Brīnišķīgo zvaigžņu fabrikas aizkulises

Skats no Losandželosas hoteļa Four Seasons augšējiem stāviem ir brīnišķīgs — apakšā mirgo vai visa Beverlīhilza. Taču, kaut arī diena bija skaidra, trīs cilvēki — sabiedrisko attiecību konsultante Bambla Vorda, viņas palīdze Bībī Lērnere un viņu klients Džons Stokvels, jauniesācējs kinorežisors — 1429. numurā bija saspiedušies ap kafijas galdiņu, kur beidza tiesāt steidzīgas pusdienas. Visu viesnīcas stāvu preses vajadzībām bija noīrējusi Disneja studija, lai reklamētu Stokvela filmu Neprātīgs/Skaists par dažādām rasēm piederīgu tīneidžeru romānu, un starp rīta cēlienu, kurā Stokvels sniedza virkni piecminūšu interviju starptautiskajai presei, un pēcpusdienā plānotajiem apaļajiem galdiem — tādi bija paredzēti seši, katrs pa divdesmit minūtēm un katrā pa septiņiem preses pārstājiem, kuri vērstu pret Stokvelu un filmas zvaigznēm Kērstenu Danstu un Džeju Hernandesu ātri nobērtu jautājumu kārtas, — bija īsa pauze. Stokvels, glīts, neskuvies, četrdesmit vienu gadu vecs vīrietis ar sērfotāja iedegumu, staipīja kaklu kā teļš aplokā. “Es aizvien ceru, ka žurnālisti kļūs provokatīvi un pajautās: “Bet kā jūsu filmu izrūnīja?”” Neprātīgs/Skaists bija jāiznāk uz ekrāniem ar brīdinājumu, ka tā paredzēta tikai pieaugušo auditorijai, taču tad Disneja studijas vadība nolēma, ka viņiem vajadzīga komerciāli izdevīgākā kategorija PG-13 (bērniem līdz 13 gadiem filmu ieteicams skatīties ar vecāku atļauju), un piespieda Stokvelu izgriezt no filmas trīsdesmit piecas rupjības, pārsaldināt seksa ainu un kādu no tēliem atsvabināt no narkomānijas. “Taču Disneja studijas ļaužu klātbūtnē viņi to neiedrošinās darīt, turklāt katram jau gribas, lai nākamreiz viņu uzaicina atkal — kā nekā viesnīca un ēdiens par brīvu. Ja jau viņi kāro autogrāfus uz preses paketēm,” (parakstītie komplekti nereti nākamajā dienā parādās interneta eBay izsolēs par apmēram 25 dolāriem gabalā) “nekāda dziļi pētnieciskā intervija tur nesanāks. Patiesībā tas viss ir neiedomājami garlaicīgi.”

“Garlaicīgi gan,” piekrita Vorda. Trīsdesmit gadus vecā britiete ar tumši blondo matu ērkuli bija ģērbusies baltā zīda bikškostīmā, kājās viņai bija sandales ar caurspīdīgā plastmasā iemērktiem pakulu papēžiem. “Tomēr, ja nepieciešams sasniegt kādu konkrētu mērķi,” viņa turpināja, “presei tas jāgrūž rīklē savas četras piecas reizes no vietas.” Pirms dažām nedēļām, filmas Pērtiķu planēta pasākumā Ņujorkā vēroju, kā filmas režisors Tims Bērtons, arī Vordas klients, trīsdesmit divās televīzijas intervijās atkārto, ka filma (kura man šķita vienkārši par pērtiķiem saģērbtu aktieru māžošanās) patiesībā esot par “globalizāciju” un “sabiedrības fragmentāciju”.

Holivudas PR speciālisti savu klientu tēlus spodrina vienā no diviem veidiem: vai nu ziņu palaižot, vai to apslāpējot. Vecā kaluma preses aģenti, sirmi džentlmeņi, kuru sienas noklātas ar fotogrāfijām, kurās viņi redzami kopā ar Debiju Renoldsu vai Deniju Keju, veido basketbola komandas Harlem Globetrotters publicitāti, noorganizējot, piemēram, ka Globetrotters uzņem pāvestu par savu godabiedru. Jauna pasuga ir šmaugi sargsuņi, kas mēdz atzvanīt pusnaktī vai nekad, bet presei atļauj palūkoties uz zvaigznēm ar Haleja komētai raksturīgiem intervāliem. Turklāt pretī tiek prasīts, lai žurnālisti piekrīt specifiskiem noteikumiem: nekad, nekad, piemēram, nejautājiet Ārnoldam Švarcenegeram, vai viņa tēvs bijis nacists; netinciniet Ediju Mērfiju par to nakti, kad policija viņu aizturēja par transseksuālas prostitūtas pakalpojumu pieņemšanu Santa Monikas bulvārī; atturieties uzdot jautājumus Markam Vālbergam par to reizi, kad viņš ar nūju piekāva kādu vjetnamieti, saukādams viņu par “šķībacaino vjetnamīzeru mauku”, bet, ja gadās intervēt Tomu Krūzu — kas reiz noraidīja četrpadsmit žurnāla Rolling Stone piedāvātās intervētāju kandidatūras, līdz beidzot piekrita runāt ar žurnālistu, kurš sacerēja visnotaļ glaimojošu rakstu —, personīgo dzīvi vispār nepieminiet.

Kaut arī Bamblai Vordai maz kopīga ar vecās skolas preses aģentiem, viņa uzskata, ka ziņas vajag radīt. Viņas firma četrdesmit citu režisoru vidū pārstāv arī Kventinu Tarantīno, Polu Tomasu Andersonu, Džeju Rouču un Bobiju un Pīteru Farelijus — viņai ir klienti, kuri gan meklē iespēju pievērst sev uzmanību, gan spēj šo uzmanību izturēt.

