Zorgenfreija, bezrūpīgā vieta

Visur, kur tam gadījies vai nācies dzīvot, dzīvotājs atstāj nospiedumus – atrodamus un aptaustāmus, sameklējamus arhīvos,  pamanāmus lietu vai vietu nosaukumos vai piederīgus kādai citai, prāta varai nepakļaujamai “telpai”. Ja tuksnesī kādā nogulumiezī ieinteresēts meklētājs saskata dinozaura zobu, tad tas arī ir kādas dzīvības nospiedums, kas piederīgs juras vai kāda cita perioda laikposmam. Ja cits tajā pašā vietā saskata pūķa zobu, arī tas ir dzīvības nospiedums, un ne sliktāks par iepriekšējo.

Rīgā, Pakalniešu ielā ir vieta, ko vēl  20. gadsimta 30. gados sauca par Zorgenfreiju (Sorgenfrei – ja no vācu valodas tulkotu latviski, būtu “bezrūpīgi”).  Tur 18. gadsimtā ierīkoja vienu no apmēram  90 mūsdienās kaut vai vārda pēc pazīstamajām Pierīgas atpūtas muižiņām.  Ja kāds nezina, paskaidrošu, ka tas ir pie  Ķīšezera dienvidaustrumu gala – ja paejat  garām vispirms ebreju kapiem, tad pareizticīgās baznīcas arhibīskapa vasarnīcai un Jāņa  Kristītāja baznīcai Ozolkalnā, tad vietā,  kur ceļš uz Staņģi met paasu līkumu, tūlīt  būs redzami vairāki diži ozoli un neliels parka stūrītis, kur starp liepām jau varēs saskatīt apjomos iespaidīgas, apmestas koka dzīvojamās ēkas fasādi ar asimetriski pašā kreisajā malā novietotu, koka kolonnu balstītu ieejas lievenīti – portiku.

Fasādē pirmajā stāvā ir četri palieli logi, bet augstajā, dakstiņiem apjumtajā divslīpju jumta izbūvē, spriežot pēc logu izvietojuma, ir pat divi stāvi. Pa labi no galvenās ēkas tai perpendikulāri (ar gala fasādi pret parku) novietota otra, zemāka un pieticīgāka dzīvojamā ēka. Zemnieciski druknie ēku silueti vēsta par provinciālu solīdumu un nepretenciozitāti. Pēteris Blūms, zinošākais Latvijas koka arhitektūras pētnieks, saka, ka Zorgenfreija ir tipiska sava laika ārpilsētas muižiņa, tā faktiski ne ar ko neatšķiras no citām tādām pašām, ja nu vienīgi ar mērogu – salīdzinoši tā ir grandioza.

Zelmārs Lancmanis raksta: “Apm. puskilometru aiz kapsētas (..) ezera krastā stāv neliela veca koka baznīciņa pie tā saucamās Arķireja (archijereja) muižas. Šī muižiņa no XIX g.s. vidus ir Rīgas pareizticīgo bīskapa vasaras mītne. Pēc pareizticīgo bīskapa ziemas mājokļa atdošanas katoļiem bīskaps izvēlējās šo vasarnīcu arī ziemas mītnei. Vasarnīcas parks ievērojams ar saviem milzīgiem, vairākus gadu simtus veciem kupliem ozoliem, kuri arī sagādājuši šai vietai tās oficiālo nosaukumu – Ozolkalns. (..) Košuma ziņā ar Ozolkalnu sacenšas turpat kaimiņos esošā Zorgenfreija muiža, ko nesen par īpašumu ieguva Rīgas pilsēta.” [1. Z. Lancmanis, B. Šalfejevs, J. Novoselovs. Rīgas vārtos. Priekšpilsētas, nomales, apkārtne. Sērija Jaunais zinātnieks, Nr. 17 – Rīga, Akc. sab. Valters un Rapa izdevums, 1933.]

