Atstājot Ņūorleānu

Kad pirmoreiz ieraudzīju Laionelu Petrī, viņš stāvēja uz savas mājas otrā stāva balkona Ņūorleānas Devītajā iecirknī. Tā bija koka māja ar baltu apšuvumu un firziķsārtu apdari. Petrī, afroamerikānim ar iesirmiem melniem matiem un ūsām, šķiet, bija pāri sešdesmit. Blakus viņam, modri saslējis ausis, stāvēja liels aitu sugas suns. Abi lūkojās kaut kur pāri priekšējā pagalma nožogotajai teritorijai. Petrī acīmredzami bija darbīgs cilvēks: pret balkona margām bija atslietas krāsotāja kāpnes un, sasniedzams no stiklaplasta kanoe laivas, kas bija piesieta pie mājas, karājās oranžu glābšanas vestu ķekars. Kanoe šūpojās virs smirdīgā melnā ūdens, kas pildīja ielu un bija gandrīz pilnībā pārpludinājis mājas pirmo stāvu. Žoga kaltie dzelzs pīķi slējās apmēram 20 cm virs ūdens līmeņa, iezīmējot kvadrātu, kas atdalīja māju no ielas.

Petrī māja atšķīrās no kaimiņu mājām – tās lielākoties bija nelielas ķieģeļu rindu mājas vai nolaistas, dēļiem apšūtas mājeles, kuru dziļie lieveņi saplūda ar ielu. Viņējā bija celta tālāk zemesgabala iekšienē un šķita pašapzinīgāka. Netālu no žoga, vietā, kur droši vien bija bijusi iebrauktuve, rēgojās divu nogrimušu vieglo un viena kravas auto jumti.

Es sēdēju četriem pasažieriem domātas Yamaha WaveRunner motorlaivas aizmugurē, laivu vadīja no Kalifornijas atbraukusī Šona Aladio, enerģiska sieviete pāri četrdesmit ar gariem blondiem matiem. Bija pagājušas astoņas dienas, kopš orkāns Katrīna sasniedza sauszemi, un Aladio meklēja izdzīvojušos, kuri paši nespēja izkļūt no ūdens ielenkuma, kā arī tos, ko glābēji dēvēja par “nogaidītājiem” – ņūorleāniešus, kas nebija gribējuši pamest savas mājas vienā no nabadzīgākajām un orkāna visvairāk izpostītajām pilsētas daļām – Devītajā iecirknī Ņūorleānas austrumos.

Aladio izmanevrēja motorlaivu tā, ka mēs apstājāmies paralēli Petrī žogam, un pēc tam, kad bija viņam uzsaukusi sveicienu, jautāja, vai viņš negribētu braukt mums līdzi; viņš pieklājīgi pamāja pretī, taču tad noraidoši papurināja galvu. Aladio sacīja, ka ūdeņi ir saindēti un ka viņš drīz saslims. Viņš kaut ko atbildēja, taču WaveRunner dīkstāvē rūcošā motora dēļ nevarējām to saklausīt. Aladio izslēdza aizdedzi.

Petrī paskaidroja, ka dienu pirms Katrīnas piezemēšanās viņa sieva, dēls un meita ar mašīnu devušies projām no pilsētas uz Batonrūžu. Viņš nezinot, kur ģimene atrodoties tagad un, ja aizbrauktu arī viņš, viņi nezinātu, kur viņu meklēt. Viņš sacīja, ka gribot nogaidīt, kamēr ūdens nokrītas un ģimene atgriežas.

Aladio atbildēja, ka varas iestādes neļauj šī rajona iedzīvotājiem atgriezties Ņūorleānā un ka varētu paiet vesels mēnesis, iekams ūdens līmenis nokritīšoties. Viņš uzmanīgi to uzklausīja, pamāja ar galvu un atbildēja, ka viņam esot pārtikas krājumi un mazliet dzeramā ūdens, ka ar viņu viss būšot kārtībā – viņš pagaidīšot. Viņš paglaudīja sunim galvu. “Paldies, bet man nekas nenotiks,” viņš teica. Aladio mēģināja vēlreiz. “Varu jums apgalvot, ka tad, ja paliksiet šeit, savu ģimeni jūs nesatiksiet,” viņa teica; daudz ticamāka esot iespēja, ka, saelpojies indīgo ūdeņu izgarojumus, viņš zaudēšot samaņu un nomiršot.

