Ceļojums uz Tartu un atpakaļ

Debesu valstība ir līdzīga arī cauram maisam.

Toma evaņģēlijs

1.

Izziņoja to, kas principā jau bija gaidāms: nomiris Jurijs Mihailovičs. Viņš pats nemaz neslēpa, ka pēc Zāras Grigorjevnas nāves atlikušos gadus viņš uztvēra kā epilogu – iespējams, ne pārāk ilgstošu.

Epilogs! Klasiskās drāmas valodā runājot, cilvēka dzīve vēlīnajā sociālismā sastāvēja no divām daļām: no nedaudz ieilgušas ekspozīcijas un neizbēgami sekojoša fināla, ilggadēja daudzpakāpju fināla visas apzinātās dzīves garumā. Kulminācija un atrisinājums nebija paredzēti: šādiem kompozicionāliem samezglojumiem ir nepieciešams varonis, nepieciešama darbība. Kur nu vēl epilogs. Arī noslēgums gadījās reti. “Visa dzīve vēl priekšā!” savā mūžīgajā ekspozīcijā dziedāja tālaika cilvēks, bet klusībā zināja: ak, sen, sen un neatgriezeniski jau pagātnē. Un arī pagātnē – kas tur īsti bija? Vai vispār kaut kas bija, kā minējis šīs literatūras klasiķis?

Ziņa par Jurija Mihailoviča nāvi radīja spilgtu iespaidu, gan optisku, gan skanisku: gaisma nodzēsta, balsu mūzika pajukusi un noklususi, viesi izklīst. Asambleja ir beigusies. Un jau ārā tumsā, kur laiks, kā vienmēr, ir slikts un ceļi dubļaini, atskatoties uz tukšajiem logiem, mēs neticam sev, ka vēl nupat viss bija tik labi.

Gaisma – vai spīdums? Kāds iebildīs: prāta gaisma vai intelekta spīdums? Lai būtu spīdums, es atbildēšu, bet pamēģiniet paspīdēt savā pusē – paskatīsimies, kā jums izdosies. Mūsu jaunības neskaņajās dienās, drūmos un tumsonīgos laikos, caur lauzītu valodu, neveiklību un smagnēju nespēju izteikties – nē, nevis spīdēja: mums mirdzēja tālā galda lampa gandrīz vai ārzemju Tartu. Tas bija Lotmana skolas mirdzums, vēlīnā apgaismības gaisma, brīvās domas grācija un savu cilvēku apciemošanas prieks.

O, septiņdesmito gadu smagnējā ikdiena! Cīņas par mieru priekšgalā, ideoloģiskās frontes pirmajās līnijās (“Ideoloģiskās frontes darbinieki! Stipriniet...” – tā atnācēju sveica Informācijas institūts, uz kuru es nesu savus referātus, slepenus ziņojumus par Dostojevska pētniecību Amerikā, neatceros, kas tieši bija jāstiprina.). Vai jūs vēl neesat aizmirsuši šos pašmāju ražojumus? Katrs ziepjutrauks izskatījās pēc morāli novecojuša tanka, kas izņemts no arsenāla. Visas šīs lietas visbiežāk ne pārāk labi vērās vaļā un ciet, smērēja rokas, iespieda pirkstus, bet kaujas uzdevumu pildīja līdz pat pēdējam elpas vilcienam: tās skatījās jums tieši dvēselē ar Dzimtenes acīm: Rokas augšā! Stāt!

Un lūk, starp visiem šiem neaizmirstamajiem ziepjutraukiem ar dažādajiem nosaukumiem, starp līdzpilsoņiem, kas izgājuši ziepju un citu pirmās nepieciešamības priekšmetu medībās, cits citam uzduroties ar visām ķermeņa un bagāžas daļām un neatvairāmi atsitot jebkuru tiem adresētu jautājumu ar: “Pašam acu pierē nav?” – starp to visu, ierēdnieciskā kabinetā ar genseka portretu, līķautiem un armijas krēsliem – citiem vārdiem sakot,

Padomju uzgaidāmajā telpā,

Kur katrs var tikt sadedzināts,

kā pēdējā Bloka dzejolī...

– Kā varu jums palīdzēt, cienītā? Piedāvāt cepumus? – profesors Lotmans, tas pats Lotmans, ar gudru smaidu sejā stāv manā priekšā un aicina iedzert tēju pēc zinātniskās daļas.

Kurš gan atceras, kā tas viss notika (baidos, reti kurš atceras, un kāds noteikti, gluži kā tolaik, pamanīs, ka es nomelnoju un pārspīlēju, un, gluži kā tolaik, apvainosies: “Un kas tu tāda esi? Vai tad tu pati tepat neuzaugi?”), bet tie, kuri atceras, diez vai iebildīs, ka vienkārša pieklājība tolaik bija pilnībā pašpietiekama. Ka viņiem kaut kā trūka. Siltuma, piemēram. Un cik daudz siltuma ir Puškinā? Smalks aukstums, gaiša vienaldzība.

Neparasts zvārgulītis

Manās ausīs skan.[1. Колокольчик небывалый/У меня звенит в ушах]

Cik jauki, ka tas skan, neuztraucoties, kur mēs to varētu izmantot.

Ak, nevajag plaucēt man sirdi ar vārdu, man nevajag ne jūsu liesmojošās patiesības, ne aitu bara siltuma, un arī neizskaidrojamā dziļuma noslēpumainie līkloči man sen vairs nav vajadzīgi; viss, ko man vajag, ir sajust uz pieres tīrus, vēsus pirkstus, sakoptas dvēseles maigo pieskārienu. Tas nozīmē: kopēja ir blakus, arī ārsts netālu, vēso debesu talāru hospitāļa baltums stērķelēts šķind.

Rītausmā ......... sārta,

Sudrabojas sniega pīšļi.[2. На заре ......... алой/Серебрится снежный прах.]

Lūk, ko es beigu beigās saukšu par brīvību: iespēju visa cita vietā dot priekšroku tīrībai. Neizmantot nevienu epitetu, ja vienīgais īstais prātā nenāk.

Rītausmā, kas salta, sārta,

šo rindu pabeidza komponists Sviridovs. Viņš ietērpa Puškina vārdus skaņu burvībā, kuru ikviens tūlīt arī pazīs kā burvību. Protams, burvība tāda arī parasti ir. Tas ir neapstrīdami, gluži kā tas, ka ziemas rītausma ir salta. Bet Puškins nez kādēļ to nepateica! Un viņa burvību, ja vien tā tiešām ir burvība, uzreiz pazīt nevar: tā ir neparasta. Tā nevis skan un darbojas, bet klusē un gaida.

Strukturālā vārdu krājuma un bezkompromisu racionālisma vēsums mirdzēja kā laboratorijas stikla trauki ūdenī, kā vārds “skalpelis”, kā pats leģendārais, vēsais un gaiši skanošais vārds: Lotmans.

Jurijs Mihailovičs nomiris. Jauno laiku miglainais sākums pletās plašumā. Tartu pilsēta, kādreiz saukta par Tērbatu [Дерпт], vēl kādreiz par Jurjevu, jau ne pirmo gadu atradās ārzemēs.

2.

Ar šo apstākli ir skaidrojams, kāpēc brauciens uz Jurija Mihailoviča bērēm sākās Igaunijas vēstniecībā. Ar pieklājību, kādu esam pieraduši saukt par eiropeisku, un dvēseles plašumu, kādu ir pieņemts uzskatīt par krievisku, Igaunijas valdība bez kavēšanās un bez maksas izsniedza iebraukšanas vīzas pēc saraksta visiem bērēs gaidāmajiem viesiem. Taču grūtības radīja ne tikai iebraukšana svešā valstī: pirms tam vēl bija jāizbrauc no savējās. Lai to izdarītu, arī bija vajadzīga vīza, un to nu gan neviens netaisījās izsniegt bez rindas. Lotmans pat nebija Krievijas akadēmiķis. Līdz ar to izbraukšanas atļauja būtu gatava labi ja uz četrdesmitās dienas atcerēm.

Neaiztaupot detaļas izstāstīšu, ka izbraukšanas vīza bija vajadzīga tikai tiem, kuriem bija noteikta veida ārzemju pase: tāda kā man. Un, nolēmusi, ka gan jau ar dievpalīgu viss izdosies, ka izbraukšana tomēr nav tas pats, kas iebraukšana, turklāt atgriezties paredzēts pavisam drīz, es piebiedrojos cita parauga pases laimīgajiem īpašniekiem. Tādā veidā apliecinot, ka tiesiskās apziņas jomā neesmu aizgājusi diezko tālāk par Čehova zemniekiem. Lai gan iespējams, ka tieši mūsu tiesības spērušas soli uz priekšu: tās nepakļaujas apziņai. Tās saprot ar pavisam citu vietu.

3.

Mūsu bija daudz. Vieglāk nosaukt tos, kuru nebija, kuri no “mūsējiem” nesēdēja šajā vakara vilcienā uz ziemeļrietumiem, uz vēl nesen “savējo”, bet tagad vienkārši Eiropu. Gandrīz vienkārši. Nebrauca galvenokārt tie, kuri šajā laikā strādāja attālāk, citās universitātēs, no kurām skatoties, mūsu Rietumi atrodas austrumos, bet mūsu gandrīz brīvā pasaule – “posttotalitārajā telpā”.

Piemērots brīdis, lai atcerētos vēsturi un ģeogrāfiju. Un, protams, tās tika pieminētas nākamajā dienā atceres mielastā. Tikmēr patlaban bija laiks iet gulēt.

