Ar steiku pa dzīvi

Sākumā biju iecerējis rakstu nosaukt Steika meklējumos, bet tad ieskatījos skaidrojošajā vārdnīcā un samulsu, jo vārdnīca sniedz šādu vārda “meklējumi” skaidrojumu: ”mēģinājumi atklāt ko vajadzīgu” vai ”cenšanās izzināt”. Nedomāju gan, ka maniem steika meklējumiem pamatā bijuši “mēģinājumi atklāt ko vajadzīgu”, drīzāk jau gastronomisks perfekcionisms vai varbūt vienkārši ziņkāre. Dažkārt tas ir bijis arī vienkārši steiks, bez konteksta. Lai paēstu.Steiks pirms bēguma

Trūcīgajos studenta gados manā ēdienkartē parasti bija viens ēdiens — sauja šķīstošo auzu parslu, iebērta alus kausā un sajaukta ar piena pulveri, brūno cukuru un ūdeni no karstā ūdens krāna. Katra atkāpšanās no šīs normas bija svētki. Toreiz es vasarā piestrādāju vietējā laivu piestātnē un pēc kādas īpaši sviedrainas dienas, pavadītas zem īpaši netīras laivas, darbnīcas īpašnieks Braiens negaidīti izteica priekšlikumu, kas lika saskriet mutē siekalām — viņš nolēma uzsaukt man un manam draugam Rolandam vakariņas Helfordas upes jahtkluba restorānā, kas bija pazīstams gan izcilas virtuves dēļ, gan arī tādēļ, ka tikt pie galdiņa tur bija gandrīz neiespējami.

Mēs pietauvojāmies jahtklubā ar krietnu laika rezervi, lai pagūtu notiesāt maltīti, iekāms iesākās bēgums. Mēs nebijām kluba biedri un tātad nevarējām cerēt uz īpašu apkalpošanu, tādēļ mūs neizbrīnīja viesmīļa teiktais — būs jāpagaida kāda stundiņa. Apsēdušies pie loga ar skatu uz upi, mēs pārbaudījām paisuma un bēguma sarakstu (Anglijas dienvidrietumos bez tā neiztikt — ir jāzina, kad paisuma ūdeņi piepildīs tukšo pludmali un bēgums pārvērtīs upi dubļainā, nekuģojamā grāvī). Līdz brīdim, kad būtu jāsāk uztraukties, vēl bija atlikušas divas stundas. Pagāja stunda, notikšķēja vēl piecpadsmit minūtes. Mēs kļuvām nervozi, taču restorāna pārzinis mūs iedrošināja, teikdams, ka mēs esam nākamie rindā. Mēs pasūtījām vēl vienu alus kārtu un turpinājām gaidīt. Braiens arvien mazāk uzmanības veltīja mums, tā vietā koncentrēti vērojot ūdens līmeni, kas ar katru brīdi kļuva arvien zemāks. Visbeidzot viņa pacietības mērs bija pilns un notika asa vārdu pārmaiņa ar restorāna pārzini. Sekoja nekavējošas apkalpošanas solījums ar neizbēgamo jautājumu: “Kādu jūs vēlētos steiku, kungi?” “Nav laika! Būs jāēd pusjēls,” teica Braiens. Bet Rolands bramanīgi piebilda: “Noslauki pakaļu, nošņāp pautus un liec uz šķīvja!” Man jāatzīstas, ka pārāk asiņains steiks man neiet pie sirds, taču jahtkluba restorāna steiks bija kas īpašs — knapi apbrūnināts no ārpuses un ledusauksts iekšpusē, tomēr izcils — maigs, garšīgs un sulīgs.Biftek po-cessky 

Jauni platuma grādi sagādāja jaunus gastronomiskos piedzīvojumus. Es saņēmu darba piedāvājumu Prāgā un, tur nokļuvis, sāku iepazīt pilsētu caur vēderu. To veicināja atklājums, ka paēst restorānā var neticami lēti un nav nekādas vajadzības mocīties vāji ekipētajā dzīvokļa virtuves stūrītī. Viena no pirmo nedēļu vakariņu pieturvietām bija kāds čehu-īru krogs. Meklējot čehiski rakstītajā ēdienkartē ēdienu ar atpazīstamu nosaukumu, es uzdūros ierakstam biftek un sapratu, ka esmu drošībā. Čehu steiks bija patīkams pārsteigums. Ap to kāds bija rūpīgi padarbojies — steiks bija sulīgs un maigs, ar kabatiņu, kuru pildīja gluži neīriska kombinācija — olīves un šķiņķis. Četru gadu laikā, kurus nodzīvoju Prāgā, es biftek ēdu itin bieži, tomēr man tā arī neizdevās atrast to bāru, kurā mans čehu steiku piedzīvojums sākās.

