“Sākot ar nākamā gada 30. aprīli Itālijas pērles Venēcijas pasaulslavenajā Sanmarko laukumā tūristiem tiks aizliegta tradicionālā izklaide – baložu barošana. Iemesls ir visai prozaisks – varas iestādes tā cenšas pasargāt pilsētas unikālos arhitektūras un mākslas pieminekļus, kam spārnaiņi nodara lielu postījumu.”
Travelnews, 2007. gada 4. novembrī
Ernests Hemingvejs baro baložus Svētā Marka laukumā Venēcijā, 1954 (Ernest Hemingway Photograph Collection, John F. Kennedy Presidential Library and Museum, Boston)
Baložu nebarošanas lēmums ir tik normāls, ka komentārus varētu arī neprasīt. Šīs ziņas sakarā es drīzāk brīnos par to, ko cilvēks darīs uz citām planētām, ja vēl 50 gadu kopš pirmā lidojuma Visumā viņš netiek galā ar Zemi un pat savu priekšgājēju pirms vairākiem gadu tūkstošiem pieradinātajiem putniem.
Mūsdienu mājas baloži ir īsti pilsētnieki un kosmopolīti. To senči bija dekoratīvie un sporta baloži, kas izbēga savā vaļā, tomēr palika uz dzīvi turpat sprostu ārpusē. Šie putni joprojām ir atkarīgi no cilvēka radītajiem mitekļiem un barības. Mājas baložu skaits ir strauji audzis līdzi pilsētu platībām, cilvēku skaitam, labklājībai un civilizācijas saražoto atkritumu daudzumam. Tur, kur lielos baros pulcējas cilvēki, kas ēd paši un pasviež arī citiem, baloži sarīko īstus, vides ietilpībai atbilstošus demogrāfiskos sprādzienus. Tos paātrina mājas baložu spēja labvēlīgos apstākļos vairoties visu gadu. Tie var perēt reizi divos mēnešos, atkal un atkal, sešas reizes gadā. Dabisko ienaidnieku pilsētās baložiem ir ļoti maz.
Viena no tādām vietām, kur baloži ir labi iebaroti, tikai mazliet slavenāka par citām, ir Venēcija. Mājas baložu skaits, ja var vienādi ticēt trim atšķirīgiem vērtējumiem (40 000, 100 000 un 120 000 putnu), ļoti aptuveni līdzinās pilsētas pastāvīgo iedzīvotāju skaitam (60 000) vai pat to krietni pārsniedz. Leģenda vēstī, ka Venēcijas brīvie baloži cēlušies no putniem, kas dodžu laikos izlaisti Palmu svētdienā kā Lieldienu dāvana pilsētnieku galdiem (un vēderiem), bet par spīti putnu kājām piesietajiem papīra gabaliem, tomēr spējuši lidot un patvērušies uz Sv. Marka bazilikas jumta. Tā cilvēku prātos šie putni nopelnījuši Sv. Marka aizbildniecību un turpmāk kanālu pilsētā cienīti, baroti un vairojušies līdz pat mūsdienām.
Aizvadītā gadsimta laikā baloži nevilšus kļuvuši par vienu no tūristu piesaistes un izklaides objektiem Venēcijā, kā arī ienākumu avotu vietējiem putnu barības tirgotājiem. Iespējams, ka masveida tūrisms, šis globalizācijas laikmeta spožums un posts, arī izraisījis gandrīz vai svēto Venēcijas putnu krišanu nežēlastībā. Taisnības labad jāpiebilst, sava daļa atbildības par baložu lielo skaitu pienākas arī daudzajām laulību ceremonijām, kurās pār jauno pāru galvām tiek kaisīti rīsi kā labklājības un auglības novēlējums. Tos uzknābā baloži, un saņem arī savu svētības tiesu. Vismaz līdz šim tā bija. Saskaņā ar Travelnews ziņu, pilsētas mērs Massimo Kačāri šogad ir devis rīkojumu aizliegt baložu barošanu Sv. Marka laukumā. Izrādās, lai samazinātu baložu skaitu, citur Venēcijā, izņemot Sv. Marka laukumu, tos bijis aizliegts barot jau kopš 1997. gada. Agrākais aizliegums nav devis cerēto, jo baložu tūkstošus uzturējuši tūristi un kāzinieki. Tagad pienākusi arī viņu kārta mainīt tradīcijas. Kāpēc?
