Dieva pasaules asiņojošā sirds

Vārdu “dervišs” es pirmo reizi sastapu 11 gadu vecumā, uzzinot, ka “derviši nezaudē cerību, pat krītot aizā, jo halāts vēl var aizķerties aiz kādas radzes.” Tobrīd man nebija ne jausmas, ka šis vārds persiešu valodā nozīmē to pašu, ko vārds “faķīrs” (faqīr) arābu valodā, proti, “nabags”, ka šis vārds visprecīzāk apraksta cilvēka stāvokli iepretim Dievam, kurš bagāts (Korāns 35:15), un ka ar šo vārdu jau izsenis apzīmē sūfiju ceļa (tarīqa) gājēju un brālībai piederīgo. Lai gan zinātāji joprojām nav izsprieduši, vai vārds “sūfijs” radies no grieķu vārda “gudrība” (sophia) vai arābu vārda sūf (vilna), no kuras darināts “nabaga” apģērbs, skaidrs, ka “sūfiji” ir kopīgs apzīmējums islāma gultnē atrodamajiem daudzo un dažādo “askētiski-mistisko” ceļu gājējiem. Viens no visilgāk pastāvošajiem sūfiju ceļiem, kura sākumā vienmēr atrodams kāds īpaši apdāvināts dievup vedoša ceļa pazinējs, aizsākās līdz ar Bahāuddīna Nakšbandī (1318—1389) darbību Buhārā, kurš papildināja gadsimtu iepriekš turpat mājojušā hodžas Abdelhālika Al Gudžduvānī izstrādāto kluso ceļu mājup pie Dieva. Kā visos sūfiju ceļos, arī šajā pats svarīgākais elements ir zikr – “piemiņa”, “pieminēšana”, kas norāda uz īpašu praksi Dieva vārda piesaukšanā, atkārtošanā un neizlaišanā no prāta. Tā šajā ceļā izpaužas kā laa ilaha illa Allah (“nav cita dieva kā vien Dievs”) klusa skandēšana sirdī, kuru papildina savu domu pieskatīšana, uzmanības izkopšana, apzināta elpošana, laika uzmanīšana un Allāha vārda vizualizēta ierakstīšana sirdī. Šīs prakses rāmais miers to atšķir no citu sūfiju izkoptā zikra skaļas Allāha piesaukšanas un ekstātiskas dejošanas formās. Nakšbandi sūfiju brālība, būdama neatkarīga no mošejām un medresēm, pastāvēdama slepenās, bet ciešās saitēs starp brālības vadītājiem un viņu skolniekiem un izkopdama tautai tuvas dievbijības formas, samērā strauji izplatījās pa visu Ziemeļkaukāzu. Sūfiju vadībā Turkestāna aizstāvējās pret budistu kalmikiem, un pēc pāris gadsimtiem viņu brālība sasniedza Indijas dienvidus, izvēršot savu darbību Turcijā, Ēģiptē, vēlāk Indonēzijā un Malaizijā. Ar viņu rūpēm islāms iedzīvojās Čečenijā un Dagestānā. Nakšbandi sūfijšeihi iedvesmoja un vadīja gan kurdu, gan čečenu neatkarības cīņas 19. gadsimtā (čečenu līderis šeihs-imāms Šamils, kurš uz īsu brīdi sekmīgi izspieda cariskās Krievijas karaspēku, mācījās pie nakšbandi pēctecībai tieši piederoša šeiha Saīda Džemāluddīna Al Gumūkī Al Huseinī), šim ordenim piederēja arī iepriekšējais Čečenijas prezidents, šeihs Ahmads Kadirovs, kurš 2004. gada 9. maijā Uzvaras svētku parādes laikā tika uzspridzināts Groznijas Dinamo stadionā.

Mazāk politiski angažēta ir nakšbandi brālības atdzimšana visā pasaulē Kiprā dzimušā (1922) sūfijšeiha Muhammeda Nāzima Al Hahānī vadībā, kurš Amerikā vien ir dibinājis vismaz 15 nakšbandi sekotāju garīgās prakses centrus. Viņš palīdzēja atgūt pazaudēto saiti ar sūfiju ceļu arī šīs sarunas varonim, uzbeku izcelsmes sūfijšeiham Abdelazīzam Buhārī (1948), kura senči, arī – sūfijšeihi, 1616. gadā nolēma pamest tobrīd plaukstošo Buhāru, lai vadītu sūfiju brālību Jeruzālemē, kur viņa sūfijšeihu dzimta, jau gandrīz četrsimt gadu dzīvojot vienā un tajā pašā mājā, joprojām vada vietējo nakšbandi ceļa brālību. Šeihs Buhārī daudz sava laika velta sarunām ar jūdiem un kristiešiem, mēģinot iedibināt paliekošu mieru ar sarunu palīdzību. Bērnībā viņš mājas dārzā izraka pistoli, kuru tur bija noracis vectēvs 1915. gadā un kuru vectēvs bija apņēmies vairs nekad nelietot, bet viņš pats izrāda kā memoriālu retumu kopā ar citām dzimtai piederošām lietām – divsimt gadus vecu spieķi vai simtgadīgām čībām. Dzīvojot bezsakņu pasaulē, saskarsme ar četrsimt gados savu nodarbošanos nemainījušas dzimtas atvasi, pat neņemot vērā viņa bērnišķīgo vienkāršību, liek iedomāties, ka cilvēku dzimums vēl nav gluži pazudis. Inshaallah.

A.R.

Arnis Rītups: Ko nozīmē būt musulmanim?

Šeihs Abdelazīzs Buhārī: Būt musulmanim nozīmē būt Dieva padotajam, pakļauties Dievam. Jūs pieņemat Dievu, viņa kārtību – labas lietas, ļaunas lietas, liktenis, nāve, viss nāk no Dieva. Ja jūs ticat, ka dzīvību jums ir devis Dievs un ka viņš arī atņems jums dzīvību, ka viņš vada jūs pretim jūsu liktenim, tad jūs esat musulmanis.

