Džefersona vīna pudeles

Tā­ bija viena no pudelēm, kas it kā atrastas kādas vecas Parīzes mājas aizmūrētajā pagraba sienā. Uz visām bija lasāmi labāko franču vīnadārzu vārdi – bez Lafitte (tagad to raksta Lafite) tur bija arī Châteaux d’Yquem, Mouton un Margaux pudeles –, kā arī jau minētie iniciāļi Th.J. Spriežot pēc katalogā rakstītā, pierādījumi vedināja domāt, ka vīns piederējis Tomasam Džefersonam un izsolītā pudele “ar pilnām tiesībām uzskatāma par vienu no pasaules lielākajiem retumiem”. Vīna līmenis tik vecai pudelei bija “neparasti augsts” – aptuveni centimetru zem korķa –, un krāsa “šādam vecumam ārkārtīgi intensīva”. Vīna vērtību katalogs raksturoja kā “neaprēķināmu”.

Pirms izsoles Maikls Brodbents, Christie’s vīna nodaļas vadītājs, konsultējās ar kompānijas stikla ekspertiem, kuri apstiprināja, ka gan pudele, gan iegravētais teksts atbilst 18. gadsimta franču stilam. Laikā no 1785. gada līdz Franču revolūcijai Džefersons bija ASV sūtnis Francijā un šajā laikā nopietni aizrāvās ar franču vīnu. Pēc atgriešanās ASV viņš turpināja pasūtīt lielus bordo krājumus pats sev un Džordžam Vašingtonam un kādā 1790. gadā rakstītā vēstulē noteica, ka sūtījumiem jābūt iezīmētiem ar viņu abu iniciāļiem. Prezidentūras pirmā termiņa laikā Džefersons par vīnu iztērēja 7500 dolāru (rēķinot mūsdienu naudā, aptuveni 120 000 dolāru), un viņu pieņemts uzskatīts par Amerikas pirmo lielo vīnu pazinēju. (Pilnīgi iespējams, ka viņš bija arī Amerikas pirmais lielais vīnzinības nūģis. “Kā parasti, nācās noklausīties disertāciju par vīniem,” 1807. gadā pēc pusdienām ar Džefersonu dienasgrāmatā ierakstīja Džons Kvīnsijs Adamss. “Nekā sevišķi pamācoša.”)

Brodbents bija ne tikai iedziļinājies vēsturiskos dokumentos, bet arī pagaršojis vīnu no divām citām kolekcijas pudelēm. 19. gadsimta vīni reizēm vēl joprojām garšo lieliski, ja vien ir pienācīgi glabāti. Taču 18. gadsimta vīns ir liels retums, un neviens nezināja, vai Th.J. pudeles attaisnos uz tām liktās cerības. Brodbents ir vīna maģistrs – tā ir vīna kritiķu, tirgotāju un vīnziņu profesionālās kvalifikācijas pakāpe un apliecina, ir plašas praktiskas zināšanas par izsmalcinātiem vīniem un teicamas degustētāja iemaņas. Viņš atzina, ka Th.J. 1784. gada Yquem ir “lielisks pēc visiem rādītājiem – krāsas, buķetes, garšas”.

Brodbents sāka vairāksolīšanu no summas 10 000 mārciņu. Nepagāja ne divas minūtes, kad koka āmurs jau noklaudzēja. Izsolē uzvarēja Kristofers Forbss, Malkolma Forbsa dēls un žurnāla Forbes viceprezidents. Vīns tika pārdots par 105 000 mārciņām. “Tas ir vēl aizraujošāks pirkums nekā binoklis, ko turēja Linkolns brīdī, kad viņu sašāva,” Forbss paziņoja, piemetinot: “Un tas arī mums jau ir.”

Pēc izsoles Džefersona pudelēm pēdas sāka dzīt arī citi nopietni kolekcionāri. Vienu pudeli Christie’s izsolē iegādājās žurnāla Wine Spectator izdevējs. Otru nopirka kāds Tuvo Austrumu biznesmenis. Un 1988. gada nogalē par vēl četru pudeļu īpašnieku kļuva amerikāņu magnāts vārdā Bils Kouks; Freda Kouka, Koch Industries dibinātāja dēls, dzīvoja Masačūsetsas štata pilsētā Doverā un vadīja savu ienesīgo energokompāniju Oxbow Corporation. Kouks 1988. gada novembrī no firmas Chicago Wine Company iegādājās pudeli 1787. gada Branne Mouton. Nākamajā mēnesī viņš no britu mazumtirgotājiem Farr Vintners nopirka 1784. gada Branne Mouton, 1784. gada Lafitte un 1787. gada Lafitte. Par visām šīm pudelēm kopā Kouks iztērēja pusmiljonu dolāru. Viņš tās noglabāja savā vīna pagrabā ar kontrolējamu mikroklimatu un turpmāko 15 gadu laikā tikai laiku pa laikam izvilka, lai palepotos draugu priekšā. Tiek lēsts, ka Kouka mākslas darbu un senlietu kolekcija ir daudzus simtus miljonu dolāru vērta. 2005. gadā Bostonas Mākslas muzejs piekrita sagatavot izstādi no unikāliem viņam piederošiem priekšmetiem. Tad Kouka darbinieki sāka iedziļināties četru Džefersona pudeļu vēsturē un atklāja, ka, neskaitot Brodbenta doto garantiju Forbsa pudeles autentiskumam, nekādu citu liecību vienkārši nav. Meklējot apstiprinājumu vēsturiskos faktos, viņi vērsās pie Tomasa Džefersona fonda Montičello[1. Tomasa Džefersona māja, tagad muzejs.], Virdžīnijas štata Šārlotsvilā. Pēc dažām dienām piezvanīja Montičello kuratore Sūzena Steina. “Pēc mūsu domām, tās pudeles nekad nav piederējušas Tomasam Džefersonam,” viņa sacīja.

Kouks ar savu trešo sievu Bridžetu Rūniju un sešiem bērniem no šīs un iepriekšējām laulībām dzīvo lielā anglo-Karību stila mājā Palmbīčā. Kad es viņu tur apciemoju, mauriņā bija sarīkoti īsti izrakumi, lai paplašinātu ēkas pagrabu. Kouks paskaidroja, ka viņa kolekcijai vajagot vairāk vietas. “Man ir neliela krāšanas mānija,” viņš paskaidroja. Mēs pagājām garām Modiljāni 1917. gadā gleznotajam “Guļošajam pliknim” un Pikaso Zilā perioda “Naktskluba dziedātājai”, Renuāram, Rodēnam un vairākiem Degā, Šagāla, Sezāna, Monē, Miro, Dalī, Ležē un Botero darbiem. Pie griestiem rēgojās melna stikla kupolos paslēptas novērošanas kameras.

“Mans tēvs arī bija tāds kā kolekcionārs,” Kouks sacīja. “Laikam jau tas man būs no viņa. Viņam bija neliela impresionistu kolekcija. Un viņš krāja šaujamieročus. Un vēl arī rančo.” Mēs iekārtojāmies Kouka “kovboju istabā” – Čārlza Mariona Rasela gleznu, Frederika Remingtona bronzā lieto jātnieku, antīku kovboju cepuru, medību dunču un desmitiem stikla vitrīnās ievietotu šaujamo ielenkumā: starp tiem bija Džesija Džeimsa, Džesija Džeimsa slepkavas un Sēdošā Buļļa pistoles, vēl ģenerāļa Kastera šautene.

67 gadus vecais Kouks ir gara auguma kalsns vīrs ar sirmu matu ērkuli, apaļām brillēm un puiciskiem, diezgan spalgiem smiekliem. Masačūsetsas Tehnoloģijas institūtā, kur viņš savulaik tika pie bakalaura un vēlāk arī doktora grāda ķīmijā, Kouks inficējās ar hepatītu un vairs nedrīkstēja lietot spirtotus dzērienus. Taču vīnu viņš varēja dzert. Restorānos viņš dzērienu kartē izvēlējās visdārgākos vīnus un atklāja dažus, kas viņam patiešām garšoja. Ar laiku Kouks sāka pirkt vīnus izsolē – tādus slavenus bordo kā Lafite un Latour, arī
Romanée-Conti vīnadārzu burgundiešus. “Pa īstam man tas trakums uznāca, kad es pārdevu savas Koch Industries akcijas,” viņš sacīja. Tas notika 1983. gadā; šajā darījumā viņš esot nopelnījis 550 miljonus dolāru. Tad Kouks nolēma izveidot pasaules klases vīnu kolekciju. “Tāpēc, ka vīns ir pats garšīgākais alkohols pasaulē,” viņš paskaidroja. “Lūk, kāpēc.”

