Dzīve ar mūziku

Rīgas Laiks: No kurienes nāk tā mūzika, ko jūs spēlējat?

Neats: Mēs spēlējam gan maķedoniešu, gan čigānu, gan turku kāzās. Kāda starpība! Nav nekādas starpības. Mūsu mūziku gan maķedonieši, gan čigāni pazīst tik labi, ka mēs varam spēlēt arī maķedoniešu mūziku čigānu kāzās. Čigāni vislabāk pārzina šo mūziku — bet viņi nekad nekritizē, nekad nesaka neko sliktu, tikai piespiež mani spēlēt arvien labāk un labāk. Neviens mūziķis neieslēdzas savā mājā vienatnē pats ar savu mūziku. Maķedoniešu, čigānu, turku, indiešu, rollingstounu un Boba Dilana tradīcijas sajaucas. Tā ir bagātīga, krāšņa mūzika ar sarežģītu ritmu. Manas dziesmas dzied viens populārs itālietis un izraēliešu dziedātāja Maira Ašeri, kas dzīvo Londonā. Mēs esam spēlējuši cilvēku tūkstošiem Dānijā, lielajā Roskildes rokfestivālā. Mēs spēlējam tradicionālo mūziku kā modernu mūziku. Tradicionālu modernu mūziku. Mans vectēvs spēlēja tikai tradicionālo mūziku. Tāpat kā koncertā, arī kāzās un bērēs ir jābūt izrādei. Kāzās dziesmas izvēlas rīkotājs, līgava vai citi ģimenes locekļi. Bērēs dziesmas nepasūta, bet mums ir jācenšas būt saskaņā ar cilvēku jūtām. Kāzās jūs spēlējat priecīgu mūziku, bērēs skumju mūziku, un pašās beigās jūs spēlējat visādu mūziku.

Būtībā mans vienīgais rituāls ir acu kontakts ar publiku — kāda mūzika tai patīk. Ja cilvēki ir bēdīgi — mūzika ir lēna un skumja, ja priecīgi — līksma un ātra. Es spēlēju visiem, kas dejo, un gribu padarīt viņus laimīgākus. Es spēlēju latviešiem, un visi dejoja. Ja skatītāji ir nopietni, sēž un nedejo, es kāpju lejā no skatuves pie cilvēkiem, spēlēju mazus gabaliņus katram atsevišķi, lai viņi kļūst laimīgāki, ceļas augšā un sāk dejot. Es vēroju, kā cilvēki reaģē, sāku ar lēnākām dziesmām, bet beigas ir tādas, it kā vilciens pašautos tev garām. Nav tādas mūzikas, pie kuras nevarētu dejot. Es sekoju dejotājam, ja viņš kustas nepareizi, es varu to labot. Es skatos, kā viņš dejo, un spēlēju tā, kā viņš dejo.

RL: Kurš instruments jums ir galvenais?

Neats: Neviens! Varbūt bungas? (Smejas.) Bez bungām nav ritma un tad neviens nav laimīgs. Es spēlēju trompeti — tāpēc, ka mana vectēva orķestrī trūka tieši trompetista, kad es biju zēns. Kočani ciemā ir 4–5 tūkstoši iedzīvotāju un visi muzikanti pazīst cits citu. Es mācījos spēlēt, atdarinot vectēvu. Es, tāpat kā tēvs, kurš spēlē tubu, piedalos orķestrī jau kopš 14 gadu vecuma. Tagad man šķiet interesantāk uzstāties kaut kur citur ārpus Maķedonijas. Bet mūzika ir tā pati.

RL: Kā jūs strādājāt kopā ar Emīru Kusturicu un Goranu Bregoviču?

Neats: Bregovičs bija dzirdējis mūsu ierakstītās dziesmas un sameklēja mūs, lai apspriestos par mūziku Kusturicas filmai. Dienvidslāvijā sākās karš, bet es devos strādāt uz Vāciju — es tur divarpus gadus spēlēju džezu. Mēs atkal satikāmies, kad es spēlēju kāzās Kočani ciemā un Kusturica ar Bregoviču tieši šajā laikā bija tur viesnīcā. Un tā mēs sākām sadarboties un spēlēt kopā.

RL: Ko jūs sakāt par Kusturicas beidzamo filmu — Melnais kaķis, baltā kaķe? Vai čigānu dzīve ir tāda kā filmā?

Neats: Tā pa pusei. Puse ir patiesība.

RL: Kura puse?

Neats: Nu, tur, kur vectēvs guļ istabaugšā miris, kaķi rīkojas un pēc tam viņš ir dzīvs — nu kā tad tā var būt patiesība? Bet jūs jau laikam jautājat par kāzu tradīcijām. Bet vai jūs ievērojāt to cūku un mašīnu? Ziniet, tā nav patiesība. Viņus jau interesē tikai, lai būtu forma. Tas ir kauns, ka Kusturica stāsta tādas lietas. Kāzas — tā ir tīra patiesība. Bet daudz kas, ko viņi tur uztaisījuši, apkauno čigānu tautu — un tie muzikanti kokos, tas izskatās pēc... Nē, tādas lietas nenotiek. Es nekāpšu kokā, lai spēlētu. Kāzās kādreiz mani mēģina pierunāt uzkāpt uz krēsla un uzspēlēt — viņi maksā par to 50 vai 100 vācu markas. Bet tas ir kauns, darīt tādas lietas, es to nedaru, es tā nevaru blamēties.

