Čemodāniņš ar pašportretu

Nikasa Safronova vārdu varētu ierindot starp tām Rīgas raibajām afišām, kuras vēsta: “Krievijas estrādes zvaigzne”, “ekrāna zvaigzne”, “skatuves zvaigzne”, kas zināmo vēsturisko apstākļu dēļ bez apstājas uzrodas Rīgā un kas interesē tieši to publikas daļu, kuru interesē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka Nikass Safronovs ir mākslinieks (Nikass ir viņa pseidonīms). Krievijā Nikass līdzās Šilovam un Glazunovam tiek pieskaitīts “galma māksliniekiem”, bet tikai viņam vienīgajam esot pozējis prezidents Putins. Dažādos apstākļos viņš gleznojis Dajanu Rosu, Eltonu Džonu, Tīnu Tērneri, Azerbaidžānas, Turcijas, Venecuēlas prezidentus, Borisu Jeļcinu, Juriju Lužkovu, Mihailu Gorbačovu un daudzus citus tamlīdzīgus. Un vēlētos gleznot Raimondu Paulu. Uz Rīgu atvestā gleznu kolekcija apdrošināta par 5 miljoniem dolāru, un preses konferencē mākslinieks stāsta par savām laulībām, mīlestību pret dēlu, pasakainajiem honorāriem, prominentajām paziņām un kaislību uz kazino. Par aizraušanos ar vienkāršu krievu sievieti, kas bija friziere un greizsirdībā sagrieza visas viņa gleznaRīgas Laiks: Interesanti, izņemot Raimondu Paulu, Vairu Vīķi-Freibergu vai…

Nikass: Ivaru Kalniņu…

RL: Tieši tā — Ivaru Kalniņu…

Nikass: Viju Artmani…

RL: …kuru no šejienes cilvēkiem jūs vēlētos portretēt?

Nikass: Tūlīt pateikšu… Pirmkārt, vienu portretu man jau pasūtīja! Bez tam man šobrīd nemaz nav tik daudz laika — es atgriezīšos Maskavā, tad lidošu uz Ekvadoru… Tad atkal atgriezīšos un lidošu uz Šveici, tad (mēģina koncentrēties) es atkal lidošu uz Ameriku. Tūlīt pateikšu… Jānis Osis! Lūk, tāds cilvēks. Rektors. Man gribētos uzgleznot rektoru, man patīk viņa portreti un vispār… Nesen iepazinos ar Džemmu Skulmi, Maiju Tabaku un citiem māksliniekiem, par kuriem biju dzirdējis arī agrāk. Žēl, ka tik maz laika, citādi būtu aizgājis uz Vilhelma Purvīša izstādi, apskatījies Jani Rozentālu… Žēl, protams, tie ir cilvēki, ar kuriem es labprāt būtu ticies viņu dzīves laikā, diemžēl viņu vairs nav… Ar viņiem var tikties caur viņu daiļradi. Tas man būtu bijis liels gods.

RL: Jūs pastāvīgi pavada diezgan daudz cilvēku. Vai uz Rozentāla un Purvīša izstādēm jūs ietu kopā ar visiem?

Nikass: Nē, man patīk vienam pašam apmeklēt izstādes. Citādi vienmēr nākas visus izklaidēt, stāstīt… Bet mums ir savi smalkumi, savi noslēpumi, mums — māksliniekiem, es domāju. Vienatnē apmeklējot izstādi, ir iespējams rast dialogu ar mākslinieku, un viņš var nodot tev informāciju. Piemēram, viņš var teikt: “Pievērs uzmanību, apakšā ir mazmazītiņš punktiņš!” Vienkāršs punkts, kuru nekad neviens nav ievērojis. Un viņš saka: “Tas ir cilvēks, nevis vienkārši cilvēks, bet mans dēls vai mana sieva.” Un tu ieskaties, un tiešām to visu arī ieraugi, šo visapslēptāko, vissvarīgāko daļu, kuru viņš kā Nostradams šādā apslēptā veidā ir gribējis parādīt citiem.

RL: Tikko jūs minējāt Nostradamu, savukārt preses konferencē kopā ar jums bija arī JurijsLongo [1. Jurijs Longo — pazīstams krievu ekstrasenss; apmēram pirms 10 gadiem televīzijā tika demonstrēts sižets, kurā Longo morgā atdzīvina mirušos.]. Kas jūs saista?

