Asiņainā garlaicība

Lai gan kino ir viena no retajām mākslām, kuras izcelsmei nav nekāda sakara ar reliģiju, pirmajos piecpadsmit šī mehāniskā iztēles kairinātāja pastāvēšanas gados visvairāk filmu bija veltītas dažādu Bībeles daļu ekranizācijai un maucības pierakstiem jeb pornogrāfijai. Agrīnās, mēmās filmiņas par Jēzu un Vecās derības notikumiem ne tikai pildīja noteiktas propagandas funkcijas, bet arī attaisnoja kino kā populāru, bet cienījamu izglītojošu spēku. Tie laiki sen ir pagājuši, un, balagāna, ākstu un pļāpu laikmetam pieņemoties spēkā, vajadzība attaisnoties vairs palikusi vien pornogrāfu ziņā, – lai gan masturbācijas kā veselīga pašizziņas līdzekļa ideoloģiskā nostiprināšanās mazina arī šo vajadzību. Taču par maucību plašākā vārda nozīmē var runāt arī attieksmē pret Dievu, vismaz Vecā derība ir bagāta ar tēlainiem Israēla neuzticības un maukošanas aprakstiem. Maukošana no Dieva visbiežāk izpaužas kāda zelta teļa iekopšanā un masveidīgā pielūgšanā. Zināma maucība piemīt jebkuram masveida fenomenam, pat ja tas ir dažādu reliģisku ekstrēmistu apjūsmots kino.

Īru izcelsmes Romas katoļu ģimenē kā sestais no vienpadsmit bērniem dzimušais, nu jau septiņu bērnu tēvs Mels Kalumkils Džerards Gibsons pirms apmēram trīspadsmit gadiem sasniedza tādas slavas, bagātības un alkoholisma virsotnes, ka no dzīves tukšuma gribēja glābties, izlecot pa logu vēl tukšākā nāvē, taču, kā stāsta, meklējot, kur pieķerties, sataustīja savas katoliskās saknes un sāka apcerēt Kristus sāpes, ciešanas un krustā sišanu, līdz saprata divas lietas: pirmkārt, ka tikai Jēzus brūces ir viņu dziedinājušas, otrkārt, ka viņam jāuzņem par tām filma, vēlams iespaidīga un šokējoša. Šī sapratne veidojās galvā, kura uzskata, ka dievkalpojumi var notikt tikai latīņu valodā un saskaņā ar 16. gadsimta otrās puses Tridentas koncila, kontrreformācijas ideoloģiskās kulminācijas, apstiprināto kārtību; ka šobrīd un jau četrdesmit gadus Romas katoļu baznīcai nav likumīga pāvesta; ka viņa sieva, lai gan labticīga protestante, diemžēl nonāks ellē, jo “ārpus Romas katoļu baznīcas glābšanas nav”. Grūti pateikt, vai Ričards Gīrs ir labāks budists nekā Mels Gibsons katolis, taču skaidrs, ka piederība šaurajai konservatīvo katoļu grupai uzliek noteiktus ierobežojumus Holivudas zvaigznes izpratnei par kristietību.