Jau kopš bērnības man patīk dzelzceļa miegs, līdzīgi kā mēdz patikt nevis salds, bet stiprs, kā var patikt sāpes vai atrašanās gūstā, kā Puškinam patika vēls rudens un diloņslimā jaunava. Klejojumi un slimības ir mūsu dzīves labākās dienas, kā minēja melanholiskais Bībeles autors, “jo tās ātri paiet”. Un vēl tāpēc, ka šādās dienās var sevi mierināt ar savu nevainību: neko labāku izdomāt nav iespējams, notikumu gaita ir izņemta tev no rokām. Ja dzīve ir sapnis, tad slimības epizodes rādās uz ļodzīgā augšējā plaukta.

Nu lūk, kāds no ceļabiedriem, kurš patlaban dalījās pārdomās par pēdējo Averinceva referātu un citiem intelektuālajiem jaunumiem, nākamajā dienā, ticis pie vārda, sacīja, ka viņam pirmo reizi mūžā neesot kauns atrasties Igaunijā, pirmo reizi viņš atbraucis uz šejieni kā viesis, nevis kā okupants. Visi bija solidāri un vēlēja veiksmi Igaunijai, kura beidzot ir no mums atbrīvojusies.

Arī agrāk tā bija ievērojami brīvāka no mums nekā mēs paši. Atbraucējus tas šokēja. Kad studiju gados universitātes ēkā atļauto skulptūru vietā es ieraudzīju Eurīpidu – šķiet, es atskatījos: vai kāds neredz, ko tieši es redzu? Tas ir spēcīgāk nekā lasīt aizliegtu grāmatu! Skulptūras, kā rakstīja neprātīgais Hļebņikovs, savā būtībā ir pamatvaloda, kurā vara sarunājas ar tautu. Kāda vara tādā gadījumā izteicās šajā neiedomājamajā Eurīpidā pie ieejas?

Lai gan, kā jau reiz rakstīju cita, nu jau sena ceļojuma hronikā, arī Maskava bija brīvāka no mums pašiem nekā Brjanska vai Čeļabinska. Bet līdz galam mūsējā nebija arī Brjanska. Pilnīgi, radikāli mūsējie, iespējams, bija Vidusāzijas kokvilnas pagrabi, kuros vara runāja ar tautu, ne tikai izmantojot skulptūru valodu: skulptūrām tur bija atvēlēta pieticīgā veida apstākļa loma, turpretī teikuma priekšmets un izteicējs bija krietni stingrāki: rituālo tēlu pakājē kokvilnas vācējus pēra ar stibām, bet viņu sievas savāca partijas vadītāji.

Cik atceros, šis pirmais, tagad jau grūti atmiņā atsaucamais skandāls (“kokvilnas lieta”) izraisīja veselu nomenklatūras ļaunprātīgo noziegumu atmaskošanas lavīnu. Tiesa, atšķirībā no gluži reālās lavīnas Svanetijas kalnos (kura tieši ap to laiku iesāka veselu dabas katastrofu virkni) zem šīs neviens netika aprakts. Tā paskrēja garām – un visus atstāja savās vietās, aiznesot līdzi tikai šādus tādus sarkanus apsējus un propagandas vārdnīcu. Tā atstāja vietā pat iesīkstējušo neaprakto vadoņa līķi pašā tēvzemes centrā. Šis objekts – turpinot Tartu aizsāktās sarunas – uzskatāmi pierāda, ka bez zīmēm un zīmju sistēmām pastāv arī simboli: nevis semantiskas, bet spēka vienības, kas veido nevis sistēmas, bet gan spēka laukus, mītus, kurus zīmēs pārvērst nav iespējams. Tās ir piederīgas nevis otrajai jeb otrreizējai realitātei, bet gan īsteni un patiesi pirmajai. Vai varbūt pat pirms-pirmajai.

Vārdu sakot, uz Igauniju, brīvu no mums un mūsu neapglabātajiem simboliem, brauca humanitārās kultūras elite, vairs ne vajāta, bet pagodināta ar dažādiem tituliem un pietuvināta pie varas. Starp mums bija deputāti un pat prezidenta padomnieks! Pavisam nesen bija apklusuši šāvieni pie Baltā nama Maskavā. Tas tad arī tika apspriests kupejas sarunās.

Laiks nesteidzīgi, kā līdzenumam pārejot zemienē, grima mierpilnā ceļa miegā. Mehāniskajā jūrā, slimas snaudas gaiteņos, tās labirinta atzaros ar zeltainām svecītēm tālajās dzīlēs.

4.

Taču ilgi tajos klaiņot neizdevās. Sešos no rīta vilciens apstājās, strauji un pamatīgi, kā jau apstājas uz valsts robežas. Pleskavas Pečori.

– Ar ko robežojas Krievija? – jautāja paralizētais.

– Krievija robežojas ar Dievu, – es atbildēju.

Tā, ar zināmu jūgendstila piesitienu, rakstīja Rilke. Patlaban Krievija atkal robežojas ar Igauniju, un šī jaunā robeža ir tikpat militāra kā visas pārējās Krievijas robežas un tiek apsargāta tikpat modri. Pamēģiniet to šķērsot un nokļūt jebkurā citā valstī, kura ar Dievu nerobežojas. Šādam mēģinājumam arī ir veltīts mans stāsts. Un tas, kā mēdz gadīties, būs skumjš.

Robežsargu komanda ar niknu vadoni priekšgalā, pāršķirstījusi pases, ātri vien atklāja un neitralizēja pārkāpējus. Izrādījās, ka mēs bijām četri, visi ar vecām pasēm bez izbraukšanas vīzām. Mēs tikām izsēdināti. Vilciens devās tālāk. Uz Baltiju, uz Tartu, uz pēdējo tikšanos.

5.

Jebkurš saprātīgs autors šajā vietā liktu punktu. Sižets ir izsmelts. Mēs būtu atgriezušies Maskavā ar vakara vilcienu. Taču jaunība spriež citādi, bet visi trīs mani ceļabiedri bija jauni JurMiha (tā viņi viņu sauca) pēdējā iesaukuma skolnieki. Viņi ilgi nedomāja. Svaigas robežas šķērsošana kājām viņiem nebija nekas jauns. Viņi zināja, ka pa taisno līdz Igaunijas robežai ir apmēram stunda. Ir arī cits ceļš, slepenā spekulantu taka, taču to tieši uzrauga robežsargi. Izsēdinājuši mūs no vilciena, viņi noteikti devās uz turieni, tāpēc mēs ne ar ko neriskējām.

Un mēs gājām nopakaļ vilcienam pa sliedēm, pa ceļam atklājot kopīgus paziņas un kopīgas atmiņas. Bija skaidrs rīts, pārvietoties ātrā solī bija tīrais prieks. Bērēm bija jāsākas divpadsmitos.

6.

Uz Igaunijas robežas mūs uzņēma laipni (šo frāzi man vēl nāksies atkārtot arī dramatiskākā kontekstā). Robežsargi ieskatījās viesu sarakstā, kas atradās viņiem uz galda: mēs tajā bijām uzskaitīti. Mani ceļabiedri runāja igauniski. Gan tas, gan mūsu, kā man šķita, vieglprātīgā attieksme pret dzimtenes robežu saimniekus manāmi uzjautrināja. Starp vieglajām automašīnām, kuras stāvēja pie robežpunkta barjeras, viņi sameklēja kādu, kas devās uz Tartu, un palūdza mūs aizvest. Uzzinājis par mūsu plāniem, braucējs atteicās ņemt naudu. Mūsu burās pūta labvēlīgs vējš. Mēs ieradāmies krietni pirms sākuma, un jaunās dāmas paspēja savest kārtībā sēru drēbes.

7.

Tika dziedātas universitātes latīņu himnas. Uz ērģelēm spēlēja Bahu. Neviens nerunāja. Jurijs Mihailovičs tā bija vēlējies. Pēdējie atvadu vārdi tika mūzikai.

Klausīsimies pērkona sprediķi

Kā Johanna Baha mazbērni...[3. Давайте слушать грома проповель, как внуки Иоганна Баха.]

Nerunāja pat Igaunijas prezidents, kurš ieradās ar piecu minūšu nokavēšanos.

– Sāksim precīzi divpadsmitos, – sacīja Anna Maltsa, – lai redz, kurš te ir Eiropa!

Anna, dedzīga Profesora līdzgaitniece, gatavojās vēlreiz aizstāvēt Krievijas godu savu tautiešu priekšā.

8.

Annu es nebiju satikusi gandrīz desmit gadus. Viņas skaistums bija kļuvis vēl apbrīnojamāks un sēru cienīgumā skatam likās gandrīz neizturams.

Pasternaks “Aizsardzības vēstulē” minēja, ka viss skaistais mums vienmēr šķiet neparasti liels. Man šāda izmēru aberācija notiek ar citām lietām. Liels man šķiet viss nožēlojamais: precīzāk, tas, kas stāv uz žēluma sliekšņa. Niecīgs un ļauns, tāds, ko visdabiskāk būtu ienīst, neredzēt uz visiem laikiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams. Un lūk, tā klātbūtne, tā neatceļamā redzamība, kas iedzen strupceļā, sasniedz neticamus apmērus un nepārvaramu smagumu. Nu izdari kaut ko ar mani! – tas uzstājīgi prasa sirdij, un sirds atrod vienīgo izeju: pažēlot. Un tad šis neizturamais atkal sarūk līdz izmēriem, ar kuriem kaut ko jau var iesākt. Tas tiek atdots zemei un atdusas žēlumā. Requiem aeternam. Dod tiem mūžīgu mieru no manas nelaimes, no manām dusmām. Žēlsirdības zeme tos remdēs un mūs samierinās.

