Pēc četrarpus gadiem atgriezos pilsētā, kurā kādreiz nodzīvoju tieši tikpat – četrarpus gadus. Šī skaitļu sakritība ir nejauša un neplānota, kaut gan tagad rakstot šķiet, ka tā ir zīmīga, kā teiktu mācītājs Rubenis. Par zīmīgām gandrīz neizbēgami kļūst visas vietas, kurās apmetas, nevis tikai tās caurbrauc. Apmešanos no caurbraukšanas nošķir nevis kustības mērķi, pati mērķtiecība vai pavadītā laika ilgums, bet dažas simboliskas kustības, no kurām pati simboliskākā ir sava vārda pielīmēšana pie pastkastītes kādā līdz šim bezpersoniskā kāpņu telpā.
Nesen kāds viesis šo manu zīmīgo vietu nosauca par “mazpilsētu”; sirdī iedūrās asumiņš, lai gan zinu, ka tādu noniecinājumu nevajag uzreiz attiecināt uz sevi – arī mazpilsētās dažkārt dzīvo cilvēki, kas ir skaisti, krietni un gudri, un šī iespējamība šķiet jo ticamāka, ņemot vērā, ka mūsu sarunas kontekstā par mazpilsētu tika saukta pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 450 tūkstošus. Bet kaut kā tomēr vajag atbildēt, lai pašam būtu skaidrs – man patīk pilsēta, kurā attālumus starp dzīvei svarīgajiem punktiem ikdienā var mērīt, izmantojot sava ķermeņa locekļu radītos nogriežņus – proti, soļa platumu; pilsēta, kuras kartei neredzams, bet nepārprotams pārklājas paša gaitu radītais sarežģītais cirkulācijas daudzstūris. Noteiktos brīžos skudra iztek no izejas A un aizvelk baļķi uz ieeju B, tad atkal iztek no izejas B un aizvelk skuju uz ieeju C – pirmais nogrieznis viņai paņem tieši 15 minūtes, bet otrais – 27, ja viņa kustas vienmērīgi ātri, neapstājas pie skatlogiem un nekur neietriecas. Kā vietējie mēdz teikt – tā ir pilsēta ar cilvēcisku mērogu. Man tā patīk arī zilās miglas un Reinas klātbūtnes dēļ.
“Atgriešanās” ir vārds ar jēdzienisku slodzi un stabilu tam pieaugušu tēlu – šis tēls izsaka pārmaiņas, kas lielākoties ir neatgriezeniskas. Teiksim: atgriezos pēc gadiem savā bērnības mājā, un nekas vairs nav tā, kā bija kādreiz – onkuļi nomiruši, taciņas aizaugušas, indiāņi aizgājuši; tur, kur kādreiz bija pasaules naba, tagad ir Līvānu ciemats. Nez, vai, atgriežoties savā zīmīgajā mazpilsētā, es gaidīju, ka pat ielas būs mainījušas savu novietojumu un kanālos ūdens plūdīs uz pretējo pusi – tā, it kā telpā vajadzētu atspoguļoties visiem šiem bērnišķīgajiem lēmumiem: šoreiz darīt visu pavisam citādāk, justies pavisam citādāk, vārdu sakot – “sākt jaunu dzīvi”.
Katrā ziņā es negaidīju, ka nekas nebūs mainījies. Piemēram, veikali – tie visi ir turpat, kur bija toreiz, pat tie mistiskie veikali, kuros, pēc pircēju plūsmas spriežot, pārdod nevienam nevajadzīgas lietas. Aiz letēm stāv tās pašas pārdevējas, vien matu sakārtojums mainījies, bet arī ne visām. Uz tiltiņa krāmu tirgū tajā pašā labajā pusē, kur pirms četrarpus gadiem, pārdod tos pašus trauku dvielīšus, paciņās pa seši. Tuvāk ūdenim – metāla kannās rozes, buķetēs pa desmit, droši vien no tiem pašiem sakneņiem. Prefektūra, skaidrs, atrodas turpat, bet skola – mana skola! Pie 412. kabineta stāv mademoiselle Le Feuvre– stāv ar muguru, lietišķā kostīmā, uzmundrina savus studentus un tur rokā to pašu nobružāto gaišbrūnas ādas portfeli, ko es pēdējoreiz redzēju pirms pieciem, nē, pirms sešiem gadiem. Es pat zinu, kas tur iekšā – tur ir mājasdarbi, un es tos jau izpildīju, fū, paldies Dievam, pirms sešiem gadiem. Viņas akadēmiskā karjera ir nevainojama – viņai nav ģimenes, nav bērnu, izskatās, ka nav arī vīrieša. Arī viņas kolēģis nav redzami novecojis, kaut manāms, ka pēdējā laikā viņš piekrāso matus. No auditoriju sienām dveš stabilitāte, sistemātiskums, miers un garantijas; uz augšu lēni, lēni tiecas karjeras kāpnes, kurās nekādi nav iespējams ar vienu soli pārlēkt vairākiem pakāpieniem... Vai es pateicu sākumā, ka mana mazpilsēta atrodas tā sauktajos Rietumos? Pat tādā kā centrālā to daļā, par kuru mēdz teikt, ka tajā “krustojas visi ceļi”.
Jocīgi – pašas svarīgākās Rietumu pasaules īpašības var ilgi palikt nepamanītas, pat ja intuitīvi tās tiek apjaustas un dažs labs pat tiecas tās kaut kā iepludināt savas dzīves haosā, – tas tāpēc, ka visas vēstis, ko mēs saņemam kā laikrakstu lasītāji vai caurbraucēji, rada mānīgo priekšstatu, ka šis ir, piemēram, “pārmaiņu laiks”, ka rietumnieki “pārdzīvo identitātes krīzi”, ka metropoļu ielas tricina streikotāju un bezdarbnieku pūļi, kuriem nopakaļus dārdēdami gāžas tūkstošgadīgu katedrāļu torņi. Patiesībā viss plūst kā pa mierīgu upi, un nupat es otrreiz tajā mierīgi iekāpu.
Pagaidiet! Es jau grasījos pabeigt, bet nevar taču pat mazā rakstiņā pieminēt Rietumu pasauli, nepieminot terorismu vai vismaz tā draudus. Pēc atgriešanās sapratu, ka mierīgajiem rietumniekiem teroristi ir vairāk vajadzīgi nekā teroristiem rietumnieki; tās ir gandrīz vai mīlas attiecības; un tāpēc arī visu laiku tā šausmīgā ņemšanās, kurai cauri spiežas tāda kā fascinācija, tādas kā ilgas un gaidas, ko netieši tikko pauda pat šīs zemes prezidents, skaitot savu mantru:
“Mums jābūt gataviem. Mēs esam gatavi.” Iedomājieties to brīnišķīgo brīdi – kādu rītu, kā jau četrdesmit gadus, tu nes savu portfeli ar mājasdarbiem uz universitāti, bet universitātes vairs nav... Un jau četrdesmito gadu tu katru rītu dodies uz stūra maiznīcu pie beķera Žana, lai dabūtu savu brokastu bageti, bet teroristi ir appludinājuši visu kvartālu un maiznīcas nav...
Pēkšņi tev, rietumniekam, ir tā izslavētā “iespēja”, kas mums, jaunbūvniekiem pļavā, jau apriebusies līdz kaklam. Attālumi ir zīmīgi mainījušies, ceļi krustojušies un aizmugurē beidzot nogāžas sen apnikušais tūkstošgadīgās katedrāles tornis.