Nikass: (smejas) Mēs vienkārši esam draugi! Būtībā Jurijs ir ārkārtīgi smalks cilvēks — viņš zīmē, viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks, ļoti atsaucīgs…

RL: Jā, atsaucīgs… Miroņus ceļ augšā!

Nikass: Bet ko lai dara? (iesmejas) Ja lūdz. (ilgi smejas) Kad nogalināja Ļistjevu, piecos no rīta pie viņa dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Longo atver, un tur cilvēki saka viņam: “Mēs Ļistjeva sakarā. Viņu nogalināja!” “Kur nogalināja?” “Galvā!” “Ja atdzīvināšu, būs idiots!” (ilgi smejas) Tā, lūk. Es domāju, ka, protams, visu nemaz nevajag uztvert nopietni. Varbūt viņš tiešām zina atdzīvināšanas noslēpumu, bet es, godīgi sakot, pret to izturos absolūti mierīgi. Es pie viņa negriezīšos, ja mani nogalinās. (iesmejas) Bet vispār es tiešām pie viņa esmu novērojis daudz neizskaidrojamu lietu. Reiz mēs bijām kazino, un tur kāds cilvēks lika kauliņus aptuveni par 300 tūkstošiem, tā bija VIP zāle un viņš bija domājis iegūt pāris miljonu. Kad Jurijs gāja garām, viņš uzsauca: “Jura, nosauc skaitli, es likšu uz to!” Jurijs teica: “Ja reiz man jautā, tad būs 13!” Un vinnēja! Nu, gadās ar viņu tādas lietas! Acīmredzami viņam noteiktas spējas piemīt, ir savi klienti, bet es neesmu to vidū. Katram cilvēkam ir savs liktenis, mums tikai jāseko tam… Henrijs Millers, Sirds gudrība. Katram nepieciešama kāda palīdzība. Cilvēkiem parasti kaut kā pietrūkst, un viņi meklē lietas, kas to kompensētu. Vieniem trūkst cukura, citiem mīkstas siltas sieviņas. Vēl citiem, tieši otrādi — vajag impulsam būtni blakus, kas tos vada, tā kā Rostropovičam, piemēram, tāda stingra, melna Gaļina Višņevska. Tā kā Gala Salvadoram Dalī, kas viņu, tā teikt, “uztaisīja”. Starp citu, daudzas sievas mēdz būt lielākie savu vīru popularitātes dzinēji. Citi, tieši otrādi, meklē maigas sievietes, kas viņiem netraucētu, tā kā Raimondam Paulam, viņš pats ir patstāvīgs cilvēks.

RL: Spriežot pēc informācijas krievu presē, tad bez tā, ka jūs daudz strādājat un spēlējat kazino, jūs bieži mēdzat uzturēties tā saucamajās smalkajās aprindās. Tas ir tāds dzīvesveids?

Nikass: Ar satraukumu sirdī… Tagad pie jums ir tik daudz kazino! Ar satraukumu sirdī es eju uz kazino, tad atkal atgriežos pie vēstures pieminekļiem, tādiem kā Doma baznīca. Un tu saproti (nopūšas) — lūk, tas ir mūžīgi, bet tas (domāts kazino) — tikai tukša naudas tērēšana!

RL: Bet taču gribas laikam — tērēt to naudu?

Nikass: Gribas! Gribas. Bet es ciešos (iesmejas). Cīnos pats ar sevi un cenšos neiet uz kazino. Baidos, ka iztērētu to naudu, kas man šobrīd ir līdzi. Es tomēr esmu atbraucis uz šejieni ar samērā cēlu mērķi — atbalstīt kādu bērnu palīdzības fondu — un man labāk gribētos palīdzēt visiem bērniem: latviešiem, ukraiņiem, poļiem… Visiem bērniem, kuri dzīvo šajā pilsētā. Jo bērni stāv ārpus tautībām un nācijām. Ārpus visa.

RL: Preses konferencē jūs minējāt, ka lielākais jūsu mūža darbs ir jūsu dēls. Pastāv tāds… pēdējā laikā populārs viedoklis par to, ka, pirms palīdzēt visai pasaulei, jāsāk ar mazumiņu — palīdzēt sev un saviem tuviniekiem.

