4 tūkstoši kauliņu

Andrašs Fazekašs ir ungārs, kas veiksmīgi iedzīvojies Latvijā, audzē vīnogas, vispār nemitīgi kaut ko audzē. Nemitīgi kustas, nemitīgi grib kaut ko paspēt un pievārēt. Viņš dzīvo Daukstu pagastā Gulbenes pusē, kur no pussagruvušām mājām un aizlaistām zemēm izveidojis tādu kā mazo Ungāriju — ar dzelteniem arbūziem, smalki selekcionētām plūmju un ķiršu šķirnēm un — vīnogām. Vidzemes skaistule ir kāda īpaši izturīga šķirne, par kuru Fazekašs runā tā, it kā bez tās viņa dzīve sabruktu. Vīnogas audzējot arī Skandināvijā, — viņš stāstīja, — bet viņš esot vienīgais, kas tik tālu ziemeļos nodarbojoties ar vīnogu selekciju. Vēl Fazekašs dziedina cilvēkus, šad tad sajūt un arī pasaka, kas ar cilvēkiem var notikt nākotnē. Runā, ka pasakot precīzi. Pie viņa mēdz vērsties, lūdzot atrast kādu pazudušo. Atcerēsimies traģisko gadījumu, kad upē ledū, šķiet, pagājušajā ziemā ielūza bērni, un mediji ziņoja, ka noslīkušos palīdzējis atrast ekstrasenss, tas bija Fazekašs. Fazekašs raksta dzejoļus.

Rimants Ziedonis: Redz, es to vēsturi nezinu, kā tu nonāci Latvijā.

Andrašs Fazekašs: Ē, es nevaru katram izstāstīt. Nu, tas ir politiska lieta.

Ziedonis: Politiska?

Fazekašs: Politiska, jā. Politiska bija tāda lieta, ka 56. gadā Ungārijā bija revolūcija. Un mēs ar draugu gribējām mukt uz Kanādu. Man tur ira tante Edmonton pilsētā. Diemžēl noķēra mūs. Mēs neizrēķinājām vienu lietu, it kā viss bija izrēķināts, es visu biju apdomājis, lai varētu tikt pāri tam tiltam, kur staigā krievu zaldāti, bet nepadomājām, ka tur tikli ir, mēs tikām iekšā tiklā, slazdā.

Ziedonis: Kāds tas ceļš bija iecerēts?

Fazekašs: Mēs gribējām… bet vai tas noteikti jāstāsta?

Ziedonis: Nu tā kā prelūdija — no kurienes viens ungārs Latvijā radies.

Fazekašs: Es negribu par to runāt.

Ziedonis: No kā tad vajadzētu baidīties, tagad?

Fazekašs: Nē, ne, ne, ne. Jūs nekā nezināt. Politika ir tāda lieta, ka šodien ir pirmdiena, bet rītdien būs otrdiena.

Ziedonis: Labi, nerunāsim par to.

Fazekašs: Ja tu gribi par manām sirdslietām, kā es te nokļuvos un tā tālāk — tas jau ir pagātne. Visu laiku biju augšā. Bļendukus varu parādīt, kādus esmu saņēmis. Tāds raksturs man ira, neviens man nevar tikt klāt. Kad es tiku kolhozā, es saņēmu trīs jaunu mašīnu, vecie šoferi to nevarēja panākt… Man tagad vajag padzerties. Ēšana dienvidniekam nav galvenais, man vajag padzerties.

Par to darbu, ko esmu paveicis šeit… augļu intervence, nu, es nemāku tā pateikt, par tiem darbiem mani aicina uz Ungāriju atpakaļ. Tas bija ministra vietnieks, tāpat kā šeit ir augļkopības ministrija. Viņš man deva — ja es aizbraukšu mājās –– kompensāciju no  56. gada un piešķirtu man doktora grādu uzreiz. Viņam nepatika, kā valsts ar mani apgājās.

Ziedonis: Doktora grādu tieši par selekcionēšanas darbu?

Fazekašs: Par šo vienu šķirni. Tādu nav. Vidzemes skaistule.

