Balkānu Beirūtas realitātes šovs

Tilta vērotāji

Vīrietis sarkanajā kreklā iznirst no tumsas tieši tajā vietā, kur viņam būtu vajadzējis iznirt, proti, tajos apmēram piecdesmit metros, kas nav pārredzami no diviem tuvākajiem KFOR kontrolposteņiem, posteņa A (Ibras tilta serbu galā) un posteņa B (pie ieejas Bosanska Mahalā — bosniešu apdzīvotajā priekšpilsētā). Viņam neizdodas pārsteigt mani negaidīti. Es nācēju paspēju ievērot, jo viņam jāšķērso iela. Es eju savādāk, nekā cilvēki mēdz iet gar Ibras upi Mitrovicas ziemeļdaļā, jo atrodos tuvāk upei. Tātad tuvāk bīstamajai robežai, tuvāk albāņu krastam nevis drūmi tumšajām (atkal nav elektrības) daudzdzīvokļu mājām ar zvaigžņu gaismā zaigojošām stikla drumslām saspridzinātajos apakšstāvu mūra caurumos, kas kādreiz ir bijuši albāņu veikali.

Viņš ir garš un dūšīgs. Kosovas oktobra naktis ir dzestras, taču krekls viņam ir vaļā, iespējams, pateicoties sļivovicai, par kuru liecina nepārprotams aromāts.

Viņš acīmredzami ir ieinteresēts. Taču viņu neinteresē mana soma. Viņam nav nekādu banālu nolūku, kādi varētu būt iedzērušam vīrietim, kurš uzrunā sievieti tumsā uz ielas. Sļivovicas uzsildītā vīra interese tagad, piecas minūtes pāri pusnaktij šajā pilnīgi neapgaismotajā Mitrovicas pilsētas daļā, Dienvidslāvijas Kosovas provincē, ir tikai politiska. Viņam interesē tas, kā man nav: mana identifikācijas karte ar fotogrāfiju.

“Stani!!” — viņš uzkliedz, “odakle si? Strankiņa si?” [1. Stāvi! Vai tu esi ārzemniece?] Mana iekšējā balss man ziņo, ka vissvarīgākais ir neapstāties, daži desmiti soļu, un nākošais franču kontrolpostenis mani ieraudzīs.

“Evo je,” es tā vispārīgi atbildu, “idem kod kuči.” [2. Es te tāpat... eju mājās]

Viņš nav gaidījis, ka es runāšu serbiski. Mans Sarajevas akcents kritiskos brīžos iznāk gandrīz nevainojams. Vīra bikšu sānkabata ir nepārprotami atkārusies.

“Dali si radiš kod stranaca? Gde je tvoja kartica?” [3. Vai tu strāda pie ārzemniekiem? Kur ir tava identifikācijas karte? ]

“Pa, izvini, brate dragi,” — patiesībā es šobrīd speru ļoti lielus soļus — “nema kartice, što čemu sada?” [4. Atvaino, brālīt, nav man tās kartes, ko nu iesāksim?]

“Dali si prevodilac?” [5. Vai tu strādā par tulku?]

Izskatās, ka viņš ir apjucis.

“Nisam, nikada nisam bila.” [6. Nekad neesmu strādājusi. ] Laikam vajadzēja teikt, ka esmu.

“Nosi karticu, nosi karticu, čuješ, KARTICU NOSI! Sutra čekaču opet, nemoj tu bez kartice šetaķ!” [7. Nēsā karti, es tev saku, nēsā karti! Es tevi rīt atkal te gaidīšu! Bez kartes te nevazājies! ]

Patiesībā viņšir zaudējis — franču karavīra lukturīša gaisma krīt gandrīz pie manām kājām.

