Eiro krīze un ES ekonomiskā politika

Britu valdības plāns bija 1992. gadā atteikties no mārciņas un pievienoties eirozonai. Līdzīgi kā lats Latvijā šobrīd, mārciņa bija piesaistīta citām Eiropas valūtām eiro priekšgājēja ERM (European Exchange Rate Mechanism) – savstarpēji fiksētu valūtu sistēmas ietvaros. Gan valdība, gan vadošie laikraksti bija pārliecināti par eiro ieviešanas eiropeiskumu, pareizību un nenovēršamību britu salās. Džordžs Soross saredzēja, ka britu valdības eiro plāns ir tukša retorika uz slikta ekonomiskā pamata. Lielbritānijas vājie ekonomikas rādītāji skaidri apliecināja, ka mārciņas kurss ir pārāk augsts un tas noteikti kritīsies. Sekmīgi riskējot ar 10 miljardiem dolāru aizņemtas naudas, Soross panāca piespiedu devalvāciju, vienā darījumā nopelnot sev miljardu, superspekulanta slavu un solīdu pamatu filantropijas uzsākšanai visā pasaulē, arī Latvijā. Devalvēta mārciņa britu valdībai nozīmēja, ka budžets krīzes laikā vairs nav jāapgriež un tiek stimulēta ekonomikas izaugsme, tāpēc valdības reakcija bija priecīga nopūta, ka grūtā, ekonomiku bremzējošā cīņa par eiro ieviešanu nu ir galā. Finanšu ministrs, uzzinot, ka mārciņa devalvēta esot “dušā dziedājis”, ilustrējot paradoksu – vājāka valūta nozīmē stiprāku ekonomiku, jo apgrozībā pieaug ekonomiku stimulējošas naudas daudzums, atvieglojot finanšu ministra dzīvi un apstiprinot pamata ekonomikas teorijas postulātu, saskaņā ar kuru pareiza valsts monetārā (naudas) politika ir krīzes laikā izlaist papildu naudu, vienlaikus mazinot tās vērtību, bet uzplaukuma laikā lieki izlaisto naudu paņemt atpakaļ.

Otrs ekonomikas pamatlikums, kuru savā rakstā “Krīze un eiro” plaši izmanto Soross, ir “taupības paradokss”. Valsts un privātais sektors ir cieši saistīti kopā vienā sistēmā. Jo vairāk valdība taupa, jo mazāk tā maksā algas dienestā nodarbinātajām privātpersonām un mazāk pasūta pakalpojumus no privātuzņēmumiem. Tāpēc valdības “taupība” noved pie privātā sektora ienākumu krituma. Starptautiskais Valūtas fonds, analizējot budžeta samazināšanas vēsturiskos datus, secināja, ka katrs viens procents valsts tēriņu samazinājuma rada visas ekonomikas apjoma samazinājumu vidēji par vairāk kā pusprocentu jau pirmajā gadā, bet budžeta tēriņu ierobežošanas negatīvais efekts turpinās vismaz trīs gadus. Tikai tad, ja privātais sektors strauji aug, valdības taupība nerada problēmas, jo šādos brīžos valsts samazinātos izdevumus ar uzviju atsver iedzīvotāju tēriņi. Tāpēc pareiza valsts fiskālā (budžeta) politika ir krīzes laikā tērēt vairāk, tā padarot bagātākus arī iedzīvotājus un stabilizējot ekonomiku. Valsts taupība ir laba politika tikai uzplaukuma laikā.

Fiskālā un monetārā politika jāveido saskaņoti – uzplaukuma laikā valūtu padarot stiprāku un budžetu veidojot ar pārpalikumu, bet krīzes laikā valūtas vērtība ir jādevalvē un budžetā jāpieļauj iztrūkums. Dažkārt pielieto arī kādu šo politiku kombinācija, piemēram, samazina budžeta tēriņus, amortizējot ekonomikas kritumu ar valūtas vērtības samazinājumu. Eirozonā tas nav iespējams.

Stāsts par eiro krīzi ir stāsts par kļūdainu priekšstatu. Visbiežākā uztveres kļūda pārspriedumos par eiro un eirozonas ekonomiskajām problēmām ir fokusēšanās uz vienu aspektu. Tā šobrīd modē ir bārt tās Eiropas valstis, kas pārāk plaši ņēma kredītu. Sliktās t. s. PIGS (Portugāle, Īrija, Grieķija un Spānija) esot destabilizējušas Eiropu. Taču kredīta ņemšana nav iespējama bez kredīta došanas. Katrai PIGS, kas saņēma naudu, pretī bija Ziemeļeiropas valsts, kas naudu aizdeva, iespējojot un ar naudu atbalstot pārgalvīgo rīcību. Atrisināt pārliekās kredīta ņemšanas un došanas problēmas sekas, visu atbildību par krīzi uzveļot tikai vienai pusei nav pareizi. Tas arī nepavisam nav nedz taisnīgi, nedz gudri.