Viņas klienti mēdz būt krietni vien drūmāk noskaņoti. Piemēram, Kventins Tarantīno pret žurnālistiem izturas piesardzīgi. “Viņiem varbūt nekas pret tevi nav iebilstams, taču pienācis, lūk, tas cikla brīdis, kad vajag tevi nolikt pie vietas,” viņš saka. “Un tā viņi tevi piebeidz ar saviem darbības un īpašības vārdiem: “Viņš ieslampāja telpā.” “Raudzīdamies uz garnelēm, viņš vilcinājās.” “Mežonīgi žestikulēdams, tarkšķētājs Tarantīno...” Pisies dirst, tu, neizdevies prozaiķi!”

Holivudā pastāv divi produkta reklamēšanas veidi. Pirmais ir mārketings: apmaksāta reklāma. Otrs ir sabiedriskās attiecības: preses materiāli, kas tikpat labi varētu būt apmaksāti, vārda brīvība, kas iegrožota komerciālos nolūkos. Studiju sistēmas laikos prese bija pakļāvīga un mītu ražošana gluži vienkārša. 1915. gadā neviens neapšaubīja Foksa filmu korporācijas apgalvojumu, ka Teda Bara ir franču mākslinieka un arābu princeses meita, kas “dzimusi sfinksas ēnā” un “barota ar čūskas indi.” (Bara, īstajā vārdā Teodosija Gudmena, patiesībā bija no Sinsinati.) Cits publicitātes triumfs bija Hauarda Hjūza aģenta Linkolna Kvarberga izgudrotais apzīmējums “platīnblonda”, ko viņš attiecināja uz Džīnas Hārlovas (krāsotajiem) matiem, vai Rasela Bērdvela iedvesma sarīkot Vivjenas Lī un Lorensa Olivjē kāzas laikā, kad uz ekrāniem parādījās Vējiem līdzi.

Taču mūsdienās, dārgo grāvēju laikmetā, tajā nedēļas nogalē, kad parādās uz ekrāniem, nepieciešams nopelnīt milzu summas, un pārdošanas paņēmieni vairs nav tik primitīvi. “Tu panāc, ka, piemēram, Pamela Andersone atsegtiem pupiem un turot rokā zivi no Zivju filmas brauc pa Saulrieta bulvāri rozā automobilī — nu, kuru gan tas var interesēt?” saka Sony Pictures priekšsēdētājs Džons Kelijs. “Ja es gribu sasniegt publiku, es pasūtu reklāmu šovā Izdzīvotājs.”

Publicitātes kampaņas lielbudžeta filmām ir tikpat trokšņainas un mērķtiecīgas kā siseņu bars. Studiju aģenti uzlūko ikvienu žurnāla vāku kā potenciālu filmu plakātu, un viņi turas pie stingras formulas: katrai no filmas zvaigznēm vajadzētu parādīties uz diviem vai trim vākiem, un ja darbojas zvaigžņu ansamblis, visai grupai jārotā žurnāla Entertainment Weekly vāks.

Bambla Vorda pārdod režisorus, tāpēc viņai jāstrādā grūtāk, lai atrastu simpatizējošus žurnālistus, kas būtu ar mieru slavināt viņas klientus. Vorda un viņas kolēģi lasa katru izklaidei veltītu izdevumu no vāka līdz vākam; viņi ir pirmie, kas sazvana attiecīgo žurnālistu, lai izteiktu komplimentus, un viņiem nereti ir labāka izpratne par šī rakstītāja gaumi nekā rakstītāja redaktoram. Vordas personāla apspriedēs var dabūt zināt, ka Neds Zīmans vairs nav žurnāla Vanity Fair slavenību portretu redaktors, ka Losandželosas Times žurnālistei Sūzanai Kingai patīk veci stāsti par Holivudu, bet viņa ir atvaļinājumā, ka Kevins Tomass, kurš arī strādā Losandželosas Times, dod priekšroku rīta kinoseansiem un burkšķ, ja telpā ir pārāk auksts.

Lai ievietotu rakstus, kas nepieciešami viņu klientiem, aģenti nepaguruši strādā, lai viss vainagotos ar “simtprocentīgu uzvaru”, proti, lai visas ar materiālu saistītās puses būtu apmierinātas. Sešdesmito gadu beigās Lī Soltersam, kurš pārstāvēja Frenku Sinatru, ienāca prātā grandioza ideja, kā uzlabot viņa klienta sliktās attiecības ar presi: “Mēs ielūdzam katras pilsētas divus vadošos sleju rakstītājus apmeklēt tevi uz piecām minūtēm pirms izrādes,” viņš lika priekšā. “Viņi paspiež tev roku, tad pie durvīm atskan klauvējiens — “Sinatras kungs, uz skatuvi,” — un tu jau esi prom, bez jebkādas dīkas tērgāšanas, un viņi domā “Ak Dievs!”” Pirmais izmēģinājumu trusītis bija Lerijs Fīldss no Filadelfijas Daily News, kura sieva, saņēmusi Sinatras skūpstu uz vaiga, paģība. “Parūpējies par viņu, Lī,” Sinatra teica un prom bija. “Mums bija vesela armija — trīsdesmit divi rupori pa visu valsti,” Solterss man līksmi klāstīja, “un katrreiz, kad Sinatra devās turnejā, par viņu tika rakstītas visas šīs blēņas — “Viņš nav nekāds briesmonis!”