Petrī apvaicājās, vai viņa varot apsolīt, ka viņš nokļūšot pie ģimenes.

Aladio brīdi klusēja, tad man klusiņām teica: “To es viņam nevaru apsolīt. Ja es viņu nodošu varas iestādēm kā visus pārējos evakuētos, viņu var aizsūtīt uz jebkuru valsts nostūri.”

Atkal pievērsusies Petrī, viņa jautāja: “Ja es pati jūs aizvedīšu uz Batonrūžu, vai brauksiet man līdzi?”

“Pati mani aizvedīsiet?” viņš pārjautāja.

“Jā,” viņa atbildēja. “Apsolu. Šodien, kad beigšu darbu, es jūs uz turieni aizvedīšu.”

Petrī paspēra soli atpakaļ uz terases. Viņš domīgi pacēla galvu un jautāja, “Vai varu ņemt līdzi suni?”

“Ak dievs,” Aladio tikko dzirdami nomurmināja, “cik tas ir grūti.” Tad viņa sacīja: “Man ļoti žēl, Petrī kungs, bet nē, dzīvniekus mums neļauj evakuēt. Jums viņš būs jāpamet te.”

Petrī iekrampējās balkona margās un, galvu nodūris, vēl paliecās uz priekšu, tādā kā palēninātā lēcienā uz priekšu. Tad viņš pamāja un teica: “Labs ir.”

Aladio sacīja, lai Petrī sagatavojot nelielu somu ar pašām nepieciešamākajām lietām, pasakot ardievas sunim un, ja vēloties, lai atstājot viņam ēdamo un dzeramo. Pēc stundas viņa atbraukšot pakaļ, tagad viņai esot jāpārliecinās, vai tuvumā nav vēl kāds, kuru nepieciešams evakuēt. Viņš atbildēja: “Labs ir,” pamāja, un iegāja mājā. Suns devās viņam pakaļ.

Aladio bija ieradusies Ņūorleānā sestdien, 3. septembrī, kopā ar komandu no Kalifornijas un nelielu saziedotu WaveRunner flotili. Lai gan šī komanda bija saistīta ar Kalifornijas sūtīto glābēju brigādi, pārsvarā tā darbojās patstāvīgi. Mēs iepazināmies pagaidu apmetnē zem starpštatu superlielceļa nr. 10. Kad ierados, evakuētie tika nesti laukā no ūdens uz nelielu pakalnu, kur zem lielceļa stiepās dzelzceļa sliedes. Piebrauca kāda laiva un izsēdināja vecāka gadagājuma melno pāri. Glābēji nesa sievieti, kurai mugurā bija džinsu auduma svārki un tēkrekls, bet ausīs zelta auskari. Viņi to novietoja pie apgāzta telefona staba. Paslējusi gaisā roku, viņa šūpojās šurp turp un murmināja: “Es jums gribu teikt tikai vienu – paldies tev, Jēzu.” Nedrošiem soļiem pienāca viņas vīrs un apsēdās sievietei blakus. Viņi bija palikuši mājās līdz pat brīdim, kad pilsētu sasniedza orkāns, tad devušies uz savu baznīcu. Ūdens līmenim ceļoties, viņi patvērušies balkonā. Tur pavadījuši astoņas dienas, dzerot vētras ieskaloto ūdeni. “Mums vairs bija atlikuši tikai divi cepumi,” viņa teica. No ūdens tika iznests vēl kāds vīrs, kurš drebēja un runāja kaut ko nesaprotamu. Vienīgie vārdi, ko spēju izlobīt, bija: “Esmu palicis dzīvs.”