Rītups: Ar šo ticību pietiek?

Šeihs Buhārī: Nu, mēs sūfiju ceļā ticam, ja jūs kādu mīlat, jūs paklausāt visam, ko viņš saka. Mēs mīlam Dievu un pieņemam visu no viņa. Ja jūs kādu mīlat, jūs viņu pielūdzat, pakļaujaties viņam, paklausāt viņam.

Rītups: Bet ja nu es nezinu, ko viņš grib?

Šeihs Buhārī: Tādēļ mums ir grāmata, Korāns. Jūs to atverat un jūs lasāt. Ja jūs apgūstat Korānu, jūs uzzināt, ko grib Dievs. Dievs teica, ka jums jāmīl citi tāpat, kā mīlat sevi. Dieva acīs mēs visi esam vienlīdzīgi. Dievs radīja jūs un viņš radīja mani, nav nekādas atšķirības starp jums un mani.

Rītups: Varbūt jūs esat gudrāks.

Šeihs Buhārī: Nē, nē. Gudrība ir no Dieva. Dievs saka: ja jūs mani paklausāt, es būšu jūsu mēle runāšanai, es būšu jūsu acis redzēšanai, es būšu jūsu ausis dzirdēšanai. Ja jūs mani mīlat, es jums būšu jelkas, ko vien jūs gribat. Dievs ir mums, viņš radīja mūs, lai dotu mums to, ko mēs gribam, jo Dievs teica: “Ja jūs prasīsiet, es atbildēšu.” Tas nozīmē, ka durvis ir atvērtas visiem jūsu lūgumiem, jums ir tikai jāprasa un stingri jātic, ka viņš jums dos to, ko jūs prasāt.

Rītups: Jūs teicāt, ka tam, ko mīlat, jūs dodat vislabāko. Ko jūs varat dot Dievam?

Šeihs Buhārī: Jā. Daudzas lietas. Pielūgsmi, pakļaušanos, rūpes par citiem, mīlestību pret citiem, būdams pārliecībā, ka jūs darāt to, ko Dievs grib, lai jūs darītu. Ja jūs nepielūdzat Dievu, tas nozīmē, ka jūs viņam neticat, jūs neticat mīlestībai. To jūs arī dodat.

Rītups: Biežāk otram dod to, kā tam nav, bet, cik noprotu, Dievam nekā netrūkst.

Šeihs Buhārī: Viņš grib, lai jūs būtu persona, kas saņem tikpat daudz mīlestības, cik atdod. Ja jūs dodat mazu mīlestību, jūs saņemat mazu mīlestību. Dievs grib, lai jūs viņam dotu daudz mīlestības, tad viņš arī jums dos daudz mīlestības. Viņš dos jums tikpat, cik jūs atdodat viņam. Ja jūsu dēls jums prasa nopirkt kādu rotaļlietu, jūs sakāt: “Citreiz,” ja viņš saka: “Tēti, es tevi ļoti lūdzu,” jūsu sirds kļūst mīksta un jūs nopirksiet. Dievs grib, lai jūs darītu tāpat.

Rītups: Kāpēc viņam vajadzīga mūsu uzmanība?

Šeihs Buhārī: Lai mēs parādītu, ka mīlam… Ja jūsu dēls jums lūdzas un jūs viņu ļoti mīlat, jūs dosiet viņam jelko, ko viņš gribēs.

Rītups: Un ja nu viņš grib kaut ko stulbu?

Šeihs Buhārī: Nē, bet tā taču ir tikai maza rotaļlieta. Es netaisos Dievam prasīt: “Dod man lielisku dāvanu, man vajag kadillaku vai māju ar peldbaseinu…” Dievs man neatbildēs, jo tas ir stulbi. Bet ja prasīsiet Dievam: “Dod man pašcieņu,” jūs to saņemsiet. “Dievs, dod man sirdsmieru, dod man labus bērnus,” un Dievs jums to dos. Es vienmēr Dievam lūdzu labu vietu debesīs, jo man neko nevajag šajā pasaulē. Es vienmēr domāju: “Rīt es miršu, mani ietīs drānas gabalā, ieliks kapā, viss, ko man te vajag, paliks te, es turp došos tukšām rokām.” Tādēļ no dzīves man vajag tikai vietu debesīs. Dzīve ir īsa, rīt es varu nomirt.

Rītups: Kā var iegūt vietu debesīs?

Šeihs Buhārī: Mīlot Dievu. Dievs teica: ja jūs mani mīlat, es jums došu tikpat, cik jūs dodat man.

Rītups: Vai ir kāds uzskats, pie kura jāturas, pakļaujoties Dievam?

Šeihs Buhārī: Dievs ir Radītājs. Ja kāds jūs rada, ko jums vēl vajag? Viņš jums ir devis jūsu dzīvi, visu šajā pasaulē, ko vairāk…

Rītups: Vai man nav jādomā, ka nav cita dieva kā vien Dievs?

Šeihs Buhārī: Jā, tas, kurš ir radījis. Nevar būt divu dievu. Vai jūs esat kādreiz redzējis mašīnu ar diviem šoferiem?

Rītups: Un pasaule ir mašīna?

Šeihs Buhārī: Vienai lietai nevar būt divi radītāji.

Rītups: Ir daudzas lietas. Par kuru vienu lietu jūs runājat?

Šeihs Buhārī: Par visu pasauli.

Rītups: Vai jūs esat redzējis visu pasauli?

Šeihs Buhārī: Jā.

Rītups: Varbūt pasaules ir daudzas?

Šeihs Buhārī: Līdz šim zinātne ir atklājusi, ka pastāv debesis un zeme, un es vismaz vienreiz esmu tai apbraucis apkārt ar lidmašīnu.

Rītups: Bet tā taču ir tikai zeme, nevis visa pasaule kā viena lieta.

