Burvja mācekļi kļūdījušies

“Latvija ir viena no pasaules bagātākajām valstīm. [..] Pasaulē  ir ap 200 valstīm, un mēs esam krietnā galvgalī. Ja neņemam vērā kaut kādas ekonomiskās pārmērības, mēs atpaliekam no pašām bagātākajām valstīm tikai ar pāris simtiem dolāru “uz degunu” gadā. Eiropas Savienība ir pasaules superbagātāko valstu kopums, un mēs esam vienkārši bagāti.”

“Fotogrāfs”. Intervija ar Mārci Bendiku. Brīvdienu žurnāls “Vakara Ziņas”, 2007. gada 2. novembrī

Centrālās bankas jau gadiem pārpludina pasauli ar lētu naudu, palīdzot bagātajiem kļūt vēl bagātākiem. Tagad pie apvāršņa parādījusies inflācija, kas draud padarīt trūcīgos vēl nabadzīgākus. Jebkuru ekonomisku grūtību vēstneši ir biržas. Katra jauna stagnācija, lejupslīde un recesija nāk roku rokā ar akciju cenu krišanos, bieži vien pat ar tirgus sabrukumu. Pašiem smagākajiem gadījumiem ir doti pat vārdi, teiksim, 1929. gada Melnā piektdiena vai 1987. gada Melnā pirmdiena. Taču reizēm par to, ka ļaunākais vēl priekšā, liecina spējš cenu kāpums. Aksels Vēbers, Vācijas centrālās bankas Bundesbank prezidents un Eiropas Centrālās bankas (ECB) Ģenerālpadomes loceklis, lieliski apzinās, ka pastāv arī šāda iespēja. Nu jau vairākus mēnešus viņš ar pieaugošām bažām vērojis straujo starptautisko vērtspapīru indeksu pieaugumu, īpaši standartizēto preču nākotnes darījumu biržās. Piemēram, vasaras kviešu cena Mineapolisas graudu biržā no USD 5,50 par bušeli (aptuveni 35 litriem) maijā šodien uzlēkusi līdz USD 9. Pirms gada vasaras kvieši tika tirgoti tikai par USD 4,60 par bušeli – tas ir nedaudz vairāk nekā puse no pašreizējās cenas. Pēdējā gada laikā kukurūzas un sojas pupu cenas nozīmīgākajos tirgos pieaugušas pat par 70 %. Pēdējos mēnešos pastāvīgi turpinājušas augt arī daudzu metālu, kokmateriālu, gumijas, vilnas un citu patēriņa preču ražošanā izmantotu izejvielu cenas. Arī citi dati un cenu attīstība vedina domāt, ka mūs, iespējams, sagaida grūti laiki. Turklāt arī naftas cenas sasniedz arvien jaunus rekordaugstus līmeņus. Pagājušajā svētdienā Vēbers sacēla trauksmi. “Mēs, būdami centrālā banka, neapšaubāmi esam noraizējušies,” viņš teica. “Mūs uztrauc cenu kāpums pilnīgi visās sfērās, tas ir, ne tikai enerģijas un pārtikas sektorā. Līdz gada beigām inflācija var pieaugt līdz 3 %.” Tas būtu lielākais cenu lēciens pēdējo 14 gadu laikā. Arī Jirgens Štarks, ECB galvenais ekonomists, bārstīja drūmus brīdinājumus par to, ka eiro zonā pēdējo nedēļu laikā ievērojami palielinājies inflācijas risks – neraugoties uz starptautisko finanšu krīzi un spēcīga eiro iegrožoto ekonomiku. No centrālās bankas amatpersonu mutes tie bija pārsteidzoši skaidri izteikumi; parasti viņi izvēlas ārkārtīgi piesardzīgus formulējumus. Pieaugošas cenas savienojumā ar atslābstošu ekonomiku ir jebkuras centrālās bankas amatpersonas un jebkura ekonomikas politiķa murgs. Tas neizbēgami nes līdzi arī augošu bezdarbu, valsts pārvaldes ieņēmumu mazināšanos un nabadzības pieaugumu. Vienu gan Vēbers un Štarks izvēlas labāk nepieminēt – proti, to, ka vaina par šo posta ainu jāuzņemas viņiem pašiem un