Protams, tas ir trausls miers, un es tā vietā labprāt izvēlētos labu karu. Kā ainava bez debesīm, jo debesīs ir dusmas. Īstas dusmas – lūk, kas to visu patiešām atdzīvinātu! Īstas dusmas, attīrošā pātaga, kāda dota rokā praviešiem un svētajiem. Bet mums vienmēr atliek ierastā darbība, pusdarbība, bezdarbība: vērpt vārdus un vīt ziedu vijas, kas nez kāpēc vienmēr izrādās kapu vainagi.

Turpretī skaistums man neliekas nedz milzīgs, nedz mīlīgi mazs – vienkārši neredzams: atrodoties tavu acu priekšā, tas itin kā skatās tev mugurā, tajā vietā starp lāpstiņām, kas nemirstīgajam varonim izrādās mirstīga. Lūk, viņš ieiet mežā, un meža putni dzied viņam saprotamā valodā: Zīgfrīd! Zīgfrīd! Neaizmirsti par nāves vietu, par šaujammērķi uz muguras... Skaistuma balss?

Visi zināja, ka Anna nav īsti cilvēks un nav arī katedras līdzstrādnieks, nerunājot nemaz par Lotmana nemirstīgo Katedru. Viņa ir Dvēsele un Mūza. Igauņi viņu dievināja gluži kā savas zemes dvēseli: brīvās Igaunijas pēdējā prezidenta meita. Iedaļā “kam” uz aploksnēm mēs rakstījām: Annai Maltsai, lūdzot atsūtīt kārtējo Zinātnisko rakstu sējumu. Man šķiet, ja Jurija Mihailoviča Mūza (un viņam pavisam noteikti bija Mūza) iegūtu redzamu apveidu, sanāktu Anna Maltsa. Nevainojamā Anna ar savu fantastisko frizūru, kas atgādināja gan par Atēnas bruņucepuri, gan Botičelli meistarīgi savērptajām cirtām.

Tagad, atvadu stundā, Anna parādījās tajā īpašajā – pilnīgajā – dailē, svinīgajā, teju triumfējošajā skaistumā, ko sauc: pēdējoreiz. Pēdējoreiz ir viss, kas bijis – un kas nekad nav bijis viss uzreiz. Paskatieties, ja neesat vēl skatījušies diezgan. Tagadnes saule parādās aiz ierastās ikdienas mākoņiem kā Andromeda no jūras ūdeņiem.

9.

Tad nu visi klusēja. Pie zārka mainījās goda sardze, skanēja Bahs, un daudz, daudz cilvēku nāca atvadīties. Igauņu cilvēki skaisti stāvēja un liecās pār zārku, skaisti nolika ziedus. Krievi bozās un nezināja, ko iesākt ar muguru un pleciem. Pozu un mīmikas rituālā heraldika sen izzudusi no mūsu sociālās dzīves; šajā ārzemju valodā, ķermeņa etiķetes valodā, viņi nespētu pateikt ne vārda. Baznīcas cilvēki, protams, varētu, bet tādu gandrīz nebija – vai arī viņi, kā viena no manām jaunajām ceļabiedrēm, centās būt kā visi un kustības, kas pieklājās notiekošajam, veica tikai prātā.

Jurijs Mihailovičs prata runāt šajā valodā. Lai ko viņš darītu – vai paklanītos sveicienam, vai pasniegtu mēteli, vai paņemtu rokā krītu pie tāfeles, vai noliktu malā nazi un dakšiņu, pie galda sākot stāstīt kādu apburošu anekdoti par 18. gadsimta tikumiem –, katru viņa žestu gluži kā kristāla prizmu apvija ziboši gaismas kūlīši. Šīs dejai vai paukošanai raksturīgu žestu aprises – kā arī prasme jokot viegli, it kā pieturot frāzes jēgu, neļaujot tai ar visu savu smagumu gāzties pāri sarunu biedram – visa šī grācija ieguva īpašu nozīmi līdzās viņa skatienam, pārpasaulīgi gudram un skumjam. Viņam nepatika ākstīšanās, un viņš necieta vaļības. Ja kāds to nesaprata uzreiz... Aicinājums uz dueli. Izejam ārā, kungs! Redzot, kā viņš klausās dzeju un mūziku, es ik reizi no jauna pārliecinājos, ka cēlsirdība un talants rodas no vienkāršības un sastāv no vienkāršības un ka ļauna un greizsirdīga mēdz būt tikai viduvējība. Cik viss ir skumji.

Cilvēki nāca un gāja. Civilā ceremonija, senu universitātes tradīciju spēkiem pacelta līdz citādai, ārpusbaznīcas dievbijībai, pietas. Kaut kur – mums svešā tālē – tā sakņojas Eiropas klosteru pamatos, visaptverošajā latīņu izglītotībā, kas izpletusies pār tautu dialektiem kā telts. Klēriķi, pēc tam klerki, pasaules cilvēki, bet ne pavisam: šķiriskās, politiskās, tiesiskās, un nacionālās intereses tiem ir svešas. Tie ir brīvo mākslu kalpi, vienīgā patiesā skaistuma priesteri. Krievijā nekā tamlīdzīga nav bijis: Krievijā visi, ne tikai zinātnieki un dzejnieki, bet arī mūki vientuļnieki, kalpojuši Krievijai. Un lūk, kas ir apbrīnojami: valstij, kurai tik pašaizliedzīgi kalpo visi tās iedzīvotāji, jebko citu atliekot uz vēlāku laiku, rodot šajā kalpošanā savu pirmo un svētāko aicinājumu, būtu bijis jākļūst par vislaimīgāko, vissakoptāko valsti pasaulē! Bet kas sanācis: tur, kur filozofs ir aizņemts ar patiesību, nevis ar Vāciju vai gleznotājs – ar gaismēnu efektiem, nevis ar Franciju un neviens nedod zvērestus, ka gan sevi, gan savus bērneļus – kā pasakā par Lielo prusaku – ziedos Dzimtenei, tur arī valsts sanāk stiprāka un sakārtotāka... Kungi! Draugi! Vai neesat pamanījuši? Kaut kas ar to mūsu kalpošanu ir nogājis greizi...

Iedzēruši no ekumeniskās Hipokrēnes, kalpu Krievijā atgriezās 18. gadsimta cilvēki, kurus tik labi pazina Jurijs Mihailovičs.

Gluži kā ar burvju lukturi gaisma, ko izstaroja brīvais prāts, pašaizliedzīga kalpošana Mūzām, skaidrais pilsoniskums – un, protams, draudzība kā visa kronis –, tika pārnesta uz Carskoje Selo liceju. O, Draudzība, klasiskās laimes virsotne! “Starp zemiskajiem draudzība nav iespējama; ļaunprāši nedraudzējas, tie vienojas sazvērestībā,” apgalvoja Stagīrietis. Draudzība, saule zenītā, harmonijas atslēga, zaļojošs pakalns, kurā uzkāpt drīkst katrs, kam piemīt jūtas un gods: no vientuļnieka alas, no asins saišu pagraba, no abpusēji izdevīgu sakaru dūksts, no valstisku attiecību saldētavas un pat no kaislīgām mīlas liesmām. Šeit, zem draudzības saules, tās svaigajā gaisā cilvēks sev atradīs visu: gan jaunu vientulību, gan citu asins radniecību, gan citas iespējas, gan citu amatu.

Dievišķais Nahtigāl! Piešķir man Pilada likteni

Vai izrauj no mutes mēli: man tā vairs nav vajadzīga.[4. Бог Нахтигаль! дай мне судьбу Пилада/Иль вырви мне язык: он мне не нужен.]

Un tiešām, kam vajadzīga valoda, kad draudzība liegta? Vai draudzība nav runas dzimtā telpa? Vismaz tādas runas, kas ir izdaiļota apdarināta. Mīlestība iztiek bez vārdiem un ne pārāk tiem uzticas.

Runājot vecajā labajā strukturālistu žargonā, mūsu humanitārā elite padomju sabiedrībā pildīja aristokrātijas kultūras funkciju – kā šo funkciju saprata Puškins:

“Ko mācās aristokrātija? Neatkarību, drosmi, cēlsirdību (godu vispār). Vai šīs īpašības cilvēkā nav ieliktas no dabas? Jā, bet dzīvesveids tās var attīstīt, stiprināt – vai nožņaugt. Vai tautai tās ir vajadzīgas tāpat kā, piemēram, čaklums? Jā, jo tās ir kā sauvegarde strādājošo šķirai, kam nav laika šīs īpašības apgūt.”

Un šo īpašību virsotne – draudzība, aristoteliskā, tomiskā draudzība, kuru mūsu laikmetā pazina Ahmatova (“Augstā dvēseles brīvība, Kas nosaukta par draudzību”) un apdziedāja Ezra Paunds (“Šī ir draudzības vieta. Šeit zeme ir svēta”), sveša barbariem un vergiem. Strukturālisms veidoja draudzību, un tas bija ne mazāk svarīgi kā erudīcijas augļi vai heiristiskie dotumi.

Bet cik dīvaini skan Bahs. Cik skumjš galu galā ir šis cēlais domīgums. Kā dūmi, kas klājas pār zemi. Nopietnas un godīgas pārdomas par visu, izņemot neiespējamo. Dīvaini. Šķiet, es pirmo reizi mūžā sadzirdu, ka Bahā – bail pat teikt – nav un tur nav paredzēts brīnuma sprādziens, ka šis skanošais spēks pārvietojas pa ierobežotu gultni. Vai arī tā: ka tas notiek tālumā, augstā un skarbā tālē, bet tuvākajai, spēcīgākajai un slēptākajai sirds membrānai tā arī nepieskaras. Iespējams, tādā pašā tālē –

Un telpu tāle tā kā psalma vārsma –[5. И даль пространств, как стих псалма.]

varenā un mijkrēslī tītā – tēvijas – tālē arī būtu palicis Rilke, ja vien nebūtu sastapis to, ko nosauca par Krieviju...

