Blēžu kalifs

Pirms dažiem gadiem Afganistānā, kādā no Kabulas labākajiem restorāniem, es iepazinos ar policistu, vārdā Hoseins Fahri, vārdos skopu un izskatīgu vīrieti ar saspringtu izturēšanās manieri. Fahri man stādīja priekšā kā policistu, kura divas lielās mīlestības ir literatūra un dzimtā pilsēta. Mēs sarunājāmies persiski, Afganistānas literārajā valodā, un apspriedām Kabulu, kā arī rakstniekus un dzejniekus, kas tur dzīvo. Es viņam sacīju, ka šajā pilsētā tās jaunāko laiku vēsturē noticis tik daudz kas, ka cilvēkam no malas, tādam kā es, ierodoties kaut kādā nejauši izvēlētā notikumu attīstības brīdī, nav viegli izveidot par to kaut cik noturīgu priekšstatu. Mans viedoklis šķita pārlieku atkarīgs no iespaidiem par kārtējo pašnāvnieka uzspridzināšanos, zemes piesavināšanās skandālu vai vienkārši no sajūtas, ka turpat aiz pilsētas vārtiem stāv Taliban.

– Tā nu gan nedrīkst skatīties ne uz vienu pilsētu, – iebilda Fahri.

Pirms Fahri devās projām, lai atgrieztos darbā, viņš man uzdāvināja savu īso stāstu krājumu “Bābura dārzu gaiļi”. Viņš ieteica izlasīt titulstāstu, piemetinot: “Domāju, ka tur jūs atradīsiet kaut ko no īstās Kabulas.” Kad Fahri aizgāja, es pasūtīju kanniņu zaļās tējas un atvēru grāmatu.

“Bābura dārzu gaiļu” vēstītājs ir zēns, kura tēvs, trūcīgs kabulietis, pārdod savu sausās, akmeņainās zemes gabaliņu un nopērk trīs mēnešus vecu tīršķirnes gailēnu. Jaunā īpašnieka lolots un lutināts, gailēns izaug par izcilu putnu; vingrinājumi gaili uztur teicamā fiziskā formā, bet uzturs, kas sastāv no kviešu graudiem, tārpiem un mandelēm, dod tam enerģiju. Šī pārvērtība skar arī putna saimnieku, kura pašpaļāvība un autoritāte, šķiet, aug līdz ar gaili. “Man bijuši melni lāsumaini putni,” viņš plātās, “plankumaini, rozīņkrāsas, balti un bišu krāsas gaiļi. Man bijuši gaiļi ar stāvām, plakanām un noļukušām sekstēm. Gailis paliek gailis. Bet šis ir īpašs. Nelaimīgs tas putns, kuram nāksies ar to mēroties spēkiem!”

No Fahri stāsta es uzzināju, ka gaiļu cīņās svarīgi ir ne tikai ciltsraksti un gatavošanās. Būtisku lomu spēlē arī veiksme, jo tikai cīņas bedrē izpaužas putna patiesais cīnītāja talants. Vai gailis ir mežonīgs un pārgalvīgs – “tirāns”, kurš iztērējis visus spēkus jau pēc stundas ceturkšņa? Vai arī putns cīnās apdomīgi un, ēnām stiepjoties garumā un pretiniekam pamazām piekūstot, tā apņēmība tikai pieņemas spēkā? Vai tam ir kāds īpašs paņēmiens, teiksim, pabāzt galvu zem vienas pretinieka kājas un piespiest to lēkāt apkārt, šādi nokausējot? Labāk cirst reti, toties nāvējoši, mērķējot neaizsargātajos “nāves punktos”, acīs un krūtīs, nekā apbērt otra putna spalvotās bruņas ar neskaitāmiem cirtieniem. Visbeidzot, un tas ir pats svarīgākais, vai gailis cīnīsies līdz uzvarai, neatkarīgi no tā, cik drosmīgs ir pretinieks? Zaudējot cīņu, putns apkauno ne tikai sevi, bet arī savu saimnieku.

Tā notiek arī “Bābura dārzu gaiļos”. Kādā ledaini aukstā ziemas rītā tēvs un dēls aiznes savu putnu uz sezonas atklāšanas turnīru. Cīņas notiek pussagruvušā dārzā, kur apglabāts 16. gadsimta mogulu imperators Bāburs. Debitants iespaidīgi kladzina un klaigā; viņam tiek atrasts pretinieks, nešpetna paskata gailis – netīrs un nekopts. Taču šis izspūrušais putns izrādās bīstams, un garas un smagas cīņas gaitā trūcīgā kabulieša gailis zaudē spēkus un pēdīgi saņem pieša dūrienu acī.

Gaiļa sakāve ir asiņaina, taču Fahri tikpat lielā mērā interesē tā saimnieka izgāšanās. Pūlis apber ievainoto putnu ar nievājošām piezīmēm, un zēns ilgojas, kaut viņa tēvs atrastos “drošībā, savas mājas četrās sienās, paslēpies gultā zem segas, kur viņu redzētu tikai Dievs”. Tomēr viņa līdzjūtībai nav ilgs mūžs, jo saniknotais tēvs piepeši pakampj mirstošo gaili un pārgriež tam rīkli. “Cietsirdis!” kāds izsaucas. “Trakais!” nokliedzas kāds cits, un zēns apkaunots aizskrien mājās.