Preventīvās diplomātijas nolūkos es Sarkanajam Kreklam pamāju “vidimosja” [8. Uz redzēšanos.]. Kaut gan viņš ar savu atpazīstamās formas priekšmetu sānkabatā ierindojas to ļaužu kategorijā, ko es labprāt vispār nekad vairs neredzētu, tomēr neviens nespēj garantēt, ka milzīgie pārskatu apjomi mani atkal kādreiz neaizkavēs kabinetā [9. Autore strādā starptautiskā organizācijā (red.).] līdz pat komandanta stundai.“Nu jā, vajadzēs tevi “pierakstīt”. Tilta vērotāji jau trīs dienas redz, kā tu šķērso tiltu, bet tu staigā bez kartes! Viņi uzrauga tos, kas iet pāri upei, un es viņus saprotu,” saka mans kaimiņš norvēģis Frode, vecs Balkānu inventārs. “Rīt tevi aizvedīšu uz Dolce Vita, starp citu, tur ir vislabākais kapučīno visā Kosovā. Mani viņi jau pazīst. Viņi redzēs, ka tu sēdi ar mani, un tad turpmāk tevi pazīs.”

Sarkanais Krekls, ko es satiku 2000. gada oktobrī, piederēja pie kādas diezgan neorganizētas, bet pietiekoši aktīvas nacionālistisko serbu paramilitāras grupas, kas tobrīd veica Mitrovicas tilta novērošanu.

Bridge watchers jeb tilta vērotāji ir serbu brīvprātīgie, kas uzmana kustību pāri galvenajam tiltam. Dienas laikā praktiski nemanāmi, līdz ar tumsas iestāšanos viņi kļūst aktīvāki. Bezdrāts telefons starp viņiem un pārējo serbu apdzīvoto Mitrovicas Ziemeļu pusi darbojas nevainojami. Pietiek albāņu pusē Dienvidos sanākt skaļam ļaužu pūlim, lai otrā pusē uzrastos tikpat daudz serbu, radot iespaidīgu bildi CNN vai BBC filmēšanas grupai, kas ierodas nekavējoties, tāpat kā visi pārējie šī agresīvā šova dalībnieki.

Bridge watchers sastāvs kopš 1999. gada, kad NATO spēki ienāca Kosovā, ir mainījies. Bijušie serbu policisti, paramilitāro grupējumu pārstāvji, Mitrovicas aktīvākie nacionālisti, kalnu ciematu iedzīvotāji. Šobrīd ar starptautiskajām organizācijām sadarboties gribošais Mitrovicas serbu līderis Olivers Ivanovičs līdz 2000. gada vasarai tika minēts kā tilta vērotāju vadītājs.

2001. gada decembrī vienīgie redzamie bridge watchers pārstāvji bija divi nopietna izskata zilās uniformās tērpti ūsaiņi, kuru tērpu plakanās kabatas liecināja par KFOR uzraudzītās pretieroču politikas ievērošanu. Viņi sēdēja kafejnīcā Dolce Vita pie loga galdiņa ar lielisku skatu uz franču karavīru apsargāto tilta galu, dzēra Kosovā labāko kapučīno, pa laikam pamielojot acis pie serbu folkzvaigznes Cecas silikonu saturošajām varenajām miesas daļām televizorā, kas atradās tikai dažus grādus sāņus no izdevīgā tilta novērošanas leņķa.

Viņi vairs neatgādināja tos zeļļus, kas pirms gada mēdza grābt pēc starptautisko organizāciju pārstāvju kaklos pakārtajām ID kartēm, ja nespēja saredzēt fotogrāfiju vai izlasīt tur rakstīto vārdu. Šie nepatīkamie starpgadījumi spieda ārzemniekus neaizkavēties pilsētas albāņu daļas restorānos un savos birojos līdz vēlai nakts stundai, bet pāriet pār tiltu laicīgi, tādējādi ievērojot drošības noteikumus, ko starptautiskās organizācijas saviem darbiniekiem liek ņemt vērā, bet cilvēka daba reizēm spiež pārkāpt.

