Ilmārs Šlāpins

Neona pavasaris, 2022


Matīss Kaža

Neona pavasaris, 2022


Filma, kuru sākot skatīties es sevi pieķēru zināmā provinciālismā un vēlmē “atpazīt” tajā redzamos cilvēkus, vietas un notikumus: šķita, ka nē, taču nenotiek Kauguros tādas reiva ballītes, tā taču nav Rīga, kas tā par tādu augstskolas auditoriju stiklotām sienām, kurā mācās Marija Luīze Meļķe, un kāpēc viņas tēvs ir Jānis Skutelis, pat Arnis Rītups filozofijas pasniedzēja lomā pēkšņi šķita grūti noticams, bet tad es sapratu, ka tas jau nemaz nebija šīs filmas mērķis. Meļķe lieliski tikusi galā ar uzdevumu iemiesoties tēlā, kas, iespējams, nemaz nav viņa, bet režisors Matīss Kaža domā un strādā pavisam citā kinovalodā, kurā latviešu kino tradīcijas un latviešu skatītājs vairs nav galvenais atskaites punkts. Tad arī vieglāk bija uztvert savādo vecuma robežu izplūšanu, atsvešināto vidi un varoņu attiecības un saprast, ka filma nav par pusaudžu narkomāniju vai “reiva kultūru”, bet gan par (ne)spēju sarunāties par to, kas sāp. “Neona pavasarī” ir apbrīnojami labi dialogi, taču vēl spēcīgākas ir tās vietas, kur runā skatieni un pauzes.

Raksts no Novembris 2022 žurnāla