Lasot šo stāstu (un pārlasot to vēlreiz pēc atgriešanās Anglijā), es sevi pieķēru aizdomājamies par tik mežonīga vaļasprieka estētiku. Gaiļu cīņa ir asinssports savā vistīrākajā izpausmē. Aiz tās neslēpjas nekāda cita motivācija; nenotiek nekāda aizbildināšanās ar vajadzību nogalināt, lai būtu, ko ēst (kā tas ir gadījumā ar medībām vai makšķerēšanu), vai arī nepieciešamību iznīcināt kaitīgus dzīvniekus (ko vienmēr piesauc, runājot par lapsu medībām ar dzinējiem). Gaiļu cīņas nav nekas cits kā pastarpināta vardarbības izbaudīšana, un šis sports tiktāl izspiests no vidusmēra sabiedrības dzīves, ka atrodas uz iznīkšanas sliekšņa. Lai gan ASV gaiļu cīņas ir aizliegtas, atsevišķos apvidos tās vēl tiek rīkotas, un dažās Eiropas valstīs vietējā likumdošana šo izpriecu aizsargā kā piemiņu no bijušās dekadences. To nevar teikt par Afganistānu, kur pēdējos trīsdesmit gadus plosījies šāda vai tāda veida pilsoņu karš un daudzu cilvēku dzīvē bruņotas kaujas ir ikdienas fakts, ko nav iespējams nepamanīt. Gaiļu cīņas Afganistānā ir aizliegtas, taču ne tā paša iemesla dēļ, kādēļ tās ir nelikumīgas gandrīz visos ASV štatos un lielākajā daļā Eiropas, – proti, to nežēlības dēļ. Afganistānā šo izpriecu nedrīkst piekopt tāpēc, ka, būdama cieši saistīta ar azartspēlēm, tā ir pretrunā ar islāma likumdošanu.

Fahri man pastāstīja, ka gaiļu cīņu sezona sākas decembrī un turpinās līdz pavasarim. Es uzzināju, ka šī sporta centrs ir Kabula, kur ik nedēļu notiek vismaz divi turnīri, tomēr tie norisinās arī provincē. Gaiļu cīņas kļūst arvien populārākas: skatītāju skaits aug, un derību slēgšana vēršas plašumā. Mani uzjautrināja doma, ka to visu es esmu uzzinājis no policista. Vārdam “nelikumīgs” Afganistānā nepārprotami ir mazliet citāda nozīme.

Kabulā es atgriezos 2010. gada decembrī. Pieņēmu par palīgu jaunu vietējo vīrieti, vārdā Karims Šarifi, un kādā piektdienā, musulmaņu atpūtas dienā, mēs agri no rīta devāmies uz manu pirmo gaiļu cīņu. Pabraucām garām Bābura dārzam; skaisti atjaunots, pateicoties Agas Hana kultūras fondam, tas bija slēdzis savus vārtus gaiļu cīņu cienītāju brālībai. Kabulas “gaiļinieki” nav pārcēlušies nekur tālu, bet arēnas statusa ziņā gan krituši daudz zemāk. Mēs nonācām pamestā, būvgružiem piemētātā zemes gabalā, kura vidū atradās pa pusei nodrupusi ēka.

– Te senāk bija flīžu fabrika, – paskaidroja Karims. – Tagad šis ir gaiļu cīņu centrs.

Bija mazliet pāri deviņiem. Laukums bija pilns ar automašīnām un cilvēkiem, kas turpat grozījās, sasveicinoties savā starpā un aplūkojot putnus, ko daudzi turēja padusē. Kāds sirms veterāns man pastāstīja par mītisko varoni Rostamu un to, kā viņš reiz pēc kādas sevišķi smagas kaujas glābies bēgot. Rostama tēvs, kurš par to bija sašutis, sarīkojis gaiļu cīņu, ar tās palīdzību uzskatāmi nodemonstrējot dēlam, ka patiess karotājs nekad nepagriež pretiniekam asti. Šodien Rostama vārds ir sinonīms nelokāmai drosmei un varonībai.

– Taču, tikai noskatījies šo gaiļu cīņu, Rostams tiešām kļuva par Rostamu, – vecais vīrs paskaidroja.

Mēs tuvojāmies ēkas ieejai, kur manu uzmanību piesaistīja pusmūža cilvēks, kurš ar savu divriteni pie rokas nogriezās no ceļa, kas veda gar laukumu. Viņš bija ģērbies nodriskātā vējjakā, kas uzvilkta virs tradicionālā garā krekla, un ap galvu aptinis melnbaltu šalli – dastmalu; vīrs pārmija pieklājības frāzes ar katru, ko satika savā ceļā. Veltījis mums smaidu, viņš iegāja fabrikas drupās, atstājot aiz sevis spēcīgu hašiša dvaku.

Arī mēs ar Karimu devāmies iekšā, pie ieejas samaksājot summu, kas līdzvērtīga 75 centiem. Garo kara gadu gaitā ēkas sienas bija vairākkārt nopietni sašautas, un pa caurumiem jumtā spraucās ziemas saules stari. Mēs ieņēmām savas vietas uz zemākā pakāpiena ap taisnstūra noblietētas zemes laukumu, kas bija apmēram skvoša korta lielumā. Kad visi skatītāji beidzot bija sanākuši, ap cīņas bedri bija saspiedušies apmēram 500 cilvēku; līksmi lādēdamies, visi savā starpā sveicinājās.

Skatītāju pulks bija tikpat raibs kā pati Afganistāna. Tur bija uzbeki no pašiem ziemeļiem cieši satītos mazos turbānos virs sarkanām micītēm; šur tur manīja arī krietni lielākos puštunu turbānus un kuplas bārdas, kurās pazustu dūre. Visbiežāk varēja redzēt mudžahedu stila apģērbu, kas sastāv no gara krekla ar slīpu aizdari un atlocītu apkaklīti, biksēm, kas sniedzas līdz potītēm, un vilnas cepures ar mīkstām malām virs apcirptas bārdas. Pat ziemā neatņemama ietērpa sastāvdaļa ir sandales basās kājās kā izbijušo mudžahedu vīrišķības pierādījums. Un zemāk, uz paša pirmā pakāpiena, tupēja izspūris afgāņu “dendijs” – pirmīt satiktais riteņbraucējs ar dastmalu ap galvu. Viņa mandeļveidīgās acis vedināja uz domām par turku asinīm. Mūsu paziņa ar platu smaidu klausījās blakussēdētāja stāstā par kādu smieklīgu atgadījumu.