Šī raksta mērķis ir parādīt, ka vienpusēju priekšstatu radīta politika noved pie ļoti sliktiem ekonomiskajiem rezultātiem, kas draud iedzīt stagnācijā eirozonas perifērijas valstis un būtiski sabojāt kopīgas Eiropas Savienības būvniecības projektu, kā arī gribu norādīt uz iespējamiem veiksmīgākiem risinājumiem.

Nesabalansēta kredītu politika eirozonā

Īrija bija modelis Latvijai laikā, kad notika kampaņa par iestāšanos Eiropas Savienībā. Reiz smagi cietuši “iekšējā devalvācijā”, īri pēc iestājas ES neeksperimentēja, bet pielietoja daudzkārt pārbaudītu straujas ekonomikas industrializācijas metodi: nodrošināt savām precēm zemāku pašizmaksas līmeni un aktīvi atbalstīt rūpniecības investīcijas un eksportu. Tāpēc īri 80. gadu sākumā vairākkārt devalvēja valūtu, reizē vienojoties ar arodbiedrībām, ka devalvācijas rezultātā samazinātā algu pirktspēja netiks kompensēta, tā panākot zemāku pašizmaksu savai eksporta produkcijai un līdz ar to lielāku peļņu eksportētājiem. Tam pievienojot veiklu Eiropas fondu izmantošanu, pieeju Eiropas vienotajam tirgum un pārdomātu rūpniecības investīciju piesaisti, Īrija no nabadzīgākās Eiropas valsts kļuva par vienu no bagātākajām vienas paaudzes laikā. Īrijas ekonomikas brīnums lika daudziem latviešiem cerēt uz tā atkārtošanos arī pie mums pēc iestāšanās ES. Diemžēl nedz mums izdevās atkārtot Īrijas panākumus, nedz šobrīd Īrija der par paraugu – Īrija ir iekļuvusi smagā krīzē .

Ekonomists Haimans Minskis (Hyman Minsky) savā finanšu nestabilitātes hipotēzē rakstīja, ka kapitālismā ir trīs cikla fāzes. Ja ekonomikai izdodas gūt labus panākumus kādu ilgāku laiku, nu, vismaz dažus gadus, uzņēmumu un iedzīvotāju rīcībā parādās naudas resursi un galvās iesēžas drošas pašpārliecinātības apziņa. Ja šajā brīdī bankām izdodas radīt kredīta inovāciju, proti, metodi, kā iedot iepriekš nebijuša apmēra kredītu, sākas spekulācija. Var atšķirties spekulācijas objekti vai veidi, kā rodas jauna nauda kredītiem, taču nemainīga ir pašpārliecināto un ar nedaudz lieka kapitāla apgādāto cilvēku vēlme nopelnīt no augošajām aktīva cenām un banku vēlme pelnīt, pārdodot kredītus. Īrijas gadījumā spekulācijas fokuss bija nekustamais īpašums, bet kredītu inovāciju radīja pievienošanās eirozonai, kas deva iespējas saņemt bezgalīgu daudzumu kredīta, nekādi nesaistot to ar ekonomikā pieejamo finanšu resursu, piemēram, noguldījumu daudzumu. Trešajā fāzē seko burbuļa plīšana, rakstīja Minskis.