Šeihs Buhārī: Jā. Dievs ir Korānā minējis, ka ir septiņi debesu līmeņi un septiņi zemes līmeņi. Mēs redzam tikai vienu.

Rītups: Vai jums ir kāda nojausma, kāpēc Dievs radīja to “vienu lietu”?

Šeihs Buhārī: Dievs pastāvēja, bet viņš netika atzīts. Tādēļ viņš radīja cilvēkus, lai tie viņu atzītu. Ja jūs esat uz salas un sakāt: es esmu karalis, es esmu vislabākais, es esmu pats stiprākais, bet uz salas nav neviena, kas jūsos klausītos, kas zinātu, ka jūs pastāvat, tad tas nozīmē, ka jūs neesat nekas.

Rītups: Vienīgais cilvēks uz salas jau ir “kaut kas”, nevis “nekas”.

Šeihs Buhārī: Dievs spēj dzīvot, bet viņš grib, lai viņu pazīst.

Rītups: Tas ir viņa vājums.

Šeihs Buhārī: Nē, tas nav viņa vājums. Ja tu spēj dot, bet nav neviena, kam dot, tad tavai došanai nav nekādas jēgas, tā ir pa tukšo.

Rītups: Tātad viņš radīja pasauli un cilvēkus, lai kaut ko dotu?

Šeihs Buhārī: Viņš gribēja dot mīlestību, jo Dievs ir mīlestība, bet neviens to nesaprot. Cilvēki Dievu uzskata par to, kurš jāpielūdz, bet viņš ir mīlestība.

Rītups: To ir teikuši arī kristieši…

Šeihs Buhārī: …un arī jūdi.

Rītups: Kāpēc tad ir tik lielas atšķirības?

Šeihs Buhārī: Vai jūs esat redzējis kādu, kurš, tikko piedzimis, iestājas universitātē? Nē, viņi vispirms iet pamatskolā, vidusskolā un tikai tad iestājas augstskolā. Dievs mums vispirms sūtīja pirmo grāmatu, kuru studēt, Toru, tad viņš sūtīja Bībeli, pēc tam viņš atsūtīja Korānu.

Rītups: Un Korāns ir universitāte?

Šeihs Buhārī: Jā, tā ir universitāte.

Rītups: Un jūdu Tora ir bērnudārzs?

Šeihs Buhārī: Nevis bērnudārzs, bet apmācības pamati. Viņš nolika desmit baušļus, mācības pamatu, zemes likumu, tad otrajā grāmatā viņš mazliet izskaidroja likumu, un trešajā grāmatā viņš cilvēkiem ir devis labāku skaidrojumu, lai viņi saprastu, kas ir Dievs.

Rītups: Vai jūs varētu man dot kādu piemēru tam, kas ir teikts Torā, pēc tam skaidrots Jaunajā Derībā, evaņģēlijos un pēc tam vēl labāk izskaidrots Korānā?

Šeihs Buhārī: Torā ir dota pavēle “nenogalināt”, Bībelē ir paskaidrots, ka nogalināt cilvēku ir grēks, Korānā ir teikts, ka personas nogalināšana līdzinās visas pasaules nogalināšanai. Ja jūs izglābjat vienu personu, jūs izglābjat visu pasauli.

Rītups: Kad Jēzus paskaidroja šo bausli, viņš teica: “Jums ir teikts, tev nebūs nokaut, bet es jums saku, kurš uz savu brāli dusmo…” Citiem vārdiem, runa nav tikai par ārējām darbībām, bet par to, ko jūs darāt ar prātu un sirdi. Es neredzu, kādā veidā tas tiek uzlabots vai papildināts Korānā.

Šeihs Buhārī: (Ļoti gara pauze.) Viņš izstāstīja mums stāstu par Ābelu un Kainu, brāli, kurš nogalina savu brāli. Viņš to pieminēja Korānā un teica: “Ja kāds nogalina aiz dusmām pret otru, sods par to ilgs līdz pat nāvei.” Cilvēkam nav ļaunāka soda kā dzīvot nožēlojamu dzīvi. Viņš mums izstāstīja šo stāstu, un tas rāda, ka Dievs vienmēr mūs brīdina, mums vienmēr jādomā par to, kas būs pēc tam.

Rītups: Kas bija Muhameds?

Šeihs Buhārī: Sūtnis, Vēstnesis. Līdzīgi Mozum, Jēzum, Ābrahāmam, Īzākam.

Rītups: Kas viņa vēstī ir īpašs?

Šeihs Buhārī: Viņa vēsts ir pēdējā nodaļa… Viņa vēsts nāca visai pasaulei – nevis musulmaņiem, nevis arābiem, nevis kristiešiem, nevis jūdiem. Ticiet Dievam. Jums vienlīdz jātic Dievam, viņa eņģeļiem, viņa grāmatai, viņa vēstnešiem, jums jātic Mozum, Jēzum, Ābrahāmam tāpat kā jūs ticat Muhamedam. Viņš ir šo vēstnešu turpinājums, un viņš ir pēdējais vēstnesis.

Rītups: Šķiet, ka tai dienā, kad Muhameds saņēma pirmo atklāsmi, viņam bija stipras šaubas par to, kas ar viņu ir noticis un kurš ar viņu tur pusmiegā ir runājis.

Šeihs Buhārī: Tās nebija šaubas, tas bija šoks, jo viņš bija alā, un kāds pienāca un teica: “Lasi!”, Viņš teica: “Es nemāku lasīt,” bet tas teica: “Dieva vārdā, lasi!” Kad viņš atgriezās pie sievas, viņš trīcēja un drebēja, viņš teica viņai: “Apsedz mani, apsedz mani, es drebu,” un izstāstīja viņai, kas noticis. Viņš teica: “Es kaut ko redzēju, un tas man teica, lai es lasu Dieva vārdā.” Un viņa teica, ka tā ir vēsts. Viņam nebija šaubu, viņš vienkārši ne sevišķi skaidri apzinājās, kādu vēsti viņš ir saņēmis.

