Augstāks par visu pateikto

Rīgas Laiks: Šodien tūrisma forumā Šaha pilsētiņā no jūsu lūpām izskanēja spārnota frāze, kuru automātiski uzķēra mediji un tūrisma industrijas pārstāvji, proti: “Tūrisms – tās ir leģendas.”

Kirsans Iļumžinovs: (Smaida.) Es pasludināju Kalmikiju par tūrisma ofšoru, un šis teikums bija ekspromts, jo šodien man bija piecas uzstāšanās dažādos pasākumos.

RL: Kā jūs uzskatāt, kāda ir galvenā leģenda par jums?

Iļumžinovs: Pats Iļumžinovs. Par mani ir tik daudz stāstu un pastāstu, ka es pats pret sevi izturos kā pret leģendu. Ir tāds Kirsans Iļumžinovs – neordinārs un kādam nesaprotams… Bet man pašam gan tas viss ir skaidrs, ordinārs un saprotams. Ja es ko ieplānoju, teiksim, uzcelt Šaha pilsētiņu, tad es arī ceļu. Patiesākais ir tas, ka mēs pasaku pārvēršam īstenībā. 1993. gadā es skolās sāku pasniegt šaha stundas un visi kā viens bija neizpratnē, kam gan tas ir vajadzīgs. Tomēr tagad tas tiek praktizēts daudzos Krievijas reģionos un arī ārzemēs, piemēram, Spānijā. Arī Kalifornijā, kad Arnolds Švarcenēgers kļuva par gubernatoru, viņš skolās sāka ieviest šaha mācību stundas. Kāpēc? Tāpēc, ka šahs attīsta domāšanu, disciplīnu un tā tālāk. Es gribēju teikt, ka Kalmikijā viss notiek uz iespējamā un neiespējamā robežas.

RL: Un kāda atšķirība ir starp leģendu par Kirsanu Iļumžinovu un patieso Kirsanu?

Iļumžinovs: Nav tur nekādas atšķirības, itin nekādas!

RL: Es skatos, jūsu kabinetā atrodas gan pareizticīgo ikonas, gan budistu tankas, gan Jaunava Marija un lotosa ziedi, ir pat Čingizhana portrets…

Iļumžinovs: (Smaida.) Bet jūs augstāk, augstāk palūkojieties!

RL: Augstāk? Dalailama?

Iļumžinovs: Grāmatas, grāmatas!

RL: Vladimirs Iļjičs Ļeņins, Kopoti raksti…

Iļumžinovs: Un ārā viņš tur stāv, skatās uz mums – nu, Ļeņins, piemineklis!

RL: Tad kas jūs būtu pēc reliģiskās pārliecības?

Iļumžinovs: Budists. Tāpēc ka… Pirmkārt, esmu izaudzis komunistiskajā sistēmā, mans tēvs ir komunists, māte komuniste… Bet, kad vecāki gāja uz darbu, vecmāmiņa no lādes izvilka budu – tas bija aizliegts – nolika mani uz ceļiem, piespieda skaitīt lūgšanas: “Om mani padme hum, om mani padme hum…” Kad aizgāju dienēt padomju armijā, tur saskāros ar pareizticību. Es pats gan uzskatu, ka dievs ir viens – Absolūts, bet Buda, Kristus, Muhameds ir viena dieva bērni, kuri atnesuši viņa mācību. Tas ir – es ticu Absolūtam, es ticu NLO, es ticu Kosmosam, es ticu aizkapa dzīvei, es ticu pārdzimšanai. Es sevī esmu uzsūcis visas reliģijas. Piemēram, februārī es biju Ātonas kalnā, kur brauca arī prezidents Putins, tad es, lūk, uz turieni veicu svētceļojumu. Trīs dienas es tur dzīvoju, kopā ar mūkiem cellē, visu nakti kopā ar pareizticīgo mūkiem nostāvēju dievkalpojumā – no pulksten trijiem naktī līdz desmitiem no rīta. Savulaik bieži tikos ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, mēs ar viņu draudzējāmies, šahu spēlējām, runājāmies. Es draudzējos ar Viskrievijas patriarhu Aleksiju II, draudzējos ar Dalailamu…

RL: Savulaik Dalailama uz jautājumu, kurš sevi var uzskatīt par budistu, atbildēja: “Tas, kurš vēlas pārtraukt cēloņu un seku ķēdi, kas mūs saista ar iluzoro pasauli, bet, otrkārt, budists ir tas, kurš ir izvēlējies nedarīt ļaunu.” Un kā izpaužas jūsu budisms?

Iļumžinovs: Nu, jā, cenšos neradīt sāpes… No otras puses, es esmu prezidents, un reizēm ir nepieciešams kādu par sliktu darbu atlaist, sodīt, bet, no otras puses, man ir žēl – viņš taču raudās, viņam taču ir radinieki, viņš nesaņems algu. Žēl kaut kā… Aizvakar es biju rajonā, bet tur maziņš kaķītis skraida. Izbadējies. Ņēmu un atvedu uz mājām. Mamma saka: “Mums taču jau ir viena kaķene, kāpēc vēl šito atvedi?”

RL: Vai tas ir iemesls, kādēļ jūs esat radījis Stepes nolikuma 11. punktu? “Katrs kalmiks atbildīgs par ikvienu katastrofu, kas notiek uz Zemeslodes…” Vai, jūs, piemēram, atbildat par viesuļvētras Katrīna izraisītajām sekām?