Divas desmitgades ilgusī veiksmīgā izaugsme Īrijā, vadošo augsto tehnoloģiju kompāniju rūpnīcu klātbūtne, stiprs eksporta sektors īriem deva pamatotu cerību, ka labklājība sasniegta, ka tie drīkst aizņemties, lai nopirktu sev māju. Pievienošanās eirozonai radīja iespēju uz Īriju viegli un šķietami bez riska aizskaitīt naudu no jebkuras citas eirozonas valsts. Daudzas bankas to izmantoja, pilnībā apmierinot īru optimisma radītās cerības ar kredītu inovāciju, proti, bezatbildīgi aizdodot nereālas naudas summas īru bankām, tā radot ar ekonomisko realitāti nekā nesaistītu kredītu plūdus. Tad pienāca pasaules banku krīze. Īru bankām vairs nebija pieejams kredīts no citu eirozonas valstu bankām. Gluži otrādi, naudu pēkšņi prasīja atpakaļ. Kredītu plūsmas radītā nauda baroja daudzus uzņēmumus celtniecībā, banku sektorā, nekustamo īpašumu apsaimniekošanā. Kredītiem pārtrūkstot, tiem pēkšņi vairs nebija apgrozījuma. Daļa no šo firmu ienākuma līdz krīzei veidoja valsts nodokļus, bet otra nozīmīga daļa – kredītu maksājumus bankām. Uzņēmumi, nespējot nomaksāt kredītus, sāka bankrotēt, radot “sliktus kredītus”. Klientu grūtības drīz vien radīja problēmas bankām, kurām nu vairs nebija naudas, ar ko norēķināties ar saviem ārvalstu kreditoriem no citām eirozonas valstīm. Banku, celtnieku un citu saistīto uzņēmumu nodokļu iemaksu apsīkuma rezultātā Īrijas valsts kasē izveidojās milzu iztrūkums.

Īrija vērsās pēc palīdzības pie Eiropas Savienības, kas tai noorganizēja kredītu ar Eiropas Stabilizācijas fonda palīdzību. Šis kredīts šobrīd tiek tērēts, lai atsvērtu valsts kases pēkšņi zaudētos ienākumus (valsts budžets patlaban ir nokrities no plusiem pirms krīzes uz -12 % no IKP!) un aizpildīt robu maksājumos bankām, kurās valsts iepludina summas teju 20 % no IKP apmērā. Nav nekā slikta idejā glābt bankas. Tomēr vienmēr ir jāpatur prātā, ka bankas ir tikai tik stipras, cik to klienti maksātspējīgi. Ja klientiem nebūs naudas, kredīti bankai netiks atdoti. Īrijas krīzes risināšanas metode ir nepareiza tāpēc, ka viss krīzes smagums ir uzkrauts tikai kredītņēmējiem. Zaudētas darba vietas, samazināta uzņēmumu peļņa un apgrozījumi nozīmē mazākus kredītņēmēju ienākumus. Valsts budžeta samazināšana tos samazina vēl vairāk, jo katrs no budžeta iztērētais eiro vienlaikus ir arī kredītņēmēju ienākums. Jo vairāk Īrija griež budžetu, lai sasniegtu kreditoru prasīto taupību, jo nestabilāka tā kļūst, jo taupība iznīcina kredīta ņēmēju ienākumus un līdz ar to vēl vairāk apdraud banku un valsts ieņēmumu stabilitāti. Tāpēc, jo vairāk Īrija griež, jo zemāku kredīta reitingu saņem.

Īrijas krīzes risināšanas metode ir tipiska vienpusēja pieeja. Tā vietā, lai mēģinātu izlīdzināt krīzes smagumu starp abām kredīta pusēm, vienai tiek samaksāts pilnībā, bet otrai uzgrūstas visas problēmas. Nevis kredīta ņēmēji un devēji abi vienmērīgi cieš, bet viena ekonomiskās aprites kāja tiek nocirsta vispār.

Pareizs īru krīzes risinājums būtu atteikt kreditoriem apmēram tikpat lielu summu, par kādu cietuši īru kredītņēmēji. Šādi ieguvējas būtu abas puses. Īri tāpēc, ka, samazinoties kredītu slogam, tiem nebūtu nedz budžets jāapgriež par tik milzīgi lielu summu, nedz tik strauji jāsamazina savi ienākumi. Līdz ar to ieguvēji būtu arī kreditori, jo nu īru kredītņēmēji spētu droši samaksāt jau mazāko summu. Jā, bankas ciestu zaudējumus, sākumā norakstot daļu parāda, bet uzreiz pēc tam arī tās būtu vien ieguvējas, laicīgi saņemot maksājumus. Turklāt no kredītiem atvieglotajiem ļaudīm tās varētu piedāvāt finansējumu, tā atsākot ekonomikas izaugsmi.

