Ar galvu pa priekšu

Rakstā aplūkota grāmata

Oliver Sacks. On the Move: A Life

London: Knopf, 2015

Kad 1970. gadā Lielbritānijā tika izdota neirologa Olivera Saksa pirmā grāmata “Migrēna”, viņš jau bija pārcēlies dzīvot un strādāt uz ASV un tikai par godu grāmatas iznākšanai uz brīdi atgriezās vecāku mājā dzimtajā Londonā. Grāmatas ceļš līdz izdošanai nebūt nebija vienkāršs. Jau krietni vēlāk kādā intervijā Sakss stāstījis, ka “atklāsme” par šādas grāmatas rakstīšanu pār viņu nākusi 1967. gadā sintētiskās narkotiskās vielas MDMA ietekmē (MDMA jeb 3,4-metilēndioksi-N-metilamfetamīns ir viena no galvenajām klubu kultūrā populāro psihoaktīvi stimulējošo tablešu, sauktu par ecstasy, sastāvdaļām). Mēģinot tuvināties Olivera Saksa memuāros aprakstītajiem laikiem un vietām, arī raksta autors grāmatas lasīšanas iesākumā nejaušas sagadīšanās rezultātā izmēģināja MDMA,

taču uz eksperimentiem ar motocikliem, kultūrismu vai svarcelšanu tomēr nesadūšojās; tāpat raksta tapšanas vārdā nav cietuši nekādi mājputni vai tārpi. Sagadīšanās pēc tobrīd Sakss bija lasījis 19. gadsimtā sarakstītu Edvarda Livinga darbu, kas veltīts teorētiskiem galvassāpju un migrēnas skaidrojumiem un patoģenēzei, un sapratis, ka viņa pienākums ir ko līdzīgu uzrakstīt no 20. gadsimtā dzīvojoša autora skatpunkta. Vai nu ķīmisku stimulantu, vai jaunības entuziasma iespaidā Sakss grāmatas pirmo manuskriptu pabeidza deviņu dienu laikā un parādīja savam tiešajam priekšniekam Ņujorkas Montefjores medicīniskā centra Galvassāpju klīnikas vadošajam neirologam Arnoldam Frīdmanam, cerot, ka pieredzējušākais kolēģis jaunā censoņa darbam uzrakstīs priekšvārdu. Saksam par pārsteigumu, Frīdmanu manuskripts bija saniknojis, viņš to bija novērtējis kā nevērtīgu savārstījumu, faktiski aizliedzis Saksam to publicēt un piedevām liedzis turpmāku piekļuvi grāmatā izmantotajām Saksa klīniskajām piezīmēm. Pretēji tēva ieteikumam likties mierā, pēc dažiem gadiem Sakss grāmatu tomēr izdeva un tikai pēc tās iznākšanas uzzināja, ka atsevišķas manuskripta nodaļas viņš pats it kā ar pseidonīmu jau iepriekš publicējis dažādos žurnālos. Šis pseidonīms, kā viņam bija darījuši zināmu draugi un paziņas, izrādījās “Arnolds Frīdmans”.

