Eiropas vienkāršās lietas: jauns cikls

Apnicis rakstīt par dažādiem “lieliem notikumiem” un “lielām idejām”, kuras tuvākā aplūkojumā parasti izrādās tādas pašas blēņas kā vidēji lieli un pavisam sīki notikumi un idejas, nolēmu pievērsties tikai un vienīgi lietām – turklāt īstām. Proti, lietām, kuras pavada mūsu dzīvi; lietām, no kurām tā (mūsu dzīve) arī sastāv. Pirms sešdesmit gadiem, 1954. gada novembrī, franču kulturologs un rakstnieks Rolāns Barts aizsāka jaunu rubriku ikmēneša literārajā žurnālā Les lettres nouvelles, kurai deva nosaukumu “Mana mazā mitoloģija”. Viņš rakstīja par akadēmiskās vides cilvēkam neierastām lietām – par boksu, par liellopa steiku, par kinofilmu reklāmas plakātiem, par pilsētnieku ikdienas apģērbu un daudz ko citu. Šīs tēmas ļāva viņam analizēt tālaika francūža ikdienas dzīves mitoloģiju un kritiski izķidāt sabiedrības un kultūras galvenās ideologēmas. Vēlāk Barts savas ikmēneša esejas apkopoja grāmatā “Mitoloģijas”. Uzrakstīt jaunas “Mitoloģijas” – šādu sapni nu jau vairākas desmitgades lolo gandrīz vai katrs kultūras vēsturnieks ar pretenzijām uz literāta talantu. Mēģinājumu ir bijis daudz, bet tie visi beigušies ar krahu – atcerēsimies kaut vai brita Alēna de Botona neizturami banālās grāmatas. Taču priekšteču neveiksmes nespēj atturēt Barta epigoņus no arvien jauniem centieniem.

Sacerēt gludas popkulturoloģiskas esejas ir diezgan vienkārši – problēma tikai tā, ka šāda veida teksti tiek aizmirsti jau pāris gados pēc to parādīšanās. Barta “Mitoloģijas” arvien vēl atceras tāpēc, ka, pirmkārt, šī grāmata bija politisks sabiedrības kritikas projekts, bet, otrkārt, aiz tām slēpās vēlme ierakstīt “pelēko ikdienu” “lielās vēstures” un “lielo cilvēku” pasaulē. Rolāns Barts nenoraudzījās uz vidusšķiras pārstāvi no augšas, tieši pretēji – viņš vienmēr apgalvoja, ka pats ir caurcaurēm tipisks franču buržuā. Taču Barts nebija arī lēts hedonists, bet tieši lēts hedonisms radījis, šķiet, briesmīgāko mūsdienu esejistikas žanru – tā saucamo “restorānu kritiku”.

Šo rindu autors arī nolēmis izmēģināt karot šajā jau iepriekš zaudētajā karā. Atšķirībā no Barta viņš negrasās kritizēt valodu, ideoloģiju un sabiedrību; gluži pretēji, 60 gadu pēc Barta “Mitoloģijām” autoram liekas, ka jāpamēģina saprast, kā apkārtējā dzīve ir iekārtota. Ne jau tāpēc, lai to izmainītu, nebūt ne. Autors vienkārši vēlas neuzveicamo pretinieku redzēt sejā, lai aizšmauktu, izvairītos un nenokļūtu tā varenajās ķepās. Sīki izzināt, kur tevi aicina ciemos, – un laipni, bet noteikti ielūgumu noraidīt.

Jauno eseju ciklu žurnālam Rīgas Laiks sākšu ar jebkuram lasītājam visaktuālāko tēmu – ar ēšanu un iedzeršanu.

2015. gada 29. augustā

Eiropas galvenā robeža

– Blezuā, – Musketons atbildēja, – atceries, ka maize ir īsts francūža ēdiens. Tomēr francūzim ne vienmēr tā bijusi pieejama – pajautājiet Grimo.

– Nu labi, bet alus? – Blezuā turpināja tik strauji, ka tas darīja godu viņa izveicīgajai attapībai. – Vai tad alus ir īsts francūža dzēriens?