Bedres vidū iznāca divi vīrieši ar gaiļiem rokās. Viens bija muskuļots drūma paskata vīrs militārās aizsargkrāsas biksēs. (Izrādījās, ka viņš ir Afganistānas armijas ģenerālis.) Otrs bija patukls un jauns. Viņa vārds bija Sabūrs, un viņus ar brāli Zilgaju (Karims norādīja pāris rindas aiz mums) uzskatīja par daudzsološiem gaiļiniekiem.

Putnus paņēma divi sekundanti, kurus gaiļu cīņās sauc par abdariem; putnu īpašnieki apsēdās uz zemākā pakāpiena turpat bedres malā. Abdari nolika gaiļus zemē, nostādot vienu pret otru – knābi pret knābi. Putniem kakla spalvas sacēlās stāvus, izveidojot kuplas apkakles. Tad sekoja mežonīgs spārnu un piešu viesulis.

Viss beidzās ļoti ātri. Es vēl nebiju paguvis lāgā pievērsties abiem cīnītājiem, kad ģenerālis jau pietrūkās no savas vietas un, gluži nobālējis, steidzīgi aiznesa savu gaili.

– Man liekas, ka ģenerāļa putnam trāpīts acī, – teica Karims. – Neveiksmīgi gan – jau pēc dažām sekundēm. Diez vai viņš spēs turpināt cīņu.

Abi jaunie brāļi, Sabūrs un Zilgajs, gavilēja.

Nāvējošo cirtienu es nebiju pamanījis un todien palaidu garām vēl daudz citu būtisku momentu. Putnu pieši zibēja apstulbinošā ātrumā. Derību slēgšana, kad vīri saskrēja bedrē un izkliedza likmes, kamēr citi ar dažādām zīmēm apliecināja savu piekrišanu, likās haotiska. Vēlāk, kad es jau biju pieradis pie šī straujā tempa, man bija daudz vieglāk izsekot cīņas māņu kustībām un manevriem. Notiekošais manī neraisīja pretīgumu, kā es biju gaidījis. Skatītāju vidū bija vairāki mazi zēni, kuri cīņas vēroja ar neslēptu prieku. Iespējams, ka tieši tas uz mani atstāja atbruņojošu efektu. Man bija jādomā par savu septiņgadīgo dēlu un kā to visu uztvertu viņš.

Kopš 19. gadsimta, kad briti un puštuni pirmo reizi krustoja zobenus, rietumniekiem licies vilinoši aprakstīt Afganistānā notiekošos konfliktus. Šo tradīciju žurnālisti turpināja arī pagājušā gadsimta 80. gados, bieži vien romantizējot mudžahedus, kuri cīnījās pret padomju karaspēku. Tā tas turpinās arī tagad, kad reportieri integrējas ASV karaspēka vienībās, kuras cīnās pret talibiem. Vērojot šajā sagruvušajā flīžu fabrikā notiekošo, man iešāvās prātā, ka arī es šobrīd esmu tāds “integrētais žurnālists” kādā paralēlā karā, cilvēku kaujas imitācijā, ko iedvesmo tādas paša goda un baiļu, patmīlas un lepnuma jūtas.

Atmosfēra, kas valdīja arēnā (bija dzirdamas mokoša klepus lēkmes un rupjas lamas; ik pa brīdim kāds izslīdēja no telpas, lai nokārtotos starp būvgružu kaudzēm), nekādā veidā neatbilda manam priekšstatam par bagātību. Bet tad, pēc kādas cīņas, Karims man pateica, ka no tās iznākuma bijis atkarīgs 22 000 dolāru līdzvērtīgas summas liktenis, ieskaitot 2000 dolāru vērtās derības abu īpašnieku starpā. Tās ir milzīgas summas zemē, kur vidējie gada ienākumi uz vienu cilvēku nepārsniedz 500 ASV dolāru. Karims man čukstus izstāstīja dažu labāk pazīstamo apkārt sēdošo cilvēku dzīvesstāstus, ieskaitot viņu agrāko ieguldījumu džihādā un pašreizējos augstos amatus prezidenta Hāmida Karzaja ierēdniecībā, armijā un policijā. Es sapratu, ka šeit nesastapšu Hoseina Fahri stāsta trūcīgā kabulieša prototipu. Viņa varonis savu tīrasiņu gaili nopirka par nepilniem 700 dolāriem; mūsdienās viņam būtu jāmaksā četras vai piecas reizes vairāk. Kabula ir pilsēta, kurā valda mākslīgi izraisīts uzplaukums. Šīs ekonomiskās rosības dzinējspēki ir karš, noziedzība un ārvalstu palīdzība. Praktiski visu preču, tajā skaitā cīņas gaiļu, cenas augušas satriecošos apmēros.

Vēlāk, kad beidzās cīņas, kas noritēja ar pārtraukumiem un bieži vien ievilkās uz vairākiem raundiem, es redzēju, kā brīnišķīgi radījumi mirst trīcoši un vientuļi, savu pirmītējo uzmundrinātāju nonievāti, un nožēloju savu neseno vienaldzību. Cīņas taču noteikti varētu pārtraukt, pirms viss nonāk tik tālu, un uzvarētāju noteikt, piešķirot punktus? Tad putni paliktu dzīvi, varētu piedalīties jaunās cīņās un, iespējams, vēlāk pat izbaudīt kaujās nopelnītu pensionāra dzīvi. Es paskatījos visapkārt – uz šīm satraukumā pietvīkušajām sejām, triumfa un atriebības prieka pilnajām acīm. Nē. Nāve bija visa notiekošā galvenā jēga.

Jau promejot mēs ar Karimu nejauši gadījāmies līdzās vīram ar dastmalu ap galvu. Uzzinājām, ka viņa vārds ir Hāfizs un viņam pieder vairāki cīņas gaiļi. Viņš piekrita nākamajā dienā ar mums satikties, lai parunātu par gaiļu cīņām.

