MĀKSLA

Pauls Bankovskis

Dailes līnija

Viljama Hogārta gleznu un gravīru izstāde Teita britu mākslas muzejā Londonā

Viljams Hogārts. Pēclapa jeb The Bathos. 1764. Ednrjū Edmundsa kolekcija, Londona. Viljams Hogārts. Pēclapa jeb The Bathos. 1764. Ednrjū Edmundsa kolekcija, Londona.

„Sava laika nozīmīgākais angļu gleznotājs un grafiķis” Viljams Hogārts 1764. gada pavasarī iespieda gravīru “Pēclapa” - salauzītām un juku jukām izsvaidītām detaļām piebārstītu alegorisku kompozīciju, kuras centrā, saļimis starp nolūzušu nāves izkapti un ieplaisājušu mākslinieka paleti, savu pēdējo nopūtu izdveš ar bārdaina veca vīra miesu apveltīts Laiks. Gravīrai pievienotajā skaidrojumā Hogārts apgalvoja, ka tas ir komentārs par laikmetīgo mākslinieku aizraušanos ar līdz smieklīgumam “sarežģītu” gleznu gleznošanu. Mūsdienās Hogārts droši vien nelietotu apzīmējumu “sarežģītas gleznas”, bet izlīdzētos ar “pretrunīgi vērtējamu tēmu risināšanu, izmantojot ne mazāk sarežģītus līdzekļus”, vai izrunātos vēl gudrāk. Šo gravīru ir grūti uzlūkot nošķirti no paša Hogārta biogrāfijas un pārējā veikuma, un jāšaubās, vai tāda būtu bijusi arī paša mākslinieka vēlme, jo īpaši - nosaucot to par “Pēclapu”. Tobrīd viņam bija 66 gadi, viņš rakstīja autobiogrāfiju un bija iecerējis izdot apjomīgu savu iespieddarbu apkopojumu, kuru tad arī noslēgtu šī vilšanās apdvestā apokalipses aina ar šķībi greizi nošķiebto pasaules gala izkārtni centrā.

Pēc sešiem mēnešiem, nakti no 25. uz 26. oktobri Hogārta rūgtums un dusmas sasniedza kritisko masu, un asinsizplūdums smadzenēs izbeidza mākslinieka zemes gaitas, uz mūžiem atbrivojot viņu no ipaši dzives novakarē arvien asāk izjustās nepieciešamibas aizstāvēt savu veikumu pret nelabvēļiem un rast savas ilgās rosibas attaisnojumu. Autobiogrāfija un darbu apkopojums palika nepabeigti.

Taču mākslinieka darbi, kā mēdz teikt, “turpināja dzivot” - viņa uzticamā sieva Džeina čakli tirgojās ar Hogārta iespieddarbiem un vēl gadu pēc vira nāves laikrakstā London Chronicle sludināja, ka Hogārta graviras vēl arvien ir pieejamas “tāpat kā lidz šim, viņa kādreizējā dzivesvietā Leičesterfildā [..] un nekur citur.”

Izstādes katalogā un avizēs publicētās recenzijās teikts, ka Hogārts uzskatāms par vienu no modernās žurnālistikas, sociālo un politisko komentāru un karikatūras žanru pirmtēviem. Un patiesi, Hogārta darbos bez liekas piepūles saskatāms itin viss mūsdienu žurnālistikas raižu un interešu klāsts. Brižiem autors uzņemas “sabiedribas sargsuņa” lomu (piemēram, ap 1721. gadu tapušajās satiriskajās gravirās, kas velitas tā sauktajai “Dienvidjūru finanšu afērai” - vienai no pirmajām modernās Eiropas finanšu krizēm, kuru izraisija šaubigi biržas darijumi). Hogārta gleznotajos “parādes portretos”, ja vien ir vēlēšanās, var samanit lidzibu ar mūsdienu presē lidz pilnibai izkopto slavenibu kultu (ipaši spilgts ir 1745. gadā gleznotais ievērojamākā 18. gadsimta britu aktiera Deivida Garika portrets Ričarda III lomā, kas krāšņumā un dziveligumā itin labi iederētos lidzās žurnālā Vanity Fair publicētajiem Anijas Leibovicas darinātajiem Holivudas kinoaktieru portretiem). Taču paši modernākie šajā žurnālistiskajā nozimē, protams, ir populārākie un visvairāk tiražētie Hogārta darbi - sabiedribā aktuālām tēmām veltitas moralizējošu glezniņu un graviru sērijas, kas māksliniekam atnesa kopš jaunibas dienām ilgoto pārticibu un publikas piekrišanu (šis graviras, lidzigi DVD ierakstitām filmām, Hogārta laikā ļaudis mēdza izirēt uz vienu vai dažiem vakariem, un tieši šo darbu tirdzniecība Hogārta namā turpinājās arī pēc viņa nāves).