– Nu, – Musketons teica, iedzīts strupceļā un diezgan apmulsis, – jāatzīst, ka nav: francūzim alus liekas pretīgs, tāpat kā vīns anglim.

Blezuā ikdienā vienmēr izjuta bezgalīgu apbrīnu Musketona dziļo zināšanu priekšā, tomēr šoreiz viņu pārņēma neticība.

– Kā tad tā, Musketona kungs? Vai tiešām angļiem nepatīk vīns?

– Viņi to neieredz.

– Bet es esmu redzējis, ka viņi to dzer.

– Paši sev par sodību. Lūk, tev pierādījums, – Musketons turpināja, kļūdams lepns. – Viens angļu princis nomira no tā, ka viņu ielika mucā ar Malvazijas vīnu; šo faktu es dzirdēju no abata d’Erblē.

Aleksandrs Dimā, “Pēc divdesmit gadiem”

Sociālās un vēsturiskās antropoloģijas speciālisti zina stāstīt par iedomāto robežu, kas šķērso Eiropu virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tā sākas vai nu pie Sēnas, vai Luāras upes (visbiežāk tiek minēta Luāra) un tālāk, vietumis izmezdama pa kādam lokam, aizvijas pa labi un lejup. Pēc iepriekšminēto speciālistu domām, šī robeža sadala Eiropu divās daļās: uz ziemeļiem no tās iedzīvotāji gatavo ēdienus dzīvnieku taukos un dzer alkoholu, kas gatavots no graudiem, savukārt dienvidos ēdienus gatavo augu eļļā un dzer alkoholu, kas gatavots no augļiem. Vienkārši izsakoties, Lielbritānijā cep cūku taukos un dzer alu un viskiju, bet Itālijā salātus aplej ar olīveļļu, piedzer klāt vīnu un maltīti noslēdz ar glāzīti limončello vai grapas. Šis dalījums, protams, ir nosacīts – un diezgan aptuvens. Īstenībā šī robeža iet ja ne gluži caur katra eiropieša sirdi, tad cauri visdažādākajiem Eiropas reģioniem neatkarīgi no tā, kurā pusē no Luāras tie atrodas. Lombardijā, piemēram, vēl nesen ēdienu mēdza gatavot cūku taukos, bet dažos Francijas apgabalos, kas atrodas tālāk uz ziemeļiem nekā Milāna vai Turīna, par kaut ko tādu pat nav dzirdējuši. Normandija plešas uz ziemeļiem no minētās robežas, un ēdienu tur tiešām cep dzīvnieku taukos, tomēr normandieši darina (un dzer!) sidru un kalvadosu – dzērienus, kas gatavoti no augļiem. Sidrs vispār ir interesants gadījums tādā ziņā, ka tas neatzīst nekādas klimata un kultūras zonas. Lai nu kā, šis Eiropas iedalījums divos lauksaimniecības, kultūras un kulinārijas megareģionos ir spēkā.

Hipotēzei, kuru pēkšņi visi pieņēma par faktu, gandrīz vai aksiomu, tūlīt pieķērās arī cilvēki, kas stāv visai tālu no sociālās vai vēsturiskās antropoloģijas. Piemēram, vecmodīgie freidisti zemes, kas atrodas konjaka–šņabja robežas pretējās pusēs, iekrāsoja īpašās krāsās. Tajā pusē, kur uzturā lieto daudz gaļas un dzer alu un šņabi, lūk, valda “anālais” sociopsiholoģiskais tips. Savukārt tur, kur dominē dārzeņu un zivju uzturs komplektā ar vīnu un augļu destilātiem, – tur šis tips kļūst par “ģenitālo”. Tiem, kuri vēlas uzzināt ko vairāk par šo tēmu, iesaku uzmeklēt Zīgmunda Freida sacerējumus, kuros atsegtas abu tipu psihes un apziņas īpatnības. Pamācoši – un, šķiet, visnotaļ bezjēdzīgi. Tomēr tā ir vēl viena hipotēze, kas uzbūvēta, balstoties uz iepriekšējo hipotēzi; no gaisa grābtu pieņēmumu kraušana grēdā un pat to kāpināšana kvadrātā tikai stiprina fantāziju. Iznākumā meklējamās robežas vienā pusē mēs iegūstam raksturā noslēgtus, taupīgus bodniekus, baņķierus un strādīgus darbarūķus ar alus kausu rokā, bet otrā – dzīvespriecīgus, seksuālas enerģijas pārpilnus dīkdieņus, kuri bezrūpīgi saskandina glāzes ar dzirkstošo Asti Spumante. Tas viss, protams, ir blēņas, taču interesantas blēņas – jo tās ne tikvien veidojušas attieksmi pret dažādām Eiropas tautām, bet arī veicinājušas viņu tā saucamās “identitātes” tapšanu.

