Akmeņu dvēseles ceļo uz Franciju

Īsi pirms Ziemassvētkiem Francijā noslēdzās festivāls Pārsteidzošā Latvija. Tas ilga gandrīz četrus mēnešus, ietvēra vairāk nekā simt dažādus kultūras pasākumus un pārstāvēja Latviju 25 Francijas pilsētās. Tas bija 2005. gada lielākais notikums Latvijas kultūras dzīvē.

Pienākums uzrakstīt kopsavelkošu un vispārinošu komentāru par festivālu Pārsteidzošā Latvija ir diezgan grūts un baismīgs. Latvietis būdams, rakstītājs nekad nevarēs to novērtēt objektīvi – pavisam no malas vai vismaz tā, kā to teorētiski varētu vērtēt franči, – un tomēr kā vērotājs, kas nekādi nav saistīts ar festivāla organizāciju, Latvijas tēla veidošanu un kultūras pasākumu atlasi, viņš festivālā nepārstāv savu valsti. Francijā šo starppozīcijas dilemmu izjutu diezgan spēcīgi, kad vietējie teica: “Aha, tas ir tas jūsu pasākums,” un nācās atbildēt: “Jā, tas ir tas mūsu pasākums, bet es tajā nepiedalos...” Atzīstot, ka tas ir “mūsu pasākums”, ir mazas izredzes izspiest no franču sarunu biedra patiesu atziņu par redzēto, tāpēc festivāla sākumā nodarbojos ar spiegošanu. Klusiņām stāvēju aiz mugurām un klausījos, ko runā, izlikos, ka esmu “viņējā”. Viņi laikam sajuta, ka neesmu, un teica tikai labu. Centos paturēt prātā, ka viņi daudz ko nesaprot, tāpēc nevajag pieļaut, ka viņu vērtējums mani ietekmē. Sāku uzdot āķīgus jautājumus, piemēram, vai jums neliekas, ka to vai šito varēja pārprast un ka dažās vietās tomēr bija drusku pārspīlēti? Franči pārjautāja: “Tiešām?” un painteresējās, vai man nav kāda cigarete. Festivāla beigu daļā spiegošanai atmetu ar roku. Vēroju cilvēkus pa gabalu. Pie kuras bildes ilgāk stāv, kurā vietā teātrī smejas. Bija ļoti interesanti, dažreiz pat aizkustinoši, bet vispārīgus secinājumus izdarīt nevaru. Brīdī, kad aiz franču skatītājiem pamani cilvēkus, no kuriem vienam ir gripa, otrs skaļi aplaudē, trešais ir pilsētas mērijas pārstāvis, ceturtais tik gaida, kad dabūs ko iedzert, bet piektais nāk klāt un stāsta, kā pagājšvasar bijis Polijā un kā viņam vispār “mūsu puse” patīk, nav vairs tāda jēdziena “franči” un vērtējums patika/nepatika kļūst dziļi subjektīvs. Tieši tāds, kāds ir manējais. Pašu svarīgāko, kas man sakāms, gribu pateikt sākumā, nevis atstāt uz beigām, kur tas varētu izklausīties pēc piebildes. Es ļoti priecājos, ka šis festivāls notika, tas bija labs festivāls, Latviju tas prezentēja godam un es ceru, ka arī tie latvieši, kuriem nebija iespējas festivāla notikumus vērot klātienē un kuri par tiem uzzināja tikai no preses, nejutīsies aizvainoti, bet priecāsies līdzi. Festivāla kulminācijas brīžos pat šķita, ka šis notikums pieder pie tiem viennozīmīgi labajiem notikumiem, kas dzīvē gadās reti un padara to gaišāku: piemēram, kādā latviešu ģimenē piedzimuši trīnīši (un visi veseli!), kāds cilvēks izveseļojies no smagas slimības, kāda aplaupīta baznīca atguvusi savus dārgumus, un tamlīdzīgi. Visiem tiem, kurus satraukušas festivāla izmaksas, gribētu ieteikt tik daudz nespekulēt ar jēdzienu “nodokļu maksātāju naudiņa”, jo lielāko budžeta daļu nosedza Francijas puse, kurai – nebūsim naivi – šis pasākums bija daudz mazāk vajadzīgs nekā mums, un padomāt, vai gadījumā, ja Latvijas un Francijas sadarbība kultūras, uzņēmējdarbības un tūrisma jomā turpināsies tikpat spraigi kā šogad, nebūtu vērts pierakstīt savus bērnus Rīgas franču licejā. Tagad, kad pasākums ir beidzies, varbūt ir vērts to skatīt plašākā kontekstā. Festivāls Pārsteidzošā Latvija ietilpa oficiālā Francijas valdības kūrētā un finansētā programmā – Ārzemju kultūras sezonas (Saisons culturelles étrangères). Katru gadu Francijā tiek rīkotas divas vai trīs šādas sezonas jeb festivāli. 