Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Par satikšanās vietu izvēlējāties restorānu Tornis – vai jūs bieži nākat uz šejieni?
Vismaz vienu, divas reizes nedēļā, tas ir izdevīgi — tuvu pie darba vietas, tomēr galvenais ir kas cits — man patīk atmosfēra un fotogrāfijas pie sienām, katra no tām... saistās ar kādu notikumu manā dzīvē. Es pazīstu tos visus (aši uzmet skatu pretējai sienai, kur karājas Ala Pačīno, Roberta de Niro, Čārlija Čaplina fotogrāfijas).
Pazīstat Alu Pačīno?
Nē, taču! (Smejas.) Bet ar katru no tiem tēliem man kaut kas saistās. Alu Pačīno uzskatu par labu aktieri, viņš spēlē vienā no manām mīļākajām filmām Krusttēvs. Daudzās citās filmās, piemēram, tajā trakajā filmā Scarface, kur viņš bija narkotiku pārdevējs, vai arī tā, ko nesen rādīja, kur viņš spēlēja žurnālistu... Savējais, starp citu, viņš arī ir no Ņujorkas.
Iznāca neliela atkāpe. Sakiet, kas jums vislabāk garšo?
Man liekas — arī kulinārās saknes, ja vien tā var teikt, man meklējamas Ņujorkā — tur ir nepārspēta pica, ko nevar dabūt nekur citur. Es pat nezinu, kāpēc to nevar pārmantot uz citām vietām — vai tā ir mīkla vai mērce, bet — to nevar atkārtot.
Un otra lieta — ko sauc Delikatessen (uzraksta man uz salvetes), es nezinu to vēsturi, bet tur ir tādas lietas kā Corn–beef sendvičs, Roastbeef, Pastrami. Man liekas, ka pamatā tur varētu būt ebreju košera ēdiens. To varētu salīdzināt ar Narvessen hotdogu, bet tas ir citādāk, gan desa, gan maize. Un man garšo, kad uzliek sinepes un skābus kāpostus... ļoti garšīgi, bet ar šiku. Hotdogu nevar tomēr salīdzināt — tikai princips līdzīgs, bet garša — atšķirīga. Šeit arī — it kā Lulū pica ir laba, bet nav kā Ņujorkā. Vēl ir speciāla lieta kā Potato–knishes ar garšvielām — apvārīts kartupelis mīklā (sapņaini).
Izklausās kā no Selindžera stāsta...
Tieši tā. Bet man jāizstāsta vēl par cream soda — arī to nevar dabūt Eiropā — tas ir gāzēts vaniļas dzēriens. Briesmīgi garšīgs!
Vēl tur ir ļoti labs skābs gurķis — līdzīgs marinētam, bet atkal jau citādāks. Nu, es nezinu, kā viņi to dara! Kādreiz tur burciņai ir ebreju burti apakšā! Ņujorkā saka: “I have to go to deli” — tas ir slengs. Šajās Delikatessen vietās nekas nav mainījies simt gadus — visi vecie ebreji un dāmas: viņas pienāk klāt un viņām ir sava mode — viņas pa pusei tevi ignorē un pat nepienes ēdienkarti, jo ir pieņemts —
ja tu esi deli. tad tu zini. Viņas pat nepieraksta, galu galā, viņām pat reizēm nekas nav jāprasa — viņas visu zina tāpat. Un tie tipāži! Tādus rāda amerikāņu kino — vecākas dāmas, traki sakrāsotas — tāds stils. Tu ieej iekšā kā ģimenē — viņi pat runā pusvārdos aiz letes un visus pazīst, lieto viens otram zināmu valodu — to nevar izstāstīt, tas jāpiedzīvo.
Tad viena lieta, kas man vēl garšo, ir bagels — maize ar caurumu pa vidu, arī lox — lasis. Es nezinu, varbūt tas ir idišā. Vispār viņi visi runā ar Ņujorkas žīdu akcentu, ko bieži parodē filmās. Tas nav nekas smalks — tā ir īstā dzīve, īstā Ņujorka.
Kas jums garšo mājās?
Man garšo sievasmātes ceptās kotletes, bet vecāmāte savukārt kādreiz cepa tādas pankūkas ar gaļu, kur buljons jādzer klāt.
Ļoti patīk uz grilla cept gaļu, vistu, zivis. Nezinu kāpēc tā ir, bet tā ir vīriešu teritorija — kad grills ir ārā, viņš to teritoriju ieņem, un ir labi, kad citi neķeras klāt. Ja viens vīrietis ir pie grilla, tad pārējie nāk klāt, jo tas ir vesels process. Saliek ogles, tad sakrāmē tās tādā kaudzē, tad...
(Saruna pārtrūkst, jo kāds no pastāvīgajiem apmeklētājiem — Nikolass, paziņo, ka viņš sestdien precas un kāzas notiks šeit pat Tornī. Aiz prieka puisis sāk dziedāt karaoke.)
...tad uzšļāc šķidrumu un...tur ir tā lielā māka — paskatās, lai visas ogles ir pārklātas un šķidrums uzsūcies, jāgaida vairākas minūtes — tad jāgaida, lai uguns beidzas, un tad ir gatavs cepšanai. Ja kāds cits vīrietis mēģinās kaut ko mainīt, tad tas būs apvainojums — viņi tikai jautās, vai nav laiks cepšanai? Vai nevajag apgriezt? Viņi zina, ka tu neko neatļausi darīt, bet visi dos padomus.
Reiz draudzene stāstīja, ka amerikāņi viņu cienājuši ar želejām — sarkanām, zaļām, zilām. Viņa pat pieklājības pēc nav varējusi ieēst.
Bet bērniem baigi patīk tā zilā krāsa,
ka var kaut ko zilu ēst, jo parasti ēdieni nav zili, bet viņi redz kaut ko zilu,
ko var bāzt mutē...
Interesanti, bet laikam jābeidz, vēl tikai jāpajautā...
Ko jūs gribat, lai es pasaku — ko visi ēdīs manās bērēs?
Var arī tā — pat labāk.
Tad jāpieņem, ka kāds vispār atnāks. Es došu vienu garlaicīgu atbildi: lai visiem pasniedz hot-dog ar sinepēm un cream soda, picu, ķīniešu ēdienus un jello. Nē, man jādomā. Gribētos jau pasniegt, kas kuram garšo, tāpēc ka es pats neēdīšu.
Bet ja būtu jāēd pēdējo reizi?
Es tikko redzēju Zaļo jūdzi, tas ir stāsts par nāvessodu cietumā. Un iepriekšējā vakarā notiesātajiem jautā: “Ko tu gribi paēst?” Un viens liels, melns, labsirdīgs cilvēks, kurš nebija vainīgs — viņš pasūtīja, ko viņam mājās deva — gaļu ar kartupeļiem. Un tad viņš palūdza sargam — vai sarga sieva nevarētu uzcept kūciņas — kā mamma cepa... Tas, ko es ēstu, būtu ģimenisks. Varbūt sievasmātes ceptās kotletes...
(Parasti visi intervējamie smējās, kad uzdevu šo jautājumu un… es nezinu vai ir labi, ja es tūlīt uzrakstīšu — Juris Ulmanis raudāja.)
Sagatavoja Anita Admine