Diemžēl Īrijas un Eiropas Savienības valdošā elite nespēj paraudzīties uz kredītu problēmu vispusīgi un atbildīgi, turklāt tai šķiet vieglāk pierunāt tautiešus “savilkt jostas”, jo “paši vainīgi, ka neapdomīgi ņēmām un tērējām kredītus”, nekā riskēt ar banku juristu uzbrukumiem. Kredīta dokumentus Īrijai jau neparakstīja naivi sērdieņi un atraitnes. Teikt, ka īri kā kredītņēmēji vieni ir vainīgi pie krīzes, nozīmē aizmirst, ka visi vācu bankās strādājošie zinātņu doktori, kas autorizēja daudzmiljardu kredītus, labi zināja, vai viņu darba pienākums bija izpētīt, ka Īrijā rodas burbulis un neriskēt ar tiem uzticēto naudu, vienlaikus pasargājot vienkāršu īru celtnieku, kas tiešām varbūt nespēj izkalkulēt makroekonomikas smalkumus, no muļķīga lēmuma nopirkt sev māju brīdī, pirms kredīta devējs pārtrauks aizdot Īrijai naudu. Viņu pienākums bija redzēt, ka vairums kredīta Īrijai nonāk vien desmit nekustamā īpašuma attīstītāju rokās, kas būvē gaisa pilis un pārdot tās par nereālām cenām. Diemžēl zinātņu doktori bija pārāk gudri un zināja, ka valdība viņus izglābs no jebkuras pārgalvības. Tas arī notiek. Īrijai ceļot nodokļus un valstij aizņemoties, lai glābtu privātu banku kļūdas, tiek radīti resursi, lai norēķinātos ar kreditoriem. Savukārt kreditori viens pār otra galvu savukārt manevrē, lai tik saņemtu atpakaļ kredītus ātrāk. Nekāda godīguma, vien pašsaglabāšanās instinkts kaut vai pār otra līķi. Īrijas izaugsmes stāsts bija stāsts arī par zemiem nodokļiem un taupīgu valsti. Tagad, aplikta ar nodokļiem, aplikta ar valsts parādu, Īrija nu ir lemta labākajā gadījumā ilgstošai stagnācijai, līdzīgi, kā arī Grieķija, Portugāle, Spānija. Diemžēl pagaidām izskatās, ka Īrija ir lemta pat valsts bankrotam, jo īru valstij ir jāuzņemas pārāk liels apjoms privāto saistību. Valsts parāda pieaugums par 32 procentiem gadā var izraisīt bankrotu dažu gadu laikā. Šāds spožā īru stāsta nobeigums ir bezjēdzīgs. No nekontrolēta Īrijas bankrota ieguvējs nebūs neviens. Diemžēl politiķi nespēj risināt ekonomikas problēmas ar tālejošu skatu, bet populistiski rūpējas tikai un vienīgi par šī brīža rezultātiem. Un šajā brīdī, īstermiņā, tiem psiholoģiski ir vieglāk paņemt kredītu, nekā riskēt ar tiesas prāvu pret banku kreditoriem, turklāt tie pakļaujas to dažu kreditoru spiedienam, kas cer aši paspēt izņemt naudu no Īrijas, pirms tur viss sabrūk, tā liekot dažu intereses augstāk par visu vajadzībām.

Nesabalansēta iekšējā tirdzniecība eirozonā

Īrijas kredītu burbulis radās, jo Īrijas banku sistēmā ieplūda milzums eiro no citām eirozonas valstīm. Kāpēc šajās valstīs radās tik daudz lieku eiro, ko aizdot Īrijai? Tāpēc, ka tās eksportēja savas preces citām eirozonas valstīm lielākos apmēros, nekā importēja. Starpība starp eksportu un importu nogūlās banku kontos rūpnieciski stiprajās Vācijā, Holandē, Skandināvijā, Austrijā. Šo valstu valdības uzmanīja, lai valstu iekšpusē nerodas pārlieks patēriņš. Aizdodot liekos eiro perifērijas valstīm, tās aizstūma no sevis pārlieka naudas daudzuma problēmu, novēršot patēriņu un vienlaikus eleganti radot noietu savām rūpniecības precēm. Īri priecīgi paņēma vācu eiro un nopirka kvalitatīvu vācu celtniecības tehniku un būvmateriālus. Vācijas bankas ieguva kredītņēmēju, vācu rūpnieki nopelnīja, ražojot iekārtas, īri palika parādā, bet ieguva skaistus namus. Turklāt, atceramies, vācieši savus eiro netērē, tāpēc īriem nemaz nebija iespējas pārdot tiem savus mikročipus vai datorus, vai Ryanair pakalpojumus vienādi lielā apjomā. Protams, tagad var teikt, īri paši vainīgi. Bet tas nekādi neatrisina ekonomikas nelīdzsvarotību. Vāciešiem ir visa nauda un rūpnīcas, īriem – tikai parādi. Bez pircējiem arī vācu rūpnīcas apstāsies. Bez iespējas nopelnīt īri neatdos naudu vācu baņķieriem. Tāpēc, vienpusēji rīkojoties, vājāka kļūst gan Vācija, gan Īrija. Nabadzīgāka kļūs visa Eiropa.