Ar tiesāšanos Kouks laikam gan aizrāvies tikpat stipri kā ar kolekcionēšanu. Divdesmit gadus viņš kādā ģimenes biznesa jautājumā cīnījās ar diviem saviem brāļiem. Viņš iesūdzēja tiesā Masačūsetsas štatu par nepamatotiem nodokļiem, ar ko ticis aplikts kāds viņa vērtspapīru darījums, un izcīnīja 46 miljonus dolāru lielu kompensāciju. Kad kāda bijusī draudzene, kuru Kouks bija iekārtojis privātos apartamentos Bostonas viesnīcas Four Seasons ēkā, atteicās izvākties, Kouks viņu iesūdzēja tiesā un panāca, ka šī dāma tiek izlikta. Viņš apmētā cilvēkus ar tiesas pavēstēm gluži kā ar granātām.

Laikā, kad Kouks iegādājās savas četras Th.J. bordo pudeles, par tik smalka vīna viltošanu gandrīz nebija dzirdēts, un vienīgā garantija, kādu viņš pieprasīja, bija oficiāls apstiprinājums, ka tās tiešām nāk no tās pašas kolekcijas, kuras autentiskumu apliecinājis Brodbents. Viņu ļoti saniknoja ziņa, ka Montičello ļaudis šīs pudeles uzskata par viltojumiem. Ja kāds ir sadomājis mani piekrāpt, es gribu, lai tas maitas gabals par to samaksā,” Kouks pietvīcis paziņoja. “Turklāt,” viņš pasmaidīja, “tas būtu aizraujošs detektīvstāsts.”

Reto vīnu cenas – un Džefersona pudeles tam ir pats spilgtākais piemērs – pieaugušas tik pārsteidzošā tempā, ka tas pēdējos gados novedis pie īsta krāpšanas buma vīna tirdzniecībā. 2000. gadā itāļu varas iestādes konfiscēja 20 tūkstošus viltota Sassicaia (ļoti pieprasīta Toskānas sarkanvīna) pudeļu; ķīniešu krāpnieki sākuši izplatīt neīstu Lafite. Tā sauktie “trofeju vīni” – veci bordo no pagājušā gadsimta labākajiem ražas gadiem, kurus 70. un 80. gadu izsolēs bija grūti atrast, tagad atgriezušies tirgū visai lielos daudzumos. Serēna Satklifa, izsoļu nama Sotheby’s starptautiskās vīna nodaļas vadītāja, joko, ka 1995. gadā esot izdzerts vairāk 1945. gada Mouton, nekā pirms piecdesmit gadiem vispār ticis sabrūvēts. Viņa pastāstīja, ka problēma īpaši sasāpējusi Savienotajās Valstīs un Āzijā, kur bagāti vīna cienītāji mēģina īsā laikā izveidot lielas kolekcijas. “Šādā ietekmīga cilvēka pagrabā var ieraudzīt viltojumus miljoniem dolāru vērtībā līdzās tiešām labam vīnam par kādiem 5–6 miljoniem dolāru.”

Smalkie vīni bieži tiek pirkti oficiāli nereģistrētos “pelēkā tirgus” darījumos, pircējiem vienojoties ar pārdevējiem, kas nav tieši saistīti ar attiecīgo vīna darītavu, tāpēc noteikt, kurš īsti laidis apritē konkrēto vīna pudeli, var izrādīties ļoti grūti. Taču Kouks, nosūtījis savus cilvēkus uz Chicago Wine Company un Farr Vintners, uzzināja, ka visas četras pudeles nākušas no tā paša cilvēka, kurš pārdevis arī Christie’s izsolīto vīnu; tas bija kāds ekstravagants vācu vīna kolekcionārs vārdā Hārdijs Rodenštoks.

Rodenštokam, izbijušam mūzikas izdevējam, kurš 70. gados bijis vairāku vācu popmūziķu menedžeris, piederēja nekustamais īpašums Minhenē, Bordo un Montekarlo, un runāja, ka viņš nākot no bagātās Rodenštoku ģimenes, ekskluzīvu briļļu rāmju ražotājiem. Pats kolekcionārs gan visiem stāstīja, ka sākumā bijis augstskolas pasniedzējs, un lika noprast, ka savu bagātību ir sapelnījis biržā. Par vīnu Rodenštoks sāka interesēties 70. gados, kad kaislīgi aizrāvās ar saldo baltvīnu Château d’Yquem. Viņam īpaši patika vīni, kas darīti pirms 19. gadsimta beigu lielās laputu epidēmijas, kad kaitēkļi iznīcināja lielu daļu no Eiropas vīnadārziem, piespiežot audzētājus ievest pret laputīm noturīgus stādus no Ziemeļamerikas. “Yquem vīnos, kas tapuši pirms laputu laikiem, jūs atradīsiet vairāk aromāta, vairāk karameles, vairāk īpatnības, vairāk spēka, vairāk izsmalcinātības,” viņš sacījis kādā intervijā. Žurnālam Wine Spectator Rodenštoks lielījies, ka esot nogaršojis vairāk veco Yquem ražu nekā pats vīna darītavas īpašnieks – un īpašnieks viņam tiešām piekrita.

1980. gadā Rodenštoks sāka rīkot bagātīgas ikrudens vīna degustācijas. Šajos pasākumos, kas ilga visu nedēļas nogali, piedalījās vīna kritiķi, mazumtirgotāji, vācu augstāko aprindu pārstāvji un slavenības. Šādās reizēs tika atvērtas neskaitāmas veca un reta vīna pudeles (uz namatēva rēķina), un šos dzērienus pasniedza īpašās, pēc pasūtījuma izgatavotās “Rodenštoka glāzēs”; tās piegādāja viņa draugs, stikla rūpnieks Georgs Rīdels. Nevainojami uzposies Rodenštoku brillēs un baltā kreklā ar stīvinātu apkaklīti, mājastēvs pļāpāja ar viesiem pedantiski rūpējās, lai viss notiktu precīzi noteiktajā laikā – kavētāji degustācijā netika ielaisti. Kad tika pasniegti vecākie vīni, viņš aizliedza tos izspļaut, tāpēc daži viesi, raizējoties, ka viņiem vēl tiks celtas priekšā tik daudzas pudeles, slēpa spļaujamtraukus klēpī. “Vēsturi nedrīkst izspļaut,” Rodenštoks viņus strostēja. “Vēsture jādzer.”

Rodenštoks pat nedomāja slēpt, ka ir Džefersona pudeļu atklājējs. Tieši otrādi, rekordlielais darījums ar Forbsu viņu padarīja par īstu slavenību vīna pasaulē. Vēlāk Rodenštoks paskaidroja, ka 1985. gada pavasarī viņam kāds piezvanījis un pastāstījis par interesantu atklājumu Parīzē – tur bija uzietas vairākas putekļainas vecas pudeles ar iegravētiem iniciāļiem Th.J. Rodenštoks atteicās izpaust, kas viņam šīs pudeles pārdevis, taču, pēc visa spriežot, pārdevējs nav sapratis šo trīs burtu nozīmi. Viņš klusēja arī par to, cik pudeļu īsti atrasts – pēc dažām ziņām tur bijis “kāds ducis”, bet citi avoti apgalvo, ka veselas trīsdesmit. Tāpat Rodenštoks atsakās nosaukt Parīzes adresi, kurā vīns uziets.

Džefersona pudeles bija pirmās veselā satriecošu atradumu virknē. Rodenštoks izpelnījās neapturama retu vīnu mednieka slavu. Kāds kolekcionārs, kurš 80. un 90. gados bijis Rodenštoka draugs, man pastāstīja, ka 1989. gadā esot sarīkojis 1929. gada vīnu horizontālo degustāciju.[2. Horizontālā degustācijā bauda viena gada vīnus no dažādiem vīna dārziem, bet vertikālā – dažādos gados darītu viena tipa vīnu no viena vīnadārza.] Vienīgā pudele, ko viņam nekādi nav izdevies sadzīt rokā, bijusi 1929. gada Château Ausone. Dažas dienas pirms degustācijas viņam piezvanījis Rodenštoks. “Es esmu Skotijā,” viņš paziņojis. “Atradu tev pudeli 29. gada Ausone!” Rodenštoks bijis arī Venecuēlā, kur, pēc preses ziņām, esot atradis simt kastes bordo, bet Krievijā viņš uzgājis “pazudušo cara krātuvi” ar 19. gadsimta vīna pudelēm. 1998. gadā Rodenštoks Minhenes viesnīcā Königshof sarīkoja vertikālu Yquem degustāciju, kurā tika nogaršoti 125 gadu ražas vīni, ieskaitot divas pudeles no Džefersona kolekcijas. “Pārsteidzošā kārtā tie nelikās ne pārāk novecojuši, ne oksidējušies,” atzīmēja Wine Spectator’s korespondents. “1784. gada vīns garšoja tā, it kā būtu par vairākiem gadu desmitiem jaunāks.”