Iļumžinovs: Protams, jo Zemeslode ir pārāk maza. Kad es lidoju ar kosmisko kuģi – mani bija savākuši citplanētieši –, es no turienes paskatījos uz Zemi, uz visu mūsu galaktiku, uz Visumu. Kas gan tas ir? Smilšu graudiņš! Tas notika 1997. gada septembrī, un es ieraudzīju, cik viss ir iluzors.

Kalmikijā esam vienīgie, kas šādu punktu esam iekļāvuši vietējā Konstitūcijā. Tāda punkta nav nedz Latvijas, nedz Krievijas, nedz ASV konstitūcijās. Mums tas ir tieši konstitucionāls pienākums, ka šīs valsts iedzīvotāji ir atbildīgi par visu, kas notiek uz Zemeslodes. Kam tas bija vajadzīgs? Iespējams, ne mūsu paaudzei, bet mūsu bērniem un nākamajām paaudzēm, lai viņi izaugtu jau ar kosmisko apziņu. Lai viņu apziņa neaprobežotos ar Kalmikijas robežām. Lai Kalmikijas bērni nedomātu, ka viņi var dzīvot tikai Kalmikijas vai Krievijas Federācijas robežās, vai tikai Eiropā, bet lai viņi sevi uzskatītu par zemiešiem. Lai visa Zeme – visa pieder viņiem. Un īpaši tagad, interneta laikmetā, kad var mierīgi sarunāties ar Japānu, ar vienaudžiem no Amerikas… Tagad visiem iedzīvotājiem nepieciešams ieaudzināt etnoplanetāro domāšanu. Tad, lūk, kad mēs visi būsim zemieši… iespējams, ne tik tālā nākotnē, bet tad būs vienota Zemes Konstitūcija, viena valdība, viens parlaments…

RL: Čingizhans savā laikā…

Iļumžinovs: Laikam tāpēc. Viņš taču gribēja apvienot visu no jūras līdz jūrai. Un laikam ne jau nejauši es esmu FIDE prezidents. Lūk, lozungs uz FIDE (rāda) karoga: “Gens uno sumus” – mēs esam viena saime. Tas bija 1924. gadā, kad visi šahisti sapulcējās vienkop – un tie nebija dumjākie no cilvēkiem – un radīja organizāciju ar šo lozungu.

RL: Kas, jūsuprāt, vieno šahistus?

Iļumžinovs: Šahs – tas ir sports, tā ir zinātne, šahs – tā ir kultūra, vispār, es uzskatu, ka šahu no Kosmosa ir atnesuši NLO. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka dažādās pasaules malās, sākot ar maiju un acteku cilšu indiāņiem un beidzot ar indiešu ciltīm, Ķīnā, Irānā, Japānā – visur arheologi atrod šaha kauliņus, visur ir aptuveni līdzīgi spēles noteikumi. Nebija taču nedz lidmašīnu, nedz kuģu – kā gan šahs varēja nokļūt dažādās pasaules malās?

RL: Ziniet, tas viss brīžiem izklausās pēc sektantiskām idejām, kas radušās, teiksim, mūnisma iespaidā…

Iļumžinovs: Nē, tā nav. Tiesa, šo to var paņemt no mūniešiem, šo to no jūdiem. Var paņemt no musulmaņiem, budistiem un tā tālāk. Visas šīs idejas kaut kur savstarpēji krustojas – vietām vairāk, vietām mazāk. Pateikt, ka to ir teicis tieši Mūns vai Buda, nevar. Vai Ļeņins, piemēram. Viņam pat ir tāds darbs Eiropas Savienotās Valstis. To viņš rakstīja 1920. gadā – pirms 80 gadiem! Un tagad tik tiešām – ir viena Eiropas konstitūcija, viena valdība, viens parlaments…

RL: Un šī iemesla dēļ tur laukumā stāv Ļeņina piemineklis.

Iļumžinovs: Nē. Galvenais iemesls ir tas, ka viņš ir mūsu radinieks. Viņa vecmāmiņa bija…

RL: …kalmikiete.

Iļumžinovs: Jā, un, starp citu, kristīta kalmikiete. Arī pats Iļja Nikolajevičs Uļjanovs, Ļeņina tēvs, mīlēja dzert kalmiku tēju. Lūk, jūs palūdzāt kalmiku tēju, tieši tā kā Ļeņina tēvs. Pirmkārt, Ļeņins ir kalmiks, otrkārt, Parīzē stāv pieminekļi krievu caram Nikolajam II vai Napoleonam. Nedomāju, ka desmit piecpadsmit gadi ir laiks, kad var izdarīt būtiskus secinājumus. Lai paiet piecdesmit vai simt gadi, un tad lai tauta lemj. Tā ir mūsu vēstures daļa, daļa no mums. Kāpēc visu pārsvītrot?

RL: Lasot informāciju par Kalmikiju, bieži var sastapt aptuveni šādus apgalvojumus: “vienīgā budistu nācija Eiropā”, “vienīgā stepju valsts Eiropā” un tamlīdzīgi. Vai jūs uzskatāt sevi par eiropieti?