Diemžēl visa Eiropas Savienības krīzes risināšanas politika šobrīd ir vērsta tikai un vienīgi uz to, lai jebkuriem līdzekļiem rastu naudu, ko samaksāt bankām, vispār nedomājot par PIGS valstu izaugsmes iespējām. Eiro krīzes risinājums nevar būt vienpusējs, pasargājot tikai kreditoru valstu un to banku intereses. Ir reizē jānodrošina gan banku, gan to klientu stabilitāte un izaugsme. Bezdarbs sāk puslīdz lēni kristies tikai pie ekonomikas izaugsmes ātruma vismaz 3, 5 procenti gadā. Ja Eiropa neatradīs metodi, kā panākt strauju izaugsmi Īrijā vai Spānijā, kur tā liks bezdarbnieku miljonus?

Eiropa un valūtu kari

Papildu nesabalansētībai Eiropas iekšienē situāciju vēl sarežģītāku padara visas pasaules ekonomikas nesabalansētība. Vispārzināms, ka visstraujāko ekonomikas izaugsmi iespējams panākt ar eksporta palīdzību. Eksportējot nostiprinās rūpniecība un rodas jaunas prasmes, eksporta tirgus salīdzinājumā ar mājas tirgu ir bezgalīgi liels, tāpēc tajā var pārdot milzīgu preču daudzumu, tā gūstot potenciāli neierobežotu peļņu un izaugsmi. Valstis, kas šobrīd kļuvušas bagātas, vai valstis, kas sekmīgi izkļuvušas no krīzes, gandrīz vienmēr to ir paveikušas ar eksporta palīdzību.

Eksportēt vissekmīgāk var, ja eksportējamo preču pašizmaksa ir zema. Ķīnas (tāpat kā Japānas, Vācijas u.c. valstu attīstības) piemērs rāda, ka, pat ražojot relatīvi vienkāršas un ne pārāk kvalitatīvas lietas, ir iespējams tās pārdot visā pasaulē – ja vien cena ir zema. Zemai cenai nepieciešamo zemo pašizmaksu visērtāk nodrošināt, turot mākslīgi zemu valūtas maiņas kursu. Zems kurss nozīmē, ka zemas cenas salīdzinot ar citām valstīm būs gan darbaspēkam, gan izejmateriāliem. Ja pašizmaksa zemāka nekā citiem, nav grūti arī pārdot lētāk, izkonkurējot citu valstu ražotājus. Ja izdodas valūtas kursu noturēt zemu pietiekami ilgu laiku, iespējams panākt, ka konkurējošās rūpnīcas citur vispār tiek slēgtas, tā vēl palielinot sava tirgus apmēru. Tāpēc Ķīnas valdība ir noteikusi ļoti zemu juaņas kursu, kas nodrošina viņu uzņēmumu eksportspēju un paver iespēju ķīniešu uzņēmējiem gūt rekordpeļņu. Vai pamanījāt neseno ziņu medijos, ka ķīniešu sievietes rūpnieces tagad dominē pasaules bagātāko sieviešu miljardieru sarakstos?

Tomēr pasaulē kopumā tirdzniecības saldo vienmēr ir nulle. Ja vienā valstī mākslīgi zemas valūtas dēļ ir eksporta pārpalikums, tad otrā valstī vienmēr ir atbilstošs iztrūkums. Šobrīd liels bilances iztrūkums ir ASV, kas aizņemas, lai pirktu Ķīnā ražotās preces. Protams, šāda situācija neapmierina amerikāņus, tāpēc tiem ir vai nu jāpiespiež ķīniešus celt juaņas kursu, vai jādevalvē dolārs līdz līmenim, kad amerikāņu preces kļūst konkurētspējīgas. Ja amerikāņiem neizdosies sabalansēt tirdzniecību ar valūtas kursa palīdzību, jo Ķīna izrādīsies labāks manipulators, tad tiem atliks tikai krasi paaugstināt ievedmuitu importa precēm. Iepriekšējā lielajā pasaules ekonomikas krīzē 30. gados šāda ASV rīcība noveda pie ievedmuitu kara, kur beigās visas valstis pacēla ievedmuitas un līdz ar to neviena nespēja eksportēt, un pasaules tirdzniecība apstājās. Ekonomisti domā, ka šāda pasaules tirdzniecības bloķēšana bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc 30. gadu Lielā depresija bija tik ilga.

