Mārcis Ošiņš

Stenlijs Kubriks "Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu", 1964

Stenlijs Kubriks

Doktors Streindžlavs jeb Kā es iemācījos neuztraukties un iemīlēju atombumbu, 1964

Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb, Stanley Kubrick

Radis pārliecību sazvērestības teorijā, ka komunisti, fluorizējot ASV ūdens resursus, piesārņo Amerikas pilsoņu “vērtīgos ķermeņa šķidrumus”, Burpelsonas gaisa spēku bāzes komandieris ģenerālis Džeks D. Ripers nolemj pasargāt sevi, dzerot tikai destilētu vai lietus ūdeni un tīru graudu viskiju. Taču viņš cēlu mērķu vārdā sāk problēmas iznīcināšanu arī tās saknē, proti, pašrocīgi sūta 34 B-52 bumbvedējus, kas pielādēti ar vērienīgu daudzumu atomieroču, PSRS teritorijas virzienā, piesakot Padomju Savienībai atomkaru.

Kad apjukušie piloti sākuši operāciju, bezcerīgos mēģinājumus tos atsaukt atpakaļ Ripers apmierināti atstāj pārbiedētā ASV prezidenta un radikālā ģenerāļa Tērdžidsona ziņā, kuri līdzās ratiņkrēslam piekaltajam nacistam Dr. Streindžlavam un PSRS vēstniekam Pentagona komandcentrā cīnās par cilvēces glābšanu no bojāejas.

Ja “Doktors Streindžlavs” būtu nevis Kubrika pēdējā melnbaltā, bet gan pirmā krāsainā filma, Pentagonā valdošā haosa traģikomiskums būtu papildināts ar režisora vēlmi telpas centrā esošo galda virsmu pārklāt ar zaļu galdautu. Lai arī vizuāli šī detaļa paliek nemanīta, metaforiskā pokera spēle ar pasaules likteni līdzinās mačam, kura skatītāji, redzēdami visu spēlētāju kārtis, var uzjautrināties par spēlētāju muļķību, uz brīdi aizmirstot, ka uz spēles var būt liktas viņu visu dzīvības.