To man uzreiz prasīja no centrālās Vācijas. Un es aizpagājušajā gadā viņiem sūtīju putekšņus, un pagājušā gadā to paņēma norvēģi, zviedri, somi. Viņi paši braukā ekspedīcijās. Un tas Fark, Bobs Fark —  tas ir degustators, viņš Amerikā jau trešo gadu pēc kārtas aizņem trešo vietu par degustāciju. Tas ir ļoti smalks kā degustators, tur ir visādi noslēpumi, es arī kā selekcionārs nevaru to, ko var viņš.  Bet tās galvenās īpašības Vidzemes skaistulei — 99. gadā, atceries, kas par lietainais gads bija — govis nevarēja vest ārā. Un taisni 99. gada augustā amerikāņi te ieradās, perfekti tad nogatavojusies bija Vidzemes skaistule. Es atceros,  kāds tad bija laiks –– es nodarbojos arī ar laiku, man Kleinbergas kundze atsūtīja speciālu atlantu, viņa man ļoti palīdzēja. Man ir atzīmēts katru gadu, cik temperatūra, kāds vēja virziens,  cik saule stundā. Tajā 99. gadā tikai  divas dienas bija saulainas pa visu  vasaru mūsu rajonā. Un Vidzemes skaistule bija vienīgās vīnogas, kas nogatavojās, pārējās nevienas. Es panācu ar tādu gēnu manipulāciju to no četrām sugām.

Ziedonis: Vienvārd, tiek uzskatīts, ka tā ziemeļos ir visizturīgākā šķirne.

Fazekašs: Ne tikai izturīgākā. Tūliņ pieiesim klāt un es uzcienāšu.

Sabiles vīnogu audzes esot Ginesa rekordu grāmatā — kā vistālāk ziemeļos esošās. Tā ir? Vai tik mēs te neesam kādus divus kilometrus un 222 metrus vairāk ziemeļos.

Tāpēc zinātnieki drusku baidās no manis un bišķi šķībi skatās arī. Es zinu arī, kurš tas ir… Bet esmu nolēmis iet līdz galam. Sukatnieks man uzticēja tikt tālāk ar viņa darbiem… Es savulaik esmu rūpējies, lai Sabilē tā lieta neiznīkst, dažām amatpersonām esmu teicis, ka cilvēki tā īsti tur nevar strādāt, ja alga 30 lati.

Ziedonis: Jūs papildināt Sukatnieka selekcijas darbus?

Fazekašs: Jā, protams, es uz viņa pamata turpinu. Paula Sukatnieka selekciju es turpinu. Tā droši var rakstīt. Es ar to lepojos, ka es to varu darīt. Ja es to nedarītu, viss apstātos. Un Dišlers Andris, viņš te braukāja ar ārzemniekiem, pagājušogad es nezināju, kur skriet, ko darīt, te bija norvēģi, somi. Viņi zina, kāpēc brauc, viņi uz mani tagad ļoti cer. Tagad Vidzemes skaistule ir jau arī Norvēģijā, viņiem sāks ražot tikai nākamgad vai vēlāk. Un tagad igauņi. Un tagad nupat saņēmu no Dānijas. Danmark, ja. Dāņu avīze jau prasīja foto no manis ar vīnogām, ja. Te ir tāda politika, es bišķi zaudēju… Man tāda sirds ira, man autortiesību vēl nav, bet es jau visiem atdevu — amerikāņiem, ungāriem.

Ziedonis: Tad jau var sanākt tā, ka kāds piesaka patentu un apgalvo, ka viņš to ir dabūjis gatavu?

Fazekašs: Jā, jā.

Ziedonis: Kāpēc tad nepiereģistrēt savu šķirni?

Fazekašs: Tāpēc, ka Latvijā ira šķībi skeptiķi, tas nav smuki, to es negaidīju.

Ziedonis: Birokrātija, konkurence?