Aplikuši krūšu aizsargus, lai izvairītos no smirdīgajiem plūdu ūdeņiem, mēs laivā devāmies prom no 10. lielceļa. Aladio galvā bija dzeltena jūras kājnieku aizsargķivere, kājās maskēšanās tērpa bikses, kas pie potītēm bija savilktas ar auklām, mugurā melns sporta krekliņš ar logo Liquid Militia. Apjautājos, vai tā sauc viņas organizāciju, taču saņēmu atbildi: “Nē, tā sauc manu apģērbu līniju.” Kopā ar partneri viņa esot nesen sākusi tirgot “ūdenssporta tērpus”, taču viņas galvenā nodarbošanās esot WaveRunner vadīšanas apmācība. Savu firmu viņa bija nosaukusi K38, par godu kādai vietai Klusā okeāna piekrastē Bahā Kalifornijā – tas esot 38. kilometrs, kur piecdesmitajos gados sērfojis viņas tēvs. Pie Aladio drošību uz ūdens un glābšanu bija mācījušies slīcēju glābēji, ugunsdzēsēji un “lielo viļņu” sērfotāji, taču kopš 2001. gada 11. septembra viņai aizvien vairāk iznākot nodarboties ar armijniekiem, strādājot ar specializētām ASV flotes vienībām, kas veic pretterorisma pasākumus.

Mēs braucām garām ostas noliktavām, elektrības piloniem un mājām ar darvotiem jumtiem, kam ūdens sniedzās līdz pus logiem, kā arī tādām, kas bija pilnībā pazudušas zem ūdens. Kad nonācām pie Luīsastrītas un Higinsa bulvāra krustojuma, ielu nosaukumi rēgojās acu līmenī, bet luksofori bija tikko virs ūdens līmeņa. Mēs pabraucām garām mājai ar sašķaidītu stikla sienu. Dzīvojamā istabā es ieraudzīju dīvānu – tas peldēja netālu no fotogrāfijas, kurā Muhameds Alī triumfējoši noraugās lejup uz Soniju Listonu. Pie kāda publiskā baseina glābēja sēdeklis rēgojās tikko virs ūdens virsmas. Mēs pabraucām garām airu laivai, kurā sēdēja divi baltie vīrieši un kuru, līdz kaklam iegrimis ūdenī, vilka kāds melnais ar drediem. Vēlāk mēs viņus redzējām vēlreiz, tagad visi trīs sēdēja laivā un airējās ar nolauztām ielu plāksnītēm.

Bija skaidra, karsta diena, ūdens sīvi smirdēja pēc naftas un neattīrītiem notekūdeņiem un koda acīs. Bija arī citas smakas – tās nāca no saliņām ar pūstošiem atkritumiem, šad un tad uzvēdīja nāves smaka. Helikopteri bija rūkuši virs galvas visu cauru rītu, daži no tiem spaiņiem vien gāza ūdeni uz daudzajām mājām, kur bija izcēlušies ugunsgrēki. No vairākām vietām pilsētā pret debesīm cēlās brūnu un pelēku dūmu stabi. Tālumā bija redzami pilsētas centra torņi.

Līdz pat 19. gadsimtam Devītais iecirknis bija purvs, un arī pēc tam, kad tur uz dzīvi jau bija apmetušies melnie un imigranti no Eiropas un purvs pamazām tika nosusināts, to periodiski izpostīja plūdi. Orkāna Betsija laikā 1965. gadā tas cieta vairāk nekā pilsētas lielākā daļa un atradās zem ūdens dienām ilgi. Pilsētas valdes bezrūpība attiecībā uz Devīto iecirkni bija bēdīgi slavena – vēl krietni 20. gadsimtā tur nebija pienācīgas kanalizācijas un dzeramā ūdens. Devītais iecirknis saistās arī pirmās klases skolnieci Rūbiju Bridžesu – sīciņu melnu meitenīti baltā kleitiņā, kuru garām ņirdzīgiem balto pūļiem veda federālie maršali – tā bija daļa no brutālajām desegregācijas batālijām, kas sešdesmitajos gados sašķēla pilsētu. Nākamajos gadu desmitos daudzi Devītā iecirkņa baltie iedzīvotāji to pameta un pārcēlās dzīvot citur – laikā, kad plosījās Katrīna, gandrīz visi skolēni skolā, kurā pirmā melnādainā skoniece bija Rūbija Bridžesa, bija ar melnu ādas krāsu.