Daži vīna preses pārstāvji no šādiem pasākumiem izvairījās. Kritiķis Roberts Pārkers piedalījies tikai vienā degustācijā; viņš man sacīja, ka izjūtot nepatiku pret tamlīdzīgu ekstravaganci. Viņa lasītājiem neko īpašu nedotu atsauksmes par degustācijās piedāvātajiem vīniem, jo diez vai viņiem jebkad izdotos tādus sameklēt, kur nu vēl atļauties. Turklāt izspļaušanas aizliegums savienojumā ar Rodenštoka paradumu pataupīt pašus aizraujošākos retumus līdz degustācijas beigām var nopietni apgrūtināt objektīvu vīna vērtēšanu. “Likās, ka savus patiesi lieliskos vīnus viņš allaž liek galdā, kad tu jau esi krietni iesilis,” Pārkers stāstīja, atceroties vienīgo pasākumu, kuru bija apmeklējis, 1995. gada degustāciju Minhenē. Neraugoties uz to, daži no Rodenštoka vīniem atstāja uz Pārkeru satriecošu iespaidu. “Vienkārši debešķīgi!” viņš rakstīja par degustācijā pasniegto 1921. gada Pétrus pudeli. “Šo spēcīgo, neticami koncentrēto vīnu varētu noturēt par 1950. vai 1947. gada ražu.” Žurnālā The Wine Advocate kritiķis šo pasākumu nosauca par sava mūža “lielāko vīna piedzīvojumu”. “Es ātri vien aptvēru,” viņš rakstīja, “ka, dzirdot Rodenštoku atsaucamies uz 59. vai 47. gada vīnu, vispirms jānoskaidro, vai viņš domā 19. vai 20. gadsimtu.”

Maikls Brodbents regulāri apmeklēja Rodenštoka rīkotos pasākumus. Savā grāmatā Vintage Wine:Fifty Years of Tasting Three Centuries of Wines[3. “Izturēts vīns – 50 gadu pieredze, degustējot trīs gadsimtu vīnus.”] Brodbents atzīst, ka par iespēju nogaršot daudzus no pašiem retākajiem darbā aprakstītajiem vīniem viņam jāpateicas Rodenštoka “neizmērojamajai augstsirdībai”. Lielu daļu no 18. gadsimta vīniem veltītās nodaļas veido Rodenštoka degustācijās tapušās piezīmes.

Bils Kouks ne uz vienu no šīm degustācijām netika aicināts, taču par Rodenštoku viņš bija dzirdējis. Abi satikās 2000. gadā, kad izsoļu nams Christie’s savās Ņujorkas telpās rīkoja Latour degustāciju. Kouks atceras, ka Rodenštoks ieradies ar nokavēšanos. Kouks piegājis viņam klāt un sacījis: “Sveiki, es esmu Bils Kouks. Es no jums reiz nopirku dažas pudeles vīna.” Rodenštoks esot paspiedis viņam roku, taču izskatījies mazliet neveikli, vismaz tā licies Koukam. “Tātad jūs esat tas slavenais kolekcionārs,” Rodenštoks noteicis un tad strauji attālinājies.

Gatavojoties savām tiesas prāvām, Kouks palaikam bija izmantojis kāda nenogurdināma pensionēta FIB aģenta Džima Elroja pakalpojumus. Savas likuma sarga karjeras gados Elrojs izmeklējis daudzus krāpšanas gadījumus; kad kļuva aktuāls jautājums par Džefersona pudeļu autentiskumu, viņš Koukam esot pateicis: “Ja vēlaties dabūt atpakaļ savu naudu, es to nokārtošu.” Koukam ar to nepietika. “Es gribu viņu ietupināt,” viņš Elrojam teica. “Uzlikt viņam pinekļus.” Elrojam ir pāri sešdesmit; viņam ir laika izvagota, iedegusi seja un sazvērniecisks smaids. Viņš ir labs stāstītājs. Labi iestudētās intonācijas uzvedina uz domām, ka to visu detektīvs jau stāstījis ne reizi vien. “Parasti tādu lietu izmeklēšanā viss iet vai nu uz augšu, vai uz leju. Šoreiz bija tā – jo tālāk, jo labāk.” Kouks vēlējies, lai tiktu savākti krimināllietas materiāli, ko pēc tam varētu iesniegt federālajām varas iestādēm. Elroju Kouka plāni iedvesmoja. “Šajā izmeklēšanā viss notika labākajās FIB tradīcijās,” viņš man stāstīja. “Strādājām tikai ar prasmīgākajiem cilvēkiem, kuri acumirklī pieejami jebkurā diennakts stundā. Un bez jebkādas birokrātijas.” Elrojs lēš, ka kopš 2005. gada Kouks Rodenštoka lietā iztērējis vairāk nekā miljonu dolāru.

2005. gadā, ķeroties pie lietas izmeklēšanas, Elrojs un viņa komanda – izbijis Skotlendjarda inspektors Anglijā, izbijis MI5 aģents Vācijā un vairāki vīna eksperti Eiropā un Savienotajās Valstīs – no Montičello personāla uzzināja, ka šaubas par Džefersona vīnu autentiskumu radušās jau pirmās pudeles izsoles laikā. Brodbents 1985. gada rudenī bija griezies pie Montičello ļaudīm ar jautājumiem par vīnu, kas pieminēts Džefersona vēstulēs. Vēsturniece Sindera Gudvina, kura milzīgo Džefersona arhīvu pētījusi piecpadsmit gadus, Brodbentam atbildēja tā paša gada novembrī, paužot zināmu skepsi. “No šī perioda saglabājusies gan Džefersona ikdienas rēķinu grāmata, gan praktiski visas vēstules, baņķiera ziņojumi un dažādas franču muitas kvītis, un nekur nav pieminēti 1787. gada vīni,” viņa rakstīja. Kad pirms izsoles Gudvinu uzmeklēja laikraksta Times korespondents, viņa atzīmēja, ka iniciāļi uz Rodenštoka pudelēm rakstīti šādi: “Th.J.”, taču sarakstē Džefersons mēdzis lietot kolu: “Th:J.”.

Vēsturnieku šaubas Brodbents katalogā nepieminēja, un Times raksts izsoles dalībniekus neatbaidīja. (Šajā pašā laikā publicētajā The New Yorker intervijā Brodbents izteicies, ka neesot atradis “nekādus pierādījumus”, taču papilnam netiešu liecību – “kaudzēm”.) Drīz Gudvina sagatavoja ziņojumu, kurā secināja, ka, lai gan tās patiešām var būt autentiskas 18. gadsimta pudeles, konkrētu saistību ar Džefersonu neapstiprina nekādas vēsturiskās liecības. Zinātniece uzsvēra, ka neapšauba ne Rodenštoka, ne Brodbenta labticību, taču uzdeva jautājumu: “Vai tiešām nebija neviena Tomasa, Teodora vai Teofila un Džeksona, Džounsa vai Žiljēna, kam tieši tāpat gāja pie sirds labs bordo un kuri šajā laikā būtu dzīvojuši Parīzē?” Gudvina norādīja, ka vēsturiskos dokumentos iegrāmatoti daudzu Parīzes namu iemītnieki. Ja Rodenštoks atklātu adresi, kur vīns atrasts, “būtu iespējams noskaidrot īsto īpašnieku.”

Montičello darbinieki tika apbērti ar vēstuļu kalniem no Rodenštoka. 1985. gada 28. decembrī Rodenštoks, tēmējot uz Gudvinu, rakstīja: “Cilvēkiem vajadzētu būt tik laipniem un paturēt savas apšaubāmās un nepamatotās piezīmes pie sevis, nemēģinot vairot savu nozīmīgumu preses acīs.” Montičello izpilddirektors Dens Džordans viņam, iebilda, ka Gudvina ir Džefersona pētniece ar lielisku reputāciju un, atšķirībā no Rodenštoka vai izsoļu nama Christie’s, viņai nav nekādas finansiālas ieinteresētības pudeļu autentiskuma noteikšanā. “Vai tad universitātē ir tāds mācību priekšmets – Džefersons?”, sekoja Rodenštoka atbilde. “Viņa nezina neko par vīna saistību ar Džefersonu, nezina, kā izskatās no 1780. līdz 1800. gadam ražotas pudeles, nezina, kā garšo tā laika vīns.”

Arī Brodbents rakstīja uz Montičello, aizstāvot Rodenštoku un viņa pudeles. Likās, ka Virdžīnijas vēsturniekus un Eiropas vīna pazinējus šķir kāda nepārvarama filozofiska plaisa. Brodbents, tāpat kā Rodenštoks, izteica pārliecību, ka jutekļu liecībai, ko sniedz vīna pudeles iztukšošana, ir virsroka pār vēsturiskiem pierādījumiem. 1986. gada jūnijā viņš piezīmēja, ka tikko esot pagaršojis Rodenštoka 1787. gada Th.J. Branne Mouton. Vīns esot bijis “brīnumaini labs”, Brodbents rakstīja. “Ja kādam vēl bija palikušas kādas pēdējās šaubas par šī izcilā vecā vīna autentiskumu, tagad tās ir pilnībā izkliedētas. Jāatzīst, ka tik tiešām nav nekādu rakstisku liecību, ka šīs konkrētās pudeles piederējušas Džefersonam, taču es tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas tik tiešām ir tas pats vīns, ko viņš savulaik pasūtīja.”