Bez bailēm par savu dzīvību tiltu kājām var šķērsot TIKAI ārzemnieki. Dzeloņstiepļu ietverto teritoriju pirms tilta albāņu pusē sauc par “uzticības zonu” (area of confidence). Tajā ieejot, franču postenis kopā ar laipnu “bon soir “ pārbauda dokumentus — minēto kaklā pakārto laminētā papīra gabaliņu. Otrreiz ID tiks pārbaudīta jau pirms tilta, šaurā ejā starp metāla režģiem. Ejot garām trešajam postenim tilta otrā galā, gājēja papīri vairs nevienu neinteresēs. Kopš tilta vērotāji ir kļuvuši nemanāmāki, nesenā iespējamība, ka ārzemnieks tiks apturēts un viņa kartīte rūpīgi izstudēta, ir kļuvusi par pagātni. Vismaz šobrīd.Bēgļi no otra krasta

Mitrovicas pilsētu serbi dēvē par Kosovas Mitrovicu, lai atšķirtu no Sremska Mitrovicas Bosnijā. Kopš Belgradu pie provinces politiskās stūres nomainījis 20. gadsimta beigu jaunais pasaules varas produkts, saukts par International Community, politiski pareizi ir šo vietu dēvēt tikai par Mitrovicu, tādējādi atgādinot, ka Dienvidslāvijas teritorijā vairs ir tikai viena Mitrovica. Sremska Mitrovica nu jau pieder citai neatkarīgai valstij — Deitonas miera līguma radītajai Bosnijai un Hercegovinai.

Divās nesamierināmās daļās sašķeltajā pilsētā pēc visai aptuveniem datiem dzīvo 90 000 albāņu un 11 000 serbu. Dienviddaļu serbi pameta aiz bailēm no albāņu atriebības tūlīt pēc NATO spēku ienākšanas. Dažu spītīgāko palicēju traģiskā nāve pārliecināja par šo baiļu pamatotību. Pēc serbiem pilsētu pametuši arī serbiski runājošie romi. Bosnieši (slāvi, kas pieder pie musulmaņu ticības) atļaujas savā valodā runāt tikai mājās aiz slēgtām durvīm. Tie, kas nezina albāņu valodu, izvēlas palikt Ziemeļu daļā. Ziemeļu daļā dzīvo serbi, vairākums no tiem ir bēgļi no dienvidpuses. Tur ir arī neliela albāņu saliņa, dēvēta par Kokakolas ielu. Pirms kara šajā ielā bija vesels birums sīku albāņu veikaliņu, kur ritēja naska tirdzniecība ar pirmās nepieciešamības precēm un pārtiku. Tagad šis zemes pleķītis ir kluss. Sakari starp albāņu mājiņām notiek naktī un pa sētas durvīm. Tāpat arī ar serbu kaimiņiem — tie vēl joprojām, zem drēbēm paslēptas, atnes zāles vai maizi, vai tāpat atnāk pateikt, ka varbūt drīz pienāks labāki laiki.

Viņiem parasti atstāj mājas atslēgu tad, kad māja tiek aizslēgta pēdējo reizi un, NATO franču karavīru pavadīta, albāņu ģimene ar to, kas ir iepakojams somās, dodas uz Dienvidiem. Kokakolas ielas albāņu iedzīvotāju daļa sarūk, izgaistot līdzi citām vēl pirms astoņiem vai desmit mēnešiem eksistējušām albāņu saliņām.

Kokakolas ielā dzīvo mans sešdesmitgadīgais albāņu valodas skolotājs Šabans Kelmendi, kurš pirms desmit gadiem strādāja Albanoloģijas katedrā Belgradā, bet pirms kara bija sesiju tulks Kosovas provinces parlamentā. Dienvidos viņš ierodas ar franču armijas segto kravas furgonu, kas konvoja pavadībā pārvadā Kokakolas ļaudis uz albāņu pusi. Autobusus izmantot ir bīstami.

“Vakar vienam mašīnā palika slikti ar sirdi, tas no karstuma,” viņš man čukst. “Man nu gan nekas nevar notikt, es esmu ļoti veselīgs. Es jau nesmēķēju.”

Viņa skaistā serbu valoda ir tikpat laba kā Belgradas televīzijas diktorei un, satiekoties Mitrovicas Dienvidu daļā uz ielas, pēc īsām frāzēm albāniski viņš labprāt ar mani klusiņām sarunājas serbiski. Pilsētas municipalitātes ēkā mēs serbiski runājam bez bailēm. Inteliģentā izskata sirmgalvi visi pazīst, bet par manu drošību gādā kaklā pakārtā ID karte un pa bezdrāts telefonu izplatītā informācija, ka es runāju “bosniski”, jo esmu strādājusi Sarajevā. Runāšana “bosniski” nenozīmē neko citu kā runāšanu serbiski (bosniešu valodas nav, ir tikai serbu-horvātu vai horvātu-serbu valoda), taču tas skan politiski korekti. Un individuālo drošību neapdraudoši.