Nākamajā kvartālā aiz Petrī mājas trīs cilvēki stāvēja uz lielas koka mājas otrā stāva balkona: miesās pamatīga jauna sieviete baltā blūzē, oranži krāsotiem matiem un tetovējumiem uz vienas rokas; cigareti smēķējošs jauns vīrietis ceriņu violetā polo kreklā un vecs vīrs, kurš bija līdz pusei kails, ja neņem vērā sarkanus bikšturus. Apakšstāvs bija pārplūdis un uzraksts virs tā vēstīja: “Winner Supermarket. Telpās bankomāts.” Aladio devās turp un atkārtoja argumentus, ko jau bija minējusi Petrī. Jaunais vīrietis teica, ka viņa vārds esot Terons Grīns un ka viņi visi – viņa tēvs Alfreds Grīns, līgava Trinella Sansone ­– sieviete ar tetovējumu, kā arī viņš pats – jūtoties pavisam labi un plānojot palikt uz vietas. Mājā esot arī kāds draugs, viņi sacīja. Terons Grīns runāja ar izteiktu vietējo akcentu, viņš lūkojās uz mums vērīgi un ar aizdomām. Bija nepārprotami, ka viņš vēlas, lai dodamies prom. “Pašu mājā mēs jūtamies ērti un droši,” viņš teica. “Lai nu kā, es negribu, lai te atnāk tie kuņasbērni marodieri.” Aladio viņam atbildēja, ka drīz vien gaidāma piespiedu evakuācija, taču Grīns nebija pārliecināms. “Tad es nogaidīšu, līdz mani no šejienes piespiedīs aiziet,” viņš teica. Trinella Sansone piebilda: “Mums viss kārtībā. Ja kļūs pārāk grūti, mēs noķersim kādu helikopteru.” Kad jau posāmies tālāk, Grīns uzsauca Aladio, ka turpat šajā ielā esot ļaudis, kas gaidot, lai viņus izglābj.

Atradām viņus kvartālu tālāk. Aladio izdevās piebraukt laivu tieši pie lieveņa: pakāpieni bija pazuduši zem ūdens. Jauns vīrietis, vārdā Tairons Viljamss, sacīja, ka viņam licies, ka izturēs līdz galam. No mājas parādījās divi citi vīrieši un atspiedās pret lieveņa margām, tiem sekoja garīgi slima sieviete violetā tēkreklā, kura spieda pie krūtīm plastikāta maisiņu. Viljamss paskaidroja, ka sieviete esot Dītra, Kordela Vesta – tā sauca vienu no abiem pārējiem vīriešiem – māsa. Trešais vīrietis stādījās priekšā kā Džons Singleterijs, kuram esot jau astoņdesmit septiņi gadi. “Dzimis 1918. gadā,” viņš paziņoja. “Esmu nodzīvojis garu mūžu, taču neko tamlīdzīgu neesmu pieredzējis.” Viņš esot pārcēlies pie Viljamsa, kad applūdusi viņa paša māja, kas atrodoties nākamajā kvartālā. “Man tur ir labs Cutlass, brauc godam, un mana māsa dzīvo Amitijā – tikai septiņdesmit jūdzes no Ņūorleānas.” Aladio apjautājās, kāpēc viņš nav devies projām pirms vētras. Singleterijs paraustīja plecus un iesmējās. “Vecs, traks muļķis,” viņš teica. “ Vajadzēja braukt, bet nebraucu.”

Kamēr gaidījām Viljamsu un pārējos, mums lēnītēm tuvojās liels pašizkrāvējs ar augstiem riteņiem, kurā sēdēja kāds ducis Luiziānas štata policistu – visi bruņoti, baltiem ķirurģiskajiem cimdiem rokās. Viņi virzīja auto uz māju, bet tad ūdens kļuva par dziļu. Evakuējamie pa vienam tika no lieveņa pārvietoti motorlaivā un tad pašizkrāvēja kravas kastē. Kāds no policistiem paņēma no Dītras viņas plastikāta maisiņu un iemeta mašīnā. Cits pasvieda man baloniņu ar fluorescējošu krāsu. Viņš palūdza, lai uzsmidzinu uz mājas fasādes lielu X, pa kreisi augšā no X – datumu 06.09., kreisajā pusē – LŠP (Luiziānas štata policija) un apakšā ­– 4 dzīvi – proti, atrasti četri dzīvi cilvēki. Kad biju šo darbu pabeidzis, mašīna lēnām devās uz evakuācijas punktu zem starpštatu lielceļa nr. 10, bet mēs ar Aladio atgriezāmies pēc Laionela Petrī.