Ne jau tikai Montičello pētnieki izteica šaubas par šo vīnu. Rodenštoks vienu Th.J. Lafitte par aptuveni 10 tūkstošiem vācu marku bija piedāvājis vācu kolekcionāram vārdā Hanss Peters Frerikss. Uzzinājis, ka Forbss par savu pudeli samaksājis četrdesmit reizes lielāku summu, Frerikss nolēma izsolīt arī savu vīnu, tāpēc uzmeklēja Brodbentu. Taču iejaucās Rodenštoks, sakot, ka pārdevis Freriksam pudeli tikai ar noteikumu, ka kolekcionārs to tālāk nepārdos. (Frerikss noliedz, ka šāds nosacījums ticis izvirzīts.) Tad Frerikss vērsās pie Sotheby’s, taču, izpētījis visas pieejamās liecības, izsoļu nams pudeli noraidīja, atsaucoties uz vīna neskaidro izcelsmi. Gan Rodenštoka mēģinājums izjaukt izsoli, gan Sotheby’s ekspertu šaubas lika Freriksam kļūt aizdomīgam, un 1991. gadā viņš pudeli nosūtīja uz kādu Minhenes laboratoriju, lūdzot noteikt satura vecumu ar oglekļa metodi. Jebkuras organiskas vielas sastāvā ietilpst radioaktīvais ogleklis 14, kura sairšanas ātrums ir aprēķināms. Konstatējot vīna pudelē atrodamo izotopa daudzumu, var aptuveni noteikt tās vecumu. Ogleklim 14 ir ilgs pussabrukšanas periods, un datēšana ar oglekļa metodi ir salīdzinoši neprecīza, ja runa par objektiem, kas ir dažus gadsimtus veci. Taču 50. un 60. gados veiktie kodolizmēģinājumi atmosfērā kalpo par sava veida atskaites punktu, jo šajā laikā oglekļa 14 līmenis ievērojami palielinājās. Šajā gadījumā atrastais oglekļa 14 un cita izotopa – tritija – daudzums ievērojami pārsniedza divsimt gadus vecā vīnā paredzamo, un zinātnieki secināja, ka pudelē atradies dažādu vīnu sajaukums; gandrīz puse no tiem izgatavoti pēc 1962. gada. Frerikss pret Rodenštoku iesniedza prasību, un 1992. gadā kāda Vācijas tiesa lēma viņam par labu, atzīstot, ka Rodenštoks “vīnu sajaucis vai apzināti piedāvājis pircējam sajauktu vīnu”. (Rodenštoks iesniedza apelāciju un iesūdzēja Freriksu tiesā par apmelošanu. Pēc zināma laika tika panākta vienošanās ārpus tiesas zāles.)

Bez jau minētā MI5 aģenta nenogurdināmais Elrojs Vācijā nolīga arī divus privātdetektīvus, kuri noskaidroja, ka Hārdijs Rodenštoks ir fiktīvs vārds. Detektīvi apmeklēja Rodenštoka dzimto pilsētu Marienverderu, kas atrodas tagadējā Polijas teritorijā. Viņi Koukam ziņoja, ka Rodenštoks savas dzīves gaitas sācis kā Meinhards Gerke, kāda vietējā dzelzceļa ierēdņa dēls. Viņi izvaicāja Rodenštoka māti un iegriezās pamatskolā, kur viņš savulaik mācījies. Detektīvi Koukam pastāstīja, ka Rodenštoks izmācījies par inženieri un sācis strādāt Vācijas Federālajā dzelzceļa dienestā. Viņi neatrada nekādas liecības, kas apstiprinātu Rodenštoka stāstu par pasniedzēja karjeru. Detektīvi iztaujāja arī Tīnu Jorku, vācu popdziedātāju, ar kuru Rodenštokam 70. un 80. gados bijušas romantiskas attiecības. Viņa pastāstīja, ka šī desmit gadus ilgā sakara laikā Rodenštoks no viņas slēpis faktu, ka viņam ir divi dēli no agrākas laulības. “Viņš vienmēr runāja tikai par diviem brāļadēliem,” sacīja Tīna Jorka. Savu jauno identitāti Rodenštoks, pēc visa spriežot, pieņēmis aptuveni tajā laikā, kad iepazinās ar Jorku, kurai viņš uzdevies par slavenās Rodenštoku ģimenes atvasi. Tieši laikā, tad viņš sāka interesēties par vīnu. Tīna ar drauga hobiju neaizrāvās. Reiz viņa smalkajā vīna pagrabā ar gaisa kondicionētāju atstājusi kartupeļu salātu bļodu – lai pastāv vēsumā. “Rodenštoks burtiski uzsprāga,” viņa stāstīja.

Rodenštoks bija slavens ar savu smalko degunu un spēju identificēt vīnus aklajās degustācijās. Elrojs prātoja, vai tikai viņš nav apveltīts ar talantu, kas nepieciešams “maisītājam” – ekspertam, kas vīna darītavu uzdevumā meklē ideālos dažādu vīnogu šķirņu sajaukumus. Nav tāda zinātniska testa, kas ļautu kaut cik droši noteikt vienā pudelē izmantotās vīnogu šķirnes, un Elrojs sprieda, ka Rodenštoks savus viltojumus varētu būt sabrūvējis, sajaucot dažādus vīnus – iespējams, pat piešaujot kādu šļuku portvīna, kā viltotāji to mēdz darīt –, lai izveidotu kokteili, kas garšo kā īsta manta. Elroja detektīvi mēģināja noskaidrot, vai kāds neatceras, ka Rodenštokam būtu piederējusi laboratorija, kurā viltojumus būtu iespējams izgatavot. Pērnā gada oktobrī Kouka komandu uzmeklēja kāds vācietis vārdā Andreass Kleins, kurš pastāstīja, ka Rodenštoks vairākus gadus mitinājies dzīvoklī, kas pieder viņa ģimenei. Abi bija sastrīdējušies par Kleina nodomu uzbūvēt virs Rodenštoka apartamentiem vēl vienu dzīvokli, un lieta bija nonākusi līdz tiesai. 2004. gadā, kad Rodenštoks no dzīvokļa jau bija izvācies, Kleins iegāja sava bijušā īrnieka pagrabā un atklāja tukšu pudeļu un acīmredzami jaunu vīna etiķešu krājumu. Rodenštoks uz šo apgalvojumu reaģējis, iesniedzot tiesā prasību pret Kleinu.

Ir divu veidu vīna viltotāji – vieni, kas pudeles saturam klāt neķeras, un otri, kas to dara. Ja runa ir par tiešām labu vīnu, jāņem vērā, ka lieliska gada cena liek salīdzinoši viduvējas ražas vīnam izskatīties smieklīgi lētam. Tāpēc daudzi viltotāji ņem, teiksim, autentisku 1980. gada Pétrus pudeli un īstās vietā uzlīmē 1982. gada etiķeti. (1982. gada Pétrus ir īpaši pieprasīts un dārgs.) Rīkojoties ar labu skeneri un krāsu printeri, etiķetes nav grūti atdarināt – kāds vecs izsoļu vadītājs, ar kuru es par to runāju, nosauca šo procesu par “datorizdevniecības biznesu”. Gada skaitlis lasāms arī uz pudeles korķa, taču viltotāji bieži noskrāpē pēdējo ciparu, pieņemot, ka pircējs to nepamanīs. Turklāt pēc vairākiem gadu desmitiem, kas pavadīti pudelē, korķi sāk sairt. Dažas vīna darītavas piedāvā pārkorķēšanas pakalpojumu, tāpēc pudele ar jaunāku korķi nebūt neizraisa tūlītējas aizdomas. Šā vai tā, līdz brīdim, kad pircējs pudeli atver, korķis parasti ir paslēpts zem folijas kapsulas. Visvairāk viltotājam palīdz fakts, ka daudzi pircēji savas neīstās pudeles atver tikai pēc daudziem gadiem – ja vispār atver. Bils Kouks man pastāstīja, ka viņam pieder vīns, ko viņš pat netaisās jebkad mūžā pagaršot. Viņš kolekcionē pudeles no konkrētiem vīnadārziem un galvenais ir savākt pilnu komplektu. “Es vienkārši gribu, lai man pie sienas stāv 150 gadi Lafite vīna,” viņš sacīja. Kouks labi padomātu, pirms izdzertu kāda retāk sastopama gada pudeli, jo tas nozīmētu izjaukt jau gatavu komplektu – un arī tāpēc, ka retākie vecie vīni bieži vien datēti nevis ar labākajiem, bet gan sliktākajiem ražas gadiem. Ja bija padevies labs gads, kolekcionāri pudeles noglabāja pagrabos, lai redzētu, kā vīns novecos, Kouks paskaidroja, taču tajās reizēs, kad slavenās vīna darītavās tapa viduvējs vīns, cilvēki to izdzēra drīz vien pēc sapildīšanas pudelēs, un tādēļ tas kļuva par retumu. Kad es brīnījos, kāda jēga pirkt vecu vīnu, ko cilvēks pat netaisās dzert, Kouks paraustīja plecus. “No Kastera šautenes jau es arī nešaušu,” viņš atbildēja.

