Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uģis Olte
Upurga, 2021
Vēl viena filma, kuras nonākšana pie latviešu skatītāja ir pandēmiski iekavējusies par gadu, taču pārlaicīgam mākslas darbam tas nav šķērslis. Reklāmas nolūkos nodēvējot to par mitoloģisku trilleri savvaļā, filmas veidotāji centušies visiem šiem trim aspektiem piešķirt vienādu akcentu, lai gan man būtu gribējies vairāk “mitoloģijas” (kas ir asprātīgi izdomāta, tieši tāpēc prasītos vairāk detaļu) un garākus dabasskatus (Vides filmu studijas pieredze atklāt Latvijas pelēcībā fantastiskas krāsas un faktūras te ir jūtama), taču trillera temps spriedzes uzturēšanai liek daudz kam pārlēkt pāri. Vispār tur ir daudz atsevišķu spožu elementu, kas apbrīnojamā veidā (it īpaši, ņemot vērā “mikrobudžeta” formu) turas kopā – fantastiski pārliecinoša velēnu vecīte Māras Ķimeles izpildījumā, malumednieks, ko neaizmirstamā epizodē atveido Andris Akmentiņš, Mortena Travika Ziemeļvidzemes lībiešu “šerifs”, kas nosvilpo pāris taktis no Laibach dziesmas sākuma, dronu debešķīgi nofilmētās rudenīgās ainavas, Reiņa Sējāna tumšā un šermuļus uzdzenošā mūzika, un, lai man piedod aktieris Igors Šelegovskis, galvenajā lomā tomēr ir mitrā, saltā, raupjā un dzīvā Latvijas daba, jo “mums viņa ir visskaistākā tik un tā”.