Aladio brīdināja, lai izvairos saslapināties ar plūdu ūdeņiem. “Tie, kas tajos pabijuši, saslims,” viņa teica. Vides aizsardzības aģentūra nosūtījusi komandas ievākt ūdens paraugus, lai pārbaudītu toksīnu klātbūtni. Klīda baumas – acīmredzot nepamatotas –, ka veseli rajoni kopā ar simtiem tūkstošiem transporta līdzekļu tikšot nolīdzināti līdz ar zemi. Tie, kas tur dzīvo, varbūt arī to neapjauš, viņa teica, “bet, kolīdz viņi būs prom, viņi savas mājas nekad vairs neredzēs.” Reizumis viņa riņķoja ap peldošu atkritumu sanesumiem, meklēdama līķus. “Sākumā viņus var pat neievērot,” viņa teica. “Parasti viņi ir tādi apaļi.” Ja līķis aizķēries aiz kaut kā zem ūdens, no līķa gāzēm uz augšu ceļoties burbuļi. Mēs paslīdējām garām ūdenī iegrimušam pikapam, ap kuru bija apvīta policijas dzeltenā lente ar uzrakstu BĪSTAMI; logi bija aizsvīduši, tāpēc nevarējām tajos ieskatīties, taču Aladio secināja, ka policija kabīnē atradusi līķi un tāpēc iezīmējusi auto.

Mēs pabraucām garām vairākiem bariņiem suņu, kas bija pamesti savā vaļā; daži stāvēja uz ūdenī iegrimušajām, izpostītajām mājām, citi – uz peldošām grabažām; viņi izskatījās izģinduši un apātiski, it kā gatavi nāvei. Suņi netiekot šauti, Aladio sacīja: “Ja amerikāņi televīzijā redzēs nacionālo gvardi apšaujam suņus, tiks sacelta milzīga brēka.” Mēs braucām garām pitbulam, rotveileram un sīciņam pekinietim, suņi mūs uzmanīgi nopētīja. Izskatījās, ka pitbuls gatavs mesties mums virsū, tāpēc metām ap to lielu līkumu. Kad laiva šķērsoja citu ielu, pamanījām suni, kas mēģināja peldēt, turēdams galvu tik tikko virs ūdens. Tas ar grūtībām kūlās uz priekšu. “Ja man būtu šaujamais, es viņu nošautu,” Aladio sacīja.

Kad atgriezāmies pie Petrī, viņš jau bija sakravājies un gaidīja mūs otrā stāva balkonā, apvilcis izejamās bikses, svaigu neaizpogātu kreklu virs tēkrekla un galvā uzlicis jūras kājnieku beisbola cepurīti. Viņš pieliecās pie sava suņa, saņēma abas tā ausis rokās un tās paglaudīja, tad teica sunim, lai tas iet iekšā. Petrī iekāpa kanoe un sāka airēties uz mūsu pusi. Suns atkal parādījās uz balkona, izskatīdamies samulsis un vērīgs. Petrī neskatījās atpakaļ. Viņš piebrauca pie žoga, un mēs vispirms paņēmām pretī viņa somu, bet tad nelielu melnu kārbiņu, kurā, kā viņš sacīja, esot sievas Bībele. “Zinu, ka viņa gribētu, lai es to paņemu līdzi,” viņš teica. Viņš iekāpa WaveRunner un apsēdās man aiz muguras. Aladio mazliet uzgāzēja, un mēs sākām atkal kustēties.