2004. gadā Francijā bija gan Ķīnas gads, gan Nova Polska, gan arī Īslandes festivāls Ledus un uguns. Nākamgad plānoti Armēnijas un franciski runājošo zemju festivāli. Šogad, gandrīz vienlaicīgi ar Pārsteidzošo Latviju, Francijā notika Brazīlijas kultūras festivāls. Tāpēc aiz pieklājības vismaz pret brazīliešiem nevajadzētu skandināt, ka Francijai šis gads pagājis latviešu zīmē, vai, kā izteicās mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks festivāla atklāšanā, ka Francijā notikusi “latviešu revolūcija”. Salīdzinājums ar brazīliešu kultūras festivālu ļauj pamanīt vairākas būtiskas Pārsteidzošās Latvijas īpašības, un pati galvenā ir mūsu festivāla ārkārtīgā nopietnība (ar uzsvaru uz “ārkārtīgā”). Brazīlieši uz Franciju atveda savus jaunākās paaudzes rokmūziķus, dejojošus cilvēkus un seksapīlas meitenes. Atverot viņu programmas mājaslapu, uz melna fona sāk mirgot sarkani, zili, zaļi un dzelteni burti un atskan ritmiska mūzika. Turpretī Pārsteidzošās Latvijas mājaslapa mums rāda fotogrāfiju, kurā Francijas prezidents Žaks Širaks un Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viens otram spiež roku (fonā godasardze). Ja vajadzētu rezumēt abu festivālu vēstījumu Francijai, brazīliešiem tas būtu “nāc ar mums dejot”, bet latviešiem kaut kas no sērijas – “tevi gaida Okupācijas muzejs”. Ar šo salīdzinājumu es nebūt negribu teikt, ka Latvijas poza bija nepareiza – tieši pretēji, tā atbilda tēlam, ko mēs pašreizējos vēsturiskajos apstākļos gribam rādīt vecajai Eiropai, proti, vispirms pienākumi un “mājasdarbi”, kā saka mūsu prezidente, tad padomāsim par izklaidēm. Bet varbūt ir tā, ka izklaides Latvijā vispār nav un tāpēc tāds piedāvājums ir neiespējams? Ja vien par “izklaidi” nesaucam amerikāņu komēdiju latviskojumus Forum Cinemas, piektdienas vakara piedzeršanos vai televīzijas šovus. “Izklaide” – cik neinteliģents vārds! Kā iedomājies par “izklaidi”, uzreiz nāk prātā kaut kāda bezjēdzība, laika nosišana, vējā izsviesta nauda, izklaidība... Bet nu jau es novirzos no tēmas. Pie festivāla nosaukuma tā arī neizdevās pierast. Ir kaut kas lipīgs tajā vārdiņā “pārsteidzošā”, un neba nu velti visu šo laiku vārds tika locīts dažādās kombinācijās: franču prese par “pārsteidzošo latvieti” nosauca mūsu prezidenti, māksliniece Katrīna Neiburga pašironiski tā nosauca sevi, Latvijas medijos, rakstot par ielu kaujām, parādījās nosaukums “Pārsteigtā Francija”, un tā tālāk. Labi saprotu – nosaukums izdomāts franču valodā un latviski vienkārši pārtulkots. Franču Étonnante Lettonie ir fonētiski veiksmīgs salikums, jo atskaņas un līdzīgās zilbes ļauj zemes nosaukumu viegli atcerēties. Bet tomēr – vai nebūtu bijis labāk izvēlēties kādu mazāk ambiciozu nosaukumu? Vai Latvijas festivāla programma tiešām bija tik “pārsteidzoša”? Šaubos, vai tā vispār tāda varēja būt, jo izvēli izdarīja franču komisija un Latvijas rīkotāju uzdevums bija tikai piedāvāt. Komisija izvēlējās kultūras pasākumus, kurus gribēja redzēt un kuri, viņuprāt, Francijā varētu būt “ejoši”, tas ir, atbilstu gaidītajam un lielās līnijās būtu saprotami. Par laimi, Latvijai izpalika iespēja pārsteigt ar sliktu kvalitāti, taču tā nepārsteidza arī ar novatorismu. Varētu jau apvainoties un jautāt – nu, kur tad Latvijā ir tas teļš ar divām galvām, ko franči ieraudzītu un no brīnumiem atkristu augšpēdus? Piekrītu, nav viegli atrast. Jo, piemēram, mūsu astoņdesmito gadu māksla, kas vēl gluži nesen pārsteidza pašus latviešus ar savu spēku un godīgumu – vai Francija to vispār saprastu? Viens pārsteigums frančiem tomēr bija, nejaušs un neplānots pārsteigums. Festivāla mājaslapā, kur izklāstīta tā galvenā projekta Runājošie akmeņi