīju Jurim Rubenim, vai uz vienkāršiem jautājumiem nav iespējamas arī vienkāršas atbildes – bez reliģijas, ētikas vai publiskā viedokļa pastarpinājuma, viņš atbildēja ar stāstiņu. Cilvēks iet pa ielu, ierauga maku ar naudu, paceļ. Cilvēks iet pa ielu, ierauga maku ar naudu, tad pamana, ka uz viņa pusi skrien cilvēki ar ieročiem rokās, un metas bēgt. Svarīgi ieraudzīt kontekstu. Publiskās telpas ētizācija, nācijas saglabāšana, kopība iekš Jēzus, sabiedrības viedokļa pagatavošana – šajos gadījumos kontekstu veido kopības apziņa; autoritāšu izvirzīšana ir veids, kā mēs piedalāmies attiecīgās kopības atzīšanā, ar publiskajā telpā izskanējušo izteikumu palīdzību ziņojot pārējiem: “Mums ir viedoklis!” Tomēr autoritātes pacelšana pāri galvām slēpj sevī arī nedomāšanas risku – tādā vai citādā veidā aicinājums uz līdzdomāšanu izskanēja ikvienā no šīm sarunām. Atstarpe starp vienu autoritatīvu viedokli un nākamo ir klausītāja vai lasītāja paša nepateiktais un neizdomātais. Tas ir noklusējums, kas par patiesību stāsta vairāk nekā pateiktais.