Braucot pa Dizaierstrītu, Petrī vēroja visapkārt redzamo postažu, redzēja savu kaimiņu mājas, kas bija dziļi iegrimušas ūdenī. Viņš teica: “Ak Dievs. Man nebija ne jausmas.”

Pajautāju, kāpēc viņš nav devies projām agrāk. “Nu, tu sev iestāsti, ka ūdens atkāpsies un, kad nu tas nenotiek vienu dienu, tu sev saki, ka tas notiks rīt,” viņš atbildēja.

Pēc pirmajiem straujajiem uzplūdiem ūdens esot nedaudz nokrities, viņš teica. Tad, dienām ejot, viņš novērojis, ka ūdens līmenis pakļauts tādam kā paisuma un bēguma ritmam. Viņaprāt, pilsēta kļuvusi par daļu no Pontčārtreinas ezera. Pa radio viņš bija dzirdējis par sabrukušajiem aizsargdambjiem. Kad nodzisusi elektrība, viņš katru vakaru klausījies radio, taču tikai īsu brīdi, lai taupītu baterijas.

Mūsu sarunas gaitā viņš, šķiet, pūlējās izprast pats savu reakciju uz notikušo katastrofu. Ar prātu viņš bija sapratis, ka visapkārt ir ūdens un viņam draud briesmas, taču nolēmis, ka galvenais tomēr ir palikt uz vietas un sagatavot māju brīdim, kad atgriezīsies ģimene. “Diezgan stulbi, vai ne? Es pat sāku labot jumtu.” Apmēram trešdaļu jumta bija norāvis orkāns, un viņš vairākas dienas bija to lāpījis, kamēr visa pilsēta gulēja zem ūdens. Šajā laikā bija nākuši citi glābēji – policisti – un aicinājuši viņu doties projām, taču, tā kā viens no viņiem bija slikti izrunājies (“tas bija diezgan pretīgi”), viņš atteicies.

Kad braucām garām Terona Grīna mājai, Terons, viņa tēvs un līgava māja un uzsmaidīja Petrī. Bija parādījies Grīna draugs. Viņš pastiepa tukšu košļājamās tabakas dozi un pajautāja, “Copenhagen nav?” Kad turpinājām ceļu, Petrī pasmējās, atcerēdamies, ka dažas dienas iepriekš kāds vīrs bija bridis pa Dezaierstrītu ūdenī līdz pleciem. “Un vai zināt, ko viņš meklēja? Alu.” Petrī nogrozīja galvu.

Petrī man pastāstīja, ka viņš ir noraizējies par savu krustmāti Villu Maji Batleri: “Viņai ir kādi astoņdesmit divi gadi, un viņa dzīvo Bārtolomjūstrītā. Baidos, ka viņa būs mirusi, jo viņa teikusi, ka nekur projām nebraukšot.”

Kamēr lēnītēm virzījāmies atpakaļ uz 10. lielceļu, izvairīdamies no atkritumiem un ūdenī sakritušiem elektrības vadiem, Petrī sāka uzskaitīt pazīstamās vietas. Bērnībā viņš bija dzīvojis Luīzastrītā. Viņš norādīja uz kādu ēku – tā esot bijusi pamatskola, kur viņš mācījies līdz astotajai klasei. Kad nonācām pie lielā ūdens klaja, kas reiz bija Floridas avēnija, Petrī pamāja uz treileri ielas otrā pusē. Divas dienas pirms Katrīnas kāds tajā treilerī esot noslepkavojis divus vīrus. Vienu no tiem viņš pazinis, viņš esot nodarbojies ar dzelzs kalumiem. Arī Petrī nodarbošanās bija saistīta ar dzelzi – viņš esot kalējs un metinātājs, un viņi kopā ar to otru vīru esot izgatavojuši daudzus žogus un logu režģus apkārtējām mājām. “Es diezgan labi pelnīju,” viņš sacīja un tad piemetināja: “Viss mainās.”

