Detektīvs. Un tā?

Detektīvam ir sava socioloģija, psiholoģija un pat filosofija. Taču tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka detektīvs kā žanrs radās tad, kad sižeta ideja literatūrā jau bija izstrādāta un to bija izkopuši līdz pilnībai jau desmitiem rakstnieku. Tādēļ, manuprāt, detektīvu būtu labāk aplūkot nevis kā literatūras žanru, bet no satura un sižeta viedokļa.

Detektīvs kā stingri strukturēts žanrs parādījās, protams, tikai 19. gadsimtā, un par detektīva tēvu, bez šaubām, saucams Edgars Alans Po. Savā spilgtākajā detektīvstāstā Slepkavība Morgielā viņš, es gribētu teikt, atsedza detektīva uzbūvi. Lūk, ir kaut kāds lietu stāvoklis — tā var būt pilsēta, tā var būt valsts, tas var būt dārzs, var būt ģimene, īpašos gadījumos tā var būt visa pasaule. Un tur notiek kāds gadījums, kuru sauc par noziegumu. Un tad rodas detektīva sižetiskās organizācijas pirmais parametrs, ko izsaka ļoti vienkārša formula: “Kurš?” Kurš to izdarīja? Kā teiktu amerikāņi: “Who's done it?” Šajā gadījumā Edgara Alana Po, teiksim tā, estētiskā ekstravagance par noziedznieku lika kļūt pērtiķim.

Bet tomēr — kāpēc bija jāsāk ar Po? Tāpēc, ka mums, lasītājiem, un rakstniekiem, kas raksta detektīvus, detektīva elements, bez kura detektīvs, protams, nav iespējams, ir apziņa. Kāds ir nevis vienkārši nogalinājis, bet arī apzinājies, ko viņš ir izdarījis. Vēl vairāk, viņš ir apzinājies ne vien to, ko izdarījis, bet arī to, ka tas — jau ne no viņa, bet valsts, sabiedrības viedokļa — ir noziegums. Bet kad Po stāstā ir atrasts slepkava, izrādās, ka ar to vēl nav pietiekami. Jo slepkava neapzinās nozieguma izdarīšanas faktu, viņam vienkārši nav tādu zināšanu. Stingri juridiski runājot, slepkavību ir paveicis “nekas”. Tas parāda, ka šim “kuram” jābūt apziņai, un vienam no apziņas saturiem jābūt likuma pārkāpumam, noziegumam un slepkavībai.Pārmetīsimies pie detektīvžanra lielā meistara sera Artura Konana Doila un viņa Šerloka Holmsa epopejas. Filozofiski pats svarīgākais ir tas, ka Konanam Doilam pasaule it kā sadalās: viena pasaule ir tie, kas izdara noziegumus, bet otra ir lielā detektīva Šerloka Holmsa pasaule, tas ir, apziņas pasaule. Taču tā ir apziņa, kas ne vien absolūti atšķiras no to apziņas, kuri izdara noziegumus, bet atšķiras vispār no visu apziņas. Ne tikai to, kuri nogalina, bet arī to, kurus nogalina. Tā teikt, salīdzinājumā ar Šerloku Holmsu ne vien noziegumu upuri un normālie cilvēki, kas staigā pa ielām, bet vienkārši visi ir muļķi. Gandrīz kā pērtiķi, tikai tādi civilizēti. Šerloks Holms ir tādā mērā gudrāks par pārējiem, ka, zinot citu apziņas, viņš zina, kurš no šiem muļķiem ir izdarījis noziegumu. Viņš it kā zina visu. Bet viņi nezina neko.

Taču drīz parādījās reālistiskāks detektīvs: 20. gadsimta pirmajā ceturksnī tika izdotas vismaz 60 detektīvautoru grāmatas, galvenokārt Anglijā un Savienotajās Valstīs. Starp citu, šeit būtu vietā nošķirt no detektīva policijas romāna žanru. Tas bija izplatīts lielākoties Francijā. Policijas romānā tiek pieņemts, ka noziedznieks jau ir zināms, taču viņš vēl ir jāatrod vai jāsaņem dzīvs.