Mazliet vienkāršojot vēsturi, varētu teikt, ka īpaša interese par Jēzus sāpēm un ciešanām izpaudās 12. un 13. gadsimtā, tajā pašā laikā, kad tika organizēti pirmie krusta kari, Asīzes Franciskam parādījās pirmie stigmati (nedzīstošas brūces, kas ataino Kristus ievainojumu vietas), baznīcu centrā nonāca krucifikss un populāras kļuva krusta ceļa meditācijas un “ciešanu spēles” – teatrāli uzvedumi, kas attēloja Jēzus dzīves pēdējās, mokošās stundas. Nav tā, ka līdz tam laikam kristieši nebija pamanījuši četros evaņģēlijos uzmanīgi aprakstītos ar Jēzus nodošanu, tiesāšanu un krustā sišanu saistītos notikumus, taču izpratne par tiem nelika koncentrēt uzmanību uz sāpēm un mokām, drīzāk uz brīnumaino un noslēpumaino nāves un augšāmcelšanās saikni, kas ļāva uzskatīt krustu par uzvaras un dzīvības zīmi. Atšķetināt šīs sāpīgās, mokām pievērstās kristietības saknes būtu pārāk sarežģīts uzdevums viena raksta ietvaros, taču skaidrs, ka kaut kas minēto gadsimtu laikā mainījās vismaz Rietumu kristietības pašizpratnē. Ar nāvi uzvarētās nāves, kosmiskas mistērijas, kas maina pasaules pamatus, vietā uzmanība koncentrējās uz cietēju. To minu tikai tādēļ, lai teiktu, ka īpaša uzmanība pret Kristus ciešanām nav universāla kristietības pazīme, tā raksturo ļoti specifisku psiholoģisku, socioloģisku un teoloģisku faktoru mezglu, kas satur tikai vienu no kristietības iespējām. Dzīvē un mākslā šis mezgls veicina iztēles vingrinājumus Kristus ciešanu apcerē, kuru deklarētais mērķis ir sirds jūtības palielināšana. Krusta ceļa atveidojumi visās lielākajās Romas katoļu baznīcās un ciešanu spēļu popularitāte līdz pat 17. gadsimta beigām, kad tās sāka izvirst par atraktīvām komēdijām ar daudzu neķītru varoņu līdzdalību, ir cieši saistīti ar vēlmi iztēloties ciešanu ceļa psihofizioloģiskās detaļas, taču bez notikumu apjēgsmes mēģinājuma tā pārvēršas par asiņainas iztēles asiņainu bezjēzību.

Lai gan Mela Gibsona jaunākā filma Kristus ciešanas seko 19. gadsimtā fiksētajām 14 apstāšanās vietām krusta ceļa meditācijas laikā, jēgas trūkums visspilgtāk raksturo asinskāra radītāja maniheisko filmas pasauli, kurā notiek mūžīgais karš starp labo un ļauno. Cilvēki, kuri mālē dusmīgu, atriebīgu un asinskāru dievu, visātrāk pārvēršas par dusmīgiem, atriebīgiem un asinskāriem radījumiem. Džanfranko Dzefirelli, kas savulaik uzņēma Vatikāna pasūtīto 381 minūti garo filmu Jēzus no Nācaretes, ir manāmi uztraucies par Kristus ciešanu parādīšanos. Viņa filmas Hamlets, kurā galveno lomu spēlēja Mels Gibsons, uzņemšanas laukumā Mels sācis kliegt uz Poloniju tēlojušo aktieri, ka tā neviens nemirst, ka mirstošiem dzīvniekiem acis vispirms izvalbās uz malām, tad saraujas un tā tālāk. Uz Dzefirelli jautājumu, kā viņš to visu zina, Gibsons atteicis, ka viņam ir liela ferma un brīvajā laikā viņš bieži dodas skatīties, kā kauj lopus, un labprāt, lai relaksētos, arī pats nokauj pa lopiņam. Acīs skatoties.

1633. gadā, Trīsdesmitgadu kara laikā, kad zviedru protestantu karaspēks plosījās pa katolisko Bavāriju, Oberammergauas ciematiņa izdzīvojušie iedzīvotāji deva svinīgu solījumu – ja viņi tiks pasargāti no nāves, tad turpmāk reizi desmit gados iestudēs Kristus ciešanu spēli. Līdz pat šim laikam, arī pēc tam, kad daudzviet šīs ciešanu stāsta izspēles tika aizliegtas, viņi savu solījumu tur. 1934. gadā, pasākuma trīssimtgadē, par šo spēli sajūsminājās Ādolfs Hitlers, kuru 20. gadsimta ietekmīgākā politeisma atjaunotāja un izplatītāja Karla Gustava Junga pacienti jau daudzus gadus iepriekš bija redzējuši sapņos un vīzijās kā “gaišmataino vācu gara dievu Votānu, kas plosījās un lauzās ārā no pazemes”. Hitlers, pamatojot ebreju vajāšanas, atsaucās uz ciešanu spēlē citētajiem Mateja evaņģēlija vārdiem: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem” un piebilda: “Varbūt es esmu tas, kuram šis lāsts ir jānoved līdz galam. Es taču nedarīšu neko citu, kā vien pievienošos tam, kas ticis darīts jau 1500 gadus. Varbūt tas ir labākais pakalpojums kristietībai.” Neskatoties uz tik autoritatīvu atbalstu, Mels Gibsons no savas filmas angļu subtitriem šo frāzi izņēmis, “citādi viņi atnāks un mani nomušīs”. Paši ziniet, kas ir “viņi”.