(Tulks iestarpina savu viedokli:  “Filmām nevar ticēt. Tagad ir tik daudz filmu par Bosniju — un tās taisa Maķedonijā. Es zinu baznīcu, netālu no tās vietas, kur es dzīvoju, es zinu, kā tur iekšā izskatās, es pazīstu to baznīcu, viņi tur filmēja. Un pēc tam filmā ir teikts, ka tas esot Sarajevā.”)

RL: Kā ir čigānam būt musulmanim?

Neats: Nav starpības, iet uz baznīcu vai mošeju. Ir čigāni musulmaņi un čigāni pareizticīgie. Tāpat kā mūzikā — mūzika ir mūzika, nav starpības, kādā stilā tu spēlē. Jābūt tikai labam cilvēkam.

RL: Vai Maķedonijas čigāni vēl klejo?

Neats: Mūziķim jau ir tāds darbs — ceļot apkārt pa pasauli un uzstāties. Mana dzimta 1945. gadā uzcēla māju un kopš tā laika nav devusies ceļā ar karavānu. Kad mans tēvs bija jauns, karavānas vēl brauca un muzicēja, bet tagad visiem ir mājas un ģimenes. Ir grūti klejot no vienas vietas uz otru. Un visur ir robežas. Vienotās Dienvidslāvijas laikos dzīvot bija drusku labāk. Mēs cenšamies saglabāt klejojumu tradīciju, mēs nopērkam ekipējumu, bet nedodamies vairs dzīvot no vienas vietas uz otru, tikai ceļojam brīvdienās. Lai atjaunotu tradīciju, lai būtu čigāni. Šī tradīcija mirst.

RL: Kad jūs esat laimīgs?

Neats: Es esmu laimīgs, kad dodos no Kočani koncertbraucienā vai uz kādu festivālu, jo es zinu, ka dodos nopelnīt naudu. Un esmu laimīgs, kad braucu atpakaļ no kāda festivāla uz Kočani, jo zinu, ka esmu nopelnījis. Laimīgāks nemaz nevar būt.

RL: Ko čigānam nozīmē būt bagātam?

Neats: Es domāju, ka bagāts ir tāds, kam pieder kāda fabrika vai kas tamlīdzīgs. Kurš ir pazīstams biznesmenis un pelna lielu naudu. Bet vairums čigānu domā, ka bagāts ir tas, kuram kabatā 2000 vācu markas. Tad viņš ēd un dzer. Viņš daudz nedomā par naudas taupīšanu un bauda bagātības mirkli. Un, kad viņi dzer, tad piedzeras un nerro viens otru, ar tiem diviem tūkstošiem kabatā viņš kaitina savu draugu — tu esi nabags, man ir divi tūkstoši, es esmu bagāts, es esmu kaut kas, bet tu neesi nekas! Bet tikai kamēr ir piedzērušies.

Vispār viņi neko daudz nedomā par nākotni. Nevis 10 vai 20 gadus uz priekšu, bet tikai par šodienu un rītdienu — lai pietiek ko ēst un dzert, un prāts ir priecīgs. Ja kādam ir, teiksim, 100 markas, todien viņš ēdīs, dzers un līksmosies dienu un nakti, pat ja viņš zina, ka rīt naudas nebūs. Viņi jūtas tik laimīgi, kad var sarīkot kādas svinības, saaicināt cilvēkus un sagādāt visiem prieku — čigānam tas nozīmē vislielākos panākumus.

Vislielākie svētki ir kāzas. Es jums pastāstīšu patiesu stāstu par savas meitas kāzām. Saviem muzikantiem es iedevu 30 tūkstošus marku par vienu vakaru, es tos biju krājis sešus septiņus gadus, un nākamajā dienā man vairs nebija nekā, tā sakot, pat ne gabalam maizes. Bet kā man patika tas vakars! Mani maķedoniešu draugi, kas bija kāzās, teica, ka es esmu traks, ka tā izgāžu naudu, ka es varu par to naudu nopirkt automašīnu, kāpēc es to izdalu. Bet es, to darīdams, biju laimīgs, es jutos kā debesīs.

RL: Kādu mūziku jūs gribētu dzirdēt savās bērēs?

Neats: Trakas lietas! (Smejas.) Savu orķestri un savu mūziku. Mana vecāmāte pirms nāves teica: “Es negribu, ka jūs manās bērēs skumstat un raudat, pat ne stundu. Es gribu, lai jūs būtu priecīgi, spēlētu priecīgas dziesmas un līksmotos.” Kad viņa nomira, es visu tā izdarīju, kā viņa vēlējās. Ielūdzu draugus, iedevu katram pudeli šņabja, katram no viņiem. Un viņi ēda un dzēra — tā Maķedonijā nedara, pareizticīgie maķedonieši sapulcējas un 24 stundas vāķē nelaiķi, kas guļ savā gultā. Bet mēs priecājamies. Jūs zināt, ar ko atšķiras čigānu bēru tradīcijas? Čigānu neapglabā apģērbtu, tikai ietin baltā palagā. Pliks cilvēks ir piedzimis, un plikam viņam jāaiziet.

Sarunājās Gints Grūbe
Redakcija pateicas par atbalstu
Eiropas skaņu simpozija kuratorei
Gundegai Laiviņai