Aizbildinos ar steigu un aizņemtību, bet neesmu noskaidrojis, kad tieši Zorgenfreija nonāca Rīgas īpašumā, taču zinu, ka 1930. gadā to jau no pilsētas rentēja Rūdolfs Pētersons ar sievu Kseniju Vasilija meitu Pētersoni, dzimušu Bogdanovu. Sākotnēji kopā ar viņiem muižā dzīvoja arī abi pieaugušie dēli Leonīds un Aleksandrs, kā arī meita Lidija, vēl skolniece. Trīsdesmito gadu fotogrāfijā pie muižas ieejas lievenīša kreisajā pusē tikko samanāma ir Ksenija, baltās drānās tērptā, šķiet, ir Lidas tante, bet mazais ķipars blakus Lidai ir mana mamma Brigita – viņai ir kādi trīs gadiņi. Izejot cauri vīnstīgām apaugušajam lievenim, varēja nonākt plašā vestibilā, kur vītņu kāpnes veda uz otro stāvu – tur atradās dzīvoklītis, kurā Brigita pavadījusi pirmos pusotra sava mūža gadus. No vestibila pa labi bija durvis (skaistas – atceras mana mamma) uz zāli. Tai pieder četri lielie logi muižas ēkas fasādē. Zālē bija kamīns, bet arī ēvelsols, pie kura savus mēbeļgaldnieka darbus strādāja opaps. Brigitai tika klucīši un ēveļskaidas, ar ko rotaļāties.

Ēvelsols bija arī Ozolkalnā, bīskapa rezidencē. Tas nebija tālu, un 1934. gada naktī uz 12. oktobri omamma esot pamodusies no trokšņiem un ugunsgrēka atblāzmas. Kādi no tuvējiem kaimiņiem izsaukuši ugunsdzēsējus. “Kad uguns gandrīz bijusi apdzēsta, ugunsdzēsēji devušies pa trepēm augšā otrā stāvā, kur arhibīskapa galdnieka darbnīcas durvis bijušas aizslēgtas. Uzlaužot šīs durvis, ugunsdzēsēji ieraudzījuši drausmīgu skatu – uz ēvelsola bijušas uzliktas kādas durvis, un uz tām atradies pilnīgi apdedzis arhibīskapa Jāņa līķis. Ķermenis bijis tik lielā mērā apdedzis, ka tikai pēc zelta zobiem neapšaubāmi noskaidrots, ka tas ir arhibīskapa Jāņa līķis. Tūlīt arī radusies pārliecība, ka notikušais nav nelaimes gadījums, bet mežonīgs noziegums, kuram par upuri kritis arhibīskaps Jānis. Iegūtie dati liecināja, ka arhibīskapa ķermenis pēc novietošanas uz durvīm no visām pusēm aplikts ar salmiem un sienu. Stipras degšanas dēļ abas kājas ceļgalu locītavās atdalījušās no ķermeņa. No gandrīz sadegušā ķermeņa stāvokļa varēja secināt, ka slepkavas savu upuri spīdzinājuši.” [2. Priesteris Jānis Kalniņš. Svētais Rīgas Jānis – Rīga, Jumava, 2001.]

Durvis mēdz apveltīt ar simboliskām nozīmēm – tās, kā nekā, rāda un atļauj pāreju. No kaut kurienes uz kaut kurieni. Arhibīskapa Jāņa gadījumā durvis bija instruments. Ēvelsola sakarā intertekstualitātes  cienītāji noteikti atcerēsies arī Nācaretes galdnieku. Bet dažkārt durvis ir pašvērtība. Divas durvis, vienas no tām stipri bojātas, no Zorgenfreijas muižas savulaik savācis Pēteris Blūms. Baroka laikmeta durvis, varbūt vēl 18. gadsimta vidus liecinieces.

Marijas fon Grēvinkas apcerē Kāda vecās Rīgas meita, Šopēna skolniece lasāms: “Viņa piedzima savulaik Timmiem piederējušajā Zorgenfreijas muižiņā pie Ķīšezera. To 18. gadusimteņa vidū bija uzcēlusi kāda angļu brīvmūrnieku apvienība, un tās senlaicīgā dzīvojamā māja ar oriģinālo augsto divslīpju jumtu vēl šobaltdien redzama mūžveco ozolu paēnā.” [3. Eine Tochter Alt-Rigas, Schülerin Chopins – Rīga, 1928.]

Man nav ziņu par angļu brīvmūrniekiem un par turpmākajiem Zorgenfreijas īpašniekiem līdz 19. gadsimta sākumam, kad tā jau nonākusi Timmu ģimenes īpašumā. Krišjānis Veitners, kura maģistra darbs Latvijas Universitātes Vēstures un filosofijas fakultātē veltīts Pierīgas muižiņām, atradis, ka pēc Timmiem muiža piederējusi kādam Krēmeram, bet 1836. gadā nonākusi medicīnas doktora Voldemāra fon Dāla īpašumā.