Otrs apstāklis, kas nāk par labu viltotājiem, ir tas, ka kolekcionāriem, kuri savas neīstās pudeles tomēr atkorķē, bieži trūkst pieredzes un izsmalcinātas garšas, lai saprastu, ka viņi ir piekrāpti. Pat autentisks vecs vīns katrā pudelē garšo krietni vien citādi. “Tas ir dzīvs organisms,” man skaidroja Serēna Satklifa no Sotheby’s. “Tas kustas, tas mainās, tas attīstās pat pieņemot, ka pudeles glabātas blakus un līdzīgos apstākļos, tik un tā katra no tām garšos savādāk.”

Pētījumi liek domāt, ka izjūtas, ko cilvēks gūst, ostot un izgaršojot vīnu, ir ārkārtīgi atkarīgas no smadzeņu izziņas centru iejaukšanās. Pirms vairākiem gadiem Frederiks Brošē, Bordo universitātes vīndarības zinātņu doktorantūras students, pētnieciskos nolūkos piecdesmit septiņiem eksperimenta dalībniekiem pasniedza vidēji dārgu sarkano bordo, taču etiķete uz pudeles vēstīja, ka tas ir tikai pieticīgs vin de table. Pēc nedēļas viņš šiem pašiem cilvēkiem ielēja tieši to pašu vīnu, tikai šoreiz uz pudeles bija rakstīts, ka tas ir grand cru.[^4. Apzīmējums, kas liecina, ka vīns nācis no vīnadārziem ar īpaši labu slavu, bet tiešā veidā neraksturo paša vīna kvalitāti.] Vīnu no pirmās pudeles degustētāji atzina par “vienkāršu”, “nelīdzsvarotu” un “vāju”; nācis no otrās pudeles, tas jau garšoja “komplicēti”, “līdzsvaroti” un “spēcīgi”. Brošē izsaka pieņēmumu, ka mūsu “jutekļu gaidas”, ko ietekmē uz etiķetes lasāmais, bieži vien nosaka to, kādas izjūtas konkrētais vīns mums sagādās, un smadzenēs tām ir lielāka autoritāte nekā patiesajai jutekļu reakcijai uz pudeles saturu.

Un tā iespējams arī otrās, pārgalvīgākās sugas viltotāju rūpals. Šie cilvēki patiešām viena veida vīnu aizstāj ar pavisam citu. Bieži vien šāds krāpnieks izmanto autentiskas pudeles, uzpērkot tās restorānos vai antikvariātos un piepildot ar citu vīnu (vai citiem vīniem), pēc tam aizkorķējot ar veco korķi un uzliekot veco folijas kapsulu – pieņemot, ka pircējs, kuru galvenokārt uztrauc paša sabiedriskais stāvoklis, nekādu atšķirību nesagaršos. Šis pieņēmums apstiprinās. Satklifa uzskata, ka vairums viltotā vīna pudeļu tiek iztukšotas ar lielu baudu. Radžats Pārs, ietekmīgs vīnzinis, kurš sadarbojas ar vairākiem Lasvegasas restorāniem, pastāstīja, ka pirms dažiem gadiem daži viņa klienti pasūtījuši pudeli 1982. gada Pétrus – šī vīna cena restorānos var sasniegt 6000 dolāru. Vakariņotāji to iztukšojuši un pasūtījuši nākamo. Taču otrā pudele garšojusi krietni savādāk, tāpēc aizsūtīta atpakaļ. Restorāns ļoti atvainojies un licis galdā trešo pudeli, ko apmeklētāji ar lielu labpatiku izdzēruši. Pārs vēlāk rūpīgi izpētījis visas trīs un atklājis, kas tad tai otrajai īsti bijis par vainu – tā izrādījusies autentiska.

Pieņemot, ka Th.J. pudeles ir viltojums, Džimam Elrojam vajadzēja atrast atbildi uz jautājumu: vai kādam citam piederējušas autentiskas 18. gadsimta pudeles ir uzdotas par Tomasa Džefersona īpašumu, vai arī vīns patiešām ticis viltots. Fakts, ka Brodbents un citi eksperti degustējuši vairāku Džefersona pudeļu saturu un atzinuši, ka tas nav viltojums, vedināja uz domām, ka vīns patiešām ir autentisks. Džānsisa Robinsone, vēl viena vīna maģistre, laikraksta Financial Times vīna kritiķe, piedalījās 1998. gada Yquem degustācijā un atzina, ka abu Th.J. pudeļu saturs ir “pārliecinoši vecs”; un sākotnēji bijusi jūtama viegla pelējuma piegarša, bet pēc tam noticis “lieliska veca vīna brīnums”, un buķete atvērusies; 1784. gada pudelē bijusi jaušama tikko manāma “sievišķīga rožu smarža”, bet 1787. gada vīnā viņa sagaršojusi “rudenīgu karamelizēta cukura un krūmāju aromātu”. Taču Brošē man pastāstīja, ka ekspertus pašu pieredze un iepriekšējie pieņēmumi degustācijās iespaido vēl vairāk nekā vidusmēra vīna baudītājus. Turklāt šīm kritiķu slavas dziesmām pretī runā Hansa Petera Freriksa pasūtītā zinātniskā testa rezultāti. Arī Rodenštoks lūdza pārbaudīt vienu no viņa 1787. gada Lafitte pudelēm. Šveiciešu zinātnieks Dr. Žoržs Bonanī pārbaudīja vīnu ar oglekļa metodi un konstatēja, ka neviens no pudeles sastāvā ietilpstošajiem vīniem nav datējams ar 1962. vai vēlākiem gadiem. Rodenštoks uz Bonanī secinājumiem bieži atsaucās kā uz “neapstrīdamu” pudeles autentiskuma apstiprinājumu. Tomēr grūti kādu no šiem testiem atzīt par “neapstrīdamu apstiprinājumu”. Pirmkārt, tika pārbaudīts vīns no dažādām pudelēm, un liekas pārsteidzīgi pēc vienas pudeles satura analīzes spriest par pārējo autentiskumu. Turklāt oglekļa metode neļauj precīzi noteikt, cik vecs ir vīns, kas pildīts pudelēs 18. un 19. gadsimtā, un, Bonanī laboratorijas ziņojums pieļauj diezgan ievērojamas atkāpes no precizitātes. Analīze izslēdza 20. gadsimta beigu vīna klātbūtni, taču nesniedza pārliecinošus pierādījumus, ka pudeles saturs tiešām datējams ar 1787. gadu. “Rezultāti pasaka tikai to, ka vīns tapis laika posmā no 1673. līdz 1945. gadam,” teikts kādā nesen saņemtā Bonanī elektroniskajā vēstulē.

Elrojs uzmeklēja Filipu Ibēru, franču fiziķi, kurš atklājis metodi, kā aprēķināt vīna vecumu, neatverot pudeli. Ibērs izmanto zemas frekvences gamma starus, lai noteiktu radioaktīvā izotopa cēzija 137 klātbūtni. Atšķirībā no oglekļa 14, cēzijs 137 nav dabiski sastopams, tas ir tiešs radioaktīvo nokrišņu produkts. Vīns, kas pudelēs pildīts, pirms tika uzsākti kodolizmēģinājumi atmosfērā, cēziju 137 nesatur. Taču, ja vīnā atrodams cēzijs 137, izotopa īsais pussabrukšanas periods (30 gadi) Ibēram tā vecumu ļauj noteikt precīzāk.

Elrojs devās uz Franciju, iesaiņojis Džefersona pudeles divās ložu necaurlaidīgās un trieciendrošās kastēs, ko ņēma līdzi lidmašīnas salonā kā rokas bagāžu. (Viņš bija iegādājies carnet, kaut ko līdzīgu priekšmetu pasei, lai nevajadzētu maksāt nodokļus, šķērsojot robežu ar pusmiljonu dolāru vērtu vīnu bagāžā. Kad Hītrovas lidostas drošības dienests pirms pārsēšanās ņēmās pudeles pētīt, Elrojs ar nesatricināmu sejas izteiksmi pajokoja: “Lidmašīnā jau cilvēks nevar tikt pie pudeles kārtīga vīna.”)

Ibēra laboratorija ierīkota zem pusotru kilometru augstas Alpu grēdas uz Francijas un Itālijas robežas. Pudeles tika ievietotas detektorā, ko sargāja 25 centimetrus bieza svina kārta, un veselu nedēļu pakļautas dažādām pārbaudēm.

Elrojs nu jau bija drošs, ka viņi ar detektīviem ir Rodenštokam uz pēdām: “Bruņojies ar liecībām, kas saņemtas no Montičello, un visu, ko izdevies noskaidrot Vācijā, es biju par deviņdesmit deviņiem procentiem drošs, ka šis tips ir krāpnieks.” Un tomēr cēzija 137 klātbūtne pudelēs netika konstatēta. “Nezinu, vai tas ir 1783. vai 1943. gada vīns,” Ibērs Elrojam teica. Šā vai tā, bet vīns bija gatavots pirms kodolēras sākuma.