Lai reklamētu 1999. gada filmu Talantīgais misters Riplijs, Leslī Dārta no visievērojamākās izklaides industrijas PR firmas PMK/HBH nolēma, ka kampaņas pamatā tiks likts raksts, ko viņa nodēvēja par “mediju ievirzes” gabalu. Viņai bija vajadzīgs rakstītājs, “kurš filmas sarežģītās vietas izskaidrotu precīzi un pozitīvi, līdz ar to nosakot toni visiem pārējiem.” Viņa izraudzījās Frenku Riču no Times, kurš tieši tobrīd meklēja materiālu plašam rakstam par kinomākslu. Dārta ir aģente no galvas līdz kājām, daļēji arī tāpēc, ka viņai raksturīgi par visu uztraukties. 1995. gadā, kad Hjū Grānts pēc viņas padoma piekrita piedalīties raidījumā Tonight Show, lai paskaidrotu, kāpēc viņš Holivudas bulvāra tuvumā meklējis orālā seksa pakalpojumus, Dārta pirms intervijas bija tik sanervozējusies, ka Grānta ģērbtuvē apvēmās. Gandrīz tikpat ļoti viņa uztraucās par to, ka Mistera Riplija nākotne atradīsies viena žurnālista rokās. “Es taču nevarēju Frenkam Ričam sacīt: “Ziniet, rakstam jābūt pozitīvam!” Dārta saka. “Taču viņš noskatījās divus filmas variantus, pavadīja vairākas stundas kopā ar filmas režisoru Entoniju Mingelu un saprata, ka viņam tikusi dota nedzirdēta pieeja.”

Ar PR aģenta Stīvena Riversa palīdzību pērn tika panākts, ka Džordža Buša pirmajā privātseansā Baltajā namā rāda filmu Trīspadsmit dienas. “Kāds žurnālists no PR Week man jautāja: “Kas bija šīs idejas autors?” Riverss saka. “Vienīgā pareizā atbilde skan: pats prezidents.”

Varenais melu tornis, kas pauž, ka aģents it kā neiesaistās raksta tapšanā, balstās uz mazu, ikdienišķu melu pamata. Presei rīkotajos pasākumos viss vairāk vai mazāk notiek pēc Deila Kārnegī priekšrakstiem: aģente savam klientam atgādina, ka viņam jādeklamē teikumi no studijā sastādītā “špikera”, lai noskaņotu pret sevi labvēlīgi intervētāja tirgu (“Pēdējoreiz, kad biju te, Noumā...”), allaž uzrunāt intervētāju vārdā un apvaicāties par viņa personīgo viedokli, kā arī tēlot interesi, pat uzklausot stulbus vai nebūtiskus jautājumus. (“Savādi gan, Gērtij, es tieši šobrīd iedomājos, ka jā, mums tiešām vajadzēja uzņemt vairāk kadru ar leduslāčiem...”)

Žurnālists, kas piezvana aģentam cerībā dabūt piecas minūtes zvaigznes laika, ātri vien aptver, ka atbilde “viņa pavada laiku ar savu ģimeni/filmējas Eiropā/taisa proves Japānā” nozīmē vienu: nupat viņa stundu pļāpāja ar mani pa mobilo telefonu, taču nepavisam nevēlas runāt ar tevi. “Viņš ir tranzītā” nozīmē, ka viņš ir atlaists, bet “viņš ir pārpūlējies” nozīmē, ka viņš nule kā redzēts kails klīstam pa ielu un vicināmies ar pistoli. Savukārt “tur viss tiek griezts kājām gaisā” nozīmē, ka projekts ir pagalam; “tas ir darbs, kas vēl turpinās” vai “šobrīd tiek piefilmēts”, vai “kopija gan vēl nav gatava, taču var apskatīt scenāriju” nozīmē, ka filma ir pilnīga katastrofa, bet “šī filma nav domāta visiem” nozīmē, ka tā patiesībā nav domāta nevienam. Sava loma ierādīta arī vistīrākajiem meliem. Kāds pazīstams aģents man atzinās: “Ja man piezvana no avīzes, lai pārbaudītu negatīvu informāciju par manu klientu, un šī informācija atbilst īstenībai, mana pirmā reakcija ir visu noliegt. Tad es panāku, lai advokāti nosūta vēstuli, kurā mēs piedraudam tiesāties.”

Kādu rītu Bambla Vorda strādāja savā birojā Vilšairas bulvārī — “rullēja telefona zvanus” — pusotras minūtes laikā viņa automātiskajos atbildētājos ierunāja piecas ziņas — ik pa brīdim iemeta mutē pa B vitamīnam, pētīja savu plaukstas datoru un klabināja atbildes uz dažām no tām aptuveni 200 elektroniskajām ziņām, ko viņa saņem katru dienu. Zvanīja no Interview, lai apjautātos, vai Kventins Tarantīno nebūtu ar mieru uzrakstīt nelielu rakstiņu par “jaunā viļņa” kino šī žurnāla franču izdevumam. “Nav tā, ka misters T. par šādu iespēju nebūtu priecīgs,” Vorda, virpinādama matu šķipsnu, atbildēja zvanītājam. “Viņš tik tiešām to darītu ar prieku, taču diemžēl viņam vēl pāris mēneši jāpastrādā pie kāda scenārija. Bet es varu jums ieteikt citu kandidatūru — tiesa, viņa vārds jums varbūt neliksies tik interesants — Rodžers Eiverijs,” mazāk pazīstams režisors (drīzumā uz ekrāniem parādīsies viņa filma The Rules of Attraction), kas arī ir viens no Vordas klientiem. Šis bija gluži vai paraugdemonstrējums tam, kā aģents sabalansē savu klientu sarakstu, lai nodrošinātos ar simtprocentīgu veiksmi: “Toms Henkss gan beneficē nevarēs piedalīties, taču pilsētā ir Mena Suvari.”