– Manas dzīves vienīgā īstā mīlestība! – viņš nosmējās un devās pēc sava divriteņa. Mēs dzirdējām, kā viņu kāds sveicina:

– Hāfiz! Kā klājas, blēžu kalif?

Nākamās dienas agrā rītā mēs ar Karimu izgājām pastaigā pa Kabulas centru. Viņš man pastāstīja, ka mūsu izvēlētais maršruts (mēs gājām Salmu tirgoņu ielas virzienā) vedīs garām vietai, kur mēs satiksim Zilgaju, vienu no abiem brāļiem, kuru gailis bija sacēlis tādu sensāciju flīžu fabrikā. Izrādījās, ka Zilgajs pelna iztiku, tirgojot cīņas gaiļus.

Pa ceļam man gadījās varens piedzīvojums: man vispirms aptīrīja kabatas, bet pēc tam tās eleganti atkal piepildīja. Brīdī, kad es mēģināju izspraukties starp divu tirgoņu ratiņiem, atklājās, ka man līdzās uzradies kāds tumšs un izspūris stāvs, kas arī pūlas tikt cauri šai šaurajai ejai.

– Aiz jums, – es sacīju, un vīrietis turpināja ceļu.

Aptvēris, ka pirms mirkļa biju sajutis vieglu spiedienu vidukļa rajonā, es steigšus iebāzu roku kabatā. Mana mobilā telefona tur vairs nebija.

Tuvumā vairs nebija arī vīrieša, kurš tagad nu jau skriešus lauzās cauri pūlim. Es metos trakā skrējienā viņam pa pēdām, izgrūstot cilvēkus savā ceļā. Beidzot man izdevās bēgli panākt un apturēt, sagrābjot aiz apkakles.

– Atdod manu mobilo! – es kliedzu, pieņemot, ka persiski runājošs rietumnieks, kurš sadod brāzienu kabatzaglim, piesaistīs līdzjūtīgu interesi no apkārtējiem. Zaglis miglainām acīm vērās tukšumā un klausījās manā dusmu izvirdumā, bet ap mums tikmēr jau bija savācies neliels pūlis. Visbeidzot viņš norādīja uz manu kabatu un sacīja:

– Paskaties.

Es vēlreiz iebāzu roku kabatā un šoreiz izvilku savu telefonu. Pagāja daži mirkļi, iekams es sapratu, kas noticis, bet melnīgsnējais iluzionists tikmēr jau bija prom un pūlis, zaudējis interesi, izklīda.

Mēs turpinājām ceļu, un drīz es jau iztālēm ieraudzīju Zilgaju, kurš, ģērbies savā melnajā ādas jakā, bija notupies pie diviem gaiļiem. Putni, kuru nāvējošie pieši bija paslēpti ādas uzmavās, nikni plūcās par prieku kādam ducim skatītāju. Abi cīnītāji bija sarkani asīli; tā ir Afganistānā populāra, slavena indiešu šķirne, kas pazīstama ar mazajām pasekstēm un nelokāmu drosmi. Tomēr viens no putniem prata izslieties augstāk un ar lielāku precizitāti tēmēja pretiniekam galvā un kaklā; bija nepārprotami skaidrs, ka Zilgajs tīšuprāt izvēlējies nevienādus sāncenšus, cerot tādējādi piesaistīt pircēju interesi.

Viņš izšķīra gaiļus, pirms tie bija viens otru nokausējuši; skatītāji izklīda, un darījums šoreiz nenotika.

– Labākos eksemplārus es turu mājās, – Zilgajs mums teica, smaidot un auklējot zem ādas jakas vienu no pirmītējiem cīnītājiem, kurš satraukti klukstēja. – Nopietnākie pircēji nāk uz turieni.

Mēs ar Karimu šķīrāmies no Zilgaja un devāmies tālāk, paejot garām simtiem gaiļu un tītaru, ko tirgoja turpat ceļa malā, un nogriezāmies Ka Faruši, Salmu tirgoņu ielā. Ielas nosaukums ir visai neprecīzs (salmi te nav tirgoti jau gadu gadiem), un arī daži pirmie veikaliņi, kur pie saviem riteņiem sēdēja nažu asinātāji un kāds vecs vīrs piesolīja zāles pret reimatismu, neļāva nojaust, kas gaida tālāk. Bet tad iela, kas jau tā līdzinājās šaurai ejai, kļuva vēl šaurāka, un pilsētas trokšņus noslāpēja tūkstošiem veikaliņu priekšā piekarinātos vai zemē izliktos koka būros ieslodzītu putnu vīterošana un čivināšana. Lielākos sprostus savienoja caur restēm izbāzti zari, kas kalpoja par laktām paipalām, strazdiem un mainām. Pa pāriem bija sasēdušās svītrainas irbes, bet turpat līdzās, krūtis izriezuši, ķīvējās un grūstījās kafijas krāsas pasta baloži.

Salmu tirgoņu iela piedāvāja ne tikai preci, kas sagādā apmierinājumu mūsu estētiskajām jūtām – priekam, ko dāvā mainas atdarināšanas spējas vai baložu pulks, kas lidinās mums virs galvas. Visizplatītākā Ka Faruši tirgotāju prece bija irbes un paipalas, un tās pērk putnu cīņām. Krustu šķērsu visā Afganistānas galvaspilsētā, gan namu priekštelpās, gan slēgtajos pagalmos, tiek rīkotas kaujas, slēgtas derības, sakropļoti un nogalināti putni. Varētu teikt, ka Salmu tirgoņu ielas ekonomika arī ir kara ekonomika.