Atceļā uz Savienotajām Valstīm Elrojs vienu no pudelēm paņēma rokās. “Es aplūkoju kapsulu un arī pašu pudeli,” viņš stāstīja. “Pārlaidu roku pāri gravējumam. Sajutu to. Un tad es iedomājos – tās taču ir kāda darbarīka pēdas. Tas ir izdarīts ar instrumentu.”

Tūlīt pēc nolaišanās Elrojs piezvanīja uz FIB laboratoriju Virdžīnijas štata Kvantiko. Tās ballistikas ekspertu specialitāte ir instrumentu atstāto pēdu izpēte – viņi var daudz pastāstīt, aplūkojot rievu, ko šaujamieroča stobrs atstāj uz lodes vai skrūvgriezis – uzlauzta loga rāmī. Laboratorija Elrojam nosauca vairāku nesen pensijā aizgājušu ekspertu vārdus. Detektīvs apmeklēja arī Korningas Stikla muzeju Ņujorkas štata ziemeļos; tur viņu nosūtīja pie Maksa Erlahera, pieredzējuša stikla graviera – Austrijā dzimuša amatnieka, kurš izpildījis vairāku Amerikas prezidentu pasūtījumus.

Elrojs nolīga Erlaheru un atvaļinātu FIB ieroču ekspertu Bilu Albrehtu, kuri ķērās pie Džefersona pudeļu izpētes Bila Kouka Palmbīčas villā. Elrojs gribēja zināt, vai uzraksts tajās iegravēts ar vara ritenīti, instrumentu, ko 18. gadsimtā izmantoja stikla gravēšanai. Džefersona laikos vara ritenītis, parasti darbināts ar pedāli, griezās uz vietas, bet pudeli gravieris virzīja vajadzīgajā virzienā.

Erlahers un Albrehts aplūkoja gravējuma rievas ar spēcīgu palielināmo stiklu. Ar vara ritenīti gravētu burtu līnijas biezums parasti ir nevienmērīgs, tāpat kā ar tintes pildspalvu vilktām līnijām. Taču uz šīm pudelēm burti bija dīvaini vienādi, turklāt pieliekti tā, kā tas nebūtu iespējams, gravējot ar vara ritenīti. Erlahers secināja, ka iniciāļi nevar būt iegravēti 18. gadsimtā. Drīzāk likās, ka tas darīts ar kādu rokā turamu instrumentu – zobārsta urbi vai citu ar elektrību darbināmu instrumentu. Tas nu ir kvalitatīvs lēciens izmeklēšanas gaitā, Elrojs nodomāja. Tīri nejauši arī viņam pašam mājās bija elektriskais urbis. “Es paņēmu vīna pudeli un drusku paniekojos,” viņš atcerējās. “Un nepagāja ne stunda, kad es jau tajā biju iegravējis Th.J.”

2006. gada 31. augustā Bils Kouks Ņujorkas Federālajā tiesā iesniedza civilprasību pret Rodenštoku (“pazīstamu arī kā Meinhardu Gerki”). Lai gan vīnu Kouks bija nopircis no firmām Chicago Wine Company un Farr Vintners, viņš apsūdzēja Rodenštoku vīna kolekcionāru krāpšanas kampaņas plānošanā un vadīšanā. Pirms prasības iesniegšanas Kouka advokāti vēlējās noskaidrot, vai Rodenštoks atzīs, ka viņam personīgi ir kāds sakars ar Kouka Džefersona pudelēm (ņemot vērā to, ka Kouks tās neiegādājās tieši no viņa), un vai viņš šo it kā notikušo krāpšanu neturpinās, vēl joprojām apgalvojot, ka tās tomēr ir īstas. Tāpēc 2006. gada janvārī Kouks Rodenštokam pa faksu nosūtīja sirsnīgu vēstuli, kurā pavēstīja, ka mēģinot pierādīt Džefersona vīnu autentiskumu, un lūdza atsūtīt vēstuli, kurā būtu teikts, ka Rodenštokam ir “pilnīgs pamats uzskatīt”, ka pudeles “savulaik piederējušas Tomasam Džefersonam”. Rodenštoks atbildēja 10. janvārī, rakstot, ka “Džefersona pudeles ir absolūti autentiskas un nākušas no aizmūrēta pagraba kādā Parīzes ēkā.” Viņš norādīja, ka izsoļu nams Christie’s garantējis vīna autentiskumu, un pievienoja Bonanī ziņojuma kopiju.

Aprīlī Kouks Rodenštokam uzrakstīja vēlreiz, jautājot vai viņi nevarētu satikties “pie laba vīna glāzes kādā vietā pēc jūsu ieskatiem”, lai apspriestu zināmas bažas, kas viņam radušās pudeļu sakarā. Rodenštoks atteicās. “No likuma viedokļa šim pirkšanas un pārdošanas darījumam jau iestājies noilgums,” viņš rakstīja. Cilvēkam, kurš viņam 1985. gadā pārdeva pudeles, tolaik bijis jau pāri sešdesmit, viņš turpināja, un pilnīgi iespējams, ka viņš nemaz vairs nav starp dzīvajiem. Jautājumi par pudeļu autentiskumu esot tikai “ūdens uz dzeltenās preses dzirnavām”. Kad Kouks viņu pēdīgi tomēr iesūdzēja tiesā, Rodenštoks pieprasīja, lai lieta netiktu pieņemta izskatīšanai.

Oktobrī Kouka advokāti ieradās Londonā, lai izvaicātu Maiklu Brodbentu, kurš bija jau septiņdesmit deviņus gadus vecs, taču vēl joprojām aktīvi apgrozījās starptautiskajās vīna aprindās. Brodbents sacīja, ka esot “atkal un atkal” lūdzis, lai Rodenštoks viņam pasaka adresi, kurā pudeles atrastas. Taču viņš palika pie domām, ka Džefersona pudeles ir īstas.

Savā ziņā jau Brodbentam nebija īpašas izvēles. Simtiem degustācijas piezīmjēs savās grāmatās un izsoles katalogos viņš bija balstījies uz Hārdija Rodenštoka piegādātajiem vīniem. Pati doma, ka 20. gadsimta vīna pazinēji var liecināt par to, kā garšo 18. gadsimta vīni, bija pilnībā atkarīga no ticības Rodenštoka, šo vīnu galvenā piegādātāja, godīgumam. Ja tiks pierādīts, ka Rodenštoks ir krāpnieks, tas būs smags trieciens Brodbenta autoritātei. Jautāts, kāpēc viņš pirms izsoles nav rūpīgāk iedziļinājies Th.J. Lafitte vēsturē, Brodbents atbildēja: “Mēs, izsoļu namu ļaudis, esam tikpat kā žurnālisti, kam jāiekļaujas termiņos. Man vienkārši nebija tik daudz laika.” Advokāti interesējās, vai izsoļu nama eksperti 1985. gadā ir sagatavojuši kādu rakstisku liecību, kas varētu kalpot par balstu vīna nodaļas apgalvojumiem. Brodbents atbildēja, ka viņam neesot ienācis prātā, ka to vajadzētu uzlikt arī uz papīra. “Mēs visi esam nevainojami džentlmeņi,” viņš sacīja.

Pagājušajā rudenī Ričards Braierlijs, Christie’s vīna nodaļas vadītājs Savienotajās Valstīs, sarunā ar Wall Street Journal izteicās, ka viņš pats 1985. gadā gan neesot piedalījies Džefersona pudeļu autentiskuma pārbaudē, taču, raugoties šīsdienas acīm, viņam liekoties, ka “būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu”. (Izsoļu nams protestē, apgalvojot, ka Braierlija vārdi citēti, izraujot no konteksta.) Hugo Morlijs-Flečers, kurš 1985. gadā vadīja Christie’s keramikas nodaļu un bija viens no tiem stikla ekspertiem, kuru padomu toreiz lūdza Brodbents, man teica: “Mans tā laika viedoklis, balstīts uz pieredzi, bija tāds, ka secinājums ir pareizs. Nelaime tikai tāda, ka mēs nodarbojamies ar lietu, kas nav gluži eksakta zinātne.” Es pajautāju, vai viņš izslēdz iespēju, ka varētu būt kļūdījies attiecībā uz gravējumu. Morlijs-Flečers atbildēja: “Protams,” un piemetināja: “Šādā situācijā ir jāizsaka kaut kāds viedoklis. Bet ir iespējams, ka notikusi krāpšana.” Neraugoties uz neatlaidīgiem mēģinājumiem, man tomēr neizdevās sazināties ar Maiklu Brodbentu, bet izsoļu nama Christie’s pārstāvis man darīja zināmu, ka “Brodbenta kunga lēmums piedāvāt pudeli izsolē tika pieņemts, balstoties uz rūpīgi izsvērtu viedokli, kam pamatā savukārt bija visi tolaik viņa rīcībā esošie fakti – un šo lēmumu mēs neapspriedīsim tagad, pēc divdesmit diviem gadiem.”

