Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eriks Romērs
Pavasara pasaka, 1990
Conte de printemps, Éric Rohmer
Kādā garlaicīgā ballītē Žanna, jauna filozofijas pasniedzēja, iepazīstas ar Natašu, vēl jaunāku klavierspēles studenti, un mazliet neveiklā, taču patīkami plūstošā sarunā viņas drīz nolemj doties prom un pārlaist nakti Natašas tēva dzīvoklī Parīzē. Paša tēva mājās nebūšot, jo viņš ievācies pie savas jaunās draudzenes Evas, kas nav daudz vecāka par viņa meitu. Viegli nojaust, ka neveiklu mirkļu šajā filmā arī turpmāk netrūks, un pamazām sāk šķist, ka visu sižetu uz priekšu dzen neveiklības un mulsuma piesātināti atgadījumi (piemēram, kad Natašas tēvs negaidīti pārrodas mājās un atklāj, ka viņa dušā mazgājas nepazīstama sieviete). Tomēr ne uz brīdi nerodas sajūta, ka tam tā nebūtu jābūt: Romēra “Gadalaiku” cikla pirmās filmas tēli rada iespaidu, ka visi viņu trūkumi ir rūpīgi un pedantiski pieslīpēti un nopulēti, lai īstajā brīdī neuzkrītoši izvirzītos priekšplānā, vai tās būtu nevēlamas domas un ieradumi vai acumirkļa greizsirdības, pārmetuma vai aizkaitinājuma uzplaiksnījumi. Lai nobaudītu, cik estētiski izsmalcināti Romērs var likt izskatīties banālām cilvēciskām nepilnībām, pietiek aplūkot ainu, kur Eva pārbauda Natašas pacietību, mizodama kartupeļus ar aizkūpinātu cigareti rokā.