Cilvēks un ieroči

Vēsturi – racionālu un metodisku cilvēces pagātnes pētniecību – pirms nepilniem 25 gadsimtiem izgudroja viens vienīgs cilvēks. Pirms nepilniem 25 gadiem, kad es uzsāku antīkās kultūras studijas maģistrantūrā, daži no mums mēdza visai vīzdegunīgi izteikties par šo vīru un – mums labpatika tā jokot – viņa vājību uz puķainiem havajiešu krekliem.

Šis komiskais tēls bija Hērodots, kurš jau kopš romiešu laikiem pazīstams kā “vēstures tēvs”. Šī Cicerona piešķirtā iesauka bija domāta kā kompliments. Hērodota “Vēsture” – pļāpīgs, galvu reibinošiem līkločiem bagāts deviņu sējumu stāsts par grieķu–persiešu kariem (490.–479. g. p.m.ē.), kuros visai ļodzīga ķildīgu grieķu pilsētvalstu koalīcija divas reizes atvairīja lielāko iebrucēju karaspēku, kādu pasaule līdz tam bija redzējusi, – bija pirmais liela apjoma prozas vēstījums par svarīgu vēstures notikumu (patiesībā jau par tikpat kā jebko). Taču mums, 80. gadu vidus maģistrantūras studentiem, likās, ka vārds “tēvs” atspoguļo kaut ko bezcerīgi vecīgu un vecmodīgu, kas raksturīgs pašam Hērodotam un viņa apcerējuma priekšmetam, šim nodzeltējušajam “labajam karam”. Jāņem vērā, ka tolaik ritēja Aukstā kara pēdējie gadi; daudz pieņemamāks mums likās ko­­­dolīgais un skeptiskais stils, kādā rakstīja cits grieķu vēsturnieks – Tūkīdids, kurš divas paaudzes vēlāk aprakstīja Peloponnēsas karu starp Atēnām un Spartu. Jūsmot par Tūkīdida “Vēsturi”, kas ar dziļu cinismu runā par sava laika politisko, re­­torisko un ideoloģisko divkosību un apraksta divus pārāk viegli pazīstamus vēstures varoņus – liberālu, tomēr imperiālistisku demokrātiju un autoritāru oligarhiju, iesaistītas nebeidzamā izturības karā, kas tiek izcīnīts pastarpināti, kaut kur impērijas tālākajās nomalēs, – tas nozīmēja apzīmēt sevi kā pragmatisku globālas reālpolitikas pazinēju.

Turpretim Hērodots vienmēr licies nedaudz lētticīgs. Neraugoties uz darba ievadā izklāstīto vēlēšanos precīzi norādīt grieķu–persiešu karu “cēloņus” (viņa lietotajam samērā abstraktajam apzīmējumam aitiē piemīt sava laika zinātnes un filozofijas pieskaņa), pirmais iespaids no sastapšanās ar viņa “Vēsturi”, maigi izsakoties, nebūt neuzvedina uz domām par metodisku pedantismu. Pļāpīgie pirmās personas iespraudumi (“Šeit jūtos spiests paust viedokli, kas aizvainos daudzus”), bēdīgi slavenā slieksme novirzīties no tēmas, lai iedziļinātos vismiglainākajās detaļās (“Un tā atēnieši bija pirmie no hellēņiem, kuri statujās attēloja Hermeju ar uzbudinātu fallu”), šķiet, neierobežotā ticība tūrisma ceļvežu iztēles lidojumiem tik tālos nostūros kā Ēģipte (“Sievietes te urinē stāvus, bet vīrieši – sēdus”) – ar to pietika, lai lasīt Hērodotu būtu... nu, tāpat kā aizbraukt ģimenes brīvdienās kopā ar tēvu, kas sagādā apgrūtinājumu. Tādās reizēs uzmācas viena vienīga vēlēšanās – turēties pa gabalu no šī tipa, kurš apkrāvies ar ceļvežiem, vecu mazcenas fotoaparātu, lētiem un bezgaumīgiem suvenīriem un, protams, uzvilcis ierasto puķaino poliestera kreklu.

Viena no galvenajām Hērodota “Vēstures” tē­­mām ir vērojums, kā laiks spēj ieviest pārsteidzošas izmaiņas lielvalstu, pilsētu un cilvēku likteņos un slavā. Tādēļ vēl jo iederīgāks šķiet fakts, ka paša Hērodota reputācija pēdējā laikā atgriezusies senākajos augstumos. Akadēmiskajā pa­­saulē viņa tehnika, savulaik nievāta un saukta par juceklīgu, tagad izpelnījusies cieņu. Parasto lasītāju vidū Hērodota popularitāti, domājams, krietni vairos jaunais “Vēstures” izdevums apgāda Pantheon sērijā Landmark – papildināts ar, iespējams, līdz šim bagātīgāko anotāciju un ilustrāciju klāstu. Ro­­­ber­­ta Straslera sagatavotais sējums ir bagātīgi apgādāts ar vesela ekspertu pulka sarakstītiem pielikumiem, kuros apcerēts pilnīgi viss – no atēniešu kara kuģu uzbūves līdz antīkajām šķidruma mērvienībām. (Lasītāji, kurus interesē iespēja sarīkot vīna degustāciju grieķu gaumē, priecāsies uzzināt, ka viena amfora līdzinājās simt četrdesmit četrām kotilām.)

Tieši patlaban būtu vērts palauzīt galvu par šīs zinātnieku un publikas intereses atdzimšanas cēloni – to pašu aitiē. Šķiet, ka līdz ar Aukstā kara beigām un interneta ēras sākšanos atkal pienācis īstais brīdis Hērodota žilbinoši tēlainajam stilam un, iespējams, vēl lielākā mērā, viņa apcerējuma tēmai – nesamierināmajam konfliktam starp Austrumiem un Rietumiem.