Raudu gaužas asaras, lūk, kas attiecas uz tuvumu: neiespējamo, neprātīgo, neatļauto. Dzīves jūra... Cilvēks noliecas pār sevi kā māte un raud kā mazs bērns, nevis no sāpēm, nevis no bailēm, bet vienkārši no raudām, raud no raudām, tāpēc ka viss ir raudas, visi pēdējie skūpsti un pēdējā goda atdošana viņam, un apbrīnojami, cik tas viss ir labi galu galā. Tad iesim visi un kopā raudas dziedāsim pie kapa...[6. А може вси человецы пойдем надгробное рыданье творяще песен...]

Skaidrs. Tas viss tāpēc, ka nebija aizlūguma. Lūk, kas man Bahu pārvērta par mijkrēsli un dūmiem vai par sauszemi, kas nepazīst paisuma pieskārienu. Bet kāpēc Rilke? Ak jā, “Dzejnieka nāve”, par seju un masku:

Ai, viņa seja – tas ir plašums augošs,

kurš ņemt nu tagad grib, kas tam reiz dots;

un viņa maska mirst šai baiļu laukā

tik atklāta un vārīga kā auglis... [7. Atdzejojis Māris Čaklais.]

Jurijs Mihailovičs neiepazīstināja publiku ar savu paša dzejošanas pieredzi; nezinu, vai viņam tāda bija. Taču tagad, no attāluma raugoties, šķiet, ka viņa seja bija tieši tāda, kādu Dzejnieka seju iztēlojās Rilke:

Ai, viņa seja – tas ir plašums augošs...

Nevis dabas ainavas plašums kā Rilkem, bet gan vēstures, cilvēka daiļrades plašums ar upēm un pakalniem, pār kuriem arī sarunājas zvaigzne ar zvaigzni. Un šis plašums gluži vai pats tiecās pie viņa, un Lotmana mutvārdu un rakstu valodā bija dzirdams, ka viņa varoņi un sarunu biedri pie viņa vērsās pirmie – un ar viņa palīdzību pie mums – ar svaigi atmodinātu cerību vēlreiz tikt sadzirdētiem. Teksts, kā teica Jurijs Mihailovičs, pats sev atlasa lasītāju; var piebilst – atlasa un salasa:

Reizēm sanāciet lasīt manu tīstokli īsto[8. Собирайтесь иногда читать мой список верный]

Mēs ar prieku sanācām – un ilgi klausījāmies.

10.

Kapsētā dēli un skolnieki ar lāpstām bēra kapā auksto zemi. Nez kāpēc spēlēja slikts vijolnieks. Spēlēja kaut ko pilnīgi neiederīgu, gandrīz dejojamu. Griša vēroja notiekošo no savas budista akas. Viņa skatienā gan zeme, gan cilvēki, gan viss, ko šie cilvēki darīja, griezās un peldēja kā bezsvara stāvoklī.

Pasaule! Budisma pasaule kā okeāns nesa un šūpoja lietas, kas bija gatavas klupt cita citai virsū, taču viļņi tās iznēsāja uz visām pusēm un jebkādu satikšanos padarīja neiespējamu. “Izmisums, patības pēdējais patvērums,” saka budisti. Šo trūcīgo būdu, ko daudzi no mums uzskata par neieņemamu citadeli vai par Termopilām, kuras jāaizstāv līdz nāvei pat tad, ja zināms, ka beigās vienalga uzvarēs persieši, šo satrunējušo un šauro izmisumu, jau sen bija noskalojis paisuma vilnis: nekāda “es” šeit vairs nebija, un nebija kam bēdāties un dumpoties: cits Es, lielais Nekas, zelta okeāns kā zivs iznira no lietām, peldēja to akā kā tukšs spainis pie ķēdes...

Griša paskatījās uz mani. Jā, paldies, viss labi, viņam tagad ir guru, un viņš nodarbojas ar meditāciju.

– Jūs vēl sacerat savus dzejoļus? – viņš pajautāja.

– Pārsvarā prozu.

– Labi. Viss ir labi. Vai ne? – teica Griša.

Klusums beidzās. Sākās sarunas, tur, šeit, čukstus, pusbalsī, bet atceļā jau pilnā skaļumā.

11.

Paliec sveika, Tartu, mūsu jaunības Versilova Eiropa, svētie akmeņi, cita pasaule. Beidzot tu esi pavisam citāda. Padomju dzīves pēdas izzūd no ielām, it kā pēc ilga un nejēdzīga trača tiktu uzkopta māja. Bez mums šeit būs labi. Bet bez Jurija Mihailoviča?

Šeit dzīvojis Mārtiņš Luters, šeit brāļi Grimmi.

Starp citu, runājot par Eiropu.

Apmaldījusies Veimārā, es pašās beigās kādā šķērsielā nejauši ieraudzīju plāksnīti: Šeit dzīvojis Ekermanis. Nez kāpēc es ļoti mīlu Ekermani, un tā nopriecājos, it kā viņš pats būtu izdomājis man pamāt pa logu uz atvadām. Paldies jums, Ekermaņa kungs!

Sēžot pie galdiņa via Merulana nelielajā restorānā Mecenāta nams, es atskatījos un pēkšņi sapratu, ka vecā būda blakus arī ir īstais Mecenāta nams. Arī Mecenātu es mīlu: Horācijs nevēlējās viņu pārdzīvot. Paldies tev, Mecenāt.

Palieciet sveiki, brīvās mākslas kalpi. Palieciet sveiki, tās aizgādņi. Palieciet sveiki, Orest un Pilad, un Dievišķais Nahtigāl. Mums tādu nav un nebūs. Jūsu brīvā plašuma stūrītis atgriežas dzimtajā stihijā no klejotāju gūsta. Paliec sveika, vecā Eiropa.

Annai Maltsai atdota viņas dzimtā lauku sēta, un viņa grasās braukt prom, izmēģināt jaunu vecolaiku dzīvi. Parka plašajos uzkalnos ar latīņu stēlām, augšpus tumšās upes, kuras nosaukumu grūti iegaumēt, universitātes laukumā, kur es pirmo reizi mūžā ieraudzīju, ka neīstie logi mēdz būt ne tikai arhitektūras vēsturē un Bloka dzejoļos (“Neīstie logi melnajās debesīs”), sakoptajās ielās starp nekrieviski nosvērtiem cilvēkiem vairs neparādīsies Jurijs Mihailovičs.

Un arī mums te, šķiet, vairs nav vajadzības rādīties.

12.

Uz nakti pēc bērēm mūs izmitināja Tamāra Pavlovna, kurai no šīm lappusēm es dziļi paklanos un sūtu sirsnīgu sveicienu.

Kā Māterlinka “Zilajā putnā”, kur Vecmāmiņa un Vectētiņš atmostas un dzīvo, kad kāds viņus atceras, tāpat, man likās, atmostas un dzīvo Bloks, kad viņa dzejā veras Tamāras Pavlovnas acis, spārnotas kā ģimnāzistes jaunībā. Jebkura lasītāja acīs dzīvo kāds, kas radījis šīs rindas, – bet kas ir šis kāds? Bloks dzīvo spārnotās acīs; citās tas vairs nebūs viņš. Mēs esam palikuši starp citām acīm.

Un biedējošākās no tām man šķiet jaunās dievbijības acis, gaišas un saldas kā pieburšanas dzira. Šādus maisījumus Oloņecas burvji gatavo no purva sūnām, zāģu skaidām un medū mērcētam varžu ādām. Radioaktīvais balzams, mirusī zona. Samierinies, lepnais cilvēk. Samierinies, ka tev saka! – Šī dzira ir stiprāka nekā tā, ko piedāvāja komjaunatne.

Visi zina, kas šajās acīs notika ar Aleksandru Aleksandroviču Bloku. Bet kas tajās notiks ar Tamāru Pavlovnu, 19. gadā sarkano nošautā pareizticīgo batjuškas mazmeitu, 40. gadā NKVD nošautā Ivana Lagovska atraitni, mātes Marijas līdzstrādnieci, kas savulaik par to bijusi apcietināta, bet tagad svin Ziemassvētkus pēc jaunā stila, lai “būtu kopā ar visiem”... Kā tās skatīsies uz viņas grāmatu...

Dažreiz man žēl, ka neesmu jukusi, bet galvenais – ka man par to nav izziņas ar zīmogu. Tad, ar šādu izziņu, es iztiktu bez ceremonijām, es teiktu visu, ko domāju: Jūs esat kļūdījušies! Nepareizās durvis! Un nešaudiet skatienus pa stūriem, nelūriet apkārt: jums te nekas nepieder. Ejiet pie sava visusvētā Nīlusa, ejiet, neaizmirstiet savu špikeri – “Palīgu grēku nožēlotājam”. Pats nobijies, nobiedē arī tuvāko. Kas jums liek domāt, ka šeit dara tāpat?

Un manā priekšā iznirst Hruščova laiku Piemaskavas aina. Agrs pavasaris. Muļķīte Lizaveta, pazīstama visā apkārtnē no Ņikoļskas līdz Saltikovkai, stāv pie sētas, vēro cilvēkus. Lielais gavēnis, pirmās nedēļas, sniegs vēl nav nokusis. Lizaveta, kā parasti, vasaras kleitā un čībiņās basajās kājās. Runā, viņai esot divas sirdis, tādēļ arī nesalst. Bet viņa saka, ka mums salst tāpēc, ka neesam ticīgi. – Nu, sakiet: Visusvētā Dievmāte, sasildi mani! Baidāties?

