Dvēseļu armija

Man kā katoļu cilvēkam ir ļoti skaidrs, kāpēc es esmu “nosūtīta kalpot” tieši uz Latviju. No sava liktens neaizbēgsi, un tam ir bijušas daudzas liecības. Piemēram, kaut vai tas, ka Jānis Pāvils II savā vizītē Latvijā 1993. gada septembrī ieskatījās man acīs. Viņš Aglonā braukalēja pa tiem speciāli viņam samūrētajiem celiņiem savā no ārpuses necauršaujamajā stikla zārkā un vienā pagriezienā trāpīja ar savu skatienu tieši man, sektorā F6 – kā bulta viņa skatiens aiztraucās garām citiem kāri tvīkušajiem afektētajiem acu āboliem un ietriecās tieši manējos. Redze man, starp citu, pat ļoti laba – nav ne briļļu, ne afektu. Es esmu īsta katoliete. Pēc Interfrontes sēžu noskatīšanās televīzijā pati iegāju baznīcā, pati meklēju dzīvo miesu un asinis, pati arī solījos par visu būt vainīga. Nevis kā tai latgaliešu anekdotē, kur mazais Jānītis noskatās, kā vecmāmiņa baznīcā katru reizi, ceļos nometusies, ar dūri sit pret krūti: ”Muna vaiņe, muna vaiņe, muna vysleloko vaiņe.” Vēlāk, kad Jānītim pienācis laiks sākt pilntiesīgi piedalīties dievkalpojumā, viņš, pēc tīrākās bērna loģikas vadīdamies, dūrīti pie savām krūtīm spiezdams, sacījis: ”Babeņis vaiņe, babeņis vaiņe, babeņis vysleloko vaiņe!” (Mea culpa, mea maxima culpa – 11. gadsimtā pieņemtā katoļu grēksūdzes formula. Nu, tas latgaliešu valodas nepratējiem.) Bet man tā nekad nav bijis. Nevienu babeņi nekamā neesmu vainojusi. Es un tikai es pati – kopš visiem saviem sākumiem esmu sapratusi, ka visās pasaules ciešanās ir mana culpa. Arī katrā Kristus asins lāsē pie krusta. Bet es gribēju jums stāstīt, kāpēc Dievs mani sūtīja uz Latviju. To Viņš darīja, lai iepazīstinātu ar vienu no saviem creator spiritus izpausmes veidiem – koru kultūru. Dievs mani sūtīja uz Latviju, lai es un daudzi mani sekotāji lauztu aizspriedumus par katoļticību un kormūziku. Lai es ar savu dzīvi pierādītu, ka katolis var būt arī sabiedrībā funkcionējošs, pat noderīgs elements. Protams, katram katolim, vismaz katolietei, ir tāds sapnis vai pat apņemšanās dzemdēt otru Mesiju, bet tam ir jātiek pāri. Šajā attīstības posmā nedrīkst iestigt. Es to arī esmu pārvarējusi, kad 8—14 gadu vecumā svārstījos starp sapni kļūt par princesi vai Jēzus māti. Ir jājūt Zeitgeist (laikmeta gars – piedošanu, ja visi to jau zināja) – jājūt, ka sabiedrībai vajag laikmetīgāku paššaustīšanās veidu. Kādu, piemēram, piedāvā līdzdalība koru kustībā. Koru kustība Baltijā ir īpašs katoļticības sublimācijas veids. Koris ir katoļticības iesaldēšanas forma reģionos, līdz kuriem nesniedzas Kristus palagu asins smārds. Ļaujiet paskaidrot tuvāk – skatieties, lietuvieši vēl gana katoļticīgi, tāpēc koru kultūra tiem nav tik spēcīga kā latviešiem un igauņiem. Mēs un mūsu kori ir katoļticības vīna kausa mala: liekot pie lūpām tās atkarību rosinošo dziru, vispirms Austrumeiropas cilvēks pieskaras kora kultūrai. Dievs manī dēstīja katoļticību uz kori arī tāpēc, lai pastāstītu, kas tieši šiem abiem ir līdzīgs. Pirmkārt, tā ir gara peldināšana regulās, kārtulās, kanonos un citos rīcības noteikumos. Kas gan cilvēkam var būt veldzējošāks par noaugušā gara iesēdināšanu smalkā bikts krēslā un ļaušanos prasmīgam dvēseles apkopšanas rituālam? Viss ir pārbaudīts, darbarīki (latīniskās grēku atlaišanas formulas) sterili, solārijlampas nomainītas ar katru nākamo