Mūsdienu redaktori, kurus savaldzinājis episkais stāsts par šo karu, droši vien darbam liktu nosaukumu “Persiešu ka­­ri”, taču pats Hērodots šo tekstu dēvē vienkārši par sava historiē – “pētījuma” – izklāstu. Šim (mūsu acīm) tik pazīstamajam vārdam, historiē, Hērodota laikabiedru uztverē droši vien bija viegli klīniska pieskaņa, ņemot vērā, ka tas patapināts no toreiz gluži jaunās dabaszinātņu jomas leksikas. (Tā nav sagadīšanās, ka šī zinātniskā fermenta šūpulis bija Jonija, grieķu kopienu apdzīvotais apvidus Mazāzijas piekrastē, nedaudz uz ziemeļiem no vēsturnieka dzimtās Halikarnasas.) Mums pazīstamo nozīmi – “vēsture” – šis vārds ieguva, tikai pa­­teicoties Hērodota teksta ietekmei.

Jonijas grieķu pilsētas ir arī tā vieta, kur aizsākas Hērodota kara stāsts. 6. gs. p.m.ē. sākumā šīs plaukstošās apdzīvotās vietas, kas uzturēja ciešus sakarus ar savām “mātes pilsētām” rietumos, pretējā Egejas jūras krastā, pamazām nonāca Āzijas valstu varā. Taču gadsimta vidū šīs pašas valstis citu pēc citas savā šķietami neapturamajā gājienā uz rietumiem aprija Persija, kuras vadonis bija harismātiskais impērijas celtnieks Kīrs Lielais. “Vēsture” sākas ar aprakstu, kas ataino, kā lielvalsts aprij citu valsti; tas ir stāsts par Kroisu, Līdijas valdnieku, kurš bija slavens ar savu milzīgo bagātību. Hērodotam Kroiss šķita pietiekami nozīmīga figūra – “pirmais mums zināmais barbars, kurš pakļāvis hellēņus un pieprasījis no tiem meslus”, taču, panākumu apžilbināts, nav pievērsis uzmanību draudošajām briesmām un pats nonācis citu varā. (Pirms lielās kaujas, kas maksāja viņam valsti, Kroiss savas augstprātības dēļ nepareizi iztulkojis Delfu orākula pareģojumu, ko vajadzēja uztvert kā brīdinājumu: “Ja tu uzbruksi Persijai, tad izpostīsi varenu valsti.” Un viņš tiešām izpostīja – pats savu.) Fabulai līdzīgais pavērsiens šajā stāstā par Kroisu – no mānīgas un īsas laimes līdz tīksmīgas pašapmierinātības izraisītajam traģiskajam galam – brīnišķīgi sabalsojas ar tēmu, kas izrādīsies Hērodota darba pamatmotīvs: tas ir šķietami ne­­novēršamais ceļš no impēriskas lepnības līdz graujošai atmaksai.

Ar Kroisa krišanu 547. g. p.m.ē. sākās Jonijas grieķu asimilēšana Persijas ķēniņvalstī. Pusgadsimtu vēlāk, no 499. g. p.m.ē., grieķi citu pēc citas sarīkoja vairākas atklātas sacelšanās pret saviem persiešu kaklakungiem; tieši šis “joniešu dumpis” izprovocēja to, ko mēs tagad dēvējam par grieķu–persiešu kariem, – atkārtotu Āzijas valstu iebrukumu Grieķijas kontinentālajā daļā 490. un 480. g. p.m.ē. Dažas dumpīgās pilsētas lūdza militāru palīdzību Atēnām un Spartai; ir zināms, ka vismaz Atēnas atsaucās. Hērodots stāsta, ka šis fakts tā nokaitinājis diženo valdnieku Dāriju, ka viņš pavēlējis kalpam pirms katras maltītes trīs reizes atkārtot: “Kungs, atceries atēniešus!” Mūsdienu vēsturnieki par sekojošā kara cēloni atzīst citu, ne tik personīgu motīvu – neizbēgamo, centrbēdzes likumu diktēto imperiālistiskās ekspansijas loģiku.

Dārija karagājiens pret grieķiem 490. g. p.m.ē., ko 480.–479. g. p.m.ē. pēc tēva nāves turpināja viņa dēls Kserkss, tolaik bija pati lielākā militārā operācija cilvēces vēsturē. Hērodota krāšņais statistiski apstulbinošo priekšdarbu apraksts (viņš lēš, ka Kserksa karaspēks bijis 2 317 610 vīru – kājnieki, kara jūrnieki un kamieļu jātnieki) pieder pie neaizmirstamākajām viņa un jebkura cita autora sarakstītās vēstures lappusēm. Kā visi izcili stāstnieki, Hērodots nesasteidz detaļu izklāstu, ļaujot šausmu priekšnojautai pamazām pieņemties spēkā, kamēr viņš palēnām aplūko katru atsevišķo iebrukuma posmu: armiju pulcēšanos, lēno virzīšanos pāri kontinentiem, izdzertās upes, satriecošās inženiertehniskās būves – tiltu par Hellēspontu, tuneļus cauri veselām pussalām –, kas ar uzviju izpilda ievadā doto solījumu aprakstīt erga thōmasta, “brīnumainus darbus”. Tas viss, izklāstīts episki vērienīgā tonī, kas bikli tiecas līdzināties Homēra veikumam, ļauj saprast, kāpēc vairums grieķu pilsētu, ieraugot tuvojošās ordas, bez lielas stīvēšanās piekrita pasniegt Dārija pieprasītos padošanās simbolus – “zemi un ūdeni”. (Brīnišķīgs sižeta pavērsiens: izaicinošie atēnieši, kuriem bija varena kara flote, iesvieda persiešu sūtņus bedrē, bet spartieši, spēcīgi sauszemes karotāji, iemeta tos akā: lūdzu, zeme un ūdens.)