Iļumžinovs: Bet, protams! Es uzskatu, ka mūsu padomju skolu sistēma ir eiropeiska – un es taču vēl piedevām esmu FIDE prezidents –, es mierīgi sarunājos ar Sorbonnas, Hārvardas absolventiem un tā tālāk. Izglītība, tātad, ir eiropeiska…

RL: Vai jūs uzskatāt, ka izglītība nosaka piederību Eiropas politiskajai un kultūras tradīcijai?

Iļumžinovs: Protams.

RL: Eiropas politiskā tradīcija nes līdzi sev tādu kā nepateicību pret varu, iespēju kritizēt, pretimstāvēt. Viss, ko valsts dara katra atsevišķa indivīda labā, tiek uzskatīts kā pats par sevi saprotams, jo tas taču galu galā ir valsts pienākums! Savukārt šeit ik uz soļa gadās redzēt iedzīvotāju pateicības: skolās, parkos, ciemos – visur redzamas pateicības plāksnes tieši jums.

Iļumžinovs: Protams, ka es esmu pret! Bet arī tam ir jāiziet cauri! Eiropā, skaidrs, tur viss ir noticis daudzu gadsimtu gaitā, demokrātija ir izstrādājusies pakāpeniski, daudz paaudžu ir nomainījušas cita citu, kamēr šai tendencei bija iespēja attīstīties. Arī Mozus 40 gadus vadāja jūdus pa tuksnesi, kamēr viņi netika galā ar savām astēm pagātnē. Savukārt šeit – pirms tam ciemā nebija nekā, bet pēkšņi ir ievilkta gāze un ūdens. Un to viņiem nav dievs dāvājis, bet kāds konkrēts cilvēks. Tikko jūs redzējāt mūsu ceļus – tie ir uzcelti par manu personisko naudu. Vai jūs bijāt viesnīcā? Praktiski visi budistu tempļi – jūs taču tur bijāt – arī ir uzcelti par manu naudu! Tā ir pateicība ne jau Kalmikijas prezidentam, bet personiski man. Tā nav budžeta nauda! Vai arī teātrī jūs šodien bijāt? Tur ir ieguldīti 3 miljoni dolāru, arī tas ir uzcelts par manu naudu, tā ir dāvana no manis.

RL: Un kur tad jūs pelnāt tādu naudu? Cik jūs saņemat kā prezidents?

Iļumžinovs: Kā valsts galva es neko nesaņemu, tas ir, saņemu 12 000 rubļus (aptuveni 400 ASV dolāru – red.), bet kopš 1993. gada es šo naudu pārskaitu Aršanas bērnu namam. No 1989. līdz 1993. gadam es biju Krievijas Uzņēmēju palātas prezidents, man piederēja aptuveni 50 firmas un kompānijas. Kad es atbraucu uz šejieni, es atvedu aptuveni 20 miljonus dolāru skaidras naudas, lai kaut kā uzturētu ekonomiku.

RL: Kā jūs pelnāt tagad, ja varat atļauties tērēt tik milzīgus personiskus līdzekļus?

Iļumžinovs: Šobrīd es nepelnu neko, naudu ienes toreiz radītie fondi un komerciālās struktūras. Bagātība slēpjas ne jau naudaszīmju skaitā, kas atrodas tavā makā vai personiskajā kontā. Manā kontā nav ne kapeikas. Es lūdzu: “Palīdziet teātrim, palīdziet ceļiem, palīdziet templim.” Bagātība ir tur, lai šajā brīdī un šajā vietā savāktu noteiktu naudas summu. Piemēram, tempļa celtniecībai bija nepieciešami 20 miljoni dolāru, un, lūk, viņš stāv. Vajadzēja teātrim 3 miljonus – un es tos dabūju.

RL: Kādā no intervijām jūs esat teicis: “Iztikšu bez Kalmikijas, bet Kalmikija bez manis ne.”

Iļumžinovs: Es paskaidrošu jums, kāpēc. Ja mēs atgriežamies pie pateicības un tā tālāk, tad es taču tik tiešām varu iztikt bez tā visa! Kalmikija pati par sevi ir neattīstīta, un, kad pēc perestroikas sākās tirgus ekonomika, tad, piemēram, Tatarstāna – tie bija 90 % no visa naftas ķīmijas kompleksa, Rostovā ir Rostseļmaš, Tallinā – elektrorūpnīca, Rīgā bija VEF, Čeļabinskā bija metalurģiskais kombināts. Bet Kalmikijā vispār nebija nekādu rūpnīcu. Bija lauksaimniecība, auni, un pat tos apēda! No kā maksāt pensijas, vilkt gāzi, taisīt ceļus? No kā dzīvot? Celt stadionus, baznīcas, tempļus, hurūlus? No kurienes tauta ņems šo naudu, ja viņai tās nav? Tāpēc arī es atnācu uz šejieni, ieguldīju savu personisko naudu, savu draugu, savu kompāniju naudu. Tieši tāpēc es teicu, ka bez Kalmikijas izdzīvošu, aizbraukšu uz Šveici vai Ameriku, vai Maskavu – tur man ir savas mājas, kompānijas, firmas, rollsroisi, tur es it kā normāli varētu dzīvot, braukāt, Chelsy pirkt un tā tālāk. Bet tāpēc, ka esmu kalmiks, es atnācu, un tauta man teica: “Tu, lūk, sev nopelnīji, uzcēli sev komunismu, nu tagad uzcel komunismu arī mums.” Un es sāku ieguldīt naudu šeit. Tagad mehānisms jau sāk griezties, tās rūpnīcas, ko esmu šeit uzcēlis, jau sāk nest peļņu. Un tās nav manas rūpnīcas, viss, ko esmu republikā uzcēlis – šie 38 budistu tempļi, 22 pareizticīgo baznīcas, mājamatniecības kombināts, kartona fabrika, – to visu es atdevu republikai. Kāpēc es to visu saku? Pēc prezidentūras beigām es vislabprātāk gribētu aiziet uz templi, es varētu kļūt par lamu vai aiziet klosterī.