Gaiļu kauju cienītājiem visi pārējie putni šķiet mazvērtīgi cīnītāji. Hāfizs man tā arī pateica:

– Man nepatīk paipalas vai irbes. Tās jau cīnās tikai dažas minūtes, un tad viena padodas. Pat suņi cīnās tikai piecas vai desmit minūtes, pirms viens no tiem atzīst savu sakāvi. Bet cīņas gailis – tas ir kaut kas pavisam cits! Gaiļi var cīnīties trīs dienas, četras dienas. Tie turpinās tik ilgi, līdz vairs nespēs pakustēties. Dievs šos putnus radījis cīņām.

Hāfiza sabiedrībā es pavadīju vairāk laika nekā kopā ar jebkuru citu gaiļu cīņu mīļotāju. Es pabiju pie viņa mājās, aizgāju viņam līdzi uz kādu vietēja mēroga turnīru un kopā ar viņu uzsmēķēju cigaretes ar čarasa, vietējās hašiša šķirnes piejaukumu; tās viņš kūpināja, kad nenodarbojās ar saviem putniem.

– Tā ir īsta atkarība, – viņš bez mazākās nožēlas paziņoja, Hāfizs runāja par gaiļu cīņām, nevis par hašišu, – cik es nopelnu, tik arī paspēlēju.

Hāfizs ir apmēram metru septiņdesmit garš; viņš bieži smaida savā sirmajā bārdā, blēdīgi zibinot acis. Ja neskaita mūžīgo dastmalu, Hāfiza galvenais aksesuārs ir gredzens ar pienbaltu ahātu, ar ko viņš mēdz berzēt sev plakstiņus. Hāfizs apgalvo, ka tieši šī pusdārgakmeņa noslēpumainajām maģiskajām īpašībām jāpateicas par viņa izcili aso redzi. Būdams gaiļinieks un čarsi, hašiša pīpmanis, Hāfizs nepieder pie afgāņu sabiedrības respektablajām aprindām, un tieši tā viņam patīk dzīvot. Viņš laucinieciski veselīgi atsakās iesaistīties Afganistānā tik izplatītajā vaimanāšanā un roku lauzīšanā un nepievērš uzmanību drūmajiem nākotnes pareģojumiem. Es reiz pavaicāju, kā viņš raugās uz savas zemes nākotni; Hāfizs gardi nosmējās un atteica:

– Man nerūp pat pašam sava nākotne. Kāpēc lai es lauzītu galvu par to, kas gaida visu valsti?

Savā celtnieku brigādes priekšstrādnieka darbā Hāfizs labi nopelna, bet būvdarbu sezona Afganistānā beidzas līdz ar ziemas atnākšanu, un tad viņš kļūst par bezdarbnieku. Šis apstāklis Hāfizam ļauj tērēt lielu daļu nopelnītā par gaiļu cīņām. Gadu gaitā viņš šādi paspēlējis krietnas summas un bijis spiests pārdot ģimenes zemes īpašumu, lai varētu izskolot bērnus. Hāfizs ne tuvu nepieder pie bagātākajiem Kabulas gaiļu cīņu mīļotājiem. Viņš bija vienīgais gaiļinieks, kuru es redzēju ierodamies vecajā flīžu fabrikā uz divriteņa.

Būdams šiītu musulmanis un hazariešu etniskās minoritātes pārstāvis, Hāfizs ir divējādā ziņā atšķirīgs no sunnītu un lielākoties tadžiku izcelsmes elites, kas dominē jaunizveidotajos valsts drošības spēkos. Viņa militārā pieredze aprobežojas ar īsu negribīga dienesta laiku padomju kontrolētajā armijā 80. gadu sākumā. Sekojošo pilsoņu karu, kad savā starpā cīnījās dažādas mudžahedu frakcijas, Hāfizs aprak­sta kā “nelaimīgus laikus”. Taliban ēru Hāfizs pavadīja trimdā, Pakistānā, kur auda paklājus Pešāvarā. Mājās viņš atgriezās tikai 2002. gadā, kad pie varas bija nācis Karzajs.

Mēs sēdējām mājā, ko Hāfizs mantojis no sava tēva, – pieticīgā, taču cienījamā Kabulas rajonā, un viņš rādīja man putnu, kuru piektdien bija iecerējis vest uz flīžu fabriku. Gailis bija krāšņs sarkani mirdzošs putns ar lielu seksti un baltiem lāsumiem izraibinātu muguru. Hāfizs izņēma to no būra siltās dzīvojamās istabas stūrī, lai es varētu apbrīnot spalvu spožumu un stingrās krūtis un stilbus. Hāfizs pastāstīja, ka gailis ik dienu pirmo reizi nodziedot dažus mirkļus pirms rītausmas – arī tad, ja viņa sprosts pārklāts ar segu. Ne jau velti islāma pasaulē gaiļa pirmā dziesma ir pazīstama kā sauciens uz rīta lūgšanu.

Hāfizs torīt jau bija gaili izvingrinājis, iztrenkājot to pa iekšpagalmu, lai nostiprinātu muskuļus un izturību. Tagad viņš nolika putnu uz grīdas un pasita knipi. Gailis, tumšajām acīm iemirdzoties, sāka virpuļot agresīvā piruetē. Laiku, kad iestājas putna briedums – gailēns kļūst par īstu gaili un ir gatavs cīnīties ar jebkuru pieaugušu tēviņu, kas viņam tuvojas –, Afganistānā sauc par “dzērumu”. Arī Hāfizam mirdzēja acis:

– Viņš ir gatavs cīnīties! Viņš arēnā sarīkos īstu revolūciju – tu redzēsi, ka tā būs!

Pajautāju Hāfiza vecākajam dēlam Omidam, nopietnam vienpadsmit gadus vecam zēnam, vai viņš piektdien nāks uz gaiļu cīņām. Omids papurināja galvu, un Hāfizs paskaidroja, ka, atšķirībā no daudziem citiem gaiļu īpašniekiem, viņš neiedrošina savus dēlus pievērsties šim sportam. Šajā ziņā, tāpat kā attiecībā uz čarasa smēķēšanu, Hāfiza pieeja bērnu audzināšanai ir norādīt uz sevi kā uz negatīvo piemēru.