Vājība uz steikiem gan bija gluži nevietā kādā čekistu sanatoriju pārpildītā Melnās jūras kūrortpilsētā Krievijā. Restorānu man bija ieteikusi angliski nerunājoša vietējā angļu valodas skolotāja, kura bija uzņēmusies mana gida pienākumus. Pēc Prāgas paraduma meklējot ēdienkartē pazīstamu ēdienu un uzduroties tam pašam <baintrc, es nolēmu, ka izvēle par labu tam ir vienīgā, kas nedraud ar saindēšanos, jo galu galā to taču ēd pusjēlu un tādēļ par to, ka tas varētu būt neizcepts, nebūtu jāuztraucas. Ak, kā es kļūdījos! Tas, ko es saņēmu, bija ļoti plāni nogrieztas gaļas šķēle, no kuras uz āru spiedās glums tauku kunkulis. Nomelnējusī steika ārpuse, koši sarkanā un neticami sausā iekšpuse veidoja satriecošu un praktiski neēdamu kombināciju. Visbeidzot, steikam piemita pārbriedusi garša, kas izraisīja vemšanas refleksu. Manas gides skatiena pavadīts (viņa pasūtīja siera sendviču) es varonīgi centos būt pieklājīgs un ēst ar vislielāko prieku, vienlaikus saspringti cenšoties atcerēties, vai mana veselības apdrošināšana ietver medicīnisko evakuāciju.Ar blūzu un balzamu

Kad dzīve mani atveda uz Rīgu, nevainojama steika meklējumiem parādījās jauns virziens — šeit mani kolēģi lielākoties  ir amerikāņi, kas mīl uzsvērt, ka ārpus Amerikas steiks vienkārši neeksistē (dīvainas analoģijas — kāda Kenijā augusi britu veģetāriete man stāstīja, ka tikai un vienīgi Kenijas steiks varētu likt viņai atgriezties gaļēdājos). Īpašs “īsta steika” pielūgsmes tīrradnis ir Eimija — pamatskolas skolotāja no Čikāgas, kuras ilgas ir dzinušas viņu no viena Rīgas restorāna uz otru. Kādā agra pavasara vakarā mēs kopīgi apmeklējām Bites Blūza klubu. Ēdiens nebija man prātā, blūzs bija primārs, taču mana kolēģe bija izsalkusi. Viņa pasūtīja ēdienu, vakara izklaide sākās un mēs ar godbijību vērojām ar satriecošu balsi apveltīto cilvēka miesas kalnu, kas uz skatuves līgojās ar neticamu graciozitāti. Laiku pa laikam gredzenotā roka pazuda vizuļojoša tērpa slepenā kabatā un, izvilkusi iespaidīga izmēra mutautu, notrauca sviedrus no sakarsušās pieres.

Uz galda parādījās Eimijas pasūtītais steiks. Kad apklusa suģestējošais blūzs, Eimija paziņoja savu spriedumu: “Izcils steiks — vislabākais, kādu es esmu ēdusi (ārpus Amerikas, protams)! Un mērce patiesi nammišķīga!” Varbūt es pats būtu izvēlējies citus vārdus steika raksturojumam, taču tas patiešām izskatījās labs, turklāt apslacīts ar blūza dziedātājas sviedru lāsēm.

Turpmākie eksperimenti mani pārliecināja, ka laba vieta steikam  Rīgā ir Balzama bārs. Jāatzīmē gan, ka pirmais  mēģinājums  bija neveiksmīgs — nākamajā dienā pēc Rīgas astoņsimtgades svinībām bārs mūs sagaidīja ar tukšu virtuvi un vīna pagrabu. “Chardonnay — nē, diemžēl nevaram to piedāvāt. Arī steiks beidzies. Varbūt jūs vēlētos kādu sviestmaizi?” Balzamā es vēlāk atgriezos, lai atklātu, ka steiks tur ir tieši tik labs, kā biju dzirdējis. Kārtīgi pagatavots, sulīgs, taču nez kādēļ pasniegts ar vārītiem kartupeļiem un tādu kaudzi dārzeņu, ar kuru pietiktu, lai atvērtu nelielu supermārketu. Bet toties to pasniedz ar glāzīti balzama!

Paplašinot savu steiku redzesloku,  es nolēmu izmēģināt arī manu kolēģu iecienīto TGI Friday’s. Jāatzīstas, ka  bija nepieciešama neliela kaulēšanās  ar sirdsapziņu, jo doma par viesmīļiem strīpainos krekliņos ar mīkstajām rotaļlietām aksesuāru vietā bija pārāk nomācoša. Tur nokļuvušam, man gan bija jāatzīst, ka steiks patiešām varens  un arī piedevas pareizas — krāsnī  cepti kartupeļi ar kausētu sieru un  daži dārzeņi. Taču ne jau vienmēr  labs steiks kompensē atmosfēras trūkumu.

Gaļas kvalitāte, protams, ir svarīga. Tam jābūt labam gabalam, kas nogriezts šķērseniski, turklāt pietiekoši sīkstam, lai būtu jākošļā, tomēr ne tādam, kuram būtu nepieciešams īpašais steika nazis, kas labi iederētos slepkavas instrumentu kastītē. Tomēr steika ēšanai būtiska ir atmosfēra un cilvēki. Sajūtu pilnībai vajadzīgi citi gaļēdāji (pat ja viņi kļuvuši par veģetāriešiem), jo nav nekāda prieka ēst ar partneri, kas steikā saskata vienīgi pusizceptu gaļas gabalu.

Jā, starp citu, pienākušas ziņas, ka Rendezvous un Gūtenbergs piedāvā ciešamus steikus. Būs jāizmēģina,  taču tikai tad, ja laiks un kompānija ir īstie.

No angļu valodas tulkoja Rita Ruduša