Un tomēr, neraugoties uz karaspēka varenību, abi persiešu karagājieni beidzās ar neveiksmi. Pirmais pēc militāru un dabas katastrofu virknes beidzās ar sakāvi Maratonas kaujā; tajā uzvaru ārkārtīgā skaitliskā mazākumā svinēja atēniešu un platajiešu koalīcija, kas zaudēja tikai simt deviņdesmit divus vīrus – salīdzinājumā ar persiešu seštūkstoš četriem simtiem. (Tas bija tāds panākums, ka grieķi, atkāpjoties no savas tradīcijas vest kritušos atpakaļ uz dzimtajām pilsētām, apglabāja viņus kaujas laukā, uzceļot virs apbedījuma kapu kalniņu. Tas šajā vietā redzams arī mūsdienās.) Pagāja desmit gadi, un Dārija dēls Kserkss atgriezās Grieķijā, parūpējies par vēl grandiozākiem iebrucēju spēkiem. Par spīti vājajām izredzēm, apņēmības pilnā grieķu koalīcija – tajā šoreiz bija iesaistījusies pat galēji atturīgā Sparta, kas parasti turējās pa gabalu no visādām panhellēniskām izdarībām, – vēlreiz atvairīja persiešu uzbrukumu.

Tieši uz šo krietni grandiozāko konfliktu attiecas paši slavenākie Hērodota stāsti par grieķu–persiešu kariem; ne jau velti vārdi “Termopilas” un “Salamīna” kaut ko izsaka vēl šobaltdien. Īpašu nozīmi saglabājusi trīssimt spartiešu varonīgi pašnāvnieciskā pretošanās: tikai pāris tūkstošu sabiedroto karavīru atbalstīti, šie vīri noturēja Termopilu kalnu pāreju pret desmitiem tūkstošu persiešu – pietiekami ilgi, lai sabiedrotie pagūtu atkāpties un ieņemt pozīcijas tālāk uz dienvidiem. Daļēji par to jāpateicas Hērodota dzīvajam stāstījumam par grieķu drosmi un nesatricināmo mieru, īpašībām, kuras sev piedēvēt vēlētos jebkurš brīvības cīnītājs. Izdzirdot, ka persiešu karavīru skaits ir tik liels, ka viņu bultas “aizsegs sauli”, kāds spartietis esot asprātīgi bildis, ka tā esot laba ziņa: tātad grieķi varēšot cīnīties ēnā. (“Cīnīties ēnā” – tas ir kādas mūsdienu Grieķijas tanku divīzijas moto.)

Taču šādu ainu noturīgā pievilcība, kurās grieķi mazākumā negaidīti svin uzvaru pār persiešu iebrucēju pūļiem, ir vairāk saistīta ar politiku nekā stāstītāja talantu. Lai gan Hērodots cenšas būt neitrāls jautājumā par monarhijas, oligarhijas un demokrātijas salīdzinošajiem trūkumiem un priekšrocībām (fragmentā, kas pazīstams ar nosaukumu “Saruna par valsts pārvaldi”, viņam atrodas kritiski vārdi visām trim), viņa kara apraksts beigu beigās tomēr atgādina sava veida līdzību par konfliktu starp brīvajām Rietumu sabiedrībām un Austrumu despotismu. (Persieši tiek saistīti ar pletnes, važu un soda motīviem.) Ja arī Hērodots nekautrējas aprakstīt ķildīgo grieķu pilsētvalstu un to valdnieku trūkumus, tomēr viņa stāstījumā visus grieķus – no greznas dzīves cienītājiem joniešiem līdz skarbajiem spartiešiem – nepārprotami vieno vēlēšanās pakļauties tikai un vienīgi pašu vadoņiem.

Katrā gadījumā Hērodotam jebkurš valdnieks būtu labāks par Kserksu, kurš viņa izklāstā ir pārliecinošs samaitātas varas iemiesojums. Neviens, kurš lasījis viņa “Vēsturi”, droši vien nespēs aizmirst rindkopu, kurā aprakstīts Kserksa bezspēcīgais niknums, kad vētra aizskalo viņa celtnieku pirmo mēģinājumu uzcelt pāri Hellēspontam tiltu no Āzijas uz Eiropu: pavēlējis nepaklausīgo jūras šaurumu nopērt trīssimt pletnes cirtieniem un simboliski iekalt važās (ķēdes iemeta viļņos), viņš nolasīja “spītīgajam ūdenim” veselu tirādi par to, ka tas atļāvies nepaklausīt, un nozākāja par “duļķainu un sāļu upi”. Krietni praktiskāks bija nākamais solis – pavēle nocirst galvu tilta būves vadītājiem.

Tomēr Hērodota Kserkss ir nenoliedzami sa­režģīts tēls: viņa plātīgā nežēlība mijas ar bērnišķīgiem untumiem un pēkšņām sentimentālām raudu lēkmēm; tā ir personība, kas mūsdienu lasītājiem droši vien atgādinās veselu rindu citu bīstamu diktatoru, no Nerona līdz Hitleram. Viena no lieliskajām pārsteiguma vietām, kas izraisa labākajai daiļliteratūrai raksturīgas emocionālās nianses, ir brīdis, kad Kserkss, pārlaižot skatienu paša sapulcinātajam iebrucēju karaspēka okeānam, piepeši izplūst asarās: savam tēvocim Artabanam (kurš bija mēģinājis atrunāt viņu no bīstamā plāna) karavadonis paskaidro, ka viņu “pārņēmis žēlums, domājot par to, cik īss ir cilvēka mūžs”. Šāds jūtīgums diktatorā, kura nevērīgā vienaldzība pret cilvēka dzīvības vērtību ir nepārprotami parādīta visā stāstījuma gaitā, ir pārliecinoša viņa psiholoģiskā portreta iezīme. Emocionāli nestabils diktators, kurš valda pār nežēlīgi centralizētu autoritāru valsti, ir murgs, kas laupījis naktsmieru liberālām demokrātijām jau kopš laikiem, kad Hērodots radīja šo tēlu.