Fazekašs: Tas nav birokrātija, tas ir vēl savādāk — viņš pats nevar panākt, bet neļaus arī tev. Es sapulcē vienmēr sēdu… un es esmu arī gaišreģis. Es daudz ko daru cilvēkiem, man gandrīz katru dienu vakara pusē uz seansiem ir cilvēki, man ir kādi 60-70 slimnieki. Es varu pēc fotokartītes redzēt, ar ko cilvēks slimo. Pašlaik ārstēju divus dvīņubrāļus no Sigulda, sportisti. Vienam es neko nevaru palīdzēt, diemžēl.

Es nenodarbojos ar tautas dziedniecību, tas ir cits. Nu teiksim, Olainē trīs gadi atpakaļ pazuda tas Kaspars, es viņiem norādīju, kur viņš ir, pēc fotokartītes. Upē iekšā. Šeit atbrauca nabaga māte, dzimšanas diena viņam ir 15. maijā. Otrā dienā ap desmitiem viņa jau bija klāt, es viņai teicu, lai sestdien atbrauc, un es būšu noskaidrojis. Jo es toreiz domāju arī par to, ka bērns varētu būt uz ārzemēm aizstiepts.

Ziedonis: Bērnu zagļi?

Fazekašs: Es tā domāju, bet uz trešo seansu man parādījās jau… Redzi, ja cilvēks beigts ira, tad auru ir grūti izsaukt, un aura parādās ne tāda, kā dzīvam esot, bet pelēkā krāsā, knapi vari izsaukt. Liels spēks zūd man pašam. Tikai ceturtajā seansā parādījās aura, un pusotra kilometra aiz Olaines — man karte ira — viņš tur apstājas ar savu auru, tālāk neiet. Daudz ko var saprast un atrast, vienīgi arī slepkavas var būt tik gudri, ka izolē cilvēku — un neviens ekstrasenss neatradīs.

Ziedonis: Tā doma ir, ka noziedznieks var būt ar līdzīgām spējām un tevi nobloķēt.

Fazekašs: Šeit netālu — neteikšu kur — ir, kas man pretī strādā. Teiksim, ģimene izšķiras, es daru labu, lai viss notiek atpakaļ. Bet tas cits dara otrādi. Nu, kā spogulis. Tu sūtīsi gaismu uz spoguli un tas sit to staru vēl kādam. Tāpat var būt — ja kāds uz kādu jūt naidu, bet nevar tikt klāt tā cilvēka aurai, jo tas cilvēks ir stiprs, tad var sūtīt sitienu caur kādu citu, kas var uz to stipro cilvēku iedarboties.

Man tāda daba ira, es naktī paceļos augšā, un sieva prasa — kur tu ej? Es saku: “Klusu, nededzini tagad lampiņas.”

Ziedonis: Nemiers, trauksme, sajūtas?

Fazekašs: Tās nav sajūtas. Tas parādās…  Es toreiz neredzēju, bet jau zināju vārdu. Es jutu, nāk zaglis. Es uzģērbu bikses, šubu virsū, sniegs bišku, bišku nāca. Aizgāju līdz mājas stūrim… Man tā informācija nāk, es tūlīt tev izstāstīšu, kā tas man bija bērnībā… Skatos tumsā nāk divi — viens lielāks, viens mazāks, bet neredzu vēl, un es jau saku tumsā: “Jāni, atnāc pa dienu, un es tev iedošu to pīli.” Tas Jānis nāca pēc pīlēm. Abi divi apstājās un muka prom. Protams, ka tu muksi prom, ja tevi neredz, bet jau nosauc vārdā.

Visa šitā lieta sākās no bērnības. Es nāku no mazas pilsētiņas Vari. Man bija pieci gadi. Kā mamma stāstīja — es esot pieskrējis pie viņas, raustījis aiz kleitas, satraukti teicis, ka sadegs kaimiņu lopi. Kā es varēju to zināt? No kurienes? Es neredzēju, ka kūts sadegs, tāda informācija man nenāca, bet es zināju,  ka sadegs lopi. Nu, māte kā māte, tu jau zini: “Ko āksties, mazais.”

