Spožajā saulē, 1960

Renē Klemāns

Spožajā saulē, 1960

Plein Soleil, René Clément

Ko gan vēl vairāk varētu pateikt par filmu, kuru pirms pāris gadiem daiļrunīgais festivāls Baltijas pērle piedāvāja šādi: “Laikā, kad daudziem no mums trūkst saskarsmes prieka un siltuma, taktilā maiguma un sirsnīgu apskāvienu,” – un par kuru tas rakstīja: “Jau ar pirmajām minūtēm kadra nerimstošais skaistums liek aizrauties elpai: saules mirga slīd pa dzidrā jūras ūdens virsmu un pamirst, atspoguļojoties miklajos un maigi zeltaina iedeguma klātajos ķermeņos. Filma iešūpojas kā kuģis zem Itālijas kvēlojošās saules stariem un saglabā spriedzi līdz pat finālam, kas rada bumbas sprādziena efektu.” Jāpiebilst gan, ka rakstnieces Patricijas Haismitas romānā, pēc kura veidota filma, beigas bija citādas. Acīmredzot par tieksmi būt citam un dzīvot “cita dzīvi” ir jāmaksā ar savējo – gan Holivudas pamācošajā, gan franču morāli vaļīgākajā (skat. vēlāk “Baseinu” ar šiem pašiem aktieriem) kino. Sanāk, ka pats kino brīdina par sevi, jo filmas skatīšanās pēc būtības jau arī mazliet ir vēlme būt tur, laiskā bezrūpībā, “saules mirgā”, uz jahtas, ar Alēnu Delonu un Morisu Ronē. Tāda, lūk, skaistajam sākumam beigās prasta banalitāte.