Lai cik aizraujoši un krāšņi būtu iebrukumu un to seku apraksti, paši grieķu–persiešu kari aizņem tikai pusi no Hērodota “Vēstures” – no piektās grāmatas vidus līdz devītās, pēdējās, grāmatas beigām. Tas liek domāt, ka Hērodota iecere bijusi vēl lielāka.

Pirmās četrarpus grāmatas veido būtībā diptiha pirmo paneli, tās nesteidzīgi stāsta par to, kā uzplaukusi lielvalsts, kas piedzīvos tik iespaidīgu sabrukumu darba otrajā daļā. Raksturīgi, ka Hērodots pastāsta visu, ko vien lasītājs varētu vēlēties uzzināt par Persiju, – no pusmītiskās, oidipiskās Kīra bērnības (zīdaiņa vecumā nolemts bojāejai un pamests kalnos, viņš atgriežas jau kā jauneklis, par postu visiem tiem, kuri vēlējušies viņa nāvi) līdz lielvalsts augstākajam uzplaukumam Dārija laikos tikai divas paaudzes vēlāk. (Dārijs, kuram piemita talants risināt necilus, taču lietderīgus administratīvus jautājumus – viņš ieviesa naudas kalšanu, uzticamu pasta sakaru sistēmu un valsts iedalījumu vieglāk pārvaldāmās provincēs, ko sauca par satrapijām –, bija iesaukts par “veikalnieku”.) Grāmatu pēc grāmatas “Vēsture” ļauj izsekot tam, kā paplašinājusies Persijas teritorija, un iezīmē tās robežas, aprakstot konfliktus ar valstīm, ko tā attiecīgajā laikā centusies pakļaut.

Pirmajā grāmatā mēs satiekam eksotiskos masagetus, kuri, pēc visa spriežot, nepazina vī­­­nu un tā postošo iedarbību. (Persieši rīkojas uz mata kā Odisejs ar kiklopiem – vispirms tos piedzirda un tad sakauj.) Otrajā grāmatā parādās ēģiptieši ar savu gigantisko arhitektūru, krokodiliem un mumificētiem mājdzīvniekiem; šai tautai ir tik daudz kā interesanta, ka ēģiptiešu vēsturei, kultūrai un pieminekļiem veltīta visa grāmata. Trešajā grāmatā persieši mērojas spēkiem ar etiopiešiem, kuri (Hērodots tā dzirdējis) ir paši garākie un skaistākie no visām tautām. Ceturtajā grāmatā mūs iepazīstina ar noslēpumainajiem nomadiem skitiem, kuri savu “civilizācijas” trūkumu liek lietā, lai samulsinātu potenciālos paverdzinātājus: tiklīdz persieši iekārtojuši nocietinātu apmetni, tā skiti vienkārši savāc savus mājokļus un pārceļas uz citurieni.

Kad pie varas nāca Dārijs, Persija jau bija kļuvusi par kaut ko līdz tam vēl neredzētu – daudztautu lielvalsti, kas izpletusies pār lielāko daļu no tajā laikā pazīstamās pasaules, no Indijas austrumos līdz Egejas jūrai rietumos un Ēģiptei dienvidos. Hērodota “Vēstures” patiesā varone – tik majestātiska, tik apbrīnota un vienlaikus nolemta bojāejai kā jebkurš tēls grieķu traģēdijā – bija pati Persija.

Padarot vēstījumu vēl nesteidzīgāku, nekā to prasītu apcerējuma priekšmets, neaizmirstamu noskaņu un raksturu šim stāstam piešķir jau minētās slavenās līkloču atkāpes, nebeidzamie visdažādākā garuma – no vienas rindas līdz veselai grāmatai (Ēģipte) – iespraudumi par floru un faunu, ainavām, tradīcijām un kultūru, kas raksturīgas tautām, kuras Persija centās asimilēt. Un pa vidu šīm atkāpēm iepītas vēl tālākas atkāpes, nebeidzama gremdēšanās aizraujošos sīkumos; šo detaļu vērtība historiē nolūkam varbūt arī ir niecīga, taču tās vēl joprojām spēj valdzināt un aizraut tieši tāpat, kā tas nepārprotami licies autoram, kura stāstnieka modus operandi bieži vien aizdomīgi atgādina brīvu asociāciju virkni. Tā pārdomas par Dārija ieviesto nodokļu iekasēšanas procedūru trešajā grāmatā ved pie mēģinājuma aprēķināt Persijas gada laikā ievākto meslu apmērus, kas pāraug stāstā par to, kā zeltu var pārkausēt praktiski izmantojamos stieņos, tālāk pārejot pie jautājuma, kur zelts rodas (Indijā), bet tas savukārt pēc īsas atkāpes, kas veltīta Indijā piekoptajam (Hērodots par to ir pārliecināts) kanibālismam, autoru pamudina atklāt noslēpumu, kur indieši ievāc zelta putekļus. Proti, viņi zeltu iegūst no šī cēlmetāla putekļiem pilnu smilšu kaudzēm, ko sanesušas – kas gan cits? – milzīgas īpašas sugas skudras, “mazākas par suņiem, bet lielākas par lapsām”. (Vismaz šajā gadījumā Hērodota uzziņas avoti nebija viņu pārāk izjokojuši: 1996. gadā dabas pētnieku grupa Pakistānas ziemeļos atklāja, ka vienas noteiktas sugas murkšķi, rokot alas, veido ar zeltu bagātas augsnes kaudzes.)