Aptiekas saimniece, albāniete Donika ar mani runā tikai serbiski. Viņa ir pārnākusi uz Dienvidiem no Mitrovicas Ziemeļu daļas. Aptieka, ko viņai nopirkuši brāļi, strādā no pirmdienas līdz svētdienai un no rīta līdz vakaram. Tā netiek slēgta pat musulmaņu galveno svētku Ramadāna pirmajā dienā, kad slēgts ir viss. “Kopš es esmu Dienvidos, es nekur neeju. Man šeit nekas nepatīk, īpaši, netīrība un milzīgie cilvēku pūļi no laukiem. Mani draugi (serbi —aut.) palika tur, es katru dienu sazvanos. Nekas cits jau neatliek, kā strādāt. Es esmu aptiekā vairāk nekā desmit stundas dienā, mājās es jūtos slikti,” viņa stāsta. Donika skaļi runā serbiski, sakumpusī laucinieciska paskata albāņu māmiņa, kas tikko ienākusi aptiekā, salecas, taču runātāja to neliekas manot.

Mitrovicas Dienvidi ir dārgi un pārapdzīvoti. Mitrovicas Ziemeļi — panīkuši.

Mājup ar bruņmašīnu

Dienvidpusē, albāņu daļā, serbi tomēr ir, taču tikai tie, kas strādā starptautisko organizāciju ēkās, uzturoties stingri apsargātajās un augstu sētu iežogotajās teritorijās. Viņi nekad kājām nedodas ārā no drošās zonas. Pat tādā gadījumā, ja darbavietu no tilta šķir tikai pārsimt metru. Atgriešanās mājās un došanās uz darbu ir sevišķs drošības pasākums.

Strādājošos serbus turp un atpakaļ vadā organizāciju automašīnas ar starptautiskajiem numuriem. Neviena automašīna ar Kosovas numuru no albāņu daļas uz serbu pusi tiltu šķērsot nevar. Kādas skandināvu nevalstiskās organizācijas darbinieces apvidus mašīna ar Kosovas numuru serbu apdzīvotajā pilsētas daļā tika apmētāta ar akmeņiem un apstādināta. Pūlis noskaidroja pārbijušās vadītājas personību un mašīnas numurs tika norauts, serbu vīrieši viņu brīdināja, ka ar šādu numuru Mitrovicas Ziemeļu daļā viņas dzīvība ir apdraudēta.

Vietējo serbu darbinieku pārvadāšanai izmanto Cherokee apvidus mašīnas, zem kuru parastā korpusa slēpjas tērauda plāksnes. Cherokee ir bruņu mašīna, kas iztur dažāda kalibra šāviņus, kājnieku, un, pēc nostāstiem spriežot, arī prettanku mīnas. Kāds Kosovas Cherokee sprādziena rezultātā esot uzlidojis pāris metrus gaisā un nolaidies uz visiem četriem riteņiem. ”Es apmēram pusgadu naktīs ļoti slikti gulēju,” stāstīja automobiļa pasažiere, “bet mēs pat nebijām ievainoti!”

Daudzi Dienvidos strādājošie serbi no kabinetu logiem var aplūkot savas bijušās mājvietas pilsētas albāņu pusē. “Kad es strādāju ANO Civilās administrācijas ēkā,” stāsta divdesmit sešus gadus vecā serbiete Jasna, dzerot to pašu labo Dolce Vita kapučīno, “mans logs bija vērsts tieši uz dzīvokli, kurā es dzīvoju pirms kara. Es pat redzēju, ka mans grāmatplaukts joprojām stāv manā istabā — es gribēju teikt, manā bijušajā istabā. Un es redzēju, kā tagadējie iedzīvotāji ieslēdz un izslēdz gaismu, kā viņi izkar drēbes žāvēšanai uz balkona. Es pat zinu, ka tur ir nomainījušās trīs ienācēju ģimenes. To varēja lieliski novērot no vietas, kur atradās mans rakstāmgalds.”