Nikass: Protams. Varu teikt, ka mana dzīve ir izdevusies ar to, ka esmu vispār piedzimis. Un tas, ka esmu apliecinājis sevi kā mākslinieks, un ne tikai mākslinieks. Mans tēvs, brāļi, mans bērns, māsa ir tie cilvēki, kam es palīdzu pirmām kārtām. Arī tas, ka esmu uzņēmies Uļjanovskā kurēt skolu, kas tagad ir nosaukta manā vārdā. Man tas ir pareizais piegājiens — sākt palīdzēt tuviniekiem, tad draugiem un, jo tālāk, jo vairāk. Valstij. Pasaulei. Kļūt par kosmopolītu šī vārda visplašākajā nozīmē un strādāt, cik var.

Mans dēls dzīvo Londonā, viņam ir desmit gadu, un starp mums ir brīnišķīga neredzama saikne, gluži tāpat kā man ar manām gleznām — es jūtu, ja ar tām kas notiek. Mans dēls saprot, ka viņa tētis ne tikai strādā, bet ir šajā pilsētā, šajā valstī cienījams cilvēks. Kad viņš atbrauc uz Maskavu un mēs izejam cilvēkos vai atbrauc televīzija, filmē un jautā — vai viņš zina, ka viņa tētis ir ģēnijs vai tur… ļoti pazīstams cilvēks? Tad viņš saka: “Jā, zinu, man tas ir patīkami!” Un arī man tas ir patīkami. Kad cilvēks noveco, bet ir, teiksim, ļoti pazīstams, tad viņš ņem sev jaunu meiteni un viņa lepni ar viņu staigā. Un viņš ir tāds… Oļegs Jankovskis vai Jevstigņejevs.

RL: Starp citu, tas reizēm mulsina, ja, tā teikt, dažādu veidu mākslinieki intervijās izsakās apmēram tā: “Ko viņi (žurnālisti) vispār grib? Lai taču liek mani mierā!” Tas ir dīvaini. Īpaši ņemot vērā to, cik tas cilvēks ir ieguldījis, lai kļūtu pazīstams.

Nikass: Saprotams, ka viņi nav patiesi, ir cita lieta — ja slikti raksta — pieņemsim, man bija situācija, kad mani piedāvāja ņemt par galma mākslinieku…

RL: Kā, un vai tad jūs neesat galma mākslinieks?

Nikass: Nē, protams, varu, varu. (iesmejas) Kāpēc gan nepastrādāt (smejas) galmam? Tajā situācijā mani uzaicināja būt striptīza konkursa žūrijā, kas augstā līmenī notika vienā solīdā, slēgtā galvaspilsētas klubā. Tur bija Jankovskis, Rjazanovs, es biju, Merežko, Tabakovs, Arbatova! Visi pazīstami cilvēki. Kaut kādā brīdī striptīza dejotājas sadomāja “uzvilkt” uz skatuves kādu no žūrijas, un izvēle krita uz mani — izvilka uz skatuves un izģērba līdz apakšbiksēm. Televīzija, fotogrāfi… un tad, kad es uzvalkā jau sēdēju pie galda, pienāca kluba prezidents un sacīja: “Ziniet, mēs nopirkām jūsu Putinu!” Plakātu, ar manas gleznas reprodukciju. Viņi bija ierāmējuši un lūdza, vai vakara noslēgumā es viņiem nevarētu to uzdāvināt, ko es arī izdarīju. Toties avīzes rakstīja: “Nikasu izģērba kailu, un viņš nevarēja izgudrot neko labāku, kā piesegties ar Putina portretu!” (smejas) Tā arī mans galminieciskums tika atbīdīts pie malas. Arī pret to man ir mierīga attieksme. Es zinu, ka aizies visi prezidenti: aizies daudzi, daudzi cilvēki, kuri šodien ir pazīstami, bet es — palikšu. Tāpēc, ka esmu mākslinieks. Es strādāju dažus gadu tūkstošus uz priekšu. Daži strādā laikam — tādam vai citādam —, bet kāds paliek uz gadu desmitiem, simtiem, saprotat?

RL: Ar kuru no jūsu portretētajiem cilvēkiem jūs saista īpašas attiecības?