Viens no iemesliem, kāpēc tik aizraujoši lasīt šo tekstu, kas bieži atgādina kaut ko līdzīgu naratīvam Roršaha testam, ir Hērodota stāstījuma stils. Lai kādas būtu Hērodota lasītāju sūdzības par izklāstīto faktu ticamību, viņš jau kopš seniem laikiem ir atzīts par izcilu prozas stila meistaru. Četrus gadsimtus pēc “Vēstures” autora nāves Cicerons retoriski prātoja, “kas gan ir saldāks par Hērodotu”. Šajā sakarā vērts atcerēties, ka paša Hērodota laikos doma par “skaistu prozu” būtu bijusi visnotaļ revolucionāra: senie grieķi prozu uzskatīja par tik nevērtīgu salīdzinājumā ar dzeju, ka šim žanram ne­­bija sava vārda vēl vairākus gadu desmitus pēc vēsturnieka darba tapšanas; tad to sāka dēvēt par psilos logos, “kailo valodu”, vai pedzos logos, “staigājošo valodu” (lai atšķirtu no dejojošās vai pat lidojošās dzejas valodas). Hērodota ievērojamākais sasniegums šajā ziņā bija tas, ka viņš plašākā prozas vēstījumā izmantoja plūstošos runas rit­mus, kas bija pazīstami no agrākās – Homēra un Hēsioda – mutvārdu kultūras.

Ieaijājošās modulācijas un hipnotiskās spirālēs savirpinātās teikuma daļas, kas mikrokosmiskā līmenī atkārto visa darba rāmi plūstošo, apetīti rosinošo raksturu, uzvedina uz domām par to, cik smagi Hērodots strādājis, lai pirmo reizi prozai piešķirtu literāri māksliniecisku vērtību. Kāds “Vēstures” 20. gadsimta tulkotājs to pateicis īsi un kodolīgi: “Hērodota prozai piemīt tāda pati lokanība, nepiespiestība un grācija kā lieliska runātāja valodai.”

Jo bēdīgāk, ka šī un praktiski jebkura cita Hērodota prozas stila īpatnība nav atrodama minētajā Landmark sērijas izdevumā, kura jaunais tulkojums (Andreas Pērvisas veikums) ir kails un blāvs. Uzskatāms piemērs tam ir Pērvisas tulkotais ievads, kura oriģinālā, kā atzīmē daudzi antīkās literatūras pazinēji, izmanīgi izmantota Homēra eposu patētiskā valoda, lai liktu to lietā pilnīgi jaunā un revolucionārā projektā – aprakstot reālu cilvēku rīcību reālā vēsturiskā laikā. Oriģinālā ievads ir viens vienīgs garš, līkumots un pusdzejisks teikums – garda nojausma par to, kas sekos tālāk. Pērvisa to saskalda trīs lempīgās daļās. Lasītāji, kuri vēlas izgaršot patieso Hērodota stilu, darīs prātīgi, iegādājoties Džordža Rolinsona 1858. gada tulkojumu (Everyman’s Library), kurā spoži uztverts teksta piesātinātais homēriskais aromāts un blīvā sintakse. No nesenākiem darbiem jā­­min Robina Voterfīlda tulkojums (1998; Oxford World’s Classics); tajā gan pazudis arhaiski ba­­­gātīgais smeķis, toties, īpaši sākumā, nojaušama tā zinātniskā vide, no kuras Hērodota “Vēsture” izaugusi.

Taču gandrīz jebkurā citā ziņā “Landmark Herodotus” ir ideāls iesaiņojums šim daudzpusīgajam darbam. Daudz domāts par to, kā atvieglot lasītāja ceļu cauri līkumotajam stāstījumam: katras lappuses augšpusē norādīts grāmatas numurs, attiecīgās darbības gads un vieta, kā arī īss notikuma apraksts (“Akropolē paliek nedaudzi atēnieši”).

Īpaši noderīgas ir piezīmes lappušu malās; tās piedāvā īsu apkopojumu katrai nelielajai “nodaļai”, kurās tradicionāli iedalīts Hērodota teksts. Pārlaižot acis tām vien, iespējams gūt lielisku priekšstatu par visu apjomīgo darbu: “Persieši neieredz melus un lepru, bet pielūdz upes”; “Taurieši piekopj cilvēku upurēšanu ar hellēņiem un avarējušiem jūras braucējiem”; “Stāsts par Artemīsiju un to, kā viņa viltīgi izvairās no vajātājiem, taranējot un nogremdējot draudzīgu kuģi un liekot vajātājiem noturēt viņu par sabiedroto vai atkritēju.” Turklāt izdevums ne tikai piedāvā pamatīgu karšu klāstu, tas ir arī blīvi piepildīts ar ilustrācijām un (reizēm diezgan amatieriskām) fotogrāfijām, un tas ir jauki, lasot darbu, kas tik bagāts ar spilg­tiem svešu zemju, priekšmetu un paražu ap­­rakstiem. Hērodota stāsts par ēģiptiešu pieķeršanos mājdzīvniekiem šajā izdevumā papildināts ar glīti iebalzamēta kaķa foto.

Tādēļ izrādās, ka, neraugoties uz visām šķietamajām atkāpēm no tēmas, “Vēstures” pirmās četrarpus grāmatas ieliek būtiskus pamatus tam, kā lasītājs uztvers stāstu par karu starp Persiju un Grieķiju. Tas nav kaut kāds “īstais stāsts”, kam Hērodots piekabinājis smagnēju, kaut arī izklaidējošu preambulu; tā ir rūpīgi sagatavota kulminācija stāstam, kas organiski attīstās, no Persijas ekspansionisma senajām saknēm novedot līdz satriecošajai lielvalsts sakāvei. Ja uz darbu paraugāmies, ņemot vērā šo struktūru, mēs arvien skaidrāk saprotam, ka Hērodota darbs patiesībā veltīts ne tik daudz neticamajai grieķu uzvarai kā jau iepriekšnolemtajai Persijas sakāvei. Bet kāpēc tā bija tik nenovēršama? Ko īsti Persijas valsts darīja nepareizi?