Tagad par detektīvromāna socioloģiju. Klasiskajā detektīvā tā ir vienkārša: ir kāda sabiedrība; nav svarīgi — laba vai slikta, tomēr kaut kā tā pastāv. Sabiedrība vienmēr tiek attēlota pozitīvi, jo citādi nebūs kontrasta starp sabiedrību un noziedzniekiem, bet tas detektīvam ir pilnīgi nepieciešams. Protams, iespējams arī tāds gadījums, ka sabiedrība vai tas, kas tajā notiek, tādā mērā ne vellam neder, ka ne pārāk atšķiras no nozieguma. Taču tas izjauc detektīvu. Tas pats ir ar dzīvi — lai kā arī būtu, tā tomēr notiek, un arī dzīve ir ar plus zīmi. Lūk, kāds kaut kā dzīvo, bet tad viņu — nav saprotams, kāpēc, jo mēs nezinām, kas to izdarījis —, pieņemsim, nogalina. Vai padara par kropli. Vai aplaupa.

Un šeit detektīvā sāk izkristalizēties kārtības un haosa elements. Tas nozīmē, ka detektīva pasaule ir pretstatīta noziedznieka pasaulei ne vien kā gudrība muļķībai vai zinošais nezinošajam, bet kā kaut kas tāds, kam jānodrošina kārtības atjaunošana. Kamēr noziedznieks izpilda entropisko funkciju, viņš it kā palielina haosu. Sabiedrība var būt ļoti slikta, kārtība var būt pilnīgi bezjēdzīga, sliktāka par jebkādu noziegumu, tomēr kārtība vienmēr — tā iemiesota detektīvā — ir labāka par haosu.

Divdesmitā gadsimta 20. un 30. gados uzplaukst detektīva karaliene Agata Kristi, un viņai līdzi vēl dažas brīnišķīgas dāmas, kas arī raksta detektīvus. Agatai Kristi cilvēks, kurš meklē noziedznieku, iemieso civilizēto pasauli. Ne tajā nozīmē, ka civilizētā pasaule ir likumīga. Tā ir pasaule, kurā dzīvnieciskie instinkti ir ierobežoti, tiem uzlikti noteikti civilizācijas rāmji. Tas nozīmē, ka slepkava, zaglis, noziedznieks ir ne tikai sabiedrības ienaidnieks, ne tikai kārtības ienaidnieks, bet ir arī civilizācijas ienaidnieks. Un noziedznieks ir jāapstādina vai jāiznīcina tieši kā šī civilizācijai naidīgā spēka iemiesojums.

Pie tam netiek ņemta vērā šķiru hierarhija. Vēl vairāk, noziedznieks bieži vien izrādās cilvēks, kas pieder sabiedrības augstākajiem slāņiem — lords, miljonārs, aristokrāts un tā tālāk. Tātad, civilizācija šeit izpaužas drīzāk kā kaut kas nolīdzinošs. Kā kaut kas vidējs, realizējot britu vidusšķiras ideālu. Tas pats redzams amerikāņu detektīvā 30. un 40. gados.

Tālāk visā detektīva struktūrā notiek diezgan būtiska nobīde. Rodas spiegu detektīvs. Noziedznieks tajā ir kāds, kurš pārstāv naidīgu sabiedrību. Un tie entropiskie spēki, ar kuriem iepriekš tika apveltīts noziedznieks vai indivīds, tagad tiek attiecināti uz kādu citu naidīgu valsti vai sabiedrību, kuru šajā gadījumā noziedznieks, spiegs, sevī manifestē.

Šis jaunais detektīvs radīja savu čempionu — gandrīz ģeniālu rakstnieku Džonu Le Karrē. Tomēr arī šajā radikālajā sižeta nomaiņā mēs redzam to pašu detektīva pamatu, kuru ieviesa jau Edgars Alans Po, tikai tagad neapzinātā, dzīvnieciskā pasauli pārstāv naidīgās valstis. Pēc būtības, divas — hitleriskā Vācija, dažreiz — retāk — Japāna, un Padomju Savienība. Valsts kļūst par noziedznieku, bet spiegs ir šīs citas valsts dzīvnieciskās gribas izpildītājs.

