Amerikas Sarkanās Valstis/ Amerikas Zilās Valstis

Viņas āriene bija maldinoša. Elegantā dāma, kuras vieta izrādījās līdzās manējai Sietlas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā, bija vecumā starp astoņdesmit un deviņdesmit, kalsna, ar nevainojamu frizūru, dārgā zīda tērpā un rotājusies ar dārglietām, kas liecināja gan par lielu turību, gan ieaudzinātu gaumi.

Dāmas uzvedība pagaidām nekādi neatšķīra viņu no citiem minētās Amerikas mākslas iestādes patroniem. Kā visi pārējie, viņa bija gatava katrā kaut cik piemērotā gadījumā dedzīgi aplaudēt un nepārprotami ieinteresēta par savu naudu saņemt atbilstošu kvalitāti, ja vien, protams, kvalitāti var mērīt ar reizēm, cik publika vienā vakarā aplaudē kājās stāvot (un tovakar tādu bija vismaz piecas).

Ir 11. septembris, trīs gadi pagājuši kopš uzbrukuma Dvīņu torņiem – šī gaisa trieciena amerikāņu psihei – un pagājušonedēļ republikāņu cīnītāji, pulcējušies uz prezidenta nominācijas konventu Ņujorkā, mums bija nepagurstot un balsi netaupot atgādinājuši par šī notikuma “epohālo” raksturu un ka mums nebūs aizmirst tā nozīmību (jeb balsot par demokrātiem), citādi nākotnē mēs varot sagaidīt piepildāmies vēl ellišķīgākus scenārijus. Paldies Dievam, šīvakara koncertā mums šie sēra un uguns lieti tiek aiztaupīti, tāpat mēs neesam spiesti piedalīties aizkustinošos kolektīvos kvēla patriotisma apliecinājumos (lai gan Dievs, svētī Ameriku, profesionāla orķestra pavadījumā dziedāts, droši vien izklausītos labāk nekā tā ASV senatoru a capella pūlēšanās ap šo pašu melodiju pirms trīs gadiem). Tā vietā, godinot 2001. gadā Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centrā bojāgājušo piemiņu, mums tiek piedāvāta viena no Elgāra Enigmas variācijām gaumīgā interpretācijā.

Šis vakars nav veltīts tikai 11. septembra upuru piemiņai un orķestra koncertsezonas atklāšanai, bet arī 20. gadskārtai, kopš šo orķestri vada diriģenta Žerāra Švarca zizlis. Šādā sakarā pie mikrofona dodas gan bijušais pilsētas mērs, gan Sietlas Simfoniskā orķestra padomes priekšsēdis, lai teiktu apsveikuma, cildinājuma un pateicības vārdus. Mērs lasa apsveikuma vēstuli, kuru parakstījis neviens cits kā pats prezidents Bušs, kurš apgalvo, ka “Lora un es” ļoti augstu vērtējot maestro Švarca ilgo un izcilo kalpošanu Amerikas mākslai.

Noklausījusies prezidenta Buša vēstuli, auditorija izplūst aplausos, tikai cienījamā izskata kundze no manis pa labi demonstratīvi patur rokas klēpī. “Šis cilvēks manus aplausus nesagaidīs!” viņa, plaukšķināšanai norimstot, visai skaļi paziņo, nevēršoties ne pie viena konkrēti, un, redzēdama visapkārt atsaucīgus smaidus, turpina, it kā lai attaisnotu šo tik neamerikānisko, nonkonformistisko žestu: “Ja jums ir priekšstats, kādā stāvoklī ir māksla šajā valstī...”

“Šis cilvēks”, protams, nav nedz mērs, nedz maestro – tas ir prezidents Bušs. Pārsteidza ne tik daudz šāda kategoriska poza pati par sevi, cik tas, kur un kas to demonstrēja. Kādas piecdesmit dienas pirms tam, kad amerikāņiem 2004. gada 2. novembrī jāievēlē viņu jaunais prezidents, politiskais klimats ASV ir neveselīgāks un polarizētāks, nekā bijis jebkad kopš 60. gadiem, kopš Vjetnamas kara. Sadalošās šķirtnes iezīmējas visai skaidri, un pazīmes, kas norāda uz piederību “sarkanajai” vai “zilajai” Amerikai, Buša vai Kerija (precīzāk, anti-Buša) nometnei, ir, vairumā gadījumu, viegli atpazīstamas. Elegantajai vecajai lēdijai man līdzās nepiemita neviena no kaismīga anitbušista tipiskajām īpašībām.