Atbilde ir mazāk saistīta ar kaut kādu grieķu pārliecību par Rietumu individuālisma neizbēgamo triumfu pār Austrumu autoritārismu (šāds skaidrojums dažādos laikos ir licies pievilcīgs dažādām lasītāju aprindām), vairāk – ar zinātnisko vidi, kurā Hērodots smēlās savu priekšstatu par historiē. Hērodota izpratnē Persijas valsts bija vārda tiešā nozīmē “nedabiska”. Viņš savu darbu rakstīja laikā, kad domātāju aprindās lielu interesi izraisīja jautājums, ko mēs šodien (runājot par kādām tikpat vētrainām debatēm) formulējam nedaudz citādi – “daba vai kopšana?”. Grieķi domāja par to kā par spriedzi, kas valda starp physis – dabu – un nomos – paražām jeb likumu. Tāpat kā citus tā laika domātājus, Hērodotu īpaši interesēja veidi, kādos dabiskā dzīves vide ietekmējusi dažādas kultūras normas, – un tieši tāpēc “Vēsturē” ir tik daudz “etnogrāfisku” atkāpju.

Tāpēc ar zināmiem izņēmumiem šķiet, ka viņš – iespējams, mums par pārsteigumu – raugās uz Persijas impērijas augšanu kā vairāk vai mazāk organisku, vairāk vai mazāk “dabisku” norisi – vismaz līdz brīdim, kad tā mēģina iet tālāk par Āzijas kontinenta dabiskajām robežām. Katram grieķu kultūras studentam lieliski zināms, ka vārdam barbaros, barbars, nebūt obligāti nebija tās nievājošās pieskaņas, ar kādu to lietojam mēs: barbaroi vienkārši bija cilvēki, kuri nerunāja grieķiski un kuru valoda grieķa ausīm izklausījās pēc bar-bar-bar. Tāpēc diezgan daudz pasaka fakts, ka viena no nedaudzajām reizēm, kad Hērodots “Vēsturē” šo vārdu lieto mūsdienu izpratnē, ir tā, kur viņš apraksta Kserksa uzvedību pie Hellēsponta. Kā norāda klasicists Džeimss Romms savā ņiprajā nelielajā pētījumā “Hērodots” (Yale University Press), senā vēsturnieka uztverē domai par mēģinājumu pārplūdināt valsti pāri viena kontinenta robežām otrā jau pašos pamatos piemīt kaut kas nosodāms, kaut kas nepareizs. Tā nav nejaušība, ka stāsts par valsts dibinātāja Kīra dzīves gājumu ir pilns ar neslēpti kritiskām atsaucēm uz viņa nevērīgo izturēšanos pret upēm, visdabiskākajām robežām. (Starp citu, Kīrs mirst, kad visai neapdomīgi šķērsojis Araksu – upi, kuru uzskata par robežu starp Āziju un Eiropu.)

Un tā nu iznāk, ka Persijas kļūda ir nevis autokrātiskā valsts iekārta, bet gan milzīgie apmēri, kuriem, saskaņā ar lielo ciklisko visu lietu kārtību, kādu dienu ir jāsarūk. Jau pašā “Vēstures” sākumā Hērodots piemin to, kā pilsētas un valstis piedzīvo vispirms spožumu, pēc tam postu, negaidīti piešķirot šādam it kā dabiskam principam pamācošu pieskaņu:

“Es turpināšu .. stāstu, aplūkojot gan lielākas, gan mazākas pilsētas, jo daudzas no tām, kas bijušas lielas senos laikos, tagad kļuvušas mazas, un daudzas, kuras ir lielas manā laikā, senāk bijušas mazas. Tāpēc, zinādams, ka cilvēka labklājība nekad nepaliek nemainīga, es vienlīdz pieminēšu abas.”

Šī teksta vieta liek saprast, ka pasaulē valda nemainīga kārtība, kas attiecas gan uz valstīm, gan atsevišķiem cilvēkiem. Šajā ziņā vēsture īpaši neatšķiras no cita dižena grieķu izgudrojuma – traģēdijas. Par to, ka Hērodots daudz parādā atēniešu traģēdijas žanram ar tā nepielūdzamo trajektoriju no varenības līdz pazemojumam, bieži izteikušies antīkās kultūras pazinēji; daži pat uzskata, ka par viņa izaugsmi no vienkārša vērotāja un pierakstītāja par dižu morālistu un cilvēka dzīves pazinēju jāpateicas gadiem, ko Hērodots pavadījis Atēnās, kur esot bijis draugos ar Sofoklu. (Kā raksta kāds pētnieks: “Atēnas bija viņa Damaska.”)

Arī pašām Atēnām, protams, bija lemts kļūt par viena šāda traģēdijas-vēstures “sižeta” varoni: Hērodota dzīves laikā diženā grieķu pilsētvalsts nogāja patiesi sofoklisku ceļu no galvu reibinošā triumfa grieķu–persiešu karos līdz Peloponnēsas karam – konfliktam, kura laikā tā zaudēja gan politisko, gan morālo autoritāti. Tieši tāpēc, piekrītot vairākiem antīkās kultūras vēsturniekiem, ir tik kārdinoši domāt, ka “Vēsture” sarakstīta kā sava veida draudzīgs brīdinājums par briesmām, ko sevī slēpj lielvalsts ambīcijas. Ja stāsts par persiešu likteni tiešām iecerēts kā pamācošs vēstījums atēniešiem, tad Hērodota darba morāle sniedzas daudz tālāk par atziņu, ka Rietumi ir pārāki par Austrumiem.