“Valūtu karš” starp Ķīnu un ASV nebūt nav vienīgais šobrīd notiekošais. Arī Japāna, Dienvidkoreja, citas Dienvidāzijas valstis un eirozona nevēlas, lai tās kļūtu eksportam neizdevīgas, tādēļ ķeras pie savstarpējām manipulācijām. Diemžēl eirozonas iekšpusē valstu eksportspējas līmenis ir ļoti atšķirīgs. Vācijas perfekti ieeļļotā eksporta mašīna ir spējīga pārdot mersedesus arī pie augsta valūtas kursa. Vienkāršākos grieķu lauksaimniecības pārstrādes produktus pie augsta kursa pārdot nevar, proti, dažādām eirozonas valstīm vajag dažādu eiro kursu pret citām valūtām.

ES un Eiropas Centrālā banka (ECB) varētu panākt, ka eiro kurss ir zems, pazeminot katra eiro vērtību, izlaižot jaunu, papildu naudu. Tas stimulētu Eiropas ekonomiku radīt jaunu pieprasījumu un veicinātu eksportu – tas viss palīdzētu mazināt bezdarbu PIGS valstīs. Bet Vācijai šobrīd to nevajag – tai ekonomiski viss ir kārtībā –, un kāpēc gan vāciešiem tagad būtu jāpiecieš valūtas vērtības krišanās kaut kādu grieķu un spāņu dēļ?

Tā nu Eiropas perifērija ir iekritusi trīskāršā slazdā. Valūtas kurss ir pārāk augsts, lai šīs valstis no krīzes izkļūtu ar eksporta palīdzību. Parādu Eiropas centrālajām valstīm radītie maksājumi pārāk lieli, lai cerētu uz ekonomikas ātru atdzīvošanos. Valstu budžetu mazināšana novedīs pie papildu ekonomikas samazināšanās laikā, kad jau tā bezdarbs ir nenormāli augsts.

Ko dara Eiropas Savienība, lai pārvarētu krīzi un atrisinātu problēmas? Eiropas Savienība vairākām PIGS valstīm palīdz aizņemties naudu, lai tās spētu nosegt savus budžeta deficītus. Diemžēl visa šī nauda uzreiz aizplūst ārpus perifērijas valstīm, jo tām ir pārāk maz rūpniecības un pārāk augsta tieksme patērēt importa preces. Tā ES aizdotā nauda nonāk atpakaļ Vācijā, bet perifērijai paliek tikai parādi.

ECB iesaistās krīzē, masveidā pieņemot krīzes nomākto PIGS valstu banku vērtspapīrus kā ķīlu pret lētiem ECB aizdevumiem. Šī darījuma rezultātā perifērijas valstu bankās nonāk eiro apmaiņā pret solījumu nākotnē atdot parādu ECB. Diemžēl šobrīd perifērijas valstu bankas neizsniedz jaunus kredītus, bet izmisīgi cenšas norēķināties ar Vācijas, Francijas un Lielbritānijas bankām, tāpēc ECB iepludinātā nauda vienkārši iespējo iepriekš neapdomīgi aizdotās naudas atdošanu bagātāko valstu baņķieriem, nekā nepalīdzot vairot darba vietas, piemēram, Portugālē.

Eiropas Savienības atbilde krīzei līdz ar to ir uzskatāma par ārkārtīgi vienpusēju, vērstu tikai uz banku stabilitātes nodrošināšanas īstermiņa risinājumiem, bez vīzijas par nākotni.

Eiropā šobrīd trūkst stipra līdera, kas spētu apvienot un aizraut Vāciju un Franciju kopīgiem soļiem tālākai Eiropas integrācijai. Šūmana, Miterāna, Kola laikā arī bieži bija jāliek pie malas atsevišķo dalībvalstu intereses kopīga mērķa labā. Tad bija spēcīgi līderi, kas panāca taisnīgu vienotas Eiropas progresu. Šībrīža Eiropas valstsvīri ir diemžēl pārāk vāji.