RL: Man jau nu liekas, ka par pašiem kalmikiem grūti atrast kaut ko interesantāku, nemaz nevajag neko izgudrot no jauna, un tā tad arī ir jūsu nacionālā bagātība.

Iļumžinovs: Te es varu atkārtot Jakutijas prezidenta teikto – viņš divdesmit gadus bija Jakutijas priekšgalā, tagad viņš ir Federācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņiem taču tur zelts, dimanti… Mēs Kremlī sēdējām, kad Šaimijevs, Tatarstānas prezidents, saka, lūk, es tagad pie Kirsana aizsūtīju delegāciju, izpētīt, vai viņiem ir nafta. Un, lūk, Šaimijevs sēž, mēs sēžam kā tagad un dzeram tēju pirms tikšanās ar Jeļcinu pie viņa pieņemamajā istabā. Un Šaimijevs saka: ”Varbūt Kirsanam būs lieli dabas resursi – nafta, gāze,” bet Nikolajevs – viņš tāds vecs jakuts, pieredzējis cilvēks – saka: “Galvenie dabas resursi Kalmikijā ir nevis nafta un gāze, bet Kirsans Iļumžinovs.” To viņš (smaida) pirms divpadsmit gadiem pateica, kad man bija tikai trīsdesmit, tagad jau vecs esmu palicis. Es pats nekādu personības kultu neveidoju, mēģinu uz to visu it kā no malas paskatīties, budistiski. Ir Kirsans, kuram ir jāstrādā, jāpelna nauda Kalmikijas republikai, un ir tas, kuram izsaka pateicību.

RL: Un uz to, kura attēls redzams kabinetos un sabiedriskās vietās, uz to jūs arī raugāties no malas?

Iļumžinovs: Es visu laiku... nav jau tā, ka dubultojos, bet… Ir tas, kurš skatās, lai tam otram neļautu pārāk atslābināties. Nav tā, ka es pamostos no rīta un skatos spogulī, domādams, cik dižens es esmu un kāds malacis: lūk, vēl vienu templi uzcēlu! Es uzskatu, ka es atstrādāju karmu, ka mani kāds no augšas uz šejieni ir atsūtījis, un man vajag strādāt vaiga sviedros. Tas ir, kopš 1993. gada man nav bijis neviena atvaļinājuma, nevienas sestdienas un svētdienas. Jauno gadu es sagaidu cietumā, apsveicu apcietinātos, atbildu uz jautājumiem, bet 1. janvāra rītā pulksten deviņos jau esmu darbā. Arī savā dzimšanas dienā es strādāju.

RL: Jūs esat teicis, ka esat augstāks par visu, kas par jums pateikts. Kas personiski jums ir bijis visnepatīkamākais?

Iļumžinovs: Nekas. Pilnīgi nekas. Ziniet, kā saka: suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Es nepievēršu uzmanību, nu – runā un runā… Ja tas ir konstruktīvi, par lietu. Es strīdos ar celtniekiem, arhitektiem, bet, ja esmu lēmumu pieņēmis, tad – kritizē, nekritizē – viss viens. Es saku – uzcelšu, izdarīšu – un tad jau tiksim galā. Es pieņemu lēmumus un tāpēc es nekā nereaģēju, ko tur kāds runā.

Kad 1994. gada martā es iznācu no šī kabineta, tad kas tikai ārā nedarījās: mītiņi un kas tikai vēl ne. Mums jāatceļ Konstitūcija, mums jāatceļ Kalmikijas suverenitātes deklarācija, mums jāatceļ likums par Kalmikijas pilsonību – mums nav vajadzīga šī fiktīvā suverenitāte, jo mēs dzīvojam vienotā Krievijā. Mums ir viens rublis, viena robeža. Kāpēc mums spēlēt suverenitāti? Mums nav vajadzīgs prezidents – es taču 1994. gadā atteicos no prezidenta posteņa! Teicu, kāpēc, kāds vēl prezidents? Lūk, mums ir Krievijas prezidents, un pietiek! Un visi te izgāja ielās: “Nost ar Kirsanu! Susurus ēdīsim, no Maskavas neko neprasīsim!”

Es izgāju laukumā un teicu: “Ja mēs neatteiksimies no šīm neīstajām suverenitātēm, tad pēc pusgada krievu tanki ieies vienā no Krievijas federācijas subjektiem.” Un tad vēl es neko nezināju par to, kas notiks Čečenijā. Tas bija martā, bet pēc 7 mēnešiem, novembrī tanki iegāja Groznijā.

RL: Sakiet, ko nozīmē dzimtu pases?