Rītups: Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc šīs vēsts saņemšanai tika izvēlēts tieši Muhameds?

Šeihs Buhārī: Pirmkārt, viņš ir Ābrahāma pēcnācējs, otrkārt, viņu kopš pirmās zemes radīšanas dienas Dievs bija izvēlējies, viņa sēkla bija jau Ādamam, tā nonāca arī līdz Ābrahāmam.

Rītups: Tātad Muhameds bija pirmais, kuru radīja?

Šeihs Buhārī: Jā, īstenībā viņu radīja pirms Ādama.

Rītups: Kā mēs to zinām?

Šeihs Buhārī: Jo Dievs to ir pieminējis Korānā. Un pats Ādams, kad viņš pavērās uz Dieva troni, teica “Ashadu Allah illa ha illah lah, wa ashadu ana Muhammad ar-rasulullah” – “Es apliecinu, ka nav cita Dieva kā vien Dievs, un Muhameds ir viņa pravietis”.

Rītups: Ādams to atskārta, raugoties uz debesīm?

Šeihs Buhārī: Āha. Un teica: “Ja nebūtu Muhameda, es nebūtu radīts.”

Rītups: Vismaz līdz 15. gadsimtam Eiropā valdīja pārliecība, ka islāms nav nekas vairāk kā kristietības herēze, ķecerība.

Šeihs Buhārī: Daudz kas ir teikts par islāmu, bet, ja jūs esat izglītots cilvēks, jūs neticēsiet, pirms pats nebūsiet redzējis. Es, pats neizlasījis, neticu tam, ko saka par jūdaismu un kristietību. Viss, ko es gribu pateikt: pirms spriežat par islāmu, lasiet Korānu. Mēs islāmā nenoliedzam ne jūdaismu, ne kristietību.

Rītups: Kā jūs kļuvāt par sūfijšeihu?

Šeihs Buhārī: Īstenībā, pēdējos 400 gadus visi manas ģimenes vīrieši ir bijuši sūfiji. Tēvs māca savu dēlu un sagatavo viņu, šobrīd es mācu savam dēlam būt par šeihu, kad es aiziešu, mans dēls turpinās šo lietu, jo tā ir ģimenes tradīcija.

Rītups: Kādas ir pašas svarīgākās lietas, kuras jums ir iemācījis jūsu tēvs?

Šeihs Buhārī: (Smejas.) Es to nevaru pateikt divos vārdos. Kad es biju mazs zēns, man bija kādi pieci seši gadi, es parasti nācu uz šo istabu, sēdēju te un klausījos. Es brīnījos, kāpēc visi šie daudzie cilvēki nāca un klausījās, ko teica mans vectēvs, pēc tam tēvs. Ir daži stāsti, kurus es dzirdēju no tēva un vectēva un kuri man ļāva paraudzīties uz lietām kā sūfijam. Piemēram. Kāds vīrs atnāk pie sen neredzēta drauga un saka: “Sveiks! Kā klājas?” – “Ai, dzīve ir grūta.” – “Bēdīgi dzirdēt. Kas atgadījies?” – “Pēdējos trīs četrus gadus nelīst lietus, labības nav.” – “Tas gan ir slikti.” – “Bet šogad bija lietus un labība nobrieda.” – “Tas gan ir labi.” – “Jā, bet atnāca savvaļas zirgu bars un noēda visu labību.” – “Ō, tas gan ir slikti.” – “Taču mans dēls noķēra dažus zirgus.” – “Ō, tas gan ir labi.” – “Viņš iejāja tos zirgus, nokrita no viena un salauza kāju.” – “Ō, tas gan ir slikti.” – “Sākās karš, atnāca sūtņi, gribēja ņemt viņu armijā, bet lauztās kājas dēļ nepaņēma.” – “Ō, tas gan ir labi.” Ko jūs secināt no šī stāsta? Tas lika man domāt, ka, pirms es par kaut ko spriežu, man ir jādomā, vai tas izrādīsies labs vai slikts, jo nekas nav tā, kā izskatās. Ja es nokristu un salauztu kāju, es teiktu: “Paldies Tev, Dievs!” Man varētu jautāt, kāpēc tu pateicies Dievam, tu taču esi salauzis kāju, un es teiktu: “Tāpēc, ka neesmu salauzis abas kājas.” Un ja es salauztu abas kājas, es pateiktos Dievam, ka neesmu vēl salauzis arī roku, un, ja salauztu arī roku, tad pateiktos, ka Dievs nav lauzis man kaklu. Tā ir jāskatās uz lietām – nevis tā, kā tās ir, bet tā, kā tās vēlāk var izrādīties. Es braucu ar mašīnu, mašīna salūst, paldies Dievam, pilnīgi iespējams, ka pēc pārsimt metriem, ja mašīna nesalūztu, manī ietriektos cita mašīna un es nomirtu. Dievs to novērsa, viņš salauza mašīnu.

Rītups: Tātad viss notiek tikai uz labu?

Šeihs Buhārī: Protams!

Rītups: Vai tā nav tikai tiem, kas mīl Dievu?

Šeihs Buhārī: Ja jūs mīlat Dievu, tad viss, kas nāk no viņa, ir labs, pat nāve.

Rītups: Bet ja jūs nemīlat Dievu?

Šeihs Buhārī: Tad tā ir liela problēma, jo jūs apšaubāt savu dzīvi, jūs apšaubāt savu nāvi, jums nav nekādas jēgas dzīvot un nav nekādas jēgas mirt. Kad jūs apšaubāt Dievu, jūsu dzīve ir bezjēdzīga un jūsu nāve neko nenozīmē. Ja jūs neticat taisnīgai tiesai pēc nāves un neticat Dievam šajā dzīvē, kāda jēga ir jūsu dzīvošanai? Ēst, dzert un mirt? Ko jūs domājat sasniegt šajā dzīvē? Daudz naudas? To visu nāksies atstāt.

Rītups: Varbūt mazliet baudas.