Ar Krēmera vārdu saistās kokzāģētava, kas atradās tieši blakus Zorgenfreijai. Raugoties uz muižu no parka puses, pa kreisi no galvenās ēkas jau itin drīz varēja saskatīt palielu bezstila ēku – kokzāģētavas dzīvojamo māju. Bet tas jau bija pēc Timmiem.

Latvijas valsts vēstures arhīvā atrodams Timmu dzimtas ģenealoģijas ieskicējums. [4. 4011.f., 1. apr., 5746.l. 88. lpp.] Tur kā senākais dzimtas pārstāvis minēts kāds Johans Vilhelms Timms, Ventspils “dārznieks”, vēlāk pārcēlies uz Kuldīgu. Viņa dēls Fridrihs Vilhelms (1749–1807) jau ir bijis Lielās ģildes eltermanis, savukārt eltermaņa dēls (1779–1848) 1810. gadā kļuvis par Rīgas rātskungu. [5. H.J. Böthführ, Die Rigische Rathslinie von 1226 bis 1876, Zweite vollstandig umgearbeitete Auflage – Riga, Moskau und Odessa,Verlag  von J. Deubner, 1877.] Centīgais biogrāfs Botfīrs raksta tā: “Fridrihs Gotfrīds Timms”. Īsti nav saprotams tomēr, cik Fridriham Timmam bijis vārdu un kādi. Autoritatīvajā Deutschbaltisches biographisches Lexikon 1710–1960 (Böhlau Verlag, Köln, Wien, 1970) parādās trešais vārds – Vilhelms, tas pats arī Kampes leksikonā [6. Campe P. Lexikon  Liv- und Kurlandischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von  1400 bis 1850, Bd. 1. Stockholm, 1951.] . Minētajā Valsts vēstures arhīva lietā atrodamajā ģenealoģijā tomēr ir nevis Gotfrīds, bet Georgs, turklāt īpaši, spalvu spiežot, it kā pārlabojot, ierakstīts, bet citviet kādā steigā rakstītā zīmītē (64. lpp.) pat – Kristians. Šādi sīkumi, kam gadās uzdurties pavisam nejauši, kārtējo reizi apliecina aizvien nojausto – cik neizmērojama, tiecoties ielūkoties pagātnē, ir aptuvenības jūra iepretī par ticamiem uzskatītiem apgalvojumiem. Lai kādi arī būtu rātskunga, vēlāk arī valdošā birģermeistara, divu pakāpju Annas un divu pakāpju Sv. Vladimira ordeņa kavaliera, ilgstoši arī Rīgas pilsētas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas prezidenta Fridriha Timma daudzie vārdi, nav noliedzams, ka 1819. gada 3. jūlijā viņš stājies otrajā laulībā, apprecot Julianu Emīliju fon Cimmermani. Šajā laulībā piedzimuši vairāki bērni, starp tiem arī meita Anna Juliana, kas vēlāk apprecējusies ar Karlu Ludvigu Nikolaju Bokslafu, un viņiem piedzimis dēls Vilhelms, vēlāk viens no izcilākajiem Rīgas arhitektiem, Biržas komercskolas, tagadējās Mākslas akadēmijas ēkas autors.