Vecenītes adītos lakatos, blāvi, tumši un brūni pelēkos, kārtīgas un uzposušās, nāk no vakara dievkalpojuma, slēpjot savu prieku kā mīļāko galdautu visdziļākajā atvilktnē, tālāk no acīm. Bet nekas viņām nesanāk: šur tur stūrītis vēl redzams.

Lizaveta bļauj: “Un priekš kam tikai jūs atnācāt? Priekš kam atnācāt? Atradušies Dieva ļaudis! Savējos Dievs no mātes klēpja sauc! Bet jūs kas esat? Odžu dzimums!” Odžu dzimums tikmēr, nebilstot ne vārda, paiet Lizavetai garām, skumji māj ar galvu: taisnību jau arī saka, tā arī ir, kur nu mums...

Nu ko, paliec sveika, krievu Tartu. Vai tiešām teikšu arī: paliec sveika, pēdējā Krievija. Tamāra Pavlovna man, protams, nepiekritīs.

13.

Kam sūdzēšu es savu bēdu,

Kam savas raudas teikšu?[9. Кому повем печаль мою,/Кому скажу рыдание?]

Vai jums ir gadījies dzirdēt, kā Sima Ņikitina izdzied šo vārsmu par Jāzepu? Jāzeps zina, kam:

Izstāstīšu bēdu Jēkabam,

Savam tēvam Izraēlam.[10. Скажу печаль Иакову,/Отцу моему Израилю.]

Kam es tās sūdzēšu? Kurš vispār sūdz kādam savas bēdas mūsu līdzenumos? Šeit, kur cilvēks, atsevišķi ņemts cilvēks, nevienam nav pazīstams un arī vajadzīgs nav nevienam: ne savam ārstam, ne savam skolotājam, ne šoferim, ne drēbniekam, ne pavāram, ne prezidentam? Lai gan nē: viņš ir vajadzīgs – ļoti vajadzīgs – visiem, kas viņam kaut ko aizliedz un kaut kur nelaiž. Šie savu darbu mīl. Viņi neteiks: “Jūsu ir daudz, bet es viens!” Jo vairāk, jo labāk. Nāciet šurp, mīļi lūgti.

Un tā nu – kam gan es sūdzēšu savas bēdas? Bēdas, kuru nopietnībai un likumībai pati diez vai ticu: bēdu ir daudz, un mūsu ir daudz, visus neuzklausīsi, par visiem neizraudāsies. Un kas tās vispār par bēdām? Kaut kādas blēņas. Grēks sūdzēties. Paši vainīgi. Un turklāt: varēja būt arī sliktāk, daudz sliktāk.

Bet kaut kad, sen jau tas bija, kādā ziemas vakarā, atceros, vecmāmiņa, pārlasot griķu putraimus, skaitīja man šo vārsmu:

Izstāstīšu bēdu Jēkabam…

Un kopš tā laika – šķiet, četru gadu vecuma – es nespēju beigt iztēloties, ka kaut kur tomēr ir kaut kāds Jēkabs, ka ir bēdas, kuras izsūdz un uzklausa, un ka tām blakus var atrasties datīvs: kam. Ja ne tagad, tad pēc četrdesmit gadiem, liesajos gados, atvedīs šurp Jēkabu, un mēs paliksim divi vien šajā Ēģiptē, svešo zemē. Tad arī es viņam visu izstāstīšu. Tas neaizņems daudz laika. Viens skatiens.

– Nu ko, tev šeit ļoti slikti klājies?

– Nē, kāpēc, – es atjēgusies teikšu, – nekas, nekas, nebēdājies. Piedod, lūdzu.

14.

Vakara vilcienā sarunas turpinājās. Mēs bijām izrādījušies liecinieki tā režīma agonijai, kuru tik daudzus gadus bijām ienīduši, cik vien spējām, un kurš, kā mums šķita, ilgs mūžīgi. Bija par ko parunāt.

No paša gandrīz vai komiskā sākuma, no dzeršanas aizlieguma Krievijā, līdz pat šai dienai, kad rakstu šīs rindas, – defolta dienai, aiz kuras rēgojas kārtējā restaurācija, – viss šis process manā galvā ir pieņēmis skaidru plastisku formu. Lāokoonta grupa. Ar to papildu sarežģījumu, ka gan pats Trojas priesteris ar dēliem, gan svešādās čūskas, no kurām tie mēģina atraisīties, ir viens veidojums. Sabiedrība raisās vaļā pati no sevis un pati sevi žņaudz. Sabiedrība grib pasargāt sevi no liktenīgās danajiešu dāvanas – un ne par ko negrib uzzināt, kas tajā iekšā. Dievi cīnās ar dieviem – kā Homēra dziesmās. Un ikviens no mums ir kā šis zirgs: lai kādā Trojā to ievestu, atceries, kas tam vārdā.

Upura un mocītāja neatdalāmība un neatšķiramība ir saprātam neizturama – tā vien gribas tos atdalīt, kaut kādā racionālā veidā sašķelt, atšķirt, atraut vienu no otra: komunistus no nekomunistiem, krievus no nekrieviem, centru no provinces. Taču ikviens tādā veidā atšķeltais “tīrais” gabals tūlīt pat sāk vērpties pazīstamajā ainā: vijīgās čūskas un sirmgalvis ar pusaudžiem, kas cenšas no tām atraisīties.

Pasaulē tomēr ir arī cita slavena aina, kurā darbojas čūska: Juris Uzvarētājs. Kaujas vējš, karavīra apmetņa krokas un nevainojama taisne: garš, stiprs duramais šķēps – un nožēlojams mošķis kreisajā apakšējā stūrī. Protams! Uzvara!

Iespējams, šis šķēps vienu reizi pie mums nomirgoja, 1991. gada augustā. Trīs dienas bez čūsku dzimuma. Pēc manu ceļabiedru domām, kuras ar īpašu kaismi aizstāvēja M., tas pats šķēps nomirgoja arī 1993. gada oktobrī.

– Nav tur ko auklēties! – viņa teica. – Vajag viņus piebeigt reizi par visām reizēm.

Saruna ar patīkamām šausmām novirzījās uz viņu ļaundarībām. Cik labi bija bez viņiem. Nātres sēkla, paklīdeņi – atcerējās V. N. – tā par viņiem domāja godājamie Maskavas pilsoņi. Cik silti bija pirmskomunāru Maskavā! Šī siltuma pietika līdz pat 30. gadiem. Ebreju kaimiņi cienāja pareizticīgos savās Lieldienās, tie savukārt nesa viņiem kuļiču… Atmiņās par saldo patriarhālo Maskavu un tās izzušanu tuvojās pusnakts, mēs piebraucām pie robežas. Pleskavas Pečori. Kupejā ienāca robežsargu brigāde: tā pati, kas bija izsēdinājusi mūs pirms divām naktīm.

15.

Mēmā aina neturpinājās ilgi.

Nē, ne jau tā, ka visi uzreiz būtu piekrituši atdot mūs robežsargiem. Strīdējās, pārliecināja, lūdzās. Pēc minūtēm divdesmit mēs, trīs noķertie robežpārkāpēji (ceturtais palika Tartu), gājām pa vilciena vagonu garām atvērtajām kupejām, no kurām atskanēja atvadu un laba ceļa vēlējumi.

– Kriminālkodeksa pants tāds un tāds: valsts robežas pāriešana, divi gadi plus mantas konfiskācija, – komentēja robežpārkāpšanas lietās izglītotais disidents.

Durvīs pavīdēja kritiķis, līdzīgs Ļermontovam.

Jau stāvot uz perona, mēs izdzirdējām M. enerģisko balsi:

– Galvenais, neaizmirstiet pateikt, ka jūs cienāt likumu! Ka jūs neesat tiesiskie nihilisti. Tas tagad ir ļoti svarīgi.

Mēs trijatā stāvējām uz gara, gara perona – gara, šķībi greiza un tik tukša, kādi mēdz būt peroni tikai pie mums. Meonisks, es nodomāju. Turpat blakus centās nomierināt desantniekus, kas bija izsēdināti no blakus vagona par logu sišanu reibuma stāvoklī. Desantnieki joprojām trokšņoja.

Kad siltie un gaišie vagoni ar naktsguļai uzklātajiem plauktiem un karsto dzelzceļa tēju sakustējās – un jau taisījās pamest šo meonisko vietu –, no vagona kāpnēm nolēca jauns cilvēks, kuru neviens no mums nepazina.

– Es nespēju noskatīties, kā jūs trīs paliekat te uz perona, – viņš sirdīgi paskaidroja. Viņu sauca Sergejs. Viņš bija atbraucis uz bērēm no Armēnijas.

Vilciens nesteidzīgi attālinājās.

16.

Ardievu, kolēģi, ardievu, darbaudzinātāji, ar labu nakti, laimīgu ceļu. Mani vienmēr ir izbrīnījusi ģeogrāfija. Kāpēc mums bija lemts šķirties tieši šeit, pierobežas Pečoros, kur diez vai man, tāpat kā jums, vēl kādreiz gadīsies nokļūt – kā Hērakleita upē. Kā zināms, panta rhei. Un, kā vēl zināms, nekustīga ir tikai mīlestības saule. Varbūt arī vēl draudzības zvaigzne. Taču uz mūsu gadījumu tas neattiecas.

17.

Sardze aizveda mūs uz dienesta telpu, tikpat meonisku kā perons. Sergejam ieiet tajā neļāva. Hroniskas dīkdienības novārdzinātie kareivji spēlēja kaut kādu eksotisku spēli: ne īsti kauliņus, ne īsti dambreti. Droši vien sargi vienmēr spēlē kaut ko tādu. Taču ne ar ko citu viņi tiem – romiešu – kareivjiem nelīdzinājās. Viņiem bija maisiņš ar baltiem sausiņiem, kurš augstsirdīgi tika pastumts uz mūsu pusi. Cienājieties.