Augstas kvalitātes un reto vīnu izsolē Ņujorkā 2006. gada decembrī vairāksolītājiem tika piedāvāts 1934. gada Pétrus – un katalogā ar šo vīnu iepazīstināja fragments no Brodbenta grāmatas; tajā aprakstīta 1934. gada Pétrus imperial[5. Vīna pudele ar 6 l tilpumu.]izmēra pudele, kuras saturu autors baudījis pirms vairākiem gadiem: “Nudien nezinu, kur Hārdijs Rodenštoks šos vīnus atrod. No laika posma līdz 1945. gadam nav saglabājusies nekāda ražošanas, uzskaites vai tirgošanas dokumentācija. Varu pateikt tikai to, ka šī lielā pudele bija garda.” Kouks nezināja, vai pudeli pārdošanai piedāvājis Rodenštoks (Christie’s man apgalvoja, ka tā neesot). Taču viņu saniknoja fakts, ka, neraugoties uz viņa prasībā izteiktajām apsūdzībām, vīns vēl joprojām tiek reklamēts, izmantojot Brodbenta piezīmes par Rodenštoka pudelēm. Viņš piezvanīja uz izsoļu namu, lai sūdzētos, taču Christie’s izsoli neatcēla. Vīna sākuma cena bija 2200 dolāru. Pudele palika nenopirkta.

Neviens nezina, cik pudeļu vīna – īsta vai viltota – Hārdijs Rodenštoks gadu gaitā pamanījies pārdot. Darījumi bieži vien tika kārtoti skaidrā naudā. (“Ja jūs maksājat skaidrā naudā, cilvēkiem šis darījums nav jādeklarē nodokļu dienestam,” viņš reiz sacījis kādā intervijā. “Divsimt tūkstoši dolāru skaidrā naudā reizēm ir labāk nekā čeks par miljons dolāriem.”) Rodenštoks sargāja gan savu piegādātāju, gan pircēju konfidencialitāti, un no brīva prāta nekad nesniedza informāciju par konkrētiem darījumiem. Džims Elrojs domā, ka par desmit tūkstošiem dolāru pudelē vai dārgāk Rodenštoks varēja iztirgot desmit pudeles mēnesī, nopelnot vairāk nekā miljonu dolāru gadā. Laikā, kad Kouks gatavoja savu prasību pret Rodenštoku, kāds Masačūsetsas programmatūras kompānijas īpašnieks vārdā Rasels Frajs iesūdzēja tiesā firmu Wine Library, vīna tirgotājus no Kalifornijas, apgalvojot, ka viņam pārdotas 19. gadsimta Lafite un Yquem, kā arī vairāki duči citu retu vecu vīnu, kas izrādījušies viltoti. Fraja sūdzībā atzīmēts, ka viens no atbildētājiem “nesen informējis prasītāju, ka daudzas no pudelēm, kuras prasītājs uzskata par viltotām vai apšaubāmām, sākotnēji iegādātas no Hārdija Rodenštoka.”

Koukam pieder aptuveni 43000 vīna pudeļu, kas glabājas trīs pagrabos. Maijā es apmeklēju vienu no tiem – īpaši dzesētu pazemes eju labirintu ar tumša koka plauktiem Keipkodā. Džims Elrojs bija uzaicinājis divus ekspertus, Deividu Molinē-Beriju un Bilu Edžertonu, lūdzot viņus aplūkot pagraba saturu un atlasīt aizdomīgās pudeles.

Pirms privāta vīna konsultanta karjeras Molinē-Berijs ilgus gadus bija nostrādājis izsoļu namā Sotheby’s, un tieši viņš bija tas eksperts, kurš savulaik noraidīja Freriksa Th.J. Lafitte pudeli. Freriksa pagrabā viņš toreiz bija uzgājis vienu nepārprotamu viltojumu pēc otra. Kolekcionāra precīzie pieraksti liecināja, ka visas pudeles iegādātas no Hārdija Rodenštoka. Molinē-Berijam aizdomīgi likās arī Rodenštoka daudzie krāšņie atradumi. Sotheby’s konsultanta statusā viņš itin bieži bija apmeklējis Krieviju. “Es biju Kijevā un redzēju viņu vīna pagrabu,” viņš stāstīja. “Es biju Moldovā un apskatīju viņu pagrabus. Man līdzi bija ieteikuma vēstules pašām augstākajām aprindām. Bet Rodenštoks vienkārši ņem un aizbrauc uz Krieviju un uziet cara vīna pagrabus kaut kur pavisam citur. Pilnu komplektu premier cru⁶ bordo. Un piedevām vēl magnum⁷ pudelēs.”

No 3000 uz labu laimi izvēlētām bieži viltotu marku vīna pudelēm, datētām līdz 1961. gadam, Molinē-Berijs un Edžertons Kouka kolekcijā identificēja aptuveni 130 aizdomīgas vai pat nepārprotami viltotas pudeles.

Dažos gadījumos gan pudele, gan etiķete un folijas kapsula likās autentiski, taču pats vīna retums bija pietiekams pamats aizdomām. Koukam pieder, piemēram, divas magnum pudeles 1947. gada Lafleur. “Četrdesmit septītais ir lielisks gads Lafleur vīnam,” teica Molinē-Berijs. Taču viņš bija dzirdējis, ka 1947. gadā šajā vīna darītavā piepildītas tikai piecas magnum pudeles. “Cik lielas ir izredzes, ka no piecām pudelēm divas tiešām pieder viņam?” eksperts jautāja. Edžertons uztur tiešsaistes datu bāzi, kurā reģistrē izsolēs pārdotos vīnus un to cenas. Kopš 1998. gada izsolēs pārdotas deviņpadsmit magnum pudeles 1947. gada Lafleur.

Serēna Satklifa no Sotheby’s man sacīja, ka vairums bagāto kolekcionāru izvēloties nezināt, ka nopirkuši viltojumus – vai arī, ja viņiem tas kļuvis zināms, nevēlas šo informāciju izpaust publiski. Vairākos gadījumos eksperte pārbaudījusi pagrabu, kura saturu kolekcionārs vēlējies pārdot izsolē, un daudzo viltojumu dēļ noraidījusi to – vai nu kopumā, vai daļēji. Vēlāk Satklifai kļuvis zināms, ka kolekcionārs viltoto vīnu pārdevis ar kāda viņas konkurenta starpniecību. “Šī lieta iet daudz tālāk par Rodenštoku,” sacīja Kouks. “Kad būšu beidzis savas vīna kolekcijas revīziju, tad ķeršos klāt visiem, kas man pārdevuši viltojumus.”

Viens no Kouka “sāpju bērniem” ir Pétrus 1921. gada magnum pudele, ko viņš 2005. gadā par 33 000 dolāru iegādājās Ņujorkas vīna mazumtirdznicības firmas Zachys rīkotā izsolē. Kouks ir pārliecināts, ka vīns nācis no Rodenštoka rokām; pudele ir pieminēta arī viņa prasībā. (Zachys apgalvo, ka neesot nekāda pamata domāt, ka šis bijis Rodenštoka vīns.) Rodenštoka 1995. gada Minhenes degustācijā vīnu no tieši tādas pašas Pétrus 1921. gada magnum pudeles kritiķis Roberts Pārkers pasludināja par “debešķīgu”, piešķirot tam simt punktus. Pagājušajā pavasarī Džims Elrojs aizveda Kouka magnumu uz Bordo, lai lūgtu to apskatīt pašā vīna darītavā. Pétrus speciālisti atzina, ka korķa garums esot nepareizs, bet folijas vāciņš un etiķete, pēc visa spriežot, mākslīgi novecināti. Vīna darītava apstiprināja, ka tai ir nopietnas šaubas par pudeles autentiskumu. Pagraba pārzinis Elrojam sacīja, ka viņš vispār nekad neesot dzirdējis par 1921. gada Pétrus vīnu magnum pudelēs un šauboties, vai vīnadārzā kāda togad piepildīta. No tā izrietēja interesants jautājums. Ja Pétrus 1921. gadā nepiepildīja nevienu magnum pudeli, ko tad Pārkers īsti dzēra minētajā Rodenštoka degustācijā? Pārkera deguns ir apdrošināts par miljons dolāriem; doma, ka Rodenštoks varēja uzaicināt šādu cilvēku pie sava galda un tad pasniegt viņam viltojumu, šķiet gandrīz slimīga. Elrojs to uzskata par vēl vienu Rodenštoka vainas pierādījumu, apgalvojot, ka tamlīdzīga pārgalvība viltotāju vidū ir diezgan izplatīta. “Par krāpniekiem es zinu krietni daudz,” viņš sacīja. “Es daudzus tādus esmu ietupinājis aiz restēm. Viņiem liekas: ak, es esmu tik viltīgs! Es esmu viltīgāks par visiem pasaulē! Tieši tā domā arī Rodenštoks.”