Nu, protams, māte arī kādam pateica, ka puika jocīgs palicis, un tā tālāk. Paiet četras dienas. Naktī kaut kas notiek, ciematā skan zvani. Visi skrien. Deg, bērniem interesanti, es jau biju aizmirsis, ka kādam esmu kaut ko teicis, un es arī skrēju un visu to redzēju, laikam jau liktenis bija lēmis, ka man arī tas viss jāredz, — kā govis tiek vilktas un zirgi, viss melns, pārogļojies. Toreiz uguni nenodzēsa, biški atceros, kā pumpēja, šļakstinājās, lamājās un kliedza, tu zini. It kā drusku atceros — kā miglā — liels uguns, liels uguns. Visi skrēja ar spaiņiem, bērnus stūma prom. Tas uguns nodega, protams, līdz pamatiem. Un aizgājām tagad visi mājās. No rīta klauvē policists, vēl divi bija ar tādām kurtkām. Bija 47. vai 48. gads. Ar māti mūs veda projām uz iecirkni, es protams, neko nesapratu, māte raud, man bija pāri pieci gadi. Un tad notika interesantas lietas, ko es vēl šodien nevaru izskaidrot, no kurienes tā informācija nāca. Istaba, pa kreisi roku acīmredzot sēdēja sekretāre, rakstīja mašīnu, lēkāja šitas te. Es neklausījos, ko viņi tur ar māti strīdas un tā, ko policists viņai stāsta. Man interesanti bija, kā lēkā tas rakstāmmašīnas… un tad atkal tas “zzz”. Un tas policists tik runā un runā ar māti, tas policists jocīgs bija. Tas gaišreģis, — viņš teica, — kāds tur gaišreģis, muļķības, sapļak.

Un es kā uz policistu paskatījos, pagriezos pret viņu, paskatījos acīs, uz kājām un vēl augšā. Un es viņam jautāju: “Kāpēc jūs nēsājat to pistoli, ja tur neviena patrona nav?” Viņš tagad sēd, apstājas, neraksta vairāk, mute vaļā, māte — tā vispār… Un tad policists aiziet citā istabā, durvju sprauga vaļā — tur sēdēja priekšnieks, viņš aiztaisīja durvis ciet. Bija kaut kāda minūte, viņš iznāca ārā un teica — vi svobodni.

Ziedonis: Krievi?

Fazekašs: Ne, ne, ne, ungāriski.

Ziedonis: Komunistu laikos jau tās lietas centās kontrolēt. Latvijā pat vēl 80. gadu beigās uz tādām lietām skatījās ar pusmilitāru aci.

Fazekašs: Tāpēc arī es nodzīvoju tos gadus klusi. Es ārstēju cilvēkus. Šinī vietā… Tev ir mobilais telefons? Tieši šinī vietā nekādi neder mobilie telefoni. Es jūtu to zonu, kur beidzas viļņi, kur ir tukšs. Es te varu strādāt, es te nosēdinu cilvēkus, piemēram, no Stāmerienas bija Anniņa, es panācu tā, ka viņai nekāda operācija nav jātaisa, bet ar vairākām reizēm, protams.

Ziedonis: Dziednieki uzskata, ka smagākās — tādas kā liktens lietas ir asins vēzis un epilepsija.

Fazekašs: Asins vēzis — tas jau grūti, tas ir grūti. Epilepsiju — to es panācu, no pavasara līdz rudenim, bet panācu. Četri gadi bija meitenītei, viens arī bija liels cilvēks… Pīpēt, Rimants, nevajadzētu manā zonā, tas man traucē. Te, kur mēs sēžam, te man ir vistīrākā vieta, te arī mobilais telefons nezvana, es jūtu tos viļņus, tie šai vietā nenonāk.

Ziedonis: Tev ir kādas metodes, kā tu uzturi savu vidi enerģētiski tīru?

