Atradu savās piezīmēs teikumu: “Šodien pēc plāna jālasa Gorkijs, bet nevaru, fiziski pretīgi.” Rakstīts 24. februāra rītā. Uz galda tad stāvēja pētniecības nolūkos iesāktā “Kļima Samgina dzīve” četros sējumos. Parasti es dievinu vectēva Klaipēdas tabakassmaržu starp mantotu grāmatu lappusēm, bet todien šķita, ka tās nelabi ož. Iebāzu Gorkiju atvilktnē. Kļuva mazliet vieglāk.
Uz kara izraisītā triecienviļņa fona šis notikums likās nesvarīgs. Taču piecu mēnešu laikā man ir gadījies sastapt daudzus, kuri jutuši tikpat lielu nepatiku pret krievu klasiku, kaut gan vēl nesen tā piepildījusi lielu daļu mūsu dzīves.
Šajā Rīgas Laika numurā Kirils Kobrins rakstā “Neklātbūtnes baiļu fantoms” meklē atbildi uz jautājumu, ko iesākt ar plaši izplatīto vēlmi boikotēt jeb, kā tagad saka, “atcelt” krievu kultūru. Šis boikots, kā norāda Kobrins, vairumā gadījumu attiecas uz tiem zināmākajiem – Tolstoju, Dostojevski, Čehovu, Puškinu (pēdējā laikā ticis arī Brodskim). “Īstenībā,” raksta Kobrins, “tā nav nekāda “krievu kultūra” (kaut arī nosauktie pie tās pieder un to veido, bet mēs taču nerunājam par to, kas patiesībā bija Ļevs Tolstojs, vai ne?) un nav arī “kultūra” kā tāda – tas ir tikai slavenību saraksts, kuru uzskaitīšana attaisno un apstiprina “mūsu” pastāvēšanu un dižumu.” Uz to, kas tad īsti jāsaprot ar noslēpumaino apzīmējumu “dižā krievu kultūra”, viņš atbild: “Šai varai krievu kultūra ir visa to cilvēku ikdienišķā dzīve, kurus vara ierindo tā dēvētajā “krievu pasaulē”: sadzīves ieradumi, sociālie nosacījumi, psiholoģiskie šabloni, augstā un zemā kultūra, absolūti viss.”
Domājot šādā virzienā, var secināt, ka starp vienas kultūras cilvēkiem būtu jāpastāv kaut kādai saiknei, pat ja citu saistību (ne garīgu, ne fizisku, pat ne ideoloģisku) starp tiem nav. Līdzīga doma izskan sarunā ar Jesajas Berlina redaktoru un literārā mantojuma pārvaldnieku Henriju Hārdiju. Intervijā Arnim Rītupam viņš, citējot Berlinu, saka: “Tajā, kā vācietis sasien kurpju auklas, kā viņš dzer alu un kā viņš dzied dziesmu, ir lielāka līdzība nekā tajā, kā vācietis sasien kurpju auklas un kā francūzis sasien kurpju auklas. Burtiski ņemot, tam, protams, nevar piekrist, tomēr viņš te norāda uz kaut kādu holistisku iezīmi vienā atsevišķā kultūrā, kura atstāj savu zīmogu uz visām darbībām, kas šajā kultūrā tiek veiktas.”
Pieļauju, ka šī holistiskā iezīme, ja tāda pastāv, var mainīties līdz ar cilvēku rīcību. Tas savukārt varētu izskaidrot, kādēļ tā pati krievu literatūra man vai jebkuram citam, kas audzis un izveidojies uz tās pamatiem, pēkšņi šķiet uzlādēta ar tik spēcīgu vainas apziņu. Līdzīgi kā ar dziedāšanu un kurpju auklām, šis ir tas gadījums, kad es kā Čehova lasītājs jūtu atbildību, bailes, izmisumu un šausmas par to, ko dara citi tā paša Čehova lasītāji.
Protams, novelt vainu uz pagātnes mākslu ir nejēdzīgi, it sevišķi brīdī, kad atbildība būtu jāuzņemas tagadnes cilvēkiem. Bet jautājumā, ko “iesākt” ar neatceļamu klasikas tekstu sevī, palīdz kinozinātnieks Aleksejs Gusevs intervijā Uldim Tīronam: “Tu atceries, kā to lasīji pirms 10 gadiem, taču tagad lasi to citādi, un klasiskais teksts tev kļūst par mērauklu. Palīdz tev saskatīt, kā tu pats esi mainījies. [..] Un, atzīstot, ka, jā, tiešām, mēs šobrīd eksistējam vēsturiska notikuma laikā, tu sāc meklēt kino, kas pirms gada, pirms pieciem gadiem mēģināja artikulēt laiku. Mēģini atrast tur zīmes, kas ļautu saprast, kas notiek.”