Viņas albāņu kolēģis Ziemeļos pazaudējis ne tikai dzīvokli, bet arī vecākus. Viņi atteicās sekot dēlam, kuru meklēja serbu policija un kuram vajadzēja bēgt uz Maķedoniju. Vecāki vienmēr vienlīdz labi bijuši pazīstami gan serbu, gan albāņu vidū. Viņš joprojām sazvanās ar saviem bijušajiem serbu kaimiņiem cerībā, ka ir pienākusi kāda ziņa.Sadursmes un sprādzieni

Ibras upe un NATO Kosovas spēku klātbūtne attur naidīgās puses vienu no otras, laiku pa laikam tomēr nespējot novērst satrakoto pūļu vēlēšanos gāzties pāri tiltam. Šādos gadījumos franču spēkiem pievienojas pārsimt speciāli trenētu dāņu, vāciešu un britu, lai stihisko pūļa trakošanu ierobežotu, cik vien ir iespējams.

Agresīvajām demonstrācijām ir dažādi iemesli, sākot no prasības pēc vienotas Mitrovicas un beidzot ar granātu, kas iemesta NATO karavīru konvojētā autobusā ar vienas vai otras tautības pārstāvjiem. Kritiskākajos gadījumos KFOR spēki lieto asaru gāzi, lai aizkavētu demonstrantus doties pāri tiltam. Pāri plūstošais naids tiek KFOR karavīriem, kurus vairākkārt ir ievainojis trakojošs pūlis.

Demostrantu pūlis albāņu pusē var sapulcēties dažu minūšu laikā. Jauniešu bariņi, kuri bezdarbībā slinki šļūkā pa netīrajām, ļaužu pilnajām Dienvidu Mitrovicas ielām, jebkuru politisku pasākumu uztver ar entuziasmu. Viņiem ir garlaicīgi, viņi ir nabadzīgi, viņiem nav darba, viņiem nav izglītības, viņi dzīvo vidē, kura ir pilna ar ieročiem un svaigām atmiņām par varmācību. Un vēl ir pār mēru daudz enerģijas, kura akumulējas bezdarbīgajās stundās pie vienīgās kolas bundžiņas pilsētas daudzajās kafejnīciņās, kur vienmēr skan patriotiska folkmūzika. Jaunieši un pusaudži ir ideāls materiāls provokācijām, ko bez pūlēm veic nacionālistiskie spēki.

2001. gada beigās Mitrovica ir kļuvusi relatīvi mierīgāka. KFOR daudz retāk dod atļaujas albāņu pieteiktajiem maršiem Dienvidu pusē, bet Ziemeļu puses politiskās aktivitātes ir pieņēmušas daudz civilizētākas formas kopš tā brīža, kad Belgradā Miloševiča režīmu nomainīja Vojislava Koštujnicas demokrātiskā komanda. Serbu kopienas īpatnība gan bijušajās, gan esošajās Dienvidslāvijas teritorijās ir viņu organizētība. Belgradas valdības politiskā attieksme tūdaļ atspoguļojas situācijā Mitrovicas Ziemeļos. Valdošās ideoloģijas ietekmē serbu kopiena kolektīvo domāšanu kopš Tito laikiem ir attīstījusi tik lielā mērā, ka reizēm tā ir prevalējusi pār veselo saprātu, taču kārtības uzturēšanā dažbrīd organizētībai ir sava pozitīvā nozīme.

Protams, par kārtību vispirms gādā visuresošais KFOR, palīdzot ANO civilajai policijai, kas profesionāli un bez ceremonijām veic ieroču konfiskāciju un citas drošības operācijas. Kaut gan reizēm savā egoismā es tās mēdzu uzvert kā sadzīvi traucējošas. Īpaši — regulāri notiekošo sprādzienu gadījumā. Reiz, kad sprādziens atskanēja pavisam tuvu manai mājvietai Ziemeļos, netālu no bosniešu apdzīvotām trīs augstceltnēm, es atrados (pēc Balkānos netraucēti valdošajiem Mērfija likumiem) dušā. Cik gan neiedomājami var pārskaisties cilvēks, kurš beidzot ir sagaidījis ūdeni, bet kura mazgāšanās procesu pārtrauc sprādziens!