Tagad viņš jau bija samierinājies, ka ir izglābts. “Man šķiet, ka pie manis jūs būs sūtījis Visaugstais,” viņš teica. “Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu savu sievu!” Viņas vārds esot Mildreda. Viņam esot sešdesmit četri, Mildredai – sešdesmit viens gads. Viņi apprecējušies, kad viņai bijis tikai septiņpadsmit, bet viņam – divdesmit. “Visi teica, ka tas nebūs uz ilgu laiku, taču mēs esam bijuši kopā četrdesmit piecus gadus, un šī ir pirmā reize, kad esam šķirti.”

Dažas minūtes vēlāk Petrī piepeši satraukts atcerējās, ka, atstājot māju, aizmirsis paslēpt ieroci. Viņam piederot 357. numura Magnum revolveris. “Gribēju to paslēpt, lai tie trakie neatrod,” viņš teica. Naktis viņš pavadījis nomodā, baidīdamies, ka varētu uzbrukt apkārtnē dzīvojošie noziedznieki. Pēdējā nedēļā viņš katru nakti gulējis tikai kādas divas stundas, ikreiz pa dažām minūtēm. Neviens neesot nācis, taču garām peldējuši līķi. Viens aizķēries aiz viņa mājas žoga, un viņš pāris stundas sēdējis to vērodams un gaidīdams, kad straume to izkustinās no vietas. Viņš jau grasījies kāpt savā kanoe un pastumt to prom ar koku, kad beidzot straume to aiznesusi prom.

Kad sasniedzām sauszemi, Šona Aladio devās izmest vēl vienu apli pa tuvējo apkārtni, lai paskatītos, vai nav vēl kāds, ko paņemt līdzi. Kamēr gaidījām viņas atgriešanos, mēs ar Petrī sēdējām manā īrētajā busiņā ēnā zem 10. lielceļa. Netālu no mums glābēji vilka nost drēbes un mazgājās ar ūdeni atšķaidītā balinātājā.

Petrī stāstīja par savu apkaimi. Reiz tā bija laba vieta, viņš teica, taču kopš 90. gadu sākuma mainījusies uz slikto pusi. Viņš pie tā vainoja federālās programmas, kas koncentrējušas vienuviet jaunus, neizglītotus bezdarbniekus. Tie, kuri vēl nebija slikti, tādi kļuva, viņš teica, un viņi padarīja sliktus arī pārējos.

Petrī pastāstīja par saviem bērniem. Viņa vārdā nosauktais Laionels, kam esot četrdesmit trīs gadi, piecpadsmit gadus dienējis jūras kājniekos un pabijis pirmajā Līča karā. Viņš bijis aviācijas mehāniķis, taču pēc dienesta neesot varējis dabūt darbu, tāpēc studējis vēlreiz Ņūorleānas universitātē, kur mācījies arī tad, kad tuvojās orkāns. Laionelam piederēja divas mājas, viena tikai dažus kvartālus no Petrī mājas – to viņš izīrējis. Petrī otrs dēls, trīsdesmit astoņus gadus vecais Brūss, arī bijis jūras kājnieks; viņam esot rēķinveža diploms un viņš strādājis par pusaudžu patversmes vadītāju. Brūss ar sievu un bērniem aizbraucis no pilsētas vēl pirms Katrīnas. Petrī smaidīja, runādams par savu meitu Kristalu, kurai esot divdesmit viens gads. Viņa studējot par māsu Ņūorleānā. Laionels aizvedis viņu un māti projām no pilsētas.

Petrī pats koledžā neesot mācījies, viņš paņemts darbā kuģu būvētavā tūlīt pēc vidusskolas. Pēc pāris gadiem viņš nolēmis apgūt metinātāja iemaņas. “Gadu es no astoņiem rītā līdz pusdienlaikam apmeklēju metinātāju skolu un strādāju kuģu būvētavā no sešiem vakarā līdz sešiem no rīta. Savu metinātāja sertifikātu dabūju 1962. gadā. Vairākos uzņēmumos meklēju darbu, taču mani nekur nepieņēma.” Kad 1965. gadā Petrī devies pieteikties darbā firmā Equitable Equipment, kas atradās netālu no mājām, viņš redzējis, ka tiek pieņemti baltie metinātāji, kamēr viņam saka, ka vienīgās vakances ir melnstrādniekiem. Viņš stājies sakaros ar vietējo cilvēktiesību aizsardzības nodaļu un iesniedzis sūdzību nesen izveidotajai Vienlīdzīgu darba iespēju komisijai. “Viņi ieinteresējās par manu gadījumu, un es kļuvu par pirmo melno, ko Equitable paņēma darbā par kvalificētu strādnieku,” viņš teica. “Kad apsēdos paēst pusdienas, baltie puiši gāja ēst citur. Man bija vienalga – es tur biju tikai, lai darītu savu darbu.” Nostrādājis desmit gadus Equitable un tad Kaiser Aluminum, līdz tas 1983. gadā slēdza savus Luiziānas uzņēmumus, viņš nolēmis izveidot pats savu biznesu Petrie Iron and Construction. Taču apdrošināšanas viņam neesot bijis, tāpēc viņš secināja, ka būs visu zaudējis.