Nolikusi klausuli, Vorda paskaidroja, ka Tarantīno jaunais scenārijs Kill Bill gan esot pabeigts, taču šis viņa garajā karjeras ciklā neesot īstais brīdis, kad pārliecīgi likt par sevi manīt. Tarantīno agrīno filmu vārdā, Vorda, protams, teju vai tika klauvējusi pie ietekmīgu ļaužu durvīm, lai reklamētu jaunatrasto talantu. “Es vienmēr gribēju kļūt slavens kā kinorežisors,” Tarantīno man vēlāk sacīja, “lai man nebūtu jākalpo kā zvaigznes suteneram, lai filma uzņemtu apgriezienus, bet zaļā gaisma spīdētu man pašam — kā tā allaž spīdējusi Spīlbergam, Hičkokam, Kubrikam. Kannās Lubene ieguva Zelta palmas zaru, taču Bambla to pavirzīja vēl uz augšu, rīkojot mediju privātseansus, organizējot televīzijas intervijas un portretus lielajos žurnālos. Es biju liecinieks pats savam progresam — no raidījuma Tonight Show paša pēdējā viesa — nu, ziniet, puisis ar pieradināto ķirzaku — kļuvu par viesi numur 2 un tad jau par viesi numur viens. Bambla man palīdzēja kļūt par vienu no pasaules slavenākajiem kinorežisoriem.”

Taču tad viss mainījās. Noskatījies Lubeni, aktieris Vorens Bītijs Tarantīno brīdināja, “Nākamgad prese tev iespers pa pakaļu. Viņi atradīs kādu jaunu rakursu, un mana prognoze ir, ka tas būs “slavas reibums”. Tarantīno turpināja: “Viņam bija taisnība, bet viņi prātoja, ka esmu arī “bīstami tuvu pārlieku lielai publicitātei” un “pašreklāmas meistars.” Piepeši man gan bija allaž kārotā zaļās gaismas vara, taču visi mani uzskatīja par iedomīgu pūsli.”

Kolīdz Tarantīno bija ieguvis pasaules slavu, Vorda pārtrauca viņu reklamēt un sāka sargāt. Viņa lūkoja mīkstināt stāstus par to, ka viņš pieņēmies svarā un par šķiršanos no draudzenes Miras Sorvino, sliktās recenzijas par viņa aktiera talantu un viņa tendenci uz kautiņiem krogos. Tarantīno saka, ka viņu ļoti iepriecinājis tas, kā Vorda tikusi galā ar viņa arestu 1997. gadā par producenta Dona Mērfija iekaustīšanu kādā Rietumholivudas restorānā:  “Viņa visiem sacīja” — un, tāpat kā to mēdz darīt  citi Vordas klienti, viņš ierunājās ar viņas pērļaino akcentu — “to mēs tiešām nevaram komentēt,  taču esiet tik laipns un atzīmējiet, ka Kventins kautiņā uzvarēja.” Tā bija labākā publicitāte,  kādu jebkad esmu izpelnījies.”

Pie Vordas iegriezās Bībī Lērnere. Birojam, ar tā putna olu zilajām sienām un sizala grīdas klājumu, piemīt neformāla Karību salu gaisotne, un Vordas aģentes — visas sievietes — ik pa dažām minūtēm iegriežas viņas birojā. Vorda minēja, ka klaiņojošo bērnu fonds vēlētos, lai Vinsents D’Onofrio, arī Vordas klients, personīgi piepilda kādu Ziemsvētku grozu fonda rīkotajai izsolei un ka Lērnerei vajadzētu veikt šo D’Onofrio “personīgo piepildīšanu”. Kad Lērnere aizgāja (lai nodotu rīkojumu par D’Onofrio “personīgo piepildīšanu” savai asistentei), Vorda piezvanīja klientam Tonijam Kejam — vienkārši, lai viņu uzmundrinātu. Kejam, kurš ir britu TV reklāmu režisors, nav izdevies dabūt darbu nevienā filmā, kopš 1998. gadā viņš uzņēma filmu American History X ar Edvardu Nortonu galvenajā lomā. Kejs nevarēja vien beigt veikt filmā — tas ir stāsts par baltajiem, kas zaudējuši varu — sīkus labojumus un studija New Line galu galā laida klajā pati savu variantu. Par atbildi režisors nopirka trīsdesmit reklāmas ar profesiju saistītajos izdevumos, kurās uzbruka New Line; atveda uz studijas sanāksmi rabīnu, katoļu priesteri un Tibetas mūku, lai viņi palīdz atrisināt strīdu un neveiksmīgi mēģināja nomainīt savu vārdu titros uz “Oliņš Boliņš”.

Šajā laika posmā Kejs atlaida Vordu un viņas vietā pieņēma “krīžu speciālistu”, vārdā Stīvs. Taču Vorda joprojām palika viņam lojāla un tagad atkal saņem savus ierastos 5000 dolārus mēnesī. (No firmas septiņdesmit pieciem klientiem — starp kuriem ir ne tikai režisori, bet arī scenāristi, aktieri un filmas — tikai kādi divdesmit pieci tobrīd maksā Vordai regulāru algu; parasti režisors viņu noalgo sešus mēnešus pirms pirmizrādes.) Tajā nedēļā Vorda bija pierunājusi Entertainment Weekly uzrakstīt par Keju, savukārt rudenī viņa plānoja iedēstīt tenku lapās ziņas par viņa ārkārtīgi nepopulāro komedianta darbību (viņš stāsta jokus, saģērbies kā Osama bin Lādens).