Sajūsminātākie filmas skatītāji un režisors pats daudzkārt un daudzviet atkārto, cik uzticīgi viņi seko evaņģēliju tekstam, ka šo filmu režisējis Svētais Gars un tās uzņemšanu pavadījuši daudzi un dažādi brīnumi. Filmas uzņemšanas laikā, kā stāsta, daudzi tikuši dziedināti, daudzi nonākuši pie ticības, filmas producentu divreiz, bet galvenās lomas tēlotāju Džimu Kavīzelu vienreiz spēris zibens, taču, lai gan pa ausīm nākuši dūmi, neviens no zibensspertajiem nav cietis. Turklāt Kavīzelam filmēšanas laikā ir bijusi iespēja izjust ko līdzīgu Kristus ciešanām – karājoties pie krusta viņš ir izmežģījis plecu un sasaldējies.

Atsakoties no bezjēdzīgiem mēģinājumiem atsijāt izdomājumus un nodevas dievbijīgai retorikai, tomēr vismaz dažas lietas ir iespējams precizēt. Pirms dažiem gadiem Mels Gibsons nopirka kāda slēgta sieviešu klostera bibliotēku. Sniedzoties pēc vienas no grāmatām, viņam rokās iekritis vācu dzejnieka romantiķa Klemensa Brentano izdotais Annas Katarīnas Emmerikas vīziju pieraksts Mūsu Kunga un Glābēja rūgtās ciešanas sešsimt lappušu garumā. Pie gultas piekaltā augustīniešu mūķene detalizēti apraksta Jēzus dzīves pēdējo dienu notikumus, kurus viņa redzēja neilgi pirms savas nāves. Tieši no šīs grāmatas Gibsona filmā ienākusi Jēzus saruna ar Sātanu Ģetzemanes dārzā un Poncija Pilāta sievas Klaudijas līdzcietīgais žests, pasniedzot Jēzus mātei Marijai dažus linu audekla gabalus, ar kuriem viņa slauka asiņu peļķi Jēzus pēršanas vietā. Cits Mela Gibsona iedvesmas avots ir 17. gadsimta spāņu mistiķes Agredas Marijas vīzijas. Šī sieviete desmit gadu laikā apmēram 500 reizes, nepametot dzimto Spānijas pilsētiņu, “nezinu, miesā vai ārpus miesas” kā Zilā Madonna bija apmeklējusi konkistadoru vēl nepakļautās indiāņu ciltis, bet neilgi pirms nāves līdz sīkākajām detaļām vairākos sējumos aprakstīja Jēzus un viņa mātes dzīvi. Pat neapšaubot bilokācijas un vīziju iespējamību, nākas brīnīties, kāpēc abu sieviešu precīzi aprakstītās vīzijas ir tik atšķirīgas, taču jāpiekrīt, ka atšķirīgi redzējumi vēl neatceļ redzējuma īstumu.

Neapšaubot, ka šī filma ir Mela Gibsona “personīgā meditācija”, tomēr nav īsti saprotams, kāpēc kādam sava personīgā meditācija būtu vienlaikus jādemonstrē gandrīz 3000 kinoteātros. Lai gan viņa paša bērniem filma ir ļoti patikusi, citiem bērniem līdz sešpadsmit gadiem bez vecāku uzraudzības tā nav pieejama. Aktieris, kurš pirmais sasniedza 25 miljonu dolāru honorāru par līdzdalību filmā Ko vēlas sievietes, asi izjuta Holivudas lielo studiju naidīgumu pret ciešanu projektu un bija spiests ieguldīt savus personīgos 25 miljonus filmas finansēšanā. Līdzās pirmajiem 350 miljoniem dolāru peļņas (kurus ir smieklīgi, kā to dara daži kritiķi, salīdzināt ar 30 sudraba grašiem), diezgan labi izplatās arī ar filmu saistītās simbolikas suvenīri. Piemēram, jau pirmajās divās nedēļās tika pārdotas 80 000 aukliņā iekārtas naglas, kas ir mazliet samazinātas kopijas tai naglai, kas pirmā tiek iesista cietēja rokā un kuru filmas kadrā tur paša Mela Gibsona roka (“es pats viņu piesitu krustā”). Bet par naudu nerunāsim.