– No kā mēs mācāmies manieres? – viņš pajautāja un pats arī atbildēja:

– No slikti audzinātiem cilvēkiem.

Hāfizs uzlika uz malkas plīts virsmas dzelzs plāksni. Kad tā bija sakarsusi, viņš uz tās vairākās kārtās izklāja veca audekla gabalus un atskrūvēja trauku, kas bija pilns ar tumšu ķepīgu ziedi. Pēdējās dienās pirms cīņas Hāfizs
vairākkārt iztriepj uz sakarsētā auduma šo smē­ri, ko pats pagatavojis no dažādiem koncentrātiem un ekstraktiem, un cieši aptin ap gaiļa galvu, krūtīm un stilbiem. Tas tiek darīts, lai āda kļūtu raupjāka un pretinieka piešiem to būtu grūtāk ievainot. Hāfizs sāka uzskaitīt savas ziedes sastāvdaļas:

– Alauns, granātābolu miza, tamariksa ziedi, valriekstu čaumalas... – Tad, aptinis auduma gabalu ap putna kaklu, viņš pats sevi pārtrauca:

– Pagaidi! Pārējo es tev neteikšu. Tas ir noslēpums, kas zināms vienīgi man.

Nākamajā dienā Hāfizs taisījās apmeklēt turnīru Šamali ielejā, apmēram divu stundu braucienā no Kabulas. Viņš piekrita, ka mēs ar Karimu braucam viņam līdzi. Ceļošana ir viens no Hāfiza iecienītākajiem gaiļu cīņu aspektiem, un braucieni pa visu valsti pieder pie viņa mīļākajām atmiņām par šo sportu. Viņš ar saviem putniem ir izceļojies no Mazārešarīfas Afganistānas ziemeļos līdz Kandahārai dienvidos. Braucienos Hāfizs nakšņo pie citiem gaiļiniekiem, smēķē savas čarasa cigaretes un noskatās, kā cits ar citu dejo jauni vīrieši; šajā sabiedrībā, kur valda stingra dzimumu segregācija, tā ir pilnīgi pieņemama vakara izklaide.

Rītausmā mēs ar Karimu iebraucām pēc Hāfiza un devāmies uz ziemeļiem, ārpus galvaspilsētas robežām. Viņš mums pastāstīja, ka Taliban kontrolējot arvien lielāku daļu no lauku rajoniem, ieskaitot vairākus svarīgākos ceļus, tāpēc ceļot kļūst arvien grūtāk. Ja Taliban ceļu patruļa atklātu, ka mašīnā atrodas cīņas gailis, putnu konfiscētu, bet tā īpašnieku nopērtu.

1996. gadā, drīz pēc Taliban ienākšanas Kabulā, Hāfizu pieķēra pagrīdes gaiļu cīņu turnīrā.

– Mani pakāra pie griestiem aiz labās rokas un nopēra no labās puses. Pēc tam to pašu izdarīja ar kreiso pusi. Es biju viscaur vienās brūcēs.

Taču Hāfizs palika uzticīgs savai mīlestībai un jau pēc divām dienām brauca uz citu turnīru.

– Pēkšņi kāds nokliedzās, ka nāk talibi, – viņš atcerējās. – Es skrēju uz mājām, bet tas bija diezgan tāls ceļš. Kamēr es nonācu galā, brūces bija atvērušās, un es biju viscaur vienās asinīs.

Šis piedzīvojums Hāfizu pārliecināja, ka jābēg no valsts. Pēc dažām dienām viņš jau atradās Pakistānā.

Tagad mēs bijām ārpus kalnu loka, kas ieskauj Kabulu, un tā bijām paglābušies no galvaspilsētas putekļiem un smoga. Mēs iebraucām plašā kalnu grēdas ielenktā ielejā un pagriezāmies uz Pandžšīras ielejas un Mazāras pusi. Tas bija viens no nedaudzajiem drošajiem ceļiem, kas ved ārā no galvaspilsētas. Vietējie iedzīvotāji ir tadžiki un tradicionāli uzticīgi mudžahediem; no viņu vidus nākuši tūkstoši Afganistānas jaunās armijas un policijas vīru. Taliban atbalstītāju te ir ļoti maz.

Es lūdzu, lai Hāfizs apraksta pašu emocionālāko gaiļu cīņu, kādu atceras, un viņš man atbildēja ar stāstu par pazemojumu. Vienam no viņa putniem draudējusi smaga sakāve, un Hāfizs gribējis padoties, lai glābtu gaili. Taču kāds cits no viņa sindikāta biedriem uzstājis, ka jārīkojas citādi. “Es pārņemšu tavas derības,” šis cilvēks teicis, “tavs laimests vai zaudējums būs mans.”

Hāfizs atceras, ka tūlīt pēc tam putns negaidīti ieguvis otro elpu.

– Viņš pieveica savu pretinieku, un mans partneris iebāza kabatā manu laimestu. Es pabāzu gaili zem mēteļa un devos mājās, bet, nonācis galā, ieraudzīju, ka putns pa ceļam nomiris.

Viņš skumji pasmaidīja.

Vīri, kas gaiļu cīņu totalizatorā spēlē uz lielām summām, neuzskata, ka novērsušies no savas ticības. Hāfiza stāsts par sastapšanos ar Taliban atsauca man atmiņā vārdus, ko teica kāds cits gaiļu cīņu cienītājs, ar kuru es parunāju flīžu fabrikā:

– Viss, ko mēs darām, ir grēks. Tu ej pa ielu un paskaties uz sievieti – tas ir grēks. Islāma likumi saka, ka tirgotāji nedrīkst pelnīt vairāk par desmit procentiem no katra darījuma summas. Bet šeit, Afganistānā, ir tādi, kuru peļņa ir piecsimt procentu.