Smadzenēs pēkšņi uzaust ainas no pilsētas Dienvidiem, kur dienu iepriekš pēc trotila maisa atrašanas pie autoostas tika veikta visu tuvāko kvartālu iedzīvotāju evakuācija. Gaidīdama klauvējienus pie durvīm, es dzelžaini nolemju NEATVĒRT, pirms nebūšu nomazgājusies un saģērbusies. Vai varbūt vispār izslēgt gaismu un izlikties, ka neviena nav mājās? Tomēr KFOR, ANO civilās policijas mašīnu un pūļa rosīšanās uz ielas norimst.

Ja vien neesi ar kameru skraidošs žurnālists, sadursmes pie tilta rada depresiju, jo tu nevari nokļūt savā birojā. Spridzeklis, kas atrasts pie mājas, kurā notiek darba tikšanās, kaitina vēl vairāk (tik ilgi nācās sarunāt šo tikšanos, un nu, laipni lūdzu — evakuācija). Ja esi netālu uz ielas, grūti lokalizēt sprādziena vietu. Tad, kad tu galvā esi aprēķinājis savus zaudējumus un uzslavējis pats sevi par to, ka dokumenti un cash tev nav bijuši mājās, izrādās, ka granāta ir iemesta albāņu pamestajā blakusmājā. Kā tam arī bija jābūt.

Tikai vienu reizi, ar bērneļiem, es patiešām to uztvēru emocionāli.

Tulks Kenans un es sēžam augstceltnes vienpadsmitajā stāvā ar jauko televīzijas spīkeri Violetu un spriežam par TV programmas shēmu. Divi pieklājīgi albāņu policisti mums iesaka atstāt studiju, visa ēka jau esot evakuēta, tikai mēs te esot palikuši. Apakšā uz ielas izlikti spridzekļi. Mana labā informatīvā tikšanās (un cik grūti bija uzkāpt 11. stāvā bez lifta!) beidzas pusvārdā. Violeta paķer somu un drāž prom, operators jau lejā filmējot — nu jā, cik tas viss ir pazīstami kopš TV laikiem Latvijā.

Noejam lejā — es un Kenans, kurš tulko. Māja kaut kā tā neparocīgi policijas aplenkta. Kvartāls vēl neparocīgāk. Faktiski esam no ofisa atgriezti.

Piepeši mums apkārt uzrodas milzīgs bars sešus gadus vecu bērneļu. Viņi ir nākuši no skolas ar mazām mugursomām plecos, laikam jau sagatavošanas klasīte, visi tādi sīciņi un, kā jau albāņu bērni, daudzi ar baltām galviņām. Apziņā uzreiz parādās manējie, gaišmatainie, mājās.

Viņi arī tālāk netiek, policija nelaiž. Un tad viss iet gaisā. Spridzekļi, es iedomājos, laikam jau nebija pārvietojami. Pa gaisu lido drazas. Visi tie simt mazie gāžas atpakaļ, pilnīgi haotiski uz visām pusēm, visi kaut kā pazaudējuši krāsu, tādām bālām sejām. Kenans aptupjas pie mazas meitenes un viņu apkampj. Albāņu lielģimeņu bērnu reflekss — vienmēr rūpēties par mazāko. Mazā trīc pie visām miesām (tas nav literārs teiciens — tas ir tā, ka cilvēkam trīc visi locekļi reizē un to nav iespējams apturēt) un kliedz. Es arī viņus apkampju, bet viņa trīc, un mēs divi nevaram viņu noturēt.

Patiesību sakot, viss beidzās labi. Neviens nebija cietis. Es ar to domāju, ka neviens nebija FIZISKIcietis. Un spridzeklis bija izlikts biznesa konkurentam, nevis politisku motīvu dēļ.