Grāmatas iznākšanas dienā Saksa guļamistabā Londonā esot iebrāzies viņa tēvs Samuels Sakss, vicinājis jaunāko The Times numuru un pārbiedētā balsī paziņojis: “Tu esi ticis avīzēs.” Faktam, ka avīzē publicētajā recenzijā “Migrēna” bija izpelnījusies cildinošas atsauksmes, nebija nozīmes, šogad iznākušajā autobiogrāfiskajā grāmatā “Kustībā” raksta Sakss. Viņa vecāki piederēja pie mediķu vecākās paaudzes, kas apzinājās, ka no Anglijas medicīnas reģistra viņu vārdus var izsvītrot pat tikai viena no četriem A dēļ: alkoholisma, atkarību, laulības pārkāpšanas (adultery) vai pašreklāmas (advertising). Grāmatas iznākšanu un recenzijas par grāmatu plašam lasītāju lokam domātās avīzēs tēvs nepārprotami bija iztulkojis kā pašreklāmu, jo pats Samuels visu mūžu bija dzīvojis, pazemīgi vairoties no uzmanības pievēršanas savai personai un par svarīgāko uzskatot šēm tov – proti, to, kādās domās par tavu reputāciju un vārdu ir citi, nevis tu pats. Jau vēlāk, kad grāmatas recenzijas parādījās arī tādos specializētos medicīnas izdevumos kā The Lancet, Saksa tēvs ar dēla jauniegūto slavu bija kaut kā sācis samierināties. Jāsaka gan, ka arī paša Samuela slava vismaz pēc viņa nāves nonāca avīzēs, jo pazīstamais diplomāts, pat par mūsdienu Izraēlas tēvu dēvētais Aba Ebans Saksa tēvam veltītā nekrologā laikrakstā The Jewish Chronicle rakstīja: “Atceros, ka 1967. gadā pēc sešu dienu kara es Londonā braucu uz ANO un mans taksometrs pie sarkanās luksofora gaismas apstājās līdzās kādam citam. Un mans šoferis savam kolēģim uzsauca: “Vai zini, ko es vedu? Mans pasažieris ir daktera Saksa brālēns!”

Kaut kāda robeža bija pārkāpta, un kopš “Migrēnas” iznākšanas Olivers Sakss ir turpinājis apliecināt, ka allaž ir iespējams iet – vai kustēties, ja apspēlējam jaunās grāmatas nosaukumu, – arvien un vēl tālāk. Taču tas nenozīmē, ka šim gājienam jeb bieži vien neprātīgajam braucienam (ja paturam prātā, ka Sakss ilgu laiku ir bijis arī kaismīgs motociklists) reiz nepienāks likumsakarīgs gals.

Šā gada februārī laikrakstā The New York Times tika publicēta Olivera Saksa eseja “Manis paša dzīve”, kurā viņš plašai publikai atklāja, ka viņam ir nedziedināms audzējs. “Vēl pirms mēneša man šķita, ka esmu pie labas veselības, pat stipras veselības. 81 gada vecumā es vēl arvien spēju nopeldēt jūdzi dienā, taču nu manai veiksmei ir pienācis gals. Pirms dažām nedēļām uzzināju par metastāzēm aknās. Pirms deviņiem gadiem man acī atklāja retu audzēja formu, redzes melanomu. Radiācija un lāzerterapija, atbrīvojoties no audzēja, vienu aci padarīja aklu. Lai gan šādu melanomu metastāžu iespējamība ir aptuveni 50 procentos gadījumu, manā gadījumā varbūtība bija krietni mazāka. Es izrādījos starp tiem, kuriem nav paveicies,” rakstīja Sakss, izteica pateicību par iespēju vēl deviņus gadus kopš sākotnējās diagnozes aizvadīt pie labas veselības un atsaucās uz “vienu no mīļākajiem filozofiem” Deividu Hjūmu, kurš, 65 gadu vecumā uzzinājis, ka ir nedziedināmi slims, vienā 1776. gada aprīļa dienā bija uzrakstījis īsu autobiogrāfiju “Manis paša dzīve”. “Tagad strauji tuvojošās nāves priekšā,” bija rakstījis Hjūms, “es atskāršu, ka no savas kaites esmu cietis ļoti maz sāpju; un, kas ir vēl dīvaināk, neraugoties uz manas [fiziskās] personas acīmredzamo norietu, es ne mirkli neesmu izjutis gara atslābumu. Pētniecībā es metos ar tādu pašu dedzību kā iepriekš un arī sabiedrībā jūtu tādu pašu līksmi.”