Jau pa gabalu redzams, ka Venēcijā kvēlo starpsugu konflikts. Baloži sacenšas ar cilvēkiem par dzīves telpu. Par cīņas upuriem krīt trauki no kafejnīcu galdiņiem, nevainīgi cilvēki, ar ko baloži saskrienas vai kam, caur puķēm sakot, uztaisa uz galvas. Bet tā kā šī nav parasta vieta, gandrīz viss cits, ko baloži nosmērē, ir arhitektūras vai mākslas piemineklis. Jātīra daudz un tīrīšana izmaksā dārgi. Pilsētas mēra pacietības mērs bija pilns pirms gada, kad viņu “šokēja milzu netīrība, ko Svētā Marka laukumā ievieš šo putnu bari”. Sekojusi temperamentīga un, ņemot vērā konflikta ekoloģisko dabu, var teikt, pat plēsīga reakcija. Mērs “mēģinājis saņemt atļauju iznīcināt daļu baložu”. Lai to pamatotu, viņš ilgstoši un aktīvi centies pierādīt, “ka baloži pārnēsā dažādas bīstamas infekcijas un tādēļ ir izskaužami”.
Tagad cilvēku sabiedrību sašķeļ vēl viena plaisa. Vieni ir par, bet citi pret baložiem, ko savas nostājas lielākam iespaidam dēvē par “kaitēkļiem”. Kā parasti, pa vidu atrodas kāds, kas visu jezgu pārvērš parodijā. Kāds Endrū Vuds, piemēram, uzrakstījis grāmatu “Baložu sazvērestība” un, iespējams, ir tāda paša nosaukuma interneta lapas PigeonConspiracy.com autors. Vuda versija nav mazāk ticama un pamatota par Kačāri pieteiktā kara pret baložiem iemesliem. Proti, baloži patiesībā grib pakļaut sev pasauli.
Ja cilvēku pieņem par saprātīgu būtni, nav skaidrs, kāpēc Venēcijas vadības nodoms sākumā bija iznīcināt baložus. Citur pasaulē ir noskaidrots, ka labākais un iedarbīgākais paņēmiens šo putnu skaita kontrolei ir barības ierobežošana. Londonas mērs Kens Livingstons 2003. gadā aizliedza barot baložus tūristu iecienītajā Trafalgāras laukumā. Vainīgi bija tie paši mēsli. Nelsona pieminekļa un laukuma sakopšana izmaksājusi 75 000 mārciņu gadā. Pēc aizlieguma laukumā tirgot barību un baložus barot, to skaits Trafalgāras laukumā esot sarucis no vairākiem tūkstošiem līdz divsimt putniem. Līdz tam Londonā un citās Apvienotās Karalistes pilsētās tika mēģināts mājas baložu skaitu samazināt ar šaušanu, indēšanu, iemidzināšanu un pat ar pretapaugļošanās zālēm. Bet velti – vieta pilsētā tukša nestāv. Kritušo vietas ātri aizņēma ieceļotāji un jaunie putni, un starp varbūtēji neauglīgajiem vienmēr atradās vairoties spējīgi baloži.
Atgriežoties Venēcijā, pārsteidz arī cilvēku (pilsētas administrācijas un preses) mēģinājumi demonizēt mājas baložus, it kā ar lielajiem izdevumiem par Sv. Marka laukuma un ēku sakopšanu būtu par maz. Tiek pārspīlēts baložu risks cilvēku veselībai, lai gan zināms, ka ievērojot piesardzību un vienkāršu higiēnu, cilvēkiem nav bīstami uzturēties baložu un citu putnu apdzīvotās vietās. Arī par tiem piedēvēto pārdabisko spēju saknābāt “akmenī iemūžinātās vēstures liecības” citā, Reuters aģentūras izplatītā ziņā atrodams ticams skaidrojums, ka baloži knābā pieminekļu spraugās aizķērušās barības kripatas. Vēl citi brīnumi, piemēram, The Times rakstītais, ka baloži gluži kā Hičkoka “Putnos” uzbrūkot Venēcijas ēku fasādēm kā piloti kamikadzes, tiešām runā vairāk par pašiem cilvēkiem, nekā putniem...
Laiks rādīs, kā baložiem un cilvēkiem veiksies. Viens gan ir skaidrs: pēdējie baloži savu pilsētu pametīs tikai tad, kad Venēcija nogrims jūrā. Viņi aizlidos iekarot citas pilsētas, un tālāk – visu pasauli.