Zorgenfreiju, kas valdošā birģermeistara otrās laulības laikā pilnīgi noteikti ir bijusi viņa īpašums, vieno īpašas, “ontoloģiskas” saites ar diviem citiem viņa bērniem. Literatūrā ir norādes, ka tieši Zorgenfreijā dzimuši Georgs Vilhelms un Katarina Šarlote Emīlija. Georgs Vilhelms Timms ir vispazīstamākā no personām, kam jelkad ir bijis kāds sakars ar Zorgenfreiju. Viņa biogrāfijas ir publicētas vairākkārt. Rīgā 1906. gadā atsevišķā brošūrā iznākusi arī pazīstamā mākslas vēsturnieka un arhitekta V. Neimaņa sarakstīta biogrāfiskā apcere. Dzimis 1820. gadā, 1831. gadā Georgs Vilhelms sācis mācības tagadējā Bērzainē pie Cēsīm. Neimanis raksta, ka, lai gan Timma sekmes skolas priekšmetos nekādā ziņā nav bijušas pāri vidusmēram, tomēr jau tad viņā modies mākslinieks, par ko liecina agrīnās skiču burtnīcas. 1845. gada 15. decembrī rakstītā vēstulē tēvam viņš it kā atskatās uz līdzšinējo ceļu mākslā, sākot no studijām Pēterburgas Mākslas akadēmijā pie Gotloba Aleksandra Zauerveida, līdz pat tābrīža “tagadnei”, kad viņš papildinās Parīzē pie tolaik izcili populārā batāliju gleznotāja Orasa Vernē. Lielu daļu radošā mūža Timms pavadīja Pēterburgā, un krievi viņu uzskata par krievu mākslinieku (skatīt kaut vai Lielo Padomju enciklopēdiju, kur melns uz balta rakstīts – krievu gleznotājs un grafiķis, izcēlies (vihoģec) no Latvijas) un dēvē par Vasiliju Fjodoroviču. Krievijā viņa nopelni patiešām ir lieli, jo, laikā no 1851. līdz 1862. gadam izdodot ilustrēto žurnālu Russkij hudožestvennij ļistok, viņš un viņa palīgi sāka krievu ilustrētās preses tradīcijas, radīja mediju kultūras iedīgļus, sevišķi jau attēlojot Krimas kara notikumus. Vilhelms Timms arī vienmēr baudījis Krievijas galma un valdošās ģimenes labvēlību un gleznojis augstdzimušo personu portretus. Ne velti cars personiski uzņēmās Timma ilustrētā žurnāla cenzūru. No portretējumiem noteikti pieminams viņa 1858. gadā gleznotais ķeizara Aleksandra II atveids zirga mugurā, kas atradās Rīgā, Melngalvju nama Svētku zālē. Tomēr 1876. gadā Timms pilnīgi pārcēlās uz Vāciju un līdz pat nāvei 1895. gadā dzīvoja Berlīnē, tikai paretam ciemojoties dzimtenē. Berlīnē Timms pievērsās atkal jaunai mākslinieciskās izpausmes formai, apgleznojot majoliku. Starp savulaik daudzinātākajiem viņa šī perioda darbiem bija Berlīnes Zooloģiskā dārza antilopu mājas P. Meierheima dekoratīvā panno atjaunošana. Kā tas izskatījies, redzams kādā atklātnē Valsts vēstures arhīva Timma lietas jau vairākkārt pieminētajā mapē, 81. lappusē.

Šī atklātne interesanta arī tāpēc, ka tā sūtīta uz Rīgu no Tartu un to kā reklāmas materiālu izsūtījis Juliuss Genss, vēstot, ka viņa apkopojumā iznācis Vilhelma Timma vēstuļu tēvam krājums. Man, šo grāmatu lasot, likās savādi, ka jaunais mākslinieks savam laikmetam pietiekoši intīmi sarunājas ar tēvu gan par darbu, gan sirdslietām, plaši apcer dažādus kopīgus pasākumus ar māsu, bet vispār nepiemin māti. Šķiet, ka nekādas nozīmes viņa dzīvē nav bijis arī atmiņām par bērnības vasarām Zorgenfreijā – tās vārdu vēstulēs velti meklēt. [7. Briefe Wilhelm Timm’s an seinen Vater aus den Jahren 1841–1846 –  Tartu-Dorpat, 1931.]