“Es mēģinu industrijai parādīt, ka Tonijs joprojām eksistē. Tonijs ir traks un brīnišķīgs, un Holivuda no viņa baidās, to biedē viņa prasme izmantot publicitāti kā mākslas veidu. Šī ir kanjonu un koijotu pilsēta, te klimst apkārt koijotu bari, kas viens otru atrod pēc kauciena. Bet man patīk tādi vientuļie vilki kā Tonijs.” Viņas acis iemirdzējās. “Viņš ir jauks, viņu neviens nesaprot, viņā ir kaut kas tāds, kas mani aizkustina līdz asarām.”

Vairums no Vordas klientiem ir vīrieši, un firmas konferenču zāles centrā ir dzīvīga glezna ar parakstu “Vīriešu agresiju šobrīd rāda visur,” uz tās attēlots kails vīrietis ar vāli, nazi, šaujamo un citiem ieročiem, kas spraucas ārā no viņa klēpja.

“Man ir šī stulbā iekšējā vajadzība palīdzēt cilvēkiem,” Vorda sacīja, “īpaši jau ļoti sarežģītiem, problēmu māktiem māksliniekiem. Nezinu, kāpēc.” Viņa saviebās un pasmaidīja. “Patiesībā zinu, kāpēc. Tēva dēļ. Viņš bija tieši tāds, kādu mēdz iedomāties angli — ar grūtībām pauda jebkādas jūtas vai vājumu,” viņa teica, lēni grozīdamās krēslā. “Es piedzimu, kad viņam jau bija piecdesmit gadu, viņš bija par 24 gadiem vecāks par manu māti norvēģieti, kura, pēc tam, kad viņš bija izšķīries no pirmās sievas, strādāja pie viņa par bērnaukli. Tā ka tas ir tāds Mūzikas skaņu stāsts, vienīgi manai mātei galīgi nav muzikālās dzirdes.”

Vorda uzauga Oldberijā, mazā Hertfordšīras ciematiņā. Pēc filozofijas studiju pabeigšanas Mančesteras koledžā Oksfordā, viņa sekoja savam draugam Džonam Mošejam uz Losandželosu, kur viņa strādāja vairākās ar izklaides industriju saistītās PR aģentūrās. Pa divi lāgi viņa strādāja arī pie Harija Kleina, kurš viņai iemācīja aģenta mantru: vienmēr nodrošinies ar sīknaudu (telefona automātiem); nekad neļauj restorāna kalpotājam noparkot savu mašīnu (palēnina procesu); neguli ar klientiem un, ja tomēr guli, izmanto sīknaudu, lai piezvanītu uz biroju (informācija ir vara).

1988. gadā Vorda ar Mošeju apprecējās, viņiem ir divi bērni, viens 12, otrs 7 gadus vecs. Vordas firma pārstāv Mošeja firmu DNA Studio, kas nodarbojas ar tīmekļa lapu dizainu un mārketingu, un ģimene dzīvo lielā Āzijas stila mājā Lorelkanjonā. 1994. gadā, pateicoties Tarantīno vārdam, viņas CV (abi bija sadraudzējušies, kad Vorda strādāja kādā citā PR firmā, kas aprūpēja Tarantīno filmu Trakie suņi), Vorda savā garāžā uzsāka pati savu firmu, un, pateicoties informācijai, kas izplatījās no mutes mutē, viņai parādījās jauni klienti. Katru gadu 5. jūlijā viņa savā mājā rīko pikniku, un viņas iemīļotie režisori klimst apkārt peldbiksēs kā tādi pīteri peni ap Vendiju.

Būt par Holivudas publicistu izklausās šiki. Jaunas sievietes — un dažus jaunus vīriešus — vilina doma, ka viņiem būs iespējams noskatīties filmas trīs mēnešus iepriekš, pagrozīties Kannās, pasūtīt uz viesnīcas Ritz numuru zoss aknu pastēti, zināt Meta Deimona vārtu kodu.

“Aģenti aizpilda šeit pastāvošo lielo vakuumu, ko rada nedrošības sajūta,” man sacīja Džons Kelijs, firmas Sony Pictures vadītājs. “Viņi neraksta, nerežisē, nerada un neproducē — viņi interpretē noskaņojumus un reaģē uz tiem. Kā zvaigzne tu no aģenta dzirdi: “Visi citi mēģina tevi ekspluatēt, bet man rūpi tieši tu. Man ir liels saraksts ar talantīgiem cilvēkiem, bet tā nu sagadījies, ka esmu iemīļojusi tieši tevi. Tajās pusdienās ar ļauno preses pārstāvi, kurš mēģina tevi ievilināt slazdā un pazemot, es sēdēšu tev blakus. Taviem bērniem nepieciešama aukle? Es tā būšu. Ķīmiskā tīrītava? Nekas man nesagādā lielāku prieku kā izņemt drēbes no ķīmiskās tīrītavas. Esmu pieejama 24 stundas diennaktī. Es tev ziedošu savu dzīvi. Es tevi ievirzīšu, es tevi paglābšu, es tevi padarīšu slavenu uz mūžiem!”

Kopumā ņemot, aģenta dzīve sastāv no ikdienišķas un nepārtrauktas raizēšanās. Kad pusdienoju ar kādu aģenti Beverlīhilzas restorānā Orso, pie blakus galdiņa sēdēja Tobijs Magvairs un viņa partnere filmā Zirnekļcilvēks  Kērstena Dansta, kurai uz sejas nebija grima. “Ja es būtu Kērstenas aģente,” šī aģente sacīja, “es nevarētu naktī gulēt, domājot par to, ka te var ienākt fotogrāfs. Vai brendu nebojā tas, ka tiek publicēta bilde, kurā redzams pumpains ģīmis?”