Psihoanalītiskām un nacionālistiskām interpretācijām sekoja šķiriskas un sociokulturoloģiskas interpretācijas. Visiem zināms, ka vīns un augļu destilāti jau sen pārkāpuši šo robežu un aizkļuvuši uz ziemeļiem ne tikai no Luāras, bet arī no Adriāna sienas un pat līdz Skandināvijas ziemeļiem, nerunājot nemaz par aizsnigušo Krieviju. Jo dzīvāka Eiropā tirdzniecība, jo vairāk Malvazijas vīna, Kipras vīna un klareta tiek vests uz ziemeļiem un austrumiem; šis process sākās jau antīkā laikmeta beigās, uzņēma apgriezienus viduslaikos, bet jaunajos laikos buržuāzija padarīja tirdzniecību par vienu no ienesīgākajām nodarbēm. Turklāt kas gan ir mazie Hanzas tirgoņu kuģīši salīdzinājumā ar tvaikoņiem un dzelzceļu? Tomēr dienvidu dzērieni un ēdieni ilgu laiku Eiropas ziemeļos un austrumos bija visai dārgs prieks; tā uzradās vēl viena robeža – ne vairs ģeogrāfiska, bet tīri sociāla. 18. gadsimtā vīns un svaigi augļi kļuva par buržuāzijas, aristokrātijas un augstākās birokrātijas ikdienas sastāvdaļu. Viņu pašu tautieši, kas atradās uz zemākas sociālās hierarhijas pakāpes, dzēra no graudiem darinātus dzērienus, bet dienvidu brīnumus redzēja reti. Lielbritānijā, piemēram, 50. gados olīveļļu varēja nopirkt gandrīz vienīgi aptiekās. To ieteica ausu slimību un apdegumu dziedēšanai.

Nu, un, protams, neaizmirsīsim arī par dzimumlomām. Mūsdienās, ieejot kādā vidējā vidusšķiras kafejnīcā, jūs ieraudzīsit vīriešus sēžam pie alus kausa, bet sievietes – pie vīna glāzes. Pretēja kombinācija gandrīz nemēdz būt. Reizēm kā vieni, tā otri dzer vīnu – tad mēs esam nokļuvuši starp cilvēkiem, kas atrodas uz nedaudz augstāka sociālās piramīdas pakāpiena. Bet, ja alus līst straumēm bez kādām dzimumu izšķirībām, tad mēs atrodamies vai nu a) Čehijā vai Bavārijā, vai b) starp proletāriešiem vai vidusšķiras zemākās pakāpes pārstāvjiem, vai c) modīgā hipsteru iestādījumā un apmeklētāju glāzēs ir nevis vienkārši alus, bet craft beer, kas maksā vairāk nekā draņķīgs lielveikala TESCO pudelēs sapildīts Dienvidāfrikas vīns.

Kopumā ņemot, vīns saistās ar izsmalcinātību, sociālo statusu, pretenzijām uz kultūru – plus vēl, saprotams, ar sievišķību. Alus saistās ar spēku, vienkāršību, šķirisko un sociālo solidaritāti – plus ar vīrišķību. Sociokulturālie stereotipi gandrīz pilnībā aizstājuši ģeogrāfisko principu, bet, kas attiecas uz “anālo” un “ģenitālo” tipu, tad par to atceras vairs tikai provinciāli cultural studies fakultāšu dekāni.