Sakss atmiņās raksta, ka 1967. gadā esot pieredzējis vienu no pēdējām narkotisku vielu izraisītajām mānijām un tieši tā kļuvusi par pamudinājumu ne vien sarakstīt grāmatu par migrēnu, bet arī visu turpmāko dzīvi veltīt gan klīniskajai praksei neiroloģijas jomā, gan rakstniecībai. Šī apskaidrība, kā viņš tagad raksta, “vairākkārt glāba manu dzīvību arī pēc tam. Tolaik, 1966. gadā, mani draugi necerēja, ka es izvilkšu ilgāk par 35 gadiem, un arī pats biju līdzīgās domās. Taču ar psihoanalīzes, labu draugu, medicīniskā darba un rakstīšanas sniegto gandarījumu, lai arī iesākumā tas mani piemeklēja skurbumā, esmu izvilcis pāri astoņdesmit gadu slieksnim”.

Olivers Sakss ir jaunākais no četriem dēliem Ziemeļlondonas ebreju mediķu Samuela Saksa un Mjūrielas Elsijas Lando ģimenē, kurā netrūkst izcilnieku dažādās jomās. Bez jau pieminētā Izraēlas valstsvīra Abas Ebana viņam rados ir rakstnieks un režisors Džonatans Linns, karikatūrists un humorists Als Kaps, Nobela prēmijas laureāts Roberts Aumans; Saksa māte ir viena no pirmajām sievietēm ķirurģēm Lielbritānijā.

Jau mazotnē Olivers aizrāvās ar ķīmiju, pētnieciskais darbs viņu vilināja krietni vien vairāk par praktisko medicīnu, un ģimenē par pašsaprotamu tika uzskatīts, ka viņam jāstudē dabaszinātnes. Tomēr ar iestāšanos Oksfordā nemaz tik viegli negāja. Par maznozīmīgu formalitāti uzskatītos priekšeksāmenus Saksam izdevās nokārtot tikai ar ceturto mēģinājumu, un, kā viņš vēlāk rakstīja, šī bija viena no daudzajām reizēm, kad pierādījās viņa nespēja tikt galā ar uzdevumiem, kuros ir vienkārši jāatbild ar “jā” vai “nē”. Studiju laikā Saksa sekmes cilvēka anatomijā bija tik nožēlojamas, ka viņa mātei – izcilai ķirurģei un anatomei – drīz vien kļuva skaidrs, ka dēls viņas pēdās neies. Ieraudzījis savu vārdu anatomijas eksāmena atzīmju saraksta beigu galā, Sakss bija devies uz krogu un centies sirdsapziņas pārmetumus par mātei sagādāto vilšanos slāpēt ar sidru, kas bija “gan stiprāks, gan lētāks par alu”. Sidra reibumā viņa galvā bija dzimusi šķietami neprātīga doma – mēģināt kompensēt izgāšanos anatomijas eksāmenā ar piedalīšanos konkursā uz Teodora Viljamsa stipendiju tieši cilvēka anatomijas jomā. Lai gan konkurss jau bija sācies, Sakss bravūrīgi iestūrēja eksāmena telpā, ieņēma vietu pie galda un uz labu laimi sāka rakstīt atbildi uz vienu no septiņiem konkursa jautājumiem: “Vai strukturāla diferenciācija nosaka funkcionālo diferenciāciju?” Viņš bija rakstījis divas stundas no vietas un mēģinājis likt lietā it visu, ko atminējās gan no zooloģijas, gan botānikas, stundu pirms eksāmena beigām piecēlies, nodevis savu sacerējumu un devies prom, par pārējiem sešiem jautājumiem nelikdamies ne zinis. Konkursa rezultāti bija nodrukāti laikraksta The Times nedēļas nogales numurā, un starp godalgotajiem bija arī Sakss. Ar balvā saņemtajām 50 mārciņām, kas bija lielākā naudas summa, kāda līdz tam laikam bija nonākusi viņa rokās, viņš nebija gājis vis uz krogu, bet tam līdzās esošo grāmatnīcu un iegādājies 12 Oksfordas Angļu valodas vārdnīcas sējumus. Kopš tā laika viņš tos esot izlasījis vairākkārt un turpinot pie vārdnīcas atgriezties atkal un atkal.