Iļumžinovs: Es reiz teicu, ka mēs nevaram celt nākotni, neapzinoties savas dziļās saknes. Katram bērnam ir jāzina, kas tieši ir viņa vectēvs, kas – vecvectēvs. Ja viņš zinās savas saknes, viņš nesāks smēķēt anašu. Viņš sāks aizdomāties, ka viņš ir no noteiktas dzimtas un viņam šī dzimta ir jāturpina.

Starp citu, Kirsans ir krievu vārds, tieši slāvu. Piemēram, Vanga pateica, ka tas ir senslāvu vārds. Atcerieties, Turgeņevam Tēvos un dēlos brāļus Kirsanovus, Bazarovus… Mans kalmiku vārds ir Badma, ar uzsvaru uz pēdējo “a”. “Om mani padme hum”, tas ir lotoss. Tulkojumā no kalmiku valodas badma nozīmē lotosa zieds. Daudziem kalmikiem ir divi vārdi. Tagad visi cenšas likt kalmiku vārdus, saglabāt tradīcijas.

Kad mēs atgriezāmies no Sibīrijas, šeit bija savairojušās kalnu aitas, kuru nagi radīti tam, lai ložņātu pa kalniem. Bet staigājot pa stepi, viņas noārdīja virskārtu, vajadzīgi divdesmit gadi, lai stepe atkal ataugtu! Bet es sāku no Mongolijas un Ķīnas ievest aitas ar mīkstiem spilventiņiem – viņas iet, un zāle noliecas, bet netiek nomīdīta. Vakar jūs bijāt Džangariādā un redzējāt – tā visa taču arī nebija, Padomju Savienībā bija pret to…

RL: Kā jūs domājat saglabāt savu unikalitāti?

Iļumžinovs: Tas ir globāls jautājums, jo iedzīvotāju šeit ir tikai 300 tūkstoši, kalmiku pat vēl mazak, aptuveni 150 tūkstoši, un teritorija ir salīdzinoši liela – 76 tūkstoši kvadrātkilometru, vislielākā Krievijas dienvidos. Ingušija ir 6000, Čečenija – 9000, Stavropoles apgabals – 60 000, Dagestāna – 15 000 kvadrātkilometru, bet mums… Un nafta, gāze – kā te tikai nav! No vienas puses, ap mums ir lielie pareizticīgie reģioni, no otras puses, no dienvidiem, no austrumiem, mūs spiež musulmaniskā Čečenija, Dagestāna, Kazahstāna. Tātad, mēs esam starp zaļo islāma karogu un krievu pareizticību, mēs maziņi, dzelteni kalmiki – budisti. Mums ir šeit jāizdzīvo.

RL: Es katru dienu vairākas reizes braucu garām Ostapa Bendera piemineklim, bet diez vai to var uzskatīt par viennozīmīgi pozitīvu tēlu.

Iļumžinovs: Bendersir radīts mūsu padomju laikmetā, Ilfs un Petrovs tik krāšņi viņu aprakstījuši… Ja jau viņš nebūtu pievilcīgs, daudzas paaudzes nemaz nebūtu viņu iepazinušas. Ir pagājis jau daudz laika, bet mēs vienalga lasām, smejamies – tāds normāls biznesmenis bija… Ja viņš būtu dzīvojis mūsdienās, droši vien būtu kļuvis oligarhs. Nu, zaudēja viņš biznesu… laikam jau savas labsirdības un uzticēšanas dēļ, nevajadzēja viņam doties uz ārzemēm.

RL: Un kāds ir jūsu mīļākais citāts?

Iļumžinovs: Nuu (nopūšas), tas, kas bija saistīts ar Kalmikiju. Vai atceraties, viņš radīja kooperatīvu Ragi un nagi? Kāpēc, prasāt, mēs pieminekli uzstādījām? Atveriet Divpadsmit krēslos pirmo nodaļu, kur viņš radīja šo kompāniju:atnāk pie viņa divi studenti, un šie studenti tā viņu sabadīja, ka viņš nezināja, kur dēties, un viņš viņus aizsūtīja uz Kalmikijas stepēm. Tur tā arī stāv rakstīts: “... uz Kalmikijas stepēm sagatavot ragus un nagus.” Un kopš tā laika tad šie studenti te klīst, viņu (smaida) pēcteči šeit dzīvo…

RL: Jūs esat sasniedzis ļoti augstu pozīciju sabiedrībā. Bet dzīvē gadās krist visiem, un, jo augstāk ir uzkāpts, jo zemāk gadās nokrist.

Iļumžinovs: Es mierīgi izturos pret to, vai es esmu vai neesmu prezidents, vai man ir vai nav miljons dolāru. Redziet, jaunībā esmu visam izgājis cauri, visam. Kad es nopelnīju savu pirmo miljonu dolāru, man bija divdesmit septiņi gadi, un es pieprasīju, lai japāņi man to izsniedz skaidrā naudā. “Kāpēc skaidrā?” viņi prasa. Saku: “Nu, gribas man skaidrā!” Atnesa skaidrā naudā vienu miljonu dolāru. Es savācu savus draugus, uzliku miljonu uz galda, bet tur šņabja pudele, viss, kā nākas, un saku: “Puikas, lūk, miljons dolāru – tādi, lūk, papīrīši!” Agrāk domāju – būs man nauda, nopirkšu džinsas Lee, Wrangler, muzikālo centru Sharpe 555, mersedesu sev nopirkšu, tā es toreiz domāju. Pataustīju, apčamdīju to čupu, bet no rīta pamodos pilnīgi vienaldzīgs. Nauda vajadzīga, lai dzīvē kaut ko īstenotu.