Fazekašs: Es tev iemācīšu, ko darīt, lai māja ir tīra. Aizbrauc uz māju un pastāsti to arī savai sieviņai. Saskaiti, cik tev logi ir mājā un cik durvis uz ārpusi. Lai viņa nopērk sīpolus, katram logam un durvīm vajadzēs pusi sīpola. Sīpoli vertikāli jāpārgriež uz pusēm. Un lai neviens tam sīpolam neķeras klāt, iesien to diedziņā un piekar pie logiem un durvīm. Bet nedrīkst tad vairs to sīpolu rokā ņemt. Lai viņš stāv tik ilgi, kamēr brūns un sauss paliek. Tie sīpoli uzņems visu negatīvo auru, kas parādās mājā, sīpoli visu to paņem sevī, tāpēc to nedrīkst vienkārši izmest ārā, tas jāsadedzina, un, Dievs pasarg, nedrīkst ņemt rokā vai ēst. Sīpolu vispār drīkst ēst tikai svaigu, kad tas tikko sagriezts. Nevar pusi noēst un otru pusi atlikt, lai apēstu to vēlāk — sīpols visu sevī uzņem. Ja tu ēdīsi sagrieztu stāvējušu sīpolu, tu vari aiziet bojā arī.

Vēl ko vajadzētu darīt — ozolzīles vai kastāņus salasīt, ozolzīles deviņas, ne trīs, ne sešas, bet deviņas. Un no koka, ko pin groziņus… pareizi es saku “pin”? — tikai ne plastmasas traukā, ne zeķē kaut kādā, bet koka groziņā tur tās zīles uz plaukta. Es iedošu tām zīlēm vārdiņu, vajag atbraukt pie manis. Un tad, ja tavā mājā nāks svešs iekšā, vienalga, kas viņš būs, no viņa nepaliks nelaba aura jūsu mājā.

Ziedonis: Tās spējas, kā tas viss tālāk attīstījās?

Fazekašs: Tad bija tā, ka māte rudenī gatavojās uz tirgu. Ērtību nebija pēc kara laika, vēl nebija. Mums Ungārijā vakarā uzreiz ir tumšs, nemaz nerunājot par rudeni, kod kaut ar zobiem tumsā. Kā māte stāstīja, es gulēju tālākajā stūrī dīvānā un pulksteni nevarēju redzēt. Tas bija ar diviem budžiļņikiem, māte kādreiz naktī aizdedza sērkociņu un skatījās, cik pulkstenis. Un tad notika tāda dīvaina lieta, ko nevar izskaidrot. Māte iet ārā, lai brauktu uz tirgu, saka –– iededz lampu, paskaties, cik ir pulkstenis, bet es tāpat, nemaz nepamodies, miegā būdams, precīzi pateicu, cik ir pulkstenis. Es turpināju gulēt un kad piecēlos, ieraudzīju māti, viņa jau bija no tirgus atpakaļ. Un es viņai jautāju, vai ņems mani līdz uz tirgu, man bija ļoti gribējies tikt līdzi uz tirgu, man tur ļoti patikās, saldējums, limonāde, man patika, ka var automātā iemest kapeiku un no tā aparāta šņāc limonāde ārā, es varētu visu dienu to aparātu darbināt. Viņa teica — kur nu vairs, bet tu naktī pateici, cik pulkstenis. Tad izrādījās, ka man, kad guļu, var jautāt, un es daudz ko pareizi pasaku.

Es rakstu arī dzejoļus. Dzejoļus es rakstu ļoti emocionāli.

Ziedonis: Vai tu vari man parādīt?

Fazekašs: Es varu izstāstīt:

Mana skaista Vidzeme,  Mana mīļa Letvija,

Visu dēļ tevis.

Ko citu lai mīlētu?

Tevi, tik tevi.

Krūtīs man svētā baznīca.

Altāra vietā tu stāvi.

Ja vajadzēs, tevis dēļ

Baznīcu graušu līdz nāvei.

Un krūtīm sakrītot  teikšu lūgsnu pēdējo. —

Svētī kungs manu Letviju,

Jel svētī to.

Slepus pavadu tevi ik mīļu brīdi,

Ne tā kā gājēju ēna, saulei spīdot,

Bet tā kā ēna aug gara,

Kad krēslot sāk.

Aug sāpes, tad kad manai Letvijai

Tumsība pāri nāk.

Tāds dzejolis…

Es esmu ungārs,

raksturs nopietns man

kā pirmā skaņa mūsu vielai.