1753. gadā Viljams Hogārts publicēja traktātu “Skaistuma analīze. Sarakstīta ar mērķi iemūžināt svārstīgos gaumes jautājumus” - sacerējumu, kas, kā minēts 1955. gadā iznākušā kritiskā izdevumā, bija “pirmais darbs Eiropas literatūrā, kurā formāli principi bija veselas estētikas teorijas izejas punkts un pamats. Tas bija pirmais nozīmīgais pēcrenesanses estētikas pētījums, jauns un oriģināls mēģinājums ar empīriskām metodēm izskaidrot skaistuma jēdzienu”. Tomēr atšķirībā no gravīrām Hogārta teorētiskais sacerējums mākslinieka dzīves laikā netika uzskatīts par ievērības cienīgu veikumu. Hogārtam tika pārmesti centieni racionalizēt rokoko neformālo estētiku, skaistumu izskaidrot ar tādiem apšaubāmas precizitātes sinonīmiem kā “elegance” un “grācija” un jūsmošana par ornamentālismu, kas bija raksturīga šī laikmeta gravīru iezīme.

Pētījuma titullapā atainota stikla piramīda, kurā ielocījusies čūska, un tas arī ir Hogārta skaistuma teorijas kopsavilkums. Piramīda simbolizēja klasiskos priekšstatus par proporcijām un pilnību, čūskas izliekums - liektās, līganās dailes līnijas, ko Hogārts uzlūkoja par jebkuras skaistuma izpausmes (sākot ar zīmējumu un beidzot ar cilvēku kustību dejā, jo īpaši - menuetā) pazīmi. Piramīdas pamatnē iegravēts vārds VARIETY jeb “daudzveidība”, jo tieši dabā sastopamo daudzveidību līdzās dalu samērīgumam Hogārts uzlūkoja par skaistuma pamatu. Kaut gan daudzveidība visprecīzāk raksturo arī paša Hogārta māksliniecisko veikumu, tas tomēr nenozīmē, ka viņa darbus gribētos raksturot, lietojot vārdu “skaists”. Katrā ziņā ne tādā beznosacījumu skaistuma nozīmē, kādu mākslas vēsturē, piemēram, meklējis estēts Umberto Eko savā grāmatā “Par skaistumu”: “Izslāpis cilvēks, kas atradis avotu, metas dzert, taču neapcer tā Skaistumu. Viņš vai viņa tam varbūt pievērsīsies pēc tam, kad slāpes būs remdētas. Tieši ar to Skaistuma izjūta atšķiras no vēlmju apmierināšanas.”2

1732. gadā tapusi glezna “Mūsdienīga saruna pusnaktī”. Uz maza galdiņa novietots pulkstenis rāda drusku pāri četriem, zem galdiņa ir tukšu pudeļu kaudze. Gleznas centrā ir liels, ar zaļu galdautu pārklāts galds un punša bļoda. Ap to snaikstās, gorās un limst vienpadsmit apgaismības laikmeta vīri. Priekšplānā viens nokritis no krēsla, cits snauduļo, bet pārējie, šķiet, cits caur citu nesakarīgi kliedz. Kaut gan gleznojums neapšaubāmi ir “satīrisks” (par to liecina kariķētās sejas un Hogārta “nenopietnajiem” darbiem raksturīgās it kā nedaudz nepareizās varoņu ķermeņu proporcijas un pozas), ainas pamatā visticamāk ir paša autora pieredzētais. 18. gadsimta Londonā sāka parādīties tā dēvētie “dzeršanas klubi”, kurus čakli apmeklēja arvien augošās vidusšķiras vīrieši, un, protams, arī līdz šai šķirai laimīgi uzkārpījies Hogārts.