Cilvēka anatomija Saksu īpaši neaizrāva, bet grāmatas – īpaši dažādiem medicīnas jautājumiem veltīti pagātnes autoru darbi – drīz vien kļuva par viņa kaislību. Oksfordas bibliotēkā viņa rokās pirmoreiz mūžā nonāca tādi sējumi kā Konrāda Gesnera 1551. gada “Historiae animalium” ar Albrehta Dīrera ilustrācijām, Čārlza Darvina grāmatu pirmizdevumi un viss Tomasa Brauna darbu korpuss. Lai gan daudzu agrāko laiku autoru rakstītais zinātniskā nozīmē jau šķita kaut kas absurds, Sakss bija sajūsmā par izteiksmes stilu un valodas bagātību. “Es biju uzaudzis kopā ar 19. gadsimta autoriem, ko turēja cieņā mani vecāki,” raksta Sakss, “taču tieši Karalienes bibliotēkas katakombas bija tās, kur iepazinu 17. un 18. gadsimta literatūru – Džonsonu, Hjūmu, Gibonu un Poupu. Visas šīs grāmatas bija brīvi pieejamas, tās neglabājās kādā īpašā slēgtā retumu glabātuvē, bet stāvēja vienkārši plauktos, kur, kā es iztēlojos, tās bija noliktas tūliņ pēc iznākšanas. Tieši Karalienes koledžas bibliotēkā es sāku apzināties gan vēsturi, gan savu valodu.”

Savā dienasgrāmatā Sakss šajā laikā bija pierakstījis, ka ir apņēmies sarakstīt piecus romānus (tajā skaitā vienu, kas būtu veltīts motobraukšanai), kā arī atmiņu grāmatu par aizraušanos ar ķīmiju bērnībā (dienasgrāmatu viņš raksta kopš 14 gadu vecuma, un nu jau tajā esot daudzi tūkstoši lappušu). Oksfordas pirmajā kursā Sakss bija aizrāvies ar Džona Meinarda Keinsa “Esejām par biogrāfiju”, un to ietekmē viņš bija sapņojis kādudien sarakstīt ko līdzīgu, bet ar medicīnisku ievirzi – esejas, kuru pamatā būtu ar neparastām vai retām kaitēm sirgstošu personu klīniskās biogrāfijas. Nevienu romānu Sakss tā arī nav pabeidzis, taču autobiogrāfiskas grāmatas viņš ir sarakstījis pat vairākas. Grāmatā “Tēvocis Volframs” bērnības atmiņas apvienotas ar aizraujošu ievadu ķīmijā un ķīmijas vēsturē – gluži kā viņš bija apņēmies vēl jaunībā. “Medicīniskās biogrāfijas” ir otrs viņa literārās darbības virziens – tas aizsākās ar “Migrēnu”, 1973. gadā iznāca “Atmošanās”, kas veltīta letarģiskā encefalīta epidēmijai 20. gadsimta 20. gados, tad sekoja smadzeņu darbības īpatnībām un dīvainībām veltītā “Vīrs, kurš noturēja savu sievu par cepuri” un daudzas citas. 1954. gadā Sakss pabeidza Oksfordas Karalienes koledžu ar bakalaura grādu fizioloģijā un bioloģijā un, būdams pārliecināts, ka nekāds ārsts no viņa neiznāks, gatavojās pievērsties zinātnei. Taču, kā tas Saksa dzīves gājumā gadījies ne reizi vien, iztēlotajam, iedomātajam vai cerētajam nebija lemts piepildīties, viss notika šķietami ačgārni un beidzās ar pašam Saksam un apkārtējiem, iespējams, visnegaidītāko iznākumu. Sakss bija apņēmies pētīt tā dēvēto “džeika paralīzi” – neiroloģisku parādību, kas ASV kļuva izplatīta sausā likuma gados. Pēc alkohola izslāpušie bija sākuši dzert spēcīgu Jamaikas ingvera uzlējumu jeb “džeiku”, kas tika pārdots kā “nervu toniks”. Lai mazinātu vēlmi to izmantot reibuma sasniegšanai, varas iestādes dzērienam sāka piejaukt trikresilfosfātu jeb TOCP, tādējādi sabojājot tā garšu. Taču drīz vien izrādījās, ka TOCP ir lēnas iedarbības nervu inde, kas izraisa specifisku roku un kāju paralīzi, un indes upurus var pazīt pēc tā dēvētās “džeika gaitas”. Lai gan indes iedarbības sekas bija labi zināmas un dokumentētas, tās darbības mehānismi nebija skaidri, un Sakss bija iecerējis tos izdibināt, TOCP iedarbībai laboratorijas apstākļos pakļaujot vistas un sliekas. Nepatikšanas sākās jau pirmajās pētījuma dienās, jo zinātniskā darba vadītājs kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ no Saksa ne vien vairījās, bet varētu pat sacīt – bēguļoja un slēpās, pametot jauno zinātnieku savā nezināšanas un neprasmes vaļā. Iznākums bija traģisks, jo īpaši – eksperimentā iesaistītajiem dzīvniekiem. Nespēdams noraudzīties paralizēto vistu mocībās, Sakss galu galā izbeidza vēl dzīvu palikušo putnu ciešanas, tā arī neko neatklājis, devās uz Izraēlu un trīs mēnešus nostrādāja kibuca kokaudzētavā (no darba vistu fermā viņš atteicās), bet pēc atgriešanās sāka medicīnas studijas, lai gan vēl nebija izlēmis, kura medicīnas joma viņam ir tuvāka: “...trīspadsmit mēnešos es vispārīgo medicīnu nomainīju ar ķirurģiju, ortopēdiju, pediatriju, neiroloģiju, psihiatriju, dermatoloģiju, infektoloģiju un citām specialitātēm, kas studiju programmā tika apzīmētas tikai ar burtu kombinācijām: GI, GU, ENT, OB/GYN.”