Šeihs Buhārī: Jūs jokojat? Pat dzīvnieki var gūt baudu.

Rītups: Atgriezīsimies pie jūsu tēva. Vai viņš jūs izglītoja tikai stāstot stāstus?

Šeihs Buhārī: Jau agrā bērnībā viņš man mēdza teikt – tu būsi nākamais šeihs, tādēļ viss, ko es daru, viss, ko tu redzi un dzirdi, ir mācība; varbūt tu uzreiz nesapratīsi visu, bet pamazām tev pieleks. Viņš man vienmēr jautāja: “Ko es nupat teicu?”, “Ko es nupat izdarīju?” Viņš mani mācīja uztvert un atcerēties visu, kļūt par vērotāju, tagad viņa dzīve atkal un atkal atgriežas pie manis.

Rītups: Bet jūs mēģinājāt no tā izbēgt, jums bija šaubas…

Šeihs Buhārī: Jā, es aizbraucu uz ASV, es sev teicu, ka tāda dzīve man ir par grūtu, es gribu būt vienkāršs puisis, bet nesanāca.

Rītups: Kas jums traucēja kļūt par “vienkāršu puisi”?

Šeihs Buhārī: Mana audzināšana, tas, ko man bija iemācījuši. Kad es nonācu ASV, es dzīvoju daudzdzīvokļu namā, un tur visi uzvedās tā, it kā pārējie vispār neeksistētu, bet es tā nedzīvoju, es tā nemāku. Es visiem teicu: “Labrīt”, “Kā jums klājas?”… Viņi domāja, ka esmu traks, kāpēc saku: ”Labrīt,” ja viņus vispār nepazīstu? Bet es paliku pie sava, un pēc dažiem mēnešiem viņi jau sāka atbildēt uz maniem: “Labvakar, kā šodien gāja, o, starp citu, mani sauc Azīzs, es dzīvoju 24. dzīvoklī, ienāciet kādreiz, iedzersim tēju vai kafiju, manas durvis ir vaļā.” Man patika ielūgt cilvēkus, esmu labs pavārs, es gatavoju humusu un falafelus un aicināju pie sevis, es ieslēdzu televizoru, dažreiz tur rādīja futbolu, atnesu ēdienu, viņi skatījās un ēda. Pēc pāris nedēļām pie manis jau nāca visi, skatījās televizoru. Es pats īsti nezinu, ko futbols nozīmē, bariņš ļaužu skraida ar bumbu, es pat nenojautu, kurš guva vārtus, kāds ir rezultāts, ko nozīmē rezultāts, es to nezinu vēl joprojām. Nav iespējams aizbēgt no sūfija dzīves, es nevarēju būt parasts cilvēks, kurš savu dzīvi dzīvo tikai šai pasaulei. Sūfismā mēs neprasām cilvēkiem mainīt reliģiju, mēs neprasām viņiem kļūt par sūfijiem, mēs tikai mudinām viņus mīlēt Dievu. Tā, kā jūs gribat un saprotat.

Rītups: Vai jūsu tēva nāve arī jums bija mācība?

Šeihs Buhārī: Protams. Es sapratu, ka ikvienam ir jānonāk līdz savam liktenim un, kad tu to izdari, sākas cita nodaļa. Mana tēva nāve man bija jauns sākums, tādēļ man ir jāmāca mans dēls, jo mans tēvs nomira 54 gadu vecumā, man tagad ir 56, tas nozīmē, ka es dzīvoju jau divus gadus ilgāk nekā mans tēvs, tādēļ es savam dēlam dodu visu iespējamo izglītību, domājot, ka varu nomirt arī rīt, un rīt manam dēlam nāksies sākt savu nodaļu. Es dodu viņam visu labāko, lai viņš varētu tam sagatavoties. Ja mans tēvs būtu dzīvojis ilgāk, es atslābtu, tā ka mana tēva nāve man iemācīja, ka aiziet var nākties jebkurā brīdī, nebūs nekāda brīdinājuma, nekādas norādes, ka tu drīz mirsi.

Rītups: Vai jums ir bail mirt?

Šeihs Buhārī: Ne mazākā mērā. Kuram ir bail satikt to, kuru viņš mīl?

Rītups: Vai jūs jau neesat viņu saticis?

Šeihs Buhārī: Savā sirdī es esmu viņu saticis, bet īstenībā, pirms nomirstu, es viņu nevarēšu satikt. Jo šajā dzīvē mēs nevaram satikt Dievu, mēs varam viņu just, mēs varam būt ar viņu saistīti, bet mēs nespēsim viņu satikt citādi, kā vien nomirstot.

Rītups: Vai jūsu dzīvē ir kāda specifiski sūfiska lieta?

Šeihs Buhārī: Mēs veicam meditāciju, zikru, kad grupa sūfiju sanāk kopā un piesauc Dievu, viņa vārdu, stāv aplī un saka “laa ilaha illa Allah”. Aplī balss kļūst vienota un stipra, un tu jūti Dieva eksistenci sev tik tuvu, ka vari nonākt līdz līmenim, kad tu jūti – te ir Dievs, atver acis un redzēsi, ka Dievs ir tepat, taču mēs neuzdrošināmies atvērt acis, jo esam meditācijas vidū, neviens meditācijas laikā negrib zaudēt koncentrāciju, ja ieraudzīsi Dievu, iestāsies panika. Būt uzmanīgam un vērīgam, turēt acis ciet un atkārtot viņa vārdu, jūtot, ka viņš ir tik tuvu, – tas ir vislielākais prieks.

Rītups: Vai jūs varētu man paskaidrot dažos sūfiju tekstos atrodamo nostāju, ka vairums cilvēku nožēlo grēkus, bet daži izredzēti cilvēki nožēlo tikai uzmanības un koncentrēšanās pazaudēšanu?