– Bet kāds viņš bija, jūsu skolotājs?

Meitenes sameklēja Tartu avīzi ar Jurija Mihailoviča sēru portretu.

– Skaidrs. Stingrs, bet taisnīgs.

Mūs sāka izsaukt pa vienai rakstiskas liecības sniegšanai.

– Rakstiet “es”, nevis “mēs”, katra pirmajā personā! Kā es pārkāpu valsts robežu. “Braucot vilcienā numur tāds un tāds, mani stacijā Pečori izsēdināja Pleskavas robežsargu brigāde numur tāda un tāda. Neuzskatot par iespējamu neatvadīties no Jurija Mihailoviča Lotmana, es gāju pa sliedēm un pēc kāda laika netraucēta sasniedzu Igaunijas robežu. Igaunijas robežpunktā mūs uzņēma laipni…” Vai man piebilst, ka es cienu likumu? Nu ko tur, visi taču savējie…

18.

Virsnieks ievēroja vispārcilvēciskās pieklājības normas un ar to visnotaļ atšķīrās no sava padotā (staršinas, kurš vagonā kliedza: “Jūs man vēl redzēsiet! Domājat – esat izglītotas, tātad jums viss ir atļauts? Bet mēs tātad neesam nekas?”). Virsnieks izpētīja mūsu atskaites un nolēma aprunāties ar mani kā ar vecāko.

– Tātad jūs rakstāt: “Igaunijas robežpunktā mūs uzņēma laipni.” Kāpēc, kā jūs domājat?

– Robežsargiem bija to cilvēku saraksts, kas ielūgti uz profesora Lotmana bērēm.

– Tā. Bet no kurienes, kā jums šķiet, viņiem bija šis saraksts?

– Es domāju, ka viņiem to bija atsūtījusi Igaunijas valdība.

– Bet kāpēc jūs tā domājat?

– Tāpēc, ka visus bēru izdevumus sedza valdība, kā jau tas pirms tam bija izziņots, un ceremoniju atklāja Lennarts Meri, Igaunijas prezidents.

– Prezidents?

– Prezidents.

Cik nabadzīga ir mūsu valoda – jo sevišķi tās grafiskā forma! Muzikāls ieraksts, partitūra varbūt spētu nodot šī vārdu atkārtojuma bagāto jēgu, taču, uzrakstīts uz papīra, tas izskatās tukšs. Virsnieka Prezidents? droši vien varētu muzikāli tikt izteikts ar septīmas lēcienu uz augšu satraukti skanošas stīgu grupas izpildījumā. Manu Prezidents, oktāvu zemāk, pavadītu klusa sitamo instrumentu rīboņa. Piano e maestoso.

Pre – zi – dents? Pre – zi – dents.

– Labi, mēs padomāsim. Uzgaidiet šeit.

Vēl kādu stundu mēs grauzām sausiņus kopā ar kareivjiem. Beidzot atvērās durvis un ienāca pirmītējais laipnais virsnieks.

– Visu apdomājuši, mēs izlēmām: jūsu nodomi bija krietni – jūs gribējāt atvadīties no sava skolotāja. Tādēļ mēs neuzsāksim pret jums krimināllietu pēc KK panta tāda un tāda (disidents nebija kļūdījies!). Jums nāksies tikai samaksāt sodu vietējā milicijas nodaļā.

Rilke laikam gan kļūdījās: Krievija nerobežojas ar Dievu, tā atrodas jau aiz šīs robežas.

Tavus vārdus, darbus tiesā ļaudis,

Nodomus redz tikai Dievs.[11. Твои слова, поступки судят люди,/Намеренья единый видит Бог.]

Mēs esam tur, kur tiesā nodomus. Turklāt pēc kriminālkodeksa panta.

Taču saruna vēl nebūt nebija galā. Bija palicis vēl kaut kas, turklāt svarīgāks par naudas sodu. Cieši skatīdamies manī un kaut ko pie sevis prātā pārlikdams, virsnieks ievaicājās:

– Un tā, vai jums ir kādas pretenzijas pret mums?

– Nē, – es bez domāšanas noteiktā balsī atbildu.

– Nekādu? – viņš precizē.

– Nekādu.

Šis vārdu atkārtojums jāorķestrē citādi nekā iepriekšējais: apstiprinošā intonācija šajā gadījumā piederas virsnieka jautājumam, bet satraukti lūdzošā – manai atbildei.

– Nu ko. Citādi… Ja jums ir kādas pretenzijas… tad arī mums… IR – TUR! – norādošs rokas žests griestu virzienā. Priekškars.

19.

Robežsargu brigāde pilnā sastāvā pavada mūs uz Pečoru m. n. un nodod dežurējošajam virsniekam.

Viņam ir tāda labsirdīga seja, ar kādu iztēlē mēs varētu apveltīt tikai padzīvojušu bērnu ārstu. Es, šķiet, neatceros tik lēnprātīgu, gādīgu un vairāk nekā tēvišķu skatienu kopš tiem laikiem, kad mani, četrus gadus vecu meiteni, aplūkoja vecs ārsts ar spogulīti pie pieres. Manas acis negribot meklēja tādu pašu spogulīti uz milicijas priekšnieka pieres. Kaut kas tāds tur, uz pieres, arī bija, tikai ne priekšmetisks… Viņš uzklausīja operatīvo ziņojumu.

– Nu, un kā viņa māmiņai?

– Slimnīcā, lauzti abi plecu kauli. Lūk, šeit un šeit.

– Kā tad viņš viņu tā? Kaut ko jautāja, droši vien centās noskaidrot… – domīgi un bez mazākā sašutuma ieminējās galvenais milicis. Mūsu acu priekšā uzpeldēja dēla izprašņāšanas aina.

Pagriezies pret mums, galvenais milicis piesarkdams teica:

– Ai, meitenes, man pat neērti jums ko tādu jautāt… Jūs, lūdzamas, atvainojiet – formalitāte.

– Jautājiet, jautājiet, – mēs mudinājām.

Pēc ilgas pierunāšanas viņš tomēr saņemas:

– Cik jūs… atvainojiet, saņemat? Es to prasu, lai noformētu sodu. Citādi, goda vārds, es neprasītu. Par tādu krietnu lietu naudu vēl prasīt! Cilvēku braucāt apglabāt! Tik tālu! Bet man taču viņiem kvītis jāiesniedz. Piedodiet.

Soda nauda par valsts robežas pārkāpšanu precīzi sakrita ar maksu par gultasveļu vilcienā. Cik simtus vai tūkstošus toreizējo rubļu šī summa sastādīja, neņemos atcerēties. Aizpildīju kvītis, galvenais milicis kaut kur piezvanīja un teica:

– Nu, lūk, atradu jums naktsmājas, kopmītnē apsolīja. Nākamais vilciens uz Maskavu rīt pusnaktī.

Mūs pieveda milicijas mašīnā pie divstāvu ēkas, tikpat meoniskas no skata kā perons, robežpostenis un milicijas nodaļa. Garā ziemas nakts vēl netaisījās beigties. Pusčetri.

Miliča līdzjūtīgās acis lika dzimt nejēdzīgai cerībai, ka varēsim gulēt zem segas, gultā. Taču šādas cerības bija jāatstāj pagātnei.

Kopmītnes dežurante staipoties teica:

– Tā. Līdz rītam padzīvojieties šepat. Vestibilā. Istabu nav. Šī ir kopmītne dienvidslāviem, bet jūs neesat dienvidslāvi. Lūk, mīkstie krēsli. Iekārtojieties.

Mēs iekārtojāmies masīvos, melnos krēslos pie ledusaukstās ieejas durvīm un sākām gaidīt nāvi no ķermeņa atdzišanas. Mēs nekurnējām. Viss pareizi: mēs neesam dienvidslāvi, ko tur iebilst. Taču Sergejs domāja citādi. Viņš uzkāpa otrajā stāvā un atgriezās ar labu ziņu: tur, augšā, ir tāds pats vestibils un tādi paši krēsli: mēs varam sēdēt arī tur – vismaz nevelk no durvīm!

Tomēr no likteņa neizbēgsi; dežurantes miegs bija trausls. Papēžus klaudzinot, viņa uznāca otrajā stāvā un sāka kliegt:

– Ko tas nozīmē! Es jums skaidrā krievu valodā teicu: jūs neesat dienvidslāvi. Jūs – šeit – nedrīkstat. Jūs – drīkstat – tikai – tur.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Agrā rīta stundā gar mūsu krēsliem neatskatīdamies sāka staigāt dienvidslāvi darba drēbēs. Izrādījās, ka viņi ceļ Krievijas–Igaunijas robežu. Tāds vēsturisks brīdis. Interesanti, kurš ceļ robežu starp viņu impērijas daļām… Viņi gāja, nešaubīdamies par drīzajām brokastīm. Jaunu cerību spārnoti, mēs steidzāmies viņiem līdzi uz ēdnīcu.

– Tikai dienvidslāviem, – mums teica. – Jums nepienākas.

– Bet par naudu? Karstu tēju, par naudu?

– Naudu neņemam! – sekoja negaidīta atbilde. – Mums nav vajadzīga jūsu nauda.

– Bet bez naudas, vienkārši karstu ūdeni?

– Par taloniem. Dienvidslāviem ir taloni. Nu ko jūs skatāties, kas jums nav skaidrs?

Skaidrs nebija pilnīgi nekas. Pečoru ielās mēs sākām prašņāt, kur te ir kāda ēdnīca vai kafejnīca, vai bufete.