Piecdesmito gadu otrajā pusē Saksa biogrāfijā nozīmīga izrādās vēl kāda “nepareizība”, proti – viņa homoseksualitāte. Ģimenē pirmais tai uzmanību bija pievērsis tēvs, kurš reiz bija ieminējies, ka Oliveram viņa 18 gados neesot pārāk daudz draudzeņu un vai tikai viņam labāk nepatīkot puiši. Sakss bija apstiprinājis, ka tā esot, taču viņš neesot “neko darījis”, un piekodinājis par to nestāstīt mātei. Tēvs tomēr bija pastāstījis, un nākamajā rītā māte ar akmenscietu sejas izteiksmi dēlam bija paziņojusi, ka viņš ir “novirze no normas” un viņa vēlētos, kaut viņš “nekad nebūtu piedzimis”. Vēlāk gan viņi šo sarunu vairs nekad neesot pieminējuši, jau pēc daudziem gadiem Sakss sapratis, ka, iespējams, tik saasinātu mātes reakciju bija izraisījis fakts, ka vecāko dēlu viņa jau uzskatīja par zaudētu – Markusam bija progresējoša šizofrēnija, un nu viņai šķita, ka zudumā iet arī pastarītis Olivers. Taču, lai gan attiecībās ar māti tika panākts izlīgums, šī saruna, kā raksta Sakss, viņu starpā palikusi uz visu mūžu.

Piecdesmito gadu Anglija nebūt nebija homoseksuālām personām draudzīga vide – par “nenormālu” seksualitāti vēl joprojām draudēja kriminālatbildība, ieslodzījums vai piespiedu “ārstēšana”, kā matemātiķa Alana Tjūringa gadījumā – ar ķīmisko kastrāciju. Iespējams, šis vēsturiskais konteksts, tāpat arī jaunības gados vairākkārtēja nelaimīga iemīlēšanās heteroseksuālos vīriešos kaut kādā mērā palīdz izprast tādu Saksa personības īpatnību kā saasināts kautrīgums, ko viņš pats kādā intervijā nodēvējis pat par īstu slimību, un faktu, ka vairāk nekā 35 gadus viņš ir nodzīvojis kā celibātu ievērojošs vecpuisis (šis posms gan viņa dzīvē ir galā, un kopš 2008. gada Sakss dzīvo pārī ar The New York Times līdzstrādnieku Bilu Heisu).