Tad viņš citēja kādu afgāņu teicienu:

– Dzert vīnu ir aizliegts. Bet tu man pasaki, kas šajā pasaulē ir atļauts!

Mēs iebraucām nelielā provinces pilsētiņā, nogriezāmies no šosejas un pa šauru zemes ceļu devāmies prom no ēkām, šķērsojot laukus, kas bija apstādīti ar vīnogulājiem. Augstas kleķa sienas ieskāva pat vismazākos zemesgabaliņus – kā uzskatāms pierādījums tam, cik izmisīgi Afganistānā jāsargā īpašuma tiesības. Mūsu ceļamērķis bija kāda kanāla krasts. Kanālmalā novietoto automašīnu rinda stiepās visā tā garumā. Mēs šķērsojām tiltu un nonācām pie lielas kleķa ēkas drupām. Pirms šo vietu okupēja gaiļu cīņu mīļotāji, te atradās kādas ietekmīgas vietējās ģimenes māja. Saule nu jau bija uzaususi un sildīja mums muguras.

Bedrē stāvēja kāds ducis gaiļu īpašnieku un patlaban centās noskaidrot, kuriem putniem vajadzētu cīnīties savā starpā. Hāfizs ieraudzīja draugus un devās ar viņiem sasveicināties, apmainoties ar skūpstiem uz vaiga un parastajām rupjībām. Vienā stūrī pukšķināja ar oglēm kurināms patvāris, un mēs ar Karimu ieturējām brokastis, kas sastāvēja no zaļās tējas un maizē ievīstītiem fritētiem kartupeļiem. Apkārt klīda pāris bruņotu vīru. Pamanījis mani, vienīgo ārzemnieku, viens no viņiem pajautāja, vai es esot spridzinātājs pašnāvnieks. Es atbildēju, ka neesmu, un viņš pieņēma no manis tasi zaļās tējas.

Pārtraukumos starp cīņām mēs sēdējām strauta malā un tērzējām ar vietējo komandieri, pajaunu vīrieti ar pelēkbrūnu šalli ap galvu. Viņš teica, ka pievienojies mudžahediem trīspadsmit gadu vecumā, un jau pēc dažiem gadiem viņam uzticēta 2000 vīru liela vienība. Tagad viņš bija augsta amatpersona Kabulā, Afganistānas Kultūras ministrijā, atbildīgs par visas valsts muzejiem. Man iešāvās prātā, ka šis kultūras pārvaldnieks pats, iespējams, neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un vēl – ka no valsts algas vien nevarētu iegādāties tik spožu melnu apvidus auto un uzturēt veselu pulku rokaspuišu.

Komandieris man pastāstīja, ka gaiļu cīņas būtība ir šouks jeb mīlestība – mīlestība pret cīņu, pret šo brālību un drošsirdīgajiem putniem. Līdzīgas pārdomas es jau biju dzirdējis no gaiļu īpašniekiem un spēlmaņiem Kabulā. Tur gaiļu cīņu aristokrāti, cienījami kungi sirmām bārdām, aicināja izjust tik daudz šouka, lai “pārvērstu mūsu bēdas par ziediem”.

Hāfizam todien tiešām nācās apmierināties ar pliku šouku: viņš paspēlēja vairāk nekā 200 dolāru. Tiesa gan, zaudējumu savā starpā sadalīja viņa piecu cilvēku sindikāts. Visas Hāfiza cerības tagad saistījās ar piektdienu.

Flīžu fabrika pamazām pildījās ar cilvēkiem. Gaiļu saimnieki sapulcējās bedrē, kur, nolikuši savus putnus zemē, novērtēja potenciālos pretiniekus un vienojās par cīņu secību. Tika slēgtas derības. Kāds izsaucās:

– Tas, kurš neturēs vārdu, ir suteners un ragnesis!

Gados jaunāks cilvēks sašutis paziņoja:

– Ja es neturu vārdu, nomētājiet mani ar akmeņiem!

Kāds varena auguma vīrs, vārdā Bago, kļuva nepacietīgs. Pakampis nūju, viņš sāka riņķot ap bedri, dauzot koku pret zemi un saceļot putekļu mākoņus – klaigājot, lai cilvēki ieņem savas vietas. Bez Bago Kabulā nenotiek neviena gaiļu cīņa. Kādreiz viņš strādājis par abdaru, taču gaiļi, kas viņam uzticēti, parasti zaudējuši. Runāja, ka Bago tiem atnesis neveiksmi. Viss beidzies ar to, ka cilvēki viņu vairs nav aicinājuši par abdaru.

Vārds “abdars” – tas, kuram ir ūdens – piesauc vienu no šīs profesijas galvenajiem uzdevumiem, proti, rūpēties, lai putns nepārkarst. Ik pēc zināma laiciņa abdars paņem mutē ūdeni, izšķir savu putnu un pretinieku un sprauslājot apsmidzina gaiļa galvu un tūpli. Ar dvieli, ko abdars nēsā, pārmestu pār plecu, viņš putnu apvēdina un noslauka tam sviedrus un asinis. Savirpinājis audumu ciešā virvītē, viņš to iestumj gailim rīklē un izvelk potenciāli bīstamās spalvas, ko putns norijis, knābjot savam pretiniekam. Abdars aizvieto salauztus piešus un knābjus ar “rezerves daļām”, kas ņemti no kritušiem cīnītājiem. Viņš liek lietā pats savu mēli, lai iztīrītu ar asinīm aizlipušas acis, un aizšuj brūces krūtīs. Šis darbs nav domāts jūtīgām dvēselēm.

Sākās pirmā un otrā cīņa, kas noritēja pārmaiņus pa divdesmit minūšu raundiem. Ik pa laiciņam es pametu acis uz Hāfizu, kurš sēdēja uz zemākā pakāpiena, putnu zem jakas paslēpis, un apspriedās ar pārējiem sindikāta locekļiem. Hāfizs bija salikts pārī ar Zilgaju un Sabūru un izskatījās domīgāks, nekā es viņu līdz šim biju redzējis.