Šodienas Amerikā parasti nav grūti noteikt, kurš ir savējais, un kurš – viņējais. Buša administrācijas melnbaltajai retorikai un pasaules redzējumam ir izdevies sašķelt ne tikai bijušos uzticamos sabiedrotos, bet arī Amerikas elektorātu. Tajā pašā dienā kādas stundas agrāk iebraukusi pilsētā un apstājusies pie luksofora, es sev priekšā ieraudzīju auto, par kura īpašnieku nevarēja būt nekādu šaubu. Šis vīrs nepārprotami piederēja sarkanajai komandai. Ne vien numura zīmes ietvarā bija iestrādāta poētiska instrukcija “Tu vari tikt pestīts tūdaļ! Ļauj man tev pasacīt, kā!”, bet aiz pakaļējā stikla lepni greznojās beisbola cepure ar uzrakstu lieliem burtiem “OBEY GOD!” (“BIJĀ DIEVU!”). Beisbols, demonstratīva reliģiozitāte, klaji izrādīta kategoriska pārliecība – pat bez uzlīmes uz bufera var pieņemt, ka šis braucējs pavisam noteikti neatbalsta Keriju.

Sarkanā komanda/zilā komanda, sarkanā Amerika/zilā Amerika, Amerikas Sarkanās Valstis/Amerikas Zilās Valstis – šīs “sarkanās” un “zilās” birkas lielā mērā darinājuši ASV mediji, kas vienmēr bijuši naski reducēt sarežģītus jautājumus uz viegli sagremojamām tēzēm un izmantot krāsu kodu vizuālo uzskatāmību, kas sevi tik labi pierāda trīsgadīgu bērnu apmācībā. Bet lai cik vienkāršotas būtu šīs birkas, tās atspoguļo Savienoto Valstu šībrīža realitāti – pietiekami iespaidīgu, lai Demokrātu partijas līderi uz to atsauktos demokrātu prezidenta nominācijas konventā šī gada jūlijā Bostonā. Bijušais prezidents Bils Klintons, izraisot aplausus un urravas, deklarēja: “Viņiem ir vajadzīga sašķelta Amerika. Mums – nē!” (Viņi – tie ir republikāņi.) Viens no galvenajiem referentiem Bereks Obama – pirmais melnādainais Harvard Law Review prezidents un jau šobrīd minēts kā iespējamais pirmais melnādainais ASV prezidents – arī nolēma tēlot demokrātus kā vienotājus un republikāņus kā šķēlējus: “Nav tādas liberālās Amerikas un konservatīvās Amerikas – ir Amerikas Savienotās Valstis!”

Bet lai cik nomierinošu balzamu demokrāti arī laistītu nolūkā izplūdināt robežu starp sarkano un zilo, republikānisko un demokrātisko, konservatīvo un liberālo, patiesība ir un paliek tāda, ka Buša atbalstītāji un Kerija atbalstītāji ir stingri nocietinājušies divās pretējās, skaitliski vienlīdzīgās nometnēs, un to potenciāli svārstīgo vēlētāju skaits, kurus līdz 2. novembrim vēl varētu pārvilināt vienā vai otrā pusē, šobrīd ir mazāks nekā jebkurās citās pēdējā laika Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanās. Džordžs Bušs un Džons Kerijs kā politiķi un kā personības iemieso divas krasi atšķirīgas versijas uzskatam par to, kur nācija ir šobrīd un kurp tai vajadzētu virzīties; versijas, kuras savukārt izriet no divām atšķirīgām Amerikas vēsturiskajām un politiskajām tradīcijām. Un nekur šīs atšķirības neizpaužas uzskatāmāk kā debatēs par “vērtībām” un debatēs par karu Irākā.