Mātes priekšstatiem un sabiedrībā valdošajām normām neatbilstoša seksualitāte, sakāpināts kautrīgums, iespējams, Otrā pasaules kara laika evakuācijā internātskolā piedzīvotu pāridarījumu iespaidā izveidojusies noslēgtība, nesabiedriskums, neuzticība cilvēkiem un nespēja veidot attiecības, un visam piedevām nespēja ielāgot cilvēku sejas jeb prozopagnozija ir īpašību kopums, kas ļauj izprast vairākas pirmajā acumirklī šķietami pārsteidzošas Saksa aizraušanās ārpus medicīnas un rakstniecības.

Viena no šādām Saksa kaislībām ir motobraukšana, un, lasot romantiskos aprakstus par vienatnē, ar motociklu “saplūstot vienā veselā kā dzīvniekā”, veiktajiem krustu šķērsu pārbraucieniem pa Angliju, bet vēlāk – pa Kanādu un ASV, gribot negribot uzvējo tas, ko kāds grāmatas “Kustībā” recenzents nodēvējis par nostalģiju pēc pieredzes, kuras tev nekad nav bijis. Motocikli, protams, ir pagalam bīstama padarīšana – Sakss ir kritis, viņu ir mēģinājuši nostumt no ceļa agresīvi autovadītāji u.tml., taču jau atkal viņa gadījumā viss notika aplami un nepareizi. Nopietnās dzīvības briesmās viņš nonāca nevis motocikla seglos, bet gan situācijā, kas, ja vien nebūtu reāla un, teiksim, parādītos kādā romānā vai filmā, šķistu par savu fantāziju pārlieku augstās domās esoša autora izgudrojums. Saksam tobrīd bija 41 gads, viņš bija devies vientulīgā pārgājienā pa Norvēģijas kalniem, un uz klinšu takas viņam uzbruka milzīgs vērsis. Bēgot Sakss krita, salauza kreiso kāju un, iespējams, palika dzīvs tikai tāpēc, ka viņu vēl tajā pašā dienā nejauši atrada divi norvēģu mednieki. Šis piedzīvojums – pieredze pirmo reizi mūžā no ārsta pārtapt par pacientu –, kā arī ārstēšanās laikā novērotā dīvainā atsvešināšanās pašam no savas smagi traumētās kājas kļuva par Saksa grāmatas “Pamats zem kājām” (A Leg to Stand On) iedvesmas avotu.

Par ne mazāk radikālu, pārsteidzošu un, kā vēlāk izrādījās, turpmākajos dzīves gados veselību gandējošu un traumējošu Saksa aizraušanos kļuva svarcelšana, dažādās svarcelšanas disciplīnās ceļot līdz pat 600 mārciņu (272 kg) smagu stieni. Līdzīgi motobraukšanai, arī svarcelšana ir vientulīgs sports, kas vienlīdz “notiek” gan muskuļu masā, gan galvā, un varbūt tieši tas šajā nodarbē Saksam šķita aizraujoši. Tikai pēc daudziem gadiem, kārtējo reizi nonācis slimnīcā ar muskuļu plīsumu un sastapis vienu no kādreizējiem šī sporta biedriem, kas nu jau spēja pārvietoties vien ar acīmredzamām grūtībām, Sakss bija secinājis, ka šī kaislība bijis “jaunības stulbums”.