Paradoksāli, ka lielākie PR nopelni ir kaut ko novērst. Aģenti iegūst varu tikai tad, ja viņi selektīvi atsakās reklamēt. Tāda zvaigzne kā Džūlija Robertsa uz žurnāla vāka var palielināt noietu kioskos pat par 50 procentiem — taču Robertsa ir pievilcīga tikai tiktāl, cik viņa nav pieejama. Ja viņa katru vakaru tiksies ar faniem vietējā ātrās apkalpošanas restorānā Arby, viņa ar to pašu izsmels sabiedrības ilgu rezervuāru un vairs nebūs nekāda zvaigzne.

Aģente, kas visteicamāk pilda sargsuņa lomu, ir Pata Kingslija, firmas PMK/HBH vadītāja. Starp daudziem citiem viņa pārstāv Tomu Krūzu, Alu Pačīno un Džoudiju Fosteri, taču liek lietā visu savu vērā ņemamo šarmu un humoru, lai gaisinātu priekšstatus, ka bauda lielu varu. “Viens no pirmajiem cilvēkiem, ar ko es strādāju, bija Dorisa Deja, kura tolaik skaitījās pirmā numura zvaigzne,” viņa man stāstīja, majestātiski atzvēlusies savas firmas Losandželosas biroja krēslā. Viņas balss bija rāma, ar nelielu Ziemeļkarolīnas pieskaņu. “Žurnāls Life gribēja sagatavot veselu numuru, kas būtu veltīts Dorisas četrdesmitajai dzimšanas dienai, un es pie sevis domāju, — jā, mans pirmais Life vāks! Taču Dorisa teica “Kāpēc man tas vajadzīgs?” Es atbildēju, “Tāpēc, ka jūs esat numur viens.” Un viņa teica: “Tad kāda gan tam jēga?” Es teicu: “Vai jūs to nedarītu man par prieku?” Un viņa teica: “Nē.”” Kingslija iesmējās.

Šodien Kingslija tik bieži un ar tādu noteiktību atraida mediju lūgumus, ka viņai dota iesauka “Doktors Nē”. “Patai Kingslijai žurnālistika ir pie vienas vietas,” saka Ņujorkas Times iknedēļas pielikuma žurnāliste Linna Hēršberga. “Annijai Leibovicai viņa dod vairākas dienas — zvaigznes fotografēšanai —, bet tev neatvēl vairāk par nieka stundu.”

“Sabiedrībai par zvaigznēm nemaz nav tik liela interese kā presei,” Kingslija teica. “Sabiedrībai vienkārši patīk smukas bildītes. Tāpēc portretam ar divām stundām pilnīgi pietiek — bet es parasti dodu pusotru stundu. Dažiem rakstītājiem patīk palīst zvaigznei zem ādas un tad viņu piespiest pie sienas. Bet manā maiņā tā nenotiks!” Viņa pakratīja man ar pirkstu, it kā arī es varētu būt viens no šādiem rakstītājiem. “Mūsu vienīgā vara ir kontrolēt pieeju klientam,” viņa teica. “Ar to pašu brīdi, kad viņam piekļūst prese, šī vara zūd.”

Lai nodrošinātu šādu pieeju, žurnāli nereti nolīgst speciālistu, kas pazīstams ar iesauku “slavenību izspiedējs”. Izspiedējs mēģina vienoties ar aģentiem par to, kurš rakstīs un fotografēs, cik daudz laika rakstītājam un fotografētājam atvēlēs, kā arī par dažādiem citiem noteikumiem. Piemēram, kad Dženifera Lopesa piekrita fotografēties žurnāla Premiere vākam, lai reklamētu savu filmu Būris, viņa uzstāja, lai žurnāls nodrošina viņas svītu ar smaržīgām svecēm, ceptām vistām un astoņām pudelēm šampanieša Cristal. “Man pat gadījies, ka aģenti jautā, vai viņi varēs izlasīt rakstu iepriekš,” man stāstīja bijušais Us un Premiere redaktors Džims Meigss. (To gan viņš atteicies darīt.) “Ja žurnāls ir jauns vai tam ir grūtības, aģenti izsaka milzumu pretenziju. Viņi ir kā vilku bars, kas vajā stirnu ganāmpulku, meklēdami kādu neaizsargātu mazuli vai novārgušu vecu bulli.”

Žurnālists, kas publicējis ne pārāk glaimojošu portretu, nereti saņems ziņu, ka viņam “uz mūžu” aizliegts intervēt attiecīgā aģenta citus klientus (šādi aizliegumi gan parasti neilgst ilgāk par aptuveni sešiem mēnešiem.) Toms Žuno no žurnāla Esquire atdūrās pret slēgtām durvīm pēc tam, kad viņš 1997. gadā tika vairāk vai mazāk nolīdzinājis ar zemi Kevinu Speisiju, savukārt Linnu Hēršbergu daudzi aģenti 1992. gadā izsaldēja tāpēc, ka viņa žurnālā Vanity Fair  bija uzrakstījusi, ka Kortnija Lova grūtniecības laikā, iespējams, lietojusi narkotikas. PMK savulaik novērsās no Kirsa Hīta tāpēc, ka žurnāla Us uzdevumā viņš Ralfam Fainsam bija uzdevis pārāk daudz jautājumu par viņa ādas biksēm.