Pasaulē, kura kļūst arvien sarežģītāka un kur uzmanības noturēšanas iespējas rūk ģeometriskā progresijā, amerikāņu vēlētāji – kā visi citi vēlētāji – sliecas vērtēt kandidātus, apsverot nevis objektīvas kategorijas, bet gan ar vērtīborientāciju un rakstura īpašībām saistītus jautājumus. Jautājums par to, ar kuru no kandidātiem jūs labprātāk pasēdētu un iedzertu kādu alu, tiek uzskatīts par akceptējamu kritēriju tam, kurš būs labāks prezidents – un pēc šīs mērauklas Džordžs Bušs ir priekšā ar pamatīgu izrāvienu. Vai jūs drīzāk identificējaties ar Bušu – viņa teksasieša plātību un mutesbajārību, viņa gatavību pārvērst jokā pat savu kleino angļu valodu (nominācijas runā bilstot, ka “ļaudīm dažkārt nākas pielabot manu angļu valodu. Es sapratu, ka tā ir problēma, kad pie tā ķērās arī Arnolds Švarcenēgers.”), vai ar Džonu Keriju, kurš veido garus teikumus, dažkārt lieto vārdus, kurus jūs nesaprotat, pie tam brīvi runā arī franciski (viņš arī izskatās pēc francūža, steidz norādīt Kerija naidnieki). Vai jūs identificējaties ar šo puisi, kura viedoklis  allaž ir daudzšķautņains, balstīts dziļā problēmas analīzē no vairākiem skatupunktiem; viedoklis, kas galu galā vienmēr izskatās izvairīgs, – vai ar to otru, kuram ir skaidra intuitīva jušana par katru sarežģītu jautājumu, kuram nekas nav jāstudē, jo pareizo atbildi viņam taču pasaka no augšienes? Vai, piederot nācijai, kas šobrīd ir kļuvusi tik atklāti reliģioza kā nekad, kur 61% iedzīvotāju tic, ka “reliģija var sniegt atbildi uz visām vai uz vairumu šodienas problēmu” (Gellapa aptauja), un kur 39% atzīst sevi par “atdzimušiem” kristiešiem, jūs drīzāk identificēsieties ar tādu cilvēku, kura pasaules redzējums ir balstīts mesiānisma apziņā, vai ar tādu, kurš savā konventa nominācijas runā īpaši uzsver, ka nemēdz savu reliģiozitāti afišēt?

Kristietības sludinātāju kustības uzplaukums Amerikā un sekas, kas izriet no varas, politikas un reliģijas saplūšanas vienā veselumā, ir pamatīgi dokumentētas tādos populāros darbos kā Jona Krakauera Under the Banner of Heaven (Zem debesu karoga). Autors atstāsta gadījumu – tikušas noslepkavotas divas sievietes – māte un meita –, un slepkavas – divi brāļi – joprojām tic, ka viņi to darījuši pēc Dieva pavēles. Slepkavības sižets šeit ir tikai ietvars, kurā risinās daudz biedējošāks stāsts par reliģiskā fundamentālisma ietekmi trīs Amerikas štatos. Ieslēdziet televizoru kaut kur Savienotajās Valstīs, un jūs noteikti dabūsiet redzēt ekstātiskus baznīcēnus, kuri krīt pie telesludinātāju kājām un uzklausa viņu solījumus īsteni ticīgajiem – ne jau tikai par pestīšanu viņā saulē, bet arī par ātriem uzlabojumiem šīszemes dzīvē. Nav grūti saprast kristietības sludinātāju fenomena pievilcību, ciktāl tas visu vērš nomierinoši vienkāršu. Ja jums ir kāda sarežģīta problēma personiskajā dzīvē vai darbā – varbūt kāds kredīts, kuru nespējat nomaksāt – Tas Kungs jums piedos! Tagad tā vairs nav jūsu atbildība. Un atbrīvošana no atbildības var būt varens mierinājums. Var pat kādu noslepkavot un saglabāt sirdsmieru, ja vien esat drošs, ka tāda bija Dieva griba...

Sludinātāju iespaids uz amerikāņu psihi ir relatīvi jauna parādība un pretrunā principiem, kas likti pašos šīs valsts pamatos. Amerikas Tēvi dibinātāji ļoti piesardzīgi izturējās pret Dieva vietnieku morālo absolūtismu, kuru piekopa tik daudzi tā laika Eiropas valdnieki; viņi ļoti skaidri apzinājās, kādu postu var nest ticības kari, un patiešām parūpējās, lai jaunās republikas konstituējošajos principos un dokumentos būtu īstenots baznīcas šķīrums no valsts. Tomass Džefersons, Bendžamins Franklins un Džons Adamss – viņi visi bija Eiropas Apgaismības bērni, izglītoti sekulāri humānisti, kuri visdrīzāk nokauninātu Džordžu Bušu ne tikai par viņa samežģīto sintaksi, bet arī par demokrātiskam cilvēkam nepiedienīgu iedomu, ka viņš ir Dieva gribas īstenotājs. Ētoss, no kāda reliģijas un politikas problemātikas ziņā vadījās Amerikas Savienoto Valstu Tēvi dibinātāji, ir nolasāms vārdos, kuri pieder Tomasam Peinam, traktāta Common Sense (Veselais saprāts) , Amerikas revolūcijas pamatdokumenta, autoram: “Es neticu tai patiesībai, kuru pauž jūdu baznīca, Romas baznīca, grieķu baznīca, turku baznīca, protestantu baznīca vai jebkura cita baznīca, kādu zinu. Mans paša prāts ir mana baznīca.”

