Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Robert Wyatt
Cuckooland
2003, Rykodisc
Ētika: skumjas kā atbildība un princips
Politiski psihodēliskā džeza patriarhs Roberts Vaiets radījis savu versiju par Viļa Krištopana hrestomātisko “muļķu zemes” eptitetu. Piecus gadus pēc iepriekšējā soloalbuma Shleep ir tapis brīnišķīgs konceptuāls albums, par kura žanrisko piederību mūzikas analītiķi joprojām nespēj vienoties. 16 dziesmas un pusminūti gara klusuma pauze albuma vidū. Gandrīz ikvienas dziesmas pamatā ir kāds stāsts – par melnādainā Mailza Deivisa un baltādainās Žiljetas Greko mīlestību 1949. gada Parīzē (dziesma Vecā Eiropa), par čigānu koncentrācijas nometni Čehijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā (dziesma Mežs), par lifta meitenes un pasaulslavena vijolnieka mīlestību no pirmā acu uzmetiena un 40 gadu garumā (dziesma Manā sirdi līst), par zēnu, kurš piedzimis Bagdādes slimnīcā brīdī, kad to sagrāva pirmā Līča kara bumbas (Šūpuļdziesma Hamzam), par kodolieročiem (dziesma Ārzemju akcents, tajā ir tikai vārdi Hirosima, Nagasaki, ko-n-ničiva (sveiki), arigato (paldies). Un pēdējā – arābu dziesma, kurā tiek dziedāts par bērniem bēgļu nometnē, dziesma, ko Vaiets nospēlē bez vārdiem.