Tikai priekšstats par Hērodota ētiskā pasaules skatījuma kosmiskajiem mērogiem, par to, kā tas dabas iekārtojumā ieaudzē politisko elementu, ļauj izprast viņa neatkārtojamo stilu un visas šīs šķietami nejaušās atkāpes un iespraudumus – rakstītā vārda pasaules ekvivalentu lētiem, bezgaumīgiem suvenīriem, koši krāsainiem ceļvežiem un puķotiem krekliem. Ja, sākot lasīt stāstu par Per­­sijas uzplaukumu, uzmācas šaubas, vai tiešām nepieciešamas divdesmit nodaļas par Kroisa dinastijas pirmsākumiem, padomājiet labi: slavenais stāsts par to, kā Kroisa sencis Gigs nogalināja likumīgo valdnieku un piesavinājās troni (nemaz nerunājot par skaisto valdnieci), sniedz ziņas, kas ļaus paraudzīties uz Kroisa nožēlojamo galu no dabiskās kārtības viedokļa. Izrādās, ka viņa posts ir kosmisks sods par senča pastrādāto noziegumu: “Atmaksa piemeklēja Giga pēcnācēju ceturtajā paaudzē,” saka Hērodots, citējot Delfu orākulu.

Un tad jūs sākat saprast, ka šāda kārtīga simetrija saskatāma itin visur, kā tas skaidri pateikts kādā plaši pazīstamā trešās grāmatas fragmentā:

“Visām radībām, kas ir gļēvulīgas un kalpo par barību citām, dievišķā gādība savā gudrībā likusi vairoties lielā skaitā, lai, pastāvīgi apēstas, tās neizsīktu; turpretī plēsīgajiem un nežēlīgajiem ir maz pēcnācēju. Piemēram, zaķus medī visdažādākie zvēri, putni un cilvēki, tāpēc tie bagātīgi vairojas. No visiem dzīvniekiem zaķu mātīte vienīgā ieņem mazuļus, kamēr vēl ir grūsna. [..] Turpretim lauvene, pati stiprākā un drosmīgākā no zvēriem, savā mūžā dzemdē tikai vienu mazuli; dzemdībās kopā ar mazuli no viņas iznāk ārā arī dzemde. [..] Tāpat, ja odzes un Arābijas spārnotās čūskas paliktu dzīvas visu savu dabisko mūža garumu, cilvēki vispār neizdzīvotu.”

Hērodota izpratnē praktiski uz visu iespējams attiecināt kaut kādu dabisku spēku līdzsvara ciklu. (Runājot par viņa pieminētajām odzēm un spārnotajām čūskām, mātīte pārošanās laikā nogalina tēviņu, taču viņu “atriebj” fakts, ka mātīti savukārt iznīcina viņas pašas mazuļi.) Hērodota morālā tēma ir universāla, un viņa vēsturiskā “sižeta” centrā ir pasaules karš, un tāpēc viņš cenšas parādīt visu pasaules kopainu – to, ka viss tajā ir savstarpēji saistīts ciešām saitēm.

Patiesībā “saite” nav slikts vārds, ko paturēt prātā, urbjoties cauri tekstam, kas ir vienlaikus tik pārliecinoši lineārs un dezorientējoši juceklīgs. Hērodots ik pa brīdim apstājas, lai sniegtu informāciju par visu, ko piemin (vienalga, cik attālā sakarā ar izklāstītajiem faktiem), un šī informācija var izpausties gan kā stāstījums trīstūkstoš vārdu garumā, gan kā apkopojums vienā rindiņā. Iespaids, ka tā ir mulsinoša vai novirzās no tēmas, rodas tikai tāpēc, ka Hē­­rodots, kurš nebija nekāds iesūnojis vecs kraķis, lai arī ne tuvu tik “stilīgs” kā, piemēram, Tūkīdids, par divarpus gadu tūkstošiem apsteidza tehnoloģiju, kas ideāli atbilstu viņa domāšanas veidam un stilam. Lasot šo sējumu, kas pilns ar tik hērodotiskajām zemsvītras piezīmēm, kartēm, diagrammām un ilustrācijām, gribot negribot jādomā par to, ka patiesi novatorisks jauns Hērodota “Vēstures” izdevums ņemtu visas šīs atkāpes un iespraudumus un rīkotos tieši tā, kā būtu darījis Hērodots, ja vien viņš zinātu, ka tas ir iespējams, – pārvērstu tos par hipersaitēm.

No otras puses, iespējams, ka Hērodota “Vēsture” bijusi priekšgājēja pilnīgi citam žanram. Rindkopa par lauvām, zaķiem un odzēm atsauc atmiņā otru svarīgu iebildumu pret Hērodota darbu – uz šo informāciju nevar paļauties. (Gandrīz viss, ko viņš pasaka par minētajiem dzīvniekiem, ir kļūdains.) Un tomēr, lasot šo pārsteidzošo dokumentu, “precizitāte” (vai vismaz tas, ko mēs parasti saprotam ar zinātnisku vai pat žurnālistisku precizitāti, proti, “fakti”) pamazām sāk likties arvien mazsvarīgāka. Vai Kserkss tiešām raudāja, skatoties uz savu karaspēku? Vai vecajam, nekrietnajam Hipijam, Atēnu izraidītajam tirānam, kurš tagad kalpoja Dārijam, patiešām Maratonas pludmalē pirms lielās kaujas izkrita zobs? (Šo starpgadījumu viņš gluži pareizi iztulkoja kā zīmi, ka nekad neatgūs savu dzimteni.) Iespējams, ka ne. Bet šis pēkšņais tuvplāns, kurā visi kara priekšdarbi tik negaidīti sakoncentrējas skatā uz vienu vienīgu bezcerīgu, kādreizējo varenību zaudējušu večuku, atstāj neizdzēšamu iespaidu. Tas tiesa, ka Hērodots ne vienmēr ir uzticīgs faktiem, bet viņš vienmēr piedāvā kaut ko tādu, kas šādā pētījumā par, lietojot viņa apzīmējumu, ta genomena ex anthrōpōn jeb “to, kas radies no cilvēka rīcības”, ir ne mazāk svarīgs kā fakti: viņš stāsta mums patiesību par to, kā mēdz notikt pasaulē kopumā – vēsturē, sabiedrībā, personībā un, protams, psiholoģijā. (“Sapņos mēs lielākoties redzam to, par ko esam domājuši dienas gaitā.”)