koncepcija, diezgan sīki paskaidrots, kāpēc tieši akmens. Akmens Latvijas identitātē esot (tātad joprojām ir) spēcīgs mitoloģisks simbols, maģiskas gudrības avots, Saules un Zemes spēka uzkrājējs, sargs pret ļaunu aci, robežstabs, utt. Viss skaidrs, iebildumu nav. Taču festivāla laikā šis akmeņu koncepts, ja tā drīkst izteikties, pilnīgi izgāja no eņģēm. Visās Runājošo akmeņu atklāšanas reizēs, kas notika četrās dažādās pilsētās, augstu amatpersonu un kultūras darbinieku runās un intervijās nemitīgi tika atkārtots: latvieši ir tāda tauta, kas tic (īstenības izteiksme, tagadne), ka visām lietām un it sevišķi akmeņiem ir dvēsele. Jāatzīst, ka pats projekts uzvedināja uz šādiem apgalvojumiem, jo uz akmeņiem tika projicētas runājošas un dziedošas sejas, bet es tomēr nesaprotu, kāpēc vajadzēja uz ātru roku radīt jaunu mitoloģiju un padarīt Latviju par pēdējo animisma bastionu Eiropā. Viens no diviem – vai nu tā bija tikai tāda runāšana, kas nav jāņem nopietni, vai arī tā izteica projekta pieteicēju pārliecību. Ja tā bija tikai tāda runāšana, tad tas ir ļoti bēdīgi, jo man ir aizdomas, ka franči to uztvēra nopietni (citu tautu festivālos ne par tādām vien ticībām dzirdējuši). Savukārt, ja tas bija teikts pēc pārliecības, tad vajadzēja rīkoties konsekventi un, pirms vadāt akmeņus pa Franciju, veikt kādu garu izsaukšanas rituālu, lai noskaidrotu, vai akmeņu dvēselēm pret to nav iebildumu. Ja jau mēs tik ļoti identificējamies ar senlatviešiem un izliekamies, ka nekādi vācu krustneši pie mums savu kāju nav spēruši, varbūt bija vērts uz katra akmens noziedot pa lopam? Un tā tālāk. Neņemiet ļaunā, ka tik sirdīgi par to runāju, bet es pati jau gadiem kolekcionēju akmeņus (īpaši augstu vērtēju akmeņus ar caurumiem) un man ne reizi nav ienācis prātā savu aizraušanos saistīt ar animismu. Turklāt, ja runājam par latviešu ticību, man ir radusies pārliecība, ka mūsdienu latvietis – tas ir tāds sprukstiņš, kas no rītiem lasa horoskopus, pusdienlaikā klāj galdu pēc fen-šui principiem, bet vakarā dedzīgi klāsta savu kristīgo morāli kādā interneta forumā. Nu ja, šaubu nav, no šitāda latvieša valsts tēlu neiztaisīsi. Festivāla vienīgais klupšanas akmens bija tā sauktā “Stendzenieka plaģiāta” lieta, proti, aizdomas, ka runājošu seju projicēšana uz akmeņiem festivāla projekta Runājošie akmeņi ietvaros nosperta no amerikāņu mākslinieka Tonija Ourslera darba, kas bija izstādīts tieši Parīzē. Diskusijas, ko šī lieta izsauca Latvijas presē, man šķita neauglīgas. Vai tad vajadzīga trešā acs, lai pamanītu, ka te nav runa ne par divu mākslas darbu līdzību, kas gadās diezgan bieži, ne par pašu mākslinieku vainu vai nevainību, bet gan par atbildību? Un atbildība šajā gadījumā bija nevis Runājošo akmeņu radītāju, bet gan Kultūras ministrijas rokās. Milzīga atbildība, es teiktu, jo Runājošie akmeņi nebija privāts projekts, ar kura palīdzību kāda mākslinieku grupa izrāda savu daiļradi un radošos meklējumus, bet gan Latvijas tēla veidošanas kampaņas centrālais darbs ar informatīvu mērķi. Tas nevis vienkārši ietilpa milzīgā un daudzpusīgā festivālā, bet to atklāja, virzīja un noslēdza, un tika izstādīts četru lielāko Francijas pilsētu centrālajos laukumos. Apbrīnoju Kultūras ministrijas drosmi vest uz Franciju projektu, kas būtu varējis izraisīt starptautisku skandālu un iedragāt Latvijas tēlu, ja vien kāds franču žurnālists, vai pat mākslinieks Ourslers, no abu projektu “pārsteidzošās līdzības” (ko neviens nenoliedz) būtu izdarījis citus secinājumus. Tā nenotika, un tā ir cūkas laime. Ja projekts nebūtu bijis veiksmīgs, ja tas nebūtu labi izskatījies pat pie pašām Luvras durvīm, mēs par to visu runātu citādi.