11. septembris un tam sekojošais “karš pret terorismu” aizpildīja to ideoloģisko vakuumu, kurš bija palicis pēc Aukstā kara. Nu atkal bija stingra robežlīnija, atkal bija “mēs” un “viņi”.  Amerikāņu tautai Aukstais karš un Otrais pasaules karš bija no morāles viedokļa viennozīmīgi (nāk prātā Tomasa Manna vārdi par nacisma periodu Vācijā kā morāli labiem laikiem), un nav nejaušība, ka tie abi tiek pastāvīgi piesaukti, attaisnojot Amerikas pašreizējo karu Irākā. Džeimss Volkots žurnālā Vanity Fair raksta, ka Otrais pasaules karš ir kļuvis par tādu “universālu retorikas stuti”, kas kalpo par attaisnojumu mazākiem kariem, un norāda, cik skaļi Otrā pasaules kara atbalss izskanēja uvertīrā karam Irākā. Sadams Huseins apvienoja sevī briesmoņu Staļina un Hitlera lomas, un ikviens, kas izrādījās gana liels vārgulis, lai aizstāvētu turpmākus diplomātiskā risinājuma meklējumus, ieguva mūslaiku Nevila Čemberlena birku. Arī Latvijas politiskie līderi aizrautīgi improvizēja par Otrā pasaules kara scenārijiem, kaut dažas ainas no “Arābijas Lorensa” šajā gadījumā būtu bijušas vairāk vietā.

Otrais pasaules karš un Aukstais karš drīzāk ir izņēmumi, nevis likumsakarības tai ziņā, ka amerikāņu sabiedrībā ir bijusi nozīmīga opozīcija praktiski ikvienam karam, kurā Amerika iesaistījusies. Saprotams, pošoties karam Irākā, Vjetnamas spokam neviens neļāva rēgoties priekšplānā, taču tagad amerikāņi sāk saskatīt līdzību. No vienas puses, nākas dzirdēt, ka ASV politiskajiem līderiem nevajadzētu atkārtot savu Vjetnamas kara laiku kolēģu kļūdu, ļaujoties pašu nekļūdīguma apziņai un pārliecībai par upurus prasošā kursa pareizību, kas savukārt liegtu tiem iespēju šo kursu pavērst sekmīgākā virzienā. No otras puses, jau atkal izskan baisais vārds “staignājs”, un avīžu visziņi jau vēsta, ka bijušais Izraēlas premjers Baraks privātā sarunā esot brīdinājis viceprezidentu Čeiniju, ka Savienotās Valstis karu Irākā ir zaudējušas, ka okupācija nekad nevaiņagojoties ar uzvaru, un ka šobrīd jautājums vairs esot tikai par to, cik smags būs pazemojums, kuru Amerika izvēlēsies.

Divpartiju valsts komisija, kura izmeklēja 11. septembra traģēdiju, ir nonākusi pie oficiāla slēdziena, ka Amerika, uzsākot karu Irākā, ir balstījusies nepatiesos pieņēmumos. Nupat Kolins Pauels ir paziņojis, ka nepastāv nekāda saistība starp 11. septembri un Huseinu. Tomēr amerikāņu tauta joprojām nesatricināmi tic, ka saistība ir, ka karš Irākā ir Amerikas pienācīga atbilde uz 11. septembri, un ka, ja tiksim galā ar sliktajiem tur, tanī pusē, viņi liks mūs mierā šeit. Bušs savu kampaņu balsta vienkāršā vēstījumā – viņš ir stiprs un pasargās amerikāņus no teroristiem, kamēr Kerijs ir vājš, un ja amerikāņi nobalsos par Keriju, paši būs vainīgi pie jauniem teroristu uzbrukumiem.