Ja Pārkera baudītais “simt punktu” 1921. gada Pétrus tiešām bija viltojums, šāda lepnība varbūt tiešām nemaz nav nevietā. Vai tiešām Rodenštoks būtu tā iemanījies jaukt viltotus vīnus, ka viņa darinājumi garšo tikpat labi (vai pat vēl labāk) par īstajiem? Kad es par šo pudeli apvaicājos Pārkeram, viņš pasteidzās paskaidrot, ka pat labākie no vīna kritiķiem varot kļūdīties, tomēr palika pie sava, ka pudele tiešām bijusi fantastiska. “Ja tas bija viltojums, viņam būtu vajadzējis kļūt par maisītāju,” Pārkers sacīja. “Vīns bija lielisks.”

Vasaras sākumā Hārdijs Rodenštoks atlaida Manhetenas advokātus, ko bija nolīdzis, lai apstrīdētu Kouka prasību. Vēstulē tiesnesim viņš protestēja, ka, būdams Vācijas pilsonis, neesot šīs tiesas jurisdikcijas subjekts, turklāt Kouks pudeles iegādājies nevis tieši no viņa, bet gan no starpnieka un jebkurā gadījumā lietai jau sen esot iestājies noilgums. Rodenštoks pieļāva, ka “gadiem ilga tiesāšanās ar cilvēkiem” varētu būt Kouka vaļasprieks, taču viņš gan nejūtot ne mazāko vēlēšanos piedalīties “šādās muļķīgās spēlītēs”.

Rodenštoks nebija ar mieru sniegt interviju šī raksta vajadzībām, taču atsūtīja veselu virkni faksu, kuros apgalvoja, ka ir nevainīgs un dedzīgi protestēja pret to, kā Kouks viņu aprakstījis. Rodenštoks atzina, ka viņa īstais vārds tiešām ir Meinhards Gerke, bet norādīja, ka vārdu mainot daudzi – lai paskatoties kaut vai uz Leriju Kingu. Rodenštoks noliedza, ka jebkad būtu stāstījis Tīnai Jorkai par savu radniecību ar Rodenštoku ģimeni, un palika pie sava, ka tiešām esot profesors. Viņš noliedza ziņas, ka Venecuēlā atradis simt kastes bordo, aizrādot: “Tas nozīmētu – 1200 pudeles?!?!?!” Attiecībā uz Andreasa Kleina stāstu par tukšajām pudelēm un etiķetēm viņa pagrabā, Rodenštoks izteicās, ka neesot nekas neparasts, ja vīna pazinēji pēc degustācijas saglabā tukšās pudeles. “No vecajām pudelēm es noņemu etiķetes, lai liktu tās ierāmēt,” viņš rakstīja. “Tas izskatās ļoti skaisti!” Rodenštoks noliedza, ka būtu piegādājis vīnu firmai Wine Library vai arī pārdevis Kouka prasībā pieminēto Pétrus magnum pudeli: “Mani 1921. gada Pétrus vienmēr bijuši absolūti autentiski!!!” Viņš citēja Pārkera simt punktu atsauksmi un jautāja: “Vai vīna autentiskumam vēl vajadzīgs kāds labāks pierādījums, ja pasaules klases eksperti to apraksta kā nepārspējamu un piešķir maksimālo punktu skaitu?”

Īpaši Rodenštokam ķērās pie sirds Bila Kouka stāsts par abu vienīgo tikšanos 2000. gadā, Christie’s rīkotajā Latour degustācijā. “Es nepavisam nenokavēju!” viņš protestēja. “Es arī neizskatījos neveikli un nebūt neaizsteidzos prom pēc iespējas ātrāk. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka manā sejā bija lasāma vienīgi labpatika lieliska Latour degustācijas gaidās. Es biju brīnišķīgā noskaņojumā!!!” Rodenštoks šo sarunu atceras tā – Kouks pastāstījis, ka viņam piederot vairākas Džefersona pudeles, uz ko Rodenštoks atteicis: “Priecājos dzirdēt, bet no manis gan jūs tās nenopirkāt.” Runājot par Th.J. pudeļu autentiskumu, Rodenštoks aizstāvas ar palaikam pretrunīgiem argumentiem. “Ja Christie’s būtu bijušas kaut mazākās šaubas par to autentiskumu, viņi taču nebūtu pieņēmuši to 1787. gada Lafitte pudeli,” viņš rakstīja. “Tālab man personīgi neko nevar pārmest!” Viņš izteica pieņēmumu, ka Kouka pasūtīto iniciāļu gravējuma ekspertīzi veikuši nevis zinātnieki, bet kaut kādi “amatiergravieri”, Kouka draugi, kuriem piedevām par šiem secinājumiem labi samaksāts. Taču vēstulē tiesai Rodenštoks pieļāva iespēju, ka iniciāļi tiešām iegravēti mūsdienās, izvirzot hipotēzi, ka cilvēks, kurš viņam pārdevis vīnu, “licis dažām pudelēm burtus iegravēt no jauna, pāri vecajiem iniciāļiem, jo tie vairs nav bijuši skaidri salasāmi.” Rodenštoks pieļāva, ka to tikpat labi būtu varējis izdarīt pats Kouks vai kāds no viņa cilvēkiem, piemetinot: “Divdesmit gadu laikā ar pudelēm varēja notikt pilnīgi jebkas!!!” (Kad viņu iesūdzēja Frerikss, Rodenštoks izteica pieļāvumu, ka Frerikss pats atšķaidījis savas pudeles saturu, lai iegāztu viņu, Rodenštoku.)

Miertiesnesis, kura pārziņā bija visi pirmstiesas procesuālie jautājumi, augustā ieteica tiesai vēl pirms lietas izskatīšanas pieņemt prasītājam labvēlīgu spriedumu, pamatojot to ar Rodenštoka atteikšanos piedalīties prāvā. Prāvas tiesnesim tagad jāizlemj, pieņemt vai nepieņemt izskatīšanai Rodenštoka procesuālās aizstāvības argumentus. Taču Rodenštoks apgalvo, ka pat gadījumā, ja tiesa pasludinās viņam nelabvēlīgu spriedumu bez lietas izskatīšanas, Vācijas tiesas to neatzīšot par spēkā esošu. Tikām Džims Elrojs visus savāktos materiālus nodevis varas iestādēm, iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto panelis jau uzklausījis visus pieejamos pierādījumus un FIB sācis izsūtīt tiesas pavēstes vīna kolekcionāriem, tirgotājiem un izsoļu namiem. “Tas atstās veselīgu iespaidu uz visu industriju,” Kouks sacīja. “Ja tiesnesis kādas tehniskas detaļas dēļ lietu izskatīšanai tomēr nepieņems, tas nekas – man jau gatavas piecas citas prasības.”

Kouka Palmbīčas vīna pagraba dziļumā, vēl aiz neiedomājami dārgo pudeļu rindām, aiz elegantiem čuguna režģiem, atrodas skapis, kurā kolekcionārs glabā pašas vecākās pudeles; tagad viņš ir pārliecināts, ka daudzas no tām ir viltojumi. Es paņēmu rokās pudeli 1787. gada Th.J. Lafitte. Tā bija auksta un pārsteidzoši smaga. Pārvilku pirkstu pāri iegravētajiem burtiem. Vai tiešām šī kaislīgā aizraušanās ar visretākajiem vecajiem vīniem, kas vieno kolekcionārus, kritiķus un izsoļu ekspertus, visiem tā aizmiglojusi acis, ka neviens pat neiedomājas, cik šie iniciāļi patiesībā ir neiespējami? 1790. gadā Džefersons savā vēstulē tiešām lūdza īpaši iezīmēt viņam un Vašingtonam domāto vīnu, bet vai gan nav pats par sevi saprotams, ka viņš runāja par kastēm, nevis par atsevišķām pudelēm?

Cīņā ar Rodenštoku un viltoto vīnu Kouks meties ar tādu pašu aizrautību, ar kādu līdz šim bija nodevies vīna kolekcionēšanai. “Senāk es mēdzu plātīties, ka man ir Tomasa Džefersona vīni,” viņš sacīja. “Toties tagad es varu palielīties, ka man pieder viltotie Tomasa Džefersona vīni.”

Aiz logiem saule jau slīdēja uz rietu, un Kouka šefpavārs viņam pavēstīja, ka vakariņās būšot mīkstčaulas krabji un brieža gaļa. Kouks pārlapoja savu pagraba grāmatu – pamatīgu sējumu, kurā uzskaitīti visi viņa vīni. Augšstāvā kāds no bērniem dauzīja pret grīdu basketbola bumbu. Ienāca Bridžeta Rūnija ar gadu veco meitiņu Keitlinu uz rokām. “Mēs te runājam par viltotiem vīniem,” sacīja Kouks. “Nevēlies pievienoties?” Viņa iekārtojās vīram līdzās. Bridžetai ap kaklu bija milzīgu pērļu virtene; viņa likās nemanām, ka vienu no tām Keitlina mēģina likt uz zoba. Pasniegusies pēc Kouka glāzes, viņa iemalkoja vīnu: “Mmm, tas nu gan nav viltots.”

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Raksts publicēts žurnāla The New Yorker 2007. gada 3. septembra numurā