Nikass: (nedomājot) Ar Sofiju Lorēnu. Tas ir pirmais, kas ienāk prātā. 1989. gadā es strādāju Itālijā pie viena sava drauga Žaka Luidži Čerāzi un viņam bija draugs Klaudio Lukīni, itāļu žurnāla Vogue līdzīpašnieks. Augusta beigās viņš rīkoja milzīgu balli, uz kuru atbrauca modeles no visas pasaules, arī es tiku uzlūgts. Vispār, es negribēju uz turieni iet, bet mani pierunāja. Tad nu es paņēmu vienu savu darbu un devos turp. Saprotams, tur bija arī viņa: es piegāju klāt, uzdāvināju līdzatvesto darbu un izstāstīju, ka esmu mīlējis viņu kopš bērnības, kopš septiņu gadu vecuma, un mana mamma gribēja, lai es ticu Dievam, bet es — nekā. Man tas bija kā uzzīmēta bildīte, un es viņam neticēju. Bet reiz es gāju uz skolu garām vietai, kur tika nodota makulatūra, un ieraudzīju žurnālu, uz kura vāka bija Dieviņš un nodomāju: “Kāpēc Dieviņu izmetuši miskastē?” Es paņēmu žurnālu, izgriezu bildi, ieliku rāmītī, piekāru pie sienas un lūdzos. Tā bija viņa. Kad es to izstāstīju Sofijai Lorēnai, viņa izplūda asarās. Tas bija aizkustinoši. Pagāja vairāki gadi, līdz viņa atbrauca uz kādu festivālu. Protams, es domāju, ka viņa ir aizmirsusi, jo bija pagājis laiks un šādu stāstu ir miljoniem, bet atskan zvans un man saka, ka Sofija Lorēna gribētu ar mani tikties. Viņa atnāca pie manis, es dzīvoju toreiz vienistabas dzīvoklī un ārkārtīgi par to kautrējos, griezu kaut ko no papīra, mēģinādams uz viņas atnākšanu to izdaiļot. Bet viņa tam nepievērsa uzmanību, tikai skatījās gleznas, pat nopirka kaut ko. Pēc tam es pie viņas aizbraucu. Mēs draudzējamies.

RL: Vai jūs esat vienīgais mākslinieks, kuram pozējis Putins?

Nikass: Jā, kaut gan par to arī ir bijis diezgan daudz baumu, piemēram, ka Putinam šis portrets neesot paticis un tamlīdzīgi. Nē, vienkārši viņš teica: “Pietiek! Šeit viss ir!” Tādi bija viņa vārdi. Protams, es ar viņu vēlreiz tikos, vēl pēc gada, tas ir, šogad, un viņš bija nedaudz… citādāks. Es uzmetu kādu skici. Tajā laikā Maskavā BBC taisīja filmu par Putinu un, tā kā nav daudz mākslinieku, kam viņš pozējis, tas ir, esmu tikai es, tad viņi lūdza man interviju un tās laikā es zīmēju. Jā, viņš ir kļuvis citāds — bargāks, stingrāks…

RL: Nu… līdzīgs. Izstādes atklāšanā kopā ar kādu paziņu secinājām, ka Patrīcija Kāsa gan nemaz nav līdzīga.

Nikass: Ai, tas bija sen, tas bija Parīzē, viņa bija jauniņa un tāda… bumbulīte. Viņa taču tievēja tanī laikā, tāpēc arī nevar pazīt! Tas bija pirms gadiem desmit, kad man gadījās būt kompānijā, kur bija arī viņa.

Arī Rostropovičs man īpaši nepozēja — īsās tikšanās reizēs es mēģināju viņu “noķert” — šo portretu man pasūtīja Alijevs. Par Rostropoviču man ir tāds priekšstats, ka viņš ir kā bērns ­— ļoti naivs, ļoti atsaucīgs. Patīk viņam kompānijā nedaudz iedzert, atbrīvoties, parunāties, patrīt mēli, pastāstīt stāstus, kurus viņš stāstījis jau daudz reižu, piemēram, par to, kā spēlējis pie Čaplina, kā Čaplins atvadoties aizmirsis vārdus “uz redzēšanos” un “do svidanja” vietā pateicis: “Dostojevskij!” Vispār Rostropoviču es tik labi nepazīstu, arī Gaļinu nē, man par viņiem ir drīzāk virspusīgs priekšstats: kā par tādu lauku pāri, kur Rostropovičs ir kā alus dzērājs šoferis, bet viņa visu laiku to biksta.

