Atbildīgs par visu

“Bads un vide arvien skaidrāk parāda, ka peļņas loģika palielina plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un ved pie postošas planētas ekspluatācijas,” sacīja pāvests. “Kapitālismu nevajag uzskatīt par vienīgo derīgo ekonomikas modeli. Katoļu doktrīna vienmēr prioritāti ir piešķīrusi godīgai resursu sadalei,” norādīja Benedikts XVI, piebilzdams, ka pašlaik vēl nav par vēlu savaldīt kapitālisma pārmērības.

LETA – Reuters, Roma, 2007. gada 23. septembrī

Benedikts XVI ķēries pie Vatikāna modernizācijas. Visādā nozīmē – arī tehniskā. Virs galvenās pieņemšanu zāles uzstādīta saules baterija, bet Vatikāna kase apmaksā mežu atjaunošanas programmu, kurai jāatsver (kaut kādos augstākajos ekoloģiskajos svaros) pāvesta valsts saražotā ogļskābā gāze. Šīs valsts izmēri nav pārlieku lieli, tā ka laikam arī programma nav diez cik vērienīga. Un Vatikāns nav bagāts kā Leona X laikos. Var, protams, ierosināt, lai Benedikts XVI ekoloģiski kompensē Zemei kaitīgās gāzes, ko savas dzīves un darbības rezultātā sastrādājuši visi pasaules katoļi, bet tam vajadzīgas pavisam citas iespējas un citi budžeti. Pāvestam gan ir pieejams daudz spēcīgāks līdzeklis – ticība. Galu galā viņš var vienkārši lūgt par dabas glābšanu. Taču ar tehniskiem un finansiāliem pasākumiem Benedikta XVI ekoloģiskie projekti neaprobežojas. Nesen viņš apmeklēja katoļu jaunatnes festivālu Loreto, kur 300 000 laimīgo pieklājīgi draiskojās jūras krastā, lūdzās un apmeklēja della Santa Casa baziliku, ko nepārspējamais Donato Bramante savulaik noveda līdz galam par jezuītu naudu. Katram pasākuma dalībniekam tur izsniedza bezmaksas mugursomu no otrreiz pārstrādātas plastmasas, ar rokas spēku lādējamu elektroakumulatoru, šķīvjus, nažus un dakšiņas no materiāla, kas izgāztuvē sapūst ne sliktāk par bojātiem tomātiem, un speciālus maisus, kuros beidzamajā dienā savākt visus savus atkritumus. Britu ziņu aģentūras, savaldīgi ironizējot, dēvē Vatikāna spertos soļus par “eco-friendly teaching” – “videi draudzīgu mācību”, līdzīgi, kā ir “videi draudzīga ražošana” – ja vien neizvēlamies radikālāku zobgalību: “ekoloģiski tīra mācība”. Es ierosinātu teikt “ekokatolicisms”, tāpat kā Krievijā tagad ultramoderna skaitās “atompareizticība”. Benedikts XVI, nav šaubu, darbojas Vatikāna pēckara gados piekoptās modernizācijas politikas gultnē, II Vatikāna koncila un Aggiornamento garā. Jau pusgadsimtu tiek spriests par katoļu baznīcas tuvināšanu ticīgo ikdienas vajadzībām – šo apsvērumu dēļ savulaik tika vienkāršota dievkalpojumu kārtība un izveidota jauna sociālā koncepcija, kas pārvietoja katolicismu apspiesto pusē. Neraugoties uz daudzām neveiklībām un neērtībām, uz pasaulīgo ļautiņu zākāšanos un neuzticību, uz citu konfesiju un ateistisko diktatūru neganto pretestību, Vatikānam izdevās paveikt daudz – katolicisms no žilbinošas aristokrātu reliģijas (Mediči stilā) pārvērtās par mierinātāju Meksikas un Indijas graustu iemītniekiem. Šā kursa virsotne bija Benedikta priekšteča Jāņa Pāvila II pāvestības laiks – viņam