Interesanti, ka Kerijs ir tas, kuram nākas pierādīt, ka viņš nav vājš – par spīti tam, ka ir dienējis Vjetnamā un saņēmis vairākas medaļas par varonību. No vadošajiem Buša administrācijas locekļiem neviens – ne Čeinijs (iesaukšana atlikta 5 reizes), ne Eškrofts (iesaukšana atlikta 7 reizes), ne Volfovics (iesaukšana vairākkārt atlikta), ne pats Bušs (dienests Nacionālās gvardes spēkos ASV teritorijā) – nav klātienē redzējis reālu kaujas darbību. Šķiet, ka pastāv apgriezta proporcija starp kaujinieciskas retorikas spalgumu un pieredzi īstā karā. Atšķirībā no civilistiem, armijas nomenklatūras – ģenerāļu Kolina Pauela un Veslija Klārka – balsis, virzoties pretim Irākas konfliktam, bija diezgan pieklusinātas. Mūsu pašu daudz šaurākajā politiskajā skatuvē tā laika valsts vadītāji – Repše, Kalniete, Vīķe-Freiberga, no kuriem nevienam, cik man zināms, nav konkrētas karadarbības pieredzes – pūta retorikas fanfaras un pauda neslēptu nicinājumu ikvienam, kurš izteicās pret šo karu. (Savukārt Zviedrijā gan Laila Freivalde, gan Anna Linda izteicās pret karu Irākā, tā ka, jāatzīst, mana jaunizceptā teorija par pieredzi un retoriku pierādās nebūt ne visos gadījumos.)

Tāds pats neslēpts nicinājums pret opozīciju, kādu tolaik tik uzkrītoši demonstrēja Latvijas politiskā un preses elite, izpaudās arī pretējā viedokļa apspiešanā ASV, kā to savā jaunajā grāmatā Gag Rule (Mutes aizbāšanas politika) fiksējis Harper’s Magazine redaktors Lūiss Lafams. Šis, kā norāda Lafams, ir viens no apkaunojošākajiem 11. septembra rezultātiem, kas tieši apdraud pašu Savienoto Valstu pastāvēšanas būtību. Ņemot vērā, ka līdzīga tehnoloģija ne tik senā pagātnē ar “katastrofāliem panākumiem” tikusi lietota vairākās citās valstīs, ir jāapzinās, kur var nonākt, ejot šo ceļu. Atminos, ka es tobrīd biju pārsteigta, cik latviešu politiķi, kuriem taču vajadzēja sevišķi asi izjust ideoloģiski manipulatīvas retorikas neīsto tonalitāti, šķita nevērīgi pret pašu teikto, cik priecīgi – pat jūsmīgi – viņi atkārtoja gandrīz vārds vārdā Buša administrācijas deklarēto. Kā reiz ir teicis kāds profesionālis:

“Vai tā būtu demokrātija, vai fašistu diktatūra, (..) jums tikai jāpastāsta viņiem, ka tiem uzbrūk, un jāapvaino pacifisti patriotisma trūkumā un valsts pakļaušanā briesmām. Princips darbojas vienādi visās valstīs.” (Reihsmaršals Hermanis Gērings, prāvas laikā Nirnbergā paskaidrojot tiesnešiem sekmīgas propagandas smalkumus.)

Un – jā, es pilnībā apzinos, ka arī pati kļūstu līdzvainīga, šeit atdzīvinot vēl vienu Otrā pasaules kara rēgu...

Amerikāņu retorika savā eksaltācijā allaž ir pārspējusi īstenību, kuru tā atspoguļo, un amerikāņu izredzētības apziņas rezultāts ir gan apbrīnojama krietnuma izpausmes, gan šausminošas kļūdas. Neviens negrib ciest Irākā sakāvi, kāda tika piedzīvota Vjetnamā. Bet kā ļoti daiļrunīgi pauž Maikls Ignatjefs, kurš sākumā atbalstīja iebrukumu Irākā, Amerika vairs nespēj tālāk nest sava likteņa nastu: “Jo ticība, ka valsts ir instruments providences rokā, liek tai pārvērtēt savus spēkus; tā mudina melot par kļūdām; tā neļauj samierināties ar sāpīgo patiesību, ka vēsture ne vienmēr – un pat ne pārāk bieži – paklausa Amerikas gribas radītajām diženajām, bet arī bīstamajām ilūzijām.”