RL: Iepriekš jūs teicāt, ka “grozīšanās” aprindās jums ir nepieciešamība, jo jebkura slavenība, ja vien tā pēc kāda laika nedod par sevi zināt, tiek aizmirsta. Bet — ja jūs šodien varētu izvēlēties dzīvesveidu, kāds tas būtu?

Nikass: Kad biju mazs, sapņoju par to, ka, liels būdams, nopirkšu saimniecību Ukrainā — tik ļoti es mīlēju Gogoli —, apprecēšu apaļīgu ukrainieti, audzēšu vistiņas, pīlītes… Droši vien tā arī darītu.

RL: To nu gan jūs esat izdomājis!

Nikass: Tas atkarīgs no perioda. Šodien pietrūkst viena, rīt — cita, vienmēr kaut kā pietrūkst, un tu nepārtraukti visu maini. Kādu brīdi tev patīk slava, tad apnīk, tu nogursti un vēlies vientulību. Laikam jau vispār katram cilvēkam šad un tad nepieciešams doties uz 40 dienām tuksnesī, la pabūtu vienatnē.

Cilvēkam nepieciešams ne tikai saņemt, bet arī dot. Ne tikai atsevišķiem cilvēkiem. Valstij! Reiz es Turcijas prezidentam Demirelam teicu: “Es zinu, ka jums nepieciešami helikopteri. Nopērciet no mums Mi 6!” Viņš saka: “Nevaram, mēs esam NATO!” Es viņu ļoti lūdzu, teicu, ka par portretu naudu neņemšu, lai tikai nopērk mūsu helikopterus. “Labi,” viņš saka, “kur ir tā kompānija, mēs to rekomendēsim!” (nopietni turpina) Un tu veic darbu valsts labā. Vai arī — saku es Alijevam: “Geidar Alijevič, Uļjanovskā nav mazuta, vai nevarat mums to iedot?” Viņš saka: “Nu, labi!” Un zvana Uļjanovskas mēram: “Brauc uz Baku parakstīt papīrus!”

RL: Alijevu gleznojāt par mazutu dzimtajai Uļjanovskai?

Nikass: (smaida) Nē, mazuts bija papildus. Viņš samaksāja un uzdāvināja Range Rower.

RL: Kā ir izveidojušās jūsu attiecības ar naudu?

Nikass: Pret naudu (iesmejas) izturos saudzīgi. Reiz satiku ļoti bagātu cilvēku, kurš jau agrāk bija iegādājies manas gleznas par ārkārtīgi lielām summām. Mēs staigājām pa Maskavu, un viņš pacēla no zemes kapeiciņu un teica: “Es šeit kapeiciņas lasu, bet lielā nauda pati kaut kā salasās kopā.” Es arī paceļu kapeikas — tā ir laba zīme. Bez tam — es mācos no saviem brāļiem mākslā: Rembrants un Mocarts ļoti nesaprātīgi notrieca nopelnīto naudu. Reiz es Maskavas bankā zaudēju 350 tūkstošus dolāru, tad nu tagad naudu glabāju tikai Šveicē vai Anglijā visās iespējamās valūtās. Tomēr nedomāju, ka ar lielas naudas parādīšanos savā dzīvē pats būtu īpaši mainījies: es tieši tāpat mīlu sievietes, man nav svarīgi, cik sievietei gadu — 20 vai 50. Protams, līdz zināmai robežai. Galvenais, lai viņa patiktu. Esmu tikpat atsaucīgs un izpalīdzīgs kā agrāk. Viss mainās, bet cilvēks paliek.

RL: Kas no jums paliktu, ja pēkšņi viss — jūsu māksla, stāvoklis sabiedrībā, nauda — pazustu?