Parunāsim par ciešanām. Gibsona ieskatīšanās brūcēs, kas maz atšķiras no pornogrāfa vēlmes ieskatīties tur, kur nav ko redzēt, rada iespaidu, ka visa tā ņemšanās ar sišanu, pēršanu, asinīm izaugusi no priekšstata, ka ciešanas ir mērāmas skatītāju izturības kvantos, ka cietējs varonis varonīgi iztur pārcilvēka cienīgu ciešanu mēru, ka viss ir atkarīgs no ciešanu apjoma un intensitātes. Taču, ja gribas vēl kaut ko krutāku, vēl iespaidīgāku, vēl asiņaināku, tad to var atrast. Nav šaubu, ka nāve pie krusta ir viens no nežēlīgākajiem cilvēku izdomājumiem, tomēr ir vēl izteiksmīgakas sāpju un pazemojuma formas. Varētu pievērst uzmanību, piemēram, ķīniešu kultūrā pazīstamajiem cūkcilvēkiem, par kādiem tika padarīti visi jebkura buntavnieka radinieki: viņiem tika apcirstas rokas un kājas, izsisti zobi, izrauta mēle, izdurtas acis un atņemta dzirde, pēc tam viņus izmeta dzīvot pilsētas izgāztuvē, kur nāve bija vienīgais atvieglojums. Tā ka bezjēdzīgām ciešanām un asins cisternām vēl būs iespēja pārspēt gan Gibsonu, gan Tarantīno.

Sensenos laikos daži cilvēki domāja, ka sekošana Kristum ir prāta, sirds un gribas darbs, ka tā ir iešana viņa pēdās, mācīšanās domāt viņam līdz, tāda prāta kopšana, kurā nav vietas ne tukšiem vārdiem, ne iznīcībā vērstām domām. Viņi zināja, ka ļaunuma sakne ir cilvēka sirds. Viņi mācījās būt nomodā, sekot savas dvēseles kustībām, aizmirstot par sevi un citiem mūdžiem. Prāta skaidrība un dievišķs neprāts viņiem nešķita nesavienojamas lietas. Tā bija noslēpumaina pasaule, kurā priekšstati, uzskati un iztēles augļi netika saukti par ticību, zināšanu vai gudrību, kur pārliecība par savu taisnību izrādījās nesavienojama ar patiesību, kur patiesību nevarēja zināt, tajā varēja, – ja varēja, – būt. Sensenos laikos, tāltālā zemē.

Vai nu dvēseles mazjūtība vai kas cits, taču garlaicība bija vienīgā sajūta, kas mani pavadīja, skatoties filmu. Garlaicība un nogurums, kas rodas klausoties kādā, kas skaļā balsī kliedz, nezinot ko. Skaidrs, ka neviens nevar redzēt vairāk, nekā viņam dots un pieejams, taču, lasot evaņģēlijus, mani tāda sajūta nekad nav piemeklējusi. Evaņģēlijos vismaz nav garlaicīgu psiholoģisku detaļu (cietējs ierauga āmuru un atceras, kā jaunībā taisījis galdus) un patētiskas izteiksmes sejā. Dažas lietas ir tik nopietnas, ka par tām nevar runāt ar nopietnu sejas izteiksmi. Ir lietas, kuras zaudē savu patiesumu, tikko tiek izteiktas paceltā balsī. Nav šaubu, ka vērts iemācīties runāt par to, kas pašam dārgs un svarīgs, bet ne mazāk vērtīga ir prasme klusēt.