Viljams Hogarts piedzima 1697. gada 10. novembrī mazā namiņā netālu no Smitfīldas gaļas tirgus Londonā, pavisam tuvu pie noteku grāvja, pa kuru gaļas tirgus atkritumi jeb, kā rakstīja Džonatans Svifts, “mēsli, iekšas un asinis, noslīkuši kucēni, vecas zivis, beigti kaķi un rāceņu laksti”, visā savā dažādībā un skaistumā nonāca Temzā. Vēlmi no nekā kļūt par kaut ko Hogārts laikam bija mantojis no tēva - no vīra ar visai plašām interesēm (viens no daudzajiem neveiksmīgajiem tēva veikaliem esot bijusi kafejnīca, kuras apmeklētājiem bijis ļauts sarunāties tikai latīņu valodā).

Aplūkojot rūpnieciskā čaklumā pavairotās pamācošās gravīru un eļļas gleznu sērijas (par lauku meitenes nonākšanu pilsētas bordelī, par vieglprātīga jaunekļa zemē nomesto mantojumu un mūžu, par slinkā un strādīgā cilvēka dažādajiem likteņiem, par aprēķina laulībām u.tml.) un mēģinot mākslinieka veikumu sastatīt ar izstādes katalogā rodamajiem biogrāfijas faktiem, vislielāko apbrīnu izraisa nevis apšaubāmais Hogārta darbu skaistums vai acīmredzamā dažādība, bet gan anahronisms. Šajās 18. gadsimta sākuma gleznās un gravīrās pārsteidzošā kārtā saskatāms itin viss, kas jau dažus gadsimtus vēlāk kļūs par neatņemamām laikmetīgās mākslas iezīmēm - māksla būs salīdzinoši viegli tiražējama, pat rūpnieciski pavairojama; tās pievilcības noslēpums būs nevis “dailes līnija”, proporciju skaistums vai pat autora zīmētāja talants, bet gan saturs, vēstījums, mesidžs, kuram tiks pakārtots gan pats attēls, gan attēla veidošanai izmantojamā tehnika.

Lai vēstījumu padarītu nepārprotamu, burtisku, mākslas darbam tas tiks pievienots rakstveidā - vai nu kā koncepcijas apraksts, vai kā izsmeļoša un visu redzamo aprakstoša anotācija pie muzejā izkarinātas Hogārta gleznas. Un beigu galā mākslas darbs no mākslinieka mērķa pārvērtīsies par līdzekli; vai nu, lai nopelnītu iztiku, vai, piemēram, par līdzekli savstarpēju ķildu risināšanā - dzīves novakarē Hogārtu bija pārņēmis tieši šis daiļrades virziens. Ar indīgām karikatūrām metoties apkarot savu bijušo draugu un musināšanā apsūdzēto politiķi Džonu Vilksu un Vilksa atbalstītāju, ar sifilisu slimu izbijušu priesteri un dzejdari Čārlzu Čērčilu, viņš tā arī nepaguva pabeigt sava mūža veikuma apkopojumu. Viņa pēdējās gravīras “Pēclapa” otrs nosaukums ir “The Bathos" - no sengrieķu vārda “bezdibenis, dzīles” - pēkšņa un, iespējams, patiesi tievai un tik tikko samanāmai līnijai līdzīga pāreja no augstā stila uz vulgāru.

Raksts no Marts, 2007 žurnāla

Līdzīga lasāmviela