Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žermēna Dilaka
Smaidīgā Bedē kundze, 1923
La souriante madame Beudet, Germaine Dulac
Žermēna Dilaka, franču filmu režisore, teorētiķe un kritiķe, šajā mēmajā (nu protams) filmā pievēršas, tā teikt, sievietes pasaulei. Bedē kundzes dzīve kopā ar ne pārāk simpātisko vīru ir nodrošināta, taču garlaicīga – “vienmēr vieni un tie paši horizonti”. Franču impresionisma garā uzņemtajā filmā izmantoti atbilstoši kinematogrāfiski paņēmieni – tuvplāni un subjektīvais skatījums, kuri atklāj Bedē kundzes, tā teikt, iekšējo pasauli. Ironija gan, skatoties uz sievietes pārdzīvojumiem, nepavisam nav vietā. Kā savienot ilgas pēc iedomātas aizraujošas dzīves ar reālo ikdienu un morāles normām – tas nav nemaz tik triviāls jautājums. Bedē kundze, skatoties žurnālā uz attēlu ar skaistu tenisistu, pamazām nonāk pie iedomas par derdzīgā vīra slepkavību. Filmu gadījās noskatīties dienā, kad vienā rāvienā izlasīju J. Liepnieka grāmatu “Mans nabaga pirāts”. Atlika vienīgi secināt, ka pa 100 gadiem nekas daudz nav mainījies: laulāto dzīvē ir brīži, kad jaunu horizontu paver tikai doma par noziegumu. Kāds teicis, ka mākslā ir divas lielas tēmas: nāve un mazais cilvēks. Un mīlestība, gribētos tomēr piebilst. Vismaz sākumā.