Pašam reklāmas speciālistam gribētu ieteikt pirms sarunas ar presi noskaitīt pie sevis kādu lūgšanu, kas sludina lēnprātību un brīvību no kaislībām, neaizmirst pieminēt arī kolēģu – arhitekta Ingurda Lazdiņa, dizainera Kaspara Suipes un citu – nozīmīgo ieguldījumu šajā darbā, un galvenais – izvairīties no pārspīlējumiem. Nespēju atrast loģisku pamatojumu viņa apgalvojumam, ka “97 % no projekta vērtības sastāda paši stāsti”, nevis tehniskais risinājums.[1. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2005. gada 3. novembris.] Akmeņus neredzējis lasītājs gandrīz jau padomāja, ka tikai īpaši acīgs francūzis spēja pamanīt tos atlikušos 3 % vērtības – uz akmeņu virsmām projicētās sejas! Savukārt visiem latviešu žurnālistiem un mediju pārstāvjiem žetons par mazohistisko tieksmju pievaldīšanu. Laikā, kad Latvijā gāja vaļā lielās runas, bet franču puse klusēja, tiešām bija bail, ka kāds nenoturēsies un nosūdzēs: “Vai jūs jau pamanījāt, ka mēs jums plaģiātu aizvedām?” Latvijas vēstnieks Francijā Rolands Lappuķe Runājošo akmeņu atklāšanā Strasbūrā 14. novembrī franču publikai sacīja, ka latviešiem, kas vienmēr ir bijuši Eiropā, bet tikai tagad ienāk Eiropas institūcijās, piemītot zināma ingénuité. Šo vārdu, kas man iespiedies prātā, ir grūti tulkot – tā nozīme maldās kaut kur pa vidu starp “naivumu”, “lētticību”, “nevainību” un “sirdsšķīstību”. Lappuķes kunga runā tas, protams, tika lietots pozitīvā nozīmē, un vēstnieks arī izteica cerību, ka šī latviešu lētticība/sirdsšķīstība palīdzēs Eiropai atgriezties pie tās sākotnējiem ideāliem un ticības, ko tā pa šiem gadiem esot zaudējusi. Skaista cerība. Izglītotajai franču publikai gan laikam ir tā, ka vārds ingénuité uzreiz atsauc atmiņā filosofu Žanu Žaku Ruso, kurš to lietoja, rakstīdams par “labo mežoni” – likumu un aizliegumu nesamaitātu iezemieti, kurš nepazīst ne naida, ne varaskāres un dzīvo saskaņā ar dabu. Ja tā būtu taisnība par latviešiem, manis pēc festivālu varētu saukt pat par “brīnumzemi” un piestāstīt pilnas ausis par dvēselēm. Viena no festivāla rīkotājām man pastāstīja nepatīkamu atgadījumu (brīdinu, ka tās ir kuluāru runas). Tas noticis Parīzē, dienā, kad demontēta Runājošo akmeņu instalācija. Latviešu tehniķu grupa strādājusi kopā ar dažiem frančiem. Visi rāvušies vaiga sviedros jau kuro stundu, lai ātrāk pabeigtu. Visi izsalkuši. Latvieši vienā brīdī izdomājuši, ka tagad būs pārtraukums, devušies nopirkt sviestmaizes, sastājušies aplītī un sākuši ēst. Franču strādnieki vienatnē turpinājuši darbu. Var jau to nosaukt par “mežonību”, bet es nedomāju, ka tā ir mežonība. Tā ir tā pati lētticība un naivums. Nu kā gan tu tādam francūzim, kas kaut ko buldurē nesaprotamā valodā, piedāvāsi sviestmaizi? Un kāpēc gan tev viņš būtu jācienā, ja viņam ir daudz lielāka alga? Nebrīnīšos, ja tiem dažiem franču strādniekiem tieši tāds arī bija festivāls un Latvijas tēls. Nevis runājošie akmeņi, bet mēs paši. Nobeigšu tomēr uz pozitīvas nots. Sirsnīgs sveiciens visiem nacionālistiem – dekolonizācijas sludinātājiem: šajā festivālā piedalījās, Latvijas vārdu nesa un slavēja daudzi Latvijas krievi.