Smieklīgākais, ka viss ir pavisam citādi. Sāksim ar ģeogrāfiju. Katrs vērīgs iebraucējs pateiks, ka Parīzes bistro vai Romas bāros vietējie visbiežāk dzer alu. Ja redzat kādu malkojam vīnu, tas vis-drīzāk ir tūrists. Lielbritānijā progresīvā mazturīgā jaunatne (ne hipsteri) jau sen ir pārgājusi uz sidru. Čehijā – jā, jā, Čehijā! – sidrs pakāpeniski izspiež alu – starp citu, tieši hipsteru iecienītajās vietās. Eiropas ziemeļos un ziemeļrietumos vīna patēriņš pastāvīgi pieaug, bet vīna zemēs notiek pretējais – tur pirmajā vietā izvirzās alus, un itāļu kulināri jau sāk dot padomus, kādas gaišā alus šķirnes vislabāk der kopā ar pastu. Visbeidzot, no paša sākuma jau bija skaidrs, ka visa šī leģenda par augļu destilātu un graudu destilātu pretnostatījumu ir pilnīgs blefs – tajā apgalvojuma daļā, kas skar stipros dzērienus. Šņabis, džins un viskijs nekur neatkāpjas, un brendijs, eau de vie, kalvadoss, šnapss, šlivovica, čača, rakija nekādā uzbrukumā nedodas. Šeit valda paritāte, ko laiku pa laikam sašķoba tikai mode. Bet mode ir jauniešu un buržuāzijas lieta. Vēl pirms nedaudziem gadiem šņabis bija new cool. Tagad – es pārlaižu skatu virknei bijušo Īstendas zirgu staļļu, kur tievkājaini hipsteri tikko kā atvēruši minibrūžus, – mūs gaida džina revolūcija. Taču uz “vidējā angļa” ierasto stipro dzērienu patēriņu tas neatsaucas ne mazākajā mērā.

Ar ēdienu ir tas pats stāsts, tikai vēl smieklīgāks. Ja jautājums – dzert “Šardonē” vai skotu Punk IPA – ir svarīgs, taču tas nav dzīvības un nāves jautājums, tad ēšanas sfērā pārtikas industrijas reklāma un mediji ir nostādījuši diētu eiropiešu eksistences centrā. Es te nerunāju par atklājumiem saistībā ar jaunu uzturu, kas dos mums iespēju nodzīvot līdz 150 gadiem. Es par to, kam šodien piekritīs gandrīz vai ikviens Eiropas iedzīvotājs, – par, kā teiktu slikts žurnālists, “mantru” ar nosaukumu “Vidusjūras diēta”. Kā zināms, tā balstās uz atteikšanos no pārmērīgas gaļas un dzīvnieku tauku lietošanas uzturā par labu augu eļļām, dārzeņiem un augļiem. Olīveļļa – jā. Speķis – nē. Pasta – jā. Jorkšīras pudiņš – nē. Šā viedokļa kundzības rezultāts ir tāds, ka, aizbraucis uz Hjirkenēsi aiz polārā loka Norvēģijas ziemeļos, es tur samērā bieži pasūtu penne all’arrabbiata ar glāzi sicīliešu Corvo. Protams, varētu dzert arī alu. Taču, ņemot vērā kosmiskās alkohola cenas Norvēģijā, ir pilnīgi vienalga, kāds šķidrums skalojas tavā glāzē. Tu dzer tīru zeltu. Svaru tu nezaudē. Svaru zaudē tavs naudasmaks – turklāt strauji.

Tās Eiropas daļas, kas atrodas uz rietumiem un ziemeļiem no Luāras, ekonomiskais modelis pēdējo gadsimtu laikā ir pārņēmis kontinenta dienvidaustrumu daļu. Taču pēdējā tai galu galā ir atmaksājusi ar gastronomisko un alkoholisko okupāciju. Ja četri musketieri nokļūtu mūsdienu Anglijā, viņi nenomirtu aiz slāpēm. Tiesa, lielveikalu nožēlojamais viņķelis viņiem droši vien šķistu vēl pretīgāks nekā vietējais eils.