Eiropas problēmu sakne ir eiro

Eiro ir slikti uzbūvēta valūta. Tās radītāji kā centrālo stabilitātes mehānismu bija paredzējuši Māstrihtas kritērijus (valsts budžeta deficīts nevar būt lielāks par 3 %, bet kopējais valsts parāds par 60 %), kas paredz, ka valstis būs stabilas, ja tās turēs nelielu budžeta deficītu. Grieķija blēdījās, bet Spānijai un Īrijai līdz krīzei bija valsts budžeta pārpalikumi, tās atbildīgi ievēroja Māstrihtas kritērijus. Eiropas problēma ir, ka Māstrihtas kritēriju radītāji baidījās tikai no valstu dzīvošanas pāri saviem līdzekļiem un nebija iedomājušies par iespēju, ka krīzi Eiropā izsauks pēkšņa, masīva eiro kredītu plūšana pāri robežām. Eiropas līderi vēl šobrīd nav sapratuši, ka Eiropā ir banku, nevis valstu finanšu krīze. Banku krīzi atrisināt var, vai nu palielinot valsts tēriņus vai drukājot jaunu naudu un pazeminot tās vērtību. Tā vietā Vācija prasa pieturēšanos pie Māstrihtas kritērijiem, kas uzliek cietus ierobežojumus valstu deficītiem, prasot aklu sekošanu un ticību tiem, nu gluži kā tādiem Svētajiem Rakstiem.

Otra fundamentāla eiro problēma ir kopīga centrālā banka Frankfurtē, bet atsevišķas finanšu ministrijas – katrā dalībvalstī. Uzplaukuma gados neviens nemanīja, ka valstu parādi tiek garantēti individuāli, proti, lai arī Grieķija ir eirozonā, tā var bankrotēt atsevišķi. Tāpēc Grieķija varēja saņemt ļoti lētus kredītus neierobežotā apmērā. Tieši tāpat lielais ES Finanšu stabilizācijas fonds 750 miljardu eiro apmērā ir nevis Eiropas kopīga garantija visām dalībvalstīm, bet faktiski katras dalībvalsts pašgarantija sev. Grieķijai garantējot pašai savus parādus, kredīta reitingu uzlabot grūti. Nenotiek finanšu izlīdzināšanās starp dalībvalstīm, ko pastiprina Vācijas uzstājība šādos apstākļos vēl samazināt savus un citu dalībvalstu budžeta tēriņus.

Trešā eiro būves kļūda ir pastiprināti mehānismi cīņai ar inflāciju, ignorējot deflācijas problēmas. To, izveidojot eiro, uzspieda Vācija, kas vēlējās iegūt tikpat stipru valūtu kā vācu marka. Nespējot viegli drukāt naudu un radīt inflāciju, ECB nespēj stimulēt ekonomiku krīzes laikā. Bez stimula krīzes laikā preču cenas sāk krist, uzņēmumiem intensīvi konkurējot par samazināto ekonomisko pīrāgu. Diemžēl deflācija ir daudzkārt bīstamāka par inflāciju, jo deflācijas laikā uzņēmumiem nav iespējams gūt peļņu, investīcijas dramatiski sarūk un pieaug bezdarbs, radot spirāli, no kuras ir ārkārtīgi grūti izkļūt – kā to parādīja 30. gadu Lielā depresija.

Ceturtā un lielākā eiro problēma – tas nepieļauj, ka dalībvalstis var kļūdīties. Eiro prasa stingri ievērot Māstrihtas kritērijus, nepiedāvājot nedz mehānismu, kā piespiest dalībvalstis to ievērot, nedz izejas mehānismu, ja nu kāda dalībvalsts nonākusi grūtībās. Līdz ar to vienīgā izeja valstij, kas pārkāpusi šos kritērijus, ir deflācija (jeb, kā Latvijā to daži sauc, “iekšējā devalvācija”), bet deflācija vienmēr noved pie masu bezdarba. Ja šāds bezdarbs būs pietiekami ilgi, sāksies nemieri, ksenofobija un sociālas problēmas, kas var novest pie Eiropas izjukšanas.

Ko Eiropai darīt

Eiropai jāizkļūst no parādu krīzes caur izaugsmi, nevis ekonomikas samazināšanu. Eiropas atbildei uz krīzi būtu jābūt gan fiskālai, gan monetārai. Fiskālās politikas ietvaros ir jāpalielina Eiropas Savienības finansētie valsts tēriņi infrastruktūras būvniecībā, īpaši krīzes vissmagāk skartajās zemēs. Jauni gāzes vadi, plaša platjoslas interneta pieslēguma pieejamība, jaunas ātrgaitas dzelzceļa līnijas, ieguldījumi zinātnes infrastruktūrā paaugstinātu Eiropas ilgtermiņa konkurētspēju un likvidētu bezdarbu. Valstīs, kur pārlieku cietusi rūpniecība, tā jāatjauno, gluži kā Eiropa atjaunoja rūpniecību ar valsts subsīdiju palīdzību pēc Otrā pasaules kara, Māršala plāna ietvaros. Mērķim ir jābūt augstai rūpniecības kvalitātei un apjomam visās Eiropas valstīs. Šāda stimula rezultātā ekonomika attīstītos, līdz ar to arī parādu nasta kļūtu vieglāka jeb, kā to nesen precīzi norādīja ievērojamais Financial Times komentētājs Martins Volfs, “parādu nastu var mazināt tikai aizņemoties”.