Trepčas cerība

Vairāki no Kosovas populārākajiem serbu līderiem 2001. gada rudenī atklāti sāka sadarboties ar starptautiskajiem spēkiem. Lūzuma periods bija Kosovas vispārējās vēlēšanas 2001. gada oktobrī, kad 41% serbu ieradās EDSO veidotajos un pārraudzītajos vēlēšanu iecirkņos, sekojot savu politisko līderu aicinājumiem. Bēgļa maize ir cieta un jebkurš, kas ir pametis savu mājvietu tagadējā albāņu teritorijā, tomēr tic iespējai atgriezties.

Serbi, izolēti savos nelielajos anklāvos, balsoja par serbu koalīciju Atgriešanās cerībā, ka pašu cilvēki radīs saviem tautas brāļiem iespēju brīvi pārvietoties provinces teritorijā. Šobrīd pat NATO konvoji reizēm nespēj garantēt serbu drošību nedz autokolonnās, nedz autobusos. Mitrovicas Ziemeļus un lielāko izolēto teritoriju — Prilužji — savieno vilciens, kurš iet divas reizes dienā. Kustības laikā dzelzceļš tiek apsargāts. KFOR helikopteri trasi pārlido nevis vairs katras piecpadsmit minūtes, bet gan neatlaidīgi karājas virs vilciena jumta, bruņumašīnas izbrauc pie pārbrauktuvēm, bet NATO kājnieki pilnā ekipējumā ar automātiem rokās demonstratīvi brīdinoši nostājas vietās, kuras potenciāli var būt bīstamas vilciena pasažieriem.

Prilužje ir saistīta ar Lielo Zemi. Cik serbu apdzīvotu vietu, sākot ar trijām lauku sētām un beidzot ar vairākiem ciemiem ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, ir albāņu teritoriju ieskauti un pilnīgi izslēgti no jebkurām politiskām norisēm Kosovā? Trīs simti, pieci simti, tūkstotis? Skaitļiem Kosovā ir efemēra nozīme. ANO veic iedzīvotāju reģistrāciju, EDSO potenciālo vēlētāju reģistrāciju, soli pa solim situācija kļūst skaidrāka. Bet ne galīgi skaidra. Serbi pamet savus ciemus tāpat kā albāņi — KFOR konvoju pavadīti. Kosovā ierodas albāņu bēgļi no Maķedonijas un laimes meklētāji no Albānijas. Balkāni ir absurdi atvērta sistēma. Un absurdi slēgta, ja runājam par etniski tīrajām teritorijām.

Mitrovicas iedzīvotājus vēl vairāk vieno Trepčas ražotņu atvēršana — kā cerība uz atgriešanos. Trepča ir Mitrovicas galvenais nodarbinātības avots kopš Otrā pasaules kara. Raktuvju komplekss ietver aptuveni 40 atradnes, kurās ir sudrabs, zelts, varš, kadmijs, cinks un liela daļa no pārējās Mendeļejeva tabulas. Visi šie cilvēcei noderīgie elementi paaudžu paaudzēs uzkrājušies pilsētā dzīvojošo albāņu, serbu, romu, turku un visu pārējo organismos. Arī KFOR karavīri un starptautisko organizāciju pārstāvji elpoja Mitrovicas savādi smaržojošos vējus, kuros cinks 200 reižu pārsniedza cilvēka organismam pieņemamo koncentrāciju. 2000. gadā Trepču slēdza ANO misija Kosovā. Videi visbīstamākā Kosovas uzņēmuma darbība tika apturēta. Slēgšanu iezīmēja skaļas serbu demonstrācijas, ļaunprātīgi aizdedzinātas ANO apvidus mašīnas un daži ārzemnieku piekaušanas gadījumi.

Raktuvju kompleksa atvēršana bija ne tikai serbu, bet arī albāņu partiju līderu pirmsvēlēšanu platformas punkts 2001. gada vēlēšanās. Trepčas jautājums propagandiskos pirmsvēlēšanu pasākumus padara reālajai dzīvei tuvākus. Lai cilvēkiem atkal būtu darbs, Trepčas ražotnēm jāsāk strādāt, bet, lai tās sāktu strādāt, tās ir jāmodernizē un jāpadara videi un cilvēkiem nekaitīgas. Bet tas savukārt ir iespējams tikai tad, ja bagāts starptautisks investors būtu ar mieru ieguldīt līdzekļus šajā kompleksā. Šī iespēja būs reāla, ja situācija reģionā mainīsies, bet, lai tā mainītos, naidīgajām pusēm ir jābūt gatavām politiskam dialogam.