Džons Kerijs, atgriezies no Vjetnamas kara kā apbalvojumus guvis veterāns, kļuva par aktīvu pretkara kustības dalībnieku. Jādomā, bija vajadzīgs vēl vairāk drosmes vai, katrā ziņā, bija vajadzīga citāda drosme, lai atklāti nostātos pret to, par ko vēl pirms neilga laika esi bijis gatavs mirt.  Daudzi Buša atbalstītāji šeit saskata tikai vēl vienu Džona Kerija rakstura vājuma pazīmi – viņa tendenci grozīties “šurpu turpu” un mainīt savas domas svarīgos jautājumos. Viņu varonis – Džordžs Dabljū Bušs – gan ir pati izlēmība un, reiz nospraudis kursu, pie tā arī paliek. Pašreizējais Savienoto Valstu prezidents nelabprāt atzīst kļūdas un maina viedokli, jeb, kā viņš pats saka: “Es nemēdzu tirgoties pats ar sevi.”

Kā ļaunu vēstošs pareģojums šodien skan vārdi, kurus 27 gadus vecais Džons Kerijs savulaik teica, liecinot ASV Kongresā: “Kā gan jūs varat no kāda prasīt, lai viņš kļūst par pēdējo kļūdas vārdā kritušo?” Amerikāņus valdzina Džordža Dabljū Buša pārliecības gars, un jo sevišķi Irākā jau kritušo karavīru ģimenēm prezidenta nelokāmā ticība, ka par taisnu lietu, piešķir jēgu viņu mīļoto nāvei. Atteikties no šīs ticības nozīmētu pieļaut nepieļaujamo...

Ir septembra vidus, un es gatavojos pamest kotedžu pie Huda kanāla, kur pavadīju šo vasaru. Mans kaimiņš gruntsgabalā pa labi nesen uzstādījis Buša-Čeinija priekšvēlēšanu kampaņas zīmi, zem kuras piestiprināta arī Kerija-Edvardsa zīme. Vairākas dienas es mēģināju atšifrēt šo savādo dubultvēstījumu (Bušs-Čeinijs ir augstāk, taču arī Kerijam-Edvardsam ir vieta, tātad...), līdz vakar, vedot pastaigā suni, ievēroju, ka pāri Kerija-Edvardsa zīmei stiepjas plata diagonāla zila josla. Tātad, nekādas divdomības, kuru sākotnēji tur saskatīju, nav – demokrātiem nepārprotami svītra pāri. Es nepazīstu šos ļaudis, taču neesmu pārsteigta par viņu politisko simpātiju deklarāciju. Savas mājas priekšā viņi ir lepni izkāruši milzīgu Amerikas karogu, un viņu daudzo pikapu aizmuguri rotā uzlīmes “US Navy”.

Daudzi no maniem kaimiņiem ir saistīti ar ASV militārajiem spēkiem – tepat netālu, Bremertonā un Bengorā, ir kara flotes bāzes. Pirms pāris nedēļām pie manis iegriezās Deils ar savu traktoru, lai izlīdzētu dažos ķēpīgos dārza darbos un izklaidētu mani ar stāstiem par 1955. gada briesmīgo salu, ko piedzīvojis ASV armijas bāzē Vācijā, un savu piedalīšanos 1968. gada Jaungada kaujās Vjetnamā. “Izklaidēt” laikam nav pats piemērotākais vārds, taču mūsu sarunas izvērtās interesantas, jo Deils, nu jau pensionārs, ir ne vien pedagoģijas zinātņu doktors, bet arī reflektējoša, vērīga prāta īpašnieks. Viņš noteikti ne mazumu pārdomās, pirms dosies īstenot savu izvēli pie novembra vēlēšanu urnas.

Kaimiņš gruntsgabalā pa kreisi nupat atkal ir devies dienēt uz Irāku, atstājot  mājās sievu un divus mazus bērnus. Pirms aizbraukšanas viņš savā mājā rīkoja atvadu ballīti čomiem, un kaimiņi tika brīdināti, ka tajā sestdienas naktī jārēķinās ar pamatīgu trokšņošanu. Daži kaimiņi sagaidīja ne vien ālēšanos, bet arī narkotikas un šaudīšanos. Šīs – kā izrādījās, nepamatotās – bažas bija rosinājusi minētās ģimenes līdzšinējā uzvedība – kādam solīdam pensionāru pārim, kuri bija aizrādījuši, ka nevajadzētu tā triekties ar saviem pikapiem pa mūsu aklo ieliņu, atvainošanās vietā esot parādīts vidējais pirksts. Man nākas domāt, vai šis karavīrs redzēs un jutīs ko citu, izņemot savas neuzvaramības apziņu, kad ar pedāli grīdā dzīs pa Irākas smiltīm vēl lielākus un jaudīgākus braucamos nekā tie, kas stāv viņa mājas garāžā.