Uz lūpām smaids, bet smiekli reti skan

un skaļums tikai dziļi krūtīs smej.

Man nepatīk žurnālisti. Viņi te ir bijuši un neviens kārtīgi nevar uzrakstīt, ko es galu galā daru. Visi meklē kaut ko ekzotisku — Andrašs tāds un Andrašs tāds, bet vajag rakstīt par selekciju, rakstiet par to, ka es to panācu. Tas nebija vienkārši. Tas nebija vienkārši. Es šeit atbraucu, nevienu lapu neredzēju. Oi, kā te ir pārtaisīts, te man visa dvēsele ir ieguldīta. Es parādīšu, tur man ir deviņvīru spēks, tev aparāts ir līdz? Tā ir Andraša simbolika, tāpēc ka man ir deviņvīru spēks. Varu par trijiem strādāt. Tagad ir jūlijs tikai, bet Vidzemē jau vīnogas ir gatavas… Šitas aizies bojā.

Ziedonis: Cik ilgs ir selekcijas process?

Fazekašs: Kā kurai šķirnei, no 5 līdz15 gadi… Lūk, šī ir Vidzemes skaistule. Aizies uz izstādi. Nu kur tādas vīnogas Latvijā un Skandināvijā atradīsi? Amerikāņi man paši teica, ka viņiem tādu vīnogu nav.

Ziedonis: Ir vēl tālāk ziemeļos kaut kur vīnogas?

Fazekašs: Nu audzē, bet selekcija nav. Visi gaida. Nu man ir arī savi noslēpumi, es arī nevaru visu izstāstīt. Man ir tagad noslēpums, ko es negribu izlaist no Latvijas. Pietiek, ka es jau Vidzemes skaistuli izlaidu.

Selekcijā krusto ar putekšņiem, ar gēniem. Man izauga arī savas plūmes — Aiviekste, šo plūmi es dabūju gatavu pa 11 gadiem, tagad tam kokam ir 15 gadi, man ir arī savi saldie ķirši… To neņemam, tas vēl nav gatavs, tikai izskatās, ka gatavs… Man ira aprikozi… Šie stādiņi ir no pagājušā gada.

Ziedonis: Ziemā nenosalst?

Fazekašs: Nenosalst. Bet, ja nosalst, tad nekam neder, tad jāstrādā tālāk. Un te ir Zilga ar Vidzemes skaistuli sakrustota kopā. Nu, paskaties tur — ekzotika! Selekciju daudzi nesaprot, viņi domā, ka vienu uzpotē otram virsū un būs gatava jauna šķirne. Te ir gēni! Kā bites ar ziediem. Vīnogas — ziedi jātaisa vaļā, jākastrē ārā vīrišķīgo, izolēt vajag, lai netiek uz sveši putekšņi, pēc divām dienām jāliek putekšņi virsū, tie, ar ko tu gribi sakrustot. Tā ir ģenētika, to nevar salīdzināt ar potēšanu. (Rāda dzeltenu arbūzu.) Tas ir arbūzs, tā nav melone.

Ziedonis: Vidzemes skaistule ir viens, kādas vēl šķirnes ir paša radītas?

Fazekašs: Ir Gauja, Turaida, Tālava, Silvija, Laura, Santa, Linda, Tūja. Tas viss tiek radīts tālāk no Vidzemes skaistules. Nākamgad vai drīzāk aiznākamgad Gauja arī būs pavairošanā, tā būs lieliem ķekariem, superātra. Ejam pie klades, es tev parādīšu. 99. gadā parādījās daudz hibrīdu, tad te var redzēt, ka dažos gados nav nekā, nav izdevies, viss nosalis. Tagad man interesē ezeru vārdi Latvijā — turpmāk likšu šķirnēm ezeru vārdus.Man nepatīk likt numurus…Te man iznāca hibrīds ar sievišķīgiem ziediem, es panācu to, lai nākamo paaudzi nevajadzētu kastrēt. Ir izveidota bāze — piecas sešas šķirnes ar sievišķīgiem ziediem, lai nevajadzētu kastrēt — Laura, Silvija un tā tālāk.