Nu jau pie “jaunības stulbuma” droši vien var pieskaitīt arī visai ieilgušo Saksa aizraušanos ar dažādām narkotikām. Tā sākās pēc tam, kad viņš no Lielbritānijas bija pārcēlies vispirms uz Kanādu, bet vēlāk – ASV. “No pirmdienas līdz piektdienai es veltīju sevi pacientiem Kalifornijas Universitātes slimnīcā, taču nedēļas nogales vairs neaizvadīju izbraukumos ar motociklu, bet devos virtuālos ceļojumos – tie bija narkotiski marihuānas, ipomeju sēklu vai LSD izraisīti ceļojumi. Tas bija mans noslēpums, ar kuru es ne ar vienu nedalījos un par kuru nevienam nestāstīju.” No dabiskajām narkotikām Sakss drīz vien pārsviedās uz sintētiskajām – MDMA un amfetamīniem – un atbrīvojās no to atkarības vien pēc četriem gadiem un zaudētiem daudziem svarcelšanas periodā uzkrātajiem ķermeņa kilogramiem. “Pirmdienās es atgriezos darbā – pie visām miesām drebošs, bezmaz vai narkoleptiskā stāvoklī –, taču neviens, šķiet, pat nenojauta, ka nedēļas nogalē esmu pabijis starpzvaigžņu telpā, elektrizētai žurkai līdzīgā stāvoklī. Un, kad man vaicāja, ko brīvdienās esmu darījis, es atbildēju, ka biju “prom” – kādā nozīmē “prom” un kur, viņiem, visticamāk, nebija ne jausmas.” Vēlāk ar narkotikām saistītā pieredze kļuva par viņa grāmatas “Halucinācijas” pamatu.

Kritiķe Mičiko Kakutani laikrakstā The New York Times publicētā grāmatas “Kustībā” recenzijā raksta, ka “Dr. Sakss raksta ne vien ar ārsta izpratni par medicīnu un zinātni, bet arī ar čehoviskām simpātijām pret saviem pacientiem un ar metafizisku apbrīnu par viņu emocionālajām peripetijām. Viņa aprakstītie gadījumi mums ir snieguši gandrīz taustāmu izpratni par to, ko nozīmē tādi stāvokļi kā Tureta sindroms, epilepsija, krāsu aklums vai atmiņas zudums, un ne vienā vien no tiem atbalsojas tā savdabība, ko pazīstam no Borhesa vai Kalvīno stāstiem”.

Tomēr nebūt ne visi lasītāji pret Saksa rakstīto izturas ar šādu jūsmu un bārsta tik pagodinošus salīdzinājumus. Viens no pazīstamākajiem viņa kritiķiem un oponentiem ir rakstnieks, sociologs, bioētikas un invalīdu tiesību aktīvists Toms Šekspīrs, kuram pašam ir iedzimta ahondroplazija – ģenētiska mutācija, kas ir izplatītākais pundurības izraisītājs. Šekspīrs rakstījis, ka Sakss ir “vīrs, kurš pacientus noturējis par savu literāro karjeru”. Šī iebilduma pamatā ir fakts, ka daudzas viņa grāmatas balstītas viņa ārstētu reālu pacientu slimības vēsturēs. Endrū Solomons turpat The New York Times publicētā Saksa grāmatas recenzijā atgādina rakstnieces un žurnāla The New Yorker žurnālistes Džanetas Malkolmas sacīto, ka “ikviens žurnālists, kas nav pavisam stulbs vai nav nodarbināts pats ar sevi tik ļoti, ka vispār nesaprot, kas notiek, zina, ka tas, ar ko viņš nodarbojas, ir morāli neattaisnojami”, un piebilst, ka Saksa gadījums ir ētiski vēl sarežģītāks, jo viņš ir ne vien “žurnālists”, bet arī mediķis. Lai arī pacientu vārdi grāmatās ir mainīti, Sakss bieži vien ir aprakstījis slimniekus, kuru stāvoklis tiem liedz aptvert apkārt notiekošo, kur nu vēl izteikt vai neizteikt piekrišanu kļūšanai par grāmatu varoņiem. Tagad atmiņās Sakss atzīst, ka ir bijuši arī gadījumi, kad pēc grāmatas iznākšanas viņam bijis jāsaskaras ar pacientu dusmām, jo viņi rakstītajā pazinuši sevi un par savu atspoguļojumu nav bijuši apmierināti, jutušies apmuļķoti, izmantoti un nodoti. Citi, gluži pretēji, par nonākšanu grāmatā esot jutušies pagodināti, jo uzskatījuši, ka Saksam viņu bieži vien vienatnē ar sevi un savām kaitēm izcīnītās cīņas izdevies pārvērst iedvesmojošos, pamācošos vai izglītojošos vispārinājumos, kas var noderēt līdzīgu nelaimju māktiem cilvēkiem.