Šeihs Buhārī: Redziet, pilnīgs nav neviens, pilnība piemīt Dievam. Nevienam no mums, pat man, nav spēka nezaudēt koncentrāciju. Mēs visi izdarām kļūdas, bet labākie ir tie, kas no tām mācās, atgriežas un saka Dievam: “Lūdzu, piedod man!”

Rītups: Vai ir vēl kādi grēki, izņemot koncentrēšanās pazaudēšanu?

Šeihs Buhārī: O, jā, daudz. Reizēm es kļūstu dusmīgs, saniknojos. Dažreiz es nedomāju pareizi, dažkārt es raugos uz lietām aplamā veidā, es nesaku, ka man nav grēku, es kļūdos ik dienu tāpat kā normāli cilvēki. Dažkārt man ir tendence tiesāt cilvēkus bez domāšanas. Ieraugu kādu, kurš kaut ko liek kabatā, un nodomāju: “Zaglis!”, bet izrādās, ka viņš par to jau samaksājis.

Rītups: Kā var iegūt koncentrēšanās spējas?

Šeihs Buhārī: Ar vingrināšanos. Kad mans tēvs man deva pirmo uzdevumu, man bija jāatkārto laa ilaha illa Allah 33 reizes, kad ar to biju ticis galā, man bija jāatkārto 99 reizes.

Rītups: Ko te nozīmē “ticis galā”?

Šeihs Buhārī: Tas ir, ja es varu pastaigājoties 15 reizes to atkārtot vienā veidā, 15 citā un vēl trīs reizes. Tā es eju un saku laa ilaha illa Allah. Kad tas ir apgūts, tu sāc to teikt bez skaitīšanas uz pirkstiem vai krellēm, tu vari iet, braukt ar mašīnu, bet turpini atkārtot tūkstoš, tad trīstūkstoš, tad deviņtūkstošreiz. Tu sāc ar nopūtu, lūdzot Dievu tev piedot, neatkarīgi no tā, vai esi izdarījis ko nepareizu vai neesi, tu sāc ar atziņu, ka piedošana nāk no Dieva.

Rītups: Šie skaitļi liek domāt, ka mērķis ir to darīt pastāvīgi, bez pārtraukuma.

Šeihs Buhārī: Jā, līdz sirds sāk to atkārtot pati par sevi, kad sirds sajūdzas ar ķermeni, lai pielāgotos, tev ir jābalstās sirdspukstu ritmā un jālieto sirdspuksti, lai mērītu, cik ilgu laiku tas tev prasa. Pēc tam tavi sirdspuksti paši saka laa ilaha illa Allah, pat tad, kad tu guli.

Rītups: Vai to darīt bez skolotāja ir bīstami?

Šeihs Buhārī: Protams. Ja jūs paņemtu savas grāmatas un ietu uz skolu vai universitāti, sēdētu klasē ar savām grāmatām, studētu, bet nebūtu neviena skolotāja, vai jūs varētu beigt universitāti?

Rītups: Diezvai, jo nebūtu neviena, kas mani izvērtētu.

Šeihs Buhārī: Darīt to bez skolotāja ir kā iet skolā, kurā nav skolotāju. Vajag kādu, kurš redz, vai jūs sekmīgi izpildāt uzdevumus. Ja nav neviena, kas jūs vada, jūs nevarat būt pats sev skolotājs.

Rītups: Kāpēc ir bīstami šo praksi mācīties no grāmatām?

Šeihs Buhārī: Tas ir kā no grāmatām iemācīties peldēt. Tad jūs nonākat līdz jūrai, sākat peldēt un noslīkstat ar visām savām grāmatu zināšanām, jo pats nevar zināt, kurā līmenī atrodas.

Rītups: Un jūsu vienīgais skolotājs bija jūsu tēvs?

Šeihs Buhārī: Nē, protams, ka nē. Man ir bijuši vairāki skolotāji. Mani apmācīja Nakšbandi metodē, taču pēc tam es apguvu arī citas metodes. Man vajadzēja studēt, lai ieraudzītu atšķirību starp vienu sūfiju ceļu un citiem, tāpat kā es jums stāstīju par trim grāmatām. Es vēl joprojām mācos.

Rītups: Joprojām?

Šeihs Buhārī: Protams, ja pārtrauc mācīties, izkrīt no skolas. Neviens nevar iemācīties pietiekami daudz.

Rītups: Un ko jūs tagad mācāties?

Šeihs Buhārī: Tā ir sevišķa tarika, viņi klusē, bet iesācējiem tā izklausās pēc dūkšanas ļoti zemā balsī (dūc). To es mācos tepat pie afgāņu šeiha Abdula Karīma. Man ir vēl viens skolotājs no Nācaretes. Nevienu ceļu nevar īsti izpētīt, to neapgūstot. Šeihs Abduls Karīms saka, lai saskartos ar Dievu, nav nepieciešamas fiziskas kustības, sēdi mierīgi, koncentrējies, tavs gars celsies augšup. Citās sūfiju metodēs, dervišu ceļā, jums ilgi, strauji jāgriežas uz riņķi, tā jūs sevi izolējat no pasaules un dodaties augšup. Taču jēga ir tā pati – ļaut garam pacelties augšup.

Rītups: Vai jums ir kāda nojausma, cik tālu esat ticis? Cik tuvu Dievam jūs esat?

Šeihs Buhārī: To var pateikt tikai šeihs, viņš to tevī var sajust, tad viņš pienāk un saka, ka tev jādara tas un tas, vai viņš tev uzdos lielāku skaitu piesaukšanu, vai tev ir vajadzīga divu stundu meditācija, vai norobežošanās no pasaules uz trim dienām. Viņš tev dos uzdevumu.

Rītups: Ko jūs ieteiktu kādam, kurš meklē ceļu pie Dieva, bet nav sastapis šeihu?

Šeihs Buhārī: Ir jāatrod skolotājs, nevar iet skolā bez skolotāja.

Rītups: Un kur jūs ieteiktu meklēt skolotāju?