Ziedonis: Kur ir vīnogas, tur ir vīni.

Fazekašs: Es ar vīniem nevaru, tad ir jābūt lielām plantācijām. Var darīt tā, es tev došu jaunas šķirnes, tu taisi tās plantācijas un vīnus.

Ziedonis: Mēs neizrunājām, kā tu Latvijā nonāci.

Fazekašs: Vienkārši. Pēc armijas, iepazinos un paliku. Te es 70. gadu sākumā strādāju uz kombaina. Saeima man piešķīra pilsonību, es nopelnīju. 90.-91. gadā, ja vajadzētu riktīgi cīnīties, es noteikti būtu Rīgā barikādēs. (Rāda Latvijas karogu.) Paprasi manai sievai, kā es te gatavojos barikādēm. Man sieva sacepa kotletes trijām dienām, bija jau sarunāts tulks, kad es uzstāšos barikādēs ar saviem dzejoļiem pie ugunskura, es dzejoļus biju iemācījies, bet mani aizsūtīja uz Madonu. Cik es toreiz dusmīgs biju!

Man bija tā, ka viens latvietis teica, ka mani pakārs. Es braucu no Gulbenes, Rīgā jau tai dienā bija ieņemta televīzija, un Maskavā tas viss. Un tai dienā braucu uz Gulbeni, un viens man balsoja, es viņu paņēmu mašīnā, viņš man sāk stāstīt — nu beidzot, nu beidzot būs kārtība, sagribējuši brīvību, un es tagad uz viņu skatos un jautāju — tu esi latvietis? Jā, viņš saka. Es apstādināju mašīnu, aizgāju otrā pusē pie viņa durvīm un teicu — kāp ārā, ar tādu latvieti kopā man grūti elpot, un ja nekāpsi ārā, dabūsi pa purnu. Viņš teica, ka atcerēsies manu mašīnas numuru, un es tikšot pakārts.

Ziedonis: Un tavi ungāru radi ir te bijuši? Ko viņi saka?

Fazekašs: Māte te bija, bet viņai neiepatikās, raudāja. Viņa tādu kārtību nebija pieredzējusi, te bija sabrukušas kūtis. Es uzskatu, ka cilvēki te varētu dzīvot kārtīgāk. Es brīnījos, kad šeit atbraucu, redzēju, kā iet pa pļavu — siena čupiņa un divas kājiņas apakšā, es domāju, kas tur būs, kad nometīs to sienu nost? Un kā nometa sienu — skaista sieviete! Un es brīnījos, kā vīrieši šito atļauj!

Māte teica — tu man biji vislielākā cerība, gudris biji un tāda lieta. Mums bija Ungārijā liela saimniecība, vēl no vectēva laikiem. Tā bija fantastika, ko viņš darīja, atceros lielas vīna mucas tādas pa trīssimt litri, pa pustonnu, latviešiem tur nedrīkst parādīties, viņi ar tādām mucām galā netiks. Es tās selekcijas lietas redzēju jau tur, maziņš būdams. Es varu stundas laikā trīs tādu ķekaru kastrēt. Zini, kas ir kastrēt?

Ziedonis: Izklausās briesmīgi.

Fazekašs: Ziediņš ir tik maziņš, ka tikai ar lupām var strādāt, un jāņem ārā vīrišķīgais drīksniņš, tikai lai neaiztiktu sievišķo, tad tas aiziet bojā. Šitas darbs līdzinājas mikroķirurģijai, tā pasaulē ir atzīts.

Es tur — uz Ungāriju –– aizvedu sievu un sievasmāti arī, lai redz. Pajautā sievai — viņa teica, ka mazā Amerika. Bet es neuzskatu, ka kaut ko zaudēju. Man taisni kaut kāda vīzija bija, it kā ne es to visu darītu, it kā mani kaut kas vada, nopietni. Nu kāpēc man pēkšņi vajadzēja selekciju? Un es aizgāju tik tālu un vēl tālāk tikšu. Es gribu turpināt. Man te augusta beigās brauks vesela grupa. Un protokolēs, kas man te padarīts, kas ne. Jo mums jāsakārto lietas arī selekcijā. To arī Brisele prasa, nevis prasa, bet — ja mēs savas pozīcijas nenostiprināsim, mums būs arī šajā jomā par savu taisnību smagi jāstāv.