Ja Saksa iepriekšējo grāmatu pamatā bija ārsta autora un pacientu attiecības, savukārt “Kustībā” viņš ar šķietami bezkaislīgo mediķa skatienu palūkojas uz visu savu līdzšinējo dzīves gājumu. Kā ikvienam rakstam, kurā mēģināts kaut ko pasacīt par vairākus simtus lappušu biezu grāmatu vai vēl jo vairāk – par kāda cilvēka dzīvi –, arī šim piemīt saraustīta nepabeigtība. Tā ir pretstats Saksa biogrāfijai, ar to saprotot ne jau tikai grāmatu, kas tagad iemantojusi laikā ar sākuma un beigu punktiem iezīmētu konkrētību. Šis apskats jau bija pabeigts, kad laikraksta The New York Times pirmajā lappusē un daudzviet citur 31. augustā parādījās ziņa par Saksa nāvi. Visu šo laiku kopš esejas “Manis paša dzīve” publicēšanas gada sākumā Sakss ar uzstājīgu neatlaidību bija turpinājis rakstīt. Tādos izdevumos kā The New York Review of Books un New York Times regulāri tika publicēti arvien jauni apcerējumi, kuros Sakss ne vien dokumentēja savas slimības un ārstēšanas gaitu, bet atkal un atkal atgriezās pie viņu visu dzīvi nodarbinājušām, mīļām, taču tā arī zinātniski pilnībā bieži vien neizskaidrotām, ar mūsu apziņas un ķermeņa un apkārtējās pasaules attiecībām saistītām tēmām. Tagad, vēlreiz šos rakstus pārlūkojot, šķiet, ka tiem bijusi vēl kāda funkcija – it kā tiem būtu bijis jāapliecina pašam Oliveram Saksam, ka viņš vēl arvien ir dzīvs. Kopā ar atmiņu grāmatu veidot pašaizliedzīgu projektu, kura mērķis, kā tagad man gribētos domāt, ir bijis pierādīt, ka arī tehnoloģizētās medicīnas laikmetā vismaz to mūsu nāves daļu, kas beigu beigās būs pieejama plašai publikai, ir iespējams sagaidīt ar cieņu.

Reiz kādu runāt nespējīgu un garīgi atpalikušu pacientu, kura vienīgās emocionālās reakcijas uz pasauli spēja izraisīt mūzika, Sakss piezīmēs bija nodēvējis par “idiotu Ņižinski”. Iespējams, lai arī trāpīgs, šāds apzīmējums var šķist nežēlīgs, taču arī viņa paša attieksme pret sevi gan jaunajā memuāru grāmatā, gan pēdējā gada laikā publicētajās esejās ir līdzīga. Un tā nav nežēlība, bet drīzāk cilvēciskos vērojumos, zinātnes vēsturē un klīniskā darbā iemantota no ilūzijām brīva un skaudra apziņa, ka pagātnē, lai arī cik tā šķistu romantiska, mīļa vai nozīmīga, atgriezties nevienam nebūs lemts, nākotnes ir tikai tik, cik nu vēl atlicis, un tagadne ir brīnums, līdz kuram ir bijušas visas iespējas arī nemaz nenonākt. Bet cilvēks visa mūža garumā atrodas kustībā starp savu fizisko ķermeni un mēģinājumiem kaut ko saprast, apzināties, domas pārvērst vārdos. Braucot ar motociklu, šī kustība ir ar galvu pa priekšu.