Rakstniece Arundhati Roja savā pēdējā eseju krājumā An Ordinary Person’s Guide to Empire (Impērijas rokasgrāmata parastam cilvēkam) uzsver to varu, kāda ir amerikāņu tautai, un pauž paļāvību uz Amerikas pilsonisko sabiedrību: “Patiesībā tikai viena institūcija šajā pasaulē ir vēl varenāka par Amerikas valdību – un tā ir Amerikas pilsoniskā sabiedrība. Uz Amerikas pilsoņu pleciem gulstas milzu atbildība.” Bet milzu atbildība nozīmē arī pamatīgu piepūli, un mana ticība Amerikas pilsoņu gatavībai pamatīgi piepūlēties gadu gaitā ir gājusi mazumā. Deils ir radis piepūlēties, un papūlēsies arī šoreiz. Mans kaimiņš divdesmitgadnieks, kurš dragā pa mūsu aklo ieliņu un Irākas smiltīm, ir radis pie kā cita un sagaida no dzīves ko citu. Šī varenā amerikāņu pilsoniskā sabiedrība ir tā pati, kuras 40 miljoni pilsoņu oficiāli tiek uzskatīti par analfabētiem.

Es bieži pieķeru sevi nodomājam, ka tā Amerika, kurā es uzaugu, bija daudzējādā ziņā atšķirīga no Amerikas, kādu es to redzu tagad. Es gan tūdaļ sevi norāju par ļaušanos šim visiem zināmajam žēlabainajam “kad mēs bijām jauni, tad gan viss bija citādi” – tas jau izklausās gluži pēc kukažiņas. (Man vēl nav piecdesmit, kaut daudziem tas laikam šķiet krietns vecums.) Un tomēr es nevaru izbēgt no domas, ka Amerika, kurā es uzaugu, bija... eiropeiskāka. Jā, bija tādi laiki, kad abu dzimumu amerikāņus nemanīja dodamies uz darbu sporta apavos, kad daudzām sievietēm cimdi un cepure bija obligāta tērpa sastāvdaļa, bet ne to es domāju ar eiropeiskumu. Manā uztverē šis daļējais eiropeiskums izpaudās pirmkārt un galvenokārt kā atvērtība, kā iedzimta skepse par ikkatru, kurš pravieto absolūtu patiesību, kā fundamentāls respekts (vārds “tolerance” šodien ir deģenerējies līdz lozunga līmenim) pret citiem, lai kā viņu viedokļi atšķirtos no jūsējā. Šķiet, toreiz bija vairāk izpratnes par morālo imperatīvu papūlēties atšķirt lietas un parādības, un mazāk tieksmes aizrauties ar spriedzes filmu scenāriju ašajiem risinājumiem.

Bet var jau būt, ka tā ir tikai vecuma vaina; un kad es pieķeru sevi, ka grasos ironiski atbildēt izcili laipnai kasierei, un attopos, pūloties pāriet uz to pašu pārspīlēto, līksmi skaļo toni, kādā viņa sarunājas ar mani (“Wow! Jums nu gan tā rokassprādze ir riktīgi stilīgā, nu supermega vispār...”), tad varbūt problēma patiešām slēpjas manā nespējā runāt jaunākajā žargonā, un nevis viņas ignorantajā attieksmē pret – nu praktiski jau pret visu, kas atrodas ārpus popkultūras robežām. Vai arī tad, kad es biju maza, Amerikā visi sarunājās kā televīzijas šova personāži? Neatceros...

Politiskā kultūra nevar būt imūna pret pārējo kultūru. Latviešu politiķos mīt nepārprotama nostalģija pēc cita laikmeta vienkāršajiem, drošajiem orientieriem, jo pasaule, kas dalās “mūsos” un “viņos” ir viņu pagātnes funkcija. Tas, ka tāda pati tendence ir arī amerikāņiem, ir daudz mulsinošāk, jo viņu vēsturiskās attīstības sākums balstās pilnīgi citā tradīcijā.