Reizēm mediji mēģina cīnīties ar pretinieka ieročiem. Šovs Today 1999. gadā pēc sevišķi asām domstarpībām jautājumā par pieeju un varu atteicās no Kingslijas klientiem. Divi telesabiedrības NBC vadoši darbinieki saka, ka jandāliņa iegansts bijusi Kalista Flokhārta, kas uzaicināta runāt par savu filmu Sapnis vasaras naktī. “Tolaik viņa bija ļoti izkāmējusi,” viens no šiem darbiniekiem sacīja, “un mums piezvanīja no PMK un sacīja: “Jūs nedrīkstat pieminēt Kalistas svaru.” NBC atteicās ievērot šādus noteikumus, PMK neļāva Flokhārtai piedalīties, un Today filmu tā arī pat nepieminēja. “Dažus mēnešus vēlāk,” šis pats darbinieks sacīja: “PMK mums paziņoja, ka drīkstam apspriest filmu Acis plaši aizvērtas. Viss bija jau norunāts. Tad piezvanīja Pata un teica: “Kalistas gadījuma dēļ jūs nedabūsiet interviju ar Tomu Krūzu un Nikolu Kidmenu.” Patai ir slikta slava. Vai nu tu spēlē pēc viņas noteikumiem, vai spēlē nepiedalies. Taču mēs teicām — vai nu pēc mūsu noteikumiem vai nemaz. “Džefs Zukers — šova galvenais producents — uzlika embargo visiem viņas klientiem.” Cits NBC vadošs darbinieks saka, ka šova veidotāji saņēmuši daudzas vēstules no profesionāļiem, kuri rakstījuši: “Tā viņiem vajag! Tad nu beidzot!”

Kad aģenti piekrīt intervijām, viņi nodrošina, ka viņu klienti zina noteikumus. Tā piemēram, sarunu šovos vajag ļaut, lai publika smejas par Deivida Letermana jokiem un neņemt galvā, ka Džejs Leno nekad neskatās acīs — arī tev nav ko skatīties uz Leno. Vienkārši atgāzies krēslā, sasprindzini dibena muskuļus un blenz kamerā. Ja tev mugurā īsi svārki un tu sakrusto kājas, virsējā izskatīsies resna, tāpēc tev to vajadzētu turēt kādu collu virs otras. Iekams nonāc kadrā, liec aģentam pārbaudīt zobus, vai to starpās nav ieķērusies kāda ēdiena palieka. Ja zobiņi tev mazi, nekad nesmaidi, bet, ja smejies, pagriezies prom no kameras.

Sarunu šovos notiek viesu “pirmsintervijas”, lai izspiestu no viņiem derīgus stāstus. Šī iemesla dēļ moderators teiks: “Klau, kāds man stāstīja, ka jūs esat bijis rančo?” “Vidējais amerikānis nesapratīs stāstus par tavu filmēšanās treileri,” sacīja kāds aģents. “Tāpēc tu izliecies, ka tev nav trīs asistentu un šefpavāra, ka tev nav limuzīna un lidmašīnas. Nē, nē, nē. Labāk pastāsti kādu atgadījumu saistībā ar veļas mazgāšanu, noliec sevi vienā līmenī ar visiem pārējiem — esmu neveikls, man nepadodas matemātika, baidos no kukaiņiem.” Tā paša iemesla dēļ zvaigznes parasti tiekas ar žurnālistiem viesnīcas istabā vai producenta birojā. Terijs Press, DreamWorks SKG mārketinga vadītājs paskaidro, “Ja tavs tēls ir Jebkurš kā Tomam Henksam un Džefam Bridžisam, tad atļaut kādam spert kāju pār tavas 20 miljonus vērtās mājas slieksni nozīmē to visu sabojāt.”

Pirmizrāde ir studijas PR kampaņas kulminācija, pēdējā iespēja padarīt filmu par “notikumu”. Iepriekšējā vasarā filmas Pērlhārbora pirmizrāde notika Havaju salās uz lidmašīnas borta, tajā piedalījās 500 žurnālistu un 2000 viesu, kara flotes desantnieki lēca ar izpletņiem un notika divdesmit minūtes ilga uguņošana. Šikākās pirmizrādes izmaksā ap miljonu dolāru, šī izmaksāja vairāk nekā piecus miljonus. Planēta K-PAX pirmizrādē bija tikai 1300 viesu, tomēr Aianam Softlijam ik pa trim soļiem nācās apstāties, lai gandarītu fotogrāfus, kuri, cerībā panākt, lai viņš skatās kamerā, ik pa brīdim izsaucās: “Aian! Aian! Aian! Ei, smukulīt! Aian! Eh, maita tāds!” Bambla Vorda peldēja kādu jardu Softlijam aiz muguras, viņas auss vai sandale parādījusies neskaitāmos fotoattēlos tādos žurnālos kā People, Women’s Wear Daily un Variety. Zvaigznes parasti atbild uz katra lielākā medija diviem jautājumiem, nokļūšana līdz sarkanā celiņa viņam galam parasti prasa veselu stundu.

“Visi aģenti — prom, atbrīvojiet paklāju!” iesaucās kāds austiņas aplicies pārzinis, kad savu gājienu bija uzsākusi viena no filmas zvaigznēm, Kevins Speisijs. Vorda un citi publicisti izklīda kur kurais. Filmā Speisijs tēlo cilvēku, kurš vai nu ieradies no kādas tālas galaktikas, vai ir vājprātīgs, un viņa stingā smaida dēļ abas iespējas šķita vienlīdz ticamas. Kolīdz Speisijs bija uzkāpis uz šova Access Hollywood paaugstinājuma, viņš uz šova E! paaugstinājuma pamanīja Heiliju Džoelu Osmentu, savu partneri filmā Maksā uz priekšu. Osments pamāja no savas saliņas, kas atradās 20 jardus tālāk, un ikviena kamera pagriezās, lai iemūžinātu šo neviltoto mirkli, tāpēc zvaigznes turpināja māt.

Vorda paveda Softliju garām Lerijam Kingam, kurš pie savas milzīgās galvas bija pielicis tūtiņā saliektu plaukstu, lai labāk saklausītu kādu izkliegtu jautājumu, un aizvadīja līdz žurnālistam no Entertainment Weekly, kurš vārgi nosvepstēja savu vienīgo šīvakara jautājumu: “Vai jūs ticat viesiem no kosmosa?”