Tas viss vedina sacīt, ka neatkarīgi no tā, vai Hērodots ir vai nav hiperteksta priekšvēstnesis, viņš pilnīgi noteikti ir radījis romāna – vai vismaz viena noteikta veida romāna – priekšteci. Un tik tiešām, lasot “Vēsturi”, kaut kas tajā šķiet dīvaini pazīstams. Iedomājieties romānu, kas sarakstīts piecdesmit gadus pēc graujošas sadursmes starp Eiropu un Āziju. Tā varoņu vidū ir gan īsti, gan izdomāti. Darbā izteikti tendenciozā, tomēr ticamā episki aizrautīgā un vērienīgā stāstījumā izklāstīta grandioza vēstures likumsakarību interpretācija. Tam visam pievienojiet vēl arī neatvairāmu antivaroni, ku­­ram dižos iekarošanas plānus neizdodas piepildīt tieši tāpēc, ka viņš pilnīgi nesaprot tautu, kuru tik ļoti vēlas pakļaut, neveiksmju vajātus, taču uzvarošus iezemiešus, kuriem gandrīz nejauši izdodas atvairīt viņa uzbrukumu, un atkāpes, kurās iespaidīgi aprakstītas kultūras, kuru liktenis likts uz spēles šajos grandiozajos konfliktos. Lai cik daudz Hērodota “Vēsture” būtu aizguvusi no joniešu zinātniekiem un atēniešu traģēdijas, vairāk par visu šis darbs atsauc atmiņā “Karu un mieru”.

Un tā ļoti ticams, ka mūsdienu lasītājam, kurš pieveicis šo šķietami arhaisko episko sacerējumu, radī­sies sajūta, ka viņš saskāries ar kaut ko ārkārtīgi pazīstamu, pat laikmetīgu. Kinematogrā­fisks stils ar elpu aizraujošiem panorā­miskiem kadriem, kas prasmīgi savirknēti pa­­mīšus ar satriecošiem tuvplāniem. Drosmīgs hibrīd­žanrs, kura grandiozajā stāstījumā iestrādāti gan empātiski iztēles lidojumi, gan apsēsta, iespējams, pat neirotiska amatierzinātnieka bažīgie, dāsni zemsvītrotie paškomentāri. (Iespē­jams, daudziem lasītājiem liksies, ka “Vēstu­ri” būtu varējis izfantazēt Deivids Fo­sters Volless.) Postmoderns stils, kas pastāvīgi pievērš uzmanību paša radītajiem mehānismiem un piebārsta izstiepto stāstījumu ar jebkuru pieejamo in­­teresantas informācijas graudu, lai cik netieši tas būtu saistīts ar iztirzājamo tēmu.

Un, protams, arī pats stāsts. Varena lielvara nolūkojusi kādu mazāku, diezgan dīvainu un tālu zemi – varētu likties, ka tas būs viegls mērķis. Vispirms tēva, pēc tam, desmit gadus vēlāk, dēla vadībā lielvalsts divas reizes iebrūk šai mazākajā valstiņā. Cilvēki stāsta, ka tēvs ir neizteiksmīgs un birokrātisks cilvēks, daudz atturīgāks par savu dēlu. Un patiesi, tieši otrais iebrukums uz ilgiem gadiem piesaistīs vēstures uzmanību. Lai gan tas ir daudz vērienīgāks un agresīvāks nekā pirmais, otrais iebrukums noved pie negaidītas katastrofas. Daudzi komentētāji šo neveiksmi piedēvē dēla kļūmīgajiem lēmumiem. Tas ir cilvēks, kura skaļā plātība sacenšas ar zināmu iekšēju tukšumu (vai varbūt piesedz to), – vadonis, kuru apsēduši viņa privātie dēmoni (to skaitā, šķiet, arī Oidipa komplekss) un kurš mīl plašus žestus; vadonis, kurš labākajā gadījumā, liekas, vienkārši nespēj saprast, bet ļaunākajā – pat neinteresējas par to, cik atšķirīgs vai svešāds patiesībā ir viņa pretinieks. Lai gan šis vadonis no paša izraisītās katastrofas necieš, tas ir smags trieciens viņa pārvaldītās zemes tālākajām izredzēm un reputācijai. Pretēji tam, ko visi gaidījuši, lielvara ir smagi paklupusi.

Visi – izņemot, protams, tos, kuri lasījuši Hērodota “Vēsturi”. Ja simts cilvēku paaudžu, sā­­­kot ar atēniešiem un beidzot ar mums pašiem, nav pilnīgi neko mācījušies no šī darba, aiz kura šķietamā izbrīna pilnā naivuma patiesībā slēpjas neatvairāmi izklāstīts skats uz to, kā vienmēr atšķetinās situācija, – tā ir tikai viņu pašu, nevis autora vaina. Laiks vienmēr parāda, kam bijusi taisnība, – kā lieliski zināja arī Hērodots pats. Lai cik komisks viņš savulaik būtu licies, liekas, ka Hērodots tomēr smējies pēdējais.

Tulkojusi Sabīne Ozola

© 2008, Daniel Mendelsohn, Arms and the Man, pārpublicēts ar The Wylie Agency (UK) Limited atļauju