Vai arī – kādu rītu es pamodos kā prezidents: “Lūk, visa republika, lūk es – trīsdesmitgadīgs cilvēks, jauns vēl…” Bet trīsdesmit trīs gados es pamodos kā FIDE prezidents, manā pārvaldījumā bija 165 valstis. Un labi, ka visam tam esmu izgājis cauri, jo līdzi jau nepaņemsi neko – ne magnetofonu, ne mersedesu. Viņpasaulē, es domāju – ne briljantus, ne naudu. Neko. Tā arī aiziesi. Tāpēc es mierīgi attiecos gan pret nāvi, gan pret darbu. Es spogulī neskatos, kā daži, un ordeņus sev nekarinu. Es jebkuros apstākļos jūtos komfortabli: gan ar prezidentiem, gan ar klasesbiedriem, gan ar vilciena pasažieriem. Varu lidot ar personīgo lidmašīnu, bet varu vilcienā kopējā vagonā, ja tas ir nepieciešams.

RL: “Man patīk…”, “es izlēmu…”, šahs, Benders – tās visas ir jūsu personiskās idejas. Vai tautai, kalmikiem tas patīk? Pastāv taču iespēja noskaidrot sabiedrības domas…

Iļumžinovs: Bet tas mani, ziniet, vismazāk interesē: patīk viņiem vai nepatīk! Galvenais, ka tas patīk man. Pirmkārt, tas ir mans pienākums pret Kalmikiju – viņa ir mani dzemdinājusi un devusi iespēju kļūt bagātam cilvēkam, pabeigt prestižu institūtu un tā tālāk. Pasauli ieraudzīt – to visu man devusi Kalmikija. Bet tas, ko es daru Kalmikijā pašreiz, ir it kā šī parāda atdošana. Es vienkārši strādāju un daru to sev, jo es taču pats zinu, ka redzu desmit gājienus uz priekšu. Ka esmu kalmiku tautas priekšgalā, bet līderi un vadoņi – viņu pienākums nav skatīties atpakaļ. Bars ir bars.

RL: Tad jau jūsu vadības stilu tomēr var nosaukt par autoritāru…

Iļumžinovs: Labi, bet vai es jums drīkstu uzdot jautājumu: kur tad slēpjas šis autoritārisms – visi tik daudz par to runā, bet īsti nevar pamatot?

RL: Raugoties no politikas teorijas viedokļa…

Iļumžinovs: Jā, jā…Redziet, ir parlaments… sāksim, tā teikt, no krāsns. Ko nozīmē – uzspiest savu gribu? Ja cilvēks saka: celsim tādu un tādu objektu, un viss – es tā gribu, ja? Un neviens neko nevar pateikt pretī. Bet, ja pastāv republika, piemēram, Kalmikija, ir republikas parlaments – tautas vēlēti deputāti, kuri reizi gadā pieņem budžetu, teiksim,3 miljardus rubļu. Tālāk – parlaments ir apstiprinājis valdības priekšsēdētāju, kurš šo budžetu izpilda, šī nauda viņam ir jāiztērē: skolām, slimnīcām un tā tālāk. Pie parlamenta darbojas Skaitļu palāta, kas pieņem tālākos lēmumus un kontrolē procesu. Man kā republikas prezidentamnav tiesību tur iejaukties. Kur šeit ir autoritārisms? Bet runājot par City Chess, tempļiem un citiem objektiem – tie ir uzcelti par manu personīgo naudu. Gribu – ceļu stadionu, bet gribu – neceļu. Budžeta līdzekļu mums knapi pietiek algām un slimnīcām. Bet teātri, tūrisma forumi un pat ceļi – viss ir uzcelts par manu naudu. Runājot par publisku lēmumu apspriešanu ­– sakiet, cik procenti Lielbritānijas iedzīvotāju nobalsoja pret karu Irākā? Par spīti tam Blērs pieņēma gluži citu lēmumu. Tā kā par to autoritārismu vēl varētu runāt ilgi, pēdējā laikā jūsu piesauktajās demokrātiskajās valstīs ir daudz īpaši spilgtu piemēru.

RL: Krievijas internetā var lasīt, ka Kalmikijā nav iespējams nopirkt jūsu politikai nesimpatizējošus preses izdevumus. Painteresējoties Elistas centrā dažos kioskos, es guvu apstiprinājumu šim apgalvojumam.