Es atbraucu uz šejieni strādāt, pēc armijas. Es nācu no okupētas teritorijas Ungārijā, tāpat kā Abrene tagad ir — tādi bija četri rajoni Ungārijā. Es nāku no viena no tiem rajoniem, tur mani paņēma armijā, ne tikai mani — daudzus. Es biju aiz Baikāla Čitā armijā. Es biju viens ungārs uz visu divīziju, krievu valodu nemācēju, bet iemācījos ātri. Latvijā es nonācu tāpēc, ka es nedrīkstēju braukt atpakaļ uz dzimteni, man bija aizliegts. Toreiz mani — es jau stāstīju –– noķēra un es gandrīz aizgāju bojā, mani gandrīz nošāva, bet arī es viņu būtu nošāvis, uzreiz, nedomādams.

Ziedonis: Tad tu labi saprati, kas te notiek Atmodas sākumā.

Fazekašs: Es paredzēju jau 82. gadā, ka tā te notiks.

Ziedonis: Vai tu esi domājis, ka vajadzētu braukt uz Ungāriju atpakaļ?

Fazekašs: Nu bišku sirds skribināja — tava vieta ir dzimtenē… Viņi selekcijā strādā tikai uz Eiroāzijas šķirni, es strādāju ar stiprākām šķirnēm… Daudzi ir aizbraukuši, un mani arī aģitē braukt. Es Rīgā ar ungāru grupiņu satiekos, viena kundze teica, ka Ungārijā smejas, kad uzzina, ka viņa Latvijā saņem 50 latu pensiju. Mani aģitēja braukt uz Balatonu, tur man darbavieta būtu, mājas un viss. Viņi tur brīnās, kā par tik mazu naudu vispār var eksistēt.

Ziedonis: Nav tā, ka tu te tomēr mazu Ungāriju veido?

Fazekašs: Ha, redzi, paskaties tur augšā — es centijos, aprikozes, tās ir no ungāriem, saldie ķirši — tos es atvedu no Ungārijas, es skatījos, ka bērni tur garšīgi ēd, un es domāju, ka latviešu bērniem arī tādi garšotu. Un es atvedu kauliņus — kādus četrus tūkstošus, kaimiņi man nesa, kad uzzināja, ka es gribu uz Latviju vest. Un es iesēju tos Latvijā 76. gadā, kad tā bargā ziema bija. Visi izsala, bet trīs palika un es ļoti priecājos. Vienu nosaucu par Līgu, Eri un Mans, “mans” ir somugru, somu — cilvēks. Ungāru valodā “eri” — arī cilvēks. Kad es tos savienoju, iznāca Manseri. Kad es nevaru atrast galvā latviešu vārdu, tad es domāju ungāru valodā, un tomēr es ar ungāru valodu ātrāk tieku skaidrībā.

Ziedonis: Bija vērts te — Latvijā — nonākt?

Fazekašs: (Gandrīz sašutis.) Es nemaz nevaru atbildēt uz šito jautājumu… Viss man ir. Man ir pilsonība, man ir ģimene, man ir viss. Man ir dvēsele, man ir tik daudzi draugi! Es piedalos kongresos, konferencēs, semināros. Interesanti, te bija atbraukuši ungāri, kas par mani bija uzzinājuši Amerikā. Viņi bija aizbraukuši Amerikā meklēt gēnu, kuru es biju atradis jau 85. gadā. Viņiem bija pateikuši Amerikā, ka to jūsu ungārs jau Latvijā ir panācis. Tad viņi atbrauca pie manis, kādi divpadsmit cilvēki. Te pagastā rīkoju viņiem restorānu, bija no ministrijas trīs meitenes — apsveikt, man palika šogad sešdesmit gadu… Tā kā uz tavu jautājumu… Pats redzi, dārzs ir visapkārt.