Otrā cīņa beidzās ar viena gaiļa izstāšanos. Es aizgāju pēc tējas, bet, kad atgriezos, pilnā sparā jau ritēja trešā cīņa. Apkārt valdīja liels satraukums – ne tikai tāpēc, ka pretinieki bija līdzvērtīgi, bet arī tāpēc, ka viens no gaiļiem, spēcīgas miesasbūves putns ar melniem lāsumiem, piederēja cilvēkam, kura tēvocis bija viens no Afganistānas ietekmīgākajiem karakungiem. Gaiļa īpašnieks, apmēram četrdesmit gadus vecs kalsns vīrs, bezkaislīgi noraudzījās cīņā, bet viņa gados jaunie pavadoņi savas izjūtas izrādīja atklātāk. Cīņai kļūstot asiņainākai, viņu sejas saverkšķījās neglītās grimasēs, un viņi palaikam izskrēja bedrē, lai izkliegtu derību likmes un vicinātu gaisā dūres.

Otrā raunda beigās abi putni bija nokausēti un asiņaini. Viņi ieķērās viens otrā, savijot kaklus, tad atkal atkāpās un, mežonīgi spārdoties, palēcās gaisā. Kaut kad trešā raunda gaitā melni lāsumotais gailis piepeši paklupa. Viens viņa spārns ļengani nokarājās. Apkārt sēdošie vīri iekliedzās:

– Viņš kļuvis akls!

Es pagriezos pret Karimu un jautāju:

– Tagad taču cīņu beigs, vai ne?

Viņš papurināja galvu.

– Zini, cik liela nauda likta uz spēles? Vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši dolāru. Viņi darīs visu, lai putns spētu cīnīties tālāk.

Sākās ellišķīga jezga. Skatītāji saskrēja ap bedri; abdars iespieda ievainoto putnu starp kājām un aizšuva plēsto brūci zem viena no nomelnējušajiem acu dobumiem. Tad viņš parakņājās pa kabatu, meklējot, ar ko nomainīt putna sašķelto knābi. Kāds skaļi pārmeta abdaram nepamatotu cīņas pārtraukšanu. Citi atkliedza, ka viss ritot pēc noteikumiem.

Abdars saņēma rokās melni lāsumoto gaili, kurš tagad nepārprotami bija paralizēts. Putna vienīgās acs skatiens bija dziestošs un neko nesaprotošs. No vienām rokām citās sāka pārceļot nauda – vairāk naudas, nekā es jebkad Afganistānā biju redzējis. Slavenā karakunga radinieks kopā ar miesassargiem iesēdās savā Land Cruiser un aizbrauca.

Pēc cīņas beigām Hāfizs piecēlās no savas vietas bedres malā. Sāka tumst; viņa un vairākas citas cīņas nācās atlikt uz nākamo dienu. Ielicis gaili kastē, kas piesieta divriteņa aizmugurē, Hāfizs aizbrauca. Taču nākamās dienas rītā, kad viņš atgriezās flīžu fabrikā, putna seja bija krietni tumšāka nekā parasti; acis likās apātiskas un blāvas. Vai nu tāpēc, ka gailis visu iepriekšējo dienu bija pavadījis aukstajā fabrikas ēkā, vai arī no tupēšanas caurvējā Hāfiza kastē, taču putns bija saaukstējies.

Vēlāk es uzzināju, ka sindikāta partneri bija aicinājuši viņu atteikties no cīņas un samaksāt
Zilgajam parasto kompensācijas summu, ta­­­ču Hāfizs uzstāja, ka gailim jācīnās. Vai tas bija kaut kāds prāta aptumsums vai spēlmaņa azarts, kas viņam lika sūtīt cīņā putnu, kurš lemts zaudējumam? Hāfiza gailis todien izcīnīja trīs raundus un to gaitā vairākkārt sasparojās. Saimnieks atdzīvojās līdz ar viņu – galvu savā dastmalā satinis, viņš lēkāja, sparīgi vicinādams īsās roķeles: īsts cīņas gailis cilvēka ķermenī.

Taču putns ar balti lāsumoto muguru spēja saņemties tikai uz dažiem labiem uzbrukumiem. Tā bija cīņa uz izturību, un uzvarēt tajā varēja tikai brāļu stiprākais un vingrākais putns.

Tonakt Hāfizs palika nomodā; viņš sviedrēja savu putnu un murmināja tam ausī. Uzausa rīts, un gailis neiedziedājās. Tā bija šaušalīga zīme. Hāfizs ar savu putnu atgriezās flīžu fabrikā. Putna seja bija gandrīz melna. Cīņa turpinājās.

Bezjēdzīgāku un vieglāk novēršamu nāvi grūti iedomāties. Izšķirošais trieciens neizbēgami bija pieša cirtiens pa aci. Hāfiza putns streipuļodams atkāpās, un apkārt saskrējušie gaiļinieki izgāza pār to savu parasto sarkasmu. Abdars atnesa gaili Hāfizam, kurš, paskatījies uz savu putnu, izsaucās:

– Nē! Ak Kungs! Tas ir pagalam!

Zilgajs un Sabūrs smaidīja.

Hāfizs atzina sakāvi. Sindikāts šķīrās no aptuveni 1000 dolāriem; trešdaļu summas vajadzēja samaksāt Hāfizam.

– Es viņu nopirku kā mazu gailēnu un uzaudzināju, –  ne pie viena nevēršoties, sacīja Hāfizs, – ko es varu darīt, ja viņš savā kāzu naktī izrādās impotents?

Tad viņš uzsēdās uz sava divriteņa un aizbrauca. Divas dienas vēlāk Hāfiza putns no gūtajiem ievainojumiem nomira.

Harper’s Magazine, 2012. gada decembrī

Tulkojusi Sabīne Ozola