Mārcis Ošiņš

Pseidokumentālā filma, 1981


Aņesa Vardā

Pseidokumentālā filma, 1981

Documenteur, Agnès Varda


Jau pirmajās filmas minūtēs viscaur virmo kaila atsvešinātība. Apcerīgā aizkadra balss, kā noprotams, pieder sievietei, kas no malas uzlūko vairāk vai mazāk īstas sejas, sākot ar sienu gleznojumiem Losandželosas ielās un beidzot pati ar sevi: “Šī sieviete ar drūmo seju, visticamāk, esmu es, un viņa ir īsta. Bet sevi es viņā nepazīstu.” Drīz noskaidrojas, ka sievietes vārds ir Emīlija; viņa nesen ar ģimeni pārcēlusies no Francijas uz ASV, taču uzreiz pēc ierašanās šķīrusies un palikusi viena ar bērnu (atveido Aņesas Vardā dēls). Pārdzīvojumi, ko viņā raisa jaunā dzīve svešumā, saklausāmi un nolasāmi Emīlijas balsī, acu skatienā un fragmentētās, palaikam skaļi izteiktās vai klusumā pierakstītās vārdu virknēs, piemēram, “zupa, vientulība, nošķirtība, prombūtne” vai “nodalīti ķermeņi… vārdi… sašķeltas frāzes”. Sejas Emīlijai šķiet īstākas par vārdiem, tādēļ jo aizkustinošāks ir katrs mirklis, kad pastāvīgajā melanholijas un prieka saspēlē rodas kāds smaids, ko reizēm tomēr pavada arī tikpat īsti vārdi – piemēram, kad dēls mātei saka: “Man patīk, kad mēs skumstam un tad izdomājam, ka iesim ārā dejot polku.”

Raksts no Marts 2023 žurnāla