rožu kroņa noslēpuma noskaitīšanu. Tāpat arī, dziedot korī, cilvēks apgūst konkrētu skaņas izdvešanas rituālu, kura pielietojums tam paver vārtus uz nākamo iniciācijas posmu: būt par dziedātāju, kormeistaru, diriģentu, virsdiriģentu... (Pārfrazējot grēksūdzes noslēguma tekstu: Vairāk posmus neatceros, nožēloju, apsolos laboties.) Savukārt šī piesaiste pārbaudītajam skaņas izdvešanas veidam automātiski nodrošina arī dvēseles aerobikas pamatkomplektu – tev pašam šķiet, ka tu tikai dziedi, bet dvēsele paralēli arī vingro. Vingro Baha psihes komplektu, vingro Rahmaņinovu, Māleru vai tos pašus Dzenīšus, Maskatus vai Mences. Tikai dziedi – un diriģents jau staipa tavu emociju muskuļšķiedras. Nekādas patvaļīgas piepūles, nekādu satraukumu, visa atbildība līdz ar potenciālu nodota garīgā līdera rokās. Citu līdzību starp katoļu baznīcu un kori skar celibāts jeb mēnešreižu jautājums, jeb tas, kāpēc sieviete abās struktūrās ir īpašā statusā. 1994. gada 22. maija galīgais lēmums nepielaist sievietes priesterības zvērestam ir tīra formalitāte, ziedojums tradīcijas labā. Jo ne jau vīrietis ar šo lēmumu ir īpašs, kā varētu likties nejaušam garāmgājējam, bet sieviete. Viņas ikmēneša attīrīšanās jau dota a priori. Tas upurtrauks, kas viņai jāpilda daudz biežāk un sāpīgāk, ir neizbēgamāks, tādēļ arī katoļu baznīca atbrīvojusi sievieti no papildus pārbaudījuma – bezlaulības dzīves. Koris, savukārt – no atsevišķu mēģinājumu apmeklēšanas, jo dziedāt mēnešreižu laikā ir ne tikai neieteicami, bet pat bīstami! Dievs sievietes fizioloģiju ir iekārtojis tā, lai šajā ikmēneša upurtrauka piepildīšanas ceremonijā sieviete varētu piedalīties pilnīgi visa – Viņš atņem sievietei fizisko enerģiju, lai mazinātu kārdinājumu nelietīgi izlietot garīgo potenciālu pārejošām viltus reālijām. Katra kārtīga katoļa aksioma ir Trīsvienības formula. Tādēļ, lūk, arī trešā līdzība, pati spilgtākā, hierarhiski visaugstāk uzstutētā: cilvēka trausluma parāde. Ar “cilvēku” šeit vairāk tiek saprasts redzamais cilvēks. Cilvēks, uz kuru skatās, cilvēks centrā – katoļu gadījumā baznīcas galva, dievkalpojuma vadītājs, bet kora gadījumā – diriģents. Abos gadījumos miljoni noskatās viena Dieva sūtņa zemes virsū atklāsmēs, upurceļā, novecošanā, šaubās – dvēseles striptīzā. Pūļu pūļi pūlas piecas līdz piecpadsmit reizes nedēļā triept uz savām grēcīgajām miesām visu veidu ziepes un dušas želejas, taču vieni sviedri tiem (un arī man) ir svēti – Pāvesta un Diriģenta. Viņu abu svētie sekrēcijas dziedzeri, arī tie, kas pa muti un citur, ir vērtīgāki par jebkuru, pat dabā nesastopamu Mendeļejeva tabulas elementu. Ja diriģents svīst, bez mazākās minstināšanās svīstu arī es. Ja Pāvests gārdz, gārdzu arī es, jo pasakāmais jau sen pateikts, ko tur atkārtoties: ciešanas un nāve ir nenovēršams liktenis, kas viņpus debesu rijas tiks atalgots. Man kā katolietei, saprotiet, ir viegli noraudzīties manu vadoņu ciešanās. Tās man ir pašsaprotamas. Jo mazāk mani vadoņi netaupās savu ciešanu maksimālā izrādīšanā, jo dziļāks ir mans galvas nolieciens viņu priekšā. Piemēram, Jānis Pāvils II ne par matu neaiztaupīja savas aiziešanas mokas, līdz patiesi visa Šīsaule pamanīja, ko nozīmē būt vecam. Viņš lika mums atdzīvināt pilnīgi visas savas nerealizētās vecāku un vecvecāku apkopšanas alkas. Pieņemu, ka visām nācijām ir