Toties daudz lasāms par aizraušanos ar nozīmīgās Rīgas patriciešu dzimtas Pfābu atvasi Emīliju, kas 1846. gada decembrī vainagojās ar abu kāzām. Un, kā jau teicu, bieži minēta māsa. Māsa Katarina Šarlote Emīlija Timma, ģimenē saukta tikai par Emīliju vai Milu, ir tā Šopēna skolniece, par kuru runāts Martas fon Grēvinkas grāmatiņā. Viņa bijusi izcili muzikāla, starp citu, tāpat kā tēvs – Rīgas birģermeistars, kurš, kā lasīts, esot diletanta līmenim atbilstīgi labi spēlējis vijoli un Rīgas mājā Mazās un Lielās Monētu ielas stūrī pulcinājis savam laikam spožu muzikālo sabiedrību, kur ne reizi vien spēlējis arī Ferencs Lists. Emīlija (1821–1877) mācījusies pie labākajiem Rīgas pedagogiem, bet vēlāk – 1842., 43. un 44. gadā Parīzē pie Frederika Šopēna. [8. LVVA, 4011.f., 1. apr., 5746.l. 64. lpp.] Iespējams, ka Emīlijas pianistes talants ir pārspīlēts (Marta fon Grēvinka, kas to apraksta, bija Emīlijas māsasmeita, viņa ģimenes talantus noteikti idealizēja), turklāt Emīlija taču nebija Šopēna vienīgā skolniece. Taču izpildītājmākslai liktenis liek izzust un saglabāties tikai atmiņu stāstījumos, tāpat kā cilvēku skaistumam. Emīlija esot bijusi apbrīnojama skaistule, acīmredzot arī ar īsti radošu, avantūristisku garu apveltīta būtne. Kā gan citādi lai izskaidro, ka viņa, atrodoties pie brāļa Pēterburgā, ne tikai savaldzināja par sevi 22 gadus vecāko slavenību – gleznotāju Karlu fon Brilovu (1799–1852), kas, šķiet, puspasaulei pazīstams ar savu gleznu Pompejas pēdējā diena, bet arī ļāvās, ka akadēmiķis viņu apprec. Šī laulība tomēr sanāca neveiksmīga, jo Emīlija tūdaļ pat no Brilova aizbēga, un viņš tā arī līdz mūža galam nemitējās to pārdzīvot. Pati viņa laikam gan ar pārdzīvojumiem nav sevi spīdzinājusi, bet drīz vien apprecējusies ar  acīmredzot jau senāk noskatīto Alekseju Greču, tolaik visai pazīstamā Pēterburgas rakstnieka un žurnālista Nikolaja Greča (1787–1867, avīzes Severnaja Pčela izdevēja) dēlu. Ar Grečiem Emīlija iepazinās Pērterburgā, kur brālis, studējot Mākslas akadēmijā, gluži vienkārši pie viņiem dzīvoja un draudzējās ar Alekseju. Lai kā arī turpmāk risinājās Emīlijas dzīve, liekas, arī viņa atklātībā nekad nepiemin dzimto Zorgenfreiju. Un kāds tur brīnums, jo acīmredzot, bērniem vēl maziem esot, birģermeistars Timms muižiņu ir pārdevis, varbūt jau pieminētajam Krēmeram.

Mana vecvecmamma Ksenija un vecvectēvs Rūdolfs bija vienkārši, darbīgi cilvēki. Aiz muižas dzīvojamās ēkas viņi bija ierīkojuši sakņu dārzu un uzcēluši nelielu siltumnīcu, tālāk līdz pat ezeram pletās pļavas, kur ganījās govs un kur vāca sienu ziemai. Savādi droši vien liksies, ka sienu viņi glabāja muižas dzīvojamēkas trešajā stāvā, padodot to no vezuma ar garumgarām dakšām. Šis manas mammas atmiņā saglabātais sīkums skaidri pasaka, ka Zorgenfreijā (droši vien arī visās citās Latvijas muižās un muižiņās) pēc Latvijas valsts nodibināšanas un 20. gadu agrārreformas bija iestājusies pilnīgi cita, ar ancien regime izkārtojumu nesamērojama saimniekošanas un dzīvošanas paradigma. Timmu un Greču dzimtas pa vīriešu līniju bija izmirušas, daudzas jo daudzas citas arī, 1905. gads, Pirmais pasaules karš un Stučkas režīms Latvijas vāciski runājošajiem iedzīvotājiem bija licis daudz ko pārvērtēt, daudzi, iespējams, arī Zorgenfreijas pēdējie īpašnieki, aizbrauca jau 1919. gadā.

Bet Ksenija un Rūdolfs, lai arī no citas “operas” nākuši, tomēr vēl bija no “operas”. Viņi turēja vienu govi, teļu aizvien, kad tas paaugās, vajadzēja nokaut, un tā bija ikgadēja traģēdija. Lai pieaicinātais kāvējs nebūtu pat jāsastop, Rūdolfs jau agrā rītā devās uz Rīgu, Ksenija visu dienu raudāja. Vistu viņiem bija kādas desmit, taču tās nekad netika kautas, bet saņēma mūža maizi. Dēlu paaudzes acīs šajā ziņā vecie saimnieki, protams, šķita nedaudz anekdotiski. Taču tādi viņi bija, ar savu sunīti Žuku un ar kaķi, kam aizvien deva vārdu Vasjka. Ksenija bija ticīga un gāja turpat tuvējā Ozolkalna Jāņa Kristītāja baznīciņā, kas patiesībā bija tāda kā arhibīskapa rezidences mājas baznīca. Gāja līdz 1939. gadam, kad “12. novembra vakarā izdega baznīcas iekšiene un ugunsdzēsējiem izdevās tikai izglābt jumtu un torni. Pēc tam baznīcas mūri stāvēja tukši, nelietojami, jo baznīcas iekšiene nebija atjaunota. Un tomēr 1940.g. naktī no 6. uz 7. jūliju šinī neapdzīvotā un nelietojamā ēkā atkal izcēlās uguns un šoreiz nodega jumts ar torni, tā ka tagad tur rēgojas tikai apkvēpuši mūri. [9. Priesteris Jānis Kalniņš, Op.cit.]