Iļumžinovs: Es teikšu, ka tās ir galīgas muļķības. Kāpēc? Tāpēc, ka mums nav valstij piederošu tipogrāfiju. Aizejiet uz tirgu: tur būs viss!(Smaida.) Sākot ar to, ka Putins ir āzis un Iļumžinovs stulbenis – visu atradīsiet. Bet avīze, kuru jūs domājat, jau ir zaudējusi divas tiesas prāvas. Jā, viņi sākumā drukājās šeit, bet nesamaksāja naudu, iekļuva parādos… Tās bija tīri finansiālas problēmas. Tie, kas drukājās Volgogradā, tagad ir pārbēguši uz Stavropoli, bet mums pienāk pavēstes no tiesas, lai ķeram viņus ciet. Viņi iznāk reizi mēnesī vai tad, kad savāc naudu kaut kādām politiskām akcijām, izdod avīzīti un viss. Bet valsts atbalstu saņem tikai avīze kalmiku valodā. Tā ka man ir vienalga, vai viņi raksta vai neraksta… Es nesākšu reaģēt uz to, ko kaut kāds žurnālists ir sarakstījis, varbūt viņam samaksājis kāds ministra vietnieks, kurš grib kļūt par ministru un cer, ka Kirsans to izlasīs, ministru padzīs, bet viņš pats dabūs vietu. Man vissvarīgākais ir, vai uzdevums izpildīts vai nav, nevis tas, ko par tevi raksta – varbūt žurnālists ne ar to kāju no gultas piecēlies. Kāpēc gan man viņus apspiest, ja pie mums Krievijā Argumentos un faktos vai Komsomoļskajā Pravdā tādas blēņas raksta… Es uzskatu, ka Dievs ir iedalījis laiku radīšanai, bet nevis tam, lai skraidītu pakaļ žurnālistiem un skaidrotu attiecības. Tā ir tukša laika tērēšana – es nekad neesmu ar to nodarbojies. Ir viņi – un ir, ja nav – nav. Ir taču motosportisti un planieristi, un ir maizes cepēji.

RL: Jāsaka gan, ka jūs esat viens no spilgtākajiem piemēriem, kas visai veiksmīgi izmantojis masu medijus sava tēla radīšanai un stiprināšanai, tā teikt. Eiropā var sastapt cilvēkus, kas pazīst jūs, bet par tādu Kalmikiju neko nav pat dzirdējuši.

Iļumžinovs: Jā, te kāds ir skaitījis, gada laika kā par FIDE prezidentu par mani ir aptuveni 50 tūkstoši publikāciju. Ja parēķina, ka gada laika es apmeklēju aptuveni piecdesmit valstis, tad tā tas arī varētu būt.

RL: Tad jau Kalmikijā jūs pavadāt ļoti maz laika.

Iļumžinovs: Nē, esmu pietiekami bieži. Es gribēju teikt, ka caur mani uzzina arī par Kalmikiju. Piemēram, skolas laikā es braucu ekskursijā uz netālo Volgogradas apgabalu, un gids jautāja: ”Bērni, no kurienes jūs esat?” Mēs teicām: “No Kalmikijas!” – “Ai,” viņa teica: “tur jau laikam ir ļoti auksti!” Droši vien domāja, ka Kalmikija atrodas blakus Jakutijai. “Tante,” mēs teicām, “mēs te simt kilometrus no jums dzīvojam!” Kad iestājos Starptautisko attiecību institūtā, mana angļu valodas skolotāja – it kā taču izglītots cilvēks, institūtu beigusi – nezināja, kur atrodas Kalmikija. Bet mēs tā palēnām pamazām: mūsu ansambļi Vācijā, Francijā, Amerikā sāk uzstāties. Mūsu šahisti sākuši saņemt balvas: desmitgadīgais Sanans Sagirovs ir pasaules čempions šahā savā vecuma grupā, Baira Kavanova – Krievijas, Eiropas čempione. Brāļi Baktajevi – Eiropas čempioni brīvajā cīņā. Raimkuls Malambekovs – divkārtējais pasaules čempions boksā. Bronzas, sudraba Olimpisko spēļu čempioni. Futbola komanda Uralan ieņēma septīto vietu augstākajā līgā Krievijā. Aleksejs Smertins, savulaik Uralan izskolots, tagad ir Krievijas komandas kapteinis, Jaškins, Kormiļcevs – spēlē Kijevas Dinamo. Bērnu futbola komanda pirms diviem gadiem kļuva par Krievijas čempioni. Mēs radām arī jaunus vārdus, nav jau vairs tā, ka tikai viens Iļumžinovs… Un 300 tūkstošu cilvēku lielai tautai tas ir daudz. Es mēdzu teikt: “Jūs, kalmikus, Maskavas metro sabāzt un maskavieši pat neievēros, ka tādi kalmiki te uzradušies!” Tāpēc es vienmēr saku: domājiet, kā cits citam palīdzēt, domājiet, kā strādāt, bet nedomājiet, kā strīdēties un skaidrot savstarpējās attiecības. Ko jūs panāksiet? Vajag propagandēt republiku, vajag radīt labas lietas, radīt sasniegumus boksā vai tautas daiļamata mākslās… Metro jūs iesēdināt, un neviens pat nepamanīs, ka tādi ir…

RL: Vai bijušais rīdzinieks Grigorijs Lučanskis arī ir jūsu draugs?

Iļumžinovs: Draugi man ir tikai daži – no bērnības, bet pārējie… ir kompanjoni, ir paziņas. Man ir ļoti līdzens raksturs – es vēl savā mūžā ne ar vienu neesmu sastrīdējies. Gariks… (Smaida.) Varu viņam tagad piezvanīt, viņš ir patīkams cilvēks, biznesmenis, oligarhs, strādā… Šaham daudz palīdzējis.