Šeihs Buhārī: Ā, skolotāju ir daudz, bet skolotājs nav vienkārši skolotājs, jums jāatrod attiecības ar skolotāju savā sirdī. Kā es sastapu šeihu Nizāmi no Kipras, viņam jau ir pāri deviņdesmit. Tikko viņš ieskatījās man acīs, es redzēju vārdus no viņa acīm ieplūstam manā sirdī kā ūdens straumi, tūkstoš vārdu vienā skatienā. Ir jābūt šim kontaktam ar skolotāju. Ja cilvēks meklē skolotāju, Dievs viņam dos skolotāju, Dievs mūs neatstās vienus, nopietni, ticiet man. Ja ir griba, ir arī ceļš. Šobrīd Eiropā par sūfijiem kļūst vairāk cilvēku nekā islāma zemēs, Saūda Arābijā sūfiji ir aizliegti.

Rītups: Vai, jūsuprāt, cilvēkam ir jākļūst par musulmani?

Šeihs Buhārī: Daudzkārt, kad cilvēki pievēršas islāmam, viņi vispirms kļūst par sūfijiem un tikai pēc tam pievēršas islāmam. Vispirms viņi meklē garīgumu, un pēc tam mēs uzzinām, ka viņi galu galā kļuvuši par musulmaņiem. Ja ir izstudētas trīs reliģijas, tu vari būt jebkas… ja es esmu jūds un kristietis, es varu būt arī musulmanis, ja es esmu musulmanis, es varu būt jūds vai kristietis.

Rītups: Ja jūs esat musulmanis, jūs varat būt arī kristietis?

Šeihs Buhārī: Jā, jo es ticu Jēzum.

Rītups: Jūs ticat Jēzum kā pravietim, tas nav gluži tas pats, kam tic kristieši.

Šeihs Buhārī: Ne visi kristieši tam tic, taču ir arī tādi, kuri tic, ka Jēzus ir pravietis. Vienīgais, kam mēs nepiekrītam, ir tas, ka viņš bija Dievs un ka viņu piesita krustā.

Rītups: Jūs dzīvojat uz Via Dolorosa, jūsu mājai katru piektdienu nes garām krustu. Jūs domājat, ka viņi ir idioti?

Šeihs Buhārī: Viņi ir maldināti, bet es viņus respektēju, jo viņi tic tā, kā viņiem ir mācīts.

Rītups: Varbūt maldināts esat jūs?

Šeihs Buhārī: Varbūt. Es jau teicu, ka cilvēkus nedrīkst tiesāt, Dievs saka Korānā: “Es jūs tiesāšu tiesas dienā par visu, kam esat ticējis un ko esat darījis.” Es jau teicu, ka islāms nozīmē vēlēt citam to, ko mīli pats, ja jūs to darāt, tad Dievs uz jums raudzīsies kā uz musulmani neatkarīgi no tā, kā jūs tiekat dēvēts.

Rītups: Piedodiet mana jautājuma naivumu, bet kam jānotiek, lai šajā zemē iestātos miers?

Šeihs Buhārī: Kad te būs miers, tas nozīmēs, ka Tiesas diena ir tuvu. Ja cilvēki vēlētu otram to, ko mīl paši, mums te iestātos miers pēc pāris dienām.

Rītups: Kāpēc cilvēki tā nedara?

Šeihs Buhārī: Savtības, varaskāres un naudaskāres dēļ. Viņi iedomājas, ka nauda viņiem atnesīs laimi.

Rītups: Vai jums kaut ko izsaka jēdziens “svēta vieta”?

Šeihs Buhārī: Visa Jeruzāleme ir svēta vieta, ikviena tās daļa.

Rītups: Te ir vismaz trīs reliģijas, kuras viena otru…

Šeihs Buhārī: Dievs neskatās uz vietu, viņš skatās jūsu sirdī. Vai jūs domājat, ja lūgsiet Dievu šeit, vai to darīšu es, Dievs teiks: “Es nepieņemu šo lūgšanu, jums jādodas uz mošeju”?

Rītups: Es nezinu, ko viņš teiks.

Šeihs Buhārī: Vietas radām mēs. Dievs saka, ka visa Jeruzāleme ir svēta, lai kur jūs lūgtu, tas ir viens un tas pats.

Rītups: Cik liela ir svētā vieta, kur ir tās robežas?

Šeihs Buhārī: Daži saka, ka tā ir no Damaskas līdz Jeruzālemei, citi saka, ka no Kairas līdz šejienei, citi…

Rītups: Ko jūs sakāt?

Šeihs Buhārī: Svēta vieta nav atkarīga no tā, ko jūs domājat. Ja Dievs saka, ka šī vieta ir svēta, tad man katra pēda uz šīs zemes ir svēta, jo Dievs to ir radījis, taču šī vieta ir sirds un pārējā pasaule ir ķermenis.

Rītups: Izskatās, ka sirds ir ievainota…

Šeihs Buhārī: Sirdij sāp, tā skumst, tādēļ arī visa pasaule cieš, lai kur jūs paraudzītos, visur ir problēmas. Savienotās Valstis ir nožēlojamā stāvoklī, tur ir sliktāk nekā nabadzīgajā Indijā, tur ir vairāk vientuļu cilvēku nekā visā pārējā pasaulē.

Rītups: Vai tas tā ir tāpēc, ka pasaules sirds asiņo vai tāpēc, ka valda neticīgie?

Šeihs Buhārī: Tāpēc ka sirds asiņo, viss ķermenis ir vājš. Ticiet man, ja Jeruzālemē būs miers, visa pasaule jutīsies labāk. Atcerieties manus vārdus.

Rītups: Kā var iestāties miers?

Šeihs Buhārī: Dievs saka, ka pastāv labais un ļaunais un jums ir tiesības izvēlēties. Vairums cilvēku, kuri seko ļaunajam, domā, ka viņi uzvar, ka viņi kaut ko iegūst, bet īstenībā viņi ir pazuduši, nav iespējams, ka tumšā griba pārspēs gaismu, nekādas iespējas. Tikko parādās saule, tumsa izzūd, tikko parādās labais, ļaunajam jāatkāpjas. Tas nenotiek starp musulmaņiem, jūdiem un kristiešiem.