Pēc Otrā pasaules kara Zorgenfreijā ierīkoja rūpnīcas Juglas Manufaktūra kopmītnes. Vecvecmamma tur (mazākajā mājā) vēl kādu laiku dzīvoja, bet bija iestājusies atkal jauna paradigma. Rūpnīcas kopmītnes sieviešu kolektīvs piesaistīja atbilstīgus jaunus vīriešus, dzīve kļuva aizvien citādāka. Vēlāk tur bija, šķiet, Galvenās aptieku pārvaldes noliktava, pēc tam tika pamesta arī tā, sākās ēku bojāeja. 1996. gadā gatavotajā, bet tā arī līdz šim nesagatavotajā un neapstiprinātajā Latvijas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta projektā Zorgenfreijas muiža iekļauta kā jaunatklāts arhitektūras piemineklis. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad mazākā dzīvojamā ēka pa daļai nodedzināta, esot teikts, ka Zorgenfreija no saraksta jāņem laukā. Nezinu gan, kāds labums ir, ja kaut ko ņem laukā no kaut kā, kas nemaz neeksistē.

Es biju Zorgenfreijā 2004. gada 6. maijā, nedēļu pēc tam, kad blakusmājā, jau vairākkārt pieminētās kādreizējās Krēmera kokzāģētavas dzīvojamā nama un tā apkārtnē tika noindēti Tamārai Koreņevskai piederošās organizācijas Žēlsirdība pret dzīvniekiem suņi. Par to lasāms Rīgas Balss 2004. gada 3. maija numurā Lolitas Rozes rakstā Humāni likvidē pusi mēra perēkļa: “Vairāk nekā sešas stundas, balansējot uz morālo un fizisko spēku izsīkuma robežas, PVD inspektori, veterināri un “suņķērāji” strādāja, iemidzinot aptuveni 70 novietnes suņu un sešus kaķus. Liela daļa dzīvnieku bija slimi ar mēri. Suņus vilka ārā no pažobelēm, grīdapakšām, būceņiem, vagoniņiem, trīsstāvu koka ēkas katras telpas. Vilka ārā, tiem esot pusdzīviem vai agresīvi pretojoties. Vilka ārā no telpām, kurās mēnešiem, bez pastaigām turēti, dzīvoja savu izkārnījumu biezā slānī un apdullinošā smakā. Liela daļa suņu bija inficējušies ar mēri, daļai tika fiksētas citu slimību pazīmes, daļai nekādu slimību simptomu nebija, tomēr, tā kā pēc izskata veselie nevakcinēti dzīvoja slēgtās telpās līdzās ar mēri slimajiem, arī tie tika iemidzināti.”

Paskatījos pāri žogam pagalmiņā, kur, kā pastāstīja nejaušs bezpajumtnieks, dzīvojis vairums nelaimīgo dzīvnieku. Tur bija apgāzta suņu barības muca, atkritumu driskas, kāds apgrauzts kauls. Smaržoja pēc rūsas un asfalta. Zorgenfreijas muižas dzīvojamās ēkas pusizgāztās sienas caurumam bija aizsista priekšā melna polietilēna plēve, tā vējiņā vieglītiņām plakšķēja. Apmēram tajā vietā, kur pirms septiņdesmit gadiem atradās vecvecmammas siltumnīca (to bija uzbūvējis vecākais dēls Leons), uz asfalta blakus saārdītam automašīnas sēdeklim snauduļoja samīdīta kefīra paka.  Tai pāri aizlidoja nātru raibenis, pēc brīža  netālu uzzibsnīja pudeles lauska. Muižas  pamatos saaugušajās, piecdesmitgadīgajās kļavās vīteroja, ik pa brīdim smalkos treļļos pārejot, žubītes. Bija brīnumskaista pavasara diena. Bezpajumtnieku pāris, pagriezuši muižai muguras, sēdēja uz asfaltētā laukuma betona apmales un klusēja. Kā divi košās vējjakās ietērpti pieminekļi.