viņu kolēģiem no pasaules ietekmīgākajām centrālajām bankām. Jau gadiem viņi piepludinājuši pasauli ar lielākām naudas straumēm nekā jebkad pieredzēts. Šo darboņu galvenais mērķis bijis panākt, lai viņu pašu valstu tautsaimniecības ar uzrāvienu uzņemtu apgriezienus un pēc tam turpinātu gludi darboties. Iesākumā šiem lētās naudas plūdiem bija neizbēgams un apzināti plānots efekts – tie nostrādāja kā smēreļļa pasaules valstu ekonomikas motoriem un radīja iespaidu, ka ir tīrā Dieva svētība visai pasaulei. Taču tagad šī zemo procentu likmju politika ir kļuvusi par īstu lāstu. Pēdējo gadu laikā tā jau itin jūtami veicinājusi ienākumu nevienlīdzības pieaugumu. Bagātie kļuvuši vēl bagātāki, gan Vācijā, gan – vēl lielākā mērā – Savienotajās Valstīs. Bet nu centrālo banku vadītāju palaistie likviditātes plūdi kļuvuši gandrīz nekontrolējami. Gluži kā burvja mācekļi viņi kļūdījušies, aprēķinot maģisko ložu devu, un līdz ar to paši sevi noveduši līdz gandrīz bezcerīgai situācijai. Ja viņi paaugstinās procentu likmes, lai savaldītu vai vismaz nedaudz mazinātu augošo inflāciju, finanšu krīze var novest pie grandiozas ekonomiskās depresijas. Taču, ja centrālo banku vadītāji noturēs likmes pašreizējā, salīdzinoši zemajā līmenī, cenas turpinās augt, neizbēgami padarot nabadzīgos vēl nabadzīgākus. Diena, kad pasaulē viss sagriezās ar kājām gaisā un sāka iet greizi, bija trešdiena, tikai tajā brīdī gan par notiekošo nevienam vēl nebija ne jausmas. 2001. gada 3. janvārī Alans Grīnspens, toreizējais varenās ASV Federālo Rezervju bankas galva, pazemināja ASV bāzes likmi no 6,5 līdz 6 procentiem. Šis notikums pats par sevi bija salīdzinoši nenozīmīgs, taču iezīmēja pirmo no 13 soļiem, ko spēra monetāro lietu pārraugi, iznākumā samazinot bāzes procentu likmes līdz nožēlojamajam 1 %. No Federālo Rezervju viedokļa tā ir pilnīgi loģiska rīcība. Atšķirībā no ECB, kuras vienīgais mērķis ir valūtas stabilitāte, “Fedu” pienākumos ietilpst arī savas valsts ekonomikas stimulēšana, un kā gan to vēl labāk panākt, ja ne ar zemām procentu likmēm? Tām krītoties, naudas krāšana arvien vairāk zaudē savu pievilcību. Tieši otrādi, prātīgi liekas naudu tērēt vai pat aizņemties, lai ieguldītu biznesā. Šādā situācijā ekonomikai neatliek nekas cits, kā pieņemties spēkā. Divas pārējās pasaules ietekmīgākās centrālās bankas, ECB un Japānas Banka, arī pazemināja savas bāzes procentu likmes – attiecīgi līdz 2 % un 0,1 %. Taču par lētu naudu jāmaksā, un tās cenai ir arī vārds – inflācija. Jo vairāk naudas ir apgrozībā, jo straujāk ceļas cenas – vismaz teorētiski tā ir. Un tik tiešām, sākotnēji notika tieši tas, kam bija jānotiek – naudas apjoms būtiski pieauga visā pasaulē. Tas vien jau ir drošs augošas inflācijas rādītājs. Neraugoties uz to, patēriņa cenas saglabājās pārsteidzoši stabilas. Šīs parādības cēlonis bija pasaule, kurā arvien nostiprinās savstarpējie sakari, konkurence pieaug, bet tirdzniecības barjeras tiek nojauktas. Spēcīgākajās industriālajās valstīs kompānijām nebija iespējas sasniegt augstākas cenas, jo konkurējošo – īpaši jaunajās ekonomikās ražoto – produktu kvalitāte arvien uzlabojās, turklāt tie bija arī lētāki. Šis process sāka skart arī ražošanas līdzekļus – tehniku un ierīces –, ar kuriem industrializēto valstu uzņēmumi varēja veicināt ražošanu. Liekos dolārus, eiro un jēnas, kas netika iztērēti par ražošanas līdzekļiem, ieguldīja ienesīgākās investīcijās. Ķīnas, Indijas un citu uzplaukstošo Āzijas valstu, tāpat arī Turcijas un Dienvidamerikas zemju biržas pieņēmās spēkā. Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā un Spānijā auga nekustamā īpašuma cenas. Tie, kuri ieguldīja naudu šajos tirgos, varēja tikt pie ātras un vērā ņemamas peļņas, un tiem, kuriem bija pieklājīgi kredīta reitingi, bija iespēja arī aizņemties naudu ar neredzēti zemām likmēm un lielos daudzumos ieguldīt to ienesīgās investīcijās. Finanšu eksperti saka, ka iznākumā šī zemo procentu likmju politika pat palīdzējusi nostiprināties salīdzinoši jaunajam finanšu industrijas sektoram. Investīciju fondu bizness jeb privātais akciju kapitāls bez šiem milzīgajiem lētās naudas plūdiem būtu palicis salīdzinoši nenozīmīgs spēks. Sākot ar 2003. gadu šo grandiozo spekulāciju orģiju jau pārņēma īsta eiforija. Tirgi visā pasaulē pārkarsa. Vācijā kopš 2003. gada pavasara līdz šodienai DAX indekss pieaudzis par vairāk nekā 200 %, bet Tec-Dax, progresīvās tehnoloģijas kompāniju indekss, trīskāršojies vērtībā. Kopainā periodiski ieviesās zināmas korekcijas, taču nebija vērojams nekas tāds, kas kaut vai tikai tuvotos vispārējam kraham. Gluži vienkārši pasaulē apgrozībā bija pārāk daudz naudas, lai kaut kas tāds varētu notikt. Tiem, kas šajās dzīrēs bija lūgti viesi, būtībā nebija iespējams neko salaist grīstē. Proti, tie bija šīs pasaules bagātie, kuriem netrūka brīvu līdzekļu, ko iespējams ienesīgi ieguldīt. Plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem auga arvien platāka. Peļņas un no īpašumiem gūto ienākumu daļa kopējos budžeta ieņēmumos pēdējo septiņu gadu laikā pieaugusi par 10 procentiem, taču šis pieaugums nebūt nav vienmērīgi sadalīts. Maznodrošinātiem cilvēkiem reti pieder akcijas, obligācijas vai daudzdzīvokļu ēkas. Viņu tīrie ieņēmumi pēdējos gados samazinājušies par 5 %, turpretim turīgākie 10 %, tieši otrādi, palielinājuši savus ienākumus par 10 %. No 2004. gada vidus centrālās bankas sāka mēģināt apvaldīt pašu sarīkotos plūdus, pakāpeniski paaugstinot procentu likmes. Taču pieejamās naudas apjoms gluži vienkārši bija pārāk liels, bet centrālo banku spertie solīši pa procentu likmju līkni – pārāk sīciņi. Šis process jau pirms laba laika bija kļuvis par pašgājēju. Naudas apjoms turpināja pieaugt. ASV nekustamā īpašuma bums šovasar bija tik tikko sācis izplatīt savus triecienviļņus pārējā pasaulē, kad Federālās Rezerves spēra soli atpakaļ, drudžaini pazeminot bāzes likmi par pusi procentu punkta. Tas, savukārt, nostāda ECB neapskaužamā situācijā. Bankai jāizvēlas – taču tikai no diviem ļaunumiem. Ja ECB paaugstinās procentu likmes, eiro kļūs vēl spēcīgāks, liekot celties Eiropas preču cenām ārpus Eiropas Savienības. Vācijai, vienai no pasaules lielākajām eksportētājām, tas