Nikass: Es līdzīgi kā Japānā gatavojos: kad tuvojas zemestrīce, cilvēks sagatavo nelielu čemodānu un iet tālāk. Visa viņa māja tad arī ir šis čemodāniņš. Manējā iekšā būtu dvielis, zobu birste, zeķes, visvienkāršākās lietas. Reiz mani apzaga: dzīvoklī nozaga 15.-16. gadsimta ikonas, kuras es kolekcionēju, video, televizoru. Es tikai smaidīju. Kad atbrauca milicija, viņi nosprieda, ka pats sevi esmu aplaupījis, bet es nebiju pat apdrošināts. Tik dīvaini viņiem likās tas, ka nekritu panikā.

Sāpīgi ir zaudēt tuvos cilvēkus. Stāvokli sabiedrībā es nebaidos zaudēt. Vai jūs esat redzējusi brīnišķīgo Romāna Polaņska filmu Vampīru balle? (Pie blakus galdiņa sēdošā Jāņa Mottes kompānija saceļ tādu troksni, ka sarunu uz laiku nākas pārtraukt.) Tur galvenie varoņi nokļūst sen mirušu cilvēku vidū, tur ir staigājoši, putekļiem klāti skeleti, kuri tik līksmi ejo un priecājas, un tad varoņi ierauga sevi spogulī un redz, ka vairāk neviena zālē nav, un vampīri sāk dzīties viņiem pakaļ.

RL: Tomēr jūs pats minējāt, cik svarīgi ir būt novērtētam.

Nikass: Protams, gribētos jau dzīves laikā ieņemt vietu. Vēsturisko. Lai būtu savs muzejs, kur ir savas gleznas…

RL: Man gan tāds priekšstats, ka muzejus jau vairāk pēc nāves ierīko.

Nikass: Bet man gribas dzīves laikā! Vispār jau dzīves laikā es gribētu kļūt par klasiķi, lai par mani mācītos. Tas, ko mēdzu teikt pats sev: “Labi ir satikties ar Dievu dzīves laikā!” Gribētu uzcelt Templi, atstāt aiz sevis ko nebūt, pēdas, sagatavot vietu savai nākamajai dzīvei aizkapa pasaulē, kādu kapeņu izskatā. Es vienmēr ar šausmām domāju par tārpiem, kuri grauzīs manu ķermeni, par kaut kādiem nesaprotamiem kāpuriem, kuri pa mani ložņās… Man ir tāda kā skaudība pret itāļu kapenēm, kur nolaiž Romeo un Džuljetu, un tur jau guļ tie un tie viņu senči. Mani priecē doma, ka labāk ir tā — klusi, klusi un mierīgi sakalst.

RL: Es atcerējos kādu filmu — tajā dāma taisās skaisti nomirt — uzklāj gultu, saliek puķes un tabletes, pēc tam sāk šaušalīgi vemt un nomirst, iebāzusi galvu podā.

Nikass: Protams, visiem gribētos skaisti nomirt. Pat tad, kad tu guli, ir nepatīkami iedomāties, ka kāds no malas var ieraudzīt, kā tu, muti vaļā, krāc. Gribas izskatīties skaisti. Reizēm domāju, ejot pa ielu: “Bāc! Un kāds nazi iebāž ribās, bet tu tikko esi ēdis… Kuram gan negribas nomirt cēli? Protams, ka jaunībā cilvēks par to nedomā. Liekas, ka viss ir bezgalīgs, bet kad spogulī ieraugi grumbas, kad redzi izmaiņas ķermenī, kaut kā cīnies ar to visu, un beigās vienalga paliek tā sērīgi… Kaut gan pats neko nedaru sava ķermeņa labā — nevingroju, nepeldu, nespēlēju spēles.

RL: Atgriezīsimies pie čemodāniņa — kuru gleznu jūs ņemtu līdzi?

Nikass: Pašportretu. Tas gleznots pirms septiņiem astoņiem gadiem. Lai redzētu, kāds esmu reiz bijis, ka esmu mainījies. (sarunu atkal pārtrauc klaigas pie blakus galdiņa) Jaunie latvieši? Visur laikam ir jaunie… Tas viens ir smieklīgs. (rāda uz Gerkenu) Ar taurenīti — viņam taurenītis der kā mums zirga aste. (aizdomājas) Interesanti, bet kam viņam taurenītis?

RL: Viņam vienmēr ir taurenītis.

Nikass: Lai paliek. Jā! Es paņemtu līdzi jūsu žurnālu ar manām fotogrāfijām…