Eiropas Centrālajai bankai jāuzsāk tieša valsts parādu finansēšana, kas palielinātu inflāciju un mazinātu eiro vērtību, lai Eiropa izietu no “valūtu kariem” kā uzvarētāja, ar stipru eksporta sektoru un ar valūtas kursu, kas piemērots arī grieķiem un portugāļiem.

Protams, jāturpina arī atbalstīt bankas, tomēr aktīvāk pielietojot bankrota procedūru pret ārvalstu kreditoriem pārlieku kredītu izsniegšanas gadījumos. Šobrīd tas nepieciešams Īrijā un Grieķijā. Eiropai ir jābremzē pārliekā kredīta cikli, dodot skaidru signālu bankām, ka bezatbildīgs kredīts tiks sodīts. Banku glābšana ir svarīga, bet tas nevar būt vienīgais politikas instruments, jo, sekmējot tikai vienu pusi, ilgtspējīga izaugsme nav iespējama.

Lai nodrošinātu veiksmīgu attīstību, Eiropai jākļūst vienotai — valstīm kreditoriem, īpaši Vācijai jāuzņemas atbildība un jārūpējas par darba vietām un rūpniecību arī PIGS valstīs. Vācijai un pārējām valstīm ar tirdzniecības pārpalikumiem eiro zonas iekšpusē ir jāuzliek nelīdzsvara nodoklis, kas jānovirza rūpniecības attīstībai tajās valstīs, kas nespēj saražot preces ar pietiekamu vērtību, lai panāktu izlīdzinātu ekonomiku visā kontinentā. Jo lielāks ir valstu-kreditoru tirdzniecības pārpalikums eiro zonas iekšpusē, jo lielākam jākļūst šādam nodoklim. Tad Vācija un citas bagātās valstis tiktu, no vienas puses, stimulētas vairāk tērēt, tā veicinot trūcīgāko reģionu eksporta potenciālu un, no otras puses, rastos līdzekļi atpalikušo valstu rūpniecības atbalstam, tā radot vienmērīgāku un bagātāku Eiropu. Šāds nodoklis arī likvidētu milzīgos bagāto valstu neizmantoto eiro kalnus, kuri iepriekš tika aizstumti kā kredīti uz daļu Austrumeiropas un PIGS, tās destabilizējot un tā radot Eiropas krīzi.

Savukārt Igaunija pieļauj milzu kļūdu, pārsteidzīgi ieviešot eiro, pirms Eiropas Savienība ir novērsusi strukturālās problēmas, kuru dēļ šī valūta ir ļoti neizdevīga nabadzīgām perifērijas valstīm. Tas padarīs Igauniju par nesekmīgu, mūžam stagnējošu valsti, līdzīgu Portugālei. Drīz atsāksies analītiķu spriedumi, ka Igaunijas kopējais kredītu īpatsvars ekonomikā nemaz nav tik augsts, un ka līdz, piemēram, Lielbritānijas kredītu īpatsvara līmenim ekonomikā vēl var dubultot kredītus, un ka tagad Igaunija ir stabilā eirozonā, tāpēc drīkst atsākt kreditēšanu un sāksies nākošais burbuļa cikls, kas drīz padarīs ražošanu Igaunijā pārāk dārgu, un bankas pārāk nestabilas.

Latvijai ir jānogaida ar eiro ieviešanu, līdz vai nu ir skaidrs, ka eirozonas nabadzīgākās valstis var saņemt ļoti lielu atbalstu rūpniecībai, kas padarītu tās vienlīdzīgas ražošanas spējā ar Vāciju, vai līdz laikam, kad Latvijas labklājība ir vismaz 80 % no ES vidējā līmeņa. Pretējā gadījumā dalība eirozonā ir bezjēdzīga un Latvijai daudz prātīgāk iesaistīties valūtu karā no uzbrūkošām pozīcijām, gluži kā to darīja Īrija ar savu mārciņu 80. gados.