Vēlāk tai pašā vakarā Aladio veda mūs ar Petrī uz Batonrūžu īrētā pikapā, bet WaveRunner vilka piekabē. Viņai bija teikts, ka drīz sāksies piespiedu evakuācija un ka tad būs jāpalīdz policijai. Viņa grasījās braukt projām nākamajā dienā.

Būdams pārguris, Petrī sākumā nespēja atcerēties nevienu telefona numuru, taču, kamēr braucām, viņam atausa atmiņā dēla Brūsa un meitas mobilo telefonu numuri. Es pasniedzu viņam savu telefonu un pēc mirkļa dzirdēju viņu iesaucamies: “Viņi ir Memfisā!”

Beidzis runāt, viņš teica, ka sieva un meita apmetušās pie kāda brālēna Memfisā. Laionels jau atradis pagaidu darbu fabrikā. Brūss apmeties pie sievas ģimenes Kentuki. Villa Maje Batlere, Petrī krustmāte, esot dzīva un Teksasā. Brūss internetā pameklēšot tēvam lidojumu no Batonrūžas uz Memfisu.

Brīdi vēlāk, braucot pa naksnīgo ceļu, Petrī domīgi teica: “Nezinu, vai gribu atgriezties Ņūorleānā – tagad, kad redzēju, kāda tā izskatās, diez vai.” Redzētais lika viņam šaubīties, vai lielu daļu no pilsētas vispār būs iespējams atjaunot. “Pirmais, kas tagad stāv man prātā, ir lielais ūdens, ko redzēju, kad braucām projām.”

Pēc dažām minūtēm Brūss piezvanīja, lai pateiktu, ka nākamais iespējamais lidojums ir pēc trim dienām. Aladio lika priekšā izmēģināt Greyhound autobusu staciju. Bija jau vēls, kad ieradāmies noplukušajā, mazajā Batonrūžas autoostā, kas bija pārpilna bēgļiem no Ņūorleānas. Nostājos garā rindā, kas gaidīja uz informāciju un biļetēm. Pēc pusstundas rinda bija tikko izkustējusies. Kāds vīrietis un sieviete strīdējās, bet, kad autoostas dežurants aicināja iekāpt pasažierus uz Hjūstonu, dzirdēju, ka vīrietis saka: “Man vienalga, ko tu par to domā – es sēžos tajā autobusā.” Pēc tam, kad viņš bija prom, sieviete atspiedās pret kolonnu un slaucīja acis. Kāds garš vīrietis ar reliģisku brošūru kaudzīti skandēja no galvas psalmus, kāda sieviete murmināja klusas piekrītošas skaņas vai arī ritmiski iestarpināja: “Tā viņš ir.” Autoostā dežurēja divi policisti; bija arī vairāki jauni cilvēki ar ielas rūdījumu, kas dīžājās starp gaidītājiem.

Ap pusnakti Brūss piezvanīja vēlreiz. Viņš bija nolēmis atbraukt no Kentuki tēvam pakaļ. Viņš izbraukšot drīz vien kopā ar sievu Donnu. Lai Petrī gaidot viņus Greyhound stacijā. Brūss domāja, ka mainoties ar Donnu pie stūres, viņiem izdosies braucienu veikt divpadsmit stundās. Jāgaida bija tikai līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
New Yorker 19. 09. 2005