līdzvērtīgi spēka un līdzekļu kopumi, kas nepārtraukti atjaunojas. Jautājums tikai, kur katra nācija savu kreatīvās enerģijas pārpalikumu realizē – viena karina vēršiem lupatas pie deguna, cita sacep mirušo pelnus banānu biezenī un apēd, cita pūš stiklu, liek riņķus ap kaklu, sauc sniegu 50 vārdos... Latvieši, gluži kā katoļi, kultivē binokļa efektu: mūsu ir maz, bet mēs sevi nepārtraukti skatām tuvplānā vai, gluži pretēji, milzīgos kopskatos, tā radot priekšstatu par mūsu daudzumu un lielumu. Mums kā nācijai, kas savas baudas gammas veidojusi uz sāpju un pazemojuma klaviatūras, koru fenomens tomēr ir visoptimālākais kolektīvās paššaustīšanās veids. Retajam sava ceļa gājējam var likties, ka korī dziedāt vai iet baznīcā ir briesmīgi garlaicīgi. Dziedot Kamēr... jau piekto gadu, man nākas atkal un atkal pārliecināties par to, ka latvieši tomēr ir ļoti vāji individuālisti. Latvietim gribas, lai savalda viņa neizlēmību, tērpj vienās drānās, liek dziedāt vienu dziesmu, kārdina ar Dziesmu svētku uzvarām, pievilina ar dažādu veidu muzikālajiem orgasmiem. Tad latvietis ir laimīgs. Līdzīgā situācijā arī katolis atrod savu katarsi, savu G punktu [1. Par G punktu pieņemts uzskatīt nelielu, reljefu, ļoti jutīgu zonu iekšējos dzimumorgānos.], kuru, vienreiz uztaustījis, grib piedzīvot vēl un vēl. Nesūtiet savus bērnus vasarās pie vecmāmiņām dārzus ravēt, neaudziniet bērnus ārpus sociālpolitiskā konteksta! Latviešiem vajag korus. Citu bruņoto spēku kopumu uzturēt mums nav pa spēkam, un koris ir veiksmīgākā, latvietim pielāgotākā dvēseļu armija. Ja baznīcas ir pilsētu miera spermas kapsulas, tad kori – mākslīgās apaugļošanas mēģenes. Koris Kamēr... ir tāda jau apaugļota mēģene. Kamēr... nekad nebūtu, ja Latvijai kā organismam nebūtu nepieciešamības pēc šādas medicīniskās iejaukšanās. Nu, gadās izņēmumi, kad mediķi – individuālisti, tādi kā Ilmārs Blumbergs, dziedina ar savām idejām. Bet izņēmumi ir vajadzīgi. Arī Jānis Pāvils II savulaik Krakovā spēlēja teātrī galvenās mīlnieku lomas, neprātīgi slēpoja un vispār bija slavens kā slikts laicīgās dzīves menedžeris. Bet visa patvaļa transformējas. Profesionālā māksla sākas ar to, ka nevis atkārtoti apārstē tās radītāja hroniskās kaites, bet gan intuitīvi (kā gan vēl citādi?) nodarbojas ar ārpus mums pastāvošu slimību ārstēšanu. Profesionālā mūzika sākas tad, kad tā nav terapija komponistam, diriģentam vai izpildītājam, teātris un vizuālā māksla profesionāli top tad, kad rosīšanās nav režisora, aktiera vai mākslinieka slimības vēsture. Kori un katoļticība ir profesionālā māksla: tikko paši bijām Vatikāna vairāk nekā 26 gadus garas monoizrādes liecinieki. Neko daudz nezinu par Vatikāna sakrālās sistēmas realizētājiem, bet kordziedātāju koris tīra ar klusēšanu. Ar slāpēšanu. Es to zinu, jo ļoti bieži stāvu uz skatuves un klusēju. Klusēt bieži ir labāk nekā dziedāt. Un tā ir Kamēr... iestiprināšana: dziedināt nedziedot; jo mazāk dziedi, jo lielāka atlabšanas garantija. Klusēšana ir kā sēkla, tā aug uz divām pusēm: ir gan redzamā, sezonāli mainīgā, bet ir arī tā Lielā, kas dzirda, baro. Klusēšana vispār ir vienīgā, kas pieļauj neciešamo klātesmi pasākumā, ko iedēvējuši par pasauli. Un es kā katoliete zinu, ka ir atlicis tikai lūgties. Laikam jau par redzēšanu, ja daži mediķi tā saka. Nezinu, mans Pāvests klusē.