Rītups: Kāda ir džihāda patiesā jēga?

Šeihs Buhārī: Džihāda patiesā jēga ir cīņa šeit (rāda uz sirdi).

Rītups: Ar ko jūs tur cīnāties?

Šeihs Buhārī: Tur labais spēkojas ar ļauno. Dievs saka: “Ja jūsu sirds ir tukša, tur ir vieta ļaunumam, bet, ja jūsu sirds ir pilna ar mīlestību, tur ļaunumam nav vietas.” Kad pravietis Muhameds atgriezās no karošanas un visi nolika savus ieročus, viņš teica: “Mēs esam pabeiguši mazo džihādu, tagad mēs sāksim lielo džihādu.” Un viņi skatījās uz viņu un jautāja: “Kā tu to domā?” Un viņš teica: “Tas ir džihāds mūsos, kad tajā uzvarēsim, mēs būsim ieguvēji.”

Rītups: No kurienas sirdī ienāk ļaunums?

Šeihs Buhārī: Es jau teicu, ka tukšums sirdī…

Rītups: Jā, bet no kurienes?

Šeihs Buhārī: Tas ir kā gaiss, tas ir, bet jūs to nevarat saost, nevarat to sajust, ja ir vieta, tas ienāk, tas liek jums domāt sliktas lietas, netīras lietas, ļaunas lietas, muļķīgas lietas, jo vairāk jūsos uzvar ļaunums, jo savtīgāks jūs kļūstat.

Rītups: Vai ļaunumu radīja Dievs?

Šeihs Buhārī: Kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, viņš visiem eņģeļiem pavēlēja noliekties Ādama priekšā. Visi to izdarīja, izņemot vienu, kurš teica: “Es, kurš esmu radīts no uguns, neliekšos tā priekšā, kas radīts no māla.” Un Dievs viņam teica: “Tad tu esi pazudis,” bet tas teica: “Dod man laiku līdz Tiesas dienai, un es pārliecināšu ļaudis no labā pievērsties ļaunajam.” Un Dievs viņam sacīja: “Varbūt, bet ne tos, kuri mani mīl.” Tā nu no pirmās dienas viņš darbojas, viņš pārliecināja Ādamu un Ievu apēst to augli un dabūja viņus laukā no debesīm.

Rītups: Ja ļaunums ir manī uzvarējis un es esmu ļoti slikts cilvēks, varbūt labākais, ko es varu izdarīt, ir pakārties?

Šeihs Buhārī: Nē, dzīvi jums ir devis Radītājs, un vienīgi viņš var to paņemt. Ja jūs pats to paņemat, jūs izlemjat lietas, kuras Dievs nav teicis, ka varat izlemt. Ja jūs patiešām gribat kaut ko mainīt, kļūstiet labs, nevis pakariet sevi.

Rītups: Kā var pievērsties islāmam?

Šeihs Buhārī: Sāciet mīlēt Dievu. Vai jūs nekad neesat bijis iemīlējies?

Rītups: Jā, bet tas var nebūt atkarīgs no manis.

Šeihs Buhārī: Redziet, Dievs ir jums devis acis, lai jūs redzētu, ausis, lai jūs dzirdētu, tausti, lai jūs sajustu, spēku, lai jūs varētu paiet, viņš jūs ir darinājis, paskatieties spogulī un sakiet – Dievs mani tādu ir radījis, man jāpateicas viņam, man viņš jāmīl, jo viņš mani ir darinājis.

Rītups: Bet varbūt acis, kuras viņš man devis, ir redzējušas daudz ļaunuma, ausis, ko viņš man devis, dzirdējušas daudz bēdu, prāts, ko viņš man devis, domājis daudz stulbību. Kāpēc man būtu jāmīl to devējs?

Šeihs Buhārī: Jo tā ir jūsu izvēle, uz ko skatīties un ko klausīties.

Rītups: Vai tad ne viņš man tās lietas ir parādījis?

Šeihs Buhārī: Nē, nē. Kad es ieeju dārzā, es skatos uz rozēm, nevis uz mēsliem, no kuriem tās aug.

Rītups: Un kad uznāk cunami un aizslauka tūkstošiem cilvēku, jūs skatāties uz viļņiem?

Šeihs Buhārī: Jā. Jo viss, ko Dievs ir darījis, ir jāpieņem. Kad viņš dara ko tādu, viņš pirms tam jau ir brīdinājis, bet cilvēki nepievērsa uzmanību brīdinājumiem. Ja kaut viens cilvēks, kurš strādā valdības nodaļā, kas atbild par zemes seismiskās darbības kontroli, būtu pacēlis klausuli un ziņojis, ka okeāna vidū ir notikusi zemestrīce, ja kaut viens no atbildīgajos amatos sēdošajiem būtu noreaģējis, tad… Tā ir cilvēku nolaidība, nevajag vainot Dievu.

Rītups: Es nevainoju, bet ja jūs sakāt, ka viņš dara visu, tad arī visu cilvēku dzīves ar cunami palīdzību ir paņēmis viņš.

Šeihs Buhārī: Nē, tā nav. Viņš mūs brīdināja. Teiksim, ja jūsu mašīna sāk klabēt, jūs apstājaties un to salabojat. Bet dažkārt mēs nelietojam savas smadzenes pareizi un tad mēs sakām “Dievs”, taču tie esam mēs. Cilvēkiem ir iemesls mirt, Dievs izvēlas iemeslu, cilvēki mirst ik dienu. Manam tēvam bija labāka veselība nekā man, viņš nomira bez brīdinājuma, no sirdstriekas, viņam bija laiks aiziet, tas bija viņa liktenis.

Rītups: Paldies. Šķiet, ka man ir laiks iet.