– Lūk, tur bija ēdnīca. Bet uz tā stūra – kafejnīca. Redzat? Lūk, tur arī bija ēdnīca, aiz tās mājas. Vēl nesen. Tagad jau vairs nav. Tagad nav nekā. Tagad ir privatizācija. Un robežsardze uz katra stūra. Autobusā prasa pasi uzrādīt, tirgū prasa. Apnikuši.

Atgādinājums par robežsardzi lika mums steigties atpakaļ uz kopmītni. Mēs aizmigsim krēslos, kamēr dienvidslāvi strādā, ierīkojot mūsu robežu, un gulēsim kā Mikelandželo Nakts, un neatmodīsimies līdz vilcienam.

20.

Un tomēr. Pleskavas Pečori… Kā gan neieiet?

Divi no mums izrādījās agnostiķi, un mēs atstājām viņus, Sergeju un Īkstītei līdzīgo aspiranti, ledainajos dienvidslāvu krēslos un devāmies uz klosteri.

Taču hronotops, kurā mēs, kā jau sen varēja nojaust, bijām iekļuvuši, saucās “Atmet cerības!”. Jebkurā gadījumā cerības uz dabisku, virzienā uz priekšu ritošu notikumu plūsmu. Piemēram, uz to, ka, ejot uz klostera vārtiem, tu pa tiem arī ieiesi. “Visam jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns.” Reizēm Veņičkam ir īpaši liela taisnība. Pie pašiem klostera vārtiem es sapratu, ka man kājās ir bikses. Patiesībā šīs bikses ar neapbruņotu aci zem mēteļa varēja saredzēt ne vairāk kā divdesmit centimetru, taču vārtu sargs nesnauda. Viņš kā nesen izdienējis virsnieks, kā visi Krievijā, redzēja ne tikai to, kas man zem mēteļa, bet arī to, kas zem sirds. Tas, kas bija zem sirds, viņam nepatika.

– Ā! – viņš iekliedzās no savas sarga būdas, – redzu, redzu, kas tev prātā: necienīgā izskatā es nevienu iekšā nelaidīšu. Ij neceri!

Mēs apstājāmies cienījamā attālumā no ieejas, gaidot uz Dievs vien zina kā palīdzību. Acis atpūtās, skatoties uz vēl pieticīgo sniega segu un pavisam kailajiem zariem. Agrā ziemā koki ielejā patiešām līdzinās aklajiem bez pavadoņa. Kaut kur tie iet, uz ilgu, ilgu, tumšu ziemu, it kā būtu izlikti aiz durvīm un pie citām klauvēt neuzdrīkstētos, bez vainas vainīgie. Taču viņi nekad nenomaldīsies no ceļa un nekad nepaklups: viņiem nekā nevajag. Ziemeļu daba ir pamācoša. Tā ir līdzīga žēlastības dāvanai, kas, kā teica Zeltamute, no saņēmēja rokas taisnā ceļā aizlido debesīs kā žigla dūja ar sudraba kamiešiem un zelta spārniem.

Sarga klaigas nerimās. Bet drīz uz sniegotās takas, kas veda uz vārtiem, parādījās vecs batjuška; viņš klusi vēlēja mums ieiet ceļa apģērbā un aicināja sev līdzi. Vārtu sargs nepadevās. Viņš skrēja aiz mums, gānīja, kliedza nopakaļ – un beigu beigās nozvērināja mani, teikdams:

– Lūk, par to, ka tu mani kārdināji un iesvēli manī dusmas, turpmāk tu lūgsies par mani ik dienas līdz savai nāvei!

– Kā vārdā? – es jautāju. – Pasakiet savu vārdu.

– Ko vēl ne! – viņš atteica. – Lūdzies, un viss.

Par vārtu sargu, par dežuranti, par robežsargu, par visiem, uz kuru pleciem gulstas atbildība sargāt no mums kaut kādas telpas un mītnes. Patiešām, kurš par viņiem lūdz?

Tālāk nekādu šķēršļu vairs nebija. Satiktie klostera brāļi ar sapratni izturējās pret mūsu izskatu: nu kā gan citādi, pamēģiniet pāriet robežu brunčos! Viņiem acīmredzami patika mūsu stāsts. Viņi piedāvāja pat noturēt baznīcā aizlūgumu par Jurija Mihailoviča dvēseli…

– Nu ko, ja nekristīts, tad neko darīt. Dodiet mums jūsu kristītos, par tiem arī aizlūgsim.

Viņi mūs aizvadīja līdz alām un tur atstāja.

Katras garās, līkumotās ejas galā pie svētbildēm dega lampiņas. Mēs gājām divatā ar svecēm pa tīrām, līdz potītēm dziļām smiltīm, baidoties aizmirst, kur esam nogriezušās un uz kurieni pagriezušās. Zemes klusumā nebija ne silti, ne auksti: bija dziļi. O, cilvēks grib daudz: visu. Viņi to saprata, alu iekārtotāji un apdzīvotāji – gan šeit, gan Kijevā, gan Kumrānas klintīs. Viņi zināja, ka cilvēks nerimsies, kamēr nebūs dabūjis visu. Visu – ieskaitot debesis un zemi.

Alas, man liekas, atgādina par to, ka debesis un zeme, par kurām tiek runāts 1. Mozus grāmatas pirmajā pantā, nepavisam nav tas, ko mēs esam pieraduši uztvert kā “debesis” un “zemi”, proti – ne debesu velve un ne sauszeme (vai kosmoss un zemeslode). Kaut kādā nozīmē celtnes, kas paceļas virs zemes, mūs sargā no debesīm – kā nojume no lietus. Tas man ienāca prātā, stāvot zem Jeruzālemes debesīm piecus gadus pēc mūsu klejošanas pa Pečoru pazemes ejām. Bet domai nepastāv nekāds “agrāk” un “vēlāk”, tā apklāj visas apmeklētās vietas un visus laikus. Tādēļ, iespējams, arī Pečoros es domāju par to, ka debesu telts un tai līdzināties alkstošā velve, kas paceļas virs sienām, sargā no debesīm. Un zemes dzīlēs izraktā vai izcirstā ala atver ieeju tajās. Viņi bēga uz debesīm. Šajās tumšajās ejās un pazemes istabās mēs skaidri sajutāmies neaizsargātākas debesu priekšā nekā zem augstā debesu kupola. Tomēr es diez vai atradīšu īstos vārdus, lai aprakstītu šo sajūtu. Par “debesīm” sauc bailes un bezbailību. Bet par “zemi”… es pat nezinu, ko sauc par zemi. Tā taču ir tukšum tukša (1Moz 1,2). Man patīk, kā par to teikusi Jeļena Švarca:

Zeme, zeme, tu ēd cilvēkus,

To vietā dzemdinot

Kastālijas avotu, neļķes staru

Un akmeņus, un ceriņus.[12. Земля, земля, ты ешь людей,/Рождая им взамен/Кастальский ключ, гвоздики луч/И камень и сирень.]

Viena no šīm garajām ejām, kas līdzinājās rokām – ne izstieptām pretī gājējiem, bet piespiestām pie sāniem, kā pazemīgam ubagam –, nobeidzās ar brīnumaini skaistu, senu Pestītāja attēlu. Viņa grāmata šajā attēlā bija atvērta lappusē ar pantu: “Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat. No tam visi pazīs…”

Mēs saskatījāmies. To nekā citādi neiztulkosi. Kāda laime. Mūsu viltībai, šķiet, nav robežu, un liekas, ka no tās neko nav iespējams nedz pasargāt, nedz paglābt: bet līdz Taviem vārdiem, Kungs, tā neaizsniegsies. “No tam visi pazīs.” Cik labi. Lūk, robeža bez sargiem, un eņģeļi ar liesmojošiem zobeniem vairs nav vajadzīgi. Pirmā dāvana un pēdējā tiesa, sākums un beigas.

Divi jauni klostera brāļi sēdēja pie ieejas alā un klusi sarunājās:

– Lūk, es viņam saku: tu atnāc no dievkalpojuma un ieslēdz magnetofonu. Ko tu dari? Cik sakrāji, tik arī izsēji vējā. Kā caurā maisā.

21.

Sergejs, kā izrādījās, pa to laiku arī nebija sēdējis rokas klēpī salicis. Viņš bija aizgājis uz staciju, un tur viņam bija ieteikuši, lai mēs ar savām biļetēm braucam uz Pleskavu. No turienes iet daudz vilcienu uz Maskavu, un mums nenāksies gaidīt līdz pusnaktij dienvidslāvu vestibilā. Vēl vairāk: pie klostera Sergejs bija saticis skolēnu grupu no Pleskavas un sarunājis mums vietu viņu autobusā.

Mēs atkal aizmirsām par mūsu hronotopa liktenīgo stāvokli un steidzāmies uz laukumu. Skolotāja, kura bija atvedusi bērnus reliģiski patriotiskā ekskursijā (pirms trim gadiem viņa droši vien tāpat vadāja citus bērnus antireliģiski patriotiskās ekskursijās), nomērīja mūs no galvas līdz kājām un neiemīlēja. Apsardzē un mīkstajos krēslos pavadītā nakts acīmredzot bija atstājusi mūsu sejās skaidru nospiedumu, un viņa uz visstingrāko atteicās uzņemt skolas transportlīdzeklī tādus kā mēs.

– Līdz Pleskavai ir divu stundu brauciens. Pa to laiku jūs maniem bērniem varat iemācīt Dievs zina ko. Nē, kategoriski nē.

– Kāpiet iekšā, – skolotājai aiz muguras iečukstējās šoferis un pamāja ar zodu uz durvīm. – Kāpiet taču, ko stāvat?

Mēs nevis iekāpām, mēs ieplīvojām autobusā – kā dūmu strūkla, kā vāja smarža vai magnētiskais vilnis – un pacentāmies arī palikt tikpat neredzami un nemanāmi. Spriežot pēc visa, tas mums izdevās.