RL: Bija brīdis, kad Holandē legalizēja vieglās narkotikas un tai pašā brīdī strauji pieauga tūristu daudzums. Varbūt, ja Kalmikija legalizētu anašu, tad…

Iļumžinovs: Nē, nē, es noteikti esmu pret alkoholismu un anašu. Jau otro gadu pēc kārtas es izdodu rīkojumu Par veselīgu dzīvesveidu. Es aizliedzu lietot spirtotus dzērienus darba vietā un darba laikā. Kāpēc es ceļu sporta zāles?Kāpēc marihuānu pīpēt? Labāk lai futbolu un šahu spēlē! Biznesam tas nav vajadzīgs, es jau varētu arī citos veidos gan nopelnīt vairāk… un tā tālāk. Kas te ko pīpēt? Labāk lai iepazīst Budas mācību un meditē – iegūs lielāku kaifu. (Smejas.)

RL: Vai tūrisma ofšors Kalmikijā attieksies arī uz ES valstu pilsoņiem?

Iļumžinovs: Arī. Mums taču darbojas dubultais nodokļu aplikšanas likums: ja šeit nodokļi ir samaksāti, tad viņi var tur nemaksāt.

RL: Tad varbūt mēs starp Latviju un Kalmikiju varam vienoties par bezvīzu režīmu?

Iļumžinovs: Tas gan nebūs iespējams – mēs taču esam Krievijas Federācijas subjekts.

RL: Arī Dalailamas atbraukšana uz Krievijas Federāciju nebija iespējama….

Iļumžinovs: …bet mēs sarunājām.

RL: Tad rodas jautājums – ko jūs ziedojāt, lai tas notiktu?

Iļumžinovs: (Saminstinās.) Nu… daudz ko. Bet sarunājām. Viņš atlidoja, par spīti visam un visiem. Lūk, ko nozīmē ticība – neiespējamo mēs varam pārvērst par iespējamo. Neviens taču neticēja! Kā man stāstīja, TV, viens no Krievijas ministriem, kurš sēdēja blakus prezidentam Putinam, teica: “Jā… nu nav ko teikt!”

Jā, es ziedoju kaut ko savu, bet tauta saņēma iespēju ieraudzīt dzīvu budu un šeit – Kalmikijā, pat pieskarties viņam.

RL: Šajā gadījumā es vairāk domāju par Krievijas un Ķīnas starpvalstu attiecībām, un ir skaidrs, lai cik liels būtu jūsu personiskais ieguldījums, tas šeit nespēlē īpašu lomu.

Iļumžinovs: Protams, tā nav tikai nauda, nebūt ne. Tā ir iespēja… sarunāt, iespēja iziet… Jūs zināt: līst lietus un ir iespēja iziet starp lietus strūkliņām. Un – mēs taču to izdarījām.

RL: Un arī zobu dabūsiet?

Iļumžinovs: …un arī Budas zobs būs. Protams, tas ir ļoti sarežģīti, bet mēs mēģināsim sarunāt. Lūk, ar dažiem Indijas valdības locekļiem jau esmu sarunājis, nu… runājamies. Protams, tas ir sarežģīti – tikai septiņi jau tie zobi vairs palikuši…

RL: Par spīti jūsu pārliecinošajam tonim, man ir radies priekšstats, ka kalmiki, lai gan senas vēstures, kultūras un reliģiskā gara mantinieki, tomēr ir diezgan nedroši un nepārliecināti cilvēki.

Iļumžinovs: Jūs nebijāt šeit pirms divpadsmit gadiem – 1993. gadā. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir – pietiek staigāt ar pastieptu roku! Un otrs uzdevums – iznīdēt provinciālisma garu, ka mēs, lūk, atrodamies civilizācijas pažobelē.

RL: Radīt dižkalmiku šovinisma garu?

Iļumžinovs: Radīt apstākļus, lai katrs cilvēks sev notic – tas ir pats svarīgākais. Ka mēs esam tāda pati civilizācijas daļa kā Japāna vai Francija, Maskava vai Sanktpēterburga. Tāpēc es uz šejieni esmu aicinājis Boney-M, Čaku Norisu, Mašu Rasputinu un daudzus, daudzus citus. Lai Kalmikijas bērni un jaunie cilvēki redzētu, ka nav obligāti jābrauc uz Maskavu, šeit – pilsētas laukumā par brīvu var dziedāt un dejot. Ka uz šejieni var atbraukt Boriss Spaskis, Garijs Kasparovs. Nātans Rotšilds var atbraukt! Miljardieri, Rokfellers, piemēram, braukā uz šejieni!

Palēnām, pamazām… Arī Maskava necēlās uzreiz.

P.S. Raksta nodošanas brīdī divus gadus līdz prezidenta termiņa beigām Kirsans Iļumžinovs atteicās no prezidenta posteņa ar lūgumu, lai Putins izskata jautājumu par viņa uzticamību. Pēc Krievijas jaunās likumdošanas turpmāk republiku prezidentus un gubernatorus iecels prezidents personiski. Šādu politisku gājienu pirms Iļumžinova jau izspēlējuši vairāki Krievijas reģionu gubernatori cerībā, ka Putins viņu kandidatūras apstiprinās atkārtoti. Tautas hurūls vēl joprojām gaida jaunā Kalmikijas prezidenta vārda nosaukšanu. Ļoti iespējams, ka mēs to jau zinām..

RL mājaslapā lasāms Anitas Admines raksts Apdziedāja stepju ērgli viņa.