“Kā vairums man pazīstamo cilvēku,” Softlijs sacīja, “Gan ticu, gan neticu.”

“Ārkārtīgi polemiski,” nomurmināja Vorda, Softlijs smaidīja, Vorda virzīja viņu garām ierindai, piespiedusi roku viņa mugurai, it kā mācītu viņu dejot. Softlijs atbildēja uz vēl vienu jautājumu,  Vorda skatījās apkārt un šķita garlaikota. Pirmizrādes nozīmē publicitāti tās visprimitīvākajās izpausmēs: uznācieni, tērpi, spoži prožektori — pašam darbam nekāda lielā uzmanība netiek  veltīta. (Kolīdz kinozālē nodzisusi gaisma,  filmas režisors un aktieri parasti dodas projām.)  “Es nereti domāju, kas ir pazemojošāk?” Gaidīdama, kad Softlijs beigs, Vorda prātoja. “Stāvēt ar mikrofonu un uzdot slavenībām stulbus jautājumus vai stāvēt kā idiotei blakus klientam un izlikties, ka virzi viņu cauri šai neiedomājami biedējošajai mediju biežņai?”

Nākamajā rītā pēc Planēta K-PAX pirmizrādes, Vordai uz biroju piezvanīja kāds studijas Universal vadošs darbinieks, lai pavēstītu, ka iepriekšējā vakarā Ņujorkā notikušais preses kinoseanss nav izdevies. “Džoelam Sīgelam, Pīteram Traversam un arī citiem kritiķiem filma nepatīk,” Vorda sacīja Silvijai Desročersai, vienai no jaunākajām viņas firmas darbiniecēm.

“Tāpat kā Reksam Rīdam,” atbildēja Desročersa, kura arī bija veikusi dažus zvanus.

“Velns lai parauj!” Vorda sacīja. “Pat Reksam Rīdam?”

“Es par to nebrīnos,” Desročersa teica. “Otrā filmas puse ir pliekana.”

Vorda piezvanīja kritiķim Bobam Kempbelam, kurš arī bija noskatījies pirmizrādi. Nolikusi klausuli, viņa teica: “Viņš to nosauca par “pilnīgu sūdu no sākuma līdz galam, par pseido-Rietumkrasta sūdu.” Vai es būtu vienīgā, kam šī filma neliekas pliekana?”

Vorda dziļi ievilka elpu un piezvanīja Softlijam. “Tad nu tā,” viņa iesāka. “Mēs sākam saņemt reakcijas no kritiķiem Ņujorkā, un tās nav labas. Bet tie ir kritiķi, nevis žurnālisti — Rietumkrastā mums ir brīnišķīgas reakcijas. Bet viņi uzskata, ka vājprāts nav attēlots ticami... Es zinu. Es zinu. Es zinu, ka ir. Tici man, Aian. Mēs joprojām zvanāmies, un būs jau arī gaišāki brīži. Losandželosas Times gatavojas publicēt rakstu par to, kā vājprāts tiek attēlots filmās, un tur citēts psihiatrs, kurš bija konsultants tavai filmai, mēs arī mēģināsim panākt, lai Ņujorkas Times parādītos raksts par vājprātu un tā tālāk.”

Viņa nolika klausuli, taču turpināja uz to blenzt. Seja viņai bija pietvīkusi gluži sarkana. “Es to uztveru par daudz personiski, un ne jau tikai tāpēc, ka neko tur nevaru darīt. Es vienkārši sāku šaubīties par savu gaumi. Un vai tad tā nav dzīves jēga, uzticēties savai intuīcijai?”

Ne visi Vordas kontakti ir pastāvīgi vai emocionāli apmierinoši. Pagājušajā ziemā kāds negribīgs Vordas klients neieradās uz interviju ar Times, izraisot viņā sašutumu un nostādot viņu neērtā situācijā.  Janvārī viņa atteicās no Maikla Beja, jo viņš uzstāja, lai publikai tiktu sniegta informācija par viņa prāvu pret biržas aģentu, kura dēļ viņš esot cietis zaudējumus daudzu miljonu apmērā. Galvassāpes Vordai sagādāja cits klients, kurš viņu atlaida par to, ka viņa neesot spējusi panākt, lai viņš tiktu ielūgts uz Vanity Fair rīkoto Oskaru balli, un vēl viens klients, kurš viņu izlamāja tāpēc, ka, runājot automašīnā pa telefonu, viņa vairāk uzmanības pievērš aizmugures sēdeklī sēdošajiem bērniem nekā viņam. “Izklausās, ka tu uzskati mani par sūdu,” klaigāja šis režisors. “Vai es esmu sūds? Esmu?”

Pēdējos dažus mēnešus Vorda izbrīvē piektdienas pēcpusdienas, lai strādātu pie romāna,  kura darbība notiek Losandželosā un kurš vēsta par sievieti, kas meklē sevi draudzībā ar vīriešiem. Vorda nedomā, ka romāns ir labs, taču rakstīt viņai patīk. “Es reiz teicu, ka negribu nodarboties ar PR, kad būšu četrdesmit gadus veca, un tagad  man jau ir trīsdesmit deviņi,” viņa man sacīja.  “Es rūpējos par visiem šiem ļaudīm,  bet nerūpējos pati par sevi. Patiesībā...”  Viņa mirkli padomāja, tad pabeidza teikumu tā,  kā viņai neieteiktu darīt neviens PR speciālists: “Patiesībā es labprāt darītu kaut ko pavisam citu.”

No angļu valodas tulkojusi I.L.

Pirmpublicējums žurnāla The New Yorker 2002. gada 23. septembra numurā.