Un vēl mazliet par 20. gadsimta beigu detektīvu. Dažiem rakstniekiem radās ideja, ka pats detektīva fenomens ir vēsturisks. Ka detektīvs var rasties tikai noteiktā vēsturiskā situācijā. Un kad šī situācija sevi izdzīvo, sākas nopietnas nobīdes detektīva saturā, kas var novest pie detektīva kā īpaša literatūras žanra beigām. Pirms kādiem trīsdesmit gadiem Dirrenmats uzrakstīja lielisku stāstu Detektīvžanra gals. Tajā ir cilvēks, kurš grib atklāt noziegumu, ir noziedznieks, taču sasprindzinājuma lauks starp noziedznieku un detektīvu atslābst. Detektīvs nespēj realizēties. Viņš gaida un gaida, un gaida, un gaida. Īpaši lielā mērā šī tendence piemīt pēdējo laiku lielākajam amerikāņu detektīvu autoram Reimondam Čāndleram. Noziegums viņam kļūst par normālas dzīves sastāvdaļu. Noziedznieks var izrādīties nevis ļaundaris, nevis kāds dzīvnieks cilvēka izskatā, ne kāds tur sadists, fašists, izvirtulis, bet viens no sabiedrības locekļiem, principā, jebkurš. Un rodas pilnīgi jauns detektīva tips, kurš to visu labi zina. Bet ne tā kā Puaro, misis Mārpla vai Šerloks Holmss, viņš vienkārši zina tādēļ, ka pazīst savus kaimiņus. Viņš pazīst taksometra vadītājus, bārmeņus, pazīst ārstus, un te nav runa par to, ka viņš pazīst cilvēkus: viņš pazīst dzīvi. Un šajā zināšanā ikviens no cilvēkiem, kas pagaidām vēl sēž restorānā un tūlīt iedzers, paēdīs vakariņas un gatavosies doties mierīgi gulēt, jebkurš var kļūt noziedznieks. Noziegums ir iekļauts ikdienā, un tas faktiski neko arī neizjauc — ne valsts, ne sabiedrības kārtību. Tomēr tas ir noziegums. Un, manuprāt, šeit arī notiek tā sasprindzinājuma lauka pavājināšanās, bez kura detektīvžanrs nevar pastāvēt.

Un, beidzot, vēl mazliet par detektīva psiholoģisko jeb, kā tagad mīl teikt, receptīvo aspektu. Es domāju, ka lasītāja detektīvmīlestība pamatojas vidējā cilvēka vēlmē sajust neparasto. Pie tam izjust to kaut kādā nepastarpinātā veidā, pārnesot uz sevi visu detektīva situāciju. Tas ir iespējams tādēļ, ka detektīvs tādā, literāri ļoti pieejamā formā cilvēkam vēsta par kaut kādiem neparedzētiem notikumiem, un šie notikumi bagātina viņa īstenības uztveri. Runa ir par divējādu psiholoģisko efektu, kādu detektīvs atstāj uz lasītāju. Lūk, ir noticis kaut kas šausmīgs, kodolkarš, bioloģiskais uzbrukums… Bet detektīvā ir kaut kāda ļoti atvieglota versija — jā, šis piedzīvojums var notikt ikviena acu priekšā, taču tajā pašā laikā tas ir sitiens, kas fiksējas uz tevi pašu. Tu to uztver savā iztēlē. Un tajā nav tās kolektīvās neizbēgamības, kas ir dažāda veida šausmīgos romānos, kuri stāsta par globāliem notikumiem. Jo ikviens normāls vidējs cilvēks, lai arī viņš dzīvo kā citi, tiecas pēc savas dzīves individualitātes. Un kad viņš lasa romānus par nākošo karu, ko es saucu par “draudu romāniem”, viņš būs viens no simtiem miljonu, viens no miljardiem, viņš it kā ies bojā kopējā kaudzē. Bet tas indivīdam ir pretīgi. Kad viņš lasa kaut vai par pašiem briesmīgākajiem noziegumiem, ko veic slepkava, vardarbnieks, sadists, pastāv nejaušības elements, kas realizējas individuālos punktos, un viņš ir viens no šiem punktiem.

Un tas ikvienu detektīva lasījumu padara par vidējā cilvēka intelektuālā un emocionālā komforta daļu. Un es mīlu lasīt detektīvus tieši kā vidējais cilvēks. Starp citu, detektīvos gadās arī interesantas domas. Reti, bet gadās. Bet es uztveru detektīvu kā sava mietpilsoniski buržuāziskā komforta daļu, kaut ko ne vien interesantu, bet arī patīkamu. Jo tas ir individuālistisks. Nevajag aizmirst, ka ikviens detektīvstāsts ir par individuālu noziedznieku, individuālu detektīvu, kaut kādā ziņā tas paredzēts individuālam lasītājam. Un par tādu indivīdu es uzskatu arī sevi, detektīva lasītāju.

Tulkojis U.T.