Tikšanās ar vēlētājiem notiek Trepčas strādnieku ciemata bijušā restorāna telpās Mitrovicas albāņu pusē. Durvis ir vaļā. Klātesošos laikam spēj sasildīt cigaretes.

PDK — Kosovas nacionālistu līdera HašimaThači partijas pārstāvji runā gari. Auditorijai tas netraucē, galu galā aukstajā, bieži bez elektrības esošajā ciematiņā tāpat nekas interesants nenotiek, bet šeit runā par nākotni! Brīnumainā kārtā tikšanās laikā gaisma nepazūd, kā tas vairākkārt mēdzis notikt. Šādos gadījumos viss turpinās pilnīgā tumsā un, jāpiebilst, bez kārtības traucējumiem!

Stalti sirmais ārsts Bajrams Redžepi — Kosovas Demokrātiskās partijas reģionālais līderis, cītīgi apcilā Kosovas neatkarības jautājumu, pieminot arī to, ka Trepčas ražotnes būtu jāatjauno. Bijušie strādnieki pieķeras šai tēmai un taujā, kad un kā tiks atjaunota ražotņu darbība. Publikas vidū ir arī raktuvju strādnieka tērpā saģērbies vīrs ar cirtni pie jostas. Viņam galvā ķivere ar spuldzīti — tāds kā dekoratīvs strādnieku šķiras pārstāvis. Tomēr PDK pārstāvji atkal atgriežas pie neatkarības. Klausītāji savukārt turpina par Trepču, jautājot, kas tad konkrēti būtu darāms. Redžepi gari un plaši runā par kaut ko citu.

(Tostarp garlaikotie tīneidžeri telpā kļūst parāk skaļi. Barga izskata kārtībnieki viņus izdzen arā.) Vīrs dekoratīvajā strādnieka tērpā atkal jautā par raktuvēm. Redžepi tomēr turpina par neatkarību un beidzot uzaicina visus vienoties kopējā dziesmā par Kosovas atbrīvošanas armiju un Kosovas māti, kuras dēli krīt cīņā pret serbiem. Tā nu visi beidz, skaļi dziedādami nacionālo instrumentu pavadībā — par Kosovas varoņiem, kuri ir gatavi mirt, jo Kosovas zemi mīda tās ienaidnieki.

Remzije ir dzimusi un augusi Mitrovicā, bet aizprecēta uz Prištinu. Remzijes un viņas vīra Ismeta māju reizēm apciemo kāda skumīga izskata un gara auguma kundze tikpat slaida, inteliģenta vīrieša pavadībā. Viņi ierodas no Maķedonijas, Skopjes, kas ir tikai divu stundu brauciena attālumā. Slepeni, jo padzīvojusī, bet joprojām skaistā kundze ir serbiete, bet viņas vīrs — albānis, Skopjē pazīstams medicīnas profesors. Kungs izmeklēti joko ar mani, bet kundze graciozi smaida. Viņi pasēž Remzijes dārzā aiz augstā žoga starp Ismeta rozēm un pazūd. Viņiem jātiek mājās pirms gaismas, Maķedonijā ir kara stāvoklis.

Reizēm Remzije vai Ismets runā pa telefonu serbiski, tur zvana viņu bijušie kaimiņi no Belgradas, jautā, kā iet Mitrovicā, un stāsta, cik grūti viņiem Belgradā iedzīvoties. Un prasa, kā tur viņu māja izskatās. Māja jau nav vairs viņu, bet viņi tāpat vien pajautā.

Ismetam un Remzijei es patīku kaut vai tikai tāpēc, ka viņi var nepārtraukt runāt ar saviem draugiem serbiski tad, kad es ienāku istabā.

Remzije ir daudznacionālās Kosovas pilsētas Mitrovicas produkts. Tādas Mitrovices, kuras vairs nav. Skumīgi vērdamās albāņu televīzijas ziņās, viņa man saka: “Kamēr cilvēkiem šeit nebūs veselā saprāta, nekas nemainīsies.” Un nopūšas.