Tomēr amerikāņu pilsoniskās sabiedrības spēks – tā ir tradīcija, kurai man vajadzētu vairāk uzticēties; tā, kā uzticas Arundhati Roja. Šī spēka izpausmes es sajutu un vēroju visu vasaru – kaut vai to pašu eleganto kundzi simfoniskā orķestra koncertā, kura taču nekautrējās arī šādā situācijā darīt zināmu savu nostāju. Amerikāņu preses izdevumi cits pēc cita pauž mea culpa par savu neobjektivitāti, atspoguļojot pirms Irākas kara notikušās diskusijas, un New York Times nupat redakcijas ievadrakstā ir atzinis – ja tas sagaida no Buša atklātību Irākas sakarā, tad arī laikrakstam pašam vajadzētu tikpat vaļsirdīgi atzīt savas kļūdas. Grāmatnīcas pārpludina jauni darbi, kuri aplūko abus prezidenta amata kandidātus, politiskās partijas un Irākas karu. Kad eju no grāmatnīcas ārā, mani neizbēgami uzrunā brīvprātīgie, jautājot, vai es esmu reģistrējusies vēlēšanām un vai es nevēlos viņiem palīdzēt ievēlēt Keriju (Buša komandas brīvprātīgie droši vien ir sastopami pie sporta preču veikaliem un līdzīgām vietām, kuras parasti neietilpst manā maršrutā). Demonstranti tūkstošiem pulcējas mierīgās manifestācijās par un pret vienu un otru kandidātu. Irākā krituša karavīra māte, uzvilkusi tēkreklu ar uzrakstu “Mister Buš, jūs nogalinājāt manu dēlu!”, ierodas mītiņā, kura programmas nagla ir Lora Buša, un jautā pirmajai lēdijai, kāpēc viņas pašas meitas nav iestājušās militārajā dienestā, ja jau Irākas karam ir tāda vēsturiska nozīme.

Latvijas politiskie līderi darbojas vidē, kur pilsoniskā sabiedrība ir daudz pasīvāka un vājāka; šāda situācija nāk ļoti par labu politikāņiem un ļoti par sliktu Latvijas valstij. Lielākie Latvijas laikraksti nemēdz atklātībā paškritiski novērtēt savu neobjektivitāti nozīmīgāko jautājumu atspoguļojumā. Diskusijas par Latvijas dalību Irākas karā praktiski nebija, un šodien šis jautājums ir pilnīgi pazudis no politikas diskursa. Atbalsts amerikāņiem mums bija vienīgā izvēle, saka mūsu politiskie līderi, un uzskata, ka līdz ar to jautājums ir izsmelts.

Taču tieši šāda diskusija, ja tā notiktu, apliecinātu Latvijas piederību labākajiem principiem, kuri ir likti pašos Amerikas Savienoto Valstu pastāvēšanas pamatos. Un jautājums nepavisam nav izsmelts, bet joprojām visai aktuāls. Vai gan ASV – jeb, šajā gadījumā, Latvijas – pamācības prezidentam Putinam par nepieciešamību meklēt politisku risinājumu Čečenijas situācijai ir nopietni ņemamas, ja mēs paši Irākā lietojam rupju varu? Vai gan bijušajiem Tautas frontes līderiem nebūtu vērts paprātot par to, vai labu var uzspiest ar varu (varu drīzāk no augšas, ne no apakšas), un vai gan šāda labā uzspiešana ar ārēju spēku un ļaunuma iznīdēšanas misijas vairāk neatgādina komunismu ar tā vispasaules revolūciju nekā liberālu demokrātiju? Kad Latvijas vadošā nacionālā laikraksta ļoti inteliģentais komentētājs raksta, ka visi, kas atļāvušies protestēt pret savas valsts iesaistīšanos Irākas karā, iet “kopsolī ar Sadamu”, ko gan tas liecina par respektu pret atšķirīgu viedokli Latvijas sabiedrībā?

Un kā būs nākamo reizi, kad koalīcijai atkal būs jāmobilizējas, lai atvairītu varbūt vēl nopietnākus, mums vēl neapjaušamus draudus? Mūsu vadoņi ar tādu pārliecību klaigāja par “vilku aitās” Irākā, kur, kā izrādās, tā zvēra īsti nemaz nebija. Pēc gada, vai pēc pāris trim, citā pasaules punktā atkal tiks pamanīts kāds vilks. Un mūsu vadoņi atkal kliegs. Tikai – vai tauta atkal noticēs draudu esamībai, pat ja tajā gadījumā nelaime patiešām uzglūnēs? Īstā Irākas traģēdija var norisināties pat ne pašā Irākā, bet pavisam citā vietā un laikā, kuru mums nebūs lemts izvēlēties.

No angļu valodas tulkojis
Eduards Liniņš