Skolēni spēlēja “cūkas”, kaut ko cits citam pārdeva, apmainījās ar informāciju un jokiem, kas man bieži vien palika līdz galam nesaprasti. Droši vien man pašai par laimi. Pat ja mums būtu bijis jābrauc nevis līdz Pleskavai, bet Kamčatkai un pat ja mūsu vietā būtu sēdējis Nabokova brunču mednieks, goda vārds, nezinu, ko jaunu viņiem vēl varētu iemācīt. Tie bija jauno laiku bērni, reliģijas legalizācijas un morāles privatizācijas bērni. Ar zināmu atvieglojuma sajūtu mēs izkāpām pilsētas laukumā.

22.

Arī Pleskavā norisinājās privatizācija, noslaukot no ielām ēdnīcas, kafejnīcas un citus sabiedriskās ēdināšanas punktus. Vilcieni uz Maskavu patiešām kursēja ik pēc divām stundām, taču mums, kā izrādījās, iekāpt tajos nebija brīv. Pretēji Pečoru viedoklim, mums bija tiesības iekāpt vilcienā tikai tajā stacijā, kurā bijām izsēdināti. Proti, Pleskavas Pečoros. Priekšlikums par piemaksu izraisīja tādu pašu niknumu kā no rīta ēdnīcā:

– Kam mums jūsu nauda?

Un patiešām: kam?

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Stacijas restorāns, par spīti visam, strādāja. Šaušalīga paskata blondīne ar debesziliem plakstiem atvēra bloknotu un draudīgi noteica:

– Nu. Ko ņemsim.

Caurvējš pūta kā dienvidslāvu vestibilā. Bija Ziemassvētku gavēnis.

– Tēju! – novaidējās aspirante.

Viņai iedegās acis. Mums nemanot, viņa bija zaudējusi prātu. Caurvējš un aukstums, rakstiskās liecības, privatizācija, robežsargi, dienvidslāvi un bērni svētceļnieki....

– Tēju! Tikai ne glāzē! Tējkannu! Bļodu! Daudz! Tā, lai gan rokas, gan kājas varētu iemērkt! Karstāku!

– Nav mums tējas! – nicinoši novilka oficiante. – Neredzat, kur esat atnākuši?

Un par sodu, aizcirtusi bloknotu, gāja prom.

– Nu, kaut kas karsts un šķidrs jums ir? Vienalga kas?

– Pie mums ir restorāns. Res-to-rāns. Skaidrs?

Pēc šīs piezīmes mēs visu sapratām.

– Šņabi?

Oficiante pagriezās jau ar citām, dzimtajām acīm: tātad savējie! Bet es jau, atvainojiet, nodomāju...

– Cik?

– Piecsimt. Nē. Septiņsimt piecdesmit.

– Vēl kaut ko? Ir... – viņa aizdomājas, paceļ acis un atslēdz redzes spēku, kā baroka gleznā attēlotā mistiskā ekstāzē: viņa redz neredzamo, viņa to pārlūko: atradu!

– Ir salāti galvaspilsētas un skābu kāpostu zupa ar jēra gaļu.

– Bet bez gaļas, atvainojiet, kaut kas ir?

Sākotnējās aizdomas atgriezās oficiantes sejā un lika tai sastingt.

– Bet zupa, jūsuprāt, ir ar ko? Gaļu? Vai ar jēru? Jūs smejaties par mani?

Izbīlī mēs pasūtījām gan vienu, gan otru. Mēs būtu pasūtījuši visu, ko vien viņa pavēlētu, taču, par laimi, saraksts beidzās.

No kā sastāvēja skābu kāpostu zupa ar jēra gaļu un salāti galvaspilsētas un vai vispār sastāvēja? Doma par negavēņa un gavēņa ēdiena nodalīšanu šeit acīmredzami neiederējās. Tas arvien bija tas pats meons, no kura uzpūstas platformas, krēsli, grāmatas, ziepjutrauki, visa vieliskā pasaule, ko mums bija atstājusi mantojumā nesenā pagātne. Šņabis gan bija īsts. Aspirantes acīs atgriezās saprāts.

Bija laiks doties prom. Laiks bija atgriezties Pleskavas Pečoros, dzimtajos pierobežas Pečoros. Elektrovilcienā, kurā mēs līdz turienei braucām, katrs otrais logs bija izsists, bet šņabis vēl darbojās un aspirante netraucēti snauda. Sapnī viņai rādījās Anglija: Češīras grāfiste, universitāte, kurā viņa bija pavadījusi pagājušo gadu, savvaļas narcises britu zālājos, retie koki zemajos pakalnos.

23.

Līdz pusnaktij vairs nebija atlicis daudz. Uz līkās, kailās un garās platformas jau pulcējās pasažieri. Jauni, kā vēl nesen varētu teikt, komjaunatnes vecuma cilvēki bija sastājušies ap vecu mūku, kurš arī gaidīja vilcienu. Viņš tiem draudzīgi atbildēja.

Zem viļņotās plastmasas nojumes uz četriem stabiem es aizsmēķēju.

Un tad uzradās viņi. Robežsargu brigāde, ar kuru mēs šajās dienās jau divreiz bijām tik nelaimīgi tikušies! Viņi tuvojās tikpat draudīgi un mērķtiecīgi. Viņi nāca pie manis.

Pārdomājuši, es nospriedu. Neļaus aizbraukt. Atkal uz sargposteņa būdu, atkal pie sausiņiem un nardiem un labākajā gadījumā pie miliča-pediatra un dienvidslāviem vestibilā. Pie dusmīgā vārtu sarga, par kuru man jau tāpat kopš šī rīta jāaizlūdz. Pie rupjajiem bērniem. Pie vecās nāras oficiantes. Tā jau vairs nav dzīve, es nodomāju. Tas ir pavisam kas cits. Ieķēries kā plate.

– Celties! – mani uzrunāja virsnieks. – Izmetiet cigareti un maksājiet sodu. Par uzvedības noteikumu pārkāpšanu telpās. Telpās smēķēt aizliegts.

– Kādās telpās? – es jautāju, skatoties apkārt. – Kur šeit ir telpas?

Uz platformas putināja. Putināja man zem kājām.

– Jebkurās telpās. Vai tad jūs nezināt noteikumus, kā uzvesties telpās? Tūlīt atnesīšu.

Šajā cilvēkā kaut kas notika. Vaina nebija manī. Vaina bija pasaules iekārtas uzlabošanā, tūlītējā un izšķirošā. Viņš zināja, kā to izdarīt, un neviens nebija tiesīgs stāties viņam ceļā.

Viņš atgriezās ar biezu, apbružātu, ar hektogrāfu nodrukātu sējumu “Uzvedības noteikumi telpās”. Viņš triumfēja.

Es samaksāju vēl vienu sodu un gāju smēķēt platformas galā, tuvāk Maskavai, tur, kur lukturi jau bija beigušies, kur tumsa un aukstums pieņēmās spēkā, gaudoja vējš un sniegs pātagoja tā, ka neviens visā pasaulē to neiedomātos nosaukt par telpām.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

24. Postskripts

Dārgais kolēģi D. B.,

pēc Jūsu lūguma esmu pierakstījusi stāstu, kuru Jums stāstīju Čeļabinskas lidostā.

Lai noslēgtu sižetu, daru zināmu, ka vilciens pienāca laikā un mūs tajā, lai cik dīvaini tas liktos, ielaida bez ierunām. Ciešanu hronotops bija beidzies, un viss gāja kā pa sviestu. Blakus kupejā vecais mūks pļāpāja ar kaimiņiem, un viņa balss bez vārdiem bija dzirdama rāmi un mierinoši, līdzīgi paisuma viļņiem. Riteņi klaudzēja vienmērīgā ritmā. Kad tiek atsistas laika iedaļas, klakšķ rādītāji un zobrati, dzīvot kļūs mazliet drošāk. Laiks tādā veidā atklāj savu korpuskulāro, nevis viļņveidīgo dabu (jo laikam, līdzīgi gaismai, dabas ir divas), bet ar korpuskulām tomēr ir mierīgāk.

No rīta mēs bijām Maskavā. No Tartu piezvanīja satrauktā Tamāra Pavlovna: runā, ka ar jums kaut kas esot noticis? Maskavas ceļabiedri nav zvanījuši visus turpmākos piecus gadus. Iespējams, viņi uzskata, ka mēs joprojām izciešam pelnīto sodu vai klīstam pa klostera katakombām. Lai gan visticamāk, ka viņi neko neuzskata.

Sergejs pazuda bez pēdām un adreses. Lūk, arī fināls.

Un, lai gan es pēc tam vēl ilgi satrūkos pie visniecīgākā un pārnestākā vārda “robeža” lietojuma – “tas iet pāri jebkādām robežām”, “ārpus manas uztveres robežām,” “robežsituācija” u. tml. – satrūkos un lūkojos apkārt, gaidot tuvojamies robežsargus ar vecāko priekšgalā; lai gan pēc šiem notikumiem dažas grāmatas un rakstus man vairs nav interesanti lasīt; lai gan telpu ideja kopš tā laika ir iesakņojusies manā galvā; tomēr no visa iepriekš uzrakstītā nekādu morāli un pamācību es nevaru izlobīt. Iespējams, par šādu pamācību varēja kļūt kādi pēdējie sadzirdētie Pečoru mūka vārdi, taču nemelošu: es nesadzirdēju neviena paša. Tie ieplūda mehāniskajā riteņu klaboņā, laika troksnī, tā atklātajā – kā saka itāļi, augstajā – jūrā, dzīves jūrā, bagātīgu skaņu harmoniju mijā, caurā maisā.

1998. gada augusts, Azarovka–1998. gada novembris, Maskava