izdevās garīgās barības izdali savam ganāmpulkam veikt neatslābstošas mediju uzmanības lokā. Lai saglabātu un paplašinātu katoļu baznīcas autoritāti, pāvestam bija jākļūst par popzvaigzni. Līdzīgs mēģinājums, ko veica princese Diāna – ar mediju rokām modernizēt britu monarhiju, beidzās ar skandālu un viņas nāvi, taču Jānis Pāvils Otrais nav Velsas princese un Vatikāns nav Vindzoras pils. Jānis Pāvils lieliski izprata atļautības robežas un aicināja Vatikānā uzstāties Bobu Dilanu, bet ne Eltonu Džonu. Mēra sajūta un gaume – lūk, kas šodien atšķir katoļu garīgos vadoņus no laicīgajiem vadoņiem. Taču Jāņa Pāvila triumfs slēpa sevī gaidāmo krīzi, viņš paveica tik daudz, ka modernizācijas tematika bija izstrādāta līdz galam un izsmelta. Nākamajam pāvestam, lai nekļūtu par smieklīgu epigoni, bija jābūt konservatīvam – pat tad, ja klusībā viņš jūsmotu par Šakiru vai Tarantino. Benedikts XVI konservatīvs ir bijis vienmēr. Taču jaunais pāvests gandrīz iekrita citās lamatās. 21. gadsimta sākumā ir estētiski pievilcīgi būt konservatīvam, izsmalcinātam teologam, grāmatu lasītājam un klasiskās mūzikas pazinējam, un daža laba no Rietumu publiskajām personām to var atļauties – tikai ne draudzes gans, kura draudzes vairākums starp grāmatu un televizoru noteikti izvēlas televizoru, ja vien viņiem vispār ir televizors. No otras puses, orientēšanās tikai uz visnabadzīgākajiem un neizglītotākajiem var atbaidīt tos ticīgos, kas dzīvo uz ziemeļiem no Sicīlijas, turklāt Benediktam, šķiet, riebjas šajā spēlē mūždien likt uz sociāli kulturālā līmeņa pazemināšanas kārti. Tā nu Vatikāns sāka meklēt jaunu aktuālu problemātiku, kura atradās turpat līdzās – un tagad šī problemātika atdusas uz jumta virs zāles, kur pāvests pieņem ticīgos un diplomātus. Bet tas vēl nav viss. Sekodams Akvīnas Tomam, Benedikts XVI aicina savienot ticību un saprātu, saskatot šajā savienībā katolicisma stūrakmeni. Ticība sūta katoli svētceļojumā – uz Romu, uz Svēto Zemi, uz Santjago de Kompostelu, uz to pašu Loreto. Prāts saka priekšā, ka svētceļnieks ceļā ir jāapgādā, jāatbalsta, jāpabaro, jāiekārto. Un lūk, šoruden Vatikāna ticības un prāta savienībā dzimis jauns auglis: no Romas uz Lurdu lido kompānijas Opera Romana Pellegrinaggi svētceļojumu aviolaineris ar nepārspējamu logo “Meklējam Tavu seju, Dievs!” Šie paši vārdi no Dāvida psalma lasāmi aviokrēslu atzveltnēs, bet katoļu stjuartes iziet īpašu garīgu sagatavošanu. Vārdu sakot, pāvesta Benedikta XVI pāvestības laiks solās ieiet vēsturē kā neotomisma, katoļu ekonomikas tradīciju un katoļu ekoloģijas novāciju laiks. Pirmajam un trešajam nekādi šķēršļi nevarētu rasties, bet otro apdraud konkurence konfesijas iekšienē. Kompānija Ryanair no ārkārtīgi kristīgās Īrijas jau izvadā – turklāt gaužām lēti – katoļus pa svētceļniekus maršrutiem. Kompānijas paziņojumā sakarā ar pirmo Vatikāna lidmašīnas reisu nepārprotami pateikts: “Ryanair jau dara brīnumus un to nevar apstrīdēt pat Romas pāvesta boss. Mēs nogādājam svētceļniekus uz Santjago de Kompostelu par debešķīgām cenām.”