būtu vairāk nekā nepatīkami. Taču, ja ECB iesaldēs procentu likmes pašreizējā līmenī vai pat sekos “Fedu” piemēram un tās samazinās, mums var nākties piedzīvot “ilgstošu inflācijas fāzi” – tā uzskata Torstens Polleits, Barclays Capital Deutschland galvenais ekonomists – “turklāt visticamāk ar likmi virs 3 procentiem.” Daudzas zīmes liecina, ka Polleitam taisnība. Cenas tiešām strauji aug – gan Vācijā, gan citās valstīs. Mūsu globalizētajā pasaulē cenu kāpums jau sen vairs nav tas tīri valsts mēroga fenomens, kāds tas bija vēl tikai pirms desmit gadiem. Īpaši jaunie tirgi tagad pieprasa kompensāciju par garajiem gadiem, ko tie pavadījuši, ražojot un eksportējot tekstilpreces, rotaļlietas, ledusskapjus un daudzas citas preces, turklāt strādājot par zemām algām. Šīs valstis šodien piedzīvo gan ienākumu palielināšanos, gan cenu kāpumu. Piemēram, Ķīnā par vispārējo inflāciju atbildīgs vairāk nekā 15 % lielais pārtikas cenu pieaugums – tā šoruden Vašingtonā savā konferencē atzina Starptautiskā Valūtas fonda (IMF) eksperti. Ķīnas inflācijas līmenis tuvojas 7 %. Argentīnā inflācija jau sasniegusi 17–25 %, neraugoties uz to, ka valdība manipulē ar skaitļiem, panākot, ka uz papīra līmenis izskatās uz pusi zemāks. Inflācija strauji aug arī Dienvidāfrikā, Krievijā un Indijā. Fakts, ka Vācijā preces un pakalpojumi kļūst arvien dārgāki, vienīgi palielina plaisu, kas šķir bagātos un trūcīgos iedzīvotājus. Inflācija vienmēr visdramatiskāk skar tieši maznodrošinātos sabiedrības slāņus, kas ikdienas patēriņa precēm tērē procentuāli lielāku daļu no saviem neto ienākumiem nekā cilvēki ar augstiem ienākumiem. Lai gan lielākas cenas nozīmē arī lielākas algas, pirmie, kas gūst labumu no pieaugošās peļņas, ir nodokļu dienesti – tikai ne attiecībās ar cilvēkiem, kuru ienākumi ir tiešām augsti. Tie, kuri jau tāpat sasnieguši augstāko nodokļu kategoriju, īpašas pārmaiņas nejūt. Turpretim visus pārējos manāmi ietekmē tas, ko mēdz saukt par “auksto progresiju”: marginālā nodokļu likme mainās līdz ar katru papildus nopelnīto eiro, gala iznākumā sadalot nodokļu nastu daudz nevienlīdzīgāk. Tie, kuriem ir nauda, var arī mēģināt neitralizēt inflāciju ar izvairīšanās stratēģiju. Jau paņemtie aizdevumi, piemēram, hipotēkas aizdevums, kļūst lētāki, salīdzinājumā ar ienākumiem. Turklāt cilvēki ar augstiem ienākumiem var mainīt savu līdzekļu ieguldījumu, pievēršoties pret inflāciju drošām investīcijām, teiksim, ieguldot naudu zeltā vai citos dārgmetālos. Sabiedrība zemas procentu likmes vēl joprojām uzņem ar urravām. Vai tad tās nav veicinājušas ekonomikas uzplaukumu? Un rekordaugstus biržu indeksus? Finanšu krīze var sagādāt galvassāpes kaut kādiem anonīmiem lielu banku vadītājiem, kas tup savos birojos kaut kur augstu greznos debesskrāpjos, bet reālo ekonomiku taču tā nav ietekmējusi. Vai nav tiesa? Polleits uzskata, ka tā ir ilūzija: “Monetārās politikas veidotāji riskē pakļauties sabiedrības spiedienam, tādējādi aizmirstot par savu